Somijas zemē un savā dzimtajā krastā

Īti baznīca, kur Edgars Vālgamā kalpoja piecpadsmit gadus — līdz pat aiziešanai pensijā 1978. gadā. Baznīcciemā viņš nodzīvojis pusi sava mūža

Dievgalds Lapzemes mežos Ziemas kara laikā. Svētbrīdi vada Edgars Vālgamā

Edgars Vālgamā runā Lībiešu svētkos Mazirbē 1989. gada 6. augustā

Edgars Vālgamā (Volganskis), kurš pats sevi dēvē par Somijas vienīgo lībieti, dzimto krastu atstāja pirms vairāk nekā 60 gadiem.

Par savu dzīves ceļu stāsta pats Edgars Vālgamā: "Esmu dzimis 1912. gada 14. septembrī Košragā, Dundagas pagastā. Mani vecāki bija Didriķis un Līna Volganski. Trīsdesmito gadu beigās tēvs uzvārdu mainīja, kļūdams par Valgumu, bet es Somijā 1940. gadā kļuvu par Vaalgamaa, kas lībiski būtu Vālgamų.

Mans tēvs un vectēvs bija zvejnieki. Ģimenē mēs bijām četri puikas, mūs audzināja stingri. Biju vēl mazs zēns, kad 1915. gadā vajadzēja doties prom no jūrmalas bēgļu gaitās. Pa jūru devāmies uz Igauniju līdz Pērnavai un tālāk ar vilcienu uz Narvu. Atgriezāmies pēc kara 1919. gada pavasarī. Mācījos Mazirbes pamatskolā un pēc tam iestājos Ventspils ģimnāzijā, ko pabeidzu 1932. gadā.

Šī gadsimta 20.—30.gados somi un igauņi atbalstīja lībiski runājošos un centīgos lībiešu jauniešus viņu skolas gaitās Latvijā. Dažus aicināja uz Somiju skoloties dažādos amatos. Es biju viens no viņiem. Pabeidzis Ventspils ģimnāziju un izgājis karadienestu Daugavpilī, es 1933. gada septembrī varēju doties uz Somiju, lai turpinātu izglītību Helsinku Universitātē. Man tika dota iespēja pirmo ziemu pavadīt Tursulas tautskolā, lai pirms studijām apgūtu somu valodu. Profesors Ketunens un citi lībiešu draugi Somijā bija cerējuši, ka studēšu valodniecību, bet es to negribēju. Mājās biju audzis reliģiskā garā. Tāpēc es labāk izvēlējos mācītāja darbu, ar ko es varētu labāk kalpot jūrmalas lībiešiem. Studijas pabeidzu 1938. gada beigās.

Studiju gados gandrīz katru vasaru apmeklēju dzimto jūrmalu un biju iepazinies ar lībiešu dzīves apstākļiem. 1935. gada vasarā biju uzņēmies veikt visos lībiešu ciemos lībiešu uzskaiti, nākamā gada vasarā ciemos izdalīju paša lībiski pārtulkoto Mazo Kateķismu, bet 1937. gada vasarā biju tulks un gids somu profesoram Nīlo Pesonenam, kurš ciemos pētīja lībiešu antropoloģiju. 1938. gada vasarā izdalīju Kārļa Staltes lībiski pārtulkoto un Somijā iespiesto Jaunās Derības pirmo daļu. Es biju novērojis, ka diemžēl lībieši strauji iet mazumā: lielai daļai no jaunākās paaudzes pazūd lībiešu valoda, daļa jauniešu atstāj jūrmalu un izklīst pa iekšzemi. Sāku saprast, ka nākotnē man kā mācītājam lībiešu ciemos nebūs iespējams darboties.

Tā es izlēmu palikt Somijā. 1940. gadā saņēmu Somijas pavalstniecību, mainīju uzvārdu un sāku darboties kā mācītājs Asikkala draudzē netālu no Lahti. Pirmais draudzes mācītāja darba cēliens izrādījās ļoti īss. 1940. gadā sākās karš pie Somijas austrumu robežas. Es tāpat kā citi jaunie somu mācītāji tiku iesaukts dienestā un nokļuvu Ļeņingradas frontē kā armijas mācītājs. Pēc dažām nedēļām mani komandēja uz Lapzemi. Tur galvenā atbildība bija vācu karaspēka daļām, bet tām bija pievienotas somu karaspēka grupas, kurām vajadzēja apsargāt Lapzemes skraji apdzīvotos mežu un purvu apgabalus — "Lapzemes džungļus", kas bija sāņus no Lapzemes galvenās frontes līnijas. Šīs mazās 20—25 kareivju grupas bija izkaisītas frontes aizmugures mežos, kur veidoja nelielas nometnes. Man un vēl diviem mācītājiem vajadzēja apmeklēt šos punktus un noturēt dievvārdus. Karavīri varēja saņemt arī svēto vakarēdienu. Vasarā gāju kājām, bet ziemā pārvietojos ar slēpēm. Tā es tur darbojos divus gadus.

1943. gada oktobrī apmetnē, kur es pašlaik atrados, pēkšņi tika izsludināta trauksme. Pavisam netālu mežā bija pamanītas ienaidnieka partizāņu grupas pēdas. Lielākā daļa kareivju devās pakaļ ienaidniekam. Arī es iekarsu un gāju viņiem līdzi. Svaigajā sniegā pēdas bija labi manāmas, un drīz panācām krievu partizāņus lielas upes krastā. Viņi bija te aizkavējušies, meklējot pāreju. Aplencām ienaidnieku un viegli to uzvarējām. Atgriezāmies bez kritušiem un ievainotiem. Par sekmīgo darbību visi kareivji, virsnieks, kas vadīja operāciju, un arī es tikām apbalvoti ar medaļu "Brīvības krusts".

1943. gads Somijas frontē bija samērā mierīgs. Šai laikā vācu kareivji no Lapzemes frontes tika laisti atvaļinājumā uz Vāciju. Arī es iesniedzu lūgumu un saņēmu atļauju 1943. gada novembrī apciemot dzimteni. Mana dzimtā sēta Košragā bija pustukša, dzīve tur bija drūma un sēra. Mani divi brāļi jau 1940. gada jūnijā bija aizvesti uz Sibīriju, vectēvs, bēdājoties par viņiem, bija pirms gada nomiris. Tēvs tai laikā strādāja Engurē zivju apstrādāšanas kombinātā. Mājās bija tikai māte, vecākais brālis — invalīds un tēvamāsa. Svētdien mēs abi ar māti apmeklējām dievkalpojumu Mazirbes baznīcā, kur tolaik kalpoja mācītājs Abakuks. Es viņu satiku, un mēs sarunājām, ka nākamajā svētdienā dievkalpojumu vadīšu es. Tā arī notika. Tanī svētdienā Mazirbes baznīca bija gandrīz pilna. Es jutos stipri aizkustināts, ka varēju savas bērnības un jaunības baznīcā sprediķot un aizlūgt par saviem aizvestajiem brāļiem, vairākiem skolas biedriem un jūrmalas ciemu ļaudīm. Tai svētdienā kā ērģelnieks kalpoja mans skolas biedrs skolotājs Rūdolfs Ermanbriks. To divu nedēļu laikā apmeklēju diezgan daudzus radiniekus un paziņas. Satiku arī tēvu.

1941. gada 1. novembrī biju apprecējies ar Lailu Tammio, un 1942. gada 18. augustā bija piedzimusi mūsu pirmā meita Kaija."

Laila Tammio ir somu mācītāja un misionāra Kristiāna Tammio un Saimas Kumpunenas meita. Lailas dzīvesstāsts ir mazliet neparasts, tāpēc lai stāsta viņa pati: "Esmu dzimusi 1914. gadā Šimosuvā, Japānā. Mani vecāki apprecējās 1913. gadā un pēc tam ar vilcienu cauri Sibīrijai devās uz Japānu, kur mans tēvs astoņus gadus strādāja par misionāru. Te piedzima arī mani brāļi Ēro un Aimo. Man bija septiņi gadi, kad mēs atgriezāmies Somijā. Ceļojums uz dzimteni ilga divus mēnešus, jo braucām ar kuģi no Japānas gar Indiju un Ceilonu, pa Suecas kanālu un tālāk caur Londonu uz Helsinkiem. Dzīvojām Helsinkos, jo pēc misijas darba Japānā tēvs studēja teoloģiju un 1925. gadā tika ordinēts par mācītāju. Es sāku iet skolā. Sākums bija ļoti grūts, jo es nerunāju somiski. Vēl līdz šaidienai atceros nepatīkamos brīžus skolā, kad klases biedri mani ķircināja. Viņi sastājās ap mani aplī un spieda runāt japāniski.

Helsinkos es ieguvu bērnudārza audzinātājas izglītību. Mēs dzīvojām arī Tamperē, Nuijamā. Mans brālis Ēro krita Somijas Ziemas karā, bet Aimo nomira ar leikēmiju. Mana māte 1937. gadā nomira, un tēvs apprecējās otrreiz. Kristiāns Tammio viens pats vēlreiz devās misijas darbā uz Japānu. Šai laikā (no1948.—1952.gadam) Edgars strādāja viņa vietā par mācītāju Karēlijas pilsētā Lieksā. Somijā tēvs atgriezās kopā ar Japānas olimpisko komandu.Viņš bija komandas tulks 1952. gada olimpiskajās spēlēs Helsinkos. Tēvs nomira 1954. gadā. Kaut arī mums ar Edgaru bija liela ģimene, visu dzīvi esmu strādājusi bērnudārzos. Darba mūža pēdējā posmā biju mūzikas skolotāja Kausalā."

Edgars Vālgamā 1944. gada rudenī kopā ar ģimeni atgriezās Asikkalas draudzē un nokalpoja te līdz 1947. gadam. Ģimenē bija piedzimuši vēl trīs bērni. Nepilnu gadu Edgars kalpoja Remko draudzē Hēmenlinas pilsētas tuvumā, kur piedzima piektais bērns — dēls Lauris. 1948. gadā ģimene pārcēlās uz Karēliju, uz lielo Lieksas draudzi, kur pavadīja septiņus gadus. Te piedzima sestais bērns — meita Mirjami. 1955. gadā Edgars Vālgamā tika ievēlēts par mazās Pertunmā draudzes vienīgo mācītāju un nokalpoja te astoņus gadus. Šeit piedzima dēls Kari. 1963. gadā Edgars tika ievēlēts par Īti draudzes otro mācītāju un ģimene pārnāca dzīvot Īti mācītājmuižā, kas atrodas Kimi upes krastā, Īti baznīcciemā. Šai draudzē viņš kalpojis piecpadsmit gadus — līdz pat aiziešanai pensijā 1978. gadā.

Īti baznīcciemā Edgars Vālgamā ir nodzīvojis gandrīz pusi sava mūža. Ciems atrodas 140 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Helsinkiem. Īti pagastā ir ap 8000 iedzīvotāju, tā centrs ir Kausala. 1990. gadā Īti ciems tika atzīts par sakoptāko un skaistāko ciemu Somijā. Nākamajā gadā ciems ieguva līdzīgu vērtējumu Eiropas mērogā.

Mežainajā un kalnainajā Ziemeļīti ainavā dominē Kimijoki upe, kas līkumo cauri Īti pagastam un savā ceļā veido Kirkojervi, Leiniselkas un Pellinginselkas ezerus. Tieši šajā gleznainajā trīs ezeru un upes saskares vietā ir novietojies Īti baznīcciems. Viens no interesantākajiem dabas objektiem pagastā ir Hidenvuori kalns, kas atrodas ap 20 kilometrus uz ziemeļiem no ciema. Tas paceļas 60 metrus virs Kimijoki upes, un no tā virsotnes paveras lielisks skats uz visām debespusēm. Īti draudze izveidojusies 1539. gadā. Baznīca gan ir jaunāka, tā celta 1693. gadā un ir viena no nedaudzajām tik senajām koka baznīcām Somijā. Tā ir īpatnēja krustveida koka celtne, kuras zvanu tornis stāv atsevišķi no tā uz rietumiem. Senāk uz baznīcu ļaudis braukuši ar laivām. Blakus baznīcai atrodas neliela ēka, kurā 1870. gadā sāka darboties Īti pirmā pamatskola. Īti ir arī savs muzejs, kurā galvenokārt eksponēti 19.gadsimta zemnieku sētu sadzīves priekšmeti un darbarīki.

1994. gada 6. maijā sakarā ar izcilā somu valodnieka un arī lībiešu pētnieka A.J.Šēgrēna 200 gadu jubileju Īti ciemā, piekalnītē iepretim baznīcai, atklāja piemiņas akmeni šim ievērojamajam zinātniekam. To veidojis vietējais mākslinieks O. Nīštrēms. A.J.Šēgrēnam bija tiešs sakars ar Īti ciemu. Viņa dzimšanas vieta gan ir Sitikala, bet tur Šēgrēns dzīvojis tikai agrā bērnībā. Vecāki nopirkuši māju Īti baznīcciemā. Nākamā zinātnieka izglītošanu pabalstījuši Īti mācītāji. Šēgrēns studiju laikā un vēlāk četras reizes teicis sprediķi Īti baznīcā. 1994. gada jūnijā pagasta centrā Kausalā notika starptautiska konference, veltīta A.J.Šēgrēna 200. dzimšanas dienas atcerei.

Edgars Vālgamā atceras, kā viņš "sastapies" ar A.J. Šēgrēnu Īti ciemā: "Par Šēgrēnu biju lasījis jau pirms savas ierašanās Somijā 1933. gadā. Arī vēlāk gadu ritumā šī cilvēka vārds man vienu otru reizi nāca pretim. Tomēr tā īsti ar Šēgrēnu sastapties iznāca tikai 1963. gadā, kad pārcēlos uz Īti draudzi. Tur iepazinos ar saposto mācītāja māju, kam bija jākļūst par manu un manas ģimenes mājvietu. Atverot kāda skapīša durvis, starp citiem priekšmetiem ieraudzīju nelielu gleznu ar pusmūža vīra portretu. Skatījos — seja it kā būtu pazīstama. Lasīju zem portreta šādu uzrakstu : "Anders Johan Sjögren dz.8.5.1794., miris 1855", bet gleznas otrā pusē: "A.J.Sjögren, dz. Sitikala ciemā, kurpnieka dēls, skolas gaitās no Īti mācītājiem pabalstīts vēsturnieks."

Tā uzzināju, ka Anderss bijis mazturīgu vecāku dēls, kas ļoti sekmīgi sācis savas skolas gaitas. Noskaidroju arī, ka Šēgrēns bijis ne vien pirmais ītinieks, bet arī pirmais soms, kas apmeklējis lībiešus. Savukārt es biju pirmais lībietis, kas ieradās uz dzīvi Īti ciemā."

Lūk, tāds izskatās šis jaukais Īti ciems, kurā mūsu tautietis nodzīvojis tik ilgus gadus.

Vālgamā ģimene 50. gadu vidū. (1.rindā no kreisās) Lauris, Edgars, Mirjami, Laila, Heiki. (2. rindā) Kaija, Risto, Ēro. Jaunākais dēls Kari vēl nav piedzimis

Interesants ir Edgara stāstījums par saviem nemitīgajiem pūliņiem saņemt atļauju dzimtenes apmeklējumam: "Kad dzīve pēc kara atgriezās mierīgā gultnē, es sāku iesniegt lūgumus Padomju konsulātā par savu piederīgo apmeklēšanu Latvijā. Vienmēr saņēmu īsu atbildi, ka atļauja man netiek sniegta.

Gadu gaitā reizēm kāda augstāka persona no Maskavas tika gaidīta Helsinkos, lai satiktos ar kādu ministru vai citu augstāku ierēdni. Tad es tam somam steidzos rakstīt par savu problēmu un lūdzu viņu sarunās ar augsto viesi ņemt priekšā arī manu lietu un tā varbūt man palīdzēt. Man atbildēja, ka neesot bijusi izdevība mana lūguma izpildei, vai arī atbildi vispār nesaņēmu. Reiz piecdesmitajos gados, kad dzīvoju un strādāju Renko, ap 200 kilometrus no Helsinkiem, mani apmeklēja divi padomju vīri. Sarunās viņi teica — es gan neesot saņēmis atļauju dzimtenes apmeklēšanai, bet vai es nevēloties atgriezties Latvijā? Īsi un noteikti atbildēju, ka nē.

Tajos gados Somiju apmeklēja arī kāds Padomju Latvijas valstsvīrs (Kirhenšteins?). Ar viņu man bija izdevība satikties un par manu problēmu sarunāties. Iesniedzu viņam rakstiski savu lūgumu, bet nekādu atbildi nesagaidīju.

1964. gada decembrī uzzināju, ka no Maskavas uz Helsinkiem atbrauks augstāka Padomju Savienības amatpersona (uzvārdu esmu aizmirsis), kas satikšoties ar mūsu prezidentu Kekonenu. Rakstīju visu savu "bēdu stāstu" Kekonenam un lūdzu — vai viņš nevarētu ar savu augsto viesi runāt par to, ka Latvija vēl ir "aizslēgta" zeme, un mani izmantot tam par piemēru.

Drīz pēc augstā viesa aizbraukšanas saņēmu no prezidenta Kekonena pašrocīgi rakstītu īsu vēstuli. Viņš ar augsto viesi esot runājis par manu lietu. Esot solījis to nokārtot. Lai es griežoties Padomju konsulātā pēc vajadzīgajiem papīriem.

Konsulātu es apmeklēju 1965. gada sākumā. Ierēdnis mani laipni pieņēma. Viņš vaicāja: " Vai Kekonens ir jūsu paziņa?" — "Ir gan," es meloju.

Tā es dabūju nepieciešamo vīzu veselam mēnesim uz Mazirbi. Varēju ņemt līdzi arī kādus savas ģimenes locekļus. Nolēmu braukt kopā ar astoņpadsmitgadīgo dēlu Lauri. Braucām ar vilcienu caur Pēterpili. Taču tur noskaidrojās, ka mēs, ārzemnieki, uz Latviju drīkstējām braukt tikai ar lidmašīnu. Nu vajadzēja vēl nakti pavadīt viesnīcā. Tā sākās mūsu ceļojuma nepatikšanas un sarežģījumi, kas bija saistīti ar padomju laika ačgārnībām.

Galu galā — dienu vēlāk, nekā bija paredzēts, sasniedzām Rīgu un manu dzimto sētu. Tur mūs sagaidīja tikai tēvs un māte. Brālis, invalīds, bija pirms nedēļas miris. Tante bija aizvesta uz Dundagas pansionātu.

Apciemoju savus kaimiņus. Tā kā mana vīza bija rakstīta Mazirbei, citus ciemus apmeklēt neuzdrošinājos. Mani draugi un paziņas jau tāpat brīnījās, ka es, būdams ārzemnieks, esmu ticis līdz Mazirbei. Domāja — varbūt es pat netikšot vairs prom. Tomēr pēc dažiem dīvainiem atgadījumiem varējām atgriezties Rīgā. Ieradies Helsinkos, es atviegloti nopūtos. Nu mēs atkal bijām drošībā Somijas krastā! Biju ļoti laimīgs, jo pēc 22 gadiem atkal biju redzējis savus vecākus un dzimto krastu!

Steidzos rakstīt prezidentam Kekonenam pateicības vēstuli. Ja viņu interesētu manis dzirdētais, redzētais un piedzīvotais Latvijā, tad labprāt to viņam pastāstītu, es rakstīju. Pēc dažām dienām saņēmu prezidenta vēstuli ar aicinājumu sarunāt ar viņa adjutantu mūsu tikšanās laiku. Prezidents mani pieņēma Helsinkos. Sarunājāmies pārdesmit minūtes. Ziņoju arī par lībiešu stāvokli Kurzemē. Nobeigumā prezidents teica — ja man vēl būtu kādas grūtības, tad lai droši griežoties pie viņa.

Nākamajā, 1966. gada pavasarī es atkal iesniedzu lūgumu par dzimtenes apciemojumu. Bija svarīgi aizbraukt, kamēr mani vecāki vēl dzīvi. Atļauju dabūju bez grūtībām. Man līdzi varēja braukt arī ģimenes locekļi. Toreiz aizvedu uz savu dzimteni divus savus pieaugušos bērnus — meitu Kaiju un dēlu Heiki. Par ceļojuma mērķi biju norādījis Talsu rajonu. Tas man deva iespēju apciemot vairāk radu un pazīstamo. Četru nedēļu ciemošanās laikā piedzīvojām tikai vienu nepatīkamu atgadījumu satiksmē ar ierēdņiem.

Pagāja vairāki gadi, kad es atļauju nelūdzu, jo tēvs nomira 1968. gadā, māte — 1969. gada sākumā. Bija zudis pamats maniem lūgumiem par dzimtās puses apciemošanu, jo dzimtajā sētā vairs manu piederīgo nebija. 70.— 80. gados es vairākkārt apciemoju Rīgu somu tūristu grupu sastāvā.

Latvijai sākās jauni laiki. Kopš 1989. gada mani dzimtenes apmeklējumi kļuva regulāri. Liels piedzīvojums bija piedalīšanās lībiešu svētkos Mazirbē 1989. gada augustā, tāpat piedalīšanās dievkalpojumā.

Esmu piedalījies Miķeļtorņa un Kolkas draudzes svētkos, vairākos lībiešu svētkos. Dzimteni apciemojuši mani bērni un sieva. Mūsu ģimene izjūt saistību ar Kurzemes krasta ļaudīm — lībiešiem. Pēdējos gados gan vairs nespēju apmeklēt dzimteni, bet sveicienus manam dzimtajam krastam regulāri nes mani bērni un arī mazbērni."

Edgars Vālgamā ir ciemojies pie lībiešiem arī citās zemēs — Zviedrijā, Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs. 1975. gadā Edgaram bija izdevība Vācijā apciemot Kārļa Staltes meitu Margaretu Stalti, kas tolaik dzīvoja Lineburgas pilsētas veco ļaužu pansionātā.

Visu mūžu Edgars Vālgamā bez saviem tiešajiem darba pienākumiem aktīvi ir darbojies lībiešu kultūras laukā. Vēl studēdams Somijā, Edgars lībiski pārtulkoja Mārtiņa Lutera Mazo katehismu, ko iespieda Somijā un izdalīja lībiešiem. Otrreiz pie daudz plašāka darba — M.Lutera "Mazā katehisma un kristīgās mācības " tulkošanas latviešu valodā no somu valodas — E.Valgamā stājās kopā ar Silvas Krastiņas atbalstu. Darbs iznāca 1994.gadā.

30. gados Edgars rakstīja mēnešrakstā "Līvli" par dažādiem jautājumiem. Vienā no pēdējiem laikraksta numuriem bija ievietots arī viņa dzejolis "Līvõd äman"(Lībiešu mātei), kas aicina mācīties un godā turēt lībiešu valodu.

Nozīmīga ir lībiešu tautas skaitīšana, ko Vālgamā veica ciemos 1935. gada vasarā. Tajā redzama ikviena lībiešu ģimene un atspoguļotas katra cilvēka lībiešu valodas zināšanas.

E.Vālgamā rakstījis par lībiešiem, par lībiešu sabiedriskajiem darbiniekiem ASV izdotajā "Latvju enciklopēdijā" un no 1968. līdz 1970. gadam žurnālā "Treji Vārti". Kopā ar mācītāju Edgaru Ķiploku (ASV) sagatavojis rakstu "Lībieši latviešu draudzēs", kas 1984.gadā publicēts Latvijas ev.–lut. baznīcas mēnešrakstā Amerikā.

Edgars Vālgamā iztulkoja somiski Andreja Pumpura "Lāčplēsi", kas iznāca Helsinkos 1988. gadā (somiski "Karhunkaataja"). Ar laikraksta "Līvli" starpniecību viņš iepazīstinājis lasītājus ar somu valodnieka A.J.Šēgrēna darbību lībiešu vidū 19. gadsimtā un ar L.Ketunena atmiņām par lībiešiem 20. gadsimta 20. un 30. gados.

Pēc Līvu savienības darbības atjaunošanas un "Līvõd rānda" darba uzsākšanas E.Vālgamā ar referātiem piedalījies konferencēs Mazirbē. Viņš uzdāvinājis lībiešu kultūras darbinieku portretus, atvedis Somijā izgatavoto lībiešu karogu, pats kā mācītājs to Mazirbes dievnamā iesvētījis un uzdāvinājis Līvu savienībai. Savai dzimtajai Mazirbes baznīcai Vālgamā uzdāvinājis elektriskās ērģeles.

Savu tēvzemi godā arī Edgara Vālgamā bērni, arvien to apciemodami. Lauris Vālgamā, Lemi draudzes mācītājs, piedalās dievkalpojumos Mazirbē un ir praktiski daudz palīdzējis Mazirbes draudzei. Arī Kaija Vālgamā arvien ir palīdzējusi lībiešu lietās.

Valda Šuvcāne — "Latvijas Vēstnesim"