Kad runā visu augļkopju Māra

Iespējams, ka augļkopība būs īstais zaļais zars, pie kā mūsu zemturiem tverties nākotnes Eiropā

Dr. agr. Māra Skrīvele

Ar augļkopību Māra Skrīvele saistīta kopš bērnības. Liels augļu dārzs bija viņas tēva mājās Ogresgala Mazstaldātos. Pēc vidusskolas beigšanas Māra studēja neklātienē un reizē strādāja jau izvēlētajā profesijā par bioloģijas skolotāju, tomēr viņas mīlestība no skolēniem vairāk aizvirzījās uz augiem. Ar panākumiem viņa sāka strādāt Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā kā zinātniskā līdzstrādniece. Pēc dažiem gadiem jaunā speciāliste savus pētījumus apkopoja disertācijā, pēc kuras aizstāvēšanas ieguva lauksaimniecības zinātņu kandidātes grādu.

Viņa ir strādājusi arī par Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūta augļkopības nodaļas vadītāju. Viens no svarīgākajiem Māras Skrīveles veikumiem ir izcilā Latvijas selekcionāra Pētera Upīša atstātā hibrīdu fonda izvērtēšana. Šīs darbības rezultātā Dobelē izveidota dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacija (DSIS), kurā strādā augsti kvalificēti zinātniskie darbinieki. Pašlaik Dobeles DSIS ir izveidoti moderni, intensīva tipa augļu un ogu dārzi. Māra Skrīvele, būdama vadošā pētniece, ir arī šīs organizācijas zinātniskās padomes priekšsēdētāja.

Pateicoties Māras Skrīveles iniciatīvai, izdevies nodibināt sakarus ar daudzām zinātniskajām iestādēm pasaulē: Francijā, Kanādā, ASV, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā, Norvēģijā un citur. Latvijā atzītākā augļkopības speciāliste Māra Skrīvele vienmēr daudz sadarbojusies un vēl arvien turpina sadarboties ar dažāda līmeņa dārzkopjiem — gan mazdārzniekiem, lielsaimniecību dārzniekiem, gan pašreiz ar komercdārzniekiem zemniekiem. Tautā par viņu mēdz teikt — visu augļkopju Māra. Augļkopji zina, ka Māra Skrīvele vienmēr būs saprotoša, neliegs padomu un iespēju robežās — nesavtīgu palīdzību. Speciālisti viņas darbu ir novērtējuši ar Pauļa Lejiņa balvu un “Sējēja” prēmiju. Valsts līmenī viņa ir saņēmusi visprestižāko apbalvojumu — Triju Zvaigžņu ordeni.

— Jūs strādājat pie intensīva tipa augļu dārzu modeļu veidošanas. Kā Latvijā sokas ar intensīvo augļkopību?

— Pirmie intensīvo dārzu hektāri zemnieku saimniecībās iestādīti jau deviņdesmito gadu sākumā. Neiet jau tik ātri, kā gribētos. Vispirms jāizaudzē potcelmi, stādi. Straujāk pieauga zemeņu, upeņu platības, tām vieglāk izaudzēt stādus. Lai pasteidzinātu ābeļu dārzu stādīšanu, pirmos potcelmus ievedām no Polijas un Lietuvas. Lietuviešiem valdība bija devusi investīcijas potcelmu ciltsdārzu izveidošanai. Dārzu platības straujāk pieauga tad, kad valsts sāka subsidēt ilggadīgos stādījumus. Intensīva dārza iekārtošanas izdevumi ir lieli — vienā hektārā jāiestāda 1200 — 1700 koku, vajadzīgi arī balsti un žogi. Dārzus vēlas stādīt tie, kuriem saimniecības nelielas. Nav jau līdzekļu, ar ko iesākt. Tāpēc bieži vēl stāda dārzus uz spēcīga vai vidēja auguma potcelmiem, arī intensīvus, bet ar mazāku koku skaitu vienā hektārā. Mēs Dobelē, Valsts dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacijā, stādus bieži dodam uz parāda — līdz subsīdiju saņemšanai. Tagad gan parādās uzņēmēji, kas, naudu sapelnījuši citā biznesā, vēlas to ieguldīt dārzos. Tie stāda uzreiz lielas platības. Dažu gadu laikā 10 — 15 ha. Ir jau tādi dārzi, pat ar algotiem dārzniekiem. Ārzemēs gan parasti dārzu kopj pats saimnieks ar ģimeni, tāpēc dārzu platības reti pārsniedz 10 — 15 ha. Tikai bez palīgiem ražu gan nenovākt. Pie mums gadā vidēji iestāda ap 100 ha ābeļu. Tas ir par maz. Lai svaigo ābolu pietiktu tikai vietējam tirgum, vajadzētu vismaz 5000 ha ābeļdārzu.

Intensīvie dārzi arī nav ilgmūžīgi, tie regulāri jāatjauno. Tātad pēc 80—100 gadiem varbūt piepildīsim vietējo deserta augļu tirgu. Sulām nepietiks. Ja ražīgi strādāsim, varēsim izspiest no tirgus kaimiņus, kas jau būs mūsu tirgū nostiprinājušies.

Palūkojoties, kāds pēdējos gados ir bijis stādījumu apjoms, jāteic, ka virzāmies kalnup. Lūk, daži dati: 1998.gadā iestādīti 40 ha ābeļu, 1999.gadā — 33 ha, bet pērn, 2001.gadā, jau — 224 ha.

— Vai ar augļkopību var nopelnīt?

— Augļkopība jāattīsta ne tikai tāpēc, lai Latvija eksportētu augļus un sevi apgādātu, bet lai ļautu izdzīvot arī nelielām saimniecībām, risinātu bezdarba problēmu, jo mazās saimniecībās augļu dārzs var būt visienesīgākā nozare. No viena hektāra laba, kopta augļu dārza un piemērotas šķirnes, ievērojot visas dārzkopības jaunākās atziņas, var iegūt pat vairāk nekā 5—10 tūkstošus latu. Ja atrēķina visus izdevumus (aptuveni divus trīs tūkstošus), tad viens hektārs tomēr var dot vairākus tūkstošus latu peļņu! (Salīdzinājumam: hektārs graudu — ap 200 latu.)

Taču galu galā — ne tikai peļņa, bet lauku saglabāšana un optimisms mums svarīgs!

Es redzu, kā augļkopjiem pamazām atgriežas pašapziņa, kā viņi mācās saimniekot. Guntis Ofkats Tukuma pusē ar ābelēm apstādījis pakalnus, lieliem tirgiem ražu nepiedāvā, jo tur augļus iepērk lēti, ved uz Ventspili.

Kāds cits augļkopis ar saviem Allažos un Lonē audzētajiem āboliem iekaro lielveikalu “Rimi”. Es gan dusmojos, ka viņš visas ziemas šķirnes realizē jau rudenī, bet arguments ir loģisks: “Ja veikals labprāt iepērk, tad kāpēc man pūlēties ar ražas uzglabāšanu!”

Tikai āboliem jābūt kvalitatīviem. Ābeles atbilstīgi jākopj — vainags jāizgaismo, jo tikai tad āboli būs skaisti un garšīgi, jāretina augļaizmetņi, ziedkopa. Ja grib ražu, tad tas noteikti jādara — ziedkopā tikai viens augļaizmetnis jāatstāj.

Augļu kokiem nedrīkst būt pārāk spēcīgi pieaugumi jeb, kā Eiropā saka, kokam jābūt ar nomierinātu augumu. Tam, kas aug pārāk spēcīgi, salst, zari jāīsina. Tas prasa ne tikai darbu, bet arī attālina ražošanas sākumu. Vācijā redzēju izmēģinājumus — mūsu ieteiktās slāpekļa devas, 120 kilogramu tīrvielā un 40 kilogramu. Dārznieks teica, ka no sekām, kas radušās, lietojot lielās devas, viņš desmit gadu laikā vēl arvien netiek vaļā. Tas pats ir ar pārāk lielajiem stādiem.

Patiesībā mēs augļkopību sākam no jauna. Kolhozu un padomju saimniecību lielie dārzi, valstī pārmaiņām sākoties, palika bez saimnieka. Tagad tos sakopt neatmaksājas, augļi labākajā gadījumā der tikai sulai, turklāt raža ir niecīga. Bez milzīga darba patēriņa no vecas ābeles nevar iegūt lētus, kvalitatīvus, konkurētspējīgus ābolus.

— Vai ir pamats bažām, ka importa produkcija kaitē veselībai?

— Kāpēc Latvijā labprāt izvēlas vietējos augļus un ogas? Noteicošie faktori ir pieradums pie šķirnes, garšas un aromāta, vēlēšanās lietot pārtikā ar pesticīdiem mazāk apstrādātus augļus un ogas.

Ārzemēs — galvenokārt tie paši faktori. Ārzemnieki pārsteigti atzīst, ka mūsu augļu un ogu aromāts saglabājas arī pārstrādātajos produktos. Nevar jau salīdzināt: mēs augļu dārzus miglojam maksimāli trīs līdz četras reizes pēc ziedēšanas, turpretim Holandē vēl nesenā pagātnē to darīja 33 reizes. Visur pasaulē arvien vairāk priekšroku dod ekoloģiski tīriem produktiem.

Augļkopjiem noteikti jāievēro priekšnoteikumi — kad un ko miglot. Pagaidām gan man pieņemamāka liekas integrētā audzēšanas sistēma, kad miglojumus veic pēc precīzas prognozes, tikai tad, kad konkrētā dārzā vajadzīgs. Vācijā redzēju, kā šāda sistēma darbojas — dārzos ievietoti kraupja attīstības prognozes aparāti, kas dārzā iegūtos datus aizsūta uz augu aizsardzības centru, tur tos apstrādā un augļkopjus brīdina par slimības attīstības iespējām, par nepieciešamību miglot.

— Lai tādu sistēmu ieviestu pie mums, droši vien vajadzētu kādus 50 gadus.

— Labus augļus izaudzēt ir sarežģīti. Tomēr mēs virzāmies uz priekšu diezgan strauji. Bremzējošs faktors ir atbilstošu zināšanu un profesionalitātes trūkums. Īstu speciālistu trūkst visos līmeņos. Arī likumu izstrādāšanā. Piemēram, noteikumos par stādmateriāla audzēšanu, nezinot atšķirību starp vārdiem augs un ciltsaugs, vārda pirmā daļa nosvītrota, un likumā bija lasāms, ka sertificētie augi — tātad stādi! — nedrīkst būt vecāki par 10 līdz 12 gadiem. Absurds!

Var jau ierēdņi visu arī nezināt, bet tāpēc ir cieši jāstrādā kopā, vajadzības gadījumā jākonsultējas!

Valsts atbalsts mums ir ļoti vajadzīgs, vismaz sākumposmā: nedaudz ar naudu, likumiem, organizāciju. Svarīgs arī morālais atbalsts. Tas viss veido sabiedrības attieksmi — ja nozari subsidē, tātad valsts to atbalsta, un tas nozīmē, ka tā ir valstiski nozīmīga, pret to jāizturas ar respektu.

Subsīdijas vai investīcijas vajadzētu arī asociācijai vai kooperatīvam, lai izveidotu lielu augļu glabātavu.

— Vai kāds kooperatīvs jau ir, ko valsts šādi varētu atbalstīt?

— Ir, “Lieldārzi”. Kooperatīvs savu produkciju piedāvā tirgiem, tomēr ar to vien ir par maz. Vajadzētu lielu, modernu glabātavu vai lielu pārstrādes uzņēmumu. Labs aizsākums patlaban ir Smiltenē — pārstrādes rūpnīca ar “Lieldārziem” vienojusies par sadarbību. Tā secinājusi, ka daudz izdevīgāk (un tas izdevīgi ir visiem!) ir sadarboties nevis ar individuāliem produkcijas piegādātājiem, bet gan ar kooperatīvu.

Lielie pārstrādātāji, piemēram, “Cido”, sulu labāk gatavo no koncentrāta, nevis iepērk ogas no vietējiem. Gaida, kamēr kāds noorganizēs viņiem vajadzīgo ogu daudzuma izaudzēšanu.

Interesi ir izrādījuši amerikāņi un kanādieši. Arī viņu noteikums — izveidojiet ražotāju tīklu! Stabilitāti un kvantitāti — 5000 tonnas aveņu, tikpat zemeņu, 40 tūkstošus tonnu ābolu, un tā katru gadu! Viņi šeit nenāks, ja nepiedāvāsim liela apjoma produkciju. Mēs to nevaram. Un vai gribam? Latvijā tādas lielas rūpnīcas diez vai būtu tas labākais — lielražošana nav latviešu dabā. Arī Vācijā, Amerikā un Kanādā daudzviet redzēju nelielas pārstrādes rūpnīcas, kurās katru otro dienu spiež dabīgās sulas un svaigas pārdod. Pie mums arī tā varētu, un tā mēs saglabātu savdabību — nevis lielos daudzumos ražojot koncentrātu.

Taču ar kooperēšanos īpaši labi mums pagaidām neveicas. Laikam atmiņā pārāk iegūlusi savulaik piespiestā kopā strādāšana, tāpēc tagad velk uz grāvja otru pusi — katrs tikai par sevi! Pamazām gan situācija mainās. Taču, ja tirgū produkcijai tobrīd ir augstāka cena, tad saimnieks to nogādā turp, nevis kooperatīvam. Pārstrādātāji tirgus cenu nemaz nespēj piedāvāt!

Vēl viens kooperatīvs varētu izveidoties Preiļu pusē, kur uzcelta saldētava. Taču atkal problēma ar apjomiem. Lai savāktu ogas, vajadzīgi apgrozāmie līdzekļi, jo naudu par nodoto produkciju neviens negrib gaidīt. Katrs atved pa 50, 100 vai 200 kilogramiem, bet vienā auto atvēsinātājā satilpst 18 tonnas — tātad to piepildīt var varbūt tikai divu mēnešu laikā. Saldētavas vadītājs saka: ja būtu vismaz viens audzētājs, kas vienā reizē spētu nodot 10 tonnas ogu, viņš būtu ar mieru maksāt. Te derētu banku atbalsts.

— Tātad pēdējie desmit gadi, ko dzīvojam neatkarīgā valstī, ir bijis pārāk īss laiks, lai pārstrukturizētos?

— Ir daudz apstākļu, ar kuriem jārēķinās. Augļkopība ir ilggadīga kultūra. Mums pietrūkst zināšanu par dārziem un šķirnēm. Pārrauta paaudžu pēctecība. Bez privātīpašuma augļkopība nevarēja attīstīties. Trūkst konsultantu. Maz intensīvās augļkopības speciālistu. Kas galvenokārt grib nodarboties ar augļkopību? Inteliģence un jaunieši.

Daudz braukāju pa Latviju un redzu, kā dārznieki strādā — nereti ar tām pašām vecajām mazdārznieku metodēm.

Mums visu laiku par nopietnu nozari uzskatīta lopkopība, graudkopība, cukurbiešu audzēšana. Augļu un ogu audzēšana līdz šim nav šķitusi nozīmīga. Lai gan ārzemnieki arvien norāda: jūs ar cukurbietēm un graudiem nevarēsiet sacensties ar Ukrainu un citām dienvidu zemēm, toties ar augļiem un ogām gan.

Starp citu, kaimiņi lietuvieši arī šajā jomā mūs apsteiguši. Valsts piešķīra investīcijas, lai ārzemēs iepirktu klona potcelmus pundurābelēm un puspundurābelēm. Jā, nākotne ir šādiem intensīviem dārziem, un augļkopība Lietuvā attīstās strauji. Mēs pagaidām tikai savā izmēģinājumu stacijā esam izveidojuši klona potcelmu mātesdārzu.

Lietuviešu dārzkopis tā arī teica: “Jūs, latvieši, neesat par mums slinkāki, tikai ilgāk guļat, un tas ir ļoti labi!”

— Eiropas Savienības apstākļos par zināmu stabilitāti laikam varēsim domāt pēc gadsimta ceturkšņa?

— Par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā šajā sakarā es nemaz neuztraucos. Turklāt augļiem it kā neesot kvotu. Varēsim tos audzēt, cik gribēsim.

Bet vispirms mums jāsaražo pašiem sev, eksportēt uz Krieviju varēsim pēc tam. Pagaidām īpaši pietrūkst valsts programmas. Zemkopības ministrija, piemēram, publiski atzīst, ka augļkopība ir prioritāra nozare, bet, tiklīdz jautājums par finansiālu atbalstīšanu nonāk padomē, kuru pārstāv dažādu nozaru pārstāvji, tā neviens vairs nedomā valstiski, bet velk paladziņu uz savu pusi. 100 tūkstošus noņēma, ko ministrija bija paredzējusi mūsu nozarei. Ja tā turpināsies, tad vietējo tirgu ar āboliem piepildīsim pēc simt gadiem… Labākajā gadījumā — pēc astoņdesmit.

— Cik lielam dārzam vajadzētu būt?

— Komercdārzs var būt arī tikai 0,5 hektārus liels — viss atkarīgs no tā, kādu kultūru audzē. Augļkopības lielākā priekšrocība ir tā, ka no mazām platībām var iegūt lielu peļņas masu.

Savukārt augļus un ogas pārstrādei jāaudzē lielā platībā — mazu gan var labāk sakopt, sasniegt augstu produkcijas kvalitāti un prasīt par to labu cenu, tomēr lielā dārzā ir nodrošināta kvantitāte.

Starp citu, no igauņiem var pamācīties, kā, apsaimniekojot dažādas platības, veiksmīgi sadarboties. Tā kā katram nav izdevīgi pašam nopirkt ogu novākšanas kombainu, pārstrādes uzņēmuma vai kāds privāts kombains saimniecībās strādā pēc grafika.

Es neesmu pret mazdārziem, gluži otrādi, taču mazdārznieku psiholoģija un novecojuši darba paņēmieni komercdārzā man ir nepieņemami. Kāpēc, piemēram, augļu kokus stāda lielās bedrēs? Cik tas maksā! Audzējot cūkas vai govis, visi rēķina, bet augļus — reti. Ir taču jāiemācās, kā gūt peļņu ar mazu pašizmaksu!

Kādreiz domāju, ka augļkopji savu vietu zem saules varētu iekarot pārliecinot. Izrādījās, ka tā nav īsti pareizi. Jāspiež uz “naudas pogu”! Pirmais, kas piespieda to darīt, bija Andris Miglavs, Ekonomikas institūta direktors, — par to viņam liels paldies! Tiklīdz skaitļi nonāca Ekonomikas institūta un ministrijas ziņā, tā sākās kustība. Mūs iekļāva prioritāro nozaru skaitā reizē ar piena lopkopību. Lai arī “uz papīra”, tomēr vismaz morāls gandarījums!

— Ko tagad ir izdevīgi audzēt?

— Nekas jauns nav jāizgudro — kāds augļkopis jau pagājušā gadsimta 30. gados rakstīja: tagad, kad esam tikuši vaļā no lielās, aziātiskās valsts pakļautības, mums jāsāk saimniekot nevis ar ekstensīvām nozarēm un kultūrām, bet jāpāriet uz intensīvām nozarēm — lopkopību un dārzkopību. Kādreiz mēs eksportējām upenes, ābolus. Pagājušā gadsimta sākumā Latgale ar augļiem apgādāja Krieviju.

Mums jāapzinās sava savdabība un īpatnības — ārzemju eksperti ne reizi vien to norādījuši. Mēs varam audzēt ābolus, zemenes, avenes, rudens avenes, jāņogas, ērkšķogas… Starp citu, sarkanās jāņogas patlaban ir vispieprasītākās ogas Eiropā, arī desertam, ne tikai pārstrādei. Diseldorfas apkārtnē ir milzīgi jāņogu un ērkšķogu dārzi, katrs stāds piesiets pie mietiņa, pārsegts ar plēves jumtiņu. Audzē uz jauniem dzinumiem, ogas garos ķekaros, tās fasē trauciņos un pārdod. Holandē arī jāņogas audzē zem plēves — lieli ogu ķekari, un šīm jāņogām ir visaugstākā cena!

Kad pirmoreiz Rīgas lielveikalos ieraudzīju, ka pāris simt gramu parasto, mums tik pierasto jāņogu maksā ap divi lati, man bija milzīgs pārsteigums! Bet — ir pieprasījums, ir piedāvājums. Jāņogas der gan pārstrādei, gan desertā.

Mēs pasaulē varētu piedāvāt funkcionāli aktīvo pārtiku, kas satur antioksidantus un tamlīdzīgi. Neierobežotas iespējas! Tas gan prasa roku darbu. Piemēram, smiltsērkšķi. Kurš normāls ārzemnieks tos lasīs! Taču mēs pamazām apgūstam paņēmienus, kā noliekt un nogriezt ogu pilnos zarus, un tad, kad tie sasaldēti, ogas nopurina. Vienkārši un ērti.

Pūrē aug melnais plūškoks. Tādas iespējas to izmantot! No ziediem iznāk pasakains dzēriens, ar sulu var skaisti iekrāsot cidoniju cukātus, biezeni…

Jāiemācās no cidonijām gatavot cukādes — derēs uz ābolmaizēm, pie kēksiem un studentu brokastīs.

Šogad mums izmēģinājumu stacijā bija pirmā zemeņu šķirnes “Sāra” raža. Krustota ar meža zemenēm (kas par aromātu!), augsts antioksidantu daudzums. Zviedri noslēdza ar mums līgumu — pārdosim viņiem sasaldētas ogas.

Mēs protam izaudzēt kvalitatīvus, skaistus, garšīgus augļus un ogas, bet pagaidām vēl īsti labi neprotam tos pārvērst par pircējiem iekārojamu preci. Piemēram — labi āboli, bet, ja sajauc šķirnes, nav nekāda skata. Saliekot kopā krāšņos “Lobo” ar mazāk košiem — tirgotāji visus paņēma par zemāku cenu. Bet, sakalibrējot pat zaļos, var pārdot par tikpat augstu cenu kā krāšņos. To jau 1926. gadā uzsvēra augļkopības profesors Jānis Sudrabs — kāda prece, tāda cena. Un kvalitāte sākas no sīkumiem.

— Kā zinātne palīdz augļkopjiem?

— Cenšas aktīvi iesaistīties procesā. Taču pārmaiņas ir skārušas arī zinātni. Domāju, ka patlaban ir lietišķās, pielietojamās zinātnes laiks.

— Vai jums un jūsu sfēras speciālistiem ir zināmi Eiropas Savienības nosacījumi?

— Prasības ir stingras. Tas pats attiecas uz augļiem — ja svarīgi liksies tikai lielveikalu noteiktie standarti, tad pircēji ne pārāk tālā nākotnē būs spiesti samierināties ar vienveidīgu produkciju.

Mēs bieži pārspīlējam Eiropas Savienības prasības vai arī esam pārāk iztapīgi. Mani nebaida Eiropas Savienība, bet gan mūsu ierēdņu iztapība “augstajai Eiropai”! Vācija, piemēram, uztraucas, ka Eiropas Savienība sagraus viņu ļoti stingro un perfekto stādu audzēšanas sistēmu, jo tā pieļauj atlaides. Mēs savukārt mēģinām ielēkt otrā grāvī — prasīt visu stingri.

Vācijā patlaban attīstās dažādu veikalu tīkli. Augstas kvalitātes preci nepiegādā lielveikalos, bet mazās pārdotavās, toties par to maksā vairāk nekā par vidusmēra preci.

Otra iespēja, ko Eiropa aktīvi izmanto, ir tiešā pārdošana — saimniecība savu produkciju realizē uz vietas savā veikalā. Vācijā būdama, vienā tādā dārzā iegriezos un biju pārsteigta, ieraugot, ka tur joprojām audzē vecas, grūti kopjamas ābeļu šķirnes. Saimnieks teica — dara to tāpēc, ka pēc šiem āboliem ir pieprasījums.

Tā kā viena saimniecība visu parasti nevar saražot, tad sarunā ar kaimiņiem par nelielu kooperēšanos. Ārzemēs esmu redzējusi, ka tādos veikaliņos kopā ar ogām un augļiem pārdod arī, piemēram, vistas gaļu un citu lauksaimniecības produkciju, importētos apelsīnus, kivi un citus augļus.

— Ko Eiropas Savienība no augļkopjiem prasa?

— Piemēram, pirmās šķirnes āboliem jāatbilst standartam — 70 līdz 80 milimetri diametrs. Auglim tātad jābūt tik lielam, lai to var apēst uzreiz.

Esenes gadatirgū vācu lieltirgotāji smējās: “Kas mums ir liels, tas jāsūta uz Krieviju un Austrumeiropas zemēm! Tur ir lielummānija — rozēm jābūt garos kātos, āboliem — lieliem, rūpnīcām — tāpat…” Arī pie mums lielie āboli ir cieņā, un lieltirgotājiem tas patīk.

— Lielie āboli nav “uzlaboti”?

— Dažos gadījumos jā. Bet nereti arī daba palīdz tiem “apvelties”. Ir arī lielaugļu šķirnes. Ārzemēs tās pat aco uz potcelmiem, kas augli padara sīkāku.

Uz Krieviju un diemžēl arī uz Baltiju jau nesūta labākos ābolus, bet tos, kurus Rietumos nevar realizēt. To man ir sacījuši Polijā, tāpat arī Vācijā.

— Vai intensīva tipa augļu dārzos nesaruks šķirņu daudzveidība?

— Tāds viedoklis dzirdēts, tomēr bažām neredzu pamata. Samazināsies varbūt tikai lielā daudzumā audzēto šķirņu klāsts. Patlaban mums to ir ap 30. Šveicē lielākā daudzumā audzē ap 15. Francijā, pie pašas Parīzes, biju saimniecībā, kas izaudzēto pārdod savos veikalos, un tur man stāstīja, ka viņi gādā par šķirņu daudzveidību — jo pircējs grib to, ko viņš grib, nevis to, ko viņam piedāvā.

Vācija meklē ceļus, kā izkļūt no standartizācijas ar tiešo pārdošanu, un mums arī nav jāpiemērojas, bet jāmeklē iespējas.

Mums nav pētījumu, ir tikai novērojumi — ārzemnieki vēlas, lai auglis būtu stingrs, kraukšķīgs, sulīgs, turpretim Latvijā priekšroku dod mīkstiem un saldiem vai saldskābiem āboliem.

Mums vairāk būtu jādomā par to, kā potenciālos pircējus iepazīstināt ar savām šķirnēm. Jāsteidz to darīt, jo citādi viņi var paspēt pierast pie citām! Bet nav arī jāsatraucas, ka ārzemnieki mūsu ābolus varbūt brāķēs. Garšas izjūta katram ir atšķirīga! Man, piemēram, Šveicē, kur piedalījos Eiropas augļkopības zinātnieku saietā, likās, ka mūs cienā ar sliktiem āboliem…

— Kas notiks ar “Cukuriņu” un citām Latvijā populārām šķirnēm?

— Tos var audzēt un varbūt pat pārdot lielveikalos. Ārzemēs tādus nelielus ābolus parasti pārdod maisiņā bērniem.

Pārāk sīks un grūti veidojams ir “Sīpoliņš”. To, iespējams, audzēs kādā saimniecībā. Bet nekas — kam kārosies, varēs doties turp un iegādāties!

“Rudens svītrainais”, visticamāk, izzudīs. Bet “Baltais dzidrais” iespējams kļūs par ekskluzīvu preci — protams, ja tiks atbilstīgi audzēts: ābeles pareizi koptas, augļi nogatavināti līdz īstajai stadijai, katrs ābols būs ievietots atsevišķā “ligzdiņā”…

“Antonovka” paliks pārstrādei. Protams, Latgalē audzētā! Jau pirms Otrā pasaules kara rakstīja, ka audzēt “Antonovku” Zemgalē ir “zemes zaimošana”. Toties Latgalē ir īpašs klimatisko apstākļu kopums, kas nodrošina sevišķi aromātiskus augļus.

Nē, par šķirņu daudzveidību mums nav ko satraukties! Drīzāk jādomā par to, ka trūkst glabātavu, nav pētījumu par augļu un ogu glabāšanu un pēcglabāšanas periodu.

— Kādos apstākļos āboli jāglabā?

— Vajadzīgs īpašs mitruma un temperatūras režīms. Un regulējamā gāzes kamera.

Kamēr nauda lielai glabātavai nav nopelnīta, nav modernas kooperatīvas glabātavas, tikmēr ābolus iesakām glabāt vai nu zemē ieraktos pagrabos, vai pielāgot vecās kūtis.

Tuvākā regulējamā gāzes kamera (tur augļi saglabājas lieliski, produkcija —konkurētspējīga) ir Lietuvā. Tur savulaik darbojās augļkopības trests un lielās, privatizētās saimniecības. Ražas kopievākums ir liels, un viņi kameru spēj uzturēt, no jauniem dārziem piepildīt. Vai mēs tuvākajā nākotnē to varēsim? Šaubos.

Mums derētu asociācijas glabātava.

— Kurā zemē jūs labprāt koptu dārzus?

— Holandē lauki tiek izmantoti intensīvi, bet zemes noma ir ļoti dārga. Vācijā augļiem ir labs noiets, taču blakus augļu dārziem atrodas lielas pilsētas — kas par dūmu mākoņiem apkārt!

Varbūt man tīri labi patiktu Lietuvā. Pēc klimatiskajiem apstākļiem tā ir līdzīga Latvijai.

Ja jāizvēlas nopietni — protams, es gribu dārzus Latvijā!

— Vai augā sajūtat ko īpašu?

— Katrs augs, tāpat kā cilvēks, ir īpatns. Tas jūt, kā pret to izturas. Taču tas nenozīmē, ka es pret to izturēšos kā ar baltiem cimdiem. Ja jutīšu, ka augam nepieciešams, apzāģēšu zarus ar “huskvarnu”. Tas nav barbarisms, kā vienam otram varbūt liekas, bet profesionāla rīcība.

Starp citu, Vācijā tagad kokiem zarus nevis griež vai zāģē, bet arvien biežāk lauž vai plēš. Sākumā man tas likās kaut kas šausmīgs! Taču pārdomājot secinu: tas ir dabiski, jo vai tad daba iet ar nazi vai šķērēm? Vējš, raža — tie taču plēš.

Cilvēkam ir tieksme visus padarīt vienlīdzīgus, lai gan katrs būtu jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Tas attiecas arī uz augiem. Cilvēka ziņā ir tikai palīdzēt tiem augt, ievērojot šķirnes, koka īpatnības!

Intervēja Helēna Grīnberga