Ja grib dzīt taisnu vagu

Dr. geogr. Anna Seile, Saeimas deputāte

Par Annu Seili visvairāk var uzzināt no viņas atmiņu krājuma “Annas burtnīciņas”, bet rakstnieces talantu tomēr daudzkārt ir pārsniedzis viņas politiķes talants un popularitāte. Kā politiķe un lauksaimniecības jautājumu pārzinātāja Anna Seile ir ieguvusi lielu autoritāti. Kolēģi par viņu saka: “Pie Anniņas parasti vēršas kā pie pēdējās instances, viņas padoms cilvēkiem daudzu sasāpējušu jautājumu risināšanā ir noteicošais.”

Šī uzticība panākta jau no 1990.gada, strādājot par deputāti un vadot dažādas komisijas, kas nodarbojas ar lauksaimniecības un zemes jautājumiem. Darbā Annai Seilei palīdzējis arī zinātnē sasniegtais. Viņa ir ģeogrāfijas doktore, Latvijas Lauksaimniecības universitātes goda doktore. Jaunībā strādājusi par pedagoģi, zinātnisko līdzstrādnieci zinātnes un ražošanas apvienībā “Silava”, Slīteres Valsts rezervātā bijusi direktora vietniece.

Tagad Anna Seile ir priecīga, ka no saviem deputātes pienākumiem var uz dažām dienām atpūsties un aizbraukt uz to pašu Slīteres pusi, kur Zilo kalnu kraujas malā Dundagas pagastā ir viņas mājas Birzkalni. Būdama vairāku likumprojektu un mācību grāmatas par ģeomorfoloģiju autore un līdzautore, Anna Seile vienmēr ir iestājusies par skaidru un tiešu latviešu valodu. Tādu valodu viņa prasa arī sadzīvē, darījumos un presē. Un, kā jau mēs visi, arī Anna Seile sapņo par to, kaut biežāk varētu pabūt kopā ar ģimeni, ar radiem, tuviem un mīļiem cilvēkiem. Bet deputāta misija jau tomēr ir vienmēr būt kopā ar tautu.

— Vai jūs piekrītat teicienam: kas pie arkla pieķēries, lai atpakaļ neskatās! Savulaik to bija iecienījis kādreizējais premjerministrs Māris Gailis, kas tagad ar jahtu “Milda” apceļo pasauli. Vai mums pašlaik ir tādas vagas Latvijas ekonomikā, kuras var droši dzīt uz priekšu? Vai lauksaimniecība ir šo vagu vidū?

— Dzenot taisnu vagu, atpakaļ nav jāskatās. Tikai mūsdienās ar zirdziņu taisnu vagu neizdzīsi, laiks pārsēsties modernā traktorā. Māris Gailis, naudu sapelnījis, ar modernu jahtu vago pasaules okeāna ūdeņus, un viņam par zemnieku problēmām bēda maza. Bet zemniekam, kopjot Latvijas zemi, drošības par savu nākotni nav. Lauksaimnieciskā darbība, ja modernizācijā nav ieguldīti lieli līdzekļi, nevar nodrošināt stabilus ienākumus, bet ģimene dzīvību vilkt var. Kredītu piešķiršanas sistēma ir vairāk vai mazāk veiksmīgi izmantojama tikai lielsaimniecībām. Jebkurš kredīts ir tikai aizdevums, kas noteiktā laikā jāatdod. Bet laukos dzīvojošajiem ir nepieciešama drošība un stabilitāte, lai saglabātu un lietderīgi apsaimniekotu savu īpašumu. Nav radīti nepieciešamie priekšnoteikumi saimniekošanas uzsākšanai no jauna tādā līmenī, lai spētu saražoto produkciju veiksmīgi pārdot tirgū. Manuprāt, par agru esam sākuši piemērot Eiropas prasības tiem ražotājiem, kuri spētu iekļauties Latvijas iekšējā tirgū, liedzot iespējas veiksmīgi pārdot savus saražotos pārtikas produktus vietējā ciema veikalos. Arī nodokļu politika pēdējos gados ir kļuvusi pārliecīgi stingra, uzrēķinot soda procentus par laikus nesamaksātiem nodokļiem, neņemot vērā zemes īpašnieku iespējas veikt sava īpašuma apsaimniekošanu. Par laikā nenomaksāto nekustamā īpašuma nodokli pašvaldības pieņem lēmumu bezstrīdus kārtībā piedzīt iekavētos maksājumus atbilstoši likuma “Par nodokļiem un nodevām” nosacījumiem. Liela daļa īpašnieku, nespēdami samaksāt prasīto, ir spiesti savus īpašumus pārdot, tā arī neuzsākuši vagu dzīt.

— Komponists Raimonds Pauls, ar kuru noteikti ne vienreiz vien esat tikusies Saeimā, reiz teica: “Kamēr es kustos — rakņāšos Latvijas zemē.” Vai zeme, Latvijas lauki nav tas pats, kas latvieša gars, vistiešākie viņa mentalitātes veidotāji?

— Raimonds Pauls ir ar lielu talantu apveltīts cilvēks, un, ja viņam patīk rakņāties zemē, viņš to arī darīs. Viņš arī spēj uzturēt kārtībā savus īpašumus, jo naudu nepelna ar rakņāšanos zemē. Bet arī tas ir vajadzīgs — savs īpašums, kuru var kopt, var priecēt acis un garu, var atpūsties no pilsētas kņadas. Un labi ir tas, ka cilvēks nav lielmanīgs un nejūtas pārāks par to lauku rūķi, kura darbs ir saistīts ar zemi un tikai ar zemi. Un tieši lauku cilvēki vislabāk izprot kultūras vērtības, un visskaidrākās un visredzīgākās ir viņu sirdis. No lauku smaržām un kūts smakas ir cēlies katrs rīdzinieks... Ir pēdējais laiks domāt par to, lai no laukiem uz pilsētu neaizplūstu arī vidējā un jaunā paaudze. Bet, lai kā zemniekam klātos, manuprāt, laukus pataisīt par apbrīnas un tūrisma objektiem Latvijā neizdosies: jau daudzus gadu desmitus jaunie dodas pasaulē laimi meklēt, bet, izglītību un pasaules redzējumu skatījuši, kā Sprīdīši vismaz pusmūžā atgriežas savās lauku mājās. Un tad snaudošajās nomalēs veidojas kultūrvide, tiek celtas jaunas mājas un būvēti ceļi! Un arī daudzu ģimeņu jaunā paaudze rūpīgi seko savas ģimenes tradīcijām, kopjot lauku zemi.

— Ja spēkā būs likums, kas ārzemniekiem ļaus brīvi iegādāties Latvijas zemi, vai nepiepildīsies to zemnieku vārdi, kuri šodien saka — latvieši pārdos zemi, lai iegādātos sev zārku?

— Latvijā jau kopš 1995.gada ir spēkā grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, kuri dod tiesības pirkt Latvijas zemi uzņēmējsabiedrībām no valstīm, ar kurām noslēgti savstarpējās sadarbības līgumi. Šo valstu skaitā ir visas Eiropas Savienības valstis, Baltijas valstis, ASV un daudzas citas. Zemi iegādāties īpašumā bez ierobežojumiem nevar vienīgi mūsu valstī dzīvojošie nepilsoņi un ārzemnieki — fiziskas personas. Jebkurš ārzemnieks no minētajām valstīm var nodibināt Latvijā firmu — kaut vai ģimenes uzņēmumu — ar mērķi tirgoties ar nekustamo īpašumu un var pirkt laimīgs zemi no nodokļu parādos iestigušajiem latviešu pensionāriem. Zemi visvairāk pērk vācu, holandiešu, dāņu, zviedru un kanādiešu uzņēmēji Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē. Pērk par 50 līdz 200 reižu lētāku cenu nekā savās mītnes zemēs. Pērk par subsīdijām, kuras valstis maksā saviem zemniekiem. Pirms Otrā pasaules kara Latvijas valsts atpirka no aizbraucošajiem baltvāciešiem viņu zemes īpašumus, deva atgūto zemi latviešu zemniekiem nomā ar izpirkuma tiesībām. Mūsdienās vietējām pašvaldībām ir tiesības izmantot zemes pirmpirkuma tiesības. Pat ja kāda no pašvaldībām sadūšotos un izmantotu pirmpirkuma tiesības, spēkā esošās likuma normas tik ļoti apgrūtina šīs zemes nodošanu latvju bāleliņiem, ka kļūst kauns par Latvijas Saeimā nostrādātajiem gadiem, kuros esmu iesniegusi tik daudz zemniekiem labvēlīgu priekšlikumu, kas vairumā gadījumu ar vairākuma balsojumu ir tikuši noraidīti. Skumji.

— Savulaik Latvija ir bijusi lauksaimniecības produkcijas eksportētājvalsts, tagad imports pārsniedz eksportu! Kādu jūs redzat šo attiecību attīstību tuvākajos desmit gados?

— Latvija lauksaimniecības produktus eksportēs uz Eiropas Savienību piešķirto apjomu (kvotu) robežās. Latvijā ir izveidojies spēcīgu lielsaimnieku pulciņš, kuriem arī neklājas viegli, bet ar darbu un izdomu viņi noturēsies. Tiem piepulcēsies ārvalstu uzņēmēji (mūsu kvotu ietvaros), kas Latvijā ieguvuši lieliskus zemes īpašumus, kurus var produktīvi apsaimniekot ar vairāku paaudžu laikā iekrāto kapitālu.

— Vai ir kāds pētījums par Eiropas vai citu valstu tirgus brīvajām nišām, kas tiek piedāvāts Latvijas zemniekam un pārtikas ražotājam?

— Jā, šādus pētījumus veic sabiedriskās organizācijas un profesionālās asociācijas. Vācijā, piemēram, ļoti produktīvi strādā Lauksaimniecības kamera. Diemžēl Latvijā šī kamera ir atjaunota formāli un reālas saiknes ar lauksaimniekiem tai nav. Zināmu darbu veic arī Zemkopības ministrija. Ministrija plāno prioritāro nozaru attīstību, informē par Latvijai piešķirtajām koncesijām uz konkrētām valstīm noslēgto līgumu kvotu ietvaros. Latvijas iekšējā tirgus aizsardzības funkcijas veic Tirgus aizsardzības birojs, kas sargā mūsu iekšējā tirgus nišu pret lētas citu valstu produkcijas iepludināšanu.

— Mums ir 2,4 miljoni hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, cik pašlaik tā reāli tiek izmantota? Kādas lauksaimniecībā ir dominējošās nozares pašlaik, un kādas tās redzat nākotnē?

— Nozares, ar kurām varētu gūt peļņu, ir graudkopība, lopkopība (gaļas un piena lopu audzēšana), cukurbiešu audzēšana un dārzeņkopība. Bet ienākumus var gūt, arī audzējot eļļas linus, rapsi un citas mazāk tradicionālas kultūras. Pēdējos piecos gados lopkopības produkcijas īpatsvars ir sasniedzis 51 procentu no lauksaimniecības produkcijas ražojumiem, apsteidzot augkopības īpatsvaru par dažiem procentiem.

Cukurbiešu ražotāju izaugsmi joprojām bremzē ārvalstu lētās subsidētās produkcijas ieplūšana Latvijā, tomēr tā ir viena no rentablākajām lauksaimniecības nozarēm.

Ja valdība veiks pasākumus etilspirta ražošanas attīstībai Latvijā, Latvijas graudu audzētāji iegūs otro elpu, sējumu platības tuvākā laikā varētu palielināties pat līdz 60 000 ha, kā prognozē speciālisti. Bioetanola ražošana būtu jāsāk līdz laikam, kad iestāsimies Eiropas Savienībā. Degvielas etanolam ir liela nozīme nākotnē, jo tas samazina valstu atkarību no naftas importa. Latvijā būtu iespēja attīstīt lauksaimniecisko ražošanu, palielinot iedzīvotāju nodarbinātību. Ja nebūsim savu lauku zemi līdz tam laikam izpārdevuši ārzemniekiem.

— Ar ko, jūsuprāt, latvietis visizteiktāk atšķiras no citiem Eiropas valstu iedzīvotājiem?

— Latvietim nav dienvidnieku ārišķīgā temperamenta, bet dominē ziemeļvalstu iedzīvotājiem raksturīgā noslēgtība, apvaldītība.

Būtiska, manuprāt, ir neatlaidība un spēja izvirzīties, gūt stabilus ienākumus, tieksme iegūt labu izglītību. To pierāda latviešu panākumi trimdā pēc Otrā pasaules kara.

— Kā mūsdienās dalās Latvijas zemnieku aprindas? Vai vārds “optimisms” vēl arvien iederas tajās? Jūs to varat sadzirdēt?

— Ne visi lauku iedzīvotāji ir zemnieki. Manuprāt, lauku iedzīvotāji dalās vairākās nosacītās grupās: aktīvie un darbīgie uzņēmēji, rāmie un mierīgie, bet nepadevīgie “dzīvības vilcēji”, ar visu neapmierinātie un cerības zaudējušie, bet reālu darbu veikt un maizi pelnīt nespējīgie, trūcīgā, pieticīgā un radošā lauku inteliģence.

Un visiem ir jādzīvo. Un tomēr — lauku iedzīvotājos optimisms ir vairāk sajūtams nekā Rīgas iemītniekos. Taču lauku iedzīvotāju vidū visvairāk ir jūtams sarūgtinājums par neskaidrībām par Latvijas nākotni Eiropas Savienībā un par pietiekami negūto atbalstu un sapratni no savas valsts valdības.

— Katrai kustībai, katrai nozarei ir nepieciešams sava līderis, lai tā izdzīvotu un attīstītos. Kuri ir Latvijas līderi? Vai tādi ir? Varbūt jūs minētu arī kādu savu Latvijas lauksaimniecības pētnieka un virzītāja autoritāti.

—Kas liels, tas liels,

Tas paliek liels,

Vai Cēsīs tas, vai Romā;

Kas mazs, tas mazs,

Tas paliek mazs,

Kaut lielas domas domā...

Līvu Jurka

Cerība uz vienu visspēcīgu līderi — Latvijas lauksaimnieku glābēju — ir absurda un nereāla. Tas mums jaunus laikus nenesīs... Bet personības ir, kaut vai Latvijas Lauksaimniecības universitātes pasniedzēju vidū. Izveidot valstī lauksaimniekiem labvēlīgu politiku — tas ir kolektīvs darbs, Kārļa Ulmaņa diktatūras laiki ir pagātne.

Jautāja, līdzi domāja:  Ina Eglīte un Helēna Grīnberga