Lauksaimnieki Latvijā un Eiropā

Jūlijs Beļavnieks, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs

Runa reģionālajā konferencē “Mūsdienu Latvija un zemnieks: iespējas un izaicinājumi” Bauskas rajona Īslīcē 2002.gada 5.jūlijā

Ja vēl pirms dažiem gadiem bija tikai vispārējas runas par Latvijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā (ES), tad patlaban jau tuvojas noslēgumam konkrētas iestāšanās sarunas. Tiek izteikts pieņēmums, ka desmit ES kandidātvalstis, arī Latvija, līdz šā gada beigām varētu pilnībā noslēgt visas sarunu sadaļas un 2004. gadā varētu tikt uzņemtas ES.

Tiesa, līdz tam vēl paveicami sarežģīti uzdevumi: sarunās ar Eiropas Komisiju (EK) jāpanāk Latvijai un tās lauksaimniekiem pieņemami iestāšanās nosacījumi sadaļā “Lauksaimniecība”; jāpanāk Latvijas pilsoņu, arī lauksaimnieku, pozitīvs balsojums referendumā, kas paredzēts 2003. gadā. Sarunās ar ES priekšā stāv grūtākais — konkrētas diskusijas par iestāšanās ekonomiskajiem nosacījumiem, pirmkārt, par ražošanas kvotām saistībā ar citiem limitējošiem rādītājiem, tai skaitā ar atbalsta maksājumiem lauksaimniecībā.

Latviju, tāpat kā citas kandidātvalstis, ES piedāvāto kvotu apjoms neapmierina, jo tad nāktos “iesaldēt” pašreizējo visai zemo ražošanas līmeni. Te gan jāpiezīmē, ka Latvijai piedāvātās zemās kvotas ir mūsu valsts lauksaimniecības politikas un iekšējā tirgus neaizsargāšanas bēdīgais rezultāts. Kā visiem zināms, Latvijā ir dramatiski samazinājies govju skaits un sējumu platības, saražotā un pārstrādei realizētā piena apjoms. Par mūsu situāciju liecina tas, ka pēc platības krietni mazākajā Igaunijā pienu ražo vairāk nekā Latvijā, tāpēc arī Igaunijai piedāvātā kvota par 74 tūkst. t pārsniedz mums piedāvāto. Savukārt Lietuvā patlaban ražo trīs reizes vairāk piena nekā Latvijā, tāpēc arī dienvidu kaimiņiem piedāvātā piena kvota ir gandrīz trīs reizes lielāka.

Attiecībā uz laukaugu platībām jāatzīmē, ka Lietuvai (arī Polijai, Čehijai, Ungārijai, Slovākijai) EK piedāvātie skaitļi tikai nedaudz atšķiras no šo valstu priekšlikumiem. Par to nav jābrīnās, jo šajās valstīs lauki arī postsociālisma gados tika un šodien tiek apstrādāti un apsēti. Lūdzēja lomā būs divas valstis — Latvija un Igaunija, kur sevišķi centīgi tika grauta ne tikai iepriekšējā laukos izveidojusies sistēma, bet arī tās laikā radītā materiālā bāze, tāpēc arī Latvijā un Igaunijā patlaban ir lielas neapstrādāto lauksaimniecības zemju platības.

Pie Latvijas pašreizējās situācijas pirmkārt vainīgi esam mēs paši — attiecīgo likumprojektu pasūtītāji, to sacerētāji un balsotāji par šiem likumiem. Valdot vispārējai eiforijai un principam “Tirgus visu noregulēs”, savulaik tika pieņemti ekonomiski nepamatoti un vispusīgi neizvērtēti likumi un lēmumi, kā arī noslēgti Latvijai un tās tautsaimniecībai neizdevīgi starpvalstu līgumi.

Atšķirībā no šodienas situācijas, kad visi būtiskākie likumdošanas akti tiek diskutēti arī ar lauksaimnieku organizāciju pārstāvjiem, vēl pirms dažiem gadiem nevienam neienāca prātā, ka, pirms nogriezt, vajadzētu septiņreiz nomērīt — uzklausīt arī sabiedrisko domu.

Visiem zināms, ka Latvijā katastrofāli ir samazinājusies arī rūpnieciskā ražošana, ienākumi no tūrisma un dažām citām nozarēm, kas varētu dot jūtamus ienākumus valsts budžetā. Tāpēc arī lauksaimniecība valsts atbalstu saņem tik, cik Lauksaimniecības likumā paredzēts. Un nav paredzams, ka notiks kādi brīnumi un valsts atbalsts lauksaimniecībai strauji palielināsies.

Tāpēc nevar atbalstīt tos “urrāpatriotus”, kas iestājas pret ES. Ar saviem spēkiem un līdzekļiem mēs attīstītās valstis panākt vairs nevaram ne ražošanas modernizācijas, ne produkcijas kvalitātes ziņā. Vienotā ekonomiskā telpā tomēr ir cerības vājākajiem atsperties. To pierāda Īrijas un Portugāles piemērs. Saņemot ES atbalstu, šīs valstis spējušas ne tikai strauji attīstīt ražošanu, pilnveidot infrastruktūras objektus, bet arī uzlabot iedzīvotāju dzīves līmeni.

Varam atcerēties arī iepriekšējās savienības pieredzi: uz Krievijas, Ukrainas un Baltijas rēķina savulaik strauji tika attīstītas pusfeodālās Vidusāzijas republikas.

Nu mēs esam nonākuši atpalicēju lomā, tomēr arī šajos apstākļos nedrīkstam zaudēt pašcieņu. Sarunu vedējiem un valdības pārstāvjiem Eiropas Komisijai pacietīgi jāskaidro mūsu reālā situācija, iespējas un vajadzības. Sarunās ar EK būtu jāpanāk, lai Latvija tai iedalīto līdzekļu robežās pati varētu noteikt to sadalījumu pēc nozarēm un izmaksāšanas kritērijus.

Latvijas nostādņu izstrādāšanā savs vārds būs sakāms arī lauksaimnieku organizācijām, to pārstāvji vismaz novērotāju lomā piedalīsies arī sarunās Briselē.

Iepazīstoties ar daudzu Eiropas valstu pieredzi, esam pārliecinājušies, ka tur kā pašsaprotamu lietu jau gandrīz gadsimtu uztver plaši pārstāvētas zemnieku organizācijas, kas aktīvi darbojas gan vietējo pašvaldību, gan reģionu, gan valsts līmenī.

Līdz ar ES izveidošanos tās dalībvalstu zemnieku organizācijas Briselē arī izveidojušas savu apvienoto pārstāvniecību — ES valstu lauksaimnieku profesionālo organizāciju komiteju (COPA), kā arī ES valstu lauksaimniecības kooperatīvu ģenerālo komiteju (COGECA). Eiropas valstu zemnieku organizāciju spēks un ietekme slēpjas to lielajā biedru skaitā, jo zemnieki par pašsaprotamu uzskata iekļaušanos savas valsts zemnieku organizācijās. Tās aptver vismaz 90 % zemnieku un lauku uzņēmēju. Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas dalīborganizāciju vadītāji un speciālisti par to ir atkārtoti pārliecinājušies, arī šogad Somijas apmeklējuma laikā.

Iemaksātās biedra naudas, izdevējdarbības un citi uzņēmējdarbības projekti nodrošina stabilu ienākumu bāzi, kas garantē organizāciju pilnīgu neatkarību, dod iespēju uzturēt ne tikai centrālo biroju, bet finansiāli atbalstīt arī vietējās organizācijas un reģionu birojus. No organizācijas līdzekļiem tiek apmaksāta līdzdalība Eiropas lauksaimnieku organizācijās COPA un COGECA, kā arī uzturēti nacionālo valstu zemnieku organizāciju biroji Briselē.

Bet kā ir pie mums, Latvijā?

Lauku intereses patlaban pārstāv piecas daudznozaru sabiedriskās organizācijas, vairāk nekā trīsdesmit nozaru asociācijas un biedrības, kā arī visu šo organizāciju veidota, ar Lauksaimniecības likumu nostiprināta konsultatīva institūcija – Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP).

Sadarbības padomes mērķis ir iesaistīt lauksaimnieku organizācijas nozares politikas veidošanā un īstenošanā, kā arī nodrošināt saikni “ražotājs — Zemkopības ministrija (ZM) — ražotājs”. Sadarbības padome un tajā ietilpstošās dalīborganizācijas ir iesaistītas ES pozīcijas dokumenta sadaļas “Lauksaimniecība” nosacījumu izvērtēšanā. Tehniskajās sarunās ar EK pārstāvjiem Briselē kā novērotāji piedalās arī lauksaimnieku organizāciju pārstāvji.

Kopš šā gada aprīļa ar ZM un Zviedrijas Zemnieku federācijas finansiālu atbalstu Latvijas lauksaimnieku intereses Briselē LOSP uzdevumā pārstāv Bruno Barons, Latvijas Zemnieku federācijas darbinieks.

Pēdējā gada laikā ir aktivizējusies lauksaimnieku organizāciju sadarbība ar citu kandidātvalstu radniecīgajām organizācijām. Tiekam aicināti uz konferencēm un diskusijām par problēmām, ka saistītas ar iestāšanos ES. Tā šā gada aprīlī gandrīz visu kandidātvalstu pārstāvji tikās forumā Brno (Čehija), divas reizes — pagājušajā gada jūlijā Podlases Belskas pilsētā, un šā gada jūnijā Ļubļinā konferences organizēja poļu kolēģi. Pēc Zemnieku saeimas iniciatīvas šā gada martā Siguldā pulcējās Baltijas valstu un Polijas pārstāvji. Savukārt Latvijas Zemnieku federācija uztur regulārus sakarus ar radnieciskajām organizācijām Igaunijā un Lietuvā.

Atbalstot iestāšanos ES, visas kandidātvalstis uzsver nepieciešamību nodrošināt vienādu attieksmi pret visām valstīm — pašreizējām un potenciālajām savienības dalībniecēm. Diemžēl ne visi izprot vai arī nevēlas izprast LOSP būtību un tās darbības reālās iespējas. Ir nācies dzirdēt arī pārmetumus no atsevišķu organizāciju pārstāvjiem, ka LOSP esot “no augšas” veidota institūcija, un pat tādus brīnumus, ka “Sadarbības padome ir pēcokupācijas režīma instruments”. Tomēr šādi apvainojumi kategoriski jānoraida, jo LOSP kopumā un tās izveidotās nozaru grupas dialogu ar ZM uztur gan sanāksmēs un darba grupās, gan arī sniedzot atzinumos ministrijai par likumu, Ministru kabineta noteikumu un citu normatīvo aktu projektiem.

Tiesa, LOSP darbā piedalās organizācijas, kas pārstāv savus biedrus ar atšķirīgiem mērķiem un ekonomiskajām interesēm. Tomēr pašreizējā konsultatīvas institūcijas statusā LOSP un tās darba grupās iespējams sabalansēt dažādo organizāciju atšķirīgās intereses un vienoties par jautājumiem, kas vienlīdz svarīgi visām nozarēm. Zināmu līdzsvaru LOSP darbībā nodrošina tas, ka padomes priekšsēdētājs rotācijas kārtībā mainās ik pēc sešiem mēnešiem. Tāpēc izslēgta iespēja, ka kāda no organizācijām kļūs par galveno, vadošo gan pašā padomē, gan tās sadarbībā ar ZM.

Lauksaimnieku organizāciju pārstāvji mūsu nozares intereses cenšas aizstāvēt arī likumprojektu apspriešanas gaitā Saeimas komisiju sēdēs un citos pasākumos. Pirms gada jūlijā lauksaimnieku organizāciju pārstāvjus uzklausīja ES paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens.

Pēc Sadarbības padomes iniciatīvas ar ZM finansiālu atbalstu kopš šā gada sākuma divas reizes mēnesī iznāk informatīvs biļetens “Agropols”.

Diemžēl jāatzīst, ka iepriekš minētās un citas aktivitātes gan LOSP, gan lauksaimnieku organizāciju ietvaros sabiedriskā kārtā, kaitējot savam pamatdarbam, tai skaitā darbam savās zemnieku saimniecībās, realizē samērā neliels nozares entuziastu skaits.

Salīdzinot ar “vecajām” Eiropas valstīm, mūsu vājums ne tik daudz ir lielais lauksaimnieku organizāciju skaits kā nelielais biedru skaits katrā no šīm organizācijām un valstī kopumā. Protams, nevaram cerēt, ka par biedriem kļūs visi 90 tūkstoši zemes īpašnieku, kas ir reģistrējušies zemnieku saimniecību statusā. Reāli saimniekojošo zemnieku, ieskaitot statūtsabiedrības un kooperatīvās sabiedrības, protams, ir krietni mazāk. Īstas skaidrības šajā lietā diemžēl nav nevienam. Par daudzmaz ticamiem var uzskatīt datus par subsīdiju saņēmēju skaitu.

2001. gadā par dažādu kultūru sējumu platībām subsīdijas saņēma 6028 pretendenti, par slaucamajām govīm – 2243 fiziskas un juridiskas personas. Salīdzinot to ar biedru skaitu mūsu daudznozaru organizācijās (Latvijas Zemnieku federācijā, Zemnieku saeimā, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijā), viegli izrēķināt, ka lauksaimnieku organizācijās ir iesaistījusies mazāk nekā trešdaļa lauku ražotāju. Tāpēc visādos veidos vajadzētu sekmēt biedru skaita palielināšanos zemnieku organizācijās, tādējādi nodrošinot plašāku pārstāvību, kā arī lielāku finansiālu atbalstu organizācijām.

Tagad ir tā, ka nebiedri bauda tos pašus labumus, ko panākuši biedri un viņus pārstāvošās organizācijas. Starpība tikai tā, ka biedri maksā lielākas vai mazākas biedru naudas, bet nebiedri nemaksā neko. Vēl vairāk, nebiedri parasti ir vislielākie organizāciju un to darbības kritizētāji.

Latvijas lauksaimniecībā problēmu ir daudz. Tās saistītas gan ar straujo sabiedriskās un ekonomiskās sistēmas maiņu, gan ar valsts iestāžu pārāk straujo atteikšanos no atbildības par stāvokli lauksaimniecībā un laukos vispār.

Pēc Lauku atbalsta dienesta un reģionālās lauksaimniecības pārvalžu izveidošanas ZM ir zudušas pēdējās tiešās saites ar lauku rajoniem.

Saskaņā ar pastāvošo likumdošanu ne rajonu padomju, ne pagastu padomju funkcijās tām nav paredzēta ne juridiska, ne morāla atbildība par lauksaimniecības zemju un ražošanas objektu apsaimniekošanu un nozares attīstību konkrētās pašvaldības teritorijā. Jāpiezīmē, ka daudzās valstīs (piemēram, Somijā, Norvēģijā) ar sakārtotu lauksaimniecisko ražošanu vietējās pašvaldībās tiek algoti darbinieki, kas atbild par lauksaimniecību savā teritorijā un risina vides aizsardzības, zemes lietošanas, mežsaimniecības, valsts atbalsta subsīdiju dokumentu pieņemšanas un citus jautājumus.

Latvijā, kā zināms, savulaik pagastos iedibinātos lauksaimniecības konsultantu un lauksaimniecības organizatoru amatus, ko apmaksāja no ZM līdzekļiem, likvidēja, tādējādi nozari atstājot pilnīgā pašplūsmā. Rezultāts ir tāds, ka šobrīd valsts institūcijām, kā jau minēju iepriekš, ir problemātiski pat iegūt ticamus datus par lauksaimniecības zemju izmantošanu, lopu skaitu, un saražoto produkciju.

Tāpēc vēlreiz jāuzsver nepieciešamība aktivizēt pašus zemniekus un lauku uzņēmējus, lai pagastos tiktu organizētas lauksaimnieku biedrības. To darbalauks būtu visai plašs, sākot ar zemes apstrādes un citu tehnikas pakalpojumu sniegšanu pagasta zemes īpašniekiem (ar vai bez oficiāliem kooperatīviem), beidzot ar degvielas, minerālmēslu, ķīmikāliju un citu resursu organizētu iegādi par zemākām cenām, kā arī ar iedzīvotāju izaudzēto lopu organizētu pārdošanu gaļas pārstrādes uzņēmumiem, izskaužot nelegālos gaļas uzpircējus, piena savākšanas un tālākas pārdošanas organizēšanu. Pagastu biedrībām vajadzētu būt tām, kas organizē arī izglītojošus un atpūtas pasākumus saviem biedriem. Savukārt par problēmām, kas jārisina valsts mērogā, par priekšlikumiem likumdošanas pilnveidošanā un citos jautājumos pagastu biedrības varētu informēt lauksaimnieku organizāciju vadītājus un to birojus Rīgā.

Šodienas sanāksmē piedalās arī pagastu padomju priekšsēdētāji, tāpēc aicinu jūs aktīvi iekļauties sava pagasta zemnieku, zemes īpašnieku un tās lietotāju aktivizēšanā, veidojot pagastu lauksaimnieku biedrības un pakalpojumu kooperatīvus.

Latvijā dažkārt vērojama arī tāda negatīva prakse, ka izveidotās pagastu biedrības un pirmām kārtām jau to ambiciozie vadītāji par savu pienākumu uzskata nevis konkrētā pagasta, bet visas valsts problēmu risināšanu, ieskaitot pat politisku prasību izvirzīšanu (par Saeimas un Valsts prezidenta vēlēšanu sistēmas maiņu u.c.). Politiskās problēmas vajadzētu atstāt partiju ziņā un nejaukt tās ar lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju sūtību un būtību.

Kā pierāda pēdējo divu triju gadu pieredze, sabiedriskās organizācijas var paveikt daudz pozitīva ar laukiem saistīto problēmu risināšanā. Ne mazāka loma tām būs arī Latvijas virzībā uz ES.