Par brīvības relativitāti

Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Dr.habil.hist. prof. Aivars Stranga:

Absolūtas brīvības nav. Jebkura atkarība ir relatīva. Neviena valsts, kura iestājusies Eiropas Savienībā, nav kļuvusi nabagāka. Visas ES valstis ir kļuvušas turīgākas, neviena ES valsts nav bijusi pakļauta ārējai agresijai. Neviena nacionālā identitāte nekur nav izkūpējusi. Franči kā turas pie sava nacionālā lepnuma, tā turēsies ar vēl lielāku stūrgalvību. Protams, ES ir ļoti daudz nožēlojamas birokrātijas. Visus šos vecos ES modeļus tomēr veidoja sociālisti, kuriem patīk liela birokrātija un liela jaukšanās visur. Ja mūsu ģeopolitiskajā situācijā būtu iespējams pievienoties tādu valstu grupai kā ASV, Kanāda, Austrālija, Singapūra, kas ir visbrīvākās valstis, tas būtu labi. Tas nav iespējams. Taču mums, ar mūsu IKP, kas ir desmit reižu mazāks nekā Somijai, milzīgs panākums būs pievienošanās ES. Tā būs atkarība, kas nelikvidēs mūsu valodu, mūsu tradīcijas un diemžēl nelikvidēs mūsu lielāko tradīciju - noslieci uz birokrātiju. Tā ir vēsturiska nelaime - jau 1922. gadā latviešiem bija viens ierēdnis uz piecdesmit iedzīvotājiem. Mūsdienās, domāju, mēs noteikti neatpaliekam.

Draudi ir ļoti dažādi. Skaidrs, ka Krievija mūs apdraud, ne tikai ar tradicionālajiem draudiem, bet arī ar mafiju, noziedzību, narkotikām. Mums nav jābūt rusofobiem, bet jāatceras pašu krievu teiciens: doverjaj, no proverjaj. Krievija ir ļoti nestabila valsts, un neviens nezina, kas nākotnē ar to notiks. Tādēļ NATO garantijas mums netraucēs un arī Krievijai nenāks par sliktu. Baltijas iestāšanās NATO un ES varbūt veicinās Krievijā sāpīgo apziņu, ka tās ir suverēnas valstis. Bet šādas apziņas Krievijai nekad nav bijis. Krievija savus kaimiņus vienmēr ir uztvērusi kā iekarošanas, manipulācijas objektu. Baltijas forumā, kas nesen notika Jūrmalā, mani pārsteidza, cik ļoti krievi baidās no tā, ka viņus kāds piekrāps, ka viņiem kaut kas nav par maz iedots, un pat pēc līguma ar NATO parakstīšanas. Neviena valsts, kura sevi ciena, neuzdod tādu jautājumu, vai man nav iedots par maz? Vai esat dzirdējuši, ka Norvēģija kādā forumā sevi moka ar jautājumu, ka kādā organizācijā viņiem ir kaut kas iedots par maz? ES un NATO paplašināšana liks Krievijai vairāk interesēties par sevi un netērēt resursus, enerģiju un laiku sadomātu bļižņije zarubežje problēmu risināšanā. Krievijai nav ienaidnieku. Tie ienaidnieki un dēmoni sēž pašā Krievijas iekšienē - naids pret bagātiem cilvēkiem, kolektīviskā domāšana, labāk visi dzer nabadzībā nekā akceptē to, ka viens ir nopircis zemi. Krievijai, starp citu, tāpat kā mums, šodien ir galvenais jautājums - pabarot savu tautu.

Neviena valsts pasaulē nevar spēlēt to lomu, kas neatbilst tās ekonomiskajam un zinātniski tehniskajam potenciālam. Karš Balkānos parādīja, ka neviena Eiropas valsts tehniskajā ziņā nestāv blakus Amerikai, nemaz nerunājot par to, ka Krievija stāvētu blakus. Valsts stiprums sastāv no daudzām lietām, no cilvēku domāšanas, no brīvības un uzticības liberālajām vērtībām, no lepnuma par savu valsti, kāds ir, piemēram, amerikāņiem, no tautas veselības, mūža ilguma, labklājības. Krievijai no visa tā gandrīz nekā nav. Pat tās raķetes, kas krieviem ir, drīzāk ir drauds viņiem pašiem, jo tās var kāds nozagt un pārdot teroristiem. Turība, pārticība, mierīgs pasaules skats, atteikšanās no mesiānisma, to es novēlētu Krievijai.

Pret jebkuru mesiānismu attieksimies pēc tā, ko tas mums dod. Ja ASV mesiānisms izpaužas kā cīņa pret terorismu, tas ir labi. Ja ASV mesiānisms izpaužas kā demokrātijas vērtību izplatīšana un aizsardzība pasaulē, arī tas ir labi. Slikti būtu, ja kāds mūs spiestu stāties scientologu sektā, obligāti apjūsmot Holivudas kinozvaigznes un aizmirst savu valodu. Taču tas nedraud. Nostājai pret jebkuru valsti pēc trīspadsmit neatkarības gadiem, vienalga, vai tā ir ASV vai Krievija, vajadzētu būt ar lielāku pašapziņu.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”