“Mēs 12 gados esam daudz sasnieguši”

Ministru prezidenta p.i., kultūras ministre Karina Pētersone intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes”, ceturtdien, 25.jūlijā

Ministru prezidenta p.i., kultūras ministre Karina Pētersone intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” ceturtdien, 25.jūlijā, pulksten 15. Vada žurnāliste I.Ābola.

— Jūs šonedēļ pildāt premjerministra pienākumus.

Karina Pētersone: — Jā, tik tiešām, man jau otro reizi šajā gadā ir šāds grūts pārbaudījums, bet labprāt izmantotu šo iespēju un sirsnīgi pateiktos saviem kolēģiem Ministru kabinetā par to labvēlīgo gaisotni, kāda tur otrdien valdīja Ministru kabineta sēdē, kā arī ļoti liela konstruktivitāte, tā ka varējām visas lietas atrisināt.

— Lai arī gaisotne, kā jūs sakāt, bija ļoti labvēlīga, tomēr valstī ir arī tādi jautājumi, kuri nemaz tik labvēlīgi nerisinās. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja izvēle iet kā pa celmiem. Kandidāti ir divi. Vai, jūsuprāt, gan Didzim Šmitiņam, gan Aldim Lieljuksim aizmugurē ir kādas koalīcijas partijas?

K.Pētersone: — Man jāsaka vispirms par Šmitiņa kungu: es neesmu dzirdējusi, ka kāds politiskais spēks būtu izteicis viņam atbalstu. Es domāju, ka arī “Latvijas ceļš” neatbalstīs šādā amatā cilvēku, kur varētu būt runa par ētikas problēmām vai par iespējamo interešu konfliktu. Nedomāju, ka tas ir iespējams. Bet, redziet, šim lēmumam faktiski ir trīs līmeņi. Vispirms man ir jāatgādina, ka lēmums ir atkarīgs ne tik daudz no valdības rīcības.

Pašu pēdējo lēmumu pieņems Saeima. Un te ir trīs līmeņi: vispirms tas ir tas, ko mēs sagaidām no pretendenta. Un tas lielā mērā jau ir noteikts likumā, ko sabiedrība sagaida no pretendenta. Es domāju, ka tieši konkursa komisijas nevienprātība sastapās ar sabiedrības viedokli, kas radīja arī šajā procedūrā problēmas. Otrs līmenis — kādā situācijā de facto esam nonākuši. Trešais līmenis — tie rāmji, ko mums ir uzlicis likums. Un tie rāmji ir visai sarežģīti, un procedūru likums ir noteicis visai smagnēju un sarežģītu.

— Mēs ziņās arī tikko dzirdējām, es jums ne velti sākumā uzdevu jautājumu par partiju atbalstu. Ja tagad valdībā būtu jābalso, tad desmit ministri balsotu par Lieljuksi, tāda iespēja pastāv. Un tie būtu “Tēvzemes un Brīvības”, Tautas partijas un bijušās Jaunās partijas, tagad — Pirmās partijas ministri, apmēram desmit. Tie būtu stāvētāji aiz Lieljukša, un “Latvijas ceļš” šajā sarakstā neparādās.

K.Pētersone: — Vispirms es gribētu norādīt, ka tās ir ziņu aģentūru ziņas, es arī dzirdēju šo ziņu no LETA, bet tad man jājautā — kas tad tie par cilvēkiem Tautas partijā, kas aicinās premjeru izsludināt jaunu konkursu, tātad nevar reizē atbalstīt Lieljuksi un sludināt jaunu konkursu. Manuprāt, šīs divas ziņas ir pretrunā viena otrai, man pašai nav bijušas ne sarunas, ne konsultācijas ar politiskajiem spēkiem, tas ir premjera jautājums, arī “Latvijas ceļa” valde gaida Andri Bērziņu atgriežamies. Manuprāt, tādā amatā ir jābūt cilvēkam, kuram ne tikai nevar pārmest vai nu kāda likuma nepildīšanu, vai ētikas normu pārkāpumu, bet būtu optimāli, ja kandidāts savā līdzšinējā amatā, savā līdzšinējā sabiedriskā, profesionālā darbībā un savā personībā būtu jau baudījis sabiedrībā zināmu autoritāti. “Latvijas ceļš” šodien diskutēja šo jautājumu, mēs lēmumu nepieņēmām, mums bija valdes sēde, bet neviens no komisijas atbalstītajiem pretendentiem nevar teikt, ka viņš savā līdzšinējā profesionālajā karjerā būtu guvis sabiedrībā nozīmīgus panākumus.

— Vai jūs piekrītat tieslietu ministres viedoklim, ka Šmitiņam būtu jāatsauc sava kandidatūra ētisku apsvērumu dēļ?

K.Pētersone: — Jā, es piekrītu.

— Un vēl, pieminot konkursu, jūs ieminējāties un arī ziņās tas izskanēja, ka, iespējams, nepieciešams jauns konkurss. Kā jūs lūkojaties uz šo variantu?

K.Pētersone: — Iespējams, bet es gribētu aicināt sabiedrību nelolot ilūzijas un arī Tautas partijai gribu atgādināt, ka tā nav premjera kompetence, šo iespēju nosaka likums. Likums ir noteicis 1.augustu, šo datumu kā laiku, līdz kuram Saeima ieceļ kandidātu. Tātad ir likums un ir vēl vajadzīgs Saeimas lēmums, lai mēs vai nu ieceltu šī amata vietas pienākumu izpildītāju, vai arī īsto amatpersonu. Tas nebūs atkarīgs tikai no premjera vēlmes vai no premjera uzstādījuma valdībai. Ja valdība izšķirsies grozīt likumu, acīmredzot būs jāgriežas pie Saeimas ar aicinājumu grozīt likumu, ja valdība izšķirsies par jauna konkursa rīkošanu.

— Šodien pretī Finansu ministrijai notika Madonas rajona Kalsnavas spirta rūpnīcas darbinieku pikets. Es negribu izvaicāt jūs par šīm problēmām, jo acīmredzot jūs neesat tajās iedziļinājusies. Bet es gribētu uzdot jums vienu ētiskas dabas jautājumu. Tie cilvēki ļoti ilgstoši vēlas satikties ar finansu ministru un uzdot viņam jautājumus, un ilgstoši, ilgstoši finansu ministrs nepiekrīt tikties. Tad viņš ir komandējumā, tad viņš ir tur, tad tur. Kā ir no ministra ētikas viedokļa — viņam ir jāsatiekas ar cilvēkiem vai nav?

K.Pētersone: — Es negribētu nodarboties ar sava kolēģa vērtēšanu. Katrā ziņā savā darbā es cenšos ar cilvēkiem tikties, pirms viņi ir novesti līdz tādai situācijai, ka viņiem ir jāizsludina pikets vai jāķeras pie kādiem citiem galējiem līdzekļiem.

— To mēs arī gribējām zināt, jo tie cilvēki ilgojas tikai parunāties ar Gundaru Bērziņu.

K.Pētersone: — Ne jau tikai parunāties, bet arī problēmas risinājumu, jo bieži tieša saruna vislabāk palīdz atrast problēmas risinājumu.

— Nu tad to novēlēsim arī ministram Gundaram Bērziņam — tikties ar šiem cilvēkiem. Latvija ir ierindota, vakar mēs saņēmām tādu patīkamu ziņu, starp augsti attīstītajām valstīm pēc ANO pārskata. Taču klausītāji zvana un izsaka neizpratni — kā var būt augsti attīstīta, ja vienlaikus ir liela nabadzīgo cilvēku grupa. Tie būtu skolotāji, mediķi, pensionāri, daudzbērnu ģimenes. Kā tad tie divi pretstati savienojas?

K.Pētersone: — Redziet, ne velti tas ir ANO vērtējums. ANO dalībvalstu skaitā, kā jūs zināt, ir 180 valstis. Es vispirms gribētu Latvijas cilvēkiem teikt, ka es nebūt negribētu noliegt faktu, ka Latvijā nebūt vēl viss dzīves līmeņa ziņā ir kārtībā. Pie tā arī valdība strādā, šī valdība ir strādājusi, iepriekšējās valdības, un es ceru, ka vēl vairāk strādās nākošā valdība. Bet šādos statistikas apskatos galvenais ir salīdzinošais moments. Domāju, ka to arī Latvijas cilvēki ir izjutuši, pārbraucot Latvijas robežu austrumu vai rietumu virzienā, ka lietas ir salīdzināmas. Un, ja salīdzinām valstis, ar kurām pēdējo 50 gadu laikā mums ir bijusi kopīga vēsture, mēs jūtam, ka Latvija šādā salīdzinošā veidā ir nopietni izvirzījusies pat starp mūsu kaimiņvalstīm. Nezinu, vai cilvēki gribētu, lai būtu otrādi. Domāju, ka 12 gados esam daudz ko sasnieguši ar savu darbu. Gribu to vēlreiz uzsvērt — ar savu darbu. Domāju, ka ir pamats, lai cilvēki Latvijā sāktu justies pašapzinīgāki, jo mēs esam ļoti konkurētspējīgi. Vai mēs gribētu, lai būtu tā, ka mēs esam daudz sasnieguši un ANO mūs novērtē zemāk, nekā īstenībā ir. Domāju, ka arī citi cilvēki to nevēlētos. Un vēl es gribu teikt — visam pamatā ir kritēriji. Un tad var jautāt, kas attīstībā ir pats būtiskākais — esošais materiālais līmenis vai potence. Un, ja izglītība ir potences iespējas rādītājs, tad Latvijā šāda potence, potenciāls resurss ir ļoti augsts, jo tieši izglītības līmenis, garīguma līmenis, tautas attīstības līmenis kā tāds nosaka šo augsto iespējamību, augsto konkurētspēju. Es domāju — ar to mēs varam lepoties.

— Jūs sacījāt, ka Latvijai ir daudz panākumu, viens no tādiem panākumiem ir tas, ka nākamajā gadā šeit notiks Eirovīzijas konkurss. Mēs gaidām šo izšķiršanos, kur tad notiks konkurss — Skonto hallē vai Ķīpsalā? Jums ir jau dati — kur notiks?

K.Pētersone: — Manā rīcībā esošā informācija ir tā, ka rīcības grupa, kuru vada Uldis Grava — tā ir televīzijas grupa, tīri no televīzijas specifikas viedokļa priekšroku dotu tieši Skonto hallei, jo tur ir lielāka atbilstība televīzijas vajadzībām. Mums ir jāņem vērā tas, ka šo koncertu tiešajā veidā redzēs 6000 skatītāju, bet televīzijas ēterā redzēs 166 miljoni skatītāju vai aptuveni tik daudz. Tā ka šis ir nopietns arguments. Vēl, protams, ir uzraudzības komitejas lēmums, bet, cik man zināms, trijos šī ziņa tiks nodota atklātībai — kur konkurss notiks.

— Vēl atgriežoties pie jūsu darba. Kad jūs vadījāt otrdien Ministru kabineta sēdi, tas nebija tieši Ministru kabineta sēdē, bet Ministru kabineta Komiteja noraidīja nevalstiskajām organizācijām svarīgu likumu. Vai nevalstiskajām organizācijām ir pamats satraukties?

K.Pētersone: — Jā un nē. Šis tik tiešām ir nevalstiskajam sektoram ļoti būtisks likums, bet šis likums pretendē uz to, kas sakārtos nevalstisko sfēru, bet tādā gadījumā nevar būt situācija, ka viena nevalstisko organizāciju daļa ir apmierināta un otra ir neapmierināta. Teiksim, ja valdība pieņemtu kādu tiesisku aktu, ar kuru kāda sabiedriska organizācija būtu neapmierināta, tad valdībai, protams, būtu jādzird pārmetums. Nevar būt tā — ja darba grupu vada Nevalstisko organizāciju centra vadītāja Kaija Gertnere un tai pašā laikā netiek ņemts vērā 1400 sabiedrisko organizāciju viedoklis, ko pauda Vrubļevska kungs Ministru kabineta Komitejas sēdē. Ministru kabinets nevarēja tomēr virzīt šo dokumentu uz priekšu, jo, pat ja tās ir nevalstiskās organizācijas, kas pie šī likuma strādā un ir Ministru kabineta deleģētas, arī viņām savā starpā ir jāvienojas.

— Bet tas nav galīgais noraidījums, pie tā vēl atgriezīsies, pārstrādās, papildinās …

K.Pētersone: — Ministru kabineta Kārtības rullis dod vairākas iespējas. Komiteja var vienlaikus uzdot atbildīgajai ministrijai — šajā gadījumā tā ir Tieslietu ministrija, un tā bija Tieslietu ministrijas vadītā darba grupa — izstrādāt jaunu konceptuālu priekšlikumu. Un tādi gadījumi ir katrā Komitejas sēdē un katrā Ministru kabineta sēdē, ka ministrs pēc Komitejā saņemtā noraidījuma, kad kāda no ministrijām nepiekrīt, iet ar šo jautājumu kā Ministru kabineta lietu. Un tad viņš savus argumentus aizstāv Ministru kabinetā, un tad vai nu kabinets vienojas, vai ne. Šajā gadījumā iebilda ne tik daudz ministrijas, cik Ministru kabineta Komiteja redzēja, ka iebilst pati nevalstiskā sektora daļa. Ministrijai vienmēr paliek iespēja virzīt šo jautājumu kā Ministru kabineta lietu, bet, manuprāt, kamēr Ministru kabinetam nebūs pārliecība, ka ir saņemta izpratne un ka Radošo savienību padome — ne tikai Latvijas Olimpiskā komiteja, Vrubļevska kungs vienkārši bija kā pārstāvis — saņems apmierinošas atbildes uz saviem jautājumiem, tikmēr es nedomāju, ka kabinets varēs izlemt, jo tas izraisīs tikai jaunus protestus. Priekšā vēl liels darbs. Likums katrā ziņā tiešām ir ārkārtīgi vajadzīgs, visa likuma pakete. Man jāsaka arī, ka Kaijas Gertneres vadītā darba grupa ir veikusi ārkārtīgi lielu darbu, pie tam ir izieta arī sabiedriskā saskaņošana, no formālā viedokļa tās lietas ir kārtībā.

— Runāsim tagad par kultūras jautājumiem, kas ir jūsu ziņā un laikam jūsu sirdij arī tie skaidrākie un tuvākie. Tātad šīs nedēļas nogalē Siguldā atkal ir Operas svētki. Un vienmēr, domājot par šiem svētkiem, ir jādomā arī par to, ka Latvijas liela daļa izcilo mākslinieku dzīvo un strādā ārzemēs. Vai tā jums šķiet normāla situācija?

K.Pētersone: — Redziet, šai lietā ir divas puses. Es nezinu, man ir grūti vērtēt, kā sabiedrībā uztver to, ka ļoti mīlēti un pasaulē atzīti sportisti, tādi kā Artūrs Irbe vai Sandis Ozoliņš, dzīvo un strādā ārzemēs, bet spēlē Latvijas komandā tad, kad dzimtene sauc. Domāju, ka tieši tāpat ir ar mūsu operdziedātājiem. Vai tad tas neceļ arī valsts prestižu, vai tas nevairo pozitīvas ziņas par Latviju? Es domāju, ka tas noteikti tā ir. No otras puses, ļoti daudzi citu Eiropas valstu mākslinieki, ja mēs paskatāmies vispār uz lielo operteātru skatuvēm, tur reti kad ir nacionāli tīrs sastāvs. Tā ir starptautiska komanda, jo mūzikas pasaulē valda starptautiskā konkurence, starptautiskais darba tirgus. Latvijas valdības uzdevums ir tuvināt Latvijas darba tirgu un nosacījumus šai tirgū starptautiskā darba tirgus nosacījumiem. Operas gadījumā mēs esam mēģinājuši kādu pussolīti spert, sabalansēt Operas budžetu tā, lai Opera var savā repertuārā esošām izrādēm gaidīt viesos Latvijā iemīļotus izcilus operdziedoņus — Inesi Galanti, Ingu Kalnu un Egilu Siliņu, kuru mēs arī dzirdēsim brīnišķīgajā Dēmona lomā tagad Operas svētkos. Es domāju, ka Opera daļēji šīs problēmas ir atrisinājusi, būtu labi, ja mēs to pašu varētu teikt par Marisu Jansonu, ko mēs joprojām biežāk gaidītu Latvijā. Gidons Krēmers tomēr koncertē Latvijā vismaz divas reizes gadā. Arī tas ir valdības jau padarīts darbs, jo mēs vienojāmies valdībā, ka “KREMERata” ir arī valstisks dibinājums, tur ir zināma dotācijas daļa. Tā ka mēs visu laiku strādājam pie tā, tas ir naudas jautājums.

— Es tieši gribēju teikt, ka tas ir naudas jautājums, jo īstenībā būtu jau labi, ka visi dziedātu šeit Latvijā, mūsu Nacionālajā operā, un brauktu no pasaules zemēm skatīties mūsu operu un klausīties mūsu solistus.

K.Pētersone: — Būtu labi, ja viņi dziedātu gan šeit, gan Eiropā.

— Runāsim vēl par citu tematu, arī kultūras tematu. Imants Ziedonis radio raidījumā pagājušajā sestdienā kritizēja Raimonda Paula Ziņģes pasākumu, kas notiek tieši Jāņos, bet ir tāds galīgi nelatvisks. Imants Ziedonis aicināja, ka vajadzētu tādu pasākumu, kur vairāk līgotu, kur būtu tautas tradīcijas. Ziņģe saaicina cilvēkus, bet tur no Jāņiem ļoti maz ir. Kā jūs vērtējat, kā varētu izdarīt to, ko Imants Ziedonis ir ierosinājis?

K.Pētersone: — Es pati nekad Paula Ziņģes svētkos neesmu bijusi, tāpēc negribu ne piekrist, ne noliegt. Es saprotu, ko vēlas Imants Ziedonis. Es gan negribētu aicināt uz masveidīgumu Jāņos, jo man liekas, ka Jāņi, tāpat kā Ziemassvētki, katram notiek vairāk sirdī, dvēselē. Tāpat katrā ģimenē ir savas Jāņu tradīcijas, un mūsu ģimenē tās vairāk saistās ar dabas ritma izjušanu, ar to, ka tā ir īsākā nakts. Man ir grūti teikt, vai caur masveidību mēs neieslīgstam atkal komercializācijā. Saprotu, ko Imants Ziedonis ir domājis, bet tā ir uzņēmīgu cilvēku iniciatīva. Kultūras ministrija nav organizējusi un nekad neorganizēs ne Raimonda Paula Ziņģes svētkus, nedz arī pati grasās rīkot lielus Latvijas Jāņus. To, ko ir darījušas pašvaldības, mēs varam šogad vērtēt. Bija mēģinājumi, kas bija alternatīvi Raimonda Paula svētkiem. Vai cilvēkiem tie saistījās ar latviskiem Jāņiem, es domāju — ir jābūt sabiedrības diskusijai.

— Un pašiem arī jālīgo un jābūt aktīviem. Gribu uzdot jums vēl pēdējo ļoti īsu jautājumu. Bieži vien muzejos un kultūras iestādēs mēs dzirdam to, ka sūdzas — nav, nav, nav naudas. Vai patiešām Kultūras ministrijā ir tāda situācija: ja cilvēkam ir labs projekts un ierosme, viņš nevar to naudu dabūt?

K.Pētersone: — Nu jau divus gadus ne pavisam tā nav. Kultūrkapitāla fonds ir nostrādājis, un šogad ir veseli divi miljoni, pat trīs miljoni ir nākuši Kultūrkapitāla fondā klāt. Bet es saprotu, ka lielākās raizes ir izskanējušas no muzejniekiem, un es muzejniekiem gribu teikt, ka ir divas nozares, ar kurām strādā. Tā ir mantojumu nozare un starpnozare, kuru rīcībā ir apmēram 500 000 latu. Tās ir divas mērķprogrammas: kultūras pieminekļu glābšanas programma, kur visi muzeji neatkarīgi no sava statusa — vai pašvaldības vai privāti, vai valsts, ja viņi ir akreditēti — var pretendēt uz finansējumu, jo muzejs šobrīd darbojas pavisam jaunā laukā. Es arī gribētu redzēt muzeju ar pavisam modernām ekspozīcijām, tieši šim nolūkam ir domāta arī nauda — 263 000 šogad. Ir arī valsts atbalstīta maģistrantūras programma Kultūras akadēmijā, tā ka šīs problēmas tiek sakārtotas kompleksi.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā