Ienāci tu un, klusi smaidot, paņēmi manu sirdi no plaukta...

Mākslas un dzejas dārzā dzied citi putni nekā apkārtējā pasaulē pat tad, ja viņu līdzinieki bieži ieraugāmi pļavās, mežos vai piemājas krūmājā. Diezin vai Latvijā ārpus zoologu un pētnieku loka ir daudz laimīgo, kam gadījies sastapties un atpazīt aizsargājamo dabas retumu zaļvārnu.

Toties par "Zaļo vārnu" būs dzirdējuši daudzi. Jo savulaik tai bija diezgan būtiska loma un balss Latvijas kultūras dzīvē.

"Zaļā vārna" izšķīlās 1925. gadā kā jauno mākslinieku — gleznotāju, tēlnieku, rakstnieku, aktieru — biedrība. Uz centieniem pēc kopskaņas virzīja noteikts mērķis: "ienest vairāk dzīvības latvju mākslā un vairāk mākslas latvju dzīvē, audzināt jaunos māksliniekus, tos tuvinot savā starpā, tuvinot mākslu un māksliniekus sabiedrībai, veicināt biedru garīgo labklājību un vispār sekmēt latvju mākslu un kultūru".

No 1928. gada ar biedrību "Zaļā vārna" cieši saistīts arī Aleksandra Čaka vārds. Tad tiek nodibināts žurnāls "Zaļā Vārna" un līdztekus arī tāda paša nosaukuma apgāds. Tas citu vidū izdod jaunā dzejnieka trešo un ceturto grāmatu "Pasaules krogs" un "Apašs frakā". Starp šā krājuma 18 dzejoļiem lasāms arī 1928. gadā sacerētais "Atkalredzēšanās". Tā nobeigums:

Kur tas suns, kas meta vienmēr spalvu,

Vienmēr raudāja kā lēta sirds?...

Pārliets viss ar aizmirstības alvu,—

Ielu spuldzes vienaldzīgi mirdz.

Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs iekārtojis izstādi "Ligzda", kas veltīta biedrībai "Zaļā vārna". Izstādes sastāvdaļa ir arī nesen no jauna atklātā autora Ādolfa Zārdiņa gleznas. Aizsākts sarīkojumu cikls par spilgtākajām personībām zaļvārniešu vidū. Un laikam gan likumsakarīgi, ka pats pirmais no šo vakaru virknes caurcaurēm ir zem Aleksandra Čaka zīmes. Varbūt arī tālab, ka pirms pusgadsimta janvārī dzejnieku piespieda likties gultā it kā plaušu karsonis, no kura slimnieks vairs neatlaba un 1950. gada 8. februārī mira. Ja vien nāves vārds un jēdziens vispār ir saderīgs ar Čaka mūžu. Jo katra paaudze atkal un atkal viņa dzejas domas, tēlus un pasauli iepazīst un iemīl kā savējo. Un nekas un nekad tur nav bijis pārliets ar aizmirstības alvu.

Jau ierasts, ka piemiņas brīžus ievada apcere par autoru. Šoreiz ir citādi. Aktieris Artis Robežnieks ģitāras stīgās un klusinātas smeldzes piesātinātā balsī dzied dzeju, kas ceļas spārnos mūzikā:

Prieki un ciešanas, sapņi un maldi

Dvēseli pārņem un prātā man nāk,

It kā aiz sienas kāds smeldzoši saldi

Spēlētu dziesmu par visu, kas sāp.

Pants ir no dzejoļa "Savāda meitene" varianta. Tikai spēlēts vis netiek aiz sienas, bet tepat blakus uz neliela paaugstinājuma gandrīz vai rokām aptaustāmā tuvumā. Skatuvītes vidū galds un krēsls, uz tā atzveltnes uzkārta Aleksandra Čaka veste — mantas šim vakaram īpaši atgādātas no dzejnieka muzejdzīvokļa. Deg vientuļa krāsaina svece. Un šķiet, ka autors tūdaļ pats iekārtosies savā atzveltnī, lai celtu priekšā tikko uzrakstītas rindas. Stāsta, ka savu dzeju viņš esot lasījis ļoti interesanti. Starp citu, vai ir saglabājies kāds Čaka balss ieraksts? Līdz šim tādu sameklēt nav izdevies.

Muzeja speciāliste Marta Balode atklāj neapstrīdamu pētnieka amata patiesību: lielas personības dzīvē svarīgi izzināt un dokumentēt katru sīkumu. Jo nekad nevari apjaust, kur un kas izrādīsies būtisks. Bieži vien dažādas kopsakarības izgaismojas un iemirdzas tikai tad, kad tās virknē citu aiz citas kā krelles diedziņā:

— Deviņdesmito gadu sākumā reiz aizbraucu ciemos pie Baibas Plaudes. Viņa man iedeva vairākas Čaka fotogrāfijas. Man, jaunai muzejniecei, tas bija tik milzīgs pārdzīvojums, ka aizmirsu pat atceļam nopirkt braukšanas biļeti. Protams, vilcienā nāca kontrole. Pašlaik lielā sajūsmā šķiroju bildes, kad kontrolieris pār plecu ielūkojās attēlos un teica: "O, Čaks!" Apstiprināju, ka tas tik tiešām ir Aleksandrs Čaks un atzinos: man nav biļetes. "Bet jūs pameklējiet. Es pēc brīža atnākšu vēlreiz..." Aizgāja un neatgriezās. Tā mani dzejnieka fotogrāfijas izglāba no soda maksāšanas.

Vēl mūsu muzejā ir leģendāra bise, kas arī saņemta no Plaužu ģimenes. Izrādās, ar šo bisi dzejnieka Jāņa Plauža brālēns reiz cauršāvis Aleksandra Čaka platmali... Neatbilst patiesībai valodas, ka tolaik rakstnieku jaunā paaudze negribējusi saieties ar pieredzējušākajiem spalvas brāļiem. Viņi jutās gandarīti un glaimoti, ja vecie apmeklēja jauno saietus. Ne reizi vien jaunie ar Čaku priekšgalā ciemojušies arī pie Aleksandra Grīna. Notikušas pat sacensības pankūku cepšanā. Turklāt parasti uzvarējuši jaunie, jo vecajiem pietrūcis izveicības. Anšlavs Eglītis, kas arī bija "Zaļajā vārnā", ir teicis tā: "Ja noticis kas traks, tur vienmēr vainīgs Čaks!"

Dzejnieks piedalījās jauno literātu un mākslinieku jampampos "Zaļās vārnas" ziedu laikā divdesmito gadu nogalē. Un sveica ar veltījumu vienu no biedrības dibinātājiem vēl 1939. gadā:

Kārlim Baltgailim

Moto

Vai nav vienalga, ko tu sācis?

Viss iznīkst, ceļos krīt un trūd.

No sievietes tu esi nācis,

Un sievietē tev jāpazūd.

Tu lēnām atsakies no baudas,

No ēdieniem un katras naudas,

Tu topi neredzams un astrāls;

Vien galva spīd kā balta astra.

Bet, pirms Tu citos garos zūdi,

Pirms rozēs ziedēs Tavi trūdi,

Vēl skūpsti meičas, iedzer šņabi,

Un varu zvērēt — būs Tev labi.

Šo veltījumu nolasa literatūrzinātnieks un Aleksandra Čaka Kopoto rakstu sastādītājs Valdis Rūmnieks, raksturojot dzejnieka darbību "Zaļajā vārnā" kā ļoti godprātīgu un ieinteresētu, turklāt Čakam biedrības valdē uzdoti kasiera pienākumi, arī savest kārtībā kases grāmatas. Tas nav gadījuma rakstura uzdevums, jo dzejniekam bijusi raksturīga prasme tikt galā ar skaitļiem, ko apliecina arī Čaka darbs pilsētas krājkasē trīsdesmito gadu otrajā pusē.

— Vismaz sākumposmā "Zaļā vārna" savās izpausmēs ir ārkārtīgi ēverģēlīga, azartiska un brīva. Man līdzi ir žurnāla "Zaļā Vārna" pirmais numurs, kas iznācis 1929. gadā. Tur ir nopietna dzeja un proza, bet, kad nonākam līdz kritikai un apcerēm, tad redzam visu jauno rakstnieku sparu un azartu. Arī Čaka divos rakstos, kur savas domas izsaka jauns un sparīgs dzejnieks.

Īpatnēji, ka Čaks pats mūža beigās nonāk līdz dzejoļiem "Gars"un "Dvēsele". Jādomā: vai tas ir tas pats cilvēks, kas savulaik pilnā sparā metās virsū Rihardam Rudzītim? Bet tā jaunībā notiek. Tātad apcerē "Rihards Rudzītis un viņa dievišķīgums" Aleksandrs Čaks diezgan dusmīgi raksta:

"Sekluma un izvirtības tvana saindēto sabiedrību Rihards Rudzītis grib glābt, ievedot viņu tīrā, dievišķā gara sfērās. Bet, lai Rudzītis neaizmirst, ka viņš pats un visi citi cilvēki savā būtībā tomēr ir un paliks kustoņi, un man bailes, ka cilvēki, nokļuvuši Rudzīša dievišķās sfērās, netaisa tādu pašu "lērumu" kā šeit virs zemes."

Varbūt ar Rudzīti Čaks vēl tā elegantāk paspēlējas, jo jūt viņā sava gara radinieku. Citādi ir ar Alfrēdu Gobu, kas tomēr uzskatāms par nopietnu literatūrzinātnieku. Te Čaks kļūst negants un varbūt pat netaisns:

"Jau labi sen no recenzijām un rakstiem dažādos žurnālos man bija pazīstams kritiķis Alfrēds Goba, un es vienmēr, spriežot pēc viņa paša rakstiem, esmu skaitījis to par nopietnu un miermīlīgu cilvēku, bet pēc viņa raksta "Daugavas" 11—tā numura kronikā es nācu pie slēdziena, ka arī tas miermīlīgākais cilvēks piepeši vienā brīdī var sākt galdus dauzīt. Es neņemos galvot to par visiem, bet, kas attiecas uz kritiķi Alfrēdu Gobu, tad tas tiešām patiesība."

Tālāk Čaks briesmīgi lād Alfrēdu Gobu par to, ka viņš ir kritizējis jaunos dzejniekus. Tā tolaik literatūras kritikā notiek, ka ļoti svarīga ir tīra izspēle, pēc tam oponenti draugu pulciņā tiekas un, izrādās, kāda dziļāka konflikta nemaz nav bijis.

Katrā ziņā varu teikt, ka "Zaļā vārna" vēl gaida savu izpēti, jo šī izstāde tam varētu būt tikai sākums. Vajadzētu sagatavot lielu un skaistu albumu, kur būtu monogrāfija, būtu visu zaļvārnistu vārdi un labākais no viņu darbiem. Žēl, ka tas nav izdarīts šogad, kad aprit 75 gadi kopš "Zaļās vārnas" dibināšanas, bet to visu var pagūt līdz nākamajai jubilejai — 2005. gadam.

Pēc Valda Rūmnieka vārds tiek dots Aleksandra Čaka muzejdzīvokļa vadītājai Andrai Konstei:

— Man šķiet, ka biedrība "Zaļā vārna" bija ligzda, no kuras izlidoja visdažādākie putni — mazi un lielāki, krāsaini un pelēki, strazdi, zvirbuļi un cīruļi, un varbūt vēl kādi. Jaunie, kas sāk jebkurā mākslas nozarē, daļēji ir līdzīgi — iekšēji viņi ir baiļu pilni, bet ārēji ir bravurīgi un nāk ar ārkārtīgi skaļu kliedzienu, ka viņi te ir, tā varbūt daļēji slēpjot to, cik paši nedroši jūtas. Tā tas bijis visos laikos un ir arī tagad.

Ļoti jauki, ka zaļvārniešiem bija savs krodziņš, kur pulcēties — sākumā Lāčplēša ielā un pēc tam Merķeļa ielā. Un daudz kas ir apsīcis, kad šādas pulcēšanās vietas vairs nebija. Ne viens vien rakstnieks atzinis, ka agrākā Rakstnieku savienība Benjamiņu namā beidza pastāvēt ar to brīdi, kad pagrabtelpās krodziņa vietā ierīkoja poliklīniku. Jo kur gan citur, ja ne krodziņā, pie viena galdiņa varēja apsēsties politiski un mākslinieciski tik dažādi cilvēki kā savulaik Edvarts Virza un Aleksandrs Čaks vai vēl kādi citi.

Tas, cik svarīgi Čakam bija būt zaļvārniešu sabiedrībā, rāda mūsu muzeja sienas, kur ir vairāki desmiti "Zaļās vārnas" mākslinieku darbu — gan Kārlis Baltgailis, gan Jānis Liepiņš, gan Niklāvs Strunke un daudzi citi. Laikam Čakam tas ir daudz nozīmējis, vēlāk viņš ir rakstījis recenzijas par mākslas izstādēm. Arī viņa dzejā redzes tēli ir ļoti izteikti un varbūt pat būtiskākie.

Kā var redzēt fotoattēlos, Čaks ir kārtīgi piedalījies arī jampampos un varbūt pat bijis klāt visos pasākumos. Kā jau te teica, viņš bija ļoti kārtīgs un apzinīgs. Ja kaut kur bija jābūt, tad Čaks nāca, ja bija jāmaksā biedra nauda, tad, domāju, viņš maksāja, ja bija jāraksta, tad to darīja... Viņš mācīja pareizāk dzīvot ne tikai Jāni Sudrabkalnu, bet vēl vienu otru dzejnieku, iesakot laikus nopirkt kartupeļus, lai ziemu nav jāvelk dienas pusbadā.

Kā tas viss tolaik bija, par to ir stāstījušas vairākas jaunas meitenes, tagad — jaukas kundzes. Viena no viņām — Velta Junkere. Viņa atklāja: Čaks vienmēr, ja zināja, ka sabiedrībā būs kāda meitene, paņēma līdzi kūkas, jo uzskatīja, ka tā pieklājas. Un Veltai Junkerei nācās ēst kūkas, kaut arī tās viņai itin nemaz negaršoja...

"Zaļajā vārnā" darbojās arī tēlnieks Mārtiņš Zaurs. Kad pavisam nesen tikāmies ar viņa kundzi, uzzinājām par kādu interesantu rituālu Jelgavas slimnīcā. Viņai tur savulaik iznācis strādāt, aprūpējot tikko piedzimušus bērniņus. Darba nav bijis īpaši daudz — nomazgāt, ietīt autiņos nupat pasaulē nākušos. Turpat slimnīcā bijis arī kāds Čaka dzejoļu sējums. "Kad bērniņš tā jauki gulēja, mēs uz labu laimi atvērām kādu grāmatas lappusi un dzejoli, kas tur trāpījās, viņam veltījām..." Tā Jelgavā daudziem jaunpiedzimušajiem mūžs sākās ar Aleksandra Čaka vārdiem. Un tie nebūt nav tie sliktākie vārdi, ar ko iesākt mūžu...

Iespējams, ka tieši Čaks daudziem ir pirmā un varbūt arī vienīgā saskarsme ar dzeju. Jo Čaku lasa pat tie, kas dzeju nemaz nelasa. Un tā ir bijis visos laikos. Un Čaku citē gan elitāros saietos, gan vienkāršās mājas ballītēs — ar Čaku dzīvo. Un tā tas turpināsies.

Varbūt Čaka dzejas noslēpums ir tas, ka viņš mūs uzrunā no sirds. Un uz sirdi arī šie vārdi iet. Viņš runā ar jūtām, ar emocijām, ar tēliem.

To atceras arī Anšlavs Eglītis, ka Čaks ir teicis: "Prāts ir tikai tāds grabulis, ar ko mēs sevi drošinām pret neziņu, pret pazušanas tumsu..." Čakam ir dzejolis, kur tas pateikts vēl precīzāk: "Jūtas var saprast tik vien ar jūtām..."

Ar Čaku saistās visdažādākās mistifikācijas. Viena no tām — joprojām domā, ka dzejnieks ir bijis dzērājs, bohēmists. Šis uzskats vēl arvien ir dzīvs, par bohēmu man bieži jautā vecāko klašu skolēni, kad ir aplūkojuši muzeju.

Kādā atklātības brīdī par bohēmu ir pastāstījis arī Jānis Sudrabkalns: "Ar bohēmu jau tā, ka nebija tik daudz tās naudas. Kad nauda bija, tad gan mēs... Kad Aleksandrs dabūja par tiem "Iedomu spoguļiem", tad mēs sākām Marijas ielā tajā galā un braucām no viena krodziņa uz otru, gar vienu pusi turp, gar otru — atpakaļ... Kā ormanis? Nu viņam iznesa — brokastis, pusdienas, vakariņas... Marijas iela taču gara, kāda nedēļa pagāja..."

Tātad bija arī bohēma, nekā jau nepietrūka. Un tas ir skaisti, ka līdzās ir dzeja, bohēma, ka viss dzīvo tālāk. Bet te šovakar piedalās divi no labākajiem Čakiem, kas mums šobrīd ir — Vilis Daudziņš un Mārtiņš Vilsons. Un tas ir mazs mēģinājums Aleksandra Čaka simtgades sarīkojumam, kas noteikti notiks 2001. gadā Nacionālajā operā. Man šķiet, Valdis Rūmnieks jau ir iedevis savu libretu "Matīss, kausu bajārs" Imantam Kalniņam, gan taps mūzika un viss notiks...

Ja nebūtu piebildes "man šķiet", varētu pat nodomāt, ka arī pēdējais Andras Konstes teikums ir pilns visdziļākās nopietnības? Bet kāpēc gan ne? Vai Aleksandrs Čaks un viņa dzejas cienītāji to nebūtu pelnījuši?

Pēc tam runā pats autors. Aktieru Viļa Daudziņa un Mārtiņa Vilsona balsī. Viens vairāk izbrīnīts par pasauli un sevi, ar jauneklīgu tiešumu un sparu. Otrs apcerīgāks, dzīves pieredzes un rūgtuma pievildzis, kas visvairāk jūtams, kad dota iespēja salīdzināt vienu un to pašu dzejoļu dažādus lasījumus. Jo gan "Vēstule vienai mirušai avīžu vecītei", gan "Gredzens" tovakar skan divreiz. Ļoti dažādi. Bet pārliecinoši. Abi no krājuma "Iedomu spoguļi", kura honorāru autors kopā ar Jāni Sudrabkalnu esot atstājuši nedēļas laikā Marijas ielas krodziņos. Kaut gan, iespējams, ka arī tā ir tikai kārtējā leģenda. Jo ar tām tik piepildīts Čaka mūžs. Tāpat kā ar salīdzinājumiem pilna viņa dzeja.

Par Aleksandra Čaka piemiņas vakaru stāsta kārtējais dzejnieka logs "Latvijas Vēstneša" preses namiņā, vietā, kur Bruņinieku iela krusto Krišjāņa Barona ielu.

Bet tagad — "Gredzens":

Un tad ienāci tu

Līganā gaitā kā staigule,

Kuras klēpī var iegrimt kā nāvē.

Ienāci tu.

Uz liepu lapām spīdēja uzpūsta

pasaules elpa.

Kaut kur zem zemes

Pagrabos

Pīkstot svaidījās peles

Un viņu spalvā

Mirdzēja skaidas kā zelts.

Ienāci tu un man teici:

— Šovakar būšu. —

Un gaisos silti kā asinis joņoja putni.

Pāri pilsētai, namiem un tvaikoņiem

Es

Elpoju jūru,

Un man uz lūpām

Uzgula svīdums no mākoņu malām,

Bet zobos čirkstēja smiltis,

Ko pār lūpām bij atpūtis vējš.

— Šovakar būšu —

Šie vārdi

Man iegāja sirdī līdz galam,

Un es trīsēju līdzīgi rasai.

Vakars.

Aizklāju logus.

Visus.

Glābdams sirdi no tevis,

To paslēpu plauktā

Starp grāmatām sirmām,

Atmiņām, izdzertām glāzēm.

Trīs garas sveces

— Sarkanu, zilu un melnu —

Es iededzu reizē.

Pārklāju guļu ar dzeltenu, porainu segu,

Sviedrus, vaidus un kvēli

Kas ievelk kā sūklis;

Bet blakus

Noliku solu,

Uz kura var uzsviest tavas plīvošās drēbes

Un pārklāt ar smagu kapara trauku.

Un tad ienāci tu

Asa un pēkšņa kā caurvējš,

Kā smarša, kas aptumšo visu.

Ienāci tu.

No tava kvēluma

Sega, kas gulēja kaila uz grīdas,

Sarāvās gredzenā pēkšņā kā tāss.

Liesmas norāvās bailēs no svecēm

Un iebēga tumsā.

Ienāci tu.

Un klusi smaidot,

Paņēmi

Manu sirdi no plaukta,

Uzpūti elpu

Un tad uzvilki to sev kā gredzenu pirkstā.

Pirkstā.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors