Latvijas lopkopības celmlauzis Bruno Plaude

Pirms gada, 12. augustā, apritēja 100 gadu, kopš Rīgā piedzima agronoms Johans Bruno Plaude (arī Plaudis), un nu ir 15 gadi kopš viņa nāves 1986. gada 20. augustā Austrālijā. Līdz Otrā pasaules kara beigām viņš bija ļoti rosīgs latviešu lopkopības darbinieks un lauksaimnieku vidū pazīstams un cienīts lietpratējs. Pēc Pirmā pasaules kara lopkopības izkopšana Latvijā bija jāsāk gandrīz no jauna — jāorganizē lopkopības pārraudzības biedrības, jārūpējas par lopkopības pārraugu un instruktoru izglītošanu, jāierīko vaislas buļļu stacijas un jāturpina jau iesāktā ciltsgrāmatu vešana. Šinī darbā Plaudes vārds galvenokārt saistījās ar jau 19.gs. otrā pusē uzsākto “Latvijas brūno” lopu sugas tālāku izveidošanu. Viņš bija pārliecināts, ka tieši šī lopu suga ir piemērotākā Latvijas apstākļiem, un viņa vīzija bija Latvijai kļūt par brūno lopu sugas audzētāju zemi. Šai vīzijai jau tolaik bija arī pretinieki no sarkanraibo un melnraibo sugas lopu audzēšanas aizstāvjiem, bet brūno lopu suga tomēr kļuva par dominējošo sugu.

Pēc paša B.Plaudes stāstītā, viņa dzimta esot cēlusies no kuršu ķoniņiem un tie esot bijuši brīvi ļaudis, kas neesot pildījuši muižas klaušas. Par viņa bērnību un skolas gadiem ir saglabājušās skopas ziņas. Viņa tēvs Mārtiņš dzīvoja Saldus pagastā Stapānu (?) mājās un bija ļoti sabiedrisks darbinieks: Saldus pagasta savstarpējās uguns apdrošināšanas biedrības biedrs–dibinātājs un pirmais valdes priekšsēdētājs, Saldus pagasta aizsargu nodaļas biedrs–veicinātājs, Saldus pagasta Bitīšu kapu sabiedrības dibinātājs, Saldus kooperatīva “Neatkarība” darbības veicinātājs un Brocēnu meliorācijas sabiedrības “Gaisma” biedrs–dibinātājs un vadītājs. Mārtiņš Plaude tiešām bijis cilvēks, kas meklējis pagasta sabiedrības un visu labu pasākumu labumu, kam rūpējusi pagasta pašvaldības un sabiedrisko organizāciju labklājība — šaurākā mērogā, un valsts labklājība — plašākā mērogā; viņš vienmēr un visur bijis sabiedrības priekšgalā un dedzis priekš Latvijas. Kad viņš 1938. gada oktobrī miris, tad visas šīs organizācijas uz viņa kapiņa likušas krāšņus vaiņagus un teikušas cildinošus vārdus, to vidū Saldus pagasta vecākais Žanis Kūmiņš teicis:

“Kas dzīves ceļu staigājis, no labiem darbiem vadīts,

Tas mūžam dzīvos atmiņā, kaut mirstībai ir radīts.”

Vēl mācoties Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā, Bruno Plaude Skolnieku rotas rindās piedalās Latvijas atbrīvošanas cīņās. Tūlīt pēc kara beigām viņš sāk lauksaimniecības studijas Latvijas Universitātē. Un jau 1922. gada vasarā universitāte Plaudi nosūta praktiskos darbos uz Dāniju. Arī vēlāk studiju nolūkos ilgāku laiku viņš pavada Dānijā un ar lopkopības darbu iepazīstas Zviedrijā un Vācijā.

Latvijas valsts sākuma gados agronomisko palīdzību veica vairākas organizācijas: Latvijas lauksaimniecības centrālbiedrība, Latvijas lauksaimniecības ekonomiskā sabiedrība un Latgales lauksaimniecības biedrību savienība. Tad 1925. gadā nodibinājās Latvijas lopkopības centrālā savienība, kas pārņēma Ekonomiskās sabiedrības agronomiskās palīdzības darbu. Centrālbiedrība un Centrālā savienība savā starpā konkurēja, jo katra gribēja sev piesaistīt vairāk lauku saimniecību. Atcerēsimies: lopkopības pārrauga “ņemšana”, tāpat kā piena nodošana, bija brīvprātīga līdz pat Otrā pasaules kara beigām.

Lai gan Bruno Plaude iesaistījās darbā pie Centrālbiedrības, viņš vienmēr iestājās par sadarbību šo organizāciju starpā. Līdz 1935. gadā visas šīs sabiedrības apvienoja Latvijas Lauksaimniecības kamerā un visā valstī racionalizēja agronomisko palīdzību, likvidējot vairākus līdzšinējos apkalpes rajonus un nodibinot jaunus. Lauksaimniecības kamerai vietu atrada Jelgavas pilī, kamerā B.Plaude strādāja par lopkopības inspektoru, vēlāk par vecāko inspektoru, vadot sugas lopu audzēšanas un izlases darbu. No 1927. gada līdz 1940. gadam viņš organizēja un pārzināja Latvijas brūno govju eksportu, kas Latvijai bija ļoti nozīmīgs ienākuma avots, darbojās kā eksperts sugas lopu tirdzniecības darījumos Maskavā, gandrīz vienmēr bija vecākais tiesnesis sugas lopu izstādēs dažādās Latvijas vietās. Zemkopības ministrijas uzdevumā viņš apmeklēja kaimiņzemes, tajā skaitā Dāniju, Zviedriju un Vāciju. B.Plaude bija arī Rīgas hipodroma pārvaldes priekšsēdis.

1938.gada 16. jūnijā Bruno Plaude apprecējās ar Latvijas Universitātes privātdocenti agronomi Lieni Skrodeli, 1941. gada 19. augustā laulībā piedzima dēls Krišjānis Johans. Visu kopā ņemot, studijas ieilga un tikai 1940. gada 7. jūnijā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija par ļoti sekmīgi nobeigtu Lauksaimniecības fakultātes kursu viņam piešķīra agronoma grādu. Stāstīja, ka iemesls aizkavētai beigšanai ir bijis eksāmena nenokārtošana pie profesora Pauļa Lejiņa.

Pirmajā padomju okupācijas gadā likvidēja Latvijas Lauksaimniecības kameru, kuras vietā nu visu lopkopības darbu pārzināja Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departaments. Man nav zināms, kādu posteni jaunajā pārraudzības aparātā piedāvāja Bruno Plaudem, katrā gadījumā viņš nebija viens no tiem, uz kuru jaunā vara skatījās labvēlīgi. Pastiprināti turpinājās sugas lopu piespiesta pārdošana uz Padomju Savienību. Tomēr par zootehniķiem pārdēvētie agrākie lopkopības inspektori un instruktori rūpējās, lai pats labākais sugas materiāls netiktu pārdots uz austrumiem. Un vienlaikus tīrais lopkopības darbs cieta, jo visiem bija jārūpējas par neskaitāmu rīkojumu un plānu izpildīšanu, nejēdzīgas statistikas vākšanu, iesaistīšanos “sociālistiskajā sacensībā” utt. (..)

Vācu okupācijas laikā, no 1941. gada līdz 1944. gadam, blakus vācu civilpārvaldei darbojās arī latviešu pašpārvalde ar ļoti ierobežotām tiesībām. Resorus vadīja ģenerāldirektori, kurus iecēla un atlaida no amata vācu ģenerālkomisārs O.H.Drehslers (Drechsler). Lopkopības darbu pārraudzīja Lauksaimniecības galvenā direkcija, kura bija padota Saimnieciskai ģenerāldirekcijai. Vēlāk Lauksaimniecības galvenā direkcija kļuva par Lauksaimniecības ģenerāldirekciju. Un visu šo laiku Bruno Plaude bija lopkopības daļas vadītājs.

Sekoja trīs vācu okupācijas gadi. Tomēr Bruno Plaude iesāktos virzienus turpināja. Neskatoties uz visiem kara laika ierobežojumiem, liela vērība tika pievērsta sugas lopu izlasei un audzēšanai. Plaude bija organizators un ideju cilvēks visos laikos. Viņš prata izraudzīties spējīgus darbiniekus, kam uzticēja savu ideju īstenošanu, lai lopkopība patiešām veidotos par valsts galveno lauksaimniecības nozari. Vairāki spējīgi darbinieki, bieži viņa paša audzināti, tika strauji paaugstināti arī tad, ja tiem trūka formālās akadēmiskās izglītības. Plaudem neatlika daudz laika rakstīt lauksaimniecības presē, tamdēļ arī ziņas par viņa darbu un nopelniem ir samērā trūcīgas. 1997. gadā Rīgā S.Timšāna izdotajā bibliogrāfiskajā rādītājā “Lauksaimniecības zinātnieku un speciālistu publikācijas 20. gadsimtā” ir apzinātas tikai 36 Plaudes publikācijas, no kurām 13 ir “Latvijas lopu ciltsgrāmatas”. Šajās ciltsgrāmatās, kas aptver laiku no 1925. līdz 1939. gadam, Plaude ir darbojies vai nu kā līdzstrādnieks, sastādītājs vai rediģētājs.

Vadīt lopkopības daļu vācu okupācijas laikā bija ļoti grūts un nepateicīgs uzdevums. Lauksaimnieki bija aplikti ar ļoti smagām nodevām. Stingri bija noteikts, kādi labības, gaļas, vilnas, piena utt. vairumi jānodod un cik drīkst patērēt pašu saimniecības. Pat tad, ja visas uzliktās nodevas bija izpildītas, savām vajadzībām drīkstēja paturēt tikai atļauto vairumu. Nodevu izpildīšanai katrā apriņķī sekoja vācu lauksaimniecības vadītājs (Kreislandwirt). Ar nodoto pārtiku vispirms apmierināja vācu armijas vajadzības un tikai pēc tam — Latvijas civiliedzīvotājus. Lauksaimniecības ģenerāldirekcija veica gan aktīvu, gan pasīvu pretdarbību okupācijas varai, lai saglabātu Latvijas saimnieciskās vērtības, pat sabotējot nodevu piedzīšanu, mežu izciršanu un tamlīdzīgi. Bet lūgumi vācu iestādēm samazināt nodevu nastu palika bez ievērības. Un agronomisko un lopkopības darbinieku pienākumos ietilpa rūpēties par to, lai lauksaimnieki pildītu uzliktās nodevas. Nodevu izpildīšana iespēju robežās bija arī pašu latviešu interesēs, jo tikai tā varēja nodrošināt iedzīvotāju apgādi ar pārtikas minimumu. Lopkopības darbinieku uzdevums bija rūpēties, lai nodevās nenodotu pašu vērtīgāko sugas lopu materiālu.

Tā laika vācu plāni paredzēja arī vācu lauksaimnieku nometināšanu ieņemtajos austrumu apgabalos, tā tos ar laiku pārvācojot. Padomju armijai atkāpjoties, tika iznīcināta vai līdzi aizvesta liela daļa gan dzīvā, gan nedzīvā lauksaimniecības inventāra. Tamdēļ gandrīz visu okupācijas laiku Latvijā iepirka un uz tālākajiem ieņemtajiem austrumu apgabaliem sūtīja sugas lopus. Arī te lopkopības darbiniekiem bija jārūpējas, lai labāko sugas materiālu nenosūtītu uz Krieviju.

1944. gada vasarā kaujas noritēja jau uz Latvijas zemes, un uz laiku Sarkanā armija, sasniedzot Rīgas jūras līci, sadalīja Latviju divās daļās. Bruno Plaude tad 18. jūlijā tika komandēts uz Liepāju par Lauksaimniecības ģenerāldirektora pārstāvi Kurzemes apgabalā. Ar to arī var uzskatīt, ka 1944. gada vasarā izbeidzās Plaudes 22 gadu garā Latvijas lopkopībai veltītā mūža daļa.

Un sākās jauns posms, gan tikai kādu 10 mēnešu garumā, kas bija ļoti nozīmīgs, bet tomēr — reti pieminēts vai gandrīz aizmirsts. Aizvadītā baigā gada pieredze radīja cilvēkos bailes atkal nokļūt boļševiku varā. Tādēļ daudzi visur tur, kur fronte virzījās lēnām, bez jebkāda īpaša spiediena pameta savas mājas un devās uz vācu armijas aizmuguri. Citur atkal iedzīvotājus no piefrontes joslas evakuēja piespiedu kārtā. Jau vasaras vidū daudzi Latvijas iedzīvotāji sāka meklēt patvērumu Vācijā, cerot, ka tūlīt pēc kara pavērsies ceļš atpakaļ uz brīvu un neatkarīgu Latviju. Kādai daļai bija iespēja jau no Rīgas ar kuģiem doties uz Vāciju, bet lielākais bēgļu vairums, ap 250 tūkstošu, nonāca Kurzemē.

Atkāpjoties pāri Latvijas robežai, vācu armija turpināja Krievijā pasākto “degošās zemes” taktiku. Ziemeļu grupas virspavēlnieks ģenerālpulkvedis Šērners gan 24. augustā deva karaspēka daļām šādu rīcību izbeigt, aizrādīdams, ka Latvija neesot ienaidnieka zeme. Tāpēc Lauksaimniecības ģenerāldirekcija komandēja vairākus lopkopības darbiniekus uz piefrontes apgabaliem, lai organizētu sugas lopu evakuāciju uz tiešā kara neapdraudētajiem apgabaliem, tā cerot saglābt vaislas lopu materiālu. Kurzemē nonākušos bēgļus ar pajūgiem no sākuma mēģināja izvietot Talsu un Ventspils apriņķos, un tikai septembra beigās lauciniekiem ļāva doties cauri Lietuvai uz Vāciju. Lai gan — 10. oktobrī, boļševikiem pie Klaipēdas sasniedzot jūru, šī iespēja izbeidzās. Izkļūšanai no Latvijas atlika vienīgi jūras ceļš no Liepājas un Ventspils. Bet B.Plaude arī šajos apstākļos cerēja vairākus tūkstošus mūsu sugas lopu nogādāt drošībā Vācijā, lai pēc tam tos varētu pārvest atpakaļ Latvijā. Diemžēl šī cerība tomēr nerealizējās.

Ir saglabājusies B.Plaudes 7. oktobrī sievai rakstītā vēstule uz Kenigsbergas universitāti. Vēstulē, cita starpā, lasāms: (..) “Dankers un citi ģenerāldirektori izsaukti pie Rozenberga (okupēto austrumzemju ministra) un to darbība apturēta. Visas pašpārvaldes lietas uzliktas man (B.Plaudem) kārtot. Tā nu šodien esmu tas, kas visvairāk var palīdzēt tautai. Redz, kur likteņa ironija. Cūkkopji valsti nodibināja, liellopkopjiem jākārto zemes atstāšana. (..) Tu nevari iedomāties, cik asaru un traģēdiju tagad šeit ir. Retas ģimenes kopā. (..) Te bija ļaudis, kas tos uzķert gribēja, nelaist uz Vāciju un likt ierakumu darbos Liepājā (..) Vakar vakarā vairākas stundas apspriedos ar ģenerāli Šrēderu (ģenerālmajoru — SS un policijas augstāko vadītāju). Tagad bēgļi varēs iet pāri robežai bez caurlaidēm. (..) Tagad — par lopiem. Tos jānovieto pāri koridoram. Kādu pamatu gribu izglābt. Apm. 1000 galvas man gatavas nosūtīšanai. Drīz būs otrs 1000.”

Tā kā latviešu pašpārvaldes darbība Kurzemē bija praktiski apturēta, tad oktobra otrajā pusē arī B.Plaude atstāja Liepāju un nokļuva Zīderbrārupā (Sūderbrarup), Šlēsvigā–Holšteinā, kur viņam bija paziņas jau no pirmskara laikiem. Lai būtu neatkarīgs, viņš gribēja rentēt kādu mazāku saimniecību. Kad tas tomēr neizdevās, brīvprātīgi piedalījās lopu izlases un audzēšanas pārvaldes (Herdbruchkontrollverband Angeln) darbā Zīderbrārupā. Vēlāk novada agronomiskā biroja (Landesbauernschaft Schleswig–Holstein) vadītājs uzdeva viņam pārņemt vakanto Šlēsvigas Lopkopības daļas (Tierzuchtamt) vadību, jo tās vadītājs Dr. Zells (Sell) bija iesaukts armijā.

Tad ar Vācijas Austrumu ministra 14. novembra pavēli B.Plaude tika iecelts par latviešu lauku bēgļu aprūpētāju (Betreuer). Viņam bija jāuzņem sakari ar Šlēsvigas–Holšteinas Agronomisko biroju (Landesbauernschaft), Darba pārvaldi (Arbeitsamt), NSV (Nationalsozialistische Volkshilfe) un nometņu vadībām un sadarbībā ar šīm iestādēm jākārto latviešu lauku bēgļu novietošana.

Latviešu bēgļu tiesiskajā stāvoklī Vācijā nebija īstas skaidrības. Kad septembra otrajā pusē sākās bēgļu masu ielaišana Vācijā, oficiālajā paziņojumā bija teikts, ka ikviens latviešu bēglis, novietojoties Vācijā, pielīdzināms valstsvācu evakuētiem. Arī Nacionālsociālistiskās partijas un vadošo iestāžu oficiālais viedoklis bija, ka latviešu bēgļi darba, aizgādniecības, dzīvokļa un uztura jautājumos pielīdzināmi Vācijas pilsoņiem, saņemot normālpatērētāju (zaļās) uztura kartiņas. Tomēr nebija arī atcelts iekšlietu ministra rīkojums, ar kuru visiem ārzemju strādniekiem (arī latviešiem) ir paredzēts izsniegt AZ (dzeltenās) kartiņas — ar samazinātām uztura devām. Tādējādi arī uztura kartiņu ziņā nebija pilnīgas skaidrības.

Bēgļu liktenis bija ļoti atšķirīgs. Vācijā bija ļoti liels dzīvokļu trūkums, liela daļa pilsētu bija sabumbotas. Vācija bija pilna gan ar bezpajumtniekiem, gan ar pašu vāciešu bēgļiem no austrumu apgabaliem, gan ar lielu skaitu no dažādām Eiropas zemēm piespiesti ievestajiem ārzemju strādniekiem. Šie ārzemju strādnieki bija ļoti ierobežoti savās tiesībās, daudziem bija jānēsā īpašas pazīšanas zīmes — poļiem, piemēram, burts P. Bija gadījumi, kad arī latviešu bēgļi tika pielīdzināti ārzemju strādniekiem un viņiem pašiem atrast dzīves vietas bija ļoti grūti. Kāda maza daļa, kam jau bija kādi paziņas Vācijā, devās pie tiem, cerot, ka varēs apmesties privāti. Bija arī uzņēmīgi cilvēki, kas paši uz savu iniciatīvu cerēja Vācijā iekārtoties, tomēr ģimenēm ar maziem bērniem tas bija diezgan liels risks. Lai iegūtu pārtikas kartiņas, vajadzēja noteiktu dzīves vietu. Lielākā daļa bēgļu nonāca dažādās nometnēs, kurās pārtikas apgāde un dzīves apstākļi bieži bija bēdīgi. Vairāki bēgļi nokļuva tā sauktajās darba nometnēs, no kurām pat iziešana ārpus nometnes vārtiem bija praktiski neiespējama. Daļu bēgļu izvietoja lauku saimniecībās. Daudzus citus nodarbināja kara rūpniecībā. Vēl kādus iesauca armijā un gaisa spēku izpalīgos.

Ģimenes bieži bija šķirtas, jo nebija iespējams atrast kopīgas apmešanās iespējas. Bija gan arī tādi, kam izdevās atrast darbu savā profesijā, bet tādu nebija daudz.

Kad kļuva zināms, ka Bruno Plaude ir nokļuvis Šlēsvigā—Holšteinā un ir nozīmēts par lauku bēgļu oficiālo aprūpētāju, viņš un viņa kundze saņēma simtiem vēstuļu, jo paziņu pulks bija ļoti liels, īpaši agronomisko darbinieku un lauksaimnieku aprindās. Kāda daļa no šīm vēstulēm bija saglabājušās un bija iespēja tajās ieskatīties. Daudzi rakstītāji vienkārši paziņoja savas adreses, citi atkal ar Plaudes starpniecību cerēja sameklēt radus un paziņas. Lielākā daļa tomēr lūdza palīdzību atrast darbu un dzīves vietu kādā novada lauku saimniecībā. Citi atkal centās izkļūt no ierādītajiem un galīgi nepiemērotajiem darbiem, vienā gadījumā pat lūdza palīdzību saņemt neizmaksāto 1944. gada oktobra mēneša lopkopības inspektora algu. Daži darba meklētāji bija ļoti izvēlīgi, citi cerēja, ka B.Plaude varēs viņus iekārtot atbildīgos darbos, lai gan vācu valodas zināšanas bija vājas. Daļa latviešu bēgļu bija novietoti Vācijas austrumu apgabalos — tuvojoties frontei, viņu vēlēšanās bija tikt uz Vācijas rietumu apgabaliem. Lai atstātu savas darba vietas, bija nepieciešama darba pārvaldes vai nometnes vadības atļauja, kas ne vienmēr tika dota. Bet, cik varēja spriest no atzīmēm uz sadzeltējušiem un sadrupušiem B.Plaudes rakstītajiem papīriem, visiem tika atbildēts un daļai — noteikti arī palīdzēts.

Gandrīz visā Vācijā bija liels piena pārraugu (Milchkontrollbeamter) trūkums, jo pārraugi bija iesaukti armijā. Desmit Vācijas novados plānoja speciālus kursus, kuros varētu sagatavot ap 600 pārraugu. Pieteikšanos pārraugu kursos izsludināja Berlīnē iznākošajā laikrakstā “Latviešu Balss” (vēlāk “Latvju Balss”). Uz kursiem bija jāpiesakās vai nu pie Lauksaimniecībā nodarbināto latviešu padomēšanas biroja pie Valsts lauksaimniecības organizācijas (Betreuerstelle fūr lettische landwirdschaftliche Arbeitskräfte beim Reichsnährstand), kuru vadīja agronoms B.Radziņš, vai arī pie novadu lauksaimnieku bēgļu padomētājiem.

Zināšanai: Vācijā jau kopš 1935. gada pastāvēja izslauktā piena obligātā kontrole (Flichtkontrole) visās saimniecībās, kurās bija 3 un vairāk slaucamās govis.

Kursu ilgums bijušiem lopkopības darbiniekiem un pārraugiem bija plānots vienas nedēļas garumā. Pārējiem agronomiskiem darbiniekiem un lauksaimniekiem tas bija uz četrām nedēļām. Kursos dalībniekus bija paredzēts iepazīstināt ar Vācijas pārraudzības metodēm, apstākļiem un noteikumiem. Mācību valoda bija vācu. Kursos varēja piedalīties visi, kas mutiski daudzmaz varēja sarunāties vācu valodā.

Vācijas pārraudzība pa daļai atšķīrās no Latvijas pārraudzības metodēm. Tā, piemēram, piena tauku saturu noteica nevis pārraugs, bet gan īpašas piena izmeklēšanas iestādes (Milchuntersuchungsstelle). Ņemot vērā, ka Vācijā pa lielākai daļai lauksaimnieki dzīvoja ciemos, pārraugs apkalpoja vienu vai vairākus ciemus. Tad ar vācu valdības 1944. gada 21. novembra rīkojumu piena pārraugam bija jāpārzina visas lopkopības nozares savā ciemā, t.i., arī cūkkopība, aitkopība, zirgkopība utt. Respektīvi, viņam bija jākļūst par vietējā, partijas ieceltā, zemnieku vadītāja (Ortsbauernfūhrer) asistentu visos lopkopības jautājumos.

Šlēsvigā—Holšteinā kursu organizēšana bija uzticēta Bruno Plaudem. Kad Berlīnē iznākošajā laikrakstā “Latviešu Balss” parādījās aicinājums bijušiem lopkopības un agronomiskajiem darbiniekiem pieteikties pārraugu kursiem, Plaude atkal saņēma lielu skaitu lūgumu no cilvēkiem, kas gribēja šādus kursus apmeklēt un strādāt par piena pārraugiem. Pieteicās ne tikai bijušie lopkopības darbinieki, agronomi un lauksaimnieki, bet arī daudzu citu profesiju pārstāvji, skolotāji, pat daži ģimnāzisti. Šlēsvigas—Holšteinas novadā pirmie kursi notika novembra vidū Šlēsvigā, un tos beidza 4 latviešu bēgļi. Pavisam šai novadā notika 6 kursi, kurus beidza ap 100 pārraugu. Tā B.Plaudem izdevās darbā novietot ap 100 latviešu bēgļu un nodrošināt viņu ģimenes ar apmierinošiem dzīves apstākļiem.

Kāpēc kara pēdējos mēnešos varas iestādes centās aizpildīt lielu skaitu vakanto piena pārraugu vietu, kas jau bija brīvas ilgāku laiku? Jo piena nodošana pienotavās bija obligāta. Un valdība vēlējās nodrošināt, lai viss izslauktais piens, atskaitot tos dažus litrus, kas bija atļauti patēriņam savam galdam, patiešām tiktu nodots pienotavā. No pārraudzībā iegūtiem datiem Šlēsvigā—Holšteinā pienotavās nodeva 86% izslauktā piena. Tā arī latviešu piena pārraugi kļuva par valdības uzraugiem.

Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada maijā pārraugu darbs pamazām izbeidzās. Kad pēc kara no armijas atbrīvoja daudzus iesauktos, arī pašam B.Plaudem ar 31. jūliju uzteica Lopkopības daļas vadītāja darbu, jo no armijas atgriezās tās iepriekšējais vadītājs Dr. Zells. Tad B.Plaude nodibināja un kādus divus gadus vadīja latviešu lauksaimniecības mācību iestādi Alterfrādē, Šlēsvigā—Holšteinā.

1949. gadā B.Plaudes ģimene izceļoja uz Austrāliju. Pēc obligāto divu gadu līguma nostrādāšanas par grāmatvedi Viktorijas pavalstī 1951. gadā Sidnejas pievārtē uz nomaksu Plaudes iegādājās ap 3 ha lielu nolaistu putnu fermu, kuru kopā ar savu dzīvesbiedri izveidoja par ļoti sekmīgu vistu un cūku fermu, kā arī puķu audzētavu. Nu B.Plaude rosīgi darbojās vietējās austrāliešu lauksaimnieku organizācijās, ieņemot arī tur dažādus atbildīgus amatus.

Bet tikpat rosīgs B.Plaude bija arī Sidnejas latviešu sabiedrībā. Kādu laiku bija arī latviešu evaņģēliski luteriskās vienības draudzes priekšnieks, ilgus gadus — tās padomes loceklis un ar prāvu naudas summu atbalstīja Latvijas Brīvības fondu.

Pēc dažu mēnešu slimošanas viņa mūžs noslēdzās 1986. gada 20. augustā. Viņa dzīvesbiedre mūžībā aizgāja divus gadus vēlāk — 1988. gada 28. jūnijā. Viņi abi ir apbedīti Sidnejas latviešu kapsētas nodalījumā. Dažus gadus vēlāk arī dēls Krišjānis mira traģiskā nāvē.

Rakstu beidzot, gribas piebilst, ka Bruno Plaude bija šī raksta autora tēva ilggadējs šefs un līdzgaitnieks Latvijas lopkopības izkopšanas darbā un Saivu ģimenes personīgs draugs. Un es pats jau ģimnāzista gados biju viens no piena pārraugu kursu beidzējiem. Bet šis raksts lai ir kā īss ieskats pētījumā, ko mēs veicam kopā ar LLMZA locekli Dr. Sigizmundu Timšānu, izmantojot Minsteres Latviešu centrā, kā arī Latvijas arhīvos un muzejos atrastos avotus.

Guntars Saiva, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas biedrs,   Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis

Foto: no Dr.sc.ing. SigizmundaTimšāna personīgā arhīva