Par gudrību un prāta gaišumu

Elektronikas uzņēmuma “Arcus Elektronika” īpašnieks un direktors Vitālijs Aišpurs:

“Arcus” tika dibināts 1991. gada augustā – sanācām kopā seši vīri, es vadīju Elektronikas departamentu. 1993. gadā atdalījos no “Arcus” un izveidoju “Arcus Elekronika”. Šādu uzņēmumu, kas rada idejas un paši tās iemieso materiālos jeb ražo, Latvijā nav daudz. Var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Sākotnēji izveidojām daudznozaru uzņēmumu: metālapstrāde, kokapstrāde, mēbeļbūve, elektronika u.c. Visi šie virzieni strauji attīstījās, un mums radās savstarpēji konflikti, kam no kopējā naudas katla dot vairāk. Arvien mazāk kļuva saistošā, tāpēc loģiski – departamenti atdalījās.

Tika sākts no nulles ar ideju. Vienlaikus biju inženieris, tehniķis un vadītājs. Pirmais projekts nāca no “Latvenergo”. Kāds no tīklu uzņēmumu vadītājiem piedāvāja, vai nevaram izgatavot viņiem kādu vajadzīgu aparatūru. Teicām: varam! Visus aizvadītos gadus esam sadarbojušies ar “Latvenergo” un “Lietuvos Energija”. Iegūto peļņu investējām attīstībā.

Mums tagad ir pašiem savs nekustamais īpašums. 2000. gadā pasūtījām projektu, un piecdesmitajos gados celtā pētniecības stacijas ēka tika pārbūvēta atbilstoši konstruktorbiroja un ražošanas vajadzībām. 1993. gadā uzņēmumā bija trīs cilvēki, tagad esam 32. Pirmā gada apgrozījums bija tikai kādi tūkstoš lati, bet pērn tas tuvojās miljonam. Aizvadītajos gados esam iztikuši bez kredītu ņemšanas. Viss iegādāts un būvēts tikai no peļņas līdzekļiem.

Vienkāršākais ir mērpārveidotājs vai datu pārraides iekārta, kāds barošanas bloks. Ir arī regulēšanas un reģistrējošās iekārtas. Kopumā tas viss paredzēts rūpniecībai un galvenokārt – enerģētikai. Enerģētikas uzņēmumi ir galvenie pasūtītāji. Ražojam telemehāniku, dažādus mēraparātus, vadības kompleksus. Tas viss sastāv no aparatūras un programmatūras. “Arcus Elektronika” piedāvā produktus un pakalpojumus. Produkti ir mūsu radītie aparāti un programmatūra, bet pakalpojumi ir piedalīšanās konkursos par iekārtu izgatavošanu un iegādi.

Trīsreiz esmu bijis Japānā un vēl Londonā ticies ar turienes uzņēmējiem. Viņi ieradušies arī Latvijā. Bet kontakti tik strauji neveidojas. Japāņiem parasti ilgi velkas iepazīšanās, tad strauji tiek pieņemts lēmums, turklāt uz ilgu laiku, pēc tam tiek piedotas tikai divas kļūdas, darbu veicot pirmoreiz, otrreiz vienkārši var gadīties, bet trešās reizes vairs nedrīkst būt. Japāņi naudu iegulda izglītībā, kultūrā, rūpējas, lai visapkārt būtu izglītoti ļaudis – gan paša, gan darbinieku ģimenēs. Darbinieki stāv un krīt par uzņēmēju, uzņēmējs par darbiniekiem. Attiecības veidojas kā ģimenē. Pēc šiem principiem savulaik tika radīts arī mūsu uzņēmums, kad kopā sanācām domubiedru pulciņš, bijām kā ģimene. Mums tas bija zemapziņā.

Valstij jābūt visuredzošai acij, kura, vērojot, kas notiek pasaulē, izšķirtos, kur ieguldīt galveno enerģiju... Pagājuši divpadsmit gadu. Cilvēki ir novecojuši. Viens otrs elektroniķis aizgājis strādāt par desu tirgotāju. Smadzenes ir ierūsējušas un paputējušas. Arī jaunās smadzenes netika pareizi virzītas. Tika stāstīts, ka visīsākajā laikā var tikt pie turības, kļūstot par bankas darbinieku vai juristu. Brīvestības gados inženiera vārds bija aizmirsts, to vispār nepieminēja. Pēdējā laikā tendence nedaudz mainās par labu inženierzinātnēm.

“Arcus” sākumā bija necila darbavieta necilā ēkā. Pirmās domas un visa enerģija tika veltīta, lai radītu produktu, ko piedāvāt, nevis atvēlētu līdzekļus spoža biroja iekārtošanai. Sākām ar iekšējo mirdzumu, tagad varam atļauties arī ārējo. Lai cilvēks kaut ko radītu, viņam vajadzīga moderna vide. Nevar ļoti atšķirties tas produkts, ko rada, un vide, kurā tas top, jo vide ir veicinošs faktors.

Latvijā ienāca “Siemens”, ABB un “Alstom”. Tie ir enerģētikas monstri. Ar tiem gan konkurējam, gan sadarbojamies. Ar “GA Harris” startējām vienā konkursā kā partneri un uzvarējām kā apakšuzņēmēji. Ar amerikāņiem kopā strādāt ir viegli.

Kad “Kapitāls” intervēja “Siemens” reģionālo šefu, viņš it kā pateica, ka mums neesot nekādu izredžu. Tā gluži nav, ka Latvijas elektronikai priekšā tikai bezcerība. Bieži, atrazdamies tuvāk pasūtītājam, varam straujāk reaģēt un radīt prasībām atbilstošo produktu ātrāk, nekā lielais uzņēmums nonāk līdz risinājumam. Kļūt par Latvijas “Siemens” – tas globālais mērķis. Tuvākais – paplašināt noieta tirgu ārpus Latvijas. Tas ir būtiski. Ir produkti un ir pircējs, bet mēs neesam satikušies. Varbūt mārketinga līdzekļu trūkuma dēļ.

Ja gribu būt godavīrs, morāli neesmu tiesīgs prasīt no darbiniekiem lielu atbildību, ja viņiem neko nedodu. Alga – tas ir tikai minimums, kas jānodrošina. Bez algas jābūt arī citām iespējām – videi, attieksmei, attiecībām un tamlīdzīgi. Domāju, ka esam darbiniekiem radījuši cilvēka cienīgus darba apstākļus, mēģinām uzturēt ģimenes jeb mājas garu, lai nevienam šeit nebūtu diskomforta. Manuprāt, 90% kolēģu darbu veic ne tikai tāpēc, ka par to saņem atalgojumu, bet tāpēc, ka tā ir viņu sirdslieta. Ir vēl cita veida pretimnākšana. Iespējams bezprocentu aizdevums. Šajā mājā ir sava virtuve un ēdnīca, kur var papusdienot.

Mūsu darbinieku apakšējais līmenis ir koledžas studenti, augstākais – tādi, kas mācās doktorantūrā, kas ārzemēs ieguvuši maģistra grādu.Minimālā alga, ko saņem tehniķi, kas lodē un skrūvē, ir 200 latu uz rokas.

Neesmu nevienas partijas biedrs. Nevienu partiju neatbalstu. Iepriekšējās vēlēšanās veco laiku vadītāji gribēja dabūt savā pulciņā. Neatdevu ne dvēseli, ne naudu. Agrāk runāja, ka cilvēkam inteliģence izveidojoties tikai trešajā paaudzē. Varbūt ar labu valdību un parlamentu ir tāpat.

Nē, latvietim nepatīk strādāt pie cita. Latvietim patīk strādāt pašam sev. Bet ar to vien, ka strādā sev, ka ir naturālā saimniecība, vēl neesi uzņēmējs. Uzņēmējam jādarbojas plašāk. Mums mentāli kaut kā pietrūkst funktierī. Gandrīz vai ģenētiski. Uzņēmējam ir jāprot pārdot, sevi reklamēt – jāmāk gozēties, bet latvietis to īsti neprot. Latvietis vairāk ir amatnieks – ražo, taisa. Bet uzņēmējs nozīmē arī tirgotāju, menedžeri. Tirgotāja gēna latviešiem trūkst. Redzēdami to, kas notiek pasaulē, ar izglītību šos gēnus jaunajos cilvēkos jau potējam. Tas viss kopā veido uzņēmēju.

Runā, ka Eiropa varētu strauji aprīt visas mūsu tradīcijas un identitāti, bet tas nenotiks. Protams, kaut kas nonivelēsies, bet ar laiku nekļūsim tādi, kādi jau ir daļa Eiropas Savienības locekļu. Jaunieši izglītosies, tieksies pēc zinībām, arī pēc tādām, ar kurām nekļūst stāvus bagāti un negūst turību vienā dienā, bet ilgākā laikaposmā. Tas būs nopietns darbs – ne tikai fizisks, vairāk garīgs. Šie izglītotie cilvēki varbūt veidos nākamās valdības, varēs abstrahēties no sava personiskā labuma un domāt par valsti kopumā, un tad arī augs Latvijas labklājība.

Cilvēkiem jātiek vaļā no visa sliktā, padomiskā, kas traucē un velk atpakaļ uz vakardienu. No Baltijas valstīm esam bijuši vispadomiskākie. Tās sliktās īpašības, kas nāca no Austrumiem, šeit bija visdziļāk iesakņojušās – zagšana un vārda neturēšana. Viena daļa cilvēku ar vakardienas bagāžu to diemžēl potē arī jaunajos. Ceru, ka ar laiku visam pāri prevalēs gudrība un prāta gaišums. Patlaban daudzviet tā nav. Bet viss būs labi.

“KAPITĀLS”