Sūtnis trijās kaimiņvalstīs

Nobeigums. Sākums

— “LV” Nr.111, 01.08.2002.

Roberts Liepiņš

Igauņu valstsvīru apmeklējuma netiešs rezultāts bija ar R.Liepiņa piedalīšanos sagatavotais Latvijas un Igaunijas savienības līgums, uzlabojot un papildinot 1923. gada 1. novembra aizsardzības līgumu, kas bija slēgts uz 10 gadiem. Jauno aktu 1934. gada 17. februārī Rīgā parakstīja abu valstu ārlietu ministri Voldemārs Salnais un Jūliuss Seljamā. Saeima līgumu ratificē ja 1933. gada 23. martā, pret to balsojot tikai diviem deputātiem. R.Liepiņš 1934. gada 23. aprīlī saņēma pilnvaru apmainīt līguma ratifikācijas grāmatas.

1923. gada un tā turpinājuma līguma parakstīšanas sakarā viņš publicēja Latvijas un Igaunijas biedrības mēnešraksta (iznāca latviešu un igauņu valodā Rīgā kopš 1933. gada aprīļa–maija) 1934. gada pirmajā burtnīcā apceri “Latvijas – Igaunijas savienības 10 gadi”. R.Liepiņš atzīmēja, ka jau kopš jauno valstu tapšanas pirmajiem brīžiem līdztekus rūpēm par zemes atbrīvošanu no ienaidniekiem Latvijas un Igaunijas ārlietu vadītājus un sabiedrību nodarbināja domas par plašākas Baltijas valstu savienības dibināšanu. Pirmais konkrētais solis šajā virzienā bija Bulduru konference 1920. gada vasarā, kur “Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas delegāti nedēļām ilgi (tā notika no 4. augusta līdz 6. septembrim — R.T.) meklēja ceļus minēto 5 valstu sadarbības izveidošanai”. Diemžēl leišu un poļu teritoriālo strīdu dēļ ideju par tā dēvēto lielo Baltijas valstu savienību nācās atmest un tās vietā meklēt iespēju mazākas alianses veidošanai. Taču arī tā izrādījās nerealizējama sakarā ar Polijas karaspēka iebrukumu Viļņas apgabalā.

Raksta autors norādīja, ka “palikt vienām Latvijai un Igaunijai tomēr negribējās, un tās 1923. gada 1. novembrī sadevās rokās ciešai aizsardzības savienībai, savienībai, kas jau faktiski pastāvēja brīvības cīņu laikā”. Īsi atgādinājis šā dokumenta saturu, R.Liepiņš uzsvēra: “Bez pārspīlējuma var sacīt, ka savienības līgums ievērojami palielinājis Latvijas un Igaunijas starptautisko nozīmi un tādā kārtā nācis par svētību abām pusēm. Tas ir arī solīds stūra akmens plašākām savienībām, ja, apstākļiem grozoties, rastos jauni sabiedrotie.” Viņš arī uzsvēra, ka jaunais — 1934. gada līgums “savienības rāmjus paplašina un sadarbību Latvijas un Igaunijas starpā padara vēl ciešāku. Jaunā konvencija ir skaista dāvana Latvijas un Igaunijas savienības 10 gadu pastāvēšanas jubilejas gadījumam”.

R.Liepiņa darbības pirmais posms Tallinā sakrita ar parlamentārās krīzes sākumu Igaunijā. K.Petss 1934. gada 12. martā pasludināja izņēmuma stāvokli uz 6 mēnešiem, iecēla ģen. Johanu Laidoneru par armijas virspavēlnieku, aizliedza visas partijas un apcietināja ap 500 opozīcijas atbrīvotāju kustības vadītāju. R.Liepiņš nākamajā dienā rakstīja: “Petss ar veiklu gājienu piespieda konkurentu Laidoneru spēlēt lielinkvizitora lomu. Jaunākā virsniecība nav ar Laidoneru. Radies paradoksāls stāvoklis. Brīvības cīnītāji izcīnīja Igaunijai stipru centrālo varu valsts prezidenta personā un kļuva pirmie, kas no šīs varas un pie tam legāli dabūja ciest.”

K.Petss 1935. gada 11. aprīlī pieņēma R.Liepiņu. Valsts vecākais gan galvenokārt runāja par attiecībām ar Lietuvu. Stāvokli ziemeļu kaimiņvalstī R.Liepiņš sīkāk raksturoja savā runā Latvijas sūtņu otrajā konferencē, kas notika Rīgā no 1935. gada 28. jūnija līdz 1. jūlijam. Prof. E.Andersons atstāsta šo uzstāšanos tā: “Igaunijas pašreizējā iekārta paredzēta tikai kā pārejas periods nederīgās konstitūcijas nomaiņai (..). Petsa jaunā valdība bija ļoti ražīga un klajā laida daudz vajadzīgu likumu. Igaunijas ārpolitikā dominēja divi elementi: 1) ģeopolitiskā nedrošība un 2) padomju uzbrukuma iespējas. Šajā sakarā igauņi meklēja sabiedrotos. Kaut gan sākumā somi bija izrādījuši zināmu labvēlību, viņi tomēr negribēja ar igauņiem ielaisties konkrētās saistībās. Latviju igauņi atzina par nepietiekošu drošības faktoru aizsardzībai pret Krieviju, kādēļ sabiedroto saredzēja Polijā, ko visaugstāk vērtēja igauņu militārās aprindas. Pret Lietuvu Igaunijai nebija lielu simpātiju, bet Baltijas valstu antanti uzskatīja kā psiholoģisku nepieciešamību. Igauņi nekādā gadījumā negribēja ciešākas saistības (resp., militāro aliansi) ar Lietuvu, kamēr nebija pilnīgi nokārtots Viļņas un Klaipēdas jautājums. Igauņiem dzīvā atmiņā bija 1924. gada komunistu sacelšanās (Tallinā — R.T.) un apziņā neizgaisa Ļeņingradas tuvums un garā, atklātā jūras robeža. Tādēļ igauņi neticēja Padomju Savienības patiesai labvēlībai. Tāpat viņi neticēja arī vācu Drang nach Osten draudiem. Neveiksmīgi izmēģinājusies iegūt Somijas draudzību un atbalstu, Igaunija atkal pievērsās Latvijai, bet tajā pašā laikā nopietni raudzījās uz Poliju kā stiprāko eventuālo sabiedroto. Igauņi bija pārliecināti, ka Lietuvai gan 75% apmērā draud briesmas no Vācijas un Latvijai — 50% apmērā, bet vērtēja Igaunijas apdraudētību tikai 25% apmērā, nesagaidot nekādas briesmas no Vācijas Somijai. “R.Liepiņš bija pārliecināts,” turpina profesors, “ka pamatā Igaunijas ne visai draudzīgajām attiecībām ar Latviju bija nenovīdība un skaudība. Tautas masās savienība ar Latviju nebija sirdslieta. Ļoti traucēja aizvainotās ambīcijas jau no Atbrīvošanas kara laikiem. Attiecību uzlabošanai Latvija tirdznieciskās attiecībās ar Igauniju uzturēja igauņiem labvēlīgu bilanci.” (“Latvijas vēsture: 1920—1940. Ārpolitika. I. — Stokholma, 1982, 516.–517.lpp.).

Deviņi mēneši sūtņa statusā Maskavā

Kad R.Liepiņš bija uzkrājis pietiekami lielu diplomātiskā darba pieredzi, strādājot divās mazvalstīs, vajadzēja pāriet tādā pašā amatā dižvalstī: valsts prezidents A.Kviesis ar 1935. gada 12. septembra rīkojumu iecēla viņu par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru PSR Savienībā, sākot ar 1. oktobri. R.Liepiņš iesniedza savus akreditēšanas dokumentus padomju Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētājam M.Kaļiņinam 15. novembrī un tajā pašā dienā pārņēma Latvijas sūtniecības vadību (LVVA, 2570. f., 14.apr., 919.l., 7.lp.).

Ar tā saukto krievu jautājumu viņš bija pazīstams jau kopš 1919. gada, strādājot kā Pleskavā, tā Ārlietu ministrijas centrālajā aparātā Rīgā. 1923. gada sākumā R.Liepiņš darbojās komisijā, kura izstrādāja konsulārā un tirdzniecības līguma projektu ar padomju Krieviju. 1925. gada 19. jūnijā Z.Meierovics komandēja viņu uz Latvijas un PSRS robežām iepazīties ar apstākļiem un robežapsardzības stāvokli. Tā paša gada 16. oktobrī Ārlietu ministrija pilnvaroja R.Liepiņu kopā ar resora vecāko juriskonsultu vest sarunas ar PSRS pārstāvi par konvencijas noslēgšanu robežu konfliktu lietās (turpat, 3.lp.).

Taču pavisam nepatīkams uzdevums, kārtojot attiecības ar lielo austrumu kaimiņu, R.Liepiņam bija jāveic 1926. gada sākumā. Lūk, kādā sakarā. 5. februāra agrā rītā Maskavas–Rīgas ātrvilcienā pie Ikšķiles Polijas un Lietuvas pavalstnieki brāļi Gabriloviči uzbruka padomju diplomātiskajiem kurjeriem latvietim Teodoram Netem un igaunim Johanam Mahmastalam, pirmo nogalinot un otro ievainojot.

Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāram H.Albatam un administratīvi juridiskā departamenta direktoram R.Liepiņam, gribot negribot, pēc šā terora akta vajadzēja doties uz padomju sūtniecību Rīgā, lai izteiktu nožēlu par notikušo. Maskavai bija skaidrs, ka Latvija nav vainojama neģēlīgajā uzbrukumā, kuru tika organizējuši citi spēki, bet atvainoties, protams, vajadzēja.

Saprotams, ka situācija Latvijas un PSRS saskarsmē pēc desmit gadiem bija mainījusies. R.Liepiņa priekšgājējs sūtņa amatā Maskavā Dr. Alfreds Bīlmanis 1935. gada vasarā raksturoja abu valstu attiecības kā labas, bet atzina, ka vēl joprojām palikušas grūtības Latvijas pilsoņu izbraukšanā un citos jautājumos.

Tāpat kā Tallinā, arī Maskavā viens no pirmajiem R.Liepiņa uzdevumiem bija augstu amatpersonu vizītes organizēšana. Lai radītu pasaulē iespaidu par PSRS un Baltijas valstu varbūtēju militāru sadarbību, padomju bruņoto spēku virspavēlniecība ar baltiešu sūtņu starpniecību ielūdza Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armiju ģenerālštābu priekšniekus noskatīties 1. maija parādi Maskavā. K.Ulmaņa valdība sākumā vilcinājās pieņemt uzaicinājumu, bet, kad to bez kavēšanās bija izdarījuši kaimiņi, Ārlietu ministrija 27. aprīlī informēja sūtņus, ka Latvija bija “nostādīta spaidu situācijā un tai neatlika nekas cits kā izšķirties arī par delegācijas sūtīšanu”. Latvijas armijas delegāciju vadīja ģen. Mārtiņš Hartmanis.

R.Liepiņš uzskatīja, ka padomju valdība iekšpolitisku iemeslu dēļ bija nolēmusi demonstrēt — Sarkanā armija ir kļuvusi par tādu spēku, ka baltieši meklē patvērumu tās paspārnē. Viņš bija pārliecināts, ka Kremlis ir centies parādīt pasaulei Baltijas valstu nosliekšanos Maskavas virzienā, kā arī ietekmēt baltiešu virsniekus ar savu kara tehniku. Šim braucienam uz padomju galvaspilsētu tomēr nekādas militāras nozīmes nebija.

Neļaujot R.Liepiņam, kā saka, pat degunu apsildīt Maskavā, K.Ulmaņa kabinets post factum 1936. gada 21. jūlijā nolēma viņu atbrīvot no ieņemamā amata, skaitot jau no 1. jūlija, sakarā ar iecelšanu par Rīgas pilsētas galvu (turpat, 7.lp.; patiesībā šis postenis 30. gadu otrajā pusē saucās Rīgas pilsētas lielvecākais). Šādu rīcību grūti izskaidrot, jo R.Liepiņš bija visnotaļ augstas raudzes ārlietu darbinieks.

Kā tādu viņš sevi reprezentēja arī jaunajā amatā. Bez tam eksdiplomātu iecēla par Ministru kabineta Nacionālās celtniecības komitejas priekšsēdētāju. R.Liepiņš daudz darīja, lai īstenotu K.Ulmaņa plašās ieceres galvaspilsētas modernizācijā un monumentālajā celtniecībā. Pabeidza Brāļu kapu un Ķemeru viesnīcas būvi. Īsā laikā uzcēla divus valdības namus: Tiesu pili Brīvības bulvārī un Finansu ministrijas bloku Vecrīgā. Saimnieciska rakstura dižceltne bija Armijas ekonomiskais veikals, kuru uzbūvēja no 1936. līdz 1940. gadam. Par Latvijas metropoles attīstības problēmām R.Liepiņš rakstīja brošūrā “Galvaspilsētas Rīgas izbūve un saimniecība” (1937) un “Iestāžu organizācija” (1939).

Retrospekcija

Trimdā R.Liepiņu ievēlēja par Latviešu nacionālās padomes prezidija locekli (padome darbojās Vācijā no 1948. līdz 1951. gadam). Pēc tam viņš bija vairāku citu klaida organizāciju vadītāju vidū. Arī neoficiāls Latvijas diplomātiskais pārstāvis Vācijā.

Dzīvojot trimdā, R.Liepiņš sistemātiski korespondēja ārzemju latviešu preses izdevumiem. Mūsu tēmas aspektā īpašu interesi izraisa viņa konceptuālais raksts “Zigfrīds Meierovics — Baltijas valšķu antantes celmlauzis”, kuru ASV iznākošais žurnāls “Universitas” publicēja 1957. gada 4. numurā.

Autors vispirms norādīja, ka Z.Meierovics jau Parīzes miera konferences laikā ievadīja sarunas ar Somiju, Igauniju, Lietuvu un Poliju par šāda bloka dibināšanu un, pateicoties viņa iniciatīvai, 1920. gada janvārī Helsinkos notika pirmā šo valstu ārlietu ministru konference. Tā paša gada vasaras otrajā pusē minēto valstu un Latvijas ministri pulcējās no jauna, šoreiz Bulduros. Konference, kas turpinājās veselu mēnesi, beidzās ar alianses līguma parakstīšanu. Kā tās izpildu institūcija bija paredzēta Baltijas valstu delegātu padome ar pastāvīgu biroju Rīgā. Taču Lietuva, kurai bija konflikts ar Poliju Viļņas dēļ, atteicās šo dokumentu akceptēt. R.Liepiņš raksta: “Ja poļu politika toreiz būtu bijusi tālredzīgāka, mēs jau 1920. g. būtu tikuši pie reģionāla Baltijas valšķu aizsardzības bloka un varbūt nebūtu nonākuši pie 1939. g. notikumiem, kad Padomju Savienība mūs aprija katru par sevi.”

Z.Meierovics “ar viņam piemītošu tālredzību un diplomātisko veiklību” panāca, ka uz Somijas un Polijas apspriedi Varšavā 1922. gada martā uzaicināja arī Latviju un Igauniju. Četru valstu konference pieņēma tā saukto accord politique (politisku līgumu). Īsi atstāstījis tā saturu, R.Liepiņš atzīmē, ka somu parlaments atteicās šo vienošanos ratificēt un tā, “šoreiz Somijas vainas dēļ, arī šis mēģinājums četratā pajuka”.

Padomju Krievijas saimnieciskā un jo sevišķi militārā potenciāla augšana vairoja agresijas briesmas, un tas arī bija viens no iemesliem, kas pamudināja Latviju un Igauniju 1923. gadā noslēgt kopēju aizsardzības līgumu, “lai vismaz divsavienības veidā stātos pretim tām”. Meierovica doma bija, ka šai divsavienībai ar laiku, nokārtojoties lietuviešu un poļu attiecībām, varētu pievienoties arī Lietuva.

Atainojis Baltijas antantes tapšanas gaitu pēc Z.Meierovica nāves 1925. gadā, R.Liepiņš izdara interesantu secinājumu: “1934.gada 12. septembra līgums joprojām ir spēkā un tas ir tiesiskā bāze sadarbībai trimdā, kas pēc Baltijas valšķu okupācijas ir guvusi jaunu impulsu, un doma, kā atgūt neatkarību un vislabāk nodrošināt mūsu valšķu nākotni, nodarbina kā Baltijas valšķu oficiālos pārstāvjus, tā daudzās baltu tautu politiskās organizācijas, kas nodibinājušās cīņai ar okupantu.”

Raksta nobeigumā tā autors vēlreiz uzsver, ka Z.Meierovica politiskā programma, kuras realizēšanu pārtrauca viņa priekšlaicīga nāve, nav aizmirsta un “cīņa par Latviju un pārējo Baltijas valšķu nākotni neatlaidīgi turpinās kā dzimtenē un vergu nometnēs, tā citās pasaules malās, kur vien kāds tautietis trimdas gaitās nokļuvis”.

Roberts Liepiņš — viena no spilgtākajām personībām latviešu diplomātu pulkā — aizgāja viņsaulē 1978. gada 16. septembrī Ludvigsburgā, Vācijā.