“Es tur Amerikā biju Latvija”

Krists Čulkstēns, pirmais latviešu virsnieks, kas beidzis prestižāko ASV militāro mācību iestādi — Vestpointas akadēmiju, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums

— “LV” Nr.108, 23.07.2002.

— Par šīm vasarām jūs vēstulēs vectēvam rakstījāt:

“Ceļamies 5.15 — ārā gāž kā no spaiņiem, lauks, kur norit treniņi, vienos dubļos. Un tad tik uz priekšu! Pēc pusotras stundas mūs vairs nevarēja pazīt — visi melni, izmirkuši un nodzīti tā, ka uz kājām neturas, bet diena vēl tikai sākusies. Nākamā naktī — celšanās 3.50, jau 4.10 bataljons pilnā ekipējumā un — uz priekšu!”

Vai amerikāņiem, kam ir modernākās militārās tehnoloģijas pasaulē, izdodas pārliecināt savus karavīrus, ka mācībās jālien uz vēdera pa dubļiem?

— Tas ir jautājums, par kuru viņi pašlaik diskutē: vai vairāk līdzekļu ieguldīt karavīru trenēšanā, viņu morālajā, psiholoģiskajā un fiziskajā sagatavošanā? Vai varbūt vērtīgāk būtu šos līdzekļus ieguldīt tehnoloģiju attīstīšanā? Nevar noliegt, ASV ir fantastisks tehnoloģijas pārākums pār jebkuru iespējamo pretinieku, un viņi to turpina intensīvi palielināt, ziedojot tam milzīgus līdzekļus. Amerikāņi ir lepni, ja viņiem izdodas pārsteigt pasauli ar ļoti dārgām “rotaļlietiņām’’, kas robežojas ar fantastiku. Karavīru apmācībā viņiem ir vienības ar dažādu sagatavotības pakāpi. Ir elitāras vienības, kā militārie reindžeri, to kopskaits ir apmēram divīzija, kur katram karavīram ir ļoti augsta sagatavotības pakāpe. Ir atbalsta vienības, kas nodarbojas ar administratīvo darbu. Tomēr pēc Otrā pasaules kara ASV nonāca pie atziņas, ka jebkuram militāram darbiniekam jāapgūst pienācīga sagatavošanas skola. Plaši izvērsta ir treniņu centru izveide. Tās ir treniņu nometnes, kur rotācijas kārtībā mācās dažādas vienības, mēnešiem ilgi trenējoties karadarbībai tuvos apstākļos. Tā ka, manuprāt, līdztekus tehnoloģijām, amerikāņu karavīrs ir spēris lielu soli uz priekšu arī individuālā trenētībā.

— Jūs atzināt, ka ilgstoša prombūtne no tuviniekiem un draugiem nav bijusi viegla. Vai akadēmijā starp mācību spēkiem vai kadetiem gadījās sastapt vēl kādu latvieti?

— Sastapu kādu latviešu izcelsmes kadetu, viņš gan latviski nerunāja. Satiku arī Juri Matuseviču, kas mācījās pirms manis un apprecējās ar amerikāņu meiteni, būdams kadets, par ko no akadēmijas tika izslēgts. Vairākkārt tikos ar latviešu kopienas virsniekiem — atvaļināto ģenerāli Vilmāru Kukaini, atvaļināto pulkvežleitnantu Ilmāru Dambergu un citiem. Lielu pateicību esmu parādā amerikāņu ģenerāļa Keisija Brauera ģimenei, kas nesavtīgi rūpējās, lai man vieglāk būtu pārkāpt iedzīvošanās slieksni Amerikā, izprast amerikāņus, viņu kultūru, paražas. Ceru, ka šī draudzība turpināsies. Tomēr mani vistuvākie draugi ir tie, ar kuriem esmu uzaudzis, un dzīvot es gribētu tikai savā zemē.

— Vai, būdams līdzās amerikāņu jauniešiem sadzīvē, tā teikt, izgaršojot kopā sviedrus un dubļus, varat teikt, ka labi pazīstat amerikāņu raksturu?

— Domāju, ka tagad — jā! Bet sākumā — ne vienmēr. Viņu raksturā ir savas īpatnības, piemēram, kā spēcīgākās valsts pārstāvjiem — pārākuma izjūta. Tam ir savi plusi un mīnusi. Tā dod priekšrocības. Pārliecība par saviem spēkiem nereti palīdz dažās jomās būt labākajiem, bet, no otras puses, pretinieku nenovērtēšana, jo sevišķi militārajā ziņā, var nest vilšanos. To var attiecināt arī uz traģiskajiem teroristu uzbrukumiem. Kaut arī izlūkošana brīdināja — paredzētie uzbrukumi ir tikai laika jautājums, attiecīgie drošības pasākumi tika novilcināti ar domu: mēs — amerikāņi — esam neaizskarami. Tomēr viņiem ir slavējama īpašība ļoti ātri pārorientēties un sakārtoties pretdarbībai.

— Jūs smejoties sakāt, ka ir iegūts pilns “rentgena komplekts”. Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē rokas, kājas, deguna lūzumus, muguras traumu, neskaitot dažādus locītavu mežģījumus. Atklāti sakot, ne jau visi tie gūti militāros vingrinājumos, daži — turpat Vestpointā sportojot. Tomēr jāatzīst, ka vairums kadetu pēc pirmā gada ir stipri izkāmējuši. Lauku mācībās trenējoties, esot miega badā, daļējā pārtikas trūkumā, ar laiku organisms novājē. Par to liecina biežās saaukstēšanās, saslimšana ar dažādām vīrusu slimībām. Pārtrenēti sportisti biežāk iekuļas arī traumās. Otrajā un trešajā gadā notiek pakāpeniska adaptācija un atkopšanās.

— Vai tad ir vairāk brīva laika un kadets reizēm var iedzert arī kādu malku alus?

— Jā, dažreiz ir brīvas svētdienas, ir neliels brīvlaiks vasarā, ko esmu izmantojis ceļojumiem pa Austrumu piekrasti. Kas attiecas uz alu — pirmajos divos gados ir pilnīgs sausais likums, sākot ar trešo gadu, ir atļauts iedzert alu dažās noteiktās vietās, ja jaunietis ir divdesmit vienu gadu vecs. Smēķēt atļauts dažās ne visai pievilcīgās vietās. Smēķētāji šo aizliegumu kompensē ar tabakas zelēšanu, kas Amerikā diezgan izplatīta.

— Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Nacionālās aizsardzības akadēmijas desmitajā gadadienā sacīja — reiz redzējusi, ka rūdītiem karavīriem acīs sariešas miklums, ja tiek pieminēta karaskola, kurā viņi jaunībā mācījušies. Vai jums ir līdzīgas izjūtas? Vai varbūt tās nāks ar laiku?

— Esmu pārāk jauns, bet šie četri gadi ir nozīmīgs posms manā dzīvē. No vienas puses, Vestpointas vēsture ir cieši saistīta ar visas Amerikas vēsturi, no otras puses, Vestpointa pati par sevi ir liels fenomens. Akadēmijas beidzēju organizācija — Vestpointas absolventu asociācija — ir ļoti spēcīga, jo tās draudzības saites, kas rodas kadetu starpā grūtajos treniņos, nespēj saraut nekādi spēki. Izlaiduma noslēguma ceremonijā, kad pēc tradīcijas mēs visi lidinājām gaisā cepures, redzēju asaras acīs nopietniem vīriem, par kuriem nekad nevarēju iedomāties, ka viņi varētu raudāt.

Jā, arī man šīs izjūtas nav svešas.

— Kā notika izlaiduma ceremonija?

— Izlaidums turpinās kādu nedēļu. Saskaņā ar tradīciju notiek banketi, pieņemšanas, parādes, dažas pat viduslaiku garā.

Noslēguma ceremonijas diena sākās sešos no rīta mūsu akadēmijas lielajā stadionā. Pēc ASV prezidenta Džordža Buša uzrunas un daudzām citām runām pa vienam kāpām uz paaugstinājuma, lai no prezidenta rokām saņemtu diplomu. Tad superintendants, kas mums ir galvenais ģenerālis, deva signālu augstākajam kadetam, tas savukārt deva signālu, ka mums Vestpointas mācības beigušās. Tad mēs visi — vairāk nekā deviņi simti leitnantu — metām cepures gaisā. Šajā brīdī gandarījums par paveikto bija neaprakstāms. Droši vien tāds tas bija arī maniem vecākiem, pārējo jauno leitnantu ģimenes locekļiem, kurus uzaicinājām uz izlaidumu. Un droši vien gandarījums bija arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandierim pulkvedim Raimondam Graubem, kas arī tur bija klāt.

— Esat jau apmainījis kadeta ietērpu pret Latvijas virsnieka uniformu?

— Sākot ar jūliju, esmu vada komandieris Latvijas bataljonā. Man patīk būt kopā ar karavīriem, par to pārliecinājos prakses laikā Vestpointā, kur man izdevās panākt savstarpēju uzticēšanos un saprašanos. Ceru, ka tas man izdosies arī šeit ar mūsu zēniem.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”