Tikai īsts pārdzīvojums rada īstu mākslu

	Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim” Ilzes Mennekingas–Soikanes glezna “Šie vārdi apsūdz” (kreisajā augšējā attēlā); māksliniece un dzīvesbiedrs Kārlis Mennekings personālizstādes reizē galerijā “Bastejs”

Latvijas Universitātes galerijā “Bastejs” vēl pēdējās dienas skatāma Ilzes Mennekingas—Soikanes gleznu izstāde “Akrila reibonī”. Priecīgām acīm skatīta pasaule, uguņošana ar krāsām. Tā, lai skatītājiem lielas acis, spēcīgs enerģijas lādiņš. Te ir pēdējo trīs gadu darbi, jo glezniecībai māksliniece pievērsusies tikai 1998. gadā. Līdz tam viņas radošā darba lauks bija keramika un mākslas pedagoģija. Pirmajā vispārējā latviešu mākslas izstādē, kas 1990. gadā notika Rīgā, ievērību izpelnījās Ilzes mālā veidotā kompozīcija “Putni”.

Ilze piedzima latviešu bēgļu nometnē Lineburgā pazīstamā gleznotāja Jura Soikana ģimenē. Pabeigusi Minsteres mākslas skolu, viņa 1968. gada vasarā strādāja Vatikāna Radio Latviešu raidījumu nodaļā. Sekoja studijas Hamburgā un piedalīšanās ap četrdesmit izstādēs dažādās Vācijas pilsētās. 1975. gadā viņa iekārtoja darbnīcu Bukstehudē (pie Hamburgas), kur vēlāk atvēra savu keramikas studiju. Te krustojās latviešu mākslas pedagoģes Ilzes Soikanes un vācu vēstures skolotāja Kārļa Mennekinga dzīves ceļi. Viņi apprecējās. Ģimenē izauguši vēl divi mākslinieki: meita Ņina kļuvusi par operdziedātāju un vokālās mākslas pedagoģi, dēls Matīss ir kinorežisors.

Izstādē Ilze pēc daudziem gadiem satikās arī ar seno ģimenes draugu Andreju Eglīti. Viņš ar Juri iepazinās Kurzemes cietoksnī, kur abi bija kara ziņotāji. Pēc kara dzejnieks nonāca Zviedrijā, bet vienmēr, kad sakarā ar saviem sabiedriskajiem pienākumiem vai kādas grāmatas iznākšanu ieradās Vācijā, viņš apmetās pie Soikaniem, baudīdams namamātes Ņinas zemgalisko viesmīlību un iemantodams abu mazo Soikanu meitu nedalītu mīlestību. Ilze vēl atceras brīnišķīgo dzejoli, ko Andrejs veltījis viņas sunītim, un arī to, ka dzejnieks viņu saucis par Romu, jo jaunākajai māsai Mārai pirmais vārds ir Florence. Vēlāk viņa mācījusies novērtēt Andreja Eglīša enerģisko darbību Latviešu nacionālajā fondā, kura nozīmīgākais darbs sākuma gados bija angļu valodā izdotā grāmata ar staļinisko represiju upuru vārdiem “These names accuse” (“Šie vārdi apsūdz”), kas pasaulei pauda patiesību par okupācijas režīmu Latvijā. Ilzei ar šo nosaukumu ir dramatiskas ekspresijas pilna glezna, ko lielo izmēru dēļ nav bijis iespējams izstādīt, taču to var apskatīt reprodukciju albumā. Māksliniece stāsta: “Gleznā es iestrādāju tās izjūtas, kas radās, ņemot rokās šo briesmīgo grāmatu. Tās ir bēdas un žēlums par tiem daudzajiem tūkstošiem nevainīgo upuru, starp kuriem bija arī manas mammas radi. Vectētiņa brāli nogalināja ar šautenes laidi jau pirms izvešanas, kad viņš stacijā bija mēģinājis dabūt ūdeni, ko padzerties, citi viņa ģimenes locekļi pēc daudziem gadiem atgriezās no Sibīrijas. Un vēl te ir dusmas uz mums pašiem, ka neprotam sevi aizstāvēt, neprotam citām tautām parādīt, kas mums ticis nodarīts. Gleznas lielo emocionālo spriegumu rada tas, ka te ir autentiski izvesto un nogalināto vārdi, amati un dzimšanas gadi, mazi fragmenti no tēva cikla “Zem svešām debesīm” un tēvabrāļa Nikolaja gleznas “Izstumtie”. Melni iekrāsotus, te var saskatīt gan kāškrustu, gan sirpi un āmuru, dzeloņstieples un sliežu ceļu. Te ir mūsu sarkanbaltsarkanās krāsas, zemes, jūras un debesu krāsas un tām pretim — violetā sēru krāsa.”

Savam bērnu dienu draugam Ilze uzdāvināja pirms 34 gadiem no Romas uz mājām sūtītās vēstules, ko tēvs pārrakstījis ar rakstāmmašīnu un iesējis. “Vēstulēs ir milzīgas ilgas pēc mājām, tāpēc tajās tik patiess pārdzīvojums,” saka Ilze. Tās ir kā dienasgrāmata, jo rakstītas katru dienu, stāstot mājiniekiem par satiktajiem cilvēkiem un visu redzēto un piedzīvoto. Ilze, kam tai laikā ir 21 gads un kas pirmo reizi mūžā ir izlidojusi no siltās ģimenes ligzdas, vēstulēs pauž gandarījumu, ka viņa latviešu valodas raidījumos no Vatikāna var “aktīvi darboties savas tautas labā”, sniedzot tautiešiem dzimtenē informāciju par dzīvi trimdā. “Mans nopelns, ka es šeit, viena būdama, bet pilna ar jūsu garu, esmu varējusi to pati lietā likt, neprasot ik acumirkli padomu,” viņa raksta īsi pirms došanās atpakaļ uz mājām. Saņēmusi piedāvājumu turpināt darbu kā Vatikāna Radio korespondente Vācijā, Ilze priecīgi raksta: “Es šeit Soikanu vārdu ceļu un ceļu!” Viņa uz mājām nosūta arī sava pēdējā raidījuma tekstu līdz ar pārdomām par latvisku mākslu un “tautisko kiču”.

Mēs ar Ilzi un viņas dzīvesbiedru tiekamies izstādē. Ar mākslinieces piekrišanu esmu izlasījusi viņas “Romas vēstules” un saņēmusi atļauju izmantot tās publikācijā. Kad apvaicājos, kā turpmākajos gados veicies ar “aktīvo darbošanos savas tautas labā”, Ilze saka: “Toreiz pēc atgriešanās no Romas piedalījos latviešu Dziesmu svētkos ar savu keramikas izstādi. Daudzi darbi tika pārdoti, aizceļoja arī uz Zviedriju, Angliju un Ameriku. Bet tie nebija ļoti latviski darbi. Es ārkārtīgi baidījos no liekulības un izmantoju lielākoties arhaiskās etrusku mākslai raksturīgās formas, kas ir līdzīgas visā pasaulē. Skolu es biju beigusi, vajadzēja meklēt darbu. Sāku strādāt ar jauniešiem, kas nāca no nelabvēlīgām ģimenēm. Lai iemācītu viņiem amatu, atvēru keramikas darbnīcu. Pati daudz strādāju, piedalījos izstādēs. Mana atzīšanās varbūt sagādās jums vilšanos, bet no visām tām latviešu padarīšanām esmu palikusi malā. Un nevaru teikt, ka Vācijā es slikti justos. Tur ir mans vīrs, tur piedzimuši un izauguši mani bērni, tur ir mana darbnīca, mūsu māja un dārzs, kur saimniekojam gluži kā zemnieki. Jau kopš bērnības esmu pieradusi redzēt mūsu mājās latviešu mūziķus, māksliniekus un rakstniekus, studentus un profesorus. Kad pati vēl darbojos Eiropas latviešu jauniešu apvienībā, mūsu adrese bija starptautiskajā apmešanās vietu sarakstā. Vēlāk sāka braukt tautieši no Latvijas. Katrīna Pasternaka un Juris Kalniņš kļuvuši par mūsu labākajiem draugiem, kas mūs viesmīlīgi uzņem, kad esam Latvijā. Esam sadraudzējušies ar mūziķi Jāni Puriņu un mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti, ar dzejnieku Antonu Kūkoju, kas desmit gadus vadīja Jura Soikana Ludzas mākslas skolu, un viņa vedeklu, šī darba turpinātāju. Esam sastapušies ar ļoti lielu atsaucību tēva dzimtajā pusē Ciblā un Ludzā. Diemžēl cilvēki tur dzīvo lielā nabadzībā un teic, ka Rīga viņus aizmirsusi.”

Ilze atceras, ar kādu nepacietību tēvs rāvies uz dzimteni: “Kad mūsu mamma 1989. gadā nomira, viņas pelnus izkaisījām Baltijas jūrā, jo uz Latviju toreiz nevarējām tikt. Bet jau 1990. gadā, kaut gan neatkarība vēl nebija atgūta, Latvijas Universitāte aicināja tēvu darbā par vieslektoru. Viņš brauca bez apdomāšanās. Vēlāk ar lepnumu stāstīja, ka bijis klāt pie Latvijas atdzimšanas. Žēl, ka viņam bija atvēlēti vairs tikai pieci gadi.”

“Ir briesmīgi, ja kādai tautai jāzaudē sava politiskā un saimnieciskā neatkarība, bet traģiska kļūst šīs tautas situācija, ja tiek skarta arī tās garīgās kultūras brīva izpausme,” — tā esejā “Pārdomas par latviešu mākslu” trimdas gados rakstīja Juris Soikans. Viņš savās personālizstādēs un kopīgās mākslas skatēs Eiropā, Amerikā un Austrālijā it visos katalogos un prospektos līdzās savam vārdam rakstīja — Latvija, Ludza.

Urna ar Jura Soikana pelniem atdota zemes mieram Ludzas kapsētas augstajā kalnā, kur atdusas arī mākslinieka tēvs Jezups. Ludzā ir arī Jezupa Soikana iela, jo viņš pašā jaunās neatkarīgās Latvijas valsts rītausmā kļuva par Ludzas apriņķa skolu inspektoru, uzņemdamies latviskās izglītības iedibināšanu visā Austrumlatgalē. Kā grāmatā “Laiks katram iezīmēties” raksta Antons Kūkojs, viņa lolojums bija arī Ludzas ģimnāzijas jaunā, gaišā ēka un Latgaliešu kultūrveicināšanas biedrības jaunais nams, uz kura atklāšanu 1929. gadā ieradies arī toreizējais izglītības ministrs Rainis.

Ilze stāsta par ciemošanos Soikanu dzimtajā pusē Ciblā, kur viņa satikusies ar savu radinieci Annu Cielavu: “Mūsu vectēvi bija brāļi, un mēs esam tieši viena vecuma, tikai tēvs nebija paguvis mūs iepazīstināt. Nu jau kādus trīs gadus mēs sarakstāmies, un es Annai esmu izstāstījusi par savu bērnību bēgļu nometnēs, par to, kā es augu un kā veidojusies mana dzīve. Bet no viņas vēstulēm esmu ieguvusi vispatiesāko priekšstatu par dzīvi šeit, Latvijā.” Abi ar vīru viņi aizrautīgi slavē Latvijas pirmatnīgo dabu un laipnos cilvēkus. Un ir bezgala sarūgtināti, ka kultūras labumi nav vienādi pieejami visiem. Ilze ļoti gribētu, lai viņas vectēva dibinātajā Ludzas muzejā tiktu iekārtota piemiņas istaba, kas stāstītu par Soikanu dzimtu un kur ikviens bez maksas varētu apskatīt Jura Soikana gleznas, kokgriezumus un citus grafikas darbus. Ilzes vīrs savas dzimtas arhīvā savukārt atradis veselas divdesmit dažādu Latvijas apvidu oriģinālkartes, kas izdotas 1905. gadā. Viņš tās piedāvājis Kara muzejam, tikai ar vienu nosacījumu — ka par to izmantošanu nebūs jāmaksā.

Bet latviskās padarīšanas mani neinteresē, saka Ilze. Un tas nepavisam nesagādā vilšanos. Tieši otrādi — tāpat būtu varējusi teikt arī tā jaunā censone, kas Romā lauzīja galvu, “kā ikviens varētu popularizēt Latviju šeit un iepazīstināt citus ar mūsu likteni”. Viņa nedomā par latvietības kopšanu, bet ir latviete. Un augstāk par visu viņa vērtē patiesumu — gan dzīvē, gan mākslā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore