Par provinciālismu un pašcieņu

Uzņēmējs Jevgeņijs Gombergs:

Iespējams, daudziem tas būs negaidīti, bet man liekas, ka strīdos par pieminekļiem ir pretstatīti divi viedokļi - civilizētā, vispārcilvēciskā vēstures kā notikuša fakta izpratne un šaurs, aprobežots skats uz vēsturi kā politiskās cīņas instrumentu. Otro pieeju es nosauktu vienā vārdā - provinciālisms. Nevēlos nevienu apvainot. Provinciālisms nav specifiski mums - Latvijai - piemītošs. Vispār man liekas, ka vislielākie provinciāļi ir amerikāņi, sākot ar rūķīšiem, flamingo un ruksīšiem zālienā mājas priekšā un beidzot ar pilnīgu vienaldzību pret visu, kas notiek ārpus Amerikas.

Mūsu provinciālisms - tā ir akla, verdziska mērkaķošanās, pakaļskriešana «viņiem» - Rietumiem. It īpaši, ja nepieciešams kaut ko aizliegt. Runā, ka Amerikā nedrīkst uz ielas dzert alu! Mums nekavējoties vajag darīt tāpat. Būsim kā viņi, jo viņi ir pareizi, viņi zina labāk! Tas nekas, ka mums, iebraucot Amerikā, ir nepieciešama vīza, amerikāņiem mēs atļausim iebraukt Latvijā bez tās. Gan jau mūsu stiepjamā pašcieņa piecietīs.

Mazkulturālam cilvēkam ir par maz tikai ar savu viedokli, viņam vēl nepieciešams piespiest citus domāt un tieši domāt, ne tikai runāt tā kā viņš, un viņš to centīsies panākt par jebkuru cenu. Provinciālisms pret plurālismu, tajā, pēc manām domām, ir staļinisma būtība. Šie cilvēki ir agresīvi, skaļi, maršē bungu rīboņas pavadībā un tādējādi rada ilūziju, ka to ir daudz, kaut gan viņu ir trīs, četri procenti abās pusēs. Īstenībā kulturālo un pret citu viedokli iecietīgo cilvēku ir vairākums, un to apstiprina precīzas aptaujas. Vienkārši viņiem ir savs viedoklis, un tie klusējot netraucē citiem domāt citādi, bet, lai kaut kādu konkrētu ideju aizstāvētu, viņiem ir jāpārvar savas barjeras.

Saprotu, ka eju pa plānu ledu, bet es tomēr to pateikšu: es uzskatu, ka Latvijas tauta ir gudrāka par Latvijas politiķiem. Kas ir ASV prezidents? Of the people, by the people, for the people. No tautas, tautas ievelēts, tautai. Kurš no mūsu politiķiem to atceras? «Valsts - tas esmu es», pateiks jebkurš mūsu deputāts.

Pieminekļu kari ir aptvēruši visu postsovetisko Eiropu. Bet Eiropas vēsturnieki norāda, ka visās valstīs sabiedrība ir daudz tolerantāka pret pieminekļiem nekā politiskā elite. Garantēju, ka aptauja par Barklaju de Tolli pierādīs tieši to pašu arī Latvijā. Latvija nav vientuļa Visumā. Starp citu, uzskatīt sevi par izņēmumu, neatkārtojamu, vienīgo pasaulē ir otra provinciālisma galējība. Provinciāli ir apgalvot, ka pasaules prakse un kritēriji mums nav piemērojami, jo Latvijai ir «savs ceļš ejams». Lai arī savdabīga, mēs tomēr esam cilvēces daļa. Sava vienreizīguma apzināšanās vienmēr noved pie lielvaru šovinisma.

Nē, man ļoti gribētos mazliet paiet nost no šī darba, kas atņem ļoti daudz laika. Bet nevis vienkārši tāpat - nododot to citiem. Pierādot domu, ka pieminekļi ir visas tautas lieta un darbs, man pagāja divi gadi, un beidzot ir parādījušies pirmie rezultāti. Jūtos laimīgs, ka esmu nodzīvojis līdz dienai, kad izlasīju 12.jūnija “Jaunajā Avīzē” lasītāja dvēseles kliedzienu: «Latvijas miljonāri! Apvienojieties! Dodiet naudu pieminekļiem Jānim Čakstem un Kārlim Ulmanim.»

Pagaidām es turpinu strādāt pie paziņotajiem projektiem: katrā no tiem mani ir saistījusi kāda dzirkstelīte. Oktobrī jābūt gatavai Pauluči memoriālās zīmes kopijai. Septembrī sāksim kopēt Zelta bruņinieku. Kā parasti riskēju, nesagaidot pilsētas attīstības kopējā plāna izstrādāšanu. Kad pilsēta būs nobriedusi, mums viss jau būs gatavs. Es plānoju iesniegt Pieminekļu padomei iesniegumu par skulptūras atjaunošanu pie Saeimas ēkas sienas. Kuru no divām - Valtera fon Pletenberga vai Lāčplēša skulptūru - lai lemj Padome, es esmu gatavs atjaunot jebkuru. Rakstveidā uzaicināju sadarboties šajā projektā TB/LNNK - viņi ar riebumu atteicās.

Daudzi uzskata, ka es apzināti provocēju sabiedrības šķelšanos. Ja es patiešām to vēlētos, pirmām kārtām izziņotu līdzekļu vākšanu piemineklim Pēterim I. Un droši vien arī savāktu, turklāt ietaupītu savu naudu. Bet iedomājieties kaut vai tikai uz mirkli šādas rīcības sekas. Runā, ka mana darbība, vai es to gribu vai ne, ved uz šķelšanos. Arī tā nav taisnība. Sliktākajā gadījumā tas parāda to sadalījumu, kas jau tagad ir izveidojies. Bet es vienmēr atceros zelta likumu: lai apvienotos, vajag sašķelties. Citiem vārdiem sakot, pēc sašķelšanās seko apvienošanās. Ja eksistē dalīšanās, tad tikai tās apzināšana palīdzēs salīmēt kopā sabiedrību un tikai tad, kad abas daļas to godīgi un patiesi gribēs.

“DIENA”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti