“Mēs maināmies pozitīvā virzienā”

Atis Slakteris, zemkopības ministrs

Foto: A.F.I.

Atis Slakteris ir zemkopības ministrs kopš 2000.gada. 1980.gadā beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāti. 1997.gadā Amerikas Savienotajās Valstīs Minesotas universitātē studējis lauksaimniecības tirgus informācijas sistēmas.

Pēc augstskolas deviņus gadus strādājis Bauskas rajona kopsaimniecībā “Code” par mehāniķi un galveno inženieri. Pēc tam strauji kāpis pa karjeras kāpnēm — bijis valsts uzņēmuma “Bauskas lauktehnika” pārvaldnieka pirmais vietnieks, Bauskas rajona lauksaimniecības departamenta galvenais inženieris, rajona lauksaimniecības konsultāciju biroja vadītājs, kooperācijas valsts ministrs, Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības centra padomes priekšsēdētājs. Pēc ievēlēšanas 7.Saeimā kļuvis par Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāju, Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītāju, Zemkopības ministrijas parlamentāro sekretāru. 1997.gadā kļuvis par Codes pagasta zemnieku saimniecības “Mālnieki” īpašnieku. Ministra amats neļauj turpināt saimniekošanu, tomēr bez zemes dzīvot nevar, bieži ierodas “Mālniekos”, apbraukā laukus, konsultē saimniecības pārvaldnieku — savu dēlu Uvi, kas šogad beidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti un ieguvis ekonomista izglītību. Nereti sabiedrībā izteicies, ka pēc ministra amata atstāšanas atsākšot zemnieka gaitas. Dzīvesbiedre Ingrīda ir Bauskas 1.vidusskolas fizkultūras skolotāja, meita Tija — studente.

Aizraujas ar daudziem sporta veidiem — ūdens motosportu, kur 1987.gadā klasē S-500 sasniedzis pasaules rekordu, galda tenisu, biljardu, kalnu slēpošanu, ūdensslēpošanu un citiem. Ūdens motosportam piesaistījis arī dēlu Uvi.

— Ja rīt notiktu balsojums par iestāšanos Eiropas Savienībā, kā, jūsuprāt, Latvija rīkotos?

— Labi, ka šodien vēl nav jābalso! Eiropas Savienība mums vairs nav tāls sapnis, bet tuva realitāte, un tā arī pret to jāizturas. Pasaules globalizācija, kas varbūt man vai kādam citam nepatīk, tomēr ir objektīva. Eiropas lielākais ieguvums ir liela, bagāta tirgus telpa, kas ļauj nopelnīt. Tai pašā laikā Eiropā valda stingrs princips, ka katrs sargā savas nacionālās īpatnības un savdabību. Man, piemēram, kā ministram bija prieks, ka Eiropas Parlamentā nevajadzēja uzstāties angliski, lai gan runu biju sagatavojis, — uzreiz bija skaidrs, ka runāšu tikai latviski, jo tehniskais nodrošinājums to garantē. Katra tauta, katra valsts Eiropas Savienībā tiek cienīta, nevienam nav jābažījas, vai viņu sapratīs, nav “vecāko” vai “jaunāko brāļu” valodas. Tas man šķiet visnotaļ pieņemami.

Uz mūsu atrašanos Eiropas Savienībā norāda objektīvi apstākļi — vēsturiski, ģeogrāfiski tā vajadzētu būt. Paldies Dievam, arī Krievija mainās progresīvā virzienā, bet mēs esam ceļā uz Eiropu. Patiesībā mēs maināmies pozitīvā virzienā.

Patlaban es negribētu prognozēt, kāds būs balsojums. Vēl notiek sarunas, pozīcijas veidošana, un Latvijas intereses Eiropā tiek strikti definētas. Piedāvājums, ko veido Eiropas Savienība, pagaidām, protams, atbilst zemākajai robežai, ko tā vispār gatava mums sniegt. Loģiski, ka balsošana notiks tikai tad, kad sarunas būs beigušās. Domāju, ka Latvija iestāsies Eiropas Savienībā un tādēļ nebūtu vajadzīga pat liela aģitācija. Lēmums būs ļoti pragmatisks, un lauku cilvēki, lauksaimnieki, kas vienmēr ir bijuši ļoti konservatīvi, piesardzīgi un pragmatiski, balsos par reālām lietām, ko liks galdā kā piedāvājumu. Esmu pārliecināts, ka panāksim tādas pozīcijas, lai mums patiešām būtu izdevīgi iestāties Eiropas Savienībā.

Toties, kad sarunas par iestāšanos beigsies, raugoties no lauksaimnieka, lauku cilvēka viedokļa, smagākās būs vēl priekšā…

— Varbūt mums pareizāk būtu nogaidīt?

— Deviņdesmito gadu pirmajā pusē uz Latviju bija atbraucis Somijas zemkopības ministrs, žēlojās, ka Eiropas lauksaimniecības politikā 20 procenti lauksaimnieku saņem 80 procentu subsīdiju. “Šausmīgi” netaisnīgi. Un es uzreiz pieņēmu lēmumu: ja ejam uz Eiropu, tad arī mums jābūt tiem 20 procentiem, kas pretendēs uz 80 procentiem subsīdiju! Jau deviņdesmito gadu vidū biju pārliecināts, ka, pirms Eiropa nopietni paplašināsies, tiks reformēta tās kopējā lauksaimniecības politika. Taču tas nav izdarīts ne tuvu tādā apjomā, kādā varēja. Un tagad Eiropa Latvijai jau ir tuvu. Tiekoties ar Eiropas komisāriem un ministriem, esmu uzklausījis viņu aicinājumus Eiropas Savienības kandidātvalstīm: “Ņemiet vērā, ka nākotnē politika tiks mainīta un arī jūs piedalīsities reformu procesā!” Man tas ir pieņemami, jo es vēlos ietekmēt izmaiņas, man nepatīk noskatīties, kā to izdara citi. Turklāt Latvijas lauksaimniecība ir izgājusi cauri “vētrām un brāzmām” un norūdījusies, tāpēc mums būtu ko ieteikt Eiropai, kas ir atvērta diskusijām.

Neuzskatu, ka mums vajadzētu nogaidīt ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Tā siltumnīcas apstākļos ir dzīvojusi jau vairākus gadu desmitus, turpretim mēs tikmēr esam pamatīgi norūdījušies un guvuši vērtīgu pieredzi. Mums ar viņiem būtu vairāk jārunā un jāizskaidro lietas arī tāpēc, ka viņi dzīvo priekšstatos, kuri neatbilst patiesībai. Tā reiz Eiropas Parlamentā kāds deputāts uzstājoties atzinīgi novērtēja, ka Latvijā ieviesta tirgus ekonomika un mēs zinot, kā tādos apstākļos saimniekot. Savukārt es savā runā norādīju: “Patiesībā jau jums, lai uzzinātu, kas ir tirgus ekonomika, jāatbrauc uz Latviju, nevis otrādi, jo mēs strādājam daudz smagākos ekonomikas apstākļos.”

— Vai Latvija izjūt kādu spiedienu?

— Izstāstīšu kādu amizantu gadījumu. Mums bija saruna par Eiropas kvotām ar piensaimnieku līderi Marģeru Ravu. Viņš teica, ka vajadzētu panākt 6000 tonnu. Sacīju: “Būs tik, cik prasīsit, taču, ja būsiet gribējuši par daudz un nespēsit izpildīt, tā jau būs jūsu problēma.” Marģers Rava padomāja un teica: “Labi, lai ir 5000…” Un mēs, protams, dabūjām tik, cik prasījām.

Eiropas Savienība Latvijai nav pašmērķis — tas visiem ir skaidrs. Mēs Eiropā jau esam iemācījušies runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Lai gan sarunas, protams, ir sarežģītas, viņiem ir savas intereses, mums — savējās. Vienmēr der paturēt prātā, ka mēs neesam nedz lūdzēji, nedz parādnieki. Pašcieņa jāsaglabā — un ne tikai attiecībā uz Eiropas Savienību, bet dzīvē vispār!

Eiropas kopīgā ideja ir vienlīdzība, kopīga pieredze, vienota lauksaimniecības politika. Zem katras no tām esmu gatavs parakstīties! Bet, kad jārisina konkrētas sarunas, mums piedāvā divējādu politiku — vienu jaunajām dalībvalstīm, otru — vecajām. Vai tas ir spiediens? No vienas puses, sarunu taktika, no otras, Eiropas Komiteja piedāvā pievilcīgus dokumentus Eiropas valstu vēlētājiem, un ne jau viņi satraucas par kandidātvalstīm.

Pragmatiski skatoties, sarunas sākot, mums vispirms jādara zināma sava nostāja. Skaidrs, ka viņi pirmām kārtām domās par savu izdevīgumu, taču mums vēsu prātu debates jāturpina — tas noteikti jāiemācās! Tādas sarunas zināmā mērā ir kā liela tirgošanās. Mums šajā ziņā nav pieredzes, to nav iespējams pārņemt, bet pamazām mēs to uzkrājam, arī iepriekš aprunājoties arī citām kandidātvalstīm.

— Par ko būtu iespējams vienoties?

— Publiski nedrīkstu to teikt, jo tad otra puse priekšlaikus par to tiktu informēta un varētu mums likt atkāpties turp, kurp negribam. Taču varu sacīt, ka mana nostāja ir stingra — Latvijas pozīcijas dokumentos nosauktie skaitļi. Ja tos dabūjam, tad mūsu lauksaimniecībai ne vien klāsies labi, bet būs pat milzīgs uzplaukums.

— Ko, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija iegūs, ko zaudēs?

— Šo jautājumu ne reizi vien esmu uzdevis citu valstu — piemēram, Zviedrijas, Austrijas, Somijas — zemkopības ministriem, un viņi visi kā viens atbild: galvenais ieguvums ir lielais tirgus, brīva pieeja un attieksme. To apliecina arī Portugāles un Īrijas piemērs — dzīves līmenis tur bija salīdzinoši ļoti zems, bet izaugsme, kopš tās iestājušās Eiropas Savienībā, ir acīmredzama.

Latvija ar savu potenciālu tāpat varētu izmantot šo iespēju. Jo īpaši tāpēc, ka pēdējos desmit gados Latvijas lauki, lauksaimnieki lielā mērā bija spiesti sacensties ar negodīgu konkurenci. Pasaules bagātās valstis, arī Eiropas Savienība, savus ražotājus aizstāv, subsidē eksportu. Mēs līdz šim esam saimniekojuši atšķirīgos, skarbos apstākļos un esam izturējuši, tāpēc ir pamats domāt, ka, nonākot Eiropas apstākļos, būsim pat ļoti konkurētspējīgi. Mums jau tagad ir ļoti spēcīgi saimnieki. Mēs neesam vārgi! Arī desmit gadu tālā perspektīvā!

Taču gribu uzsvērt: viss, ko patlaban darām, gatavojoties iestājai Eiropas Savienībā, — pilnveidojam savu likumdošanu, atbalstu, subsīdijas —, ir nepieciešams, lai mūsu valsts būtu spējīga konkurēt pasaules kontekstā neatkarīgi no tā, vai iestāsimies Eiropas Savienībā vai ne. Protams, iestāšanās mums var pavērt atkal jaunas iespējas.

Kā rīkoties, kā būtu labāk? Tādi izšķiroši jautājumi ir vispārcilvēciski, un, domāju, katram kādu reizi dzīvē ir bijis jāizlemj. Arī es neesmu no tiem izsprucis. Man pieder saimniecība, kas Uzņēmumu reģistrā oficiāli reģistrēta 1991. gadā, lai gan darbojās jau agrāk. Kad bruka Padomju Savienība un radās pirmie zemnieki, mēs ar tēvu spriedām, ko darīt. Tolaik strādāju kolhozā, arī vecāki tur bija strādājuši — esmu dārznieka un melioratores dēls. Senčiem tajā pagastā piederējusi zeme un divas mājas. Prātojām, vai sākt privāto saimniekošanu. Tēvs teica: “Ja nepretendēsim uz mātes dzimtas zemēm, viņa no bēdām vien nomirs.” Kā motosportists mazliet biju pabraukājis pa pasauli un redzējis arī, kādas Rietumos ir privātās saimniecības. Un mēs nolēmām sākt saimniekot. Pirmajā gadā apsaimniekojām četrus hektārus — tas likās daudz, jo kolhozā 0,25 hektāri bija norma. Uzņēmumu reģistrā jau reģistrējām 34 hektāru saimniecību. Mātes dzimtā bija lieli saimnieki, un par to viņiem tika Sibīrija. Bet, kā daudzās dzimtās, arī manējā cīnītāji bija abās pusēs. Kad skolas gados mācījos vēsturi, mācību grāmatas vienā lappusē bija uzskaitīti lielākie Latvijas tautas varoņi, starp tiem Jānis Slakteris — pirmais Sociālistiskā darba varonis Bauskas rajonā, bet nākamajā lappusē starp lielākajiem latviešu tautas nodevējiem bija minēts Vilis Janums — manas vecāsmātes brālis, pirmais “Daugavas vanagu” priekšsēdis.

— Jūs nākat no lielas ģimenes?

— Vecākiem esam divi bērni — man ir arī māsa, un mēs saimniekojam kopā. Arī manā ģimenē ir divi bērni. Dēls Lauksaimniecības universitātē gatavo bakalaura darbu ekonomikā. Meita iestājās Rīgas Humanitārajā institūtā un pēc tā reorganizācijas turpina studijas sociālajās zinātnēs Latvijas Universitātē .

— Cik lielas platības apsaimniekojat?

— Īpašumā ir 200 hektāru, pārējie — 500 hektāru — nomā. Bauskas pusē konkurence uz zemi bija diezgan liela, jo pagastu nomales neviens negribēja — labāk izvēlējās centrā, pie mājām. Pašā pagasta nomalē bija zemes, ko tautā sauca par “blusiem” — kā līdums, tikai bez krūmiem, pamatīgi aizauguši daži simti hektāru, kur daudzus gadus neviens nebija roku pielicis. Smagi strādājot, ar tām arī paplašinājām savu saimniecību. Un tā — ik pa laikam, pamazām.

Kad Andra Šķēles pirmajā valdībā kļuvu par valsts ministru, amati sāka traucēt saimniekot. Taču vismaz tuvākajā laikā es neesmu nolēmis kļūt par rīdzinieku un katru dienu turpinu braukāt uz Rīgu. Ministra darba režīms saspringts. Vakar, piemēram, mājās atgriezos pusvienos naktī. Svētdienās gribas izgulēties par visu nedēļu…

Bet tagad jau saimniecību vada dēls, apvieno saimniecības vadīšanu ar studijām, un plāni viņam lieli.

— Ar ko savā saimniecībā nodarbojaties?

— Jau pašā sākumā nolēmām audzēt graudaugus, jo tur process mehanizēts. Rokudarbs, vaļsirdīgi sakot, bija apnicis — kā daudzi latvieši, sociālismā audzējām kāpostus un tulpes, un arī bērniem bija ko nopūlēties. Tāpēc tagad esam izvēlējušies kviešus, miežus un cukurbietes. Bija arī zaļie zirnīši.

— Vai cukurbiešu realizācija nesagādā grūtības?

— Cukura ražošana, jautājums visur pasaulē, kā Eiropā, tā Amerikā, nebija noregulēts. Taču, stājoties ministra amatā, es šo problēmu mantojumā saņēmu jau atrisinātu. Tagad viss ir sakārtots, kvotēts, un pagaidām tā ir stabila, noregulēta nozare. Arī Eiropā. Piemēram, starp zviedru lauksaimniekiem izvirzās tieši cukurbiešu audzētāji. Fabriku direktori priecīgi berzē rokas — cukura patēriņš ir ļoti labs, un ražotājiem tas, protams, patīk. Mēs savas kvotas pierādīsim un aizstāvēsim arī Eiropā.

Tomēr par cukurbiešu audzēšanu jāsaka tā: ja pasaule turpinās ražot cukuru no cukurbietēm, to darīs arī Latvija. Ja citviet atteiksies, arī mēs pakāpeniski atteiksimies. Cukura ražošanas tehnoloģiju no cukurniedrēm it kā uzskata par labāku. Taču, ja pasaulē veidosies tādas tendences, tās noteikti jau laikus būs pamanāmas, un pārmaiņas nenotiks vienā gadā.

— Kā vērtējat pēdējos desmit gados Latvijas laukos un lauksaimniecībā notikušo? Kāda ir perspektīva?

— Latvijā jau ir un būs vēl vairāk moderna mēroga saimniecību ar labiem ienākumiem un konkurētspēju Eiropā. Būs arī nelielas saimniecības, daļēja laika saimniecības, kur kāds no saimniekiem strādās pilsētā. Patlaban privātās saimniecības saražo lielāko daļu produkcijas. Veiksmīgi strādā arī privātās uzņēmējsabiedrības, kas izveidojās no kolhoziem — piemēram, “Tērvete” un “Uzvara”. Tāpēc, domāju, nākotnē būs dažādas saimniekošanas formas. Lauksaimnieki dzīvos arvien labāk. Jau tagad tā ir — nevienam nav viegli, bet viņi nedzīvo slikti.

Taču saimniecību skaits turpinās samazināties. Jau tagad cilvēki saprot, ka nav perspektīvas nodrošināt sev un ģimenei saulainu nākotni ar vienu vai divām govīm. Tas ir atspaids, bet nav ekonomiski izdevīgi. Tāpēc ir svarīga valsts un valdības attieksme. Zemkopības ministrija jau ir izstrādājusi lauku attīstības koncepciju un turpina darbu pie nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības atbalsta programmas ar ļoti skaidru mērķi — radīt darbavietas reģionos, lai cilvēki no laukiem neskrietu uz Rīgu un nepārvērstu galvaspilsētu par vēl lielāku “ūdensgalvu”, nekā tā jau ir. Laukos un mazpilsētās jāorganizē ražošana un darbavietas tiem, kas no lauksaimniecības izspiesti. Turklāt pēc gadiem desmit daudzi nemaz nerausies strādāt laukos, bet brauks uz lielajām pilsētām. Taču dzīvot tur nevēlēsies. Tā ir pasaules tendence, un tā būs arī Latvijā. Lai Latvijas lauki būtu skaisti un konkurētspējīgi, vajadzīgi cilvēki ar atbilstošiem ienākumiem, jo ar lauksaimniekiem vien — pat moderniem un konkurētspējīgiem — radīt vidi, kur būtu skola, ārsts, bibliotēka un viss pārējais normālai sadzīvei nepieciešamais, ir par maz. Sliktais piemērs šajā ziņā ir no Amerikas — tur bija reģioni ar spēcīgu lauksaimniecību, bet bez tās nekā cita nebija. Zemnieki ar it kā normāliem ienākumiem, dzīvodami starp saviem tūkstošiem hektāru zemes, sāka nodzerties un mukt uz pilsētu, pametot savas saimniecības.

Labākais, ko Latvija varētu darīt, ir mācīties no citu kļūdām. Tā es esmu veidojis arī savu saimniecību. Tas ir grūti, jo vienmēr jau gribas pamēģināt pašam uz savas ādas, cerot, ka izdosies. Tāpat jāmācās no labajām lietām. Otrreiz izgudrot velosipēdu nav nozīmes.

— Kāds ir saimniecības optimālais lielums?

— Nedomāju, ka Latvijā veidosies “amerikāniska izmēra” saimniecības — tā jau ir otra galējība. Spožs piemērs ir Šveice — tur vidēji pilna laika saimniecības ir 17 hektārus, daļēja laika saimniecības — 12 hektārus lielas. Tas nozīmē, ka uz katriem 17 hektāriem ir māja, ferma un pārējais.

Latvijā ir dažāda lieluma saimniecības — manējā, piemēram, 700 hektāru saimniecība, savukārt Gunvaldis Sproģis apsaimnieko tūkstošus, bet mans kaimiņš — tikai vienu hektāru. Ja pēc šiem skaitļiem rēķinātu Latvijas saimniecības vidējo lielumu, iznākums nebūtu objektīvs.

— Kas augs Latvijas laukos? Kuras būs “stiprās” kultūras?

— Ministram to gan nevajadzētu teikt priekšā — lai cilvēki paši darbojas un izmēģina.

Protams, būs tradicionālā lauksaimniecība: piena lopkopība, audzēs graudus, cukurbietes, kartupeļus, burkānus… Attīstīsies cūkkopība, tomēr pasaulē tā jau ir ļoti industriāla, starptautiskā konkurence šajā nozarē ir milzīga, tāpēc arī mums būs vajadzīgi moderni mērogi. Patlaban Latvijā ir tikai daži tādi uzņēmumi.

Audzēsim sēnes un… Īsi sakot, nodarbosimies ar visu, kas nes peļņu.

Videi draudzīgai saimniekošanai, bioloģiskai lauksaimniecībai noteikti ir nākotne. Latvijai labā un vienlaikus sliktā lieta — valsts neatkarības pirmos desmit gadus neesam bijuši pietiekami bagāti, tāpēc laukus neesam nedz pārķimizējuši, nedz pārspīlējuši ar minerālmēsliem. Turpretim Eiropa gan. Tā atkal ir viena no kļūdām, no kuras mums vajadzētu pamācīties uz citu ādas.

Mūsu zemes ir piemērotas videi draudzīgai saimniekošanai, bioloģiskai lauksaimniecībai arī tāpēc, ka šeit ir labs klimats. Siltajās zemēs, lai izaudzētu, piemēram, labus ābolus, ābeles jāmiglo pat padsmit reižu — tikai tā var tās pasargāt no kaitēkļiem un slimībām. Turpretim mums, pateicoties ziemeļnieciskajam klimatam, tas jādara ievērojami mazāk.

Tomēr aplami ir domāt, ka ekoloģiski tīrs nozīmē nemaz nekopts. Neviens taču neuzskata, ka tas, kurš mūžā nav mazgājis ne zobus, ne muti, ir ekoloģiski tīrs. Līdzīgi ir arī attiecībā uz augu valsti. Bieži vien slimības ir pat kaitīgākas nekā preparāti, ar kuriem tās apkaro. Protams, nevajag pārspīlēt — kā vienā, tā otrā gadījumā.

— Vai arī Latvijas augļkopji varēs sacensties ar kolēģiem Eiropā?

— Latvijā radītās ābolu šķirnes nemaz neatpaliek no Eiropā visatzinīgāk novērtētajām. Taču Latvijas lauksaimniekiem un dārzkopjiem vēl ļoti nopietni jādomā par mārketinga kooperatīviem. Zemniekiem jāspēj lielveikaliem piedāvāt atbilstīgas kvalitātes produkciju pietiekamā apjomā augu gadu — un to var, tikai apvienojoties. Jo lielveikals ir ļoti liels “spēlētājs”, un lauksaimniekiem jātur līdzi. Ir jomas, kur mūsējie to jau dara ar ļoti labiem panākumiem. Piemēram, kamēr “Mārupe” audzēs gurķus un tomātus, citu valstu dārzeņus aiz tiem būs grūti ieraudzīt, jo Latvijas pircēji labāk izvēlas pašu mājās audzēto. Nav vairs kā deviņdesmito gadu sākumā, kad gribējās aizjūras gurķus vismaz nogaršot.

— Bet vai, teiksim, no Spānijas ievestie dārzeņi nevar aizslēpties aiz mūsējo markas?

— Tāpēc radām sistēmu, kā to kontrolēt. Arī attiecībā uz kvalitāti. Esam ieviesuši, piemēram, kvalitātes zīmi ar karotīti — “Kvalitatīvs Latvijas produkts”. Mūsu mērķis ir atbalstīt vietējos ražotājus un publiski uzrādīt pašmāju kvalitatīvākos produktus.

— “Karotītes zīmi” var arī viltot!

— Jā, ir bijuši mēģinājumi to darīt. Tas, pirmkārt, apliecina, ka pašmāju produkcijai ir labs noiets. Otrkārt, Latvijas lielveikali tagad ir sprukās, jo pircēji pieprasa Latvijas produktus.

Tomēr naturāla blēdīšanās, uzlīmējot “karotīti” citu valstu produktiem, notiek reti. Pircējus māna arvien rafinētāk. Piemēram, vafeļu tortei, alum vai kādam citam no ārzemēm ievestam produktam izdomā latviski skanīgu nosaukumu, un pircējs iekrīt. Tāpēc jau Zemkopības ministrija atbalsta vietējos ražotājus, kas apvienojušies kvalitatīvas produkcijas ražošanā. Jaunā kvalitātes zīme palīdz ne vien atšķirt tos gurķus, kas patiešām izaudzēti Latvijā, no tiem, kas ievesti no citām valstīm un tikai paslēpti zem latviska nosaukuma, bet arī atpazīt patiešām kvalitatīvu preci. Uzlīmi ar karotīti zemas kvalitātes pašmāju ražojumam neredzēt kā savas ausis! Un pircējs jau nav vientiesis, kas izvēlēsies pašmāju, bet sliktu preci, nevis kvalitatīvu, lai arī citā valstī ražotu.

— Vai, iepērkoties veikalā, painteresējaties, no kuras valsts katrs produkts ir?

— Pērku tikai Latvijā ražotu sviestu, sieru, maizi. Importētā gaļa arī mani neinteresē. Šo produktu izvēle mums ir daudzveidīga un kvalitāte laba. Ābolu savā dārzā mums gana, pietiek arī sulai. Lai gan tad, kad savu ābolu nav un uz tirgu iet nav laika, dažkārt nopērku no Polijas atvestos. Ziņkāres mudināts, esmu iegādājies arī kādu ārzemju sieru — lai salīdzinātu ar pašmāju līdzīgu ražojumu. Nu, un banānus pērku, neprasot, no kuras valsts tie ir…

Vispār man savā ziņā patīk veikalu apmeklējumi — eju kā ekskursijā un pētu preču daudzveidību, izdaru secinājumus.

— Kā mums pietrūkst?

— Mans tēvs mēdz sacīt: “Ja vajag ko konkrētu, tad to nevar dabūt.” To gan viņš attiecina uz būvmateriālu veikaliem.

Man nepatīk lieli veikali. Reiz meita bija atstājusi sarakstu, lai viņai nopērku sieru, gaļu, šampūnu, vēl kaut ko. Aizbraucu uz lielveikalu un noskrēju “kilometrus”, kamēr visu vajadzīgo atradu, un pēc tam jutos, it kā būtu pamatīgi nostrādājies vai sportojis. Nē, lielās pārdotavas nav priekš manis!

— Vai tirgiem, jūsuprāt, ir nākotne?

— Un kā vēl! Visā pasaulē svaigi plūktas zemenes un garšaugus, svaigas zivis un nule kā ceptu maizi var nopirkt tieši tirgū. Tirgiem ir milzīga perspektīva, jo cilvēki vienmēr vēlēsies svaigus produktus, un veikaliem būs grūti konkurēt. Starp citu, no 1. janvāra mūsu Pārtikas veterinārais dienests tirgiem izvirzījis vēl stingrākas prasības, jo droša pārtika ir ļoti svarīga dzīves nepieciešamība.

Sava niša, protams, ir arī lielveikaliem — tie domāti cilvēkiem, kam vienmēr pietrūkst laika, kas varbūt tikai vienpadsmitos vakarā tiek vaļā no darba un visu grib nopirkt vienviet.

— Kā nākotnē mainīsies Latvijas ainava? Kam piederēs zeme?

— Tiem, kas nolēmuši saimniekot Eiropā, zemi nomās. Tā ir dārgs pamatlīdzeklis, tāpēc svarīgi radīt iespēju zemi nopirkt, lai pircēji būtu Latvijā. Patlaban veidojam atbalsta sistēmu — lai būtu lēti kredīti. Kredītlīnija investīcijām ar septiņiem procentiem ar termiņu līdz 20 gadiem. Jautājums jau izskatīts valdībā. Kredītresursi par 24 miljoniem jau radīti. Ja dabūsim papildus, varēsim justies pat labi!

Vai tas viss varētu mainīt Latvijas ainavu? Būs apstrādāti lauki, diezgan lieli. Būs turīgu saimnieku mājas. Viensētas. Patlaban intensīvi tiek izmantoti apmēram 30 procenti zemes. Kā melioratores dēls (manu pagastu nomeliorēja mātes vadībā, arī es esmu piedalījies drenu caurulīšu likšanā un darījis citus darbus) zinu, ka Latvijā ir platības, kas nebūs lauksaimniecībā konkurētspējīgas, toties tās izmantos citiem nolūkiem — audzēs mežus, atvēlēs tūrismam un atpūtai. Tā jābūt, jo ne visas zemes ir lauksaimniecībā piemērotas. Lielbritānijā to uzskatāmi var redzēt — gar jūru, gar upēm ir gludi lauki, kur aug labība un kartupeļi, tālāk, viļņotos pauguros, ganās govis, tur, kur pauguri kļūst stāvāki, — aitas, bet kalnienēs no lauksaimniecības vairs nav nekā.

Jānodarbojas ar to, kas kurā vietā piemērots!

— Kas ir lauksaimniecība — bizness vai dzīvesveids?

— Tai ir daudzfunkcionāls raksturs — lauksaimnieks ne tikai ražo naudu, slaucot pienu vai pļaujot labību, bet rada, kopj ainavu, kuru bauda visi valsts cilvēki, arī tie, kuriem ar lauksaimniecību nav ne mazākā sakara. Gan arī mēs reiz nonāksim pie tā, ka maksāsim lauksaimniekiem, kas saimniekos reģionos, par to, lai viņi uzturētu kārtībā ainavu vietās, kas lauksaimniecībai nav īsti piemērotas, — lai neaizaug kārklos, nepārvēršas čūkslājā.

— Kādas patlaban ir Zemkopības ministrijas prioritātes?

— Zināt, kas ir neparasti? Kā zemkopības ministram man arvien mazāk jautā par lauksaimniecību... Tātad var secināt, ka šajā nozarē daudzmaz ir kārtība un skaidrība!

Ar ko patlaban nodarbojas ministrija? Strādājam pie lauku attīstības koncepcijas. Svarīga ir subsīdiju programma. Nacionālajās subsīdijās ir 24 miljoni latu, trīs procenti no budžeta ir lauksaimnieku subsīdijas. Budžets pieaug strauji — mums ir straujākā izaugsme Eiropā! — un lauksaimnieki to jūt — subsīdijās saņemti jau vairāki miljoni.

Papildu līdzekļus lauku attīstībai iegūstam no SAPARD programmas. Eiropa atvēl 13 miljonus latu gadā. Pēdējā gada laikā arī lauksaimniecības ilgtermiņa kreditēšanas programma sniegusi papildu 24 miljonus latu.

Vēl strādājam pie zemes kreditēšanas programmas. Lauksaimniecībai modernizējoties, nodarbināto skaits laukos samazināsies — arī par to ministrijai jādomā.

Manā komandā zinātnieka grāda nav tikai man un vienam padomniekam — kā smejos, man nav ar ko īsti parunāt. Lai gan man arī agrāk bija zināma saistība ar zinātni — pirms kļuvu par ministru, strādāju konsultāciju dienestā. Tagad, veidojot koncepcijas, tiek izmantoti šie gudrie prāti, daudz arī konsultējamies ar zinātniekiem ārpus ministrijas. Nopietns zinātnes centrs, atvērts jaunām, mūsdienīgām tendencēm, ir Lauksaimniecības universitāte — to atzinuši arī mūsu ārzemju viesi.

Taču lauku attīstība jau nav tikai mūsu, bet arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Izglītības, Ekonomikas, Satiksmes un citu ministriju ziņā. Kā tāda prāva lustra pār Latvijas lauksaimniecību! Mūsu mērķis — lai nākotnē pēc iespējas mazāk nodokļos būtu jāpiemaksā lauksaimniecības funkcionēšanai. Un vēl mana cieša pārliecība — vislabākais atbalsts lauksaimniecībai būtu, ja… to vispār atņemtu! Jo izkropļojumi ir milzīgi.

— Kā sokas cīņa ar kontrabandu?

— Manā darba sarakstā 2001. gadā tā bija ar pirmo numuru. Milzīgi palielinājās oficiālais imports, samazinājās cenas. “Pelēkais tirgus” vienmēr ir bijis un būs. Taču tagad Latvijā situācija šajā ziņā ievērojami uzlabojusies. Cieši sadarbojamies ar Pārtikas veterināro dienestu. Tiklīdz gadās informācija, tā kontrabandai “sitam pa kājām” pie pirmās izdevības. Un jau baudām rezultātus — Ķekavas putnus pērk daudz vairāk.

— Vai Latvijas lauksaimniecība jūt arī pasaules ietekmi?

— Starp virzītājiem ir arī Amerikas Savienotās Valstis. Tur pabiju jau tad, kad kā saimnieks saņēmu stipendiju un varēju paskoloties Minesotas universitātē. Pie reizes papētīju laukus. Tur ir stipri citādāk nekā Eiropā, daudz liberālāk. Savs tirgus tiek ļoti aizsargāts, kvotēts, pēdējā laikā dažādos veidos pieaudzis atbalsts eksportam — milzīgos apjomos!

Tomēr uz pasauli vienmēr jāraugās ar vaļā acīm. Nenosodu nevienu no deviņdesmito gadu sākuma politiķiem, jo arī pats tolaik biju ar liberālākiem uzskatiem nekā tagad, — man šķita, ka daudz ko regulē tirgus. Konkurence jāveicina, lai sekmētu modernu saimniecību attīstību, tomēr ar pārējo pasauli jākaro nežēlīgi. Mūsu ministrijas ierēdniecība to jau iemācījusies gan Pasaules tirdzniecības organizācijas, gan Eiropas ietvaros. Nav ko lolot naivas ilūzijas! Esmu cieši pārliecināts, ka starptautiski jāaizsargājas, kā vien protam, izmantojot arī kvotu ierobežojumus. Ja sadarboties, tad tā, lai pašiem būtu izdevīgi!

Esam secinājuši, ka Eiropas Savienības lielākais pluss ir bagāts tirgus, bet lielākais mīnuss — milzīga birokrātija. To jau baudām.

— Ministri un valdības ik pa laikam mainās…

— Par ministriem un politiķiem ir daudz mītu, sabiedrībā valda izteikts negatīvisms. Piemēram, kāds skolas direktors, par cienījamu cilvēku uzskatīts pat 30 gadus, kļūstot par deputātu, pāris mēnešu laikā sabiedrības acīs kļuva par nelieti... Tas, ka politiķus kritizē, ir pareizi, īpaši ja viņi pieļauj kļūdas. Tomēr cilvēciski būtu atzīt, ka arī ierēdņi un politiķi savai valstij vēl labu, un zināšanas un pieredzi arī viņi diemžēl uzkrāj pamazām.

— Jūsu reitings gan ir mazliet virs vidējā.

— Reiz, braucot uz darbu, paņēmu kādu gadījuma mašīnas gaidītāju. Meitene man skarbi uzbruka: “Vai jūs, ministra kungs, zināt, kas notiek Latvijas laukos?” Atvaicāju: “Vai esat tik iedomīga un domājat, ka varētu man to pastāstīt?” Jaunkundzei šķita, ka viņai ir arguments: “Jūs jau laikam esat pilsētnieks, bet es no laukiem!” Mums bija ļoti interesanta saruna.

Ministra amatā esmu jau trešo gadu — neviens no iepriekšējiem zemkopības ministriem tik ilgi nav noturējies. Vaļsirdīgi sakot, kad tika sastādīta mana kā ministra darba programma, dažos punktos man tā likās utopiska. Piemēram, ilgtermiņa kreditēšanas programma ar lētiem resursiem uz 20 gadiem. Lauku attīstības koncepcija. Pārtikas vienotā dienesta izveide. Cukura nozarē bija krīze — 20 tūkstoši lieku tonnu, un bankas teica: ja valstī nebūs vienotas politikas, nozari nekreditēs...

Taču visi šie darba programmas punkti jau ir izpildīti! Izvirzām jaunus mērķus. Noris nozīmīgas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Tas viss gandarī, taču, protams, es rēķinos ar to, ka amats reiz būs jāatstāj.

Apzinos, ka man ir veicies labi, tomēr tas nav tikai mans nopelns vien — ir spēcīga komanda, spēcīga valdība. Man vienlaikus ir gan smagi, gan viegli, jo esmu saprasts un atbalstīts — lai arī politiskā greizsirdība pastāv vienmēr. Sākumā situācija bija slikta, notika streiki, visi mani lamāja, un es bieži pat nesapratu, par ko. Man bija iespējas daudz ko izdarīt. Zemkopības ministru neviena partija parasti nevēlas ņemt, jo problēmas laukos ir milzīgas, un arī pasaulē zemkopības ministrs nav tas amats, uz ko īpaši rautos.

Novēlu, lai nākamais zemkopības ministrs tāpat būtu ar diezgan lielu ietekmi valdībā, politiski spēcīga figūra, īpaši tobrīd, kad būs tā “pēdējā nakts”, kad tiks likti paraksti par atbalstiem kvotām un tā tālāk, kad būs jāparaksta vēsturiskais dokuments par iestāšanos Eiropas Savienībā! Lai tam cilvēkam ir stiprs mugurkauls! To novēlu arī sev kā lauksaimniekam, jo Eiropā saimniekošu tik un tā — pat ja nebūšu ministrs. Tā es zināmā mērā cīnos par savu nākotni.

— Jūsos jaušams stiprs sportā gūtais rūdījums…

— Ilgu laiku tiku uzskatīts par neperspektīvu un nevarēju iekļūt Latvijas jaunatnes izlasē. Septiņpadsmit gadu vecumā piedalījos jau pieaugušo Latvijas čempionātā, taču izlasē mani neņēma. Tomēr izsitos un no Latvijas izlases nostartēju vislabāk. Lai arī biju daudzkārtējs Latvijas čempions, PSRS izlasē mani neņēma (varbūt kāda nozīme bija vecāsmātes brālim Vilim Janumam?). Uzņēma tikai tad, kas laboju pasaules rekordu.

Starp citu, kad pagasta zemes komisijā pieprasīju zemi, viens otrs klusībā esot smīkņājis — sak, lai jau tas trakais motosportists pamēģina, nekas viņam neiznāks. Tagad liela daļa to skarbo manis vērtētāju jau izputējuši, turpretim mana saimniecība ir lielākā pagastā, viena no lielākajām rajonā.

Ar to gribu teikt, ka daudz ko savā dzīvē esmu sācis caur neatzīšanu. Arī ministra darbā. Bet tas, ko esmu pārdzīvojis, mani ir tikai norūdījis. Arvien esmu pārliecinājies, ka ir tikai divas iespējas — vai nu sabrūc, vai tiec tam pāri. Tagad jau es pavisam noteikti zinu, ka tikšu pāri jebkam. Lai arī varbūt caur neatzīšanu. Naivais ideālists nekad neesmu bijis, taču ideālista garu joprojām neesmu pazaudējis. Tāpat arī realitātes sajūtu.

Izteikti pozitīvi orientēts ir mans tēvs, un arī es cenšos tāds būt. Esmu iemācījies saulaini palūkoties uz negatīvo. Taču, ja kāds man izdara kādu riebeklību vai cenšas paklupināt, nemaz tik labs neesmu, lai viņam diži piedotu. Nedaru neko tādu, lai viņam sariebtu, bet pierādu, ka savā jomā varu izdarīt vēl trīs reizes labāk. Tā savulaik darīju motosportā, bet tagad — kā ministrs.

— Kam ticat? Dievam? Liktenim?

— Vecāmāte arvien mēdza atkārtot, ka Dievam tic, bet baznīcai — ne. Es neesmu sevišķi ticīgs. Tomēr liktenis laikam mums katram ir. Par to domāju kopš tās reizes, kad biju diezgan tuvu nāvei. Sportā neesmu pat mazo pirkstiņu traumējis, lai gan ir bijis jāapmet pat sešus kūleņus, taču toreiz man noteica nepareizu diagnozi. Kā izrādījās, bija plīsusi aklā zarna. Divdesmit dienas nogulēju reanimācijā… Vai Dievs ir, nezinu, bet Kāds mani līdz šim ir sargājis.

Kopš tā laika saprotu, ka dzīvi jāprot pieņemt visā tās daudzveidībā. Jāpriecājas par pavasarī plaukstošām lapām. Par katru jaunu rītu. Par saulrietu… Nē, es neesmu romantiķis — man varbūt ir tikai cita vērtību skala. Un tik daudz vēl ko gribētos iespēt — pabraukāt pa pasauli, piedalīties sacensībās, varbūt pat kopā ar dēlu…

Nē, man noteikti nav iemesla žēloties par dzīvi!

Intervēja Ina Eglīte un Helēna Grīnberga