Par Čatokvu, Gorbačovu un Krieviju

Bijušais ASV vēstnieks PSRS, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Džeks Metloks:

Cilvēki toreiz teica, ka Čatokvas konference Jūrmalā devusi lielu impulsu. Piemēram, Dainis Īvāns, kuram nebija ļauts atrasties iekšpusē, bet kurš klausījās runu, atrazdamies ārpusē, teica, ka būtiskākais ir, ka vārds bija pateikts. ASV neatzīst Baltijas valstu okupāciju, un tas nozīmēja, ka ir cerība. Austrumeiropā pastāvēja daudz mītu, droši vien arī šeit, ka Jaltā Rūzvelts piekritis, ka Padomju Savienība inkorporē Baltiju. Tas nav tiesa, Jaltā Rūzvelts piekrita noteiktai robežai, kur apstāsies armija, nevis tam, kāds būs politiskais dalījums. Amerika nekad nebija piekritusi triju Baltijas valstu inkorporācijai Padomju Savienībā. Jāpiebilst, ka Savienotajās Valstīs Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskās pārstāvniecības darbojās līdz pat neatkarības atjaunošanai. Arī ASV Valsts departamentā Baltijas valstis bija Austrumeiropas nodaļas, nevis PSRS nodaļas pārziņā. Un, kad es biju vēstnieks PSRS, formāli Baltijas valstis nemaz nebija mana teritorija. Es pieņēmu baltiešu pārstāvjus tā, it kā viņi pārstāvētu ārzemju valstis.

Viens no mūsu apsvērumiem Krievijas federācijas atbalstam bija kodolieroči, jo šajā ziņā ir vieglāk runāt ar vienu valsti, nevis vairākām. Protams, kad neatkarība kļuva neizbēgama, mēs palīdzējām sarunās, lai panāktu, ka Ukraina un Kazahstāna savus ieročus atdod iznīcināšanai. Tam bija nepieciešama liela diplomātija.

Man jāsaka, ka, pēc mūsu domām, Gorbačovs bija humānāks līderis par Jeļcinu. Jeļcins dažkārt ieņēma ļoti drosmīgu pozīciju, taču viņš nebija domātājs un viņu daudz vairāk nekā Gorbačovu uztrauca personīgā vara. Viņš bija arī populistiskāks un vienmēr solīja izdarīt vairāk nekā spēja. Jeļcins noteikti bija populārs vidusmēra iedzīvotāju vidū, taču dažkārt viņš varēja būt diezgan ekscentrisks. ASV līderi uzskatīja, ka ar Gorbačovu bija vieglāk strādāt. Viņš bija saprātīgāks cilvēks ar lielāku pieredzi.

Lēmumus toreiz pieņēma Krjučkovs, un viņš bija tas, kas sāka organizēt sazvērestību pret Gorbačovu tieši tā iemesla dēļ, ka Gorbačovs nebija ar mieru ķerties pie vardarbīgām metodēm. Manuprāt, Gorbačovs bija pret vardarbību un jutās neērti, kad tas notika. Bet viņš baidījās, ka tiks atcelts no amata, un ticēja, ka, viņam aizejot, varētu sākties pilsoņu karš. Gorbačovs savos memuāros saka, ka viņš jautājis Krjučkovam un Jazovam par spēka lietošanu un abi teica, ka nezina, kā tas varējis notikt. Bet mēs šodien zinām, ka tā bija VDK vienība, kas tika sūtīta uz Viļņu. Jāatzīmē, ka Gorbačovs nekontrolēja VDK pilnībā. Iespējams, ka Putins kontrolē, bet Gorbačovs - ne. Gorbačovs toreiz spēlēja spēles, manevrēja, taču esmu pārliecināts, ka viņš nebija tas, kas deva rīkojumu sūtīt bruņotas vienības pret cilvēkiem.

Gorbačova lielākā personiskā kļūda bija tā, ka viņš nespēja strādāt ar kādu, kas bija harismātisks un populārs. Viņš ienīda Jeļcinu, jo tam piemita zināms pievilkšanas spēks. Tā vietā, lai strādātu ar Jeļcinu, viņš viņu atgrūda. Jāsaka, ka nespēja pareizi novērtēt cilvēkus Gorbačovam izmaksāja dārgi. Jeļcins nostājās pret viņu, un Krjučkovs, kuram viņš uzticējās, viņu nodeva.

Vēl viena kļūda bija tā, ka viņš nesaprata nacionālās piederības sajūtu. Viņš patiesi ticēja, ka ir izveidots jaunais padomju cilvēks. Viņš nebija šovinists, nebija pret tautu valodu un kultūru, bet vienlaikus viņš, būdams pārliecināts komunists, no visas sirds ticēja, ka PSRS iedzīvotāju vairākums ir padomju cilvēki, kuriem nacionālais sentiments ir svešs. Atliek vienīgi viņus mobilizēt, nedaudz liberalizēt sistēmu, un komunistu partija var turpināt būt līderis sabiedrībā, šoreiz - demokrātiskā.

Gorbačovs bija ļoti naivs un tikai 1991.gadā pamanīja, ka faktiski vairākums komunistu ir opozīcijā viņa idejām. Tad viņš mēģināja vājināt viņu varu, iekams komunisti atceļ viņu pašu.

Aukstais karš beidzās 1990.gadā, komunistu vara turpinājās līdz pat pučam 1991.gadā un tad nāca PSRS sabrukums. Neviens no šiem notikumiem nebūtu noticis viens bez otra. Aukstais karš beidzās mums par labu, taču no tā ieguvēja bija arī PSRS, ja tā bija iecerējusi kļūt par miermīlīgu valsti un vēlējās reformēties. Komunistu varas beigas ir Gorbačova nopelns, ārzemju spiedienam nav ar to saistības. Un, visbeidzot, Padomju Savienība sabruka, jo tā bija nestabila un arī tādēļ, ka tika pieļautas vairākas kļūdas. Proti, demokratizēties, saglabājot centralizētu ekonomiku un nesagraujot veco ekonomisko sistēmu, nebija iespējams. Bet Gorbačovs domāja, ka tas ir iespējams. Lietojot bibliskas līdzības, viņš bija kā Mozus savai tautai, kas tomēr nesasniedza apsolīto zemi. Vēsture viņu pieminēs kā komunisma varas iznīcinātāju un PSRS sabrukuma veicinātāju.

Es domāju, ka Krievijai bija jādod vairāk atbildības. Es uzskatu, ka, piemēram, ja Krievija tiktu iesaistīta Eiropas drošības jautājumu risināšanā, tā būtu varējusi kontrolēt Miloševiču. Tādā gadījumā NATO, iespējams, nebūtu bijis jābombardē Dienvidslāvija. Bet, paplašinot NATO, mēs likām Krievijai saprast, ka esam tās ienaidnieki.

Taču alianses paplašināšanas kontekstā nemitīgi tiek uzsvērts, ka tas nav vērsts pret Krieviju.

Jā, bet mums ir jāiesaista Krievija kopējā drošības sistēmā, jāsadarbojas ar to un jāņem vērā tās intereses. Nav jāpieņem, ka Krievija atkal iebruks Baltijas valstīs. Krievija taču tās vairs neapdraud! Es domāju, ka bija jāiesaista Krievija Eiropas drošības sistēmā un tikai tad jādomā par NATO paplašināšanu. Ļoti būtiski ir padarīt Krieviju par atbildīgu drošības daļu, pretējā gadījumā tā tiek atgrūsta un kļūst par draudu.

“DIENA”