“Nobriedusi nepieciešamība paaugstināt algas”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio ceturtdien, 1.augustā

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” ceturtdien, 1. augustā

— Cik var saprast, atvaļinājuma laikā nekas tāds ekstra nav noticis, par ko jums būtu jālauza galva.

Andris Bērziņš: — Paldies Dievam, valsts ir attīstījusies normāli, gājusi uz priekšu, viss ir kārtībā.

—Vienīgais tas karstais laiks, kas ir tagad ārā, varētu būt arī jūsu atvaļinājuma laikā vēl vairāk.

A.Bērziņš: — Jā, bet nu vasara ir bijusi laba, es domāju, ka neviens nevarēs žēloties, ka nebija iespējas nosauļoties un atpūsties, tā ka es domāju, cilvēki sagaidīs rudeni ar pilniem apcirkņiem, ar lieliem augļu krājumiem, arī sagatavotiem ievārījumiem, brūni nosauļojušies, smaidīgi, optimistiski un atkal līdz nākošai vasarai ilgosies pēc saulītes, pēc siltuma, pēc iespējas peldēties jūrā, ezeros, upēs.

— Pēdējā laikā liela uzmanība ir pievērsta ārstiem, un tas ir jautājums par mediķu atalgojumu. Mēs dzirdējām arī: pirmā ziņa pēc pulksten trijiem bija par to, ka Labklājības ministrija ierosinās nākošajā gadā palielināt vēl papildus mediķiem algas, lai kaut kādā veidā mazinātu šo kārdinājumu – ņemt naudu aploksnēs.

A.Bērziņš: — Jā, tas tik lielā mērā nav jautājums par mediķu algām, cik par veselības aprūpes finansējumu vispār. Un tiešām Labklājības ministrijai ir uzdevums – sagatavot dokumentus, normatīva rakstura dokumentus, tātad vispirms koncepciju par veselības aprūpes finansēšanu un pēc tam likumu par veselības aprūpes finansēšanu. Tāds ir arī mums uzdevums, kas saņemts no Saeimas, un Labklājības ministrija pašlaik mēģina ar šo uzdevumu tikt galā. Jāsaka, ka viņi gan pagaidām koncentrējas vairāk uz to, kā, nosacīti sakot, izsist lielāku budžeta pīrāga daļu Labklājības ministrijai jeb veselības aprūpei, varbūt mazāk uzmanības pievēršot tiem dažādiem veselības aprūpes finansēšanas avotiem, kas ir vēl bez tā. Tātad tur ir vēl apdrošināšanas iemaksas, kur cilvēki brīvprātīgi apdrošinās pret pacientu iemaksām, apdrošinās, lai saņemtu labākus un kvalitatīvākus pakalpojumus, tā ir pašvaldību līdzdalība veselības aprūpes finansēšanā un tā tālāk. Mēs šos jautājumus skatīsim visā drīzumā kabineta Komitejas sēdē un kabineta sēdē, tā ka termiņi ir ļoti saspringti. Līdz 1.septembrim šim likumprojektam jābūt gatavam, mēs to izskatīsim valdībā un iesniegsim Saeimā. Un, runājot par algām, es gribu teikt, ka tik tiešām ir nobriedusi nepieciešamība paaugstināt algas un ne tikai mediķiem, bet arī veselai virknei dažādos tautsaimniecības sektoros strādājošiem. Jo tas, ka mēs trīs gadus pēc kārtas paaugstinām algas, teiksim, skolotājiem un pagājušogad esam iedevuši papildu līdzekļus, un šogad esam iedevuši papildu līdzekļus mediķiem, tas jau visas problēmas nav atrisinājis.

— Nu palielināt vajag visiem, jautājums — vai jūs to darīsit?

A.Bērziņš: — Protams, ka darīsim. Ekonomika attīstās, viss iet uz priekšu. Protams, nevar jau prognozēt, kāda būs nākamā Saeima un kāda būs pieeja budžeta sastādīšanā un vispār budžeta filozofija. Mums būs jāievēro zināmi rāmji, tas ir — Māstrihtas kritērija noteikumi, kas nozīmē, ka budžeta deficīts nekādā gadījumā, ne pie kādiem nosacījumiem nedrīkst būt lielāks par trim procentiem. Bet mums tagad, piemēram, skaidri redzams, kas ir noticis Portugālē: Eiropas Komisija ir ierosinājusi lietu pret Portugāles valdību, kura ir atļāvusies savā makroekonomiskajā situācijā pieļaut lielāku budžeta deficītu pat par trim procentiem. Taču es gribu teikt, ka šis process notiks pakāpeniski un visi tie, kas sola, ka rīt es atnākšu un algas būs dubultas vai trīskāršas, tie vienkārši melo tautai.

— Jūs sakāt, ka vispār algas nākamajā gadā mediķiem būs lielākas, jūsuprāt, tā vajadzētu būt?

A.Bērziņš: — Veselības aprūpei paredzētie līdzekļi aug katru gadu, un tas ir nosacījums, lai augtu arī algas. Šogad, piemēram, tas 21 miljons, kas tika iedots veselības aprūpei, diemžēl es nezinu, kādu iemeslu dēļ, bet nav vajadzīgā veidā ietekmējis mediķu atalgojumu. Tieši tādēļ viens no uzdevumiem, kas uzdots Labklājības ministrijai, ir sagatavot grozījumus veselības aprūpes finansēšanas noteikumos, lai tur iestrādātu speciāli iezīmētu formulu — cik liela daļa no kopējā veselības aprūpes finansējuma jāizmanto tieši algām, lai tādējādi novērstu, iespējams, slimnīcu vadītāju vai kādu citu amatpersonu vēlēšanos atrisināt visas citas problēmas uz slimnīcā strādājošo medmāsiņu, sanitāru un ārstu atalgojuma rēķina.

— Tad, kad sākās visi šie uztraukumi un mediķi pievērsa uzmanību šai problēmai, jūs teicāt, ka ļoti svarīgi paskatīties, kur tad paliks tā nauda, kas līdz šim ir piešķirta, jo summas esot bijušas pietiekamas, kā tad tā nauda ir izlietota un kur tā pazudusi. Vai tagad ir skaidrība?

A.Bērziņš: — Jā, esam saņēmuši precīzu izklāstu, kā nauda ir sadalīta. Jāsaka, ka, formāli lūkojoties uz šīm lietām, nevarētu teikt, ka Labklājības ministrija naudu kaut kur būtu nevajadzīgi izšķiedusi. Tā ir aizgājusi veselības aprūpes sistēmā gan bezmaksas zāļu iegādei pacientiem, kuriem nepieciešams regulāri ikdienā lietot zāles, gan arī aizgājusi veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai. Vai šīs koeficientu sistēmas un formulas, kādā veidā šī nauda tiek sadalīta, ir pilnīgi taisnīgas, tas ir cits jautājums, un pie tā pašlaik profesionāļi strādā. Tieši tādēļ mēs skatāmies šo jautājumu par veselības aprūpes finansēšanas noteikumiem, par veselības aprūpes finansēšanu kopumā. Un viena no galvenajām neatrisinātajām problēmām veselības aprūpē kopumā un uzdevums, kas būtu jāpilda labklājības ministram, ir — kā legalizēt nosacīto melnās naudas apriti slimnīcā. Ja mēs dzirdam, ka cilvēki saka: es dakterim maksāju, tad jautājums — kā izdarīt tā, lai cilvēkam nebūtu jāmaksā, bet, ja viņš vēlas maksāt, tad viņš maksā, bet lai tā nauda parādītos legālā apritē slimnīcā un dotu labumu visai slimnīcai, nevis tikai konkrētam cilvēkam, kurš, kā es te dzirdu runājam, saņem naudu konvertā.

— Šis jēdziens — legalizēt aploksnes, ir tāds nu…

A.Bērziņš: — Sakot vārdus “legalizēt aploksnes”, es nesaku — legalizēt aploksnes, es saku, ka vajadzētu panākt to, lai jebkurā veidā zustu interese vispār domāt par kaut kādas oficiāli nereģistrētas naudas apriti, lai visa šī naudas aprite būtu skaidri redzama, caurspīdīga.

— Vai tad to kaut kā var panākt?

A.Bērziņš: — Pasaulē ir dažādi mēģinājumi, dažādas metodes, un viens no galvenajiem labklājības ministra uzdevumiem, lai atrisinātu kopumā veselības aprūpes finansēšanu, ir sakārtot, radīt tur sistēmu un palielināt sabiedrības uzticību kopumā mūsu veselības aprūpei. Man nav nekādas burvju nūjiņas, ar kuras palīdzību es to varētu izdarīt. Un, jāsaka, neesmu tīri profesionāli mēģinājis tā kārtīgi iedziļināties šai problēmā. Labklājības ministrijā ir cilvēki, viņi to zina, viņiem ir pieejama visa Pasaules veselības organizācijas datu bāze ar informāciju, ar pētījumiem, tā ka viņi to visu var sagatavot, un mēs gaidām no viņiem to.

— Un ir svarīgi, lai cilvēki šādos gadījumos būtu drošāki ziņot, jo visas aptaujas liecina, ka cilvēki saka — mēs nevaram, mums tie ārsti vēl kādreiz varētu būt vajadzīgi, kā lai mēs par viņiem ziņojam.

A.Bērziņš: — Tā ir dilemma. Tieši šī dilemma būtu jāatrisina, radot, teiksim, tādu situāciju: ja ārsts strādā papildus darbu jeb papildus savam tiešajam darba laikam, kurš viņam lielajās slimnīcās ir normēts, tad viņam vajadzētu saņemt papildu atalgojumu, ja viņš kaut ko dara papildus. Jāiedibina ir kaut kāda kārtība, lai gan pacients justos labi, ja viņam ir kaut kādā veidā ārstam jāatlīdzina, lai viņš zinātu, ka nauda aiziet tam ārstam, gan arī slimnīcai no tās naudas kaut kas tiek. Bet, ja tas ir konkrētā darba laikā, par kuru cilvēkam jau tiek nodrošināta samaksa, tad acīmredzot ir vienkārši jāstrādā. Bet te ir arī jautājums par algām, par to savstarpējo atkarību, par to saistību ar vidējām algām tautsaimniecībā, lielākām, mazākām prioritātēm. Tā ka es pieņemu, ka Labklājības ministrija, runādama par to, ka vajag gan palielināt budžetu, gan vispār runāt par veselības aprūpes finansēšanas sistēmas sakārtošanu, ir uz pareizā ceļa. Jautājums tikai — kāds būs rezultāts, ko viņi iesniegs.

— Nacionālboļševiki, šķiet, uzdarbojas. Vakar Jūrmalā ir bijis kāds konflikts ar Raimondu Paulu. Ziņo, ka viņiem laikam 15 dienu arests par to, ka viņi R.Paulam bija iemetuši sejā torti.

A.Bērziņš: — Divi jaunieši — viens no Daugavpils, viens no Jelgavas — tika aizturēti vakar. Viens no viņiem tiešām Raimondam Paulam iemeta sejā torti. Pašlaik notiek izmeklēšana, viens no viņiem ir notiesāts uz 15 diennaktīm. Iespējams, ka šo jautājumu pārkvalificēs kā krimināllietu, pašlaik skatās par motīviem, tiek izmeklēti motīvi un šī pasākuma iedvesmotāji. Katrā gadījumā es esmu priecīgs, ka Raimonds Pauls stāv augstāk par visām šīm lietām un, neraugoties uz šo starpgadījumu, vakar koncerta beigās iznāca pie skatītājiem, pateica uzrunas vārdus un ne ar vienu acs kustību nelikās parādām, ka kaut kas tamlīdzīgs ir noticis.

— Vai, jūsuprāt, šobrīd Latvijā, arī šādā politiskā, kaut vai iekšpolitiski nedaudz tādā jūtīgā jomā, mēs kontrolējam situāciju?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka mēs situāciju kontrolējam. No šādiem, nu kā lai viņus labāk kvalificē, es laikam nedrīkstu lietot skarbus vārdus, bet gribētos teikt — idiotiem, mēs neviens neesam pasargāts.

— Vēl viens jautājums par naudas lietām. Mākslas muzejs, kurš 1998.gadā tika pārņemts no valsts Rīgas domes īpašumā, ir nonācis tādā zināmā remonta stāvoklī, ja tā varētu izsacīties. Tur cilvēkiem uz galvas krīt kaut kas virsū no karnīzēm. Un jautājums ir par to — kāpēc Rīgas dome, jūs pats savulaik, kad bijāt mērs, pārņēmāt to savā īpašumā?

A.Bērziņš: — Mēs pārņēmām visu, sakārtojām īpašuma attiecības, visi īpašumi, kas bija pilsētas īpašumi, tika atdoti pilsētai, un visi īpašumi, kas bija valsts īpašumi, atdoti valstij, lai rastu pilnīgu skaidrību par to, kas notiek ar īpašumiem. Jautājums, kam ir jāatbild par to, ka tur, teiksim, fasāde drūp, ir acīmredzot jautājums par īres līgumu, kurš ir noslēgts starp Rīgas domi un attiecīgi šo teritoriju iznomātāju — Mākslas muzeju. Tātad ir jāskatās līguma ietvaros. Faktiski tas princips, kāds tolaik tika iestrādāts, bija šāds — visām valsts iestādēm, muzejiem, kuri vēsturisko apstākļu jeb sakritību dēļ atradās Rīgas domes īpašumā, nebija jāmaksā nekāda noma, bet tie nosacītie līdzekļi, kas tika uzskaitīti kā noma, bija jāieliek atpakaļ ēkas nekustamā īpašuma uzturēšanā. Mēs savulaik ļoti nopietni sakārtojām gan transformatoru sistēmu Mākslas muzejā, gan izbūvējām pilnīgi jaunas kāpnes, kas tur bruka kopā. Tagad domei ir jāskatās, kas rakstīts šajā nomas līgumā jeb vienkārši savs īpašums ir jāsakopj.

— Jautājums ir par Tatjanu Sļivenko, par kuru mēs esam daudz dzirdējuši Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kura sūdzējās par to, ka viņa savulaik ir deportēta ar savu vīru no Latvijas. Pirms dažām dienām Latvijas masu medijos parādījās informācija, ka tā sūdzība, ka Latvija it kā iesniegusi viltotus dokumentus, ir noraidīta. Un tā varētu būt Latvijas uzvara. Krievijas puse izplatījusi paziņojumu, ka nekas tamlīdzīgs Cilvēktiesību tiesā nav noticis un ka Latvija kārtējo reizi atkal melo.

A.Bērziņš: — Es nezinu, neesmu specifiski interesējies par to, cik tālu šis jautājums ir starptautiskajā tiesā, kur Latvija ir iesūdzējusi Krieviju. Taču gribu tikai pateikt to, ka mēs esam Ministru kabinetā konceptuāli šo jautājumu noklausījušies, lai būtu informēti par šīm lietām. Es esmu pārliecināts, ka mūsu amatpersonas nemelo un ka mūsu pusei ir pilnīga taisnība, jo sagatavotie jeb klāt pieliktie dokumenti aptver pietiekoši garu laika period,u un es ticu mūsu ierēdņiem šai gadījumā un domāju, ka jebkurš mēģinājums šos pamatotos, pašas šīs kundzes parakstītos dokumentus klasificēt kā viltojumus diez vai gūs atsaucību arī šai tiesā. Tie ir oriģināldokumenti, un man liekas, Latvijas pusei ir pilnīga taisnība šai konkrētā situācijā.

— Un vēl viens jautājums par bibliotēkas celtniecību. Ir ierosinājums rīkot loteriju, lai vāktu līdzekļus bibliotēkas celtniecībai. Jūsu attieksme.

A.Bērziņš: — Arī šāda forma un metode var tikt izmantota, es nebūt neesmu pret loterijām, taču jāsaprot, protams, ir arī tas, ka loteriju un dažādu šādu momentloteriju vai kaut kādu cita veida loteriju tirgus jeb iespējas mūsu valstī pagaidām ir ierobežotas. Attīstot kādu jaunu loterijas veidu, iespējams, ka tas var nodarīt kaut kādu kaitējumu no tirgus viedokļa tām esošajām loterijām, un tad faktiski iznāks tā, ka gan sports, gan kultūra saņems mazāku līdzekļu daļu, jo šie ieņēmumi no šīm loterijām savā veidā nonāk arī ļoti konkrēti Kultūrkapitāla fondā, sporta bāzēm, Nacionālajai olimpiskajai vienībai un neprofesionālajam sportam, tā attīstībai Latvijā. Tomēr tas ir jāskatās, es principā atbalstu šādu loterijas attīstību, ja tas nekaitē, teiksim, esošajai.

— Tātad jūs prasīsit izvērtēt kāda….

A.Bērziņš: — Protams, protams. Pagaidām es neesmu saņēmis nevienu konkrētu dokumentu ar aprēķiniem, kā tas izskatīsies, kas to darīs, kā darīs, par cik būs biļetes, kāds ir biznesa plāns, ja tā drīkst izteikties, bet šis jautājums ir atbalstāms un skatāms.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā