Dr.habil.hist. prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Sūtņa amatā Vašingtonā

Nobeigums. Sākums "LV" nr.22/23, 26.01.2000., nr.24/25, 27.01.2000.

Kad Molotova — Ribentropa pakts un tā slepenais protokols 1939.gada 23. augustā bija parakstīts, Bīlmanis 15.septembrī informēja Munteru, ka šajā dienā ASV lielākās avīzes publicējušas rakstu, kurā diezgan noteiktā veidā apgalvots, ka Vācijas — PSRS slepenajā protokolā esot paredzēta arī Vācijas piekrišana Somijas, Igaunijas un Latvijas ietilpināšanai PSRS ekskluzīvā iespaida sfērā.

Šādā vai tādā veidā šī ziņa jau agrāk parādījās Amerikas presē, tūlīt pēc Vācijas — PSRS neuzbrukšanas līguma noslēgšanas. Aprunājoties ar ASV Ārlietu ministrijas ļaudīm, Bīlmanis guvis iespaidu, ka, lai gan viņi vēl netic šādai versijai, "tomēr zināmā mērā uztraukti".

1939.gada 10.oktobra ziņojumā Munteram Bīlmanis galvenokārt informēja par nule Maskavā parakstītā tā dēvētā bāžu līguma rezonansi ASV. Sūtnis rakstīja: "Latvijas — PSRS savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu (5.oktobrī — R.T. ) vietējā ārlietu ministrija uzņēma itin mierīgi un uzskata to kā tādu, lai gan Amerikas preses cenšas attēlot notikumu tā, it kā Latvija un Igaunija būtu nonākušas protektorāta stāvoklī (daudz no tā netrūka — R.T. ). (..) Tāpat tur ar lielu interesi uzklausīja manu paziņojumu, ka pēc Latvijas valdības uzskata nav iemesla apšaubīt krievu solījumus un ka Latvijā visi mierīgi turpina savu darbu."

Sūtnis atzīmēja, ka lielu sensāciju Vašingtonā izraisījusi "vāciešu evakuēšana no Latvijas un pārējām Baltijas valstīm. To saprot kā Hitlera žestu iepretim PSRS, bet tomēr netic, ka Pad[omju] Krievija ciešāki saistīšoties ar Vāciju".

Šajā trauksmainajā laikā, mēnesi pirms Latvijas okupācijas, Ministru kabinets 1940.gada 17.maijā nolēma: "Ja kara apstākļu dēļ nebūtu iespējams uzturēt sakarus ar Latvijas diplomātiskām un konsulārām misijām Rietumeiropā, piešķirt Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam ārkārtējās pilnvaras. Ja Zariņš nomirtu vai zaudētu rīcības brīvību, pilnvaras pāriet uz Latvijas sūtni ASV Alfredu Bīlmani". Līdz ar to Bīlmanis kļuva, tā teikt, par Latvijas diplomātu numur divi.

Viņš pēc Latvijas okupācijas jau 1940.gada 13.jūlijā izteica protestu pret notikumiem Latvijā ASV Ārlietu ministrijas Eiropas lietu šefam R. Ātertonam. Amerikāņu presei Bīlmanis paziņoja, ka, būdams valsts prezidenta A.Kvieša iecelts par Latvijas sūtni, viņš latviešu tautas vārdā protestē pret Latvijā notiekošajām nelikumīgajām pārmaiņām un rezervē sev tiesības neatzīt 14. un 15.jūlijā notiekošo Saeimas viltus vēlēšanu rezultātus. Protestus viņš atkārtoja 18. un 23.jūlijā.

Tiem bija arī rezultāti. Jau 15.jūlijā ASV valdība "iesaldēja" amerikāņu bankās noguldītos Baltijas valstu līdzekļus un zeltu, piešķirot zināmas summas sūtniecību un konsulātu darbības turpināšanai. Aiz okeāna palika arī 8 Latvijas kuģi.

Ne bez Bīlmaņa pūlēm ASV sekretāra vietnieks S.Velless1940.gada 23.jūlijā parakstīja deklarāciju, kurā ASV valdība nosodīja PSRS mērķi iznīcināt Baltijas valstu politisko un teritoriālo integritāti, nosodīja katru vardarbību "vienalga, vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus".

Saprotams, ka Bīlmaņa nostāšanās pret Latvijas okupāciju nebija pieņemama A. Kirhenšteina vadītajai marionešu valdībai, un tā 1940.gada 29.jūlija sēdē nolēma lūgt Valsts prezidentu "Dr.Alfredu Bīlmani atcelt no ieņemamā amata disciplināru pārkāpumu dēļ, skaitot no š.g. 29.jūlija. Nolemj lietu nodot prokuratūrai A.Bīlmaņa saukšanai pie kriminālatbildības".

Vēl bargāku lēmumu Ministru kabinets pieņēma nākamajā dienā: "Pamatojoties uz likuma par pavalstniecību 8.2 panta noteikumiem, nolemj atņemt pilsoņu tiesības bijušajam sūtnim Londonā Kārlim Zariņam un, pamatojoties uz tā paša likuma 9.panta 3.daļas noteikumiem, nolemj konfiscēt Kārļa Zariņa un Alfreda Bīlmaņa īpašumus. Kā valsts nodevējus Kārli Zariņu un Alfredu Bīlmani izsludināt ārpus likuma."

Taču "nodevējs" klusēt nedomāja. Kad PSRS Augstākā padome 1940.gada 5.augustā pieņēma lēmumu par Latvijas inkorporēšanu Staļina impērijas sastāvā, Bīlmanis sniedza kārtējo paziņojumu presei. Tajā bija teikts: "Latvijas sūtnis uzskata, ka šis akts ir rupjš starptautisko tiesību, prakses un morāles pārkāpums, un viņš stingri protestē pret vardarbību attiecībā uz Latvijas integritāti."

Bīlmanis nebūt nedomāja atgriezties padomju anektētajā dzimtenē, kā to prasīja turienes varasvīri, bet turpināja cīņu pret Latvijas krievu un pēc tam vācu okupāciju no brīvās pasaules. Bez paziņojumiem, preses konferencēm, sarunām ar amerikāņu un citu valstu diplomātiem viņš plaši izmantoja iespiesto vārdu. No 1941. gada līdz savai nāvei 1948. gadā Bīlmanis publicēja Vašingtonā, galvenokārt angļu valodā, vairāk nekā 50 grāmatu, brošūru un rakstu, kuri visi (ar retiem izņēmumiem) bija vērsti pret divām okupācijas varām. Latvijas sūtniecībai bija savs preses birojs, un tā sūtņa vadībā izdeva informācijas biļetenu ("Latvian Information Bulletin"), kurā bieži bija redzamas arī Bīlmaņa publikācijas.

Jau 1942. gadā iznāca viņa sastādītais dokumentu krājums "Latvia in 1939–1942". Tam sekoja dokumentāru materiālu kopojums divos sējumos "Latvia Under German Occupation".

Visnozīmīgākais Bīlmaņa veikums šajā laukā bija 1944. gadā iznākušais 255 lappušu lielais dokumentu krājums "Latvian – Russian Relations" (tā otrais izdevums nāca klajā turpat Vašingtonā 1978. gadā). Grāmatu ievadīja vēsturisks "Pārskats par Latvijas starptautiskajām attiecībām". Tam sekoja dokumenti, sākot ar 1721. gada 30. augustā parakstīto Nīstades miera līgumu starp Krieviju un Zviedriju par Vidzemes pāreju krievu valsts varā un beidzot ar Latvijas Centrālās padomes paziņojumu 1944. gada februārī par latviešu tautas prasību atjaunot neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku. Krājumā bija publicēti galvenie Latvijas – Krievijas (PSRS) līgumi starpkaru periodā: 1920. gada 11. augusta miera līgums, 1932. gada 5. februāra neuzbrukšanas līgums, 1933. gada 3. jūlija konvencija par agresora noteikšanu u.c. Izdevumā pirmo reizi tika publiskoti Muntera izdarītie pieraksti par viņa sarunām ar PSRS vadītājiem 1939. gada 2.–3. oktobrī pirms bāzu līguma noslēgšanas. Grāmatas pamattekstu papildināja vairāki pielikumi, kuru vidū īpaši atzīmējama Latvijas 1922. gada Satversme un 1934. gada 12. septembrī parakstītais Baltijas valstu saprašanās un sadarbības līgums.

Bīlmaņa gulbja dziesma savas dzimtenes historiogrāfijā bija kapitāla 441 lappusi liela Latvijas vēsture — "History of Latvia" — kura gan iznāca 1951. gadā jau pēc viņa aiziešanas viņsaulē. Grāmata aptvēra Latvijas vēsturi no vissenākajiem laikiem līdz Latvijas otrreizējai pilnīgai iekļaušanai PSRS sastāvā 1945. gadā. Par tās saturu, kuru diezin vai vajag pārstāstīt, liecina jau visu sešu daļu nosaukumi: "Cilšu Latvija", "Vācu kundzība", "Poļu un zviedru kontrolē", "Krievu varā", "Neatkarība" un "Atkal lielvalstu laupījums".

Bīlmaņa pēdējo un visapjomīgāko darbu, kuru viņš veltīja latvju tautai, izdeva pazīstamā akadēmiskā izdevniecība — "Princeton University Press". Ievērojamais amerikāņu vēsturnieks S.H.Tomsons, kas uzrakstīja priekšvārdu šai grāmatai, to nobeidza ar vārdiem: "Šī Latvijas vēsture ir rakstīta ar mīlestību un dziņu pēc patiesības. Vairāk par to nevar prasīt ne no viena nacionāla vēsturnieka."

Vēsturnieks, diplomāts un žurnālists Dr. Alfreds Bīlmanis šķīrās no dzīves Vašingtonā 1948. gada 26. jūlijā. Viņa dāsnā mūža devums, kuru papilnam saņēma Latvija, ir cieņas un atceres vērts.

No sūtņa ASV A.Bīlmaņa ziņojuma ārlietu ministram V.Munteram

Konfidenciāli

Vašingtonā, 1939.g.18.septembrī

Augsti godājamais ministra kungs,

PSRS gājiens, lai reokupētu Baltkrievijas un Ukrainas apgabalus Polijā, visus pārsteidza ar savu ātrumu un motivāciju, lai gan vietējā ārlietu ministrija to sagaidīja, kā Jums jau ziņoju savā š.g.15.septembra konfidenciālā rakstā Nr.700/753. Krievu gājienu, tāpat kā gājiena motivāciju un PSRS neitralitātes pasludināšanu, uzskata par ļoti veiklu vilcienu. Tas izdarīts tai laikā, kad Polijas valdība un valsts prezidents vairs neatradās uz Polijas teritorijas, un kā motivācija uzdota krievu minoritāšu pasargāšana. Kā tagad redzams, tas Londonā nav izsaucis kara pasludināšanu pret PSRS, bet vienīgi protestu. Amerikas ārlietu ministrija, ar kuras vienu no augstākiem darbiniekiem vēl sestdien kopā vakariņoju sūtniecībā, neko nezināja par PSRS akciju. Sestdien no rīta apmeklēju arī ārlietu viceministru [Assistant Secretary of State] Berle, kas ir viens no tuvākajiem Rūzvelta padomdevējiem. Tas arī vēl nezināja par PSRS nodomāto gājienu, lai gan viņš to sagaidīja un man pat uz kartes parādīja iespējamo robežu, kas pēc viņa kalkulācijas sakristu ar 1917.g. robežu, t.i., tā vilktos līdz Bugas upei. Izsakot savas personīgās domas, Berle teica, ka Baltijas valstīm jābūtot ļoti uzmanīgām, jo neesot tomēr zināms, vai PSRS nav nodomājusi reokupēt arī Baltijas valstis un Somiju. Viņš gan man lūdza šo viņa informāciju netelegrafēt uz Rīgu, jo tā neesot oficiāla, bet tikai viņa "bad dream"1. Mēs taču zinot, ka taisni viņš Versaļas miera konferencē bijis viens no nedaudzajiem Baltijas valstu neatkarības atbalstītājiem, un viņš joprojām uzskatot, ka tās pilnīgi pierādījušas savu tiesību eksistēt kā neatkarīgas valstis. Nevarot tomēr zināt, kas slēpjas aiz Vācijas–PSRS vienošanās Tomēr jāpiezīmē, ka uz Austrumeiropas kartes pie sienas Berle kabinetā ar zīmuli bija uzvilkta līnija, kas gāja pa Daugavu līdz Rīgai, atstājot rietumu pusē Kurzemi, Lietuvu un etnogrāfisko Poliju. Berle man arī neteica, ka šāda informācija viņam nākusi no Rīgas.

Jāsaka, ka pa visu Amerikas presi gāja ziņa, ka PSRS atgriezīšoties pie Pētera Lielā politikas, reokupēšot Baltijas valstis, u.tml. Šīs ziņas nāca gan no Augura Londonā, gan no Amsterdamas u.c., un arī Donals Day2 no Rīgas ziņoja, ka Baltijas valstu militārie vadoņi esot satraukti par PSRS nodomiem. Ceram ka ziņa, kas parādījās šodien par to, ka PSRS informējusi arī Baltijas valstis par savu neitralitāti, izgaisinās ļauno iespaidu.3

Apmeklējot vietējās ārlietu ministrijas Eiropas departamenta vicedirektoru Hendersonu, kas pārzin Baltijas valstu lietas, tam taisni prasīju, vai viņam nav kādas ziņas par kādiem PSRS nodomiem pret Baltijas valstīm un Somiju. Arī tas man apgalvoja, ka nekādu uztraucošu ziņu neesot. Vienīgā viņa ziņa esot tā, ka dzelzceļu satiksme starp Maskavu un Rīgu nedarbojoties kārtīgi, kas pēc viņa ieskatiem stāvot sakarā ar PSRS karaspēka pārvadājumiem. Hendersons man draudzīgā kārtā sūdzējās par Amerikas sūtniecību Kauņā — ka tā nesūtot pietiekoši ziņas un pie reizes uzslavēja sūtni Sēju4, kas esot viņu sūtniecības Kauņā galvenais informācijas avots. Hendersons man arī parādīja telegrammas projektu sūtnim Noremam5 Kauņā ar direktīvu, paskaidrot bērnu evakuācijas iemeslus no Kauņas, sniegt informāciju attiecībā uz Lietuvas nodomiem pret Viļņu un vai Vācija un PSRS neskubinot Lietuvu reokupēt Viļņu. Starp citu, Hendersons man stāstīja, ka viņiem pienākot informācija kaudzēm, gan no pārstāvībām, gan Amerikas preses aģentūrām, žurnālistiem, pa radio no Londonas, Berlīnes, Parīzes, Amsterdamas, u.t.t. vajagot lielu prasmi, lai šo informāciju klasificētu un pareizi nokritizētu. Par laimi Eiropas departamenta direktors Moffat’s, pats Hendersons un viņa līdzstrādnieki visi pazīst PSRS un viņas kaimiņvalstis, ir labi informēti par visiem apstākļiem un netic "tatāru ziņām". Jūs jau informēju agrākā ziņojumā, augsti godājamais ministra kungs, ka Amerikas ārlietu ministrija apturēja sūtniecības Rīgā dāmu un bērnu evakuāciju, neuzskatot to par pamatotu. Šodien izsniedzu vīzu jaunieceltam Amerikas vicekonsulam Reinhardtam Tallinnā, kas dodas uz savu darba vietu. [..]

Dr.Alfrēds Bīlmanis

Sūtnis Vašingtonā

––––––––––––––––––––––––––––––––––

LVVA, 2574.f., 4.apr., 746 l.1., 45.–48.lp. Oriģināls.

1 "Ļauns sapnis".

2 "Chicago Tribune" korespondents Rīgā.

3 1939.gada 17.septembrī PSRS valdība Maskavā iesniedza Vācijas, Itālijas, Irānas, Ķīnas, Japānas, Lielbritānijas, Francijas, Afganistānas, ASV, Turcijas, Somijas, Bulgārijas, Latvijas, Mongolijas, Dānijas, Igaunijas, Zviedrijas, Grieķijas, Beļģijas, Rumānijas, Tuvas Tautas Republikas, Lietuvas, Norvēģijas, Ungārijas diplomātisko pārstāvniecību vadītājiem notu, kurā paziņoja, ka PSRS piekops neitralitātes politiku attiecībās ar šīm valstīm.

4 L.Sēja — Latvijas sūtnis Lietuvā.

5 O.Norems — ASV sūtnis Latvijā.

6 Domāta PSRS 1939.gada 17.septembra nota, kurā teikts, ka padomju valdība vēlas "... atpestīt poļu tautu no nelaimīgā kara..." — Ghfdlf 1939, 18 ctyn.

7 "Pārākumu".

8 1939.gada 12.septembrī Latvijā tika pieņemts papildinājums kredītlikumā, ar kuru latu atraisīja no mārciņas (piesaistīts pie tās — 1936.gada 29.septembrī) un nepiesaistīja to vairs ne pie kā. Latvijas Bankai bija jāmēģina stabilizēt latu ar mērķi nepieļaut būtisku cenu pieaugumu. — skat. Latvijas ĀM ģenerālsekretāra M.Nukšas 1939.gada 19.septembra pārskatu. (LVVA, 2574.f., 3.apr., 3305.l., 175.lp.).

Ārkārtējo pilnvaru teksts

Valsts kanceleja 1940.gada 18.maijā

Nr.48

Rīgā, Valdemāra ielā 3, dz.4

Ārlietu ministram

Valsts kanceleja paziņo, ka Ministru kabinets 17.maija sēdē nolēma:

1. Ja kara apstākļu dēļ nebūtu iespējams uzturēt sakarus ar Latvijas diplomātiskām un konsulārām misijām Rietumeiropā, piešķirt Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam ārkārtējās pilnvaras.

2. Laiku, kad pilnvaras stājas spēkā, noteic ārlietu ministrs, dodot attiecīgu rīkojumu sūtnim Londonā un norādot, kādas misijas padotas ārkārtējām pilnvarām.

3. Ja tehnisku iemeslu dēļ ārlietu ministram nebūtu iespējams nodot rīkojumu sūtnim Londonā, pēdējam piešķirtās ārkārtējās pilnvaras stājas spēkā automātiski.

Sūtnis Londonā to pārbauda, nosūtot attiecīgu telegrāfisku pieprasījumu ārlietu ministram un nesaņemot atbildi divdesmit četru stundu laikā, rīkojas uz ārkārtējo pilnvaru pamata līdz laikam, kamēr atjaunojas sakari ar ārlietu ministru.

4. Sūtnim Londonā Kārlim Zariņam piešķirtās ārkārtējās pilnvaras attiecas uz visām Latvijas diplomātiskām un konsulārām misijām, izņemot misijas šādās valstīs: Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā un Padomju Savienībā.

5. Ja sūtnis Kārlis Zariņš laikā, kad spēkā viņa ārkārtējās pilnvaras, mirtu vai zaudētu rīcības brīvību, ar šo lēmumu piešķirtās ārkārtējās pilnvaras pāriet uz Latvijas sūtni Amerikas Savienotajās Valstīs Alfrēdu Bīlmani.

6. Ārkārtējās pilnvaras dod tiesības:

a) aizstāvēt Latvijas intereses pēc labākās apziņas visās zemēs, izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un Padomju Savienību;

b) šai nolūkā dot saistītājus rīkojumus visām Latvijas misijām, izņemot misijas iepriekš minētās valstīs;

c) rīkoties ar valsts līdzekļiem un kustamo un nekustamo mantu, kas attiecīgo misiju rīcībā;

d) uz laiku atcelt no amata sūtņus, kā arī atcelt no amata vai pārvietot visus citus misiju darbiniekus;

e) likvidēt misijas, izņemot legāciju Amerikas Savienotās valstīs;

f) iecelt delegātus sapulcēm un konferencēm;

g) ārkārtējos apstākļos, kas kavē šo tiesību izlietošanu, nodot šo pilnvarojumu sūtnim Alfrēdam Bīlmanim.

Parakstījuši: R.Bulsons

Valsts kancelejas direktora v.i.

B.Roze

Nodaļas vadītāja v.i.

Noraksta pareizību apstiprinu: T.Anševics

Administratīvā departamenta direktors

––––––––––––––––––––––––––––––––––

Dr.M.Valters. 15.maija apvērsums un ārkārtējās pilnvaras ar pilnvaru tekstu. — Stokholma, 1951, 46.–48.lpp.

Pirmpublikācija latviešu valodā

Latvijas ministrs Dr. Alfreds Bīlmanis par gaidāmajām nelikumīgajām un antikonstitucionālajām Latvijas Saeimas vēlēšanām 1940.gada 14. un 15.jūlijā

Paziņojums presei

1940.gada 13.jūlijā

Latvijas ministrs ir informēts, ka Padomju Sociālistisko Republiku Savienība bez jebkāda pamata apsūdz Latvijas valdību 1939.gada 5.oktobra Latvijas un Padomju Savienības Savstarpējās palīdzības līguma pārkāpšanā. Informācija presē liecina arī, ka 1940.gada 16.jūnijā noslēgta Latvijas valdības un PSRS papildu vienošanās ar mērķi veicināt minētā Savstarpējās palīdzības līguma īstenošanu. Bet šāda vienošanās nekad nav bijusi ratificēta, proklamēta vai publicēta. Nav arī informācijas, ka to būtu ratificējusi Latvijas valdība. Tādējādi ir skaidrs, ka Latvijas valdībai ticis izvirzīts ultimāts.

Ir zināms, ka šī mīklainā vienošanās ļāva ievērojamam padomju armijas kontingentam ienākt Latvijā, kā arī izveidot propadomisku pagaidu valdību.

Šī jaunā valdība ir izsludinājusi vēlēšanas, kam "saskaņā ar Latvijas konstitūcijas 6.pantu", kā savā telegrammā Josifam Staļinam ziņo premjerministrs Augusts Kirhenšteins, jānotiek 14. un 15.jūlijā. Šis pants skan šādi: "Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās."

Latvijas ministrs vēlas piezīmēt, ka, neraugoties uz Latvijas Ārlietu ministrijai adresētām telegrammām ar lūgumu pēc autentiskas informācijas par gaidāmo vēlēšanu raksturu, atbilde nav saņemta, izņemot telegrammu saņemšanas fakta apstiprinājumus.

Ir zināms, ka Latvijas tautas vairākumam ir liegtas tiesības dibināt partijas, izvirzīt savus kandidātus un īstenot vēlēšanu kampaņas. Vienīgā partija, kurai ļauts piedalīties vēlēšanās, ir prosovetiskais Apvienotais strādnieku bloks, kas pārstāv visai niecīgu elektorāta daļu. Tādēļ šo vēlēšanu iznākumu neatkarīgi no tā, vai runa ir par Saeimu (parlamentu), valdību vai prezidentu, nevar uzskatīt par patiesu Latvijas tautas gribas izpausmi saskaņā ar Latvijas konstitūcijas 6.pantu, īpaši ņemot vērā PSRS bruņoto spēku jūtamo klātbūtni Latvijā.

Ievērojot šos faktus, Latvijas ministrs, ko iecēlis konstitucionāli ievēlētais Latvijas prezidents Alberts Kviesis un kas tādējādi ir tiesīgs runāt Latvijas tautas vārdā, patur tiesības neatzīt gaidāmo vēlēšanu rezultātus un ar tiem saistītos aktus.

Dr. Alfreds Bīlmanis,

Vašingtona, Kolumbijas apgabals Latvijas ministrs

Latvijas ministrs Vašingtonā par Latvijas iekļaušanas Padomju Savienībā neatzīšanu

Paziņojums presei

1940.gada 6.augustā

1940.gada 6.augustā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstākā Padome paziņoja par Latvijas Republikas iekļaušanu Padomju Savienībā. Latvijas ministrs uzskata šo aktu par kliedzošu starptautisko tiesību, prakses un morāles pārkāpumu un ar visu nopietnību protestē pret šo Latvijas integritātes ignorēšanu.

Lai gan PSRS ir mēģinājusi radīt iespaidu par notiekošā likumību, pat paviršs ieskats Latvijas konstitūcijā atklāj, ka šī "likumība" ir tikai trausls aizsegs, lai apslēptu vājākas valsts neatkarības iznīcināšanu ar rupja spēka palīdzību.

Latvijas konstitūcijas pirmajā pantā ir teikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. 76. un 77.pants nosaka:

"76. Satversmi Saeima var grozīt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu. Pārgrozījumus pieņem trijos lasījumos ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu.

77. Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo vai sesto pantus, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir nododami tautas nobalsošanai."

Labi zināms, ka tautas nobalsošana Latvijā nav notikusi un pat Saeimas vēlēšanas bijušas nelikumīgas — tikai vienai partijai bija ļauts tajās piedalīties. Turklāt Latviju okupējušās Padomju Savienības prāvā militārā kontingenta klātienē nekāds referendums jeb plebiscīts nevarēja notikt. Tādējādi PSRS un Latvijas marionešu Saeimas rīcībā, inkorporējot Latvijas Republiku Padomju Savienībā, nav ne mazākās konstitucionālās likumības.

Dr. Alfreds Bīlmanis,

Vašingtona, Kolumbijas apgabals Latvijas ministrs

Latvijas ministrs Vašingtonā par Vācijas un Krievijas karu

Paziņojums presei

1941.gada 25.jūnijā

Latvijas ministram Amerikas Savienotajās Valstīs, kuru atbilstoši akreditējusi neatkarīgā un likumīgā Latvijas valdība, lai pārstāvētu Latvijas tautu šajā valstī, un kurš apveltīts ar īpašām pilnvarām, lai rīkotos Latvijas tautas interesēs kritiskos apstākļos, ir gods nākt klajā ar šo paziņojumu sakarā ar neseno Vācijas un Padomju Krievijas bruņoto konfliktu, kurā pretēji savai gribai tika iesaistīta Latvijas tauta, laupot tai iespēju paust savu neatkarīgo viedokli vai iespaidot divu lielvaru kara, kas aptvēris daļu Latvijas teritorijas, iznākumu.

Prāvi Padomju Krievijas bruņotie spēki, pārkāpjot visus pastāvošos Latvijas un Padomju Krievijas līgumus un pretēji PSRS vadītāju un valdības svinīgajiem solījumiem Latvijai, 1940.gada 17.jūnijā iebruka Latvijas Republikā, brīvā un neatkarīgā valstī. Līdzīgā veidā notika iebrukumi Igaunijā un Lietuvā.

Ar brutālas agresijas, nodevības un uzspiestu marionešu parlamenta vēlēšanu palīdzību PSRS nodibināja kontroli pār visām Latvijas institūcijām. Tā anektēja Latviju un padarīja to par komunistiskās Padomju Krievijas daļu. Latvijas tauta un tās pārstāvji, kas atrodas ārpus iebrucēju ietekmes, nekad nav atzinuši šīs nelikumīgās darbības.

Saskaņā ar informāciju, ko izdevies saņemt no okupētās Latvijas, tur nodibināts komunistiskā terora režīms, sociālā, ekonomiskā un politiskā iekārta iznīcināta, reliģiskā dzīve apspiesta. Rezultāts ir neaprakstāmas, necilvēciskas ciešanas. Līdzīgi notikumi risinājās Igaunijā un Lietuvā.

Labi zināms, ka Latvijas tauta visiem iespējamiem līdzekļiem ir centusies atbrīvoties no varmācīgajiem padomju iebrucējiem.

Tajā pašā laikā ir arī skaidrs, ka drausmīgās padomju teroristiskās militārās okupācijas nomaiņa ar militāro okupāciju, ko patlaban acīmredzot veic Vācijas armija, nenesīs Latvijai un tās iedzīvotājiem brīvību un pilnīgu neatkarību.

Kā pienācīgi akreditētam Latvijas sūtnim un pilnvarotam ministram man ir gods Latvijas tautas vārdā svinīgi deklarēt, ka Latvija turpinās cīņu, lai panāktu pilnīgu bezierunu neatkarību.

Izsakot pateicību Amerikas Savienoto Valstu valdībai un lielajai amerikāņu tautai par solidaritāti Latvijas brīvības centienos, Latvijas ministrs lūdz Amerikas Savienotās Valstis arī turpmāk grūtos brīžos paust labo gribu un sniegt atbalstu Latvijai, kuras nevainīgiem ticīgiem cilvēkiem pretēji savai gribai jāizcieš visas divu militāro lielvaru kara šausmas un kuru vienīgā vēlēšanās ir atkal kļūt brīviem, neatkarīgiem un baudīt sava sūrā darba augļus, būt patiesi labiem kaimiņiem.

Dr. Alfreds Bīlmanis,

Vašingtona, Kolumbijas apgabals Latvijas ministrs Vašingtonā

1941.gada 25.jūnijs

"Latvijas Vēstneša" (Juris Afremovičs) tulkojums no angļu valodas.

No A.Bīlmaņa grāmatas "Latvian–Russian Relations", USA, 1944., 1978.