Kad vilina arī maldu ceļi

Dr.habil.phil. Maija Kūle

Runa konferencē “Latvijas uzņēmējs Eiropas ekonomiskajā telpā” 2002.gada 18.jūnijā Rīgā

Šoreiz mēs pirmām kārtām runājam par ekonomisko integrāciju Eiropas telpā. Patiešām, labklājības vairošana, preču ražošana, tirgus ekonomika un zinātniski tehnoloģiska varenība, kas ved pie attīstītas militāras drošības sistēmas, ir Eiropas mūsdienu spēks. Latvijas valsts grib tajā būt līdzdalīga, un tas ir dabiski. Politiķi vairāk runā par ES struktūrām, Latvijas vietu tajās un likumu saskaņošanu, bet vienkāršie cilvēki savu vēlmi izsaka parastākā veidā: mēs gribam dzīvot tikpat labi un bagāti kā viņi tur, Rietumeiropā. Šis lozungs cilvēku prātos jau pastāv kopš Tautas frontes laikiem, un tas ir ļoti labi saprotams.

Tātad labklājība kā galvenais ekonomiskās ražošanas un aktīvas sabiedriskās darbības motīvs. Taču kas stāv aiz labklājības, kuru nesīs ekonomiskās ražošanas izvēršana, integrējoties ES? Vai tā ir galamērķis?

Lai mēģinātu atbildēt uz šo jautājumu, jāaplūko, kā klājasEiropai kopumā.

Jāatgādina, ka Eiropas Kopiena tika radīta pēc Otrā pasaules kara, apvienojot spēkus ekonomikā, atomenerģijas industrijā, ogļu un tērauda ražošanā un aizsardzībā.

Eiropas apvienošanās motīvus var saskatīt dažādos aspektos.

• Vēlmē pēc jaunas pašizpratnes, kas radās pēc Otrā pasaules kara; gribā pēc jaunas kopības izjūtas — demokrātiski veidotas Eiropas. Rietumeiropas valstis baidījās no tā precedenta iespējamās atkārtošanās, ko bija radījusi Vācija, aizsākot karu ar mērķi dominēt Eiropā. Ideja par kādas vienas nācijas absolūtu dominēšanu Eiropā vairs nebija pieļaujama.

• Svarīga tolaik bija arī pretestība komunistiskās sistēmas draudiem.

• Nozīmīgs bija amerikāņu atbalsts Eiropas vienotības projektam cerībā uz jaunu un lielāku tirgus atvēršanu.

• Cilvēkos radās vēlme pēc brīvības un mobilitātes; cilvēki cieta no kara izraisītajiem personu, preču un kapitāla kustības valstiskajiem ierobežojumiem. Līdz ar to pilnīgi saprotama kļūst vēlēšanās pēc netraucētas personu, uzskatu, informācijas un preču kustības,

• Cerības uz ekonomisko labklājību.

• Cerības uz kopējo militāro spēku, jo tolaik jaunās pasaules lielvaras — ASV un PSRS — noteica tādus starptautiskā spēka samērus, kas stipri pārsniedza Eiropas nacionālo valstu iespējas.

Tātad var izdarīt secinājumu, ka daļa Eiropas apvienošanās motīvu ir zuduši, daļa saglabājušies un pastiprinājušies. To vidū mūsdienās īpaši izdalās ekonomiskās un militārās, kā arī tehnoloģijas attīstības, zinātnes, izglītības sistēmas pilnveidošanas nostādnes.

Eiropa pēc Otrā pasaules kara ir nonākusi jaunos ģeostratēģiskos apstākļos, proti, noris iekšeiropeisku draudu izzušana un ārpuseiropeisku draudu pieaugums.

Tas nozīmē, ka nebūt ne visas Eiropas problēmas var atrisināt ar ekonomiskās labklājības pieaugumu, kā tas varētu šķist iekšeiropeiskajā dzīvē.

Globālie procesi uzdod Eiropai jautājumus morālā, ģeostratēģiskā, starptautisko attiecību u.c. plāksnē. Uz tiem visiem ir jāmeklē atbildes, un Latvijai, integrējoties ES, arī būs jāpiedalās šajās pārdomās un risinājumos.

Mūsdienu Eiropu nevar definēt kā ģeogrāfisku reģionu. Ģeogrāfiskās dimensijas kā nozīmi veidojošs lielums Eiropā dominēja tad, kad tika apgūtas kolonijas, kad politiskās varas dalīja ģeogrāfisko telpu, kad veidojās nacionālās valstis, nosakot savas fiziskās robežas, un kad telpa un zeme bija pamatvērtība. Tas ir, izrakteņi, lauksaimniecībā apstrādājamās zemes, mājas, vietas pilsētu celtniecībai bija augstākā vērtība, no kuras izrietēja citas vērtības. Karš norisinājās par telpu un tajā esošajām vērtībām.

Šobrīd ģeogrāfiskā dimensija nav galvenā, lai noteiktu piederību Eiropai, jo pārāk daudzas vērtības (finanses, tiesības, informācija) nav fiksējamas fizisku robežu ietvaros. Skatoties kartē, mēs redzam, ka Eiropa ir ne tikai Eiropā, bet tikpat labi arī Amerikā, Austrālijā un Kanādā, un eiropeiskās naudas, informācijas, politisko ziņu, masu mediju plūsma aptver visu zemeslodi. Tā vairs nav telpa, kas valda un par kuru ir jākaro, bet laiks. Telpa ir kļuvusi visaptveroša — tagad tā ir globālā telpa, kuras ietvaros norit cīņa, kāda stila laiks un vērtības valdīs tajā.

Globālie, planetārie antagonismi nosaka Eiropas valstu likteņus, tās padarot miermīlīgas attiecībā vienai pret otru. Savā ziņā ir mainījusies karošanas būtība (karo nevis ar tankiem, bet ar vārdiem un naudas plūsmām). Arī psiholoģiskās attiecības starp Eiropas tautām (izņemot Balkānus) ir stipri mainījušās. Taisni jābrīnās, cik ātri notika, piemēram, Vācijas un Francijas samierināšanās - valstis, kuru attiecību vēsturē bija trīs lieli kari! Kurš gan no jaunās paaudzes pārstāvjiem vairs spēj iztēloties reālu, karu rosinošu naidu šo valstu starpā. Par to tagad rāda komiskus seriālus.

Valda citas vēsmas, kuras nes, piemēram, darījumu cilvēki, studentu apmaiņa, došanās darbā uz citām zemēm, tūristi, kas, apceļojot zemes un iepazīstot cilvēkus, izjūt sava veida globalizācijas radītu neokosmopolītismu. Pastāv izteikumi: apceļot Eiropu, stažēties Eiropā, pārdot preces Eiropā, t.i., tie visi rāda mūsdienu Eiropas plurālistisko seju, kura tomēr, kopumā ņemot, ir viena seja.

Eiropas Savienība top pēc racionāla, formalizēta un demokrātiski diskutēta plāna kā daudzveidības vienība, kas kopumā ir neparasta parādība uz pasaules fona. Raugoties no Latvijas skatupunkta, Eiropa šķiet liela un ietekmīga, taču neslēpsim sev, ka kopš 1900. gada Eiropas nozīme pasaulē palēnām sarūk, tika atdotas kolonijas, dramatiski samazinās dzimstība, Eiropa noveco un pēdējās desmitgadēs sāk zaudēt ASV un Japānai tehnoloģiskā, inovāciju, izglītības un zinātnes progresa ziņā, kas ir bijis viens no galvenajiem Eiropas dzinējspēkiem.

Eiropa vairs nav pasaules centrā, tā ir atsviesta vēstures perifērijā. Eiropa ir kļuvusi provinciāla attiecībā pret gigantiskajām un ietekmīgajām citām pasaules daļām (province — tas nenozīmē to, ka Eiropai trūktu labklājības, resursu un finansu, bet gan to — pašai Eiropai nepierasto — parādību, ka tā vairs viennozīmīgi nevar “komandēt parādi”). Eiropas cilvēkus jau sen vairs neliek pasaules lielo organizāciju vadītāju amatos, filosofu pasaules kongresos, piemēram, arvien stingrāk tiek pieprasīts, lai visa Eiropa mācās Āfrikas vēsturi un filosofiju (nevis otrādi: Āfrika — Eiropu).

Eiropa var pieņemt savu mūsdienu stāvokli tikai tad, ja tā beidz būt sadalīta un atomizēta sīkās valstīs, kas katra bauda savu absolūto suverenitāti. Jaunais stāvoklis pasaules vēsturē prasa Eiropai pacelties pāri savām nācijām, lai tās saglabātu, bet reizē veidotu metanacionālu kopību, jo to prasa spēles noteikumi mūsdienu globalizētajā pasaulē. Eiropas Savienība nealkst glābt un apgaismot Austrumeiropas valstis kādu dievišķu, altruistisku mērķu labad; ir jāsaprot, ka ES ir savas intereses (kuras būs arī mūsu intereses), un tās ir — glābt pašu Eiropu, to konsolidējot, rodot jaunu darbības telpu un jaunus impulsus attīstībai.

ES ir vajadzīga plaša nacionālo valstu konsolidācija, kas dotu izrāvienu ekonomiskajā attīstībā, nodrošinot šajā pasaules daļā mieru, drošību, labklājību un solidaritāti. Sadrumstalotai un nelīdzsvarotai Eiropai pašai nav nākotnes uz pasaules globālo procesu fona.

Mūsdienu Eiropā daudzi saskata amerikanizācijas briesmas, kas kā postošs vilnis nāk arī uz Latviju. Tā virspusējās zīmes ir, piemēram, Coca-cola, T-krekli, hamburgeri, Madonna un Džeksons, pamperi utt. Visiem viss viens un vienāds!

Taču patiesībā caur amerikanizāciju pie mums atgriežas Eiropas radītais kapitālisma gars, kas pārveido precē visu, kam pieskaras,

tas ir:

industriālās attīstības process, kas standartizē visu, ko integrē,

tehniskās un birokrātiskās attīstības process, kas padara anonīmu visu, ko sagrābj,

urbanizācijas process, kas izjauc senās kopienas un cilvēkus padara vientuļus pūlī.

Šis process jau ir izpostījis tik daudz kultūru un tagad uzbrūk mums.

Tomēr, kā saka franču sociologs Morēns, lielā ekonomiskās, tehniskās un urbanizējošās attīstības viļņa rezultātā pēc 1950. gada ir sākusies spontāna, gausi neapzināta eksistenciāla pretestība. Tāpēc, lai pretotos tehniskajam, birokrātiskajam, vienādojošajam spiedienam, vispirms privileģētie ļaudis, bet pēc tam lielāks skaits iedzīvotāju ieiet dubultā dzīvē — viena darbam, otra — nedēļas nogalei un brīvdienām, kad brauc uz laukiem, strādā mazdārziņā, atgūst patiku pret lauku ēdieniem un tuvām kaimiņu attiecībām. Rietumu pasaulē 20. gadsimta sešdesmitajos gados attīstās neoarhaisms, neolaucinieciskums kā pretestība modernismam un urbanizācijai. Latvijā tā ir pazīstama lieta, kas šeit rodas nevis no bagātības, bet gan no trūkuma.

Latviskā identitāte Eiropā nebūt nav tik daudz apdraudēta no amerikanizācijas, kā tas dažiem šķiet. Pat nestājoties ES neizbēgt no amerikanizācijas. Unifikācija, masu kultūra, populisms, konsumerisms (kad visu pērk un pārdod) nāk mums virsū no citiem stūriem, tos atnes globalizācijas vēji, nevis ES veidošanās nostādnes.

Līdz šim šis jautājums pie mums ir nepareizi ievirzīts: it kā integrācija ES sekmētu negatīvo vērtību vairošanos. Tās taču rodas no virspusēji formalizētā un degradētā kapitālisma gara, pret kuru cīnās arī pati Eiropa.

Taču nevar noliegt to, ka mūsdienu Eiropā pastāv šaubīgas ideoloģiskas nostādnes. Viena no tām ir jautājums par brīvo seksualitāti. Kā parādīja franču filosofs Fuko, seksualitātes izpratne ir saistīta ar varas diskursu, kas gadsimtu gaitā mainās. Šobrīd mikrovara tik spēcīgi kā nekad agrāk caurauž seksualitāti, kas tikai ārēji šķiet brīvības un visatļautības simbols. Caur seksualitāti tiek izspēlētas politiskas, ekonomiskas, estētiskas un varas spēles, un līdz ar to tā zaudē savu — no dabas noteicošo, dzīvinošo, dzīvu būtņu sugu uzturošo spēku. Eiropa zaudē dzīvo spēku visplašākajā nozīmē.

Brīvības vārdā tiek pieļauti vardarbības, seksuālas izvirtības demonstrējumi masu medijos, jo, dievs pasarg, no cenzūras. Taču tā ir brīvība bez robežām, kas noliedz pašu Eiropā radīto racionālas un morālas brīvības ideju. Izrādās, ka no ierobežojumiem ir vairāk bail nekā no vardarbības. Tās ir baiļu, izdabāšanas zemapziņai, nevis saprāta radītas attiecības.

Tolerances vārdā tiek pieļautas un sekmētas dažādu minoritāšu tiesības, savdabīga dzīves stila izpausmes, taču pārāk maz tiek pamanīts, ka tās ne vienmēr ir dabas un dabisku apstākļu radītas, bet gan ļoti lielā mērā ir modes, politikas, mikrovaras, izaicinošu un degradētu būtņu pieprasītas tiesības, atsaucoties uz Eiropas mūsdienu lozungu, ka “normālais vairs nav definējams”. Uz marginālo tiesību fona sāk pazust pārējo tiesības. Marginālais (kura apzīmējums ir radies no vārda margo — mala (latīn.) padara par svarīgu un ievērojamu savu būtību un iznāk centrā, bet majoritātes dzīves stils un morāles principi tiek atbīdīti malā.

Uz varmākas tiesību fona sāk pazust upura tiesības uz dzīvību un eksistenci. Visus interesē, kā klājas varmākam, kā uzlabot dzīvi cietumos, bet kuru vairs interesē, kā klājas upurim (vientuļniekam, klusajam, nevarīgajam, pazemotajam)? Tas nozīmē, ka Eiropas kultūrā, uzsverot tiesību formālismu, ir sākusies vērtību degradācija.

Pat Eiropas īpaši augstā rangā paceltās vērtības — cilvēktiesības — tiek izmantotas politiskās spēlēs, un, formālisma iedvesmoti, tajās piedalās svarīgi Eiropas tiesneši.

Līdz ar to Eiropa sāk zaudēt savas attīstības virsuzdevumu. Pamazām iezīmējas aina, ka reālā vērtību sistēma praktiskajā integrācijas procesā Eiropas Savienībā ir cita nekā tā vērtību sistēma, kas balsta klasisko Eiropas ideju kā kultūras un dzīvesorientācijas ideju. Patiesība relativizējas un kļūst vai nu par interpretāciju kopumu vai mainīga naratīva (stāsta) sastāvdaļu. Morāle zūd, tās klasiskās formas (normatīvisms) vairs nav iespējamas, un, kā atzīst Fuko, nāk laikmets bez ētikas. Skaistais ir kļuvis par ironijas priekšmetu, tam virsū uzmeties neglītais un bezjēdzīgais, un māksla iziet ielās, lai atkailinātos, abstrahētos un zaudētu jebkuru attēlojošo funkciju. Pieaug tehnoloģiju spēks un ekonomiskā varenība, taču zūd doma, kam tas vajadzīgs. Tās jau ir pietiekami bīstamas pazīmes, lai būtu svarīgi piedalīties topošajā Eiropas Savienībā ar mūsu pašu dzīves uztveri un vērtībām, kas varbūt vēl nav samaltas modernās civilizācijas dzirnavās.

Nevar pastāvēt labklājība, ko radīs tikai saražoto preču daudzums un peļņa. Vārds “labklājība” ir daudznozīmīgāks. Labi klājas ne tad, kad māja pilna ar mantām, bet tad, kad ap sirdi ir labi. Tas nozīmē, ka Eiropas integrācijā ir vienlīdz svarīgi nonākt pie tāda ekonomiskā uzplaukuma, kuru balsta Eiropas tūkstošgadīgās, racionālās, klasiski ētiskās vērtības. Precei nav reālas vērtības, ja tai nav dziļi cilvēciskas jēgas. Vai katram ražotājam nebūtu jāpadomā ne tikai par peļņu, bet arī par tā produkta cilvēcisko jēgu un saturu, kuru viņš ražo.

Pat ja mūsu valstī ekonomiskajā sfērā neklājas tik labi kā vēlētos, mums ir jāsaglabā veselais saprāts, prāta skaidrība un dabas dotais, dzīvais eksistences spēks, lai nepakļautos Eiropas maldu ceļiem, bet būtu kopā ar ES tās attīstībā un labklājībā.

Eiropas tapšanas princips: attīstība un mainīgums, līdzdalības un kritiskas attieksmes iespējamība. Šos principus iedibināja Eiropas Apgaismība, bet tos jāprot izmantot.