Par karavīra palīgu — kapelānu

Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Raimonds Locs:

Ieskaitot mani, esam deviņi kapelāni, kuri ir aktīvajā dienestā. Ir arī rezerves un atvaļinājušies kapelāni. Par kapelāniem izmantojam arī draudžu garīdzniekus, kas ir devuši savu piekrišanu veikt kapelānu pienākumus, varētu teikt, ārštata kārtā.

Mūsu kapelāni ir no dažādām konfesijām. Mums ir noslēgti līgumi ar četrām baznīcām - evanģēliski luterisko, Romas katoļu, pareizticīgo un baptistu. Šobrīd ar kapelāniem ir nodrošinātas tās vienības, kur ir visvairāk obligātā militārā dienesta kareivju - Alūksne, Ādaži, Liepāja, Ventspils, arī Aizsardzības akadēmija, štāba bataljons, LATBAT.

Kapelāns nodrošina reliģisko aprūpi. Jebkurš karavīrs ar savu vajadzību, kas ir saistīta ar reliģiskām lietām, nāk pie kapelāna. Kapelāns veic tos reliģiskos pienākumus, kurus viņš var darīt savas baznīcas ietvaros, bet, ja karavīrs ir no kādas citas reliģiskas grupas vai arī kapelāni neatbilst viņa reliģiskajai pārliecībai, vienalga, kapelānam ir jānodrošina, lai karavīrs saņemtu reliģisko aprūpi, kas viņam nepieciešama. Pirmais solis ir jāsper karavīram un jābūt ir atklātam par savu jautājumu. Ja viņš jautās, viņš saņems atbildi. Ja viņš nejautās un kautrēsies, viņš nesaņems. Reliģiskā aprūpe ietver sevī gan sakramentus, gan kristības, iesvētības, dievkalpojumus, reliģisko izglītību, aizlūgšanas.

Kapelāniem un psihologiem ir atšķirīgas darbības jomas. Tomēr mums ir viens mērķis, un dažas mūsu darbības jomas pārklājas. Mēs, garīdznieki, skatāmies uz problēmu no reliģijas viedokļa, psihologs uz to skatās no materiālistiskās pasaules uztveres viedokļa. Līdz ar to karavīrs savu problēmu var risināt divējādi. Kareivis, kurš ir reliģiozs, nāks pie kapelāna vai kapelāns ies pie viņa. Divi dienesti nepieciešami arī tāpēc, ka ne jau visi ļaudis ir ticīgi. Nebūtu pareizi, ja mēs ietu pie ateistiem un uzspiestu savu problēmas risinājumu. Labi, ka ir psihologi, kas viņiem to spēj piedāvāt. Daudzas lietas mums ir paralēlas, izņemot vienu - tas ir morāles un ētikas jautājums. Morāle un ētika visā Eiropā ir veidota uz bauslības likumiem.

Mēs nedodam pavēles. Mēs iesakām. Pavēles izdod vienības daļas komandieris. Pieredze rāda, ka labs komandieris mūsos ieklausās. Tāpēc arī kapelāns atrodas tiešā komandiera pakļautībā un viņam ir tieša pieeja komandierim. Kapelānam ir trīskārša pakļautība - virskapelānam, vienības komandierim un savai baznīcai. Tas ir grūti, jo prasa lielāku atbildību. Bet tas nozīmē arī lielākas iespējas risināt problēmas. Kapelāns zina, ka gadījumā, ja viņa komandieris nepievērš kādai problēmai uzmanību, viņš var rakstīt iesniegumu man.

Lielākais panākums ir tas, ka tagad karavīri uzticas kapelāniem. Sākumā bija diezgan grūti. Bija dažādas tendences - uzskatīja, ka esam tikai mācītāji, mēģināja kapelānus sadalīt - vai nu mēs esam tie, kas atbalsta tikai obligātā militārā dienesta karavīrus, vai nu mēs esam cilvēki, kas sniedz informāciju tikai komandierim, tā teikt, informatori. Mēs neesam ne viens, ne otrs. Mēs esam tie, kas grib palīdzēt karavīriem, lai dienests būtu pēc iespējas efektīvāks.

Domāju, ka nevajadzētu atteikties no obligātā militārā dienesta. Viena lieta ir profesionāla armija, ko es atbalstu, tai ir jābūt. Bet ir nepieciešams arī obligātais militārais dienests. Ne tikai tāpēc, ka tas spēj nodrošināt ar cilvēkiem armiju, bet arī tāpēc,lai jaunie cilvēki varētu izglītoties un saņemt nepieciešamās zināšanas valsts aizsardzībai. Iedomāsimies, kas būs, ja Latvijā pastāvēs profesionāla armija, bet pārējie būs nesagatavoti jaunekļi. Var jau teikt, ka mēs dzīvojam miera apstākļos un nav agresora. Tomēr mums jābūt gataviem aizstāvēt savu valsti. Agresors var būt arī dabas stihija. Militāri izglītots cilvēks varēs lietot moderno tehniku. Šie jaunie cilvēki gada laikā iegūst arī kādu izglītību, kas viņiem būs nepieciešama dzīvē. Viņi iemācās arī kādas morāli ētiskās vērtības: kas ir uzticība, kas ir pienākums, kas ir apzinīgums, pazemība. Veselība nav mazāk būtiska. Ja karavīrs ir apzinīgs, viņš var sevi sakopt gada laikā.

Visā valstī ir diezgan liels garīdznieku trūkums. Mēs to izjūtam, jo bruņotajos spēkos nevaram sameklēt pietiekami augstas kvalitātes garīdzniekus. Kapelāns ir pārslogots. Vēl viena problēma - 50 okupācijas gadi ir atstājuši lielu iespaidu uz cilvēku garīgajām vērtībām. Cilvēku domāšana ir vērsta uz to, ka mēs vairāk gribam būt ņēmēji, bet negribam būt devēji. Mēs prasām - dodiet, bet mēs aizmirstam, cik daudz es pats spēju darīt, lai kādu problēmu risinātu.

“LAUKU AVĪZE”