Par politisko provinciālismu

Foto: A.F.I.

Uzņēmējs Vilis Krištopans:

Vispārējā politiskā gaisotne ir ļoti slikta. Pie varas esošie ir tā diskreditējuši politiku, ka cilvēki uzskata: visi politiķi ir blēži, visi ir vienādi. Un tad, atgriežoties pie aicinājuma startēt vēlēšanās, es domāju: kāpēc man jāiet pie šiem blēžiem atpakaļ? Kur ir motivācija?

Hokeja halle ir viens no piemēriem, ka nekas neiet uz priekšu tāpēc, ka ir ļoti daudz gribētāju iebāzt sev kaut ko kabatā. Pasaules hokeja čempionāts paliek kaut kur tālu otrajā plānā. Ko te vairs lai piebilst?

Ir parādījies arī viens reāls labums - Repše. Viņam ir atšķirīga filozofija nekā citiem pie varas esošajiem. Viņš neveido partiju kā uzņēmumu, un viņš negrib iegūt kaut kādus procentus no SIA “Latvijas valsts”. Tā ir tā principiālā atšķirība. Esmu viņu pa šiem desmit gadiem iepazinis. Es biju viens no Vācijas-Latvijas bankas dibinātājiem, savukārt viņš - Latvijas Bankas prezidents. Atceros, cik taisnīgi viņš izturējās pret visiem. Domāju, pret viņu nebija pretenziju nevienam, protams, izņemot tos, kuri bankrotēja.

Zaļie? Nu, es pēc savas būtības arī esmu zaļais. Mājās esmu iekopis lielu teritoriju, kur veidoju parku, mana sieva ir fantastiska augu pazinēja un, kā es smejos, mājās bez algas piestrādā par dārznieci. Esmu mednieks, bet mednieks pēc savas būtības ir zaļais, jo tērē lielu naudu, lai veidotu mežā faunu, piebarotu zvērus, regulētu to skaitu. Zaļo kustība man vienmēr ir bijusi tuva. Es to domāju filozofiskā nozīmē, nevis tā, ka atnāk zaļais un pieķēdējas pie koka. Zaļie ir ļoti vajadzīgi, viņi ir vienīgais cīnītājs pret šo mežonīgo urbanizāciju un tiem nenormālajiem procesiem pasaulē, kurus apturēt nevar, bet var vismaz palēnināt.

Personīgi man, manai ģimenei dzīve bez politikas ir daudz labāka. Mani liek mierā. Kā es jokoju - manai mājai ir vārti, es esmu vārtu vienā pusē, žurnālisti - otrā. Esmu privāta persona. Tiklīdz eju politikā, tā esmu jau publiska persona, un katrs var pieklauvēt pie maniem vārtiem un pateikt: es gribu redzēt, kas tur iekšā! Un man būs jārāda. Kāpēc? Piemēram, šodien man jau ir vairākas tikšanās, zvana žurnālisti, sniedzu jums interviju. Tāpēc es šodien nespēlēju golfu. Tātad jau esmu apzagts. Nu, varbūt uz mežu vēl pagūšu aizbraukt.

Šajos trīs gados katru ziemu esmu braucis uz Ameriku mācīties. Esmu iemācījies ļoti daudz par ekonomiku, makroekonomiku, pasaules finansu konstrukciju. Daudz esmu arī Vācijā, un tas man palīdz redzēt Latviju pavisam citādi - reālāk, skaidrāk. No malas te viss brīžam izskatās ļoti skumji - tāds drausmīgs politiskais provinciālisms.

Kaut vai runājot par Eiropas Savienību un NATO. Ne jau valdības nopelns ir tas, ka mūs uzņems NATO, un ne jau valdība mūs ved uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Ir divpadsmit kandidātvalstis, kuras vienā tempā iet uz ES. Tas ir process, īsts putekļu sūcējs. Šis process turpināsies neatkarīgi no tā, kas būs pie varas. Vairākkārt esmu teicis, ka tāpat kā ikdienā ir jātīra zobi, tāpat ir jāiet arī uz Eiropas Savienību. Tas ir mūsu pienākums, nevis kaut kāds varoņdarbs. Tāpat ir ar NATO.

Iestājoties Eiropas Savienībā, mums būs daudz ieguvumu, bet mēs būsim spiesti arī atteikties no kaut kādām savas suverenitātes detaļām. Taču labumi pārspēs sliktumus, un domāju, ka par to ir pārliecināts pat katrs vislielākais eiroskeptiķis. Bet ne jau valdības nopelns tas ir. Vislielākie nopelni te ir tiem ierēdņiem, kuri ikdienā nodarbojas ar rutīnas darbu. Cita lieta, ka kāds ministrs brīžam var kaut ko nogulēt, ka nav atbilžu uz daudziem šķietami nesvarīgiem jautājumiem. Piemēram, mani kā mednieku interesē, kā tad būs ar vilku šaušanu? Mēs nevaram nešaut vilkus, viņu skaits ir jāregulē. Valstī, kuras teritorijas 50% aizņem meži, citādi nemaz nevar būt. Neesmu dzirdējis, kā šo jautājumu Latvija risinās pēc iestāšanās ES, jo ES vilks ir ierakstīts Sarkanajā grāmatā. Ja Latvijā būs jārīkojas līdzīgi, tad vilki drīz Rīgā pa ielām sāks staigāt. Tas ir tikai viens sīks jautājums, bet tas liek padomāt, vai valdība un katrs ministrs tiešām ir izdarījuši visu, lai Latvijas intereses tiktu ievērotas?

Politiķi visu šo gadu laikā ir tā diskreditējuši varu ar visām tām slēptajām, pusslēptajām un atklātajām afērām, ka cilvēki vairs netic arī labām un vajadzīgām lietām. Slikti, ka šo desmit gadu laikā sabiedrība tā arī nav pratusi atšķirt graudus no pelavām.

Andrejs Panteļējevs par “Latvenergo” trīs miljonu lietu teica: šī ir tā Rubikona, kura mums jāpāriet, tā robežlīnija, aiz kuras korupcijas līmenis sāks apdraudēt pašu valsti. Rubikona ir pārieta - tagad par trīs miljoniem varas elite tikai smīkņā. Tā sakot, kā gan var pievākt tik niecīgu naudu un vēl iekulties nepatikšanās.

Korupcija ir desmitiem un simtiem gadu ilgu labu kapitālisma tradīciju trūkums, kādas ir, piemēram, Holandē, Beļģijā vai tanī pašā Vācijā. Mēs no totalitāras, komunistiskas lielvalsts pēkšņi iekļuvām demokrātiskā sabiedrībā un tirgus ekonomikā. No sākuma valdīja milzīgs ideālisms - Tautas frontē, arī “Latvijas ceļā”. Taču ideālistus ar katru gadu arvien vairāk nomainīja tādi reālisti kā Kehris vai Šķēle.

Kalvītis gan saka, ka Kehrim interešu konfliktu neesot. Kā krievu armijā. Es esmu priekšnieks, tu esi muļķis, tu esi priekšnieks - es esmu muļķis. Taisnība ir tam, kurš ir pie varas. Prese var rakstīt par interešu konfliktiem, cik grib, bet mēs esam pie varas, un mums nekādu interešu konfliktu nav. Pietiekami labi pazīstu Igauniju, lai varētu teikt, tur tā nenotiek. Nu nav tur vara tā sakārtojusi savas lietas! Nezinu, varbūt mentalitāte mums tāda? Varbūt sagadīšanās.

Zinu, kas tagad gāzīsies pār mani - miljonārs Krištopans, maita, pats sazadzies. Taču es nevienu fabriku neesmu nozadzis, neesmu pievācis neko, ko varēju pievākt. Žēl. Sieva saka: muļķis, būtu nozadzis fabriku, pārdevis, padomā, cik tev tagad būtu naudas. Savu biznesu sāku jau astoņdesmitajos gados. “Interbaltiju” nodibinājām vēl Gorbačova laikā, tā kā uz politiku galīgi pliks es neatnācu. Interbaltija jau vienpadsmit gadus Latvijā tirgo vīnus un “Henessy” konjaku. Vācijā man ir nekustamo īpašumu kompānija. Mēģinām tirgot vīnus Polijā, domājam to darīt arī Krievijā. Vispār jau vietas biznesā pietiek. Ja vien ir vēlēšanās ar to nodarboties.

Godīgi sakot, politika nevelk. Vienīgā motivācija varētu būt papurināt to klubiņu, kas turas pie varas un uzskata, ka nevienam citam te vairs nav ko meklēt.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”