“Latvijas Vēstneša” redakcija sveic 70 gadu jubilejā savu uzticīgo autori — literatūrzinātnieci un esejisti, filoloģijas doktori, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Saulcerīti Viesi

Kopā ar māti Mežaparka dzīvoklī 1982. gadā		Ar vīru Arnoldu 2002. gada pavasarī

Daudzu latviešu grāmatplauktos goda vietu ieņem Saulcerītes Vieses grāmatiņas par Raiņa bērnību un zēnības gadiem — “Randenes vasara” un “Pasaules dziesma”, monogrāfijas “Aspazija”, “Jaunais Rainis” un Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejas izdevums “Mūža raksts”, viņas sakārtotie Aspazijas Kopoti raksti, grāmatas par Aspazijas un Raiņa radošo kopdarbību un mūža mīlestību “Zvaigzne iet un deg, un...” (kopā ar Jūliju Bebrišu) un “Gājēji uz Mēnessdārzu”, un esejas par cilvēkiem un grāmatām, kas apkopotas grāmatā “Raganiezis”. Vēl tiek lasīta un pārlasīta grāmatiņa “Savējie no Gaiziņkalna” — par bitenieku un tautas filozofu Jāni Krūmiņu jeb Krūmiņtēvu, un monogrāfija “Mežaparks — pilsēta priežu silā”.

Paliekamas pēdas Latvijas kultūrainā atstājusi Saulcerītes Vieses vadītā Kritikas un literārā mantojuma redakcija izdevniecībā “Liesma”. Tās iedibinātajā sērijā “Rakstnieki par literatūru” iznāca arī viņas grāmata “Radīšanas brīnums”. Tajā ir esejas un piezīmes par Jāni Jaunsudrabiņu, Gunāru Priedi, Mirdzu Ķempi un čīliešu dzejnieci Gabriēlu Mistrālu, par Aspaziju, Raini un Ibsenu, par Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni, arī par Juri Krieviņu, literātu uzticamo līdzgaitnieku Latvijas kultūrvēstures apzināšanas gaitās, par Lilitu Bērziņu, Pēteri Upīti un Emīliju Bērziņu. Rakstot par Valdi Kalnrozi, kura gleznās pelēkie toņi skan, ūdeņi ir

“Seskos” ar dēlu Māri un mazmeitu Viju 1992. gada vasarā

dzīvi un rozes smaržo un prieku dod, autore citē viņa vārdus: “Kad es gleznoju, visi labie gari ir ar mani un manī. Es čaloju līdz ar Mocartu. Bet, kad es gleznoju tur tās debesis un jūru, tad es esmu ar Bēthovenu un briesmīgi mocos, bet Bēthovens ir man līdzi. Visa lielā mākslas cilts.” Izraudzīto personību loks ir ļoti plašs, un to izteiktās domas autore sabalso ar pašas atziņām fragmentos no dienasgrāmatas: “Lasu Senekas “Morālās vēstules Lucīlijam”. Atklāt, izzināt, izprast. Ne tikai noglabāt atmiņā izzināto, bet izlietot jaunā veidā. Godināt gudrības radītājus un priecāties, saskatot gudrībā paaudžu mantojumu. Nepieļaut, ka nemiers dvēselē apklustu un izdzistu.” Šis izraksts datēts ar 1978. gada 2. februāri. Šai laikā viņas prātus nodarbina doma par mākslas un kritikas būtību un sūtību: “Mākslas darbs liek pārdzīvot. Ja emociju nav, nav arī mākslas darba. Ar to arī atšķiras reportāža no stāsta, mākslas foto no dokumentālā. Jo vairāk reportāža izsauc emociju, jo tuvāka tā mākslai. Dokumentālais, informatīvais, respektīvi, domāšanai pasniegtais pāraug emocionālajā, aizkustinošajā. Atziņas tiek iekonservētas emocijās kā upenes cukurā, un nav nekādas vajadzības cukuru atkal dalīt ārā. Kritika, darbus analizēdama, ne reizi vien aiziet no autora īstajiem nodomiem tieši tāpēc, ka par visu vari cenšas izlobīt pliku atziņas kodolu, kas nemaz tā nav izlobāms, jo tas izkusis tēlos, detaļās, notikumos, kļuvis pat daudznozīmīgāks, nekā autors rakstīdams domājis.” Tā ir Saulcerītes Vieses radošās darbības būtība: uz robežas starp literatūrzinātni un daiļliteratūru.

Mūsu laikraksta lasītājiem Saulcerīte Viese stāstījusi par jaunāko Aspazijas un Raiņa personības un daiļrades pētniecībā, par ievērojamiem Latvijas kultūras cilvēkiem un kultūrvēstures procesiem. Šai reizē — saruna par jaunrades ceļa sākumiem un darāmiem darbiem.

— Krūmiņtēvs mēdza atgādināt, ka dienas steidzas ātri un ikvienam vajadzētu pēc iespējas agrāk sākt kāpienu nodomāto darbu kalnā, lai nepaliktu pusceļā. Vai jūs esat sekojusi šim padomam?

— Jā, pie sava kalna es nonācu agri. Es pat to īpaši nemeklēju. Interese par literatūru man radās jau kā bērnam. Sākās ar pasakām un “Mazo ganiņu”, ko man tētis lasīja priekšā. Bet izšķirošā tomēr bija satikšanās ar Aspazijas dzeju. Tas notika kara laikā pie vecvecākiem Gostiņos. Vecātēva bibliotēkā bija galvenokārt lugas, jo mājas otrā galā atradās skatuve, kur Gostiņu ļaudis spēlēja teātri. Manās rokās nonāca Aspazijas Kopoto rakstu pirmais izdevums, iespiests vēl gotu burtiem. Ko es kā bērns sapratu no visa, kas tur bija iekšā? Droši vien — neko lāgā nesapratu. Tas laikam bija lielais dzejas spēks, kas vienmēr iedarbojas bez kādas starpniecības. Tā ir brīnišķīga dzeja, un es to sajutu. Piedalījos arī pie teātra spēlēšanas. “Zaudētās tiesības” man daudz neko neizteica, man toreiz bija kādi desmit gadi, bet “Vaideloti” es zināju no galvas.

Ielīgojot Jāņus “Seskos”. Tā tas notiek katru gadu

Savā 50. dzimšanas dienā “Seskos” 1982. gada augustā kopā ar sveicējiem no Lielvārdes — Marutu Jēkabsoni, Dzidru Bļodoni, Gunāru Priedi, Anastasiju Neretnieci un Imantu Pijolu

Šī sastapšanās ar Aspaziju man bija liktenīga. Ja es viņu nebūtu iepazinusi, es nesaprastu arī Raini. Padomju laikā, kad augstskola bija pabeigta un es sāku domāt par disertācijas tematu, apstājos pie Aspazijas. Toreiz tika teikts, ka Aspazija bijusi buržuāziskā ideāliste, nacionāliste un renegāte un novirzījusi Raini no taisniem un lieliem ceļiem. Man gribējās pierādīt, ka Aspazija tik slikta nemaz nebija. Arī vecie boļševiki taču atzina, ka Aspazija gājusi kopā ar Jauno strāvu un “Sarkanās puķes” viņi zinājuši no galvas. Es arī zināju. Un tā es savai disertācijai izvēlējos tēmu “Aspazijas dzīve un daiļrade”. Rakstīju ļoti ilgi, jo aspirantūrā nebiju iestājusies un es visu laiku strādāju.

— Jūsu pirmā darbavieta bija literatūras muzejs, kas laika gaitā vairākkārt mainījis savu nosaukumu un tagad ir Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs. Droši vien tā bija labvēlīga vide Aspazijas un Raiņa daiļrades un personības pētniecībai.

— Liktenis bija lēmis, ka tieši tolaik Antons Birkerts sāka nodot muzejam Raiņa un Aspazijas materiālus — abu dzejnieku saraksti, piezīmes un daudz ko citu. Viņam ar šiem materiāliem bija pilna istaba. No sākuma es izvēlējos šaurāku loku — Aspazija un Jaunā strāva. Bet, kad sāku iepazīties ar vēstulēm un visu citu, sapratu, ka tā būtu pēdējā muļķība, ja aprobežotos tikai ar šo loku. Milzīgā materiālu bagātība ļāva daudz pilnīgāk parādīt Aspazijas lomu Raiņa dzīvē. Protams, disertācijā nevarēju visu izteikt, tur rakstīju galvenokārt par daiļradi. Par biogrāfiju mazāk. Bet par savstarpējām attiecībām vispār nebija pieņemts runāt. Es savus pētījumus turpināju, un tie turpinās joprojām. Dzīve man piespēlē aizvien ko jaunu. Tagad, paskatoties uz visu to, kas par Aspaziju ir rakstīts un ko es pati esmu rakstījusi, saprotu, ka vēl jau viss nav pateikts. Tas tiešām ir kalns, kā Krūmiņtēvs sacīja.

— Bet Aspazijas personība un dzeja jau nav vienīgais, par ko jūs esat interesējusies.

— Tā ir. Un es domāju, ka zinātnē un arī rakstniecībā ir pat labi strādāt pie dažādām tēmām. Tad rodas iespēja redzēt distances un attālumus, novērtēt lielumus. Man savulaik pārmeta, piemēram, ka pēkšņi esmu sākusi rakstīt par Merķeli. Bet Merķelis ir ļoti nozīmīga personība, viņš ir vienkārši brīnišķīgs! Man žēl, ka esmu tik maz par viņu pateikusi. Es tikai sarakstīju tādu nelielu stāstiņu, ko Jūlijs Bebrišs pēc tam dramatizēja. Iestudējumam bija īss mūžs, jo valdīšana drīz vien apķērās, ka tam nav īsti pareiza politiskā virzība.

Brīnumaina pasaule man atklājās, kad rakstīju grāmatu “Pie sliekšņa, pie avota” — par rakstniekiem, kam ir muzeji. Mazāk par šiem muzejiem, vairāk par pašiem rakstniekiem. Jau Gēte rakstīja: “Ja tu gribi saprast dzejnieku, tev jāiet uz viņa dzimteni.” Jo ik mākslas darbs ir daļa no tā radītāja biogrāfijas. Viela, no kuras ceļ mākslas pasauli, ir tās cēlēja redzētais, dzirdētais, justais. Mākslinieka personību un viņa darbu baro trīs vareni dzīvības slāņi: daba kā cilvēces miljongadīgās mājas, ļaudis, kas atrodas ap mākslinieku, — ģimene, dzimtais novads, tauta, cilvēki ar saviem daudzveidīgajiem raksturiem, centieniem un savstarpējām attiecībām, un kultūra — dainas, rakstītā literatūra, mūzika, tēlotāja māksla. Šajā ceļojumā no viena rakstnieka mājām līdz citām arī man pašai bija priecīgi atklājumi. Piemēram, vecais Dinsberģis. Divas nedēļas skolā gājis, viņš pats iemācās lasīt un rakstīt un māca to citiem. Staigā pa skolu pastalās un pakulu biksēs. Un visu skolai vajadzīgo gatavo pats savām rokām. Turpat Kubeles skolā tagad ir viņa muzejs.

Ar krievu dzejnieku Jevgeņiju Jevtušenko 1985. gadā

Latviešu Dziesmu svētku simtgades sarīkojumā Cesvainē 1973. gada vasarā kopā ar Imantu Ziedoni

Ļoti skaists lielums mūsu kultūras ainā ir Andreja Pumpura muzejs Lielvārdē. Lielā darba aizsācējas bija skolotājas Asja Neretniece un Dzidra Bļodone. Jau tad, kad savu telpu tam vēl nebija. Simtgadīgo muižas klēti, kur tas tagad atrodas, noskatīja Imants Ziedonis. Kad 1970.gadā to gatavojās atklāt, Gunārs Priede lūdza mani iekārtot pirmo ekspozīciju. Pamats bija mūsu literatūras muzeja materiāli, bet daudz ko bija savākuši arī paši lielvārdieši. Iesaistījās Jāzeps Rudzītis, kas pamatīgi bija pētījis Andreja Pumpura dzīves gājumu un visu, kas saistīts ar “Lāčplēsi”. Rita Valnere un vēl daži mākslinieki deva savus darbus. Interese un atsaucība bija neiedomājama! Uz muzeja atklāšanu sanāca cilvēku jūra. Mūsu nodrukātās piecdesmit programmiņas jau pirmajā pusstundā pazuda kā nebijušas.

— Grāmata iznāca 1989. gadā, un tajā minēti ap četrdesmit rakstnieku muzeji. Šajos gados klāt nākuši Jāņa Akuratera un Ojāra Vācieša muzeji Pārdaugavā, Friča Bārdas “Rumbiņi” Pociemā un Aleksandra Čaka muzejs Rīgas centrā. Ar jūsu vārdu tiek saistīti Kārļa Skalbes “Saulrieti” Piebalgā.

— Muzeju “Saulrietos” iekārtoja cēsnieki, man tur maz nopelnu. Ja nu vienīgi tas, ka 1985. gadā, kad Stokholmā rādījām izstādi par Krišjāni Baronu un latviešu tautasdziesmām, mums par šī Kārļa Skalbes muzeja izveidošanu izdevās ieinteresēt dzejnieka meitu Ilzi Zīverti un znotu Robertu Legzdiņu. Rīgā gatavojot sūtīšanai uz Zviedriju Dainu skapi (pareizāk sakot, tā kopiju), es vienā atvilktnītē ieliku Jura Krieviņa skaistos fotoattēlus no “Saulrietiem”. Tur varēja redzēt pie mājas pielikto piemiņas plāksni, “Atpūtas” numuru ar Skalbes ģimeni uz vāka un tamlīdzīgi. Viņi teica: “Kad Latvija būs brīva, mēs visu jums nodosim.” Bet nemaz nebija tik ilgi jāgaida. Drīz vien Roberts Legzdiņš bija klāt ar slaveno mazo čemodāniņu, ko vienīgo ar saviem manuskriptiem ceļā bija paņēmis Kārlis Skalbe. Mēs ar Liliju Dzeni ieradāmies Tallinā viņu sagaidīt. Tas bija impozants skats, kad starp lielajiem ārzemju koferiem cilvēka augumā uz bagāžas izsniegšanas lentes parādījās Skalbes mazā, noplīsusī ceļasoma! Protams, mums visiem dārga, visas ekspozīcijas rota.

— Jūs joprojām esat liela autoritāte muzeju lietās. Kā sākās jūsu muzejnieces gaitas?

— To, cik brīnumaina vieta ir muzejs, es uzzināju jau savā dzimtajā pilsētā Jēkabpilī. Mēs ar vecākiem itin bieži gājām uz vietējā teātra izrādēm, bet vēl biežāk — uz muzeju, ko vadīja vēstures skolotājs Arnolds Štokmanis. Apskatei izliktās senlietas ārkārtīgi rosināja iztēli. Vasarā es pie vecātēva bēniņos ierīkoju savu muzeju, kur sāku stiept visu, kas mājā un laukā likās sens. Tur man bija daži cara laika rubļi, kāda māla lauska, neparastas formas akmentiņi un citi dārgumi. Universitātes laikā bieži apmeklēju Literatūras muzeju un redzēju, kādas bagātības tur glabājas. Sapratu, ka tas, ko mums māca, ir tikai niecīga daļiņa no tā, ko te var atrast. Toreiz, staļinisma laikos, mēs Filoloģijas fakultātē latviešu literatūru nemaz tā īsti nevarējām iepazīt. Es pēc beigšanas atteicos no piedāvātās aspirantūras un prasījos darbā uz Literatūras muzeju. Sadales komisiju sadusmoja mana spurošanās pretī, tomēr savu panācu. Muzejā biju jaunākā zinātniskā līdzstrādniece. Vadīju ekskursijas, piedalījos Raiņa rokrakstu atšifrēšanā. Vēlāk kļuvu par galveno fondu glabātāju. Bet tie fondi atradās drausmīgā haosā, darbam pietrūka zinātniska pamata. Pirms kara Rīgā pastāvēja Rakstniecības un teātra muzejs, kur glabājās dekorāciju meti un tamlīdzīgas lietas. Bet, kāda tur bija sistēma, mēs nemaz nezinām, jo pa kara gadiem viss bija izjucis. Padomju laikā visu sajauca kopā un apvienoja tā sauktajā Literatūras muzejā. Ja neskaita Jāņa Grestes rīkotos kursus, mūsu muzejniekiem tādas pamatīgākas izglītības arī nebija. Mēs būtībā saņēmām nesakārtotu, neinventarizētu materiālu lērumu. Puslīdz reģistrēti bija kādi 30 tūkstoši eksemplāru. (Pašlaik muzejā ir pāri par 500 tūkstošiem.) Sākām interesēties, kā strādā citur — Maskavā un it īpaši Kijevā, kur šis darbs bija ļoti labi organizēts. Tā mūsu muzejā sākās milzīga fondu pārkārtošana, kas ilga visu laiku, kamēr es tur strādāju. Tas prasīja garas darba stundas, arī lielu fizisku piepūli. Tiesa, vēlāk, sevišķi kad par direktoru kļuva Voldemārs Kalpiņš, mums daudz palīdzēja talcinieki. Sākām lasīt studentiem lekcijas, vadījām praksi un ieinteresējām viņus par muzeju.

Ar dramaturgu Gunāru Priedi — pa Ķikuļu Jēkaba pēdām pie Gaujas ozoliem 1978. gadā		Stokholmā 1985. gada 29.maijā, atklājot izstādi “Krišjānis Barons un latviešu tautasdziesma”

Mani visvairāk aizrāva Raiņa un Aspazijas fonda ienākšana muzejā. Antons Birkerts nesa paku pēc pakas. Jaunie, nepublicētie materiāli bija jāatšifrē, jālasa, jākārto. Tas bija ļoti aizraujoši ne tikai no emocionālā, bet arī no prāta viedokļa. Ienāca arī Raiņa un Aspazijas lielā bibliotēka. Tur bija 19. un 20.gadsimta ārzemju literatūra, daudzu pazīstamu autoru darbi, ko mēs nekur citur toreiz nedabūjām redzēt. Baidījāmies, ka tikai glavļits (Galvenā literatūras pārvalde, kas padomju laikā pildīja cenzora funkcijas. — A.R.) nepamana mūsu fondos šos aizliegtos ārzemju rakstnieku un domātāju darbus. Tiesa gan, arī šīs bibliotēkas kārtošana nebija viegls darbs. Vajadzēja svešvalodu zināšanas, zināmu literatūras izpratni. Kopā ar kolēģiem kaut kā galā tikām. Sakārtojām grāmatas daudzmaz tematiski un pēc iespējas tā, kā varbūt paši dzejnieki tās būtu kārtojuši. Tomēr man vēl tagad dažkārt sapnī rādās, ka man jākārto Aspazijas un Raiņa bibliotēka.

Milzīgais muzeja fondu sakārtošanas darbs lielā mērā gūlās uz maniem pleciem, tomēr dzīvā saskare ar vēl neizpētīto Aspazijas un Raiņa literārā mantojuma daļu sekmēja arī disertācijas tapšanu un jaunradi. Mani literārie mēģinājumi sākās ar nelieliem tēlojumiem par Raini, kas tika publicēti “Pionierī”. Tie pamatojās uz manis izpētītajiem materiāliem, kas atklātībai nebija zināmi un tāpēc izraisīja lielu interesi.

Raiņa rokraksti bija ļoti sajaukti. Vēl septiņdesmitajos gados lielas zinātniskas problēmas radīja materiāli, kas attiecās uz diviem dažādiem tematiem — “Nākotnes cilvēks” un “Refleksijas”, kā viņš pats tos definēja. Šie rokraksti bija viens liels mudžeklis. Rainis šos uzmetumus bija rakstījis lielākoties vācu valodā. No atšifrējumiem un tulkojumiem maz ko varēja saprast, tāpēc katru lapiņu salīdzināju ar oriģinālu. Tā man izdevās konstatēt, no kā tas viss sastāv. Tas process, kad tu satver diega galiņu un vari to mudžekli atšķetināt, bija tiešām aizraujošs. Mani atklājumi redzami Raiņa Kopoto rakstu pēdējā sējumā. Paralēli strādāju ar Aspazijas fondu. Toreiz muzejā nebija ne kseroksa, ne kādas citas kopēšanas iespējas, viss bija jāraksta ar roku. Liels, pacietīgs darbs. Bet par to esmu pārliecinājusies — ja tu gribi par kādu rakstnieku vai literāru parādību pateikt kaut ko tuvu patiesībai, tam jāziedo gadi. Zinātnē ātri un lēti panākumi nav iespējami.

— Rīt nāks ciemiņi, bet jums vēl galva kārtējā korektūrā. Šķiet, tā ir grāmata par padomju laika cenzūras lietām, kas jau labu laiku aizņem jūsu prātus.

Kopā ar latviešu skatuves patriarhu Pēteri Lūci

Pie Krūmiņtēva (vidū) kopā ar Līviju Voklovu un Imantu Ziedoni 1977. gada vasarā

— Jā, mēs kopā ar Ritu Luginsku esam sastādītājas. Izdevums sauksies “Grāmatas aizkulises”. Te sakopotas apceres, dokumenti, intervijas un atmiņas saistībā ar literatūras cenzūru. Mūsu moto ir: “Neesam nākuši apsūdzēt vai tiesāt. Esam nākuši liecināt. Godprātīgi. Un ar pašcieņu.” Nodaļā “No dokumentētās vēstures” tiek publicēta Aleksandra Solžeņicina vēstule par cenzūru un Ludmilas Azarovas stāstījums par Ojāra Vācieša attiecībām ar cenzūru. Īpaši aplūkots 1951. gads, kad cenzūra bija sevišķi neganta.

— Jums savulaik piedēvēja teicienu — ja katra lappuse nav vismaz piecas reizes pārrakstīta, tad tur arī nekā prātīga nav. Kas tur nāk klāt, piecas reizes pārrakstot? Vai tie ir atbilstošāko vārdu meklējumi vai kas cits?

— Tagad, kad strādājam pie datora, mūsu sūro sviedru pēdas vairs nav redzamas. Bet tās piecas reizes tāpat ir vajadzīgas. Man tie mazāk ir vārdu meklējumi, jo šķiet, ka īstie vārdi atnāk jau rakstot. Lasot un pārlasot tekstu, iejūtos valodas ritmā un plūdumā. Arvien rodas iespēja izteikties skaidrāk, novērst kādu stila negludumu.

— Jūsu grāmatās ir daudz gudru domu un atziņu. Kāda ir jūsu dzīves gudrība?

— Kad kopā ar mūsu brīnišķīgo grafiķi Pēteri Upīti ciemojāmies Duriņu bišu dravā, Krūmiņtēvs teica, ka vācot lielu vīru izteicienus, un viņam vaicāja: “Kāda ir jūsu dzīves devīze?” Mākslinieks, daudz nedomādams, sacīja: “No cūkgana par ķeizaru. Cits mūža gaitā tiek no ķeizara par cūkganu, cits savos darbos atrod karaļvalsti. Kaut vai mans vārdabrālis — dārzkopis Pēteris Upītis. Viņš bija ķeizars savā dārzā un tur varēja visu izdarīt. Tā vajag, lai vismaz vienā vietā var visu izdarīt.” Es viņam ļoti piekrītu. Un vēl es domāju, ka vairāk jārunā par labo. Ko mēs daudzinām, to piedaudzinām. Tāpēc jādaudzina labais.

— Meklējot Aspazijas rakstos, ko viņa jums varētu teikt, atradu mudinājuma vārdus, kas var noderēt cīniņos par Mežaparka un Kaķīšu ezera nākotni — “Ņem sīkā dzīvē lielu valodu,/ Rauj citus līdz ar savu sajūsmu!” —, un tieši dzimšanas dienā piedienīgu pantu:

Un pagātne

Ir sēklas grauds un jauna nākotne,

Mums katra diena jauna sākotne.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Foto: Juris Krieviņš