Par laimi un prasmi piedot

Foto: A.F.I.

Aktrise Zigrīda Stungure:

Es dzejoju, mūsu tauta taču ir traka, visi raksta, ar ko es sliktāka? Nākamgad būs grāmatiņa. Es dzejoju jau no jaunām dienām, tikai slēpos. Nerakstu rakstīšanas pēc, mani pēkšņi sāk mocīt kāds motīvs, tas it kā dzied manī un apstāj mani, un prasās atrisināties kā tāda krustvārdu mīkla.

Šo Raiņa un Aspazijas bildi man uzdāvināja Raiņa muzejs, es kādreiz Majoros lasīju pašas izvēlētas dzejas no “Mēness meitiņas”. Labākā uzslava man bija, kad viens puika, ejot laukā no muzeja, brīnījās: ar šitādu kaifu lasīt dzeju!

Turklāt Rainis dzimis 11. septembrī, es - 5. septembrī. Es jau nelīdzinos ar Raini viņa dižumā un spēkā, bet viņa vājības es pilnībā izprotu. Rainis dienasgrāmatā bieži raksta: es šodien raudu jau no paša rīta. Lasu un smejos, ir labi pašai par sevi pasmieties - man arī piemīt rainiskā raudāšana no rītiem. Tad pati sev atgādinu, ka nav jau par ko…

Liepājā uz Balzaka “Pamātes” pirmizrādi, kurā es spēlēju galveno lomu, bija atbraucis Eduards Smiļģis. Pēc izrādes direktora kabinetā bija apspriede. Un es domāju: ja dzirdēšu kaut vienu sliktu vārdu par sevi, tūliņ iesniegšu atlūgumu un vairāk šeit savu kāju nesperšu. Aiz durvīm dzirdu Smiļģi sakām: “Jūsu teātris var būt lepns, ka jums ir tā-d-a māksliniece.” Es uzskrienu augšā ģērbtuvē, apakštasīte gadās pa rokai un tur tāda klona grīda, es ņemu tasīti un plaukš! - tā izkrīt no rokām un izšķīst tūkstoš gabaliņos. Es domāju: prieks, tāds prieks, nu jāpaliek man tajā katorgā vēl kādu laiku. Ja Smiļģis tur augšā var manu dzīvi kā uz ekrāna skatīties, tad tas skats viņam gan laikam patīk: pēc komplimenta lepnā māksliniece uz ceļiem lasa tās drumstaliņas kopā. Un es domāju - tā es visu mūžu lasu tās drumstaliņas uz ceļiem. Laime ir tā mazā drumstaliņa, ko tu pacel - tas viens brīdis.

Man nav augstākas laimes par bērniņa piedzimšanu - tā ir absolūta saplūsme ar Visumu, liela mistērija.

Bija slavas brīži Venēcijas filmu festivālā. “Salnu pavasarī” rādīja ārpus konkursa. Festivāla direktors vaicāja - kāpēc jūs “Salnu pavasarī” nelikāt konkursā, tas taču ir skaidrs - Stungurei būtu galvenā balva par labāko sieviešu lomu. Venēcijā dzīvoju vienā viesnīcā ar Velsas princi, to, kurš mīlestības dēļ atteicās no troņa, viņa Simsones kundzi un diviem kurtiem, liftā bieži satikos ar Džinu Lolobridžidu un viņas miesassargiem. Tas bija interesanti, bet ne saldi. Atzinības baudīšana lielos mērogos ir teatrāla, skaistas ir intīmas atzīšanās.

Man ar Smiļģi bija savdabīgas attiecības. Kamēr viņš bija galvenais režisors, es nekad negāju pie viņa kabinetā iekšā. Tad, kad viņš vairs nebija galvenais režisors un nedēļām neizgāja no kabineta, man palaimējās viņu pierunāt un trīs reizes aizvest uz mājām. Es ar viņu runāju kā mamma ar bērnu: nu redzi, kad visiem no tevis kaut ko vajadzēja, tad tās durvis tika virinātas bieži, bet tagad neviens pie tevis nenāk, bet es ienācu, jo ne tu man vari kaut ko dot, ne man no tevis kaut ko vajag, un tad es viņam saķepušos matiņus ar losjonu tīrīju un runāju stundām. Viņš raudāja kā bērns, un es kā mamma viņu samīļoju: mans sirmīti!

Mans laiks bija tad, kad zāles bija stāvgrūdām pilnas un aktieri bija gandrīz kā dievi. Jā, un mēs zinām, kāpēc tā bija: teātris bija latviskuma saliņa. Kapsēta un teātris bija tās vietas, kur latvieši pulcējās un izjuta savu latvietību. Es tiešām esmu laimīga, ka biju aktrise tad, kad teātris kalpoja tautai.

Tagad latviskuma saliņa kļūst lielāka, Rīgā vairs nejūt nospiedošo nelatviskumu. Taču mēs ejam tālāk uz globalizāciju. Globalizācija kalpo bagātajiem, ja tā sekmētu, lai visi būtu kaut cik iztikuši, tad gan būtu labi.

Tagad daudz lasu - vācu, angļu, franču autorus oriģinālvalodā. Teātrī arī man vienmēr būtiska bijusi laba dramaturģija. Tagad modē ir visādi eksperimenti, bet es vēlētos, lai ciena arī to estētiku, kādā mēs strādājām, mūsu paaudze vēl nav aizgājusi un arī grib baudīt teātri.

Ābeli kara laikā iestādīja šo māju saimniece, viņas dēls Edvīns bija iesaukts vācu armijā, un neviens nezināja, kur viņš ir, vai vēl dzīvs. Viņa nodomājusi, ja ābele augs, tad dēls ir dzīvs. Ābele auga un auga, un 1988. gadā atbrauca kungs no Kanādas - Edvīns Kārkliņš, bet viņa vecāki jau bija Rāmuļu kapsētā. Šī ābele ir sarežģīta, skaista, dāsna, ražena kā latviešu tauta, tāda, kādi mēs vismaz gribētu būt. Klausoties radioraidījumus, kur cilvēki zvana un pauž savas domas, ar nožēlu secinu, ka mēs neprotam piedot. Spēja piedot ir svarīgākais mūsu tautai tieši šobrīd. Tas, ka esi piedevis, ir vajadzīgs nevis citiem, bet galvenokārt pašam - nenest to rūgtumu līdzi.

“MĀJAS VIESIS”