Par slāviem valodnieciskos spriedumos

Dr. philol. Irina Dimante:

Versija par vienas baltslāvu senvalodas pastāvēšanu parādījās 19. gadsimtā un uzreiz izraisīja lingvistikas pīlāru domstarpības. Šodien vairums valodnieku pieļauj, ka senslāvu valoda atdalījusies no senbaltu valodas un pēc tam nokļuvusi jau agrāk no indoeiropiešu valodas atdalījušos itāliešu, ķeltu, kā arī ģermāņu un skitu valodu ietekmē. Pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras baltu ciltis jau aizņēma plašas teritorijas Vislas, Pripetes, Dņepras, Desnas, Kalugas, Okas un Daugavas baseinos. Un pirmās atšķirības starp senslāvu un senbaltu valodām parādījās apmēram 5. gadsimtā pirms mūsu ēras. Ja palūkojamies uz baltu apdzīvotajām zemēm 9. gadsimtā, tad redzam, ka tajās jau dzīvo slāvu ciltis.

Pastāv pieņēmums, ka tām ciltīm, kuru nosaukumi beidzas ar –āni, –ēni, ir slāviskas saknes. Savukārt tās, kuru nosaukumi beigušies ar –iči (dugoviči, ugļiči), bijušas slāvu asimilētas baltu ciltis. Viena no lielākajām ciltīm kriviči (no viņiem radies vārds krievi) mūsu ēras 9. gadsimtā dzīvoja Kijevas kņazistes teritorijā, bet 12. gadsimtā pārcēlās uz Smoļenskas, Polockas un daļēji Novgorodas kņazistes zemēm. 12. gadsimta literatūras pieminekļi, aprakstot 9.–12. gadsimta notikumus, ne ar vārdu nepiemin, ka kriviči būtu slāvi. Bet saskaņā ar antropologu pētījumiem kriviči un latgaļi vispār cēlušies no vienas cilts.

Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, aptuveni 6.–8. gadsimtā daļa austrumbaltu atdalījās no sava etnosa pamatmasas un sāka virzīties uz rietumiem – tie ir šodienas latvieši un lietuvieši. Bet tos, kas palika savās senajās teritorijās, pakāpeniski asimilēja slāvi. Arheologi izvirzījuši hipotēzi, ka asimilācijas process sācies ar Dņepras baltiem apmēram 6. gadsimtā un bijis nesāpīgs, jo kultūras taču bija līdzīgas.

Tad nu iznāk, ka slāvu priekšteči, kuri bija cēlušies no baltiem, asimilēja savus sentēvus. Ir taču tā, ka bērni pāraug savus vecākus, tādēļ, iespējams, šajā gadījumā noticis tas pats, atspiezdami savus sentēvus, slāvi ieņēma viņu teritoriju. Tajā pat laikā mēs nekā nezinām par tā laika dabas parādībām. Pietika ar vienu spēcīgu kataklizmu, lai baltu etnoss kļūtu vājāks un līdz ar to tiktu atspiests.

Vācieši šeit parādījās ap 9. gadsimtu un izspieda krievu kņazus, kuri arī centās nostiprināties šajā teritorijā, taču nepaguva. Šo versiju apstiprina 1957. gada izrakumi pie Tērvetes – tad tika atrasti pareizticīgo krusti un Kijevā un Bizantijā gatavoti sadzīves priekšmeti. Diez vai tie bija parastie tirdzniecības kontakti. Es esmu pārliecināta, ka pašreizējās Latvijas teritorijā savulaik bija centušies ieviest tieši pareizticību un kulta priekšmeti te nav nokļuvuši nejauši. Tāpat kā nav nejaušība, ka latviešu valodā jau bija paguvuši nostiprināties tādi no senslāviem aizgūti vārdi kā baznīca, krusts, karogs. Nav jāaizmirst, ka pat pēc atdalīšanās 5.–6. gs. pirms mūsu ēras šodienas krievu un latviešu senči vēl ilgi saprata cits citu. Kaut gan tie jau bija divi dažādi etnosi, tomēr vēl varēja iztikt bez tulka.

Ar katru gadsimtu saikne kļūst vājāka un vājāka, un 6. gadsimtā beidzas senslāvu valodas sadalīšanās dialektos – dienvidu, austrumu un rietumu. 7.–9. gs. no austrumslāvu dialekta rodas senkrievu valoda. Apmēram tajā pat laikā Latvijas teritorijā parādījās vācieši. 12.–13. gadsimtā Baltija pilnībā nokļūst nosacītā Rietumu ietekmes sfērā – vācieši letu zemē bija jau sabūvējuši savus atbalsta punktus. Tajā pašā laikā tatāru–mongoļu uzbrukums veicina senkrievu valodas sairšanu dialektos, kuri ir šodienas ukraiņu, baltkrievu un krievu valodas pamatā. Tā ar laiku fakts par bijušo sapratni saglabājās tikai atmiņā, kas, kā zināms, nav mūžīga.

“ČAS”