Foto: A.F.I.

Krievu drāmas teātra aktrise Ņina Ņeznamova:

Nākamgad mūsu teātrim paliek simt divdesmit gadu. Es atzīmēšu savu četrdesmito sezonu uz šā teātra skatuves. Man pašai būs sešdesmit...

Man nekas nav pretī arī pret mazākām lomām. Patiesībā tik daudz spēka šajos četrdesmit gados iztērēts. Nezinu, tā ir laime vai ne, bet es joprojām spēlēju lielas lomas. Kādreiz iedomāju – ak Dievs, cik gan nogurdinoši skatītājiem gadiem uz skatuves redzēt vienu un to pašu aktrisi! To patiesi saku bez jebkādas koķetērijas, tas laikam ir šausmīgi nogurdinoši. Varbūt laiku pa laikam skatītājiem vajag dot iespēju no sevis atpūsties? Nē, man nav neīstenotu vēlmju un nepiepildītu sapņu kompleksa. Kad vārda dienā uz teātri sūta apsveikumus vai uz ielas sveicina, tad iedomājos – varbūt vēl neesmu izsmēlusi visas savas skatītāju simpātiju rezerves?

Kad bija dzīvs mans tētis, pēc viesizrādēm allaž aizbraucu pie vecākiem uz Volgogradas apgabalu. Tēvs man vienmēr iedeva zināmu summu no savas ieekonomētās kabatas naudas, sacīdams: bērniņ, tu daudz spēlē, daudz no sevis atdod, tev atkal daudz jāuzņem sevī. Tā nu par tēva sponsorētiem līdzekļiem caur “Sputņiku” daudz braukāju pa ārzemēm. Tagad ik pa laikam man ir iespēja ceļot un redzēt pasauli, pateicoties draugiem, kuri mani paņem sev līdzi. Kā tolaik, tā tagad esmu redzējusi un jutusi atšķirību, starp to, kur mēs dzīvojām vai dzīvojam tagad, un cik labāk vai sliktāk ir tur. Tagad katrs var veidot savu uzņēmumu, nodarboties ar savu rūpalu, nopirkt zemi... Tas ir labs aizsākums, kas raisa cilvēka radošo garu. Šīs iespējas cilvēku it kā atdzīvina – kaimiņš var, bet es ne? Un man tas ļoti patīk! Un pat es esmu centusies īstenot kādu savu ieceri paralēli darbam teātrī. Esmu izveidojusi polilingvistisku teātra klasi – jau trīs gadus kopā ar saviem kolēģiem Juri Strengu, Genovefu Jarinovsku, Marku Ļebedevu, Indru Burkovsku, Rasmu Paegli un citiem palīdzu krievu ģimnāzijas bērniem caur aktieru meistarību apgūt visas pasaules valodas. Vispirms mēs iestudējam izrādi dzimtajā – krievu valodā. Pēc tam, uzģērbjot kostīma detaļu, jaunie aktieri runā lugas autora dzimtajā valodā. Mēs esam spēlējuši Pētera baznīcā, atzīmējot Puškina divsimtgadi, atklājuši Rēriha ielu, Mazajā ģildē izjutuši jūgendstilu pasaules dzejā, bet diplomdarba izrāde notika Bauskas pilī. “Karali Līru” mēs spēlējām piecās valodās – krievu, latviešu, angļu, vācu un franču – vienlaikus. Kurā valodā Juris Strenga kā karalis Līrs vērsās pie lugas personāža, tādā skolēni arī aizstāvēja savu taisnību, centās pārliecināt šo neprātīgo veci karali Līru... Starp citu, bērni par šo polilingvistisko teātra klasi nemaksāja ne santīma, es pati šim projektam sameklēju sponsorus. Nomocījos...

Esmu bijusi Čehijā, Vācijā, Polijā, Bulgārijā, Itālijā sagaidījusi Jauno gadu, praktiski esmu apceļojusi visu Eiropu un bijusi pat Japānā. Par Latviju es stāstu kā par zemi, kurā ir kalni, meži, jūra, kāpas, upes un ezeri, kā par brīnumu lādīti ar brīnišķu mūziku. Kad es pirmoreiz atbraucu uz Latviju un uzkāpu uz teātra skatuves, mani pārņēma saltas tirpas – zālē nekādas reakcijas. Mani nepieņem! Vai nederu? Līdzīgā situācijā Krievijā, Ukrainā vai Gruzijā būtu aplausu vētra vai komentāri – mīļā, bīsties no viņas! –, bet te klusums. Mani šejienes tautieši jau sen pieņēmuši baltiešu uzvedību teātrī. Šo kautro atturību izrādes laikā. Taču, kad konkrētā epizode, aina vai izrāde beigusies – ovācijas! Gribu teikt, ka Latvijā ir unikāls skatītājs! Ne velti Latvija, diemžēl vairs ne tagad, bet vēl nesen teātru apmeklētības ziņā ieņēma otro vietu pasaulē! Un kad es aizeju uz “Skroderdienām” Nacionālajā teātrī, kad redzu tur jau ceturto paaudzi nākam uz šo izrādi vecmāmuļām pie rokas, šūpuļos un ratiņos... Tāds unikāls teātra cienītājs ir latvietis. Universitāte!

Pats interesantākais, man ir sajūta, ka kādreiz, kādā citā dzīvē esmu šeit jau dzīvojusi. Kad stājos teātra studijā, izvēlējos Konstantīna Paustovska prozu par komponistu Edvardu Grīgu, kurā bija jūra, vēju šalkas un klintis. Bet, lai atklātu kādu tēlu, tev vispirms acu priekšā tas jāredz. Bet es esmu dzimusi pie Donavas upes, līdz tam nekad savā mūžā nebiju redzējusi jūru. Tikai attēlos, televīzijā, filmās... Kad es, pirmo reizi nonākot Latvijā, nostājos jūras krastā, man saļodzījās kājas. Viss bija tieši tā, kā es biju iztēlojusies! Reizēm šķiet – ja nu pirms daudziem gadsimtiem mans vecvectēvs, varbūt kāds cits sencis vēl Katrīnas laikā, dienēdams kalpojis Piebalgā vai Vidzemes jūrmalā un ne–prā–tī–gi iemīlējies latviešu meitenē... Un pat tad, ja nav tādas sajūtas, ka tu dzīvo ne pirmo reizi, vajag to sev izdomāt. Daudz kas kļūst saprotamāks, tuvāks. Varbūt būs vieglāk dzīvot.

No manis it kā pati sāka plūst šīs zemes valoda, tā dabīgi, kā bērzu sulas pavasarī. Neatminos kaut kādu mežonīgu valodas apguves piepūli. Kaut dzīve mani nostādīja pat tādā situācijā, ka nesapratu savu pašas bērnu. Inga runāja latviski, sava tēva valodā, bet es ne visu sapratu. Tā nu ir ar manām “saknēm”. Man drīzāk jārunā par “atvasēm”. Inga pēc profesijas ir skulptore, prot arī zīmēt, veidot gobelēnus, viņa ir veidojusi scenogrāfijas, darbojusies televīzijā. Galvenais, ka viņa ir radošs cilvēks. Viņas dēlam un manam mazdēlam Edgaram šogad paliks četrpadsmit gadu. Edžus man uzdāvinājis savu veco mobilo tālruni un visādi ņemas apmācīt. Kad spiežu ne to pogu, viņš izmisis iesaucas: Ņina, nu kā tu nesaproti, ko tu iesāksi bez manis! Tādās reizēs atsaku – bet, draudziņ, es bez tevis nebūšu nekad... Rīgas 3. vidusskolā mācības norit latviešu valodā. Bez pirmās svešvalodas, kas šajā skolā ir angļu valoda, var izvēlēties vēl vienu. Edgars man saka – vari nepriecāties, bet es izvēlējos krievu... Viņš runā krieviski, kaut ar kļūdiņām. Un tas jau, lūk, mazdēlam no manis iedzimts. Ir cilvēki, kuri valodas jautājumos teic – es kā suns visu saprotu, bet runāt nemāku. Bet es ka kaķene – ņurrāju ar visām savām kļūdiņām.

Man Latvijā ir ļoti daudz radinieku latviešu no Ingas tēva puses. Viņi dzīvo gan Naukšēnos, gan Ķekavā, gan Dobelē, gan Piebalgā. Man visu mūžu ir ļoti daudz palīdzēts, par ko viņiem esmu ļoti pateicīga.

Rīga ir ļoti mainījusies uz labo pusi. Pa Eiropu ceļojot, ar lepnumu varu sev teikt – pie mums nu nemaz nav sliktāk.

Zināt, par ko man sāp sirds? Nacionālajam teātrim, šim arhitektūras un vēstures piemineklim Latvijā, klāt restaurācija. Un dzird runas – bet kā ar naudu, kas to dos un kur to ņems... Es, aktrise būdama, uzreiz varu atbildēt – es būtu gatava braukt uz laukiem vākt kartupeļus, plūkt linus, lasīt ābolus vai sēnes par baltu velti, lai šo naudu pārskaitītu maniem kolēģiem šā izcilā kultūras pieminekļa restaurācijai, jo man tas ir ļoti tuvs un saprotams. Lūk, to gribu pateikt. Viss.

“LAUKU AVĪZE”