Par laikmetīgu tautas mākslu

Valsts tautas mākslas centra vecākā referente Dagmāra Prīberga:

Lai arī skumji to atzīt, bet tautas mākslas nozare iet mazumā. Bet varbūt tieši par to tagad ir jārunā, lai kāds šo problēmu sadzirdētu un pievērstu tai pienācīgu uzmanību.

Šodienas straujajā laikā, kad svarīgākās jomas ir politika, ekonomika, jauno tehnoloģiju un pat Eiropas jauno vēsmu ieviešana, daudz kas paliek nepamanīts, un viena no tām ir tautas māksla. Nekad neesmu bijusi noskaņota pret jaunām vēsmām, bet tai pašā laikā tās kritiski jāizvērtē (ne viss jaunais ir labs un kvalitatīvs), un nedrīkst aizmirst mūsu pašu tautas vērtības. Viena no tautas mākslas nozares problēmām ir jauniešu trūkums studijās. Viņiem ir garlaicīgi adīt etnogrāfiskus cimdus un zeķes. Tas pašlaik nav modē. Viņiem ir citas intereses un prioritātes. Taču redzu, ka jaunieši pieņem tautastērpu. Paskatieties, kā viņiem spīd acis, uzvelkot to mugurā. Tikai nevajag jaunajam cilvēkam to likt valkāt vietā un nelaikā. Vajadzētu viņiem jau no mazotnes ieaudzināt mīlestību pret mūsu vērtībām. Skatot norvēģu tautastērpu izstādi Rīgā, mani pārsteidza tas, ka jaunieši tautastērpos dodas pat uz diskotēku. Viņi to novērtē kā roku darbu, ar ko jālepojas. Mums arī jāmāk ieaudzināt, ka pie džinsa jakas var pievilkt etnogrāfiski rakstainus cimdus.

Nenoliedzu, ka jaunā ieviešana mūsu tautas mākslā ir kā staigāšana pa naža asmeni - viens solis, un var sabojāt visu. Taču šodien vajag sabalansēt mūsu tautas mākslas īstās vērtības, nenonivelējot tās, ar mūsdienu pieprasījumu. To var izdarīt tikai tad, ja esi sevī uzkrājis lielu etnogrāfisko, vēsturisko vērtību “bagāžu”. Zinot pamatus, meistars nevar kļūdīties. Cenšoties tautas mākslā neieviest jaunas vēsmas, mēs to varam zaudēt.

Apmeklējot izstādes, eiropieši ir pārsteigti par redzēto un netic, ka izstādītos darbus nav radījuši profesionāļi. Otrs, par ko brīnās ārzemnieki, ka cilvēki, kas gatavo tik kvalitatīvus izstāžu priekšmetus, nevar finansiālu apsvērumu dēļ aizbraukt uz izstādēm ārzemēs. Grūti viņiem izstāstīt, ka pie mums roku darbs vēl nav pietiekami novērtēts. Mūs aicina piedalīties daudzās izstādēs ārzemēs, bet to ierobežo finanses.

Tai pašā laikā ne vienmēr mākslas veikaliņos vai salonos ārzemnieks var nopirkt izstāžu līmeņa darbus. Bet viņi vēlas iegādāties kvalitatīvu preci. Agrāk katrā salonā darbojās žūrija, kas novērtēja iesniegtos darbus. Tagad pieņem visu, ko var pārdot. Manuprāt, šai jomā kaut kas neiet pareizajās sliedēs.

“RĪGAS BALSS”