Par imigrantu plūdu mītisko biedu

Par spīti tam, ka pēc neatkarības atgūšanas no Latvijas vairāk cilvēku ir izbraukuši, nekā ieradušies uz dzīvi, bailes no imigrācijas Latvijā ir, un, kā liecina pētījumi, imigrācija tiek saistīta tieši ar ES.

Pirmais legālais imigrācijas vilnis sākās sešdesmitajos gados, kad Eiropas valstis noslēdza līgumus ar Maroku un Turciju. Uzaicināti strādāt rūdas raktuvēs un smagajā rūpniecībā, sešdesmito gadu viesstrādnieki tā arī palika Eiropā un te uzaudzināja bērnus un mazbērnus, kas tagad ir Francijas, Beļģijas, Nīderlandes vai Vācijas pilsoņi.

Kopš septiņdesmitajiem gadiem legālās imigrācijas īpatsvars ir strauji samazinājies, un tagad šajā kategorijā ietilpst šaurs cilvēku loks, kuri uz ES dodas profesionālos vai mācību nolūkos. Lielākajai daļai vienīgais legālas imigrācijas veids ir politiskā patvēruma lūgšana, ko izmanto arī imigranti no Austrumeiropas, ieskaitot Latviju.

Uz bēgļa statusu, kas dod tiesības saņemt politisko patvērumu, var pretendēt tikai attīstības valstu pilsoņi, kurus savā zemē vajā politiskās vai reliģiskās pārliecības dēļ un kuriem tur draud dzīvības briesmas. Tomēr sākt jaunu dzīvi pārtikušā valstī grib simtiem tūkstošu cilvēku, kuru vienīgais iemesls pamest savu zemi ir nabadzība.

ES līmenī imigrācijas jomā dalībvalstīm saistošas likumdošanas pašlaik gandrīz nav. Atšķirīgie ES valstu bēgļu uzņemšanas noteikumi ir galvenais iemesls, kāpēc imigranti arvien lielākoties dodas uz Vāciju vai Lielbritāniju, bet Somijā un Portugālē iebraucēju nav vairāk par dažiem desmitiem.

Pašlaik tiek diskutēts par nepieciešamību ES vienādot uzņemšanas noteikumus, lai imigrācijas plūsma vairs nebūtu uz vienu vai divām valstīm. Tomēr imigrācija joprojām ir joma, kur katra valsts stingri īsteno savu politiku un tieši tagad, kad tiek runāts par vienotu ES politiku, valstis viena pēc otras pieņēmušas stingrākus imigrācijas likumus.

Latvijā pagaidām nav pamata uztraukumam par ekonomisko migrantu straumēm, valstij pievienojoties ES, jo robežas atvērsies ne agrāk kā pēc gadiem sešiem septiņiem, kad Latvija kļūs par Šengenas līguma dalībvalsti, stāsta Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Bičevskis. Viņš akcentē, ka patlaban Latvija ieceļotājiem nešķiet atraktīva, jo nav tik augsti ekonomiski attīstīta kā citas bagātākās ES valstis, kā arī nepiedāvā iebraucējiem izdevīgus sociālos pabalstus. Latvijā atšķirībā no citām ES valstīm nav izveidojušās etniskās kopienas, kas varētu būt par pamatu imigrantu ieplūšanai, apvienojot ģimenes. Tāpat Latvija nekad nebūs tik populāra un pazīstama kā lielākās Eiropas valstis, piemēram, Francija, Vācija, Lielbritānija, uz kurām plūst imigranti.

Arī nelegālā darbaspēka risks esot mazs, jo daudz nelegālo strādnieku valstī parādoties tikai tad, kad uzņēmēji vai ražotāji tajos ir ieinteresēti. Taču M. Bičevskis lēš, ka tuvāko desmit gadu laikā industriālā ražošana nebūs Latvijas ekonomikas pamatbalsts, lai rastos priekšnosacījumi nelegālam darbaspēkam.

Tiesa, Latvijas demogrāfiskā situācija varētu būt iemesls papildu darbaspēka nepieciešamībai nākotnē, lēš Starptautiskās migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs. Viņaprāt, nepieciešamību pēc ievestā darbaspēka nejutīsim tuvāko desmit gadu laikā, kad darba tirgū ieplūdīs astoņdesmito gadu sākumā un vidū dzimušie, kad bija visaugstākā dzimstība Latvijas vēsturē. Tomēr darbaspēka trūkumu manīsim, kad tirgū būs jāienāk deviņdesmitajos gados dzimušajiem, jo neatkarības sākumā un arī vēl tagad dzimstība ir strauji samazinājusies. Tā varētu kļūt par vienu no Latvijas sāpīgākajām problēmām, kas pagaidām politiķiem vēl ir tabu tēma, bet kuras risinājumam jau 8. Saeimas laikā būtu jāieliek pamati, uzskata I. Mežs.

Viņaprāt, risinājums, līdzīgi kā Īrijai, būtu jāmeklē ievestajā darbaspēkā, taču tas nedrīkstot notikt haotiski un tam nepieciešamas īpašas valsts programmas. Tiesa, arī šajā gadījumā Latvija varētu izrādīties pievilcīga tikai pašu nabadzīgāko valstu iedzīvotājiem. Ja Bangladešas strādnieks zinātu par iespēju Latvijā piepelnīties, mūsu zemnieki noteikti ņemtu viņus pretim, jo tas būtu lēts darbaspēks – 2–3 lati dienā bangladešietim šķistu necerēta peļņa, saka I. Mežs.

“DIENA”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti