Par mītiem un stereotipiem politikā

Foto: A.F.I.

Saeimas deputāte Kristiāna Lībane:

Mēs visi dzīvojam mītu, priekšstatu un stereotipu pasaulē. Ik dienas, visā, ko darām vai nedarām, ik situācijā, ko izdzīvojam, vai, tieši otrādi, izvēlamies no tās novērsties, kā darbā, tā privātā dzīvē, cilvēki “pārtiek” no stereotipiem, paši tos “atražo” un paši apnikumā rauc degunus. Īpaši daudz šādu stereotipu ir jomā, kas kļuvusi par manu profesiju, t.i., politikā.

Es cīnos ar mītiem, priekšstatiem un stereotipiem. Ne citu cilvēku dzīvē, tas nav mans uzdevums, tikai savējā. Un ne pēc formas, bet pēc būtības. Katru reizi, kad vadu sēdi, katru reizi, kad lasu dokumentu, katru reizi, kad izšķiros, ko teikt, kā rīkoties, gluži apzināti cenšos neļauties tam uzbāzīgajam, ķepīgajam, glumajam spiedienam, kas paģērē, kādam ir un kādam nav jābūt politiķim. Un ne jau vienmēr tas izdodas. Bet es ļoti cenšos.

Kāds ir šis spiediens? Kas ir tas, kam jāturas pretī? Ļoti dažādas lietas, protams. Tik dažādas, cik dažādas ir situācijas. Un, starp citu, ja runājam par politikas kā nodarbošanās jaukajām pusēm, tad jāatzīst, ka tieši šīs ikreiz dažādās, ikreiz mainīgās situācijas, ar kurām jātiek galā, kurās nav iespējami divi pilnīgi vienādi risinājumi, ir tas, kas mani politikā saista. Taču pie visas šīs dažādības ir identificējams tāds kā mītu kopums, kuram svarīgi “nepiespēlēt”.

Mīts Nr.1.

Ir pieņemts domāt, ka politiķim jābūt lielam runātājam, tā sakot, spējīgam noturēt runu kaut vai zem ūdens. Kaut kādā ziņā tā patiešām ir, zināmām runas dāvanām ir jāpiemīt un, ja tādu nav, vēlams tās izkopt galvenokārt, jau tāpēc, ka politiķim svarīgi tikt pareizi saprastam, savukārt, nevienam vēlētājam nav uzlikts par pienākumu pūlēties politiķi saprast. Politiķim būtu jāiemācās formulēt savu viedokli tā, lai tas būtu saprotams bez īpašas piepūles. Taču. Tikpat liels grēks kā celt priekšā auditorijai nesagatavotu, nesaprotamu vai pat murgainu viedokli, ir censties noslēpt viedokļa trūkumu ar saldu dainošanu vai emocionāli sakāpinātu ideālistisku frāžu bārstīšanu, atsakoties runāt par lietas būtību. Neiekrist šai grēkā uzskatu par principa lietu.

Mīts Nr.2.

Ir pieņemts domāt, ka politiķim dabiskā kārtā jābūt tendētam uz privilēģijām, ka tas it kā pieder pie lietas. Manuprāt, tas ir nožēlojami. Vairumam cilvēku patiešām ir iedzimta tieksme pēc ērtas un komfortablas dzīves, par to nav jākaunas, tas nav jāslēpj, taču katram sabiedrības dienestā esošam cilvēkam savas privilēģijas ir jāsašaurina līdz nepieciešamajam minimumam, apzinoties, ka mūsdienās jebkādu privilēģiju esamība būtu attaisnojama tikai attiecībā uz tām personām, kas citu labā skrien, kamēr krīt. Tas, kas pārsteidz, ir – cik bieži gan pati amatpersona, gan sabiedrība kopumā par normu uzskata tieši pretējo.

Mīts Nr.3.

Ir pieņemts domāt, ka politiķim jābūt varas un posteņu kāram, ka tas izriet no viņa politiskās būtības un ar to jāsamierinās kā ar nenovēršamo. Domāju, ka nekas nevar būt pazemojošāk indivīdam un sabiedrībai kopumā kā samierināties ar šo kā ar aksiomu, tādējādi padarot to neapšaubāmu, neizkustināmu un nesitamu. Kā reiz teica slavenais Kisindžers – “vara patiešām ir visstiprākais uzbudinošais līdzeklis”, tomēr tieši tāpēc mums visiem – ar varu apveltītājiem un apveltītajiem būtu maksimāli jācenšas saglabāt skaidru galvu un bez mēra neglorificēt kāda indivīda tieksmi pēc šīs uzbudinošās vielas, lai kas arī šis cilvēks būtu.

Mīts Nr.4.

Ir pieņemts domāt, ka politiķim jābūt bez mēra pašpārliecinātam, ar “simts gudrāko galvu” sindromu sirgstošam. Arī tie ir maldi vai vismaz ilūzijas, kas reti ved pie laba gala. Jo šaubas patiesībā ir svētība. Arī politikā. Šaubas ir tās, kas raksturo situāciju, kurā cilvēks nav sadzēries manis pieminēto varas uzbudinošo dziru līdz pilnīgam reibumam, šaubas ir tās, kas raksturo normālu, cilvēcīgu, veselā saprāta noteiktu pozīciju. Tāpēc vienlīdz lielā mērā mācos, vēl joprojām ik dienas – mācos, pieņemt izšķirīgus lēmumus, reizē neaizmirstot, kā tas ir – šaubīties un lūgt padomu.

Mīts Nr.5.

Ir pieņemts par normālu uzskatīt politiķu tieksmi uzvesties tā, it kā iegūtais amats un karjeras iespējas būtu dāvana vai balva par nopelniem, saņemta gandrīz vai ar kāda “augstāka spēka” ziņu. Patiesībā viss ir tieši otrādi. Nekas nav “no augšas”, nekas nav “kā balva” un nekas nav “uz mūžu”. Viss – amati un tribīnes, pilnvaras un atribūti ir tikai uz laiku un tikai un vienīgi darbs. Ļoti specifisks, arī – interesants, tāds, uz kuru vienmēr būs konkurence, tāds, kurā var augstu kāpt un tikpat zemu krist, bet tikai un vienīgi darbs.