Lai sekmētos cīņa pret korupciju

31.jūlijā Valsts prezidente un Ministru prezidents pēc tikšanās informēja par KNAB vadītāja izvēli

Vakar, 31.jūlijā, preses īssaietā Valsts prezidentes Jūrmalas rezidencē: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Ministru prezidents Andris Bērziņš Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

— Kādi ir jūsu secinājumi pēc tikšanās?

V.Vīķe–Freiberga:

— Mēs apkopojām visas aktualitātes, kas bija jo svarīgi tāpēc, ka abi pirms tam bijām atvaļinājumos, un nozīmīgākā no tām — Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja izvēle. Ministru prezidents mani informēja par to, ka ir pieņemts lēmums rīkot trešo konkursu, un es ļoti ceru, ka līdzīgi, kā bija ar “Latvijas kuģniecības” privatizāciju, kas vairākkārt tika mēģināta, bet tomēr beigās izdevās, arī šajā gadījumā viss noritēs veiksmīgi. KNAB ir nepieciešams, un tam ir jāsāk darboties, tāpēc šajā sakarā man bija vairāki jautājumi — kas notiks ar atsevišķām KNAB funkcijām, ko birojam vajadzēja pārņemt jau ar 1.augustu. Premjerministrs mani informēja, ka šodien steidzamības kārtībā ir pieņemta likumdošana, kas ir nepieciešama, lai tās neatliekamās funkcijas, ko līdz šim pildīja Valsts ieņēmumu dienests (VID) un ko bija paredzēts pārņemt jaunajam birojam, arī turpmāk paliktu VID kompetencē līdz brīdim, kad sāks darboties KNAB. Tas ir ļoti svarīgi un ļoti būtiski.

 

— Vai jums jau pašreiz nav padomā kāds kandidāts, kas varētu ieņemt KNAB vadītāja amatu?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, man jāatzīstas, ka man nav padomā neviena konkrēta kandidāta.

 

— Kādas ir jūsu domas par Didzi Šmitiņu — ja viņš neder KNAB vadītāja amatam, vai viņš ir piemērots Drošības policijas vadošam amatam?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka vispirms ir jāizvērtē, vai apvainojumi, kas pret viņu vērsti, ir pamatoti, it īpaši ņemot vērā to, ka daži no tiem skar tieši viņa profesionālo darbību. Es nevaru runāt par iespējamo interešu konfliktu, kura izmeklēšanas rezultātus mēs diemžēl no prokuratūras vēl neesam saņēmuši, kaut, manuprāt, lieta ir samērā elementāra un vienkārša. Manā naivajā izpratnē interešu konflikts ir tad, ja kādu labumu gūst tas, kas piedalās lēmumu pieņemšanā.

Vakar, 31.jūlijā, sarunu laikā Jūrmalas rezidencē: Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars, Ministru prezidenta biroja vadītājs Juris Šmits, Ministru prezidents Andris Bērziņš un Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Foto: Juris Krūmiņš — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Es personīgi tur tādu nesaskatu, bet es neesmu juriste, un būtu bijusi ļoti pateicīga, ja mūsu prokuratūra tik vienkāršā jautājumā tomēr būtu varējusi skaidrību ieviest.

Bet ir bijuši citi nopietnāki apvainojumi, kas ir jāpārbauda attiecīgām iestādēm, un tas patlaban tiek darīts.

 

— Kam, jūsuprāt, būtu jāuzņemas atbildība par to, ka jau divas reizes nav izdevies atrast piemērotu pretendentu KNAB vadītāja amatam?

V.Vīķe–Freiberga: — Tehniskā atbildība par konkursiem ir Tieslietu ministrijas rokās. Viņi šo pienākumu ir uzņēmušies. Vai var teikt, ka tas, ka nav atrasti pietiekami labi kandidāti, ir ministrijas vaina — tas ir interpretācijas jautājums.

 

A.Bērziņš: — Es atturētos apgalvot, ka Tieslietu ministrija ir vainīga pie tā, ka neviens piemērots kandidāts nav pieteicies. Diemžēl tāda ir atklātu konkursu specifika, ka cilvēki tiek aicināti atklāti pieteikties, mēs esam aicinājuši pieteikties ne tikai pašus cilvēkus, bet esam aicinājuši sabiedriskās organizācijas un dažādas apvienības pieteikt kādus kandidātus, bet diemžēl kandidātu atlase ir beigusies bez rezultātiem. Es varu tikai pievienoties Valsts prezidentes teiktajam un cerēt, ka konkursa trešā kārta būs veiksmīga.

 

— Vai jūs domājat, ka pieteiksies atkal jauni kandidāti — kāpēc tad līdz šim nav pieteikušies?

A.Bērziņš: — Es neko nevaru domāt, pagaidīsim desmit dienas un tad redzēsim. Es ceru.

 

— Vai cilvēki būs gatavi pieteikties, ņemot vērā milzīgo uzmanību, kas tiek vērsta pret kandidātiem?

A.Bērziņš: — Valdības sēdē tika pārrunāti arī šie jautājumi un lemts, ka konfidencialitātes līmenim attiecībā uz kandidātu izvērtējumu būtu jābūt lielākam. Es varu pilnīgi droši teikt, ka trešajā konkursa kārtā nekāda informācija par to, cik katrs pretendents ir saņēmis punktu, kā viņš ir izskatījies šajās intervijās, sabiedrībai nebūs pieejama. Sabiedrība personālijas varēs apspriest laikā starp valdības lēmumu un izskatīšanu Saeimā vai nedaudz agrāk.

 

V.Vīķe–Freiberga: — Pēc manas pieredzes varu teikt, ka, meklējot cilvēku profesionālam amatam, netiek lietoti tie paši kritēriji, kas politiskai kandidatūrai, kandidējot uz politisku amatu. Profesionalitāti izvērtē citi profesionāļi un izvērtēšanas detaļām ir jābūt konfidenciālām, jo pretējā gadījumā tiek pārkāptas visu pretendentu cilvēktiesības, kas ir nopietns pārkāpums.

 

— Kādā intervijā televīzijai jūs teicāt, ka jūs pārsteidz Latvijā tik nozīmīgās saites — kāds kādam ir draugs vai paziņa, kas ietekmē darījumus utt. Vai tas, ka Valsts prezidentes kancelejā strādā tās firmas direktora sieva, no kuras kanceleja īrē automašīnas, ir licis jums saprast, ka no šādām saitēm nav iespējams izvairīties, vai arī tas ir kāds atsevišķs gadījums?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tas tādā zemē kā Latvija ir pilnīgi normāli. Uzskatu, ka būtu ļoti grūti sastādīt sarakstu par visiem 150 kancelejas darbiniekiem un viņu radiniekiem un neatrast tajā iestādes, ar kurām kancelejai nav darīšanu. Būtisks ir kas cits — ja mēs runājam par interešu konfliktu, tad vajadzētu izprast, kas tas ir. Interešu konflikts ir tad, ja cilvēks, pieņemot lēmumu, vadās nevis pēc objektīviem, bet pēc subjektīviem kritērijiem, ko rada viņa personīgās radniecības vai kādas citas saites. Svarīgs ir jautājums par to, vai konkrētās personas kompetencē vispār ir lēmumu pieņemšana un vai no lēmuma pieņemšanas ir radusies kāda skāde valstij, iestādei un labums lēmuma pieņēmējam. Citā gadījumā — ja kāds kādam ir skolas solā sēdējis blakus, ar kādu kopā strādājis vai kādu apprecējis — tas nav būtiski.

 

— Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā ir tik grūti atrast cilvēku ar nevainojamu reputāciju, kas būtu piemērots KNAB vadītāja amatam?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir filozofisks jautājums. Es varbūt varētu komentēt vienu aspektu, kas man atgādina čekas metodes un Staļina laikus. Tas ir jautājums par denunciāciju, īpaši, anonīmu denunciāciju. Tagad, kad mēģinām savu valsti sakārtot un ieviest viņā kārtību, balstot spriedumus par cilvēka reputāciju uz to — ir vai nav par viņu kādas anonīmas vai cita veida denunciācijas — mēs nonāksim atpakaļ Staļina laikos. Tas ir bīstami, un es visus aicinu savā rīcībā izvērtēt tieši cilvēktiesību aizsardzības principus un elementus.

 

— Tad, jūsuprāt, nav interešu konflikta, Šmitiņa kungam braucot šajā mersedesā?...

V.Vīķe–Freiberga: — Es nezinu, es neesmu juriste, tāpēc man bija tikšanās ar ģenerālprokuroru, un es viņam minēju, ka, manuprāt, būtu ļoti svarīgi, ja no prokuratūras mēs saņemtu profesionālu spriedumu par šo jautājumu. Un man ir ļoti žēl, ka mums šī sprieduma vēl nav.

 

Jautājums par citu tematu — vakar viena no politiskajām partijām paziņoja, ka valstī vara atrodas nevis tautas, bet oligarhu Šķēles un Lemberga rokās. Kā jūs to vērtējat?

V.Vīķe–Freiberga: — Vara ir filozofiski ļoti izplūdis jēdziens. Runāt par varu vispār ir intelektuāli neizdevīgi. Būtu precīzi jādefinē, par kādu varu jūs runājat — ir likumdošanas vara, izpildvara, ir vara, kas pieder Valsts prezidentam. Es lūgtu precizēt šo jautājumu — par kādu varu jūs runājat un kādā veidā tā tiek izpildīta.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā