Par citu, sensenu baigu vasaru

Kara muzeja speciālists Andris Zeļenkovs:

Pirms 425 gadiem 1577. gada jūlijā sākās pats asiņainākais iebrukums latviešu zemēs visā Livonijas kara (1558-1583) vēsturē. Par krievu cara karaspēka izdarībām ļoti detalizētu stāstījumu atstājis laikabiedrs Baltazars Rusovs, kas pierakstījis to gadu pēc notikuma. Tas ir šausmu stāsts par cara Ivana Bargā karaspēka gaitām Latgalē un Vidzemē. (Krievija nebija vienīgā pretendente uz irstošās Livonijas konfederācijas zemēm, tās bija iekārojusi arī Zviedrija, Polija-Lietuva un Dānija - “LV”.)

31. augustā Ivans Bargais ar saviem karapulkiem nonāca pie Cēsīm - Livonijas sirds, kur vairākus gadsimtus atradās vācu ordeņa Livonijas atzara (t.s. Livonijas ordeņa) mestra rezidence. Apkaimes iedzīvotāji bija atteikušies no Polijas-Lietuvas pavalstniecības un pieņēmuši par savu kungu Magnusu (Norvēģijas un Dānijas princis, Holšteinas, Šlēzvigas, Stormarnas un Ditmarsenas hercogs, Sāmsalas-Vīkas un Kurzemes bīskaps Magnuss bija Norvēģijas-Dānijas karaļa Frederika II brālis, nodarbojās ar politisko prostitūciju, pārmaiņus zvērēdams uzticību gan Ivanam Bargajam, gan Stefanam Batorijam - “LV”), kurš apmetās Cēsu pilī. Livonijas karalis (šādu titulu viņam piešķīra pats kaimiņzemes cars - “LV”) un cēsinieki, jau zinādami par cara nežēlību, pilsētas vārtus uzreiz neatdarīja, bet nosūtīja pie cara divus sūtņus. Ivans Bargais pavēlēja tos nopērt, paģērot paša Livonijas karaļa ierašanos. Magnuss nelika uz sevi ilgi gaidīt un kopā ar 25 galminiekiem ieradās cara nometnē. Tomēr audience pie cara viņiem tika liegta. Cara pārstāvji neuzklausīja nekādus lūgumus un pieprasīja bez ierunām atvērt pilsētas vārtus. Kad Magnuss pavēlēja to izdarīt, krievu karapulki ielauzās Cēsīs. Savukārt Magnuss tika aizvests pie Ivana Bargā, kurš Livonijas karali kopā ar visu delegāciju ieslodzīja.

Cēsu pils aizstāvji tomēr vārtus neatvēra. Tikai pēc tam, kad pēc cara pavēles tika uzbūvētas vairākas skanstis un no tām piecas dienas apšaudīja pili ar lielgabaliem, aiz mūriem patvērušies ļaudis izšķīrās par izmisuma pilnu soli. Tālāk laikabiedrs: “Kad glābiņa vairs nebija, tad vīri, sievas un jaunavas (..) nolēma vienbalsīgi uzspridzināt sevi ar pulveri. Šim lēmumam piekrita arī pils mācītāji. Trīs simti personu, jauni un veci, sagāja zālē, zem kuras nolika četras mucas pulvera. Kad tas bija noticis, visi sapulcējušies pielūdza Dievu un pieņēma sv. vakarēdienu. Heinrihs Bausmanis paņēma ogli un nometās ceļos. Pārējie kopā ar mācītājiem sastājās ap viņu, un viņi, cits citu mierinādami, ļāvās uzspridzināties. (..) Heinrihu Bausmani ar mazām dzīvības zīmēm krievi atrada zālē un nonesa viņu pie lielkņaza (cara), bet viņš tūlīt nomira. Otrā dienā viņu uzlika uz mieta. Pēc tam lielkņazs (cars) Cēsīs ar sievām un jaunavām pastrādāja tādus kauna un briesmu darbus, kādi nav dzirdēti padarīti ne no turkiem, ne no citiem tirāniem. Vīriešus šauta un ievainotus un asiņainus cepināja uz uguns. Vienam no birģermeistariem izrāva sirdi no krūtīm un vienam mācītājam mēli no mutes. Pārējos nomocīja briesmīgā kārtā un viņu līķus tāpat kā pie Kokneses un Ērgļiem nosvieda par barību putniem, suņiem un plēsīgiem zvēriem un neļāva viņus apglabāt.”

Hronists ar nožēlu bilst, ka piļu un pilsētu mūri nav pasargājuši nedz cilvēku dzīvību vai brīvību, nedz mantu. “Krievi (..) naudu, zelta un sudraba lietas savāca tādu bagātību, ka neviens cilvēks nevar tam nemaz ticēt.” Un viss tas noticis tāpēc, ka apkārtnes iedzīvotāji visus savus uzkrājumus “bija sev par nelaimi saveduši (..) pilīs.”

“Pēc tādām mežonīgām slepkavībām” cara karapulki devās uz ziemeļiem, pa ceļam ieņēma Raunas, Trikātas un Smiltenes pilis un atgriezās Tērbatā. Šeit pret solījumu izmaksāt milzīgu izpirkuma naudu (40 000 Ungārijas guldeņu) cars atlaida Magnusu kā savu vasali uz jau agrāk piešķirtajiem nelielajiem novadiem Igaunijā. Pats Ivans Bargais kopā ar karaspēku, salaupīto mantu un gūstekņiem devās uz Pleskavu, “kur Miķeļa dienā, apskatījis dažus tūkstošus gūstekņu, lika pārdot tos, kuri vēl nebija pārdoti, kā nesaprātīgus lopus un aizvest uz Maskavu un tatāru zemēm”. Cara rokās bija nonākusi gandrīz visa Latgale un Vidzeme, izņemot Rīgu un nelielu apgabalu Vidzemes jūrmalā. Sagrābtajās zemēs Ivans Bargais plānoja saglabāt krievu varu un pievienot tās strauji augošajai Krievijas valstij. Daudzi latvieši, arī vācieši, poļi, lietuvieši nonāca verdzībā tālos Krievijas novados, no kuriem vairs neatrada ceļu mājup.

Varēja šķist, ka Krievija izcirtusi logu uz Eiropu, jo liela daļa bijušās Livonijas atradās pie Ivana Bargā kājām. Bet viņam nebija lemts tur palikt par saimnieku.

Reakcija uz krievu ordu iebrukumu bija pretēja cara gaidītajai. Ivana Bargā mežonīgās metodes jauno zemju pievienošanā savai “civilizācijai” noskaņoja Eiropas sabiedrisko domu pret “krievu briesmām”. Magnuss atteicās no ilūzijas veidot valsti Krievijas paspārnē, pārcēlās uz saviem valdījumiem Kurzemē un 1578. gada pavasarī nodevās Polijas-Lietuvas valdnieka pakļautībā, palikdams bez skanīgā, bet tukšā Livonijas karaļa titula. Caru pameta arī citi sabiedrotie… Žečpospolitas karalis Stefans Batorijs nolēma pārnest karadarbību uz Krieviju. 1579. gadā poļu-lietuviešu karaspēks ieņēma Polocku un Veļikije Lukus, savukārt 1581. gadā aplenca jau Pleskavu. Poļi un zviedri izspieda krievu spēkus no Livonijas. Caram vajadzēja slēgt līgumus, kas izbeidza šo neprātīgo karu.

“MĀJAS VIESIS”