Prof.Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas Republikas ārpolitiskais dienests 1919. gada vasarā tik tikko veidojās, kad tajā sāka strādāt Roberts Liepiņš, godam nokalpojot šajā politiskajā sfērā dažādos amatos vairāk nekā pusotru desmitu gadu. Diplomāta darba pieredzi izmantojot, arī ieņemdams augstus amatus valsts un pašvaldības institūtos.

Roberts Liepiņš sācis pasauli skatīt 1890. gada 2. septembrī rokpeļņa ģimenē Tukuma apriņķa Pētertāles pagastā. Lai arī rocība vecākiem nav liela, zinībalkstošais jaunietis pēc Džūkstes draudzes skolas pabeidza Tukuma pilsētas skolu un 1911. gadā — Jelgavas reālskolu (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 919.l., 26.lp.; turpmāk — LVVA). Tomēr materiālu vai citu apstākļu dēļ tirgzinību studijas Rīgas Politehniskajā institūtā neizdevās pabeigt.

Maizes darbs bija Latviešu lauksaimnieku ekonomiskajā sabiedrībā Jelgavā, Pirmā pasaules kara laikā galvenā grāmatveža amatā Ziemeļu frontes būvniecības organizācijā un Pleskavas guberņas pārtikas valdē līdz 1919. gada 19. maijam, kad pilsētu ieņēma igauņu nacionālais karaspēks. Tā kā Pleskavā un apkaimē dzīvoja daudz latviešu bēgļu un demobilizēto karavīru, kuru intereses vajadzēja aizstāvēt, ar Latvijas konsula Tallinā Jāņa Ramana 1919. gada 30. jūnija rīkojumu R.Liepiņu iecēla par Latvijas Pagaidu valdības pārstāvi šīs guberņas Igaunijas armijas okupētajā daļā (turpat, 2.lp.).

Pirmā prakse Ārlietu ministrijā

Jādomā, ka R.Liepiņš tika sekmīgi galā ar šiem nebūt ne vieglajiem uzdevumiem, turklāt viņš bez latviešu un krievu mēles pietiekami pārvaldīja arī vācu, angļu un franču valodu, tāpēc ar ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 9. decembra pavēli Nr.36 potenciālo diplomātu iecēla par šā resora 2. šķiras sekretāru, skaitot no 23. septembra. Jau 7. novembrī viņam vajadzēja doties pirmajā ārzemju komandējumā — uz Kopenhāgenu, lai pārbaudītu Latvijas sūtniecības darbvedību, grāmatvedību un kasi (turpat, 2.lp.).

R.Liepiņš gāja ātri augšup pa karjeras kāpnēm. 1920. gada novembrī viņš kļuva par savas ministrijas saimniecības nodaļas vadītāja v.i., decembrī — par saimniecības un finansu nodaļas vadītāju, 1921. gada aprīlī — par administratīvi juridiskā departamenta direktora palīgu, bet nākamajā gadā ar Ministru kabineta 28. marta lēmumu — jau par šā departamenta direktoru (turpat, 2.lp.). Šī struktūrvienība līdz ar otro — politisko departamentu — bija ārlietu resora svarīgākā sastāvdaļa. Administratīvi juridiskais departaments, kurā 20. gados bija septiņas nodaļas, pārzināja ministrijas organizāciju, personālu, sakarus ar Latvijā akreditēto ārvalstu diplomātisko un konsulāro korpusu, vidutājību starp ārvalstu pārstāvjiem un citām Latvijas ministrijām, diplomātisko protokolu, konsulārās funkcijas, ekspedīciju ar diplomātisko kurjeru sekciju, ministrijas budžetu, grāmatvedību u.c.

R.Liepiņam šajā laikā vajadzēja pārstāvēt Ārlietu ministriju vairākās svarīgās komisijās — valsts kara zaudējumu aprēķināšanas komisijā, jautājuma noskaidrošanai par Latvijas un padomju Krievijas miera līguma piemērošanu politiskās lietās, komisijā, kurai jāizšķir ārvalstu ieceļotāju un izceļotāju lietas un citās. Tādējādi tika uzkrāta vērtīgu zināšanu bagāža, kura lieti noderēja diplomātiskajā darbā arī 30. gados.

Kopš 1923. gada jūnija otrā augstākā amatpersona Latvijas Ārlietu ministrijā bija ģenerālsekretārs. Viņa pienākumus slimības, atvaļinājuma vai komandējuma laikā pēc Z.Meierovica 1925. gada 19. jūnija pavēles Nr.77 turpmāk izpildīja R.Liepiņš (turpat, 3.lp.), kas līdz ar to kļuva par vienu no valsts ārpolitiskā dienesta vadītājiem. Šis nozīmējums bija vislabākais apliecinājums R.Liepiņa lielajai autoritātei un cieņai Latvijas diplomātiskajā korpusā. Fēlikss Cielēns, kas 1927. gadā vadīja ārlietu resoru, savos memuāros atzīmē, ka “ļoti vērtīgs darbinieks Ārlietu ministrijā bija arī Roberts Liepiņš, kurš pārzināja mūsu konsulātu darbību un vadīja arī ministrijas administratīvās lietas” (“Laikmetu maiņā”, 4. grām. — Stokholma, 1999, 86. lpp.).

Latvijas konsulārais dienests līdz 20 gadu vidum savā darbā vadījās no bij. Krievijas attiecīgā reglamenta, kas bija novecojis un neatbilda jaunās valsts īpatnībām. Latvijas pilnvarotais lietvedis un ģenerālkonsuls Stokholmā K.Ducmanis, kas bija beidzis Pēterburgas universitātes juridisko fakultāti, izstrādāja konsulārā reglamenta uzmetumu, ko apsprieda un saskaņoja ar R.Liepiņu un Ārlietu ministrija to iesniedza Ministru kabinetam. Valdība to Satversmes 81. panta kārtībā pieņēma 1925. gada 9. janvārī.

Reglamentā bija noteikts, ka Latvijas konsulārie pārstāvji ir ģenerālkonsuli, konsuli un patstāvīgi vicekonsuli. Jaunais akts nosacīja, ka:

“1) Konsula pienākums ir aizstāvēt un veicināt Latvijas intereses un tiesības, it īpaši tirdzniecības, rūpniecības, kuģniecības, lauksaimniecības, finansu un citos ekonomiskās dzīves laukos, kā arī sargāt un aizstāvēt Latvijas pilsoņus viņu personas, mantas un citās tiesībās un taisnīgās interesēs un palīdzēt viņiem ar padomu.

2) Tāpat konsula pienākums ir cienīgi reprezentēt Latviju savu pilnvaru un sava stāvokļa robežās, kā arī veicināt labu attiecību un pēc iespējas dzīvu sakaru uzturēšanu un attīstību starp Latviju un viņu dienesta darbības valsti ekonomiskā, kulturālā un atsevišķos gadījumos arī politiskajā laukā.”

Šo uzdevumu realizēšanā konsuliem jāstrādā roku rokā ar Latvijas sūtniecību, ja tāda darbojas attiecīgajā zemē. Konsulārā dienesta virsvadība atrodas ārlietu ministra rokās. 1925. gada konsulārais reglaments ar nelieliem grozījumiem palika spēkā līdz pat 1940. gadam.

Nepilnu gadu (08.03.1928.–30.11.1928.) nostrādājis par finansu ministru Demokrātiskā centra līdera Pētera Juraševska vadītajā Latvijas jau trīspadsmitajā valdībā, R.Liepiņš atgriezās viņa sekmīgi pasāktajā diplomāta darbā.

Sūtņa amatā Lietuvā

Valsts prezidents Gustavs Zemgals 1928. gada 24. decembrī izdeva rīkojumu Nr.348 iecelt Robertu Liepiņu par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Kauņā (LVVA, min. lieta, 5.lp.). Tālākais sekoja kaleidoskopiskā ātrumā: 1929. gada 2. janvārī viņš saņēma akreditēšanas grāmatu, 9. janvārī izbrauca uz jauno dienesta vietu, 15. janvārī iesniedza savas pilnvaras Lietuvas prezidentam Antanam Smetonam un 16. janvārī pārņēma sūtniecību, stājoties pie savu jauno pienākumu izpildes.

Lai gan lietuvieši bija brāļu tauta, strādāt nebija viegli. Kaut arī kā Latvijā, tā Lietuvā darbojās abu nāciju vienības biedrības, kaut arī nebija slikti kontakti starp Rīgas un Kauņas rakstniekiem, māksliniekiem, žurnālistiem un citiem garīgā lauka darbiniekiem, lietuviešus aizvainoja latviešu nevēlēšanās palīdzēt atgūt Viļņu. Latviešus savukārt neapmierināja dienvidu kaimiņu nerealitāte ārpolitikā, viņu neizlēmība kā lielās, tā mazās lietās Baltijas valstu savienības jautājumā. Situāciju sarežģīja vēl tas, ka 1928. un 1929. gadā Lietuvā izveidojās A.Smetonas diktatūra, tiesa, zināmās parlamentārās formās.

Jaunais Latvijas sūtnis, tikko sācis darbu Kauņā, lika priekšā Lietuvas ministru prezidentam Augustīnam Valdemāram atsākt ciešāku sadarbību Baltijas valstu starpā. Premjerministrs nekautrīgi atbildēja, ka neredz nekādas vajadzības šādai sadarbībai. R.Liepiņam neatlika nekas cits, kā meklēt ciešākus kontaktus ar dažādām nevalstiskām aprindām, lai ar sabiedriskās domas palīdzību ietekmētu Lietuvas ārpolitiku Baltijas zemju ciešas alianses virzienā.

Pateicoties arī viņa pūliņiem, Latvijas un Lietuvas attiecības 30. gadu sākumā, lai arī pamazām, tomēr sāka uzlaboties. Taču lielākā mērā tas notika tāpēc, ka 1929. gada beigās A.Valdemāru izstūma no valdības un viņa vietā stājās Rīgā studējušais latviešiem draudzīgais un valodu protošais Juozs Tubelis.

1930. gada 24. aprīlī Latvijas Ministru prezidents Hugo Celmiņš un jaunais Lietuvas ārlietu ministrs Dr.Dovs Zauņus parakstīja izlīgšanas un šķīrējtiesas līgumu. Tā paša gada 30. jūnijā beidzot izdevās noslēgt abu valstu robežu līgumu. R.Liepiņam rosmīgi piedaloties kā sagatavošanā, tā norisē, 1930. gada 24. novembrī notika H.Celmiņa vizīte Lietuvā un 1931. gada 24. janvārī J.Tubeļa viesošanās Latvijā.

Abu valstu tuvināšanās nepatika ne Padomju Savienībai, ne Polijai, PSRS sūtnis Kauņā M.Karskis pat atļāvās “protestēt” pret J.Tubeļa vizīti Latvijā. 1931. gada otrajā pusē savukārt saasinājās Latvijas un Polijas attiecības.

Latvijas un Lietuvas saskarsme diemžēl attīstījās zigzagveidīgi. D.Zauņus 1933. gada 19. martā deklarēja, ka Lietuva nevar iestāties tādā Baltijas valstu savienībā, kas atrastos Polijas ietekmē. 8. aprīlī viņš atkārtoja britu lietvedim Kauņā T.Prestonam, ka Lietuva nevēlas Baltijas bloku, lai netraucētu savu status quo. Tas spieda Latvijas Ārlietu ministrijas rietumu nodaļas vadītāju Ludvigu Ēķi secināt, ka “pašreizējos apstākļos nav paredzama reāla un politiska sadarbība ar Lietuvu. Nav arī mūsu interesēs angažēties ar Lietuvas sarežģījumu pilno ārpolitiku”. Sava veida punktu uz “i” uzlika A.Smetonas un D.Zauņus 1933. gada 29. aprīļa paziņojums, ka Lietuva nevēlas Baltijas aliansi. Polija ir okupējusi Viļņu, bet Latvija — Ilūksti..., un nebūtu prātīgi iestāties savienībā, kur dominētu Latvija. (1934. gadā lietuviešu viedoklis mainījās, un 12. septembrī Ženēvā tika parakstīts Igaunijas, Latvijas un Lietuvas saprašanās un sadarbības līgums).

Šādas un līdzīgas deklarācijas spieda R.Liepiņu jau pēc aizbraukšanas no Kauņas 1933. gada 21. decembrī rezignēti rakstīt: “Leiši ir tauta, kas nevienam neuzticas (..). Jo mēs Lietuvai vairāk uzbāzīsimies ar savu mīlestību, jo tālāk mēs būsim no mērķa (..). Ar zināmu atturību un dezinteresēšanos vairāk imponēsim Kauņai nekā ar uzbāzību.”

Neraugoties uz šīm peripetijām, R.Liepiņa darbs Lietuvā tika vērtēts pozitīvi. Tikai viens piemērs. Valsts prezidenta A.Kvieša sekretārs 1930. gada 14. augustā informēja Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru H.Albatu, ka prezidents, iepazinies ar R.Liepiņa sagatavoto pārskatu par politisko stāvokli Lietuvā gada otrajā ceturksnī, uz tā uzrakstījis: “Viens no tiem nedaudziem pārskatiem, kuri uzrāda sūtņu aktivitāti.” (LVVA, min. lieta, 243.lp.).

Tādā pašā postenī Igaunijā

Pēc vispārpieņemtās augstāko diplomātu rotācijas kārtības A.Kviesis ar 1933. gada 24. maija rīkojumu Nr.12 pārcēla R.Liepiņu par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru uz Igauniju, skaitot no 16. jūlija (turpat, 6.lp.). 6. septembrī viņš izbrauca uz jauno dienesta vietu un 21. septembrī iesniedza savas akreditācijas grāmatas Igaunijas Valsts vecākajam Konstantinam Petsam.

Kā ierasts, R.Liepiņš tajā pašā dienā informēja savu ministriju Rīgā, kā noritējusi akreditācija. Ceremonija esot bijusi parastā. Taču pretēji domātajam nācies runāt latviski, jo Igaunijas Ārlietu ministrija izteikusi tādu vēlēšanos. Sabiedrotajām nācijām esot jāprot vienai otras valoda. Audience ievilkusies pāri pusstundai. “Pats celties tomēr nevarēju, un tā nācās gaidīt, kamēr Valsts Vecākā kungam labpatiksies sarunu izbeigt.” Igauņu ārlietu resora protokola šefs pēc tam paskaidrojis sūtnim, kad draudzīgas un sabiedrotās nācijas priekšstāvim esot taisīts izņēmums (valodas ziņā – R.T.; turpat,423.lp.).

R.Liepiņa pirmais uzdevums Tallinā bija organizēt K.Petsa un viņa pavadoņu — ārlietu ministra J.Seljamā un ģen. P.Lilla — oficiālo vizīti Latvijā 1933. gada 17. un 18. novembrī. Sūtnis šajā nolūkā devās divos komandējumos uz Rīgu: no 9. līdz 12. un no 17. līdz 20. novembrim.

Turpmāk vēl