Pāri nevarībai un ikdienai

Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas mājīgajā Misiņa bibliotēkas zālē iekārtota Jāņa Gleizda fotoizstāde. Par tās krustmāti bibliotēkas direktore Venta Kocere nosauca fotogrāfijas vecmeistari Helēnu Hofmani, ar kuru šajā ziemā tikusies Losandželosā: “Viņa gribēja zināt, vai Jānim Gleizdam pēc pārciestā insulta nav jāpalīdz iegādāties ratiņus. Zvanījām uz Rīgu, bet Annele sacīja, ka Jānis ir atkal uz pekām un ratiņi nav vajadzīgi. Helēnas kundze lūdza nodot Gleizdu pārim vēstuli, un tā mani aizveda pie viņiem. Tad arī sākām domāt par izstādi.” Pēdējie gadi bijuši pārāk smagi, dzīvība vairākkārt karājusies mata galā, un jau sešus gadus Jānis Gleizds nav fotografējis. Taču tais vairāk nekā četrdesmit gados, kas pacietīgi, neatlaidīgi un azartiski ziedoti mākslas fotogrāfijai, ir sastrādātas bagātības, kas ar gadiem nenieka nav zaudējušas no sava spožuma. Kā ar labiem draugiem šajā izstādē atkal tiekamies ar darbiem, kas nesuši Latvijas vārdu tālu pasaulē. Te ir klusās dabas, ainavas un portreti, te ir invalīdu spīts un sāpe, sportiska trauksme un ātrums, sievietes daiļums un skaistuma svētums.

Šogad fotoklubs “Rīga” svin 40. gadskārtu, un tikpat ilgi tā biedrs ir Jānis Gleizds. “Tik ilgi fotomākslas virsotnē nav noturējies neviens cits meistars,” saka kolēģi. Pēteris Korsaks atgādina, ka visi mūsu mākslas fotogrāfi ir izauguši no amatieriem: “Latvijā augstāko izglītību mēs neesam varējuši iegūt. Par to, kas sasniegts pirms kara, mēs nekā nezinājām. Bija jāsāk it kā tukšā vietā. Jānis ar savu neatlaidību patstāvīgi nonāca un līdz pilnībai izkopa izohēlijas metodi. To varam saukt par gleznošanu ar gaismas staru, par gaismas glezniecību.” Kolēģi izceļ tam nepieciešamo mērķtiecību, pacietību un darba mīlestību, runā par viņa lielo pietāti pret fotografējamo objektu, īpaši ja tā ir sieviete. Ne velti Rīga kļuva par pirmo pilsētu, kur padomju laikos fotoizstādē parādījās akts.

Un Vilhelms Mihailovskis vēl piebilst: “Galvenais jau nav, kādi tehniskie paņēmieni tiek lietoti. Tie, protams, ir svarīgi, tāpat kā kompozīcija, tonalitāte un tamlīdzīgas lietas. Bet pats lielākais brīnums ir tas, kā

Jānim Gleizdam izdodas arī visvienkāršākās lietas parādīt tā, lai tajās justu gara klātbūtni, cilvēka dvēseles cildenumu.”

Kā cilvēkam cilvēku mīlēt

Saruna ar pašu fotomākslinieku notiek Gleizdu mājīgajā ģimenes ligzdā Purvciemā. Viņam ir pagrūti runāt, un stāstītāja ir lielākoties Annele. Jānis piedalās sarunā ar dažu vārdu, piekrītošu galvas mājienu, uzmundrinošu vai šķelmīgu acu skatienu. Saprašanās ir pilnīga, un viņš nebūt nav pasīvs sarunas dalībnieks.

Biogrāfiskos datus var izstāstīt īsi. Jānis Gleizds piedzima 1924. gada 7. maijā Rēzeknes apriņķa Ilzeskalna pagasta Vecgailumos. 1943. gadā beidza Rēzeknes tehnisko vidusskolu. Tika iesaukts vācu armijā, bet no tās izdevās aizbēgt. Kad ienāca krievu armija, atkal tika mobilizēts. Ar savu skaisto rokrakstu kļuva par rakstvedi. Arī pēc kara dabūja rakstveža darbu turpat netālu no mājām — Rogovkā. Bija doma mācīties tālāk, bet tad notika nelaime. Kādā aukstā ziemas vakarā draugi viņu aicināja pirms balles iestiprināties. Izrādījās, tā nebija parastā “dzimtenīte”, bet koka spirts. Otrā rītā Jāni atrada ezermalā. Jau bezsamaņā, ar nosalušām rokām. Pāris nedēļas sagulēja mājās. Kad sāpes kļuva neciešamas, viņu aizveda uz Rēzeknes slimnīcu. Bija sākusies gangrēna, nācās amputēt abas plaukstas un kāju pirkstus. Mazliet atlabis, Jānis aizbrauca uz Rīgu un sameklēja protēžu rūpnīcu. Direktore aizsūtīja viņu uz Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtu pie sava vīra profesora Ļišņevska, jo rūpnīca varēja piedāvāt tikai koka protēzes.

Tas Jānis Gleizds, kura darbi rādīti astoņsimt izstādēs visos kontinentos un godalgoti ar 170 medaļām, 600 diplomiem, 18 kausiem un 28 Lielajām balvām, un kuram par nopelniem Tēvijas labā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, piedzima Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā. Viņš izturēja vienpadsmit operācijas, lai tiktu pie rokām, ar kurām varēja kaut ko iesākt, un iemācījās ar tām darīt visu. Un te viņš satika Anneli, kura 1953. gada decembrī kļuva viņa sieva un mūža draugs un kurai viņš saka vislielāko paldies par katru nodzīvoto gadu, dienu un mirkli, par katru veiksmīgo un arī mazāk veiksmīgo mākslas darbu, kam viņa stāvējusi pie šūpuļa ar savu drosmi, uzņēmību un dvēseles spēku.

No Jāņa Gleizda fotoalbuma “Gaismas atspulgs”

Viņiem ir dēls Ēvalds, vedekla Ineta un mazdēli Ivars, Jānis un Filips.

No 1950. līdz 1992. gadam Jānis Gleizds strādāja Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā par fotogrāfu. 1963. gadā saņēma pirmo diplomu par piedalīšanos izstādē. Gadu vēlāk par izohēlijas tehnikā veidoto darbu “Rudens” (āboli) starptautiskā izstādē Rumānija viņam tika piešķirtas pirmās divas zelta medaļas.

Kā viņš, palicis bez abām plaukstām, kļuva par fotogrāfu un kā viņi abi satikās? Par to stāsta Annele:

— Zīmuli Jānis paņēma rokā, kad plaukstas vēl bija apsaitētas. Blakus gulēja kāds mākslinieks, viņš deva papīru. Dakteri skatījās, cik labi Jānim viss iznāk, un piedāvāja viņam palikt institūtā. Kopā ar kurinātāju Rolandu viņiem ierādīja kādus septiņus kvadrātmetrus lielu istabiņu, un Jāni pieņēma darbā par mākslinieku. Viņš mēģināja iestāties Rozentāla mākslas skolā, bet fizisko defektu dēļ varēja kļūt tikai par brīvklausītāju. Kādu dienu Jānis kapos turpat aiz institūta ieraudzīja kādu fotogrāfu, kam vienas rokas nebija līdz elkonim un otra izskatījās tāda pati kā viņam. “Tātad arī es to varu!” — viņš izlēma tai pašā acumirklī. Jo vairāk tāpēc, ka fotografēšana viņu interesēja jau kopš bērnu dienām. Tā Jānis iegādājās savu pirmo fotoaparātu “Ļubiķeļ”, kas viņam krietni kalpoja. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, gribu pateikt, ka pirmo ārzemju aparātu Jānis varēja iegādāties tikai ap 1978. gadu. No Kanāriju salām pienāca ziņa, ka viņam par izstādītajiem darbiem piešķirta godalga — 25 tūkstoši pesetu. Ja nauda būtu sūtīta caur Maskavu, mēs saņemtu labi ja 50 rubļus, bet izpalīdzēja mums pazīstams zinātnieks, kurš bija ārzemēs un naudu varēja izņemt. Iznāca labam japāņu aparātam.

Bet toreiz, piecdesmito gadu sākumā, Jānis sešus mēnešus mācījās Rīgas fotoarteļa rīkotos kursos, lai apgūtu retušu, kopēšanu un citas gudrības. Viņš negribēja kaut kā knipsēt, viņš gribēja kļūt par kārtīgu fotogrāfu. Un institūta vadība to novērtēja. Viņu pārcēla darbā uz zinātnisko fotolaboratoriju, kur Jāņa rīcībā bija labi vācu aparāti. Viņam vajadzēja fotografēt slimniekus pirms un pēc operācijas un uzņemt operācijas norisi. Taču no fotoaparāta viņš nešķīrās arī brīvajā laikā. Tā arī satikāmies. Man operēja aklo zarnu. Istabiņā bijām piecas vai sešas meitenes, un Jānis bieži iegriezās pie mums. Vienmēr baltā uzsvārcī, baltā kreklā. Smaidīgs un runīgs. Stalta auguma, viegli cirtainiem matiem. Ar tādu švītīgu ūsiņu, kas man visvairāk patika. Izrādījās, ka esam no kaimiņu pagastiem un es Mežvidu pamatskolā biju mācījusies vienā klasē ar Jāņa brālēnu Pēteri Ludboržu. No Jāņa Gailumiem līdz Rogovkai kādi četri kilometri, no maniem Martuzāniem arī netālu. Svētkos gājām uz Rogovkas baznīcu. Apziņa, ka esam novadnieki, mūs tuvināja. Kad devos mājās, Jānis pie slimnīcas vārtiem atvadoties man uzdāvināja albumiņu, kur bija salīmējis manas fotogrāfijas, un piesolījās atnākt ciemos apraudzīt, kā man ar veselību. Viņš lūdza manu adresi, un es baidījos atteikt, lai viņš nedomātu, ka es atsaku tāpēc, ka viņš ir invalīds. Tas bija septembrī, pēc trim mēnešiem apprecējāmies.”

Kā spēt ziedoties citiem

Tas nav bijis žēlums, kas Annelei, skaistai un veselīgai meičai, lika pieņemt Jāņa bildinājumu. Drīzāk apbrīna: “Slimnīcā daudzus sastapu ar noņemtu roku vai kāju, tie bija pēckara gadi. Un redzēju arī, cik bieži nelaime ir stiprāka par cilvēku, salauž viņu. Jānis stāvēja pāri savai nelaimei. Ārsti un māsiņas par viņu teica — tas ir mūsu brīnums! Un tas patiesi bija brīnumaini — cik skaisti Jānis strādāja, ar kādu pašcieņu izturējās. Viņš bija daudz lasījis, visu ko zināja. Mana izglītība bija palikusi pusceļā, jo tēvam kā bijušajam Latvijas brīvvalsts robežsargam padomju laikā draudēja represijas, tāpēc mēs pametām Latgali un palikām uz dzīvi Ogrē, kur mūs neviens nepazina. Man nācās pamest Malnavas tehnikumu, kur biju sākusi mācīties, un doties darba meklējumos, kas mani aizveda uz Rīgu. Kad iepazināmies, strādāju mēbeļu kombinātā un kopu astoņdesmit sešus gadus vecu tantiņu, kas man deva gultasvietu savā mazajā vienistabas dzīvoklītī Piena ielā. Kad Jānis pēc slimnīcas pirmo reizi nāca ciemos, viņš atnesa ābolus, veselu tūtu ar “Sarkano magoni” un vēl ķiršu vīna pudeli. Vēlāk nāca ar grāmatām. Pirmo uzdāvināja Jēkaba Janševska “Laimes bērnu” ar ierakstu “Ne baudīt vienu mirkli, bet mīlēt visu mūžu. Ne jautāt un šaubīties, bet saprast un dot!” Man šie vārdi liekas ļoti patiesi. Tie sasaucas ar gaišā mūsu puses dzejnieka Antona Kūkoja rakstītajām rindām:

Daudz, ļoti daudz spēka

ir vajadzīgs —

Cilvēkam cilvēku mīlēt.

Daudz, ļoti daudz vajaga

mīlestības,

Lai spētu sevī ziedoties citam.

Foto: Pēteris Korsaks — “Latvijas Vēstnesim” Jānis Gleizds ar dzīvesbiedri Anneli

Uz atraidīto pielūdzēju un citu labvēļu brīdinājumiem, ka viņas kopdzīvei ar invalīdu gada būs par maz, bet divu par daudz, Annele atbildēja ar lielu pārliecību: “Mēs dzīvosim tā, ka mani apskaudīs!” Nākamgad apritēs piecdesmit gadi kopš tās dienas, kad viņi parakstīja savu iesniegumu Dzimtsarakstu nodaļā un Jānis teica: “Varbūt mēs varam būt viens otram vajadzīgi.”

Nesen iznākušo fotoalbumu “Gaismas atspulgs”, kurā apkopots Jāņa Gleizda mūža devums mākslas fotogrāfijā, ievada abu dzīvesbiedru pateicības vārdi visiem labiem cilvēkiem, ko viņi sastapuši savā dzīves ceļā, un vislielāko paldies viņi saka viens otram.

“To, kas mūsu dzīvi darījusi viegli panesamu un saderīgu, dzejnieki sauc par mīlestību,” runājot par gaidāmajām zelta kāzām, teic Annele. “Es vienmēr esmu jutusi Jāņa mīlestību — uz cilvēkiem, uz dzīvi un visu radību. Atceros, kā viņš institūtā glaudīja mazu nomaldījušos kaķēnu. Nekas, viņš drošināja, tu izaugsi liels un tapsi fotografēts. Kaķēns arī tapa fotografēts un vēlāk neizlaida Jāni no acīm, nāca pavadīt līdz pašiem vārtiem. Tā mīlestība jau vienmēr nāk atpakaļ. Redz, Jānis 48 gadus nostrādāja institūtā, nekad stundas neskaitīdams. Viņa uzņemtie fotoattēli daudziem palīdzēja sagatavot zinātniskos darbus un disertācijas. Toties Jānis un arī es visu mūžu esam baudījuši no ārstiem vislielāko pretimnākšanu. Bez tā viņa daudzās operācijas nemaz nebūtu iespējamas. Ja Jānim nebūtu tik gaiša, mīlestības pilna sirds, nebūtu viņa brīnišķīgo fotogrāfiju. Par viņa pirmo modeli kļuva Stasija, mana krustmeita. Mani radi jau Jāni vairāk mīlēja nekā mani. Stasītei toreiz bija septiņpadsmit. Gribēja Rīgā mācīties, bet nebija, kur palikt. Paņēmām pie sevis, kaut paši dzīvojām lielā šaurībā. Jānis sāka runāt par savu ieceri nofotografēt meiteni kailu, lai parādītu augumu visā daiļumā. Viņai nebija viegli dot piekrišanu, bet Jānis rādīja skices, kā viņš iedomājies aktu veidot, runāja par paraugiem mākslā. Stasīte bija gudra meitene, daudz lasīja, gāja uz izstādēm. Un viņa piekrita, tikai man bija jābrauc līdzi uz fotodarbnīcu un jāpatur halātiņš, kamēr bildi uzņem. Vēlāk, kad fotogrāfijas bija gatavas, meitene jau redzēja, ka tā ir māksla un nekā piedauzīga tur nav.”

Esam sīksti kā Latgales māls, saka Annele, un Jānis piekrītoši teic: “Jā! Jā!” Savu dzimto pusi viņi jūt allaž blakus. Rēzeknes muzejam nodota prāva daļa no ārzemju fotožurnāliem un izstāžu katalogiem, ko Jānis Gleizds gādājis un krājis visu mūžu. Viņš ir pārliecināts, ka te tiem būs lasītāji, jo kur gan vēl tik daudz radošu dvēseļu kā Latgalē!

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore