Latvija dzīvo un dzīvos ar saviem lieliem cilvēkiem

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijā rīkotajos akadēmiķes Lidijas Liepiņas piemiņas lasījumos 2001.gada 3. aprīlī

Šodien Latvijas Zinātņu akadēmijā mēs godinām profesori Lidiju Liepiņu, atceroties viņas 110. dzimšanas dienu. Lidija Liepiņa bija ievērojama sava laika ķīmiķe, pat ne tik daudz Latvijas mērogos, cik starptautiski atzīta autoritāte fizikālās ķīmijas nozarē. Līdzās profesoriem Augustam Ķešānam, Gustavam Vanagam un Alfrēdam Ieviņam viņa pārstāvēja Latvijas ķīmiju pirmajos, ļoti grūtajos pēckara gados, kad sākās šīs Rīgai tik tradicionālās zinātnes nozares atdzimšana un atjaunošana, kas 60. un 70. gados izvērtās par ķīmijas triumfu, kad trīs prāvi pētniecības institūti un divas fakultātes attīstīja šo nozīmīgo disciplīnu un audzināja jaunos ķīmiķus ļoti lielā, pat pārspīlētā skaitā un Latvijā dzima modernā ķīmiski farmaceitiskā ražošana.

Taču šoreiz gribētos vispirms runāt par ko citu, varbūt par laikmetīgāku aspektu — par sievietēm zinātnē, Latvijā un Rīgā. Šodien mūsu Zinātņu akadēmijas portretu galerijā līdzās valodnieka Jāņa Endzelīna portretam atklājam Ulda Zemzara veidoto Lidijas Liepiņas portretu. Jānis Endzelīns kā mūsu pirmais un gados vecākais (pēc A. Kirhenšteina) akadēmiķis, 1946. gadā dibinātajā Latvijas Zinātņu akadēmijā, bet Lidija Liepiņa, kuru par ZA īsteno locekli ievēlēja 1951. gadā, bija mūsu pirmā akadēmiķe — sieviete. Vēl vairāk, viņa bija pirmā latviešu zinātniece (doktora līmenī) vispār. Varētu gan piebilst, ka vēl mazliet agrāk bija dažas latviešu ārstes, piemēram, Klāra Hibšmane jau 1906. gadā Bernē aizstāvēja doktora disertāciju, taču viņa vēlāk ar zinātni nenodarbojās. Pirmās zinātņu doktores Rīgā, Latvijas Universitātē, bija mediķes Anna Bormane (1934), Lūcija Jeruma–Krastiņa (1935), Marta Vīgante (1936), mazliet vēlāk — Zenta Mauriņa (1938). Savu doktora disertāciju aizstāvēja LZA Goda locekle Magda Voita–Štaudingere (Nobela prēmijas laureāta dzīvesbiedre) 1925. gadā Berlīnē. Lidija Liepiņa doktora disertāciju nekad nav aizstāvējusi, jo Padomju Krievijā, kur sākās viņas zinātniskā karjera, zinātniskie grādi (tāpat kā dižciltīgo kārtas apzīmējumi) tolaik nepastāvēja, taču viņa bija starp pirmajām zinātniecēm — sievietēm, kurām toreizējā PSRS piešķīra (bez disertācijas aizstāvēšanas) ķīmijas zinātņu doktora grādu 1937. gadā, drīz pēc šī grāda juridiskas atjaunošanas (profesores nosaukums viņai bija jau kopš 1934. gada). Katrā ziņā, cik man ir zināms, Lidija Liepiņa bija pirmā latviešu izcelsmes sieviete, kas patiešām veica pētniecības darbu, pirms Magdas Voitas, pirms Zentas Mauriņas, ilgi pirms visām pārējām mūsu akadēmiķēm, kuru skaitā ir arī Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Tādējādi šodien mēs godinām pašu pirmo latviešu sievieti — zinātnieci, pirmo profesori, un šo apstākli gribu uzsvērt jo īpaši. Līdz ar to Lidija Liepiņa ir nozīmīga ne tikai mūsu ķīmijas vēsturē, mūsu zinātnes vēsturē, bet arī latviešu kultūrvēsturē vispār.

Varbūt profesorei Liepiņai Latvijā nav tādas popularitātes, kādu viņa būtu pelnījusi, jo viņas darbs saistīts ar samērā speciālām problēmām un mūžs ir ritējis lielākoties ārpus tēvzemes. Latvijā profesore ieradās tikai 1946. gadā 55 gadu vecumā.Varētu apgalvot, ka ievērojamākos rezultātus, kā jau pienākas, viņa sasniegusi jaunībā un ciešā kontaktā ar savu skolotāju un mūža lielo mīlestību — ievērojamo krievu ķīmiķi Nikolaju Šilovu, kuru temperamenta un rakstura īpašību ziņā laikabiedri salīdzināja ar Puškinu un Šaļapinu.

Taču stāstot secīgi, sacīšu, ka Lidija Liepiņa ir dzimusi Pēterburgā 1891.gada 3. aprīlī latviešu mežkopja Kārļa Liepiņa ģimenē, un viņas jaunības gadi aizritējuši Novgorodas guberņā un Piemaskavā. Tur viņas tēvs (līdzīgi daudziem tolaik karjerā augšupkāpjošiem latviešiem) bija mežzinis un muižu pārvaldnieks. Viņš pārvaldīja kņaza Goļicina muižu pie Zveņigorodas, bet šis kņazs Goļicins bija Nikolaja II jēgermeistars, galvenais medību vadītājs. Pati Liepiņu dzimta cēlusies no Vietalvas, vēlāk saradojusies ar Lūkinu un Skulmju dzimtām. Lidija Liepiņa bērnībā brauca sērst uz Mālpili, "Ģērķēnu" mājām, pie sava tēvoča Andreja, kur iepazinās ar radiem — ārstu un rērihieti Feliksu Lūkinu un viņa sievu — rakstnieci Ivandi Kaiju, ar Andreja meitu — savu māsīcu, vēlāko tēlnieci Martu Liepiņu–Skulmi. "Ģērķēni" profesorei palikuši spilgtā atmiņā, tie ir aprakstīti Ivandes Kaijas populārajā sieviešu romānā "Iedzimtais grēks". Senos notikumus un cilvēkus profesore labprāt atcerējās mūsu sarunās vēl 90 gadu vecumā, arī Ivandi Kaiju, kuras portretētajās varonēs bija dažas Lidijas Liepiņas iezīmes.

Ģimnāzistes gaitas Liepiņai aizritēja Maskavā, grūti bija izšķirties starp zinātni un mūziku (viņas spēli esot klausījies pats Rahmaņinovs). Studiju iespējas cara Krievijā sievietēm bija liegtas, universitātē viņas neuzņēma. Tiesa, vairākās universitāšu pilsētās pastāvēja "augstākie sieviešu kursi" ar universitātes mācību programmu. Vienā no šādām iestādēm — Gerjē Maskavas Augstākajos sieviešu kursos — iestājās Lidija Liepiņa 1909. gadā. Šo kursu direktors bija profesors Sergejs Čapligins, bet tiešo Liepiņas skolotāju skaitā bija pazīstamie krievu zinātnieki N. Zeļinskis, S. Namjotkins, A. Eihenvalds, Nik. Žukovskis. Lidija Liepiņa absolvēja šo Augstāko kursu Fizikas — matemātikas fakultāti 1917. gadā, taču jau pirms tam, Pirmā pasaules kara frontēs, aizsākās jaunās ķīmiķes profesionālā un pētniecības darbība.

Kā zināms, tieši šajā laikā pirmoreiz pasaules vēsturē vācu karaspēks kaujas operācijās sāka plaši lietot ķīmiskās kaujas vielas. Lai atrastu pretlīdzekļus, tika organizētas pārvietojamās laboratorijas indīgo gāzu pētīšanai un pretlīdzekļu radīšanai. Aktīvākais šādu laboratoriju organizators bija profesors Nikolajs Šilovs, spīdošs un aizrautīgs zinātnieks, Vilhelma Ostvalda un Nikolaja Zeļinska skolnieks un Lidijas Liepiņas diplomdarba faktiskais vadītājs. Šilova laboratorija darbojās Rietumu frontē pie Minskas, vēlāk — Brusilova pārrāvuma laikā — Dienvidrietumu frontē, Černovicu universitātē. Tās darbā piedalījās arī kursiste Lidija Liepiņa.

Izmantot aktivētās ogles adsorbtīvās īpašības gāzu maskās bija ieteicis Nikolajs Zeļinskis, taču vajadzēja noskaidrot, kā īsti šāda gāzmaska darbojas. Šo uzdevumu veica Šilovs ar saviem līdzstrādniekiem. Viņš izstrādāja metodiku, kā novērtēt gāzmasku aizsargdarbību ne statiskā, bet dinamiskā režīmā, t.i., izpētīt gāzes adsorbciju no gaisa straumes. Šilovs, Liepiņa un Vozņesenskis noskaidroja gāzmaskas darbības pamatprincipus, radīja jēdzienus "ogles dinamiskā aktivitāte", "aizsargdarbības laiks" un "caursites moments", atklāja pirmās kvantitatīvās dinamiskās sorbcijas sakarības, saistīja aizsargdarbību ar sorbenta slāņa biezumu. Tā kā datiem bija militārs raksturs, tos publicēt drīkstēja tikai 10 gadus vēlāk, turklāt tie publicēti vienlaikus gan vācu žurnālā "Kolloid Zeitschrift", gan "Krievijas Fizikas un ķīmijas biedrības žurnālā" 1929. gadā. Tādā kārtā, pirmais ar Liepiņas līdzdalību veiktais pētniecības darbs dienas gaismu ieraudzīja tad, kad viņa bija jau pazīstama zinātniece, toties tajā formulētās likumsakarības ir ar paliekošu nozīmi. Tiesa, pa starpām Vācijā tika publicēts Meklenburga raksts (1925) ar samērā līdzīgu rezultātu, un vēl agrāk (1920) šāda teorija tika izveidota ASV. Joprojām šīs likumības lieto filtrējošo aparātu (gāzmaskas ieskaitot) darbības izpratnei un hromatogrāfijas teorijā. Pašā mūža nogalē sakarā ar hromatogrāfijas atklāšanas 75 gadiem (1978) Liepiņa saņēma PSRS Hromatogrāfijas padomes goda rakstu par nopelniem hromatogrāfijā cilvēces labā.

Līdz pat profesora N. Šilova negaidītajai nāvei Gagros 58 gadu vecumā (1930) L. Liepiņa bija viņa tuvākā līdzgaitniece. Kopā ar Šilovu un viņa ietekmē veikti izcilākie Liepiņas pētījumi, un droši vien daļēji Šilova dēļ ne Lidija Liepiņa, ne viņas māsas nenokļuva neatkarīgajā Latvijā, kur bija atgriezies tēvs. Tiesa, gan ārzemju komandējumu laikā, gan arī privātos braucienos (20. gados tas vēl bija iespējams) Lidija Liepiņa pati vai kopā ar Šilovu apmeklēja vecākus Ropažu/Vangažu mežniecībā ("Endzeliņmuižā"). (Šilovs Latvijā viesojies trīs reizes, iegriezies arī LU Ķīmijas fakultātē.) Te bija arī romantiskas attiecības, kaut gan Šilovs formāli savu ģimeni neatstāja — viņš savai sasirgušajai sievai bija pateicību parādā par palīdzību studiju gados. Taču Liepiņa kļuva par tuvāko Šilova līdzstrādnieci (viņam jubilejā dāvātajā simboliskā elementu periodiskajā tabulā Šilovs bija iezīmēts rādija vietā, bet Liepiņa — tuvumā kā cēzijs), par Šilova zinātnisko materiālu mantinieci, uzturēja viņa piemiņu un, starp citu, mantoja kādu Vilhelma Ostvalda paša gleznotu ainavu, kuru Šilovam 1904.gadā, atvadoties no Leipcigas, bija dāvinājis meistars. Man liels prieks, ka šo Ostvalda gleznu Liepiņa testamentāri novēlējusi man, tā tagad no Leipcigas — caur Maskavu — nu ir Rīgā un rotā manu dzīvokli kā savā ziņā paaudžu pārmantojamības simbols.

Ilgus gadus Lidija Liepiņa strādāja tajās pašās prestižajās Maskavas augstskolās, kur Šilovs — Baumaņa Maskavas Tehniskajā augstskolā un Pļehanova Tautsaimniecības institūtā, vēlāk — arī Maskavas universitātē. 1932.gadā, Maskavas augstskolām reorganizējoties, Liepiņa līdz ar vairumu citu N. Šilova skolnieku pārgāja darbā uz Vorošilova Militārās ķīmijas akadēmiju Maskavā, vadīja tur koloidālās ķīmijas katedru, un varbūt darbošanās šajā, Padomju Savienībā tolaik tik nozīmīgajā, nozarē paglāba viņu no Staļina represijām 1937. gadā.

Kopā ar N. Šilovu un vēlāk patstāvīgi Liepiņa veica savus svarīgākos pētījumus — virsmas ķīmijas problēmu risinājumā. Viņa formulēja virsmas savienojumu ķīmijas pamatjēdzienus, pierādīja, ka darbīgo masu likums ir lietojams arī virsmas ķīmisko reakciju gadījumā, un parādīja, kā šajā gadījumā darbojas fāzu likums. Kopā ar Šilovu viņa izpētīja vielas (elektrolīta) sadalījumu starp diviem šķīdinātājiem, izsakot pieņēmumu, ka pazīstamais Nernsta sadalījuma likums ir vispārīgāka likuma speciālgadījums. Šo darbu rezultāti apzīmējami par klasiskiem, tie citēti zinātniskajā literatūrā un fizikālās ķīmijas mācību grāmatās, kaut arī ne visās un vairs ne tagad. Jāpiebilst, ka līdz pat 1936. gadam L. Liepiņa publicēja savus rakstus arī vadošajos vācu ķīmijas žurnālos, vairākkārt viņa bijusi komandējumos Vācijā (ievērojamajās Friča Hābera, Herberta Freindliha, Volfganga Ostvalda, Makša Bodenšteina laboratorijās) un arī vēlāk, līdz Otrajam pasaules karam, publicējās Maskavas izdevumā "Acta Physicochimica URSS ".

Atzīmējama šajā laikā (1932) notikusī samērā asā polemika ar pazīstamo elektroķīmiķi Aleksandru Frumkinu, kuras gaitā Liepiņa traktēja adsorbciju uz ogles no Šilova skolas viedokļa, bet Frumkins — no ogles elektroda teorijas viedokļa. Šīm domstarpībām bija samērā tālejošas sekas, kad 1946.—1948.gadā Liepiņa kopā ar citiem Maskavas universitātes ķīmiķiem un fiziķiem vērsās pret N. Semjonova un A. Frumkina monopolpozīcijām ķīmijas zinātnē, apsūdzot tos kosmopolītismā, "buržuāzisku koncepciju" uzturēšanā. Tiesa, profesore Liepiņa tajos gados vairs nebija galvenā polemikas rosinātāja, viņa vairāk koleģialitātes dēļ pieslējās saviem Maskavas universitātes kolēģiem (M. Dubiņinam, Kobozevam, Frostam, Akulovam u.c.). Savukārt pretējā puse, kas bija iesaistīta padomju atomprojekta īstenošanā, saņēma atbalstu no vadošajām aprindām, un diskusija par ķīmijas un fizikas filozofiskajām problēmām (līdzīgi Lisenko "diskusijai" bioloģijas zinātnē vai Pavlova "diskusijai" medicīnas zinātnē) par laimi netika atļauta. Vēlāk, 1973. gadā, man sanāca savest kopā abus oponentus L. Liepiņu un A. Frumkinu pirmoreiz pēc 25 "diplomātisko attiecību" pārtraukuma gadiem Rīgā, nelaiķa docenta G. Slaidiņa dzīvoklī. Frumkins sākumā bija apjucis, bet tad uzsaucis tostu uz Liepiņas veselību, savukārt Liepiņa, ar kuru no viesībām atgriezāmies kopā, taksometrā atkārtoja: $Rfrjq ;t jy dct nfrb vjkjltw^ D vjkjljcnb vs lhfkbcm> jy vybk ct,z <jujv> Cfnehyjv> yj z nj;t ,skf rjk/xtq^$ (Kāds viņš tomēr malacis! Jaunībā mēs plēsāmies, viņš sevi par Dievu un Saturnu uzskatīja, bet es jau arī biju dzēlīga.) Frumkins gan man sacīja, ka šī lieta viņam toreiz gandrīz esot nozīmējusi arestu, daži Maskavas fizikālķīmiķi jau esot uzdzēruši par godu galvenā ienaidnieka apcietināšanai. Citi savukārt melsa, ka pretējā puse bijusi vainīga akadēmiķa Balandina arestā. Bet, atkārtoju vēlreiz, ne jau profesore Liepiņa bija šo norišu rosinātāja, — gribēju vienīgi raksturot, kādos apstākļos viņai bija jāstrādā Padomju Krievijā, nemaz nerunājot par sadzīves neērtībām, trūkumu, pelēcību, kas jaunībā bagātībā augušai sievietei bija jāpārcieš.

1946. gadā profesore Liepiņa jau bija pārcēlusies uz Rīgu, kur vadīja sākumā koloidālās, pēc tam — fizikālās ķīmijas katedru Latvijas universitātē, vēlāk Rīgas Politehniskajā institūtā (līdz savai aiziešanai no šīs katedras 1972. gadā 80 gadu vecumā). Par šo katedru varētu pastāstīt daudz, raksturojot docentus Ā. Groskaufmani, J. Balodi, B. Macejevski, V. Breici, taču to darīs citi kolēģi. Domāju, ka produktīvāks zinātniskais darbs profesorei Liepiņai izveidojās ZA Neorganiskās ķīmijas institūtā, kur līdz pašām mūža beigām viņa zinātniskā ziņā vadīja (koordinēja) triju laboratoriju darbu. No šī laika darbiem pati profesore Liepiņa kā izcilākos norāda koloidālķīmisko faktoru ietekmes noskaidrošanu metālu korozijas kavēšanā un metālu oksidēšanās kinētisko likumsakarību noteikšanu, kā arī jaunu priekšstatu izveidošanu par metālu un ūdens mijiedarbības mehānismu (veidojoties metālu hidrīdiem kā starpproduktiem). Par šiem pētījumiem publicēts prāvs skaits zinātnisku rakstu (pavisam Lidijai Liepiņai un līdzautoriem bija vairāk nekā 200 publikāciju, viņas vadībā izstrādātas 25 kandidāta disertācijas), par rezultātiem ziņots arī starptautiskās konferencēs no 1956. līdz 1965.gadam Parīzē, Minhenē, Ferārā, Maskavā. Līdzās J. Peivem un J. Zutim L. Liepiņa bija pirmā Padomju Latvijas zinātniece, kurai kopš "Hruščova atkušņa" tika ļauts uzstāties starptautiskās zinātniskās konferencēs ārpus PSRS un padomju bloka valstīm. Ar šo brīdi atsākas Latvijas zinātnes reintegrēšanās starptautiskā zinātnē. Jāatzīst gan, ka lielāko atbalsi zinātnieku pasaulē guvušas L. Liepiņas agrīnās, ne vēlīnās publikācijas, un viņas pamatdevums zinātnē tomēr saistās ar darbošanos Krievijā, ne Latvijā. Taču arī Latvijā viņa ir izaudzinājusi daudz skolnieku, nodrošinājusi labu ķīmiķu sagatavošanu, palīdzējusi izcīnīt Mīlgrāvja superfosfāta fabrikas darbības pārtraukšanu, pasargājot Mežaparka priedes, piedalījusies Neorganiskās ķīmijas institūta un tā zinātniskās ievirzes (korozijas pētījumu) izveidošanā. Viņas tiešo skolnieku — disertantu skaitā bijuši arī ZA prezidents Bruno Puriņš un populārais RPI rektors Aleksandrs Veiss.

Profesore Liepiņa bija augsti inteliģents, aristokrātisks cilvēks, kas gan turējās savrup no citiem. Savā laikā Nikolajs Šilovs varbūt bija viņu apžilbinājis, vēlāk viņa nekad nenodibināja ģimeni, viņai bija maz draugu, arī katedras sanāksmēs viņa piedalījās drīzāk oficiāli nekā intīmi. Profesore lasīja lekcijas latviski, kaut arī runāt viņai bija vieglāk krievu valodā. Fakultātē profesore zināmā mērā tomēr bija autsaidere, jo tajā laikā pamatkatedrās vēl valdīja pirmskara Rīgas ķīmiķu gars un tradīcijas, bet Liepiņa nāca no pasvešas vides un joprojām vairāk garīgi dzīvoja krievu inteliģences priekšstatos.

Manas personiskās atmiņas par profesori būtu ļoti plašas, esmu saskāries ar viņu gan fizikālās ķīmijas katedrā, gan viņas dzīvoklī Tērbatas ielā (kur man ir tā laime dzīvot jau 15 gadus, taču nupat denacionalizācijas dēļ būs jādodas prom), gan arī vasarnīcā Pumpuros. Uzskatu arī sevi par profesores Liepiņas skolnieku, esmu klausījies viņas lekcijas (1953—1955), viņas vadībā izstrādājis diplomdarbu (1956), vēlāk mums bijuši kopēji zinātniski darbi, gan par nitrofurāna atvasinājumu šķīdību ūdenī, gan par ķīmijas vēstures tēmām, mūža beigās (1980—1991) biju viņas biogrāfs, daudzās sarunās un arhīvu studijās savācot materiālu par šo neparasto mūžu.

Profesore toreiz fakultātē lasīja lekcijas termodinamikā un koloidālķīmijā, docents Ā. Groskaufmanis — vielas uzbūves teorijā, ķīmiskajā kinētikā un katalīzē, docents J. Balodis — molekulārfizikā, šķīdumu teorijā un elektroķīmijā. Docenta Baloža lekcijas bija vissaistošākās, artistiskākās, taču mazliet vienkāršotas, atvieglinātas, doc. Groskaufmaņa lekcijas bija samērā juceklīgas. Profesorei turpretī lekcijas bija ļoti izsvērtas, savdabīgā stilā, ar īpatnēju arhitektoniku, labi nostrādātas (bija pieejami to šapirografēti konspekti, tolaik Rīgā vēl retums). Termodinamika nav viegls priekšmets, varbūt sarežģītākais toreizējā fizikālās ķīmijas kursā. Profesore priekšmetu neatviegloja, samērā grūtas lietas lasīja skaidri. Īpaši atmiņā iespiedies II termodinamikas princips ar visām tā sekām ķīmijā, arī šī likuma statistiskā interpretācija, "siltuma nāve". Viņa skaidri izklāstīja arī heterogeno līdzsvaru, fāzu likumus. Lekcijas lasīja labā, nedaudz arhaiskā latviešu valodā, padobjā balsī, bez jebkāda humora un atkāpēm vēsturē. Lekcijās nebilda ne vārda par nelīdzsvaroto procesu termodinamiku, par Prigožinu; lekcijas bija klasiskas, neizgāja ārpus programmas ietvariem. Ne tik ieturētas, taču arī labi nostrādātas un pietiekami saistošas bija viņas lekcijas koloidālķīmijā. Tās atdzīvināja demonstrējumi, ko veica vecākais laborants Ē. Zāmuels. No šī kursa atceros adsorbciju, arī Štaudingera darbus ( kaut kur man vēl jābūt lekciju pierakstiem). Par Šilovu lekcijās nerunāja, vispār runāja par principiem, bet ne par cilvēkiem. Atšķirībā no profesoriem G. Vanaga un A. Ķešāna viņa bija atturīgāka, atsvešinātāka no studentiem, arī zinātniskais pulciņš fizikālās ķīmijas katedrā bija formālāks, mazāk aktīvs nekā organiskajā ķīmijā.

Profesore Liepiņa, kā jau sacīju, bija ļoti cēla un šo cēlumu izstaroja arī uz apkārtni. Viņa neatļāvās neko vulgāru. Tas ietekmēja gan katedras ļaudis, gan studentus. Eksaminējot studentus, viņa itin kā snauda, bet, izdzirdot aplamības vai muļķības, uzreiz bija augšā un iejaucās. Eksāmenā vispār pieturējās pie lekciju vielas, taču, ja atskanēja kaut kas svaigs, nedzirdēts, viņa izslējās un ar interesi sekoja.

Taču iemantojot profesores uzticību, atšķirtības siena zuda, varēja raisīties sarunas, arī par principiāliem jautājumiem ārpus kursa, par ķīmijas filozofiju. Saviem diplomandiem profesore ļāva lielu patstāvību, neiejaucās ne eksperimentu gaitā, ne darba uzrakstīšanā. Man izstrādājot diplomdarbu par alumīnija pologrāfiskā viļņa raksturu (šī tēma bija izvēlēta patstāvīgi, ārpus L. Liepiņas zinātnisko interešu loka), vadītāja interesējās tikai vispārīgos vilcienos; telpā, kur strādāju, ienāca varbūt vienu vai divas reizes. Aizrādīja gan uz alumīnija bāzisko sāļu īpatnībām, to polimerizēšanos, iedeva kādas savas (ar A. Vaivadi un A. Veisu) publikācijas, kur problēmu bija mēģināts risināt ar potenciometriju, ne ar polarogrāfiju. Taču, kad rezultāts izrādījās interesants, tad labprāt piedalījās datu apspriešanā, un tā mans pirmais eksperimentālais darbs uzreiz tika publicēts pietiekami prestižā Maskavas žurnālā "Žurnal fizičeskoj chimii". Pie līdzīga rezultāta, gan gadu vēlāk, nonāca polarogrāfijas izgudrotāja, Nobela prēmijas laureāta J. Heirovska dēls Mihaels.

Daudz esam tērzējuši arī par vecajiem ķīmiķiem — V. Ostvaldu, P. Valdenu, V. Nernstu, kurus viņa vērtēja augstu, arī par D. Mendeļejevu un Maskavas ķīmiķiem. Īpaši cienīja Vilhelmu Ostvaldu, kuru, šķiet, pati gan nebija redzējusi, bet sauca sevi par "Ostvalda mazmeitu", jo Šilovs Leipcigā bijis Ostvalda "zinātniskais dēls". Valdenu vērtēja kā izcilāko oratoru, ko dzirdējusi (Mendeļejeva kongresā 1934.gadā). Kad minēju, ka izcils orators ir arī akadēmiķis Hillers, viņa sacīja: $Ye> ‘nj jhfnjh ytcrjkmrj byjuj cjhnf !vai — crkflf@.$ Kā jau sacīju, divatā būdami, runājām tikai krievu valodā, profesorei tajā bija vieglāk un dabiskāk izsacīties, bez terminoloģijas barjerām. Latviski viņa bija iemācījusies pēc atgriešanās no Maskavas, runāja labi un pareizi, kaut arī gadījās pa kuriozam: "Es ir liela kafejnīca [kafijas dzērāja = rjatqybwf]." "Nesaprotu, kas jums mugurā — kitels vai mantels", kad redzēja mani pirmoreiz putekļu mētelī, kādi toreiz parādījās. Viņa bija diezgan liela brīvdomātāja, regulāri klausījās radio "Brīvība", BBC un "Amerikas balsi", lasīja "Novij mir", mēs šīs ziņas divatā apspriedām, runājām par Pasternaku, Solžeņicinu un Saharovu, taču sabiedrībā viņa bija pietiekami piesardzīga, turējās rāmjos. Viņa nekad nebija iestājusies Komunistiskajā partijā, taču saņēma Sociālistiskā darba varones (1965) nosaukumu, kas tolaik skaitījās visaugstākā PSRS atzinība. Profesores aristokrātiskais stils, kurā gan nebija nekādas iedomības, stipri atšķīrās no Rīgas ķīmiķu "demokrātiskā" stila, taču viņa bija liberāla, iecietīga pret studentiem, kolēģiem, to vājībām, arī iedzeršanām. Tiesa, šajā mūža posmā daļa cilvēku RPI, arī rektors Aleksandrs Veiss, L. Liepiņas skolnieks, pret viņu izturējās jau mazliet ironiski, runāja, ka "Liducītim būtu laiks atpūsties".

Man profesore pēc fakultātes beigšanas piedāvāja palikt katedrā par pusslodzes laborantu, reizē lasot ķīmijas vēstures kursu. Taču tobrīd S. Hillers sāka veidot Organiskās sintēzes institūtu, es aizgāju turp, gan paliekot fakultātē kā ķīmijas vēstures lektors un vēl gadus četrus strādājot profesores katedras telpās uz polarogrāfa, kur man bija iespēja izstrādāt kandidāta disertāciju (ko aizstāvēju Maskavas universitātē 1960. gada decembrī). Darbs ritēja labā saskaņā ar katedras cilvēkiem, profesores labvēlības zīmē; vēlāk, 1972. gadā, kad biju jau aizstāvējis doktora disertāciju, viņa piedāvāja man kļūt par savu pēcnācēju fizikālās ķīmijas katedras vadībā, ko, diemžēl, atkal nevarēju pieņemt.

Mūsu kontakti atjaunojās ap 1980.gadu, kad manu pētījumu cikls tika izvērtēts Latvijas PSR Valsts prēmijai un profesore Liepiņa ieteikta par oficiālo recenzenti. Profesore vēlējās, lai es viņai izklāstot savu rezultātu būtību tādos kā "mikrokolokvijos" viņas dzīvoklī, lai viņa saprastu pētījumu būtību un varētu dot savu atzinumu. Šīs sarunas bija rosinošas, slēdziens — pozitīvs, prēmiju saņēmu, taču man daudz svarīgāk bija tas, ka atsākās mūsu draudzīgā saskare. Profesore gatavojās atzīmēt 90 gadu jubileju un veidoja savu, kā viņa pati sacīja, "mūžu noslēdzošo publikāciju" ciklu. Sākām runāt par viņas mūžu zinātnē, cilvēkiem, idejām, sastādījām tādu kā plānu viņas svarīgāko publikāciju izlasei (kas sākumā bija iecerēta divos sējumos). Uzrakstīju plašu profesores jubilejas rakstu. Vēlāk tas kļuva par pamatu ļoti plašam ievadam, ko rakstījām kopā ar A. Lokenbahu un V. Kadeku profesores rakstu izlasei, kas iznāca 1993. gadā krievu valodā (ap 400 lappušu), ļoti nelaikā, jo zinātne tolaik gan Latvijā, gan Krievijā pieredzēja pašu dziļāko krīzi un vēsture tobrīd interesēja tikai reto.

Profesores Liepiņas mūža noslēgums bija diezgan dramatisks. Tiesa, zināmu gandarījumu viņai varēja dot viņas izveidotais kolektīvs Neorganiskās ķīmijas institūtā, kurš gan pamazām sāka erodēt, toties par transformēto katedru Rīgas Politehniskajā institūtā viņa dziļi skuma. No trim māsām Liepiņām vecākā — ārste Marija — jau labu laiku bija mūžībā, jaunākā — aktrise — Ksenija profesores slimības laikā bija saistījusies ar kādiem blēžiem un negaidīti mirusi. Iepriekš viņa svešiniekiem mantojumā bija norakstījusi ne tikai visu savu mantu (ieskaitot mākslas vērtības), bet arī profesores Liepiņas iedzīvi un automašīnu "Volga", ko profesore jau bija novēlējusi savai jaunākajai māsai, necerēdama viņu "pārdzīvot". Nu profesorei bija jāiztur "mantotāju" šantāža un psihiatriskas veselības pārbaudes, pēc kurām viņa aizgāja uz Linezera slimnīcu un mūža pēdējo gadu vairs netika cēlusies. Iepriekš viņa bija pārcietusi aklās zarnas operāciju, kas pēc 90 gadu vecuma medicīnā gadās reti.

Profesore Liepiņa aizgāja mūžībā 1985. gada 4. septembrī, Gorbačova ēras un "jauno laiku" pašā sākumā. Līdz pat mūža beigām viņa interesējās par dzīves un zinātnes aktualitātēm, nāves dienā uz viņas galdiņa atradās Džo Tompsona grāmatiņa "Elektroni šķidrajā amonjakā", acīmredzot viņa domāja par savas hidrīdu teorijas tālākattīstību.

Atgādināšu, ka profesores 100 gadu jubileja 1991.gada 3. aprīlī pagāja bez plašākas publicitātes, kaut arī atklāja piemiņas plāksni pie nama Tērbatas ielā 5 (to gan pāris gadus vēlāk aiznesa metālu zagļi), bija atceres brīdis I Meža kapos un piemiņas lasījumi Neorganiskās ķīmijas institūtā Salaspilī. Tika iedibināta L. Liepiņas piemiņas medaļa, balvas gleznas veidā, vēl pulcējās un referēja viņas skolnieki. Aizvadītajos gados tas viss gājis mazumā, taču priecāsimies, ka ķīmijas zinātne Latvijā vēl pastāv un arī fizikālajā ķīmijā turpinās pētījumi.

Profesores Lidijas Liepiņas ietekme uz zinātnisko sabiedrību nebija mazā — viņa mācīja godīgu attieksmi pret zinātni un dzīvi, kritisku pieeju zinātniskiem datiem, aktivitāti diskusijās, kolokvijos, zinātnisko padomju sēdēs, principialitāti un liberālismu reizē, tradīciju uzturēšanu. Zinātnē viņa darbojusies tieši 70 gadus, no tiem pirmos 30 — Krievijā (Maskavā), otrus 40 — Latvijā (Rīgā). Pat ja atzīstam, ka pirmais posms iezīmēts spilgtākiem darbiem, — toreiz bija jaunība, bija Šilovs (bet ja kāds šādai atziņai pārliecinoši oponētu, es tikai priecātos), tomēr paliekamāka piemiņa — ar cilvēkiem, idejām, iedibinātiem virzieniem — saglabāsies Latvijā. Tā tas bija arī Jāzepa Vītola, Jāņa Endzelīna, Kārļa Baloža, Pētera Šmita, gleznotāju Jūlija Federa un Kārļa Hūna gadījumā. Mēs esam neliela tauta, tāpēc ar nacionālām vērtībām mums jābūt īpaši taupīgiem. Pie šādām vērtībām neapšaubāmi pieder arī mūsu pirmā akadēmiķe — Lidija Liepiņa.