Lai nezūd dziesma, reiz dziedāta

Lībiešu svētkos Mazirbē atvērta Valdas Šuvcānes grāmata “Lībiešu ciems, kura vairs nav”

Pamatojoties uz arhīvu un bibliotēku liecībām, lībiešu ciemu iedzīvotāju atmiņu stāstījumiem un pati uz savu dzīves pieredzi un izmantojot bagātību fotomateriālu klāstu, autore parāda Ziemeļkurzemes lībiešu kultūrvēsturi un atklāj lībiešu dzimtu likteņgaitas vairāku gadsimtu garumā. Nosaukums skaidrojams divējādi. Tiešā nozīmē tas ir vairs neeksistējošais autores dzimtais Lielirbes ciems, “kura vairs nav”, bet pārnestā nozīmē to var attiecināt uz pašiem lībiešiem — otru Latvijas pamattautību, kas iet mazumā: 2000. gada tautskaitē Latvijā tika reģistrēti 177 lībieši.

Grāmatas autore Valda Marija Šuvcāne ir lībiete, viena no vēl nedaudzajām lībiešu valodas zinātājām, neatlaidīga lībiešu vēstures pētniece, aktīva Līvu savienības biedre un lībiešu dziesmu ansambļa “Līvlist” dalībniece. Viņa sastādījusi latviešu—lībiešu un latviešu—lībiešu—angļu sarunvārdnīcas un “Lībiešu tekstu krājumu”. Par lībiešiem Latvijā un pasaulē, spilgtām lībiešu kultūras, vēstures un sadzīves lappusēm un mūsdienu norisēm viņa regulāri publicē jaunākos pētījumus un aprakstus valsts īpaši aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas “Lībiešu krasts” laikrakstā “Līvli”, “Lībiešu gadagrāmatā” un citos izdevumos. Nu: par grāmatas tapšanu un saturu — saruna ar autori Valdu Mariju Šuvcāni.

Valda Blūma–Šuvcāne ar meitu Baibu uz Irbes upes laipām 1950. gadā

— Lībiešu kultūras un vēstures pētniecībai jūs pievērsāties jau krietni pirms 1991. gada, kad tika pieņemts likums par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju, kurā atzīts, ka lībieši ir sena Latvijas pamattautība un valsts uzņemas atbildību par lībiešu nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu. Kas jūs uz to mudināja?

— Piedzimu lībiešu ģimenē un līdz septiņpadsmit gadu vecumam dzīvoju Lielirbē, kur tolaik vēl varēja dzirdēt lībiešu valodu. Bet izglītību varēja iegūt tikai latviešu valodā, un lībiskā vide zuda ar katru stundu. Jauktajās ģimenēs parasti runāja latviski. Arī es apprecējos ar latvieti. Rīgā strādāju zivju apgādes bāzē un mācījos Raiņa vakara vidusskolā. Kāda tur vairs daļa par savām lībiskajām saknēm! Toties vēstures skolotājs Mārtiņš Rācenis prata ieinteresēt par savu priekšmetu. Arī man arvien bija gribējies zināt, kā cilvēki dzīvojuši agrāk, kā viss attīstījies. Mūsu skolotājs bija pilnīgi apsēsts ar vēsturi, un tas mani aizrāva. Universitātē iestājos vēsturniekos, bet pēc beigšanas nonācu Izglītības ministrijā, strādāju ar papīriem, kādu laiku biju skolu inspektore. Tā darba pienākumos un ikdienas rūpēs uz ilgāku laiku iesnaudās gan mans lībiskais gars, gan interese par vēsturi. Par nozīmīgu pavērsienu manā dzīvē kļuva iesaistīšanās ansamblī “Līvlist”. Izrādījās, ka mātes valoda un šūpulī ieliktās lībiešu dziesmas ir manī dzīvas un sirdij tuvas. Un, kad 1979. gadā aizgāju pensijā, tūlīt pievērsos lībiešu kultūrvēstures pētniecībai. Tā acīmredzot bija asinsbalss, kāda iekšēja sajūta, kas mani uz to mudināja. Līdzīgi tas ir noticis arī ar manu meitu Baibu. Viņa studēja ģeogrāfiju un jaunībā interesējās par visu ko, tikai ne par lībiešiem. Ar gadiem attieksme sāka mainīties, soli pa solītim viņa tuvojās lībiešu kultūrvēstures problemātikai un nu jau labu laiku vada “Līvli” un “Lībiešu gadagrāmatas” izdošanu.

— Tātad aktīvas pētnieces gaitas jūs uzsākāt pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Kā nonācāt līdz grāmatai?

— Biju jau kļuvusi par Latvijas Valsts vēstures arhīva ikdienas apmeklētāju un Akadēmiskās bibliotēkas pastāvīgo lasītāju, bija krājušies izraksti un pieraksti, un bija jau diezgan daudz publikāciju. Un tad kādā agrā rīta stundā sevi pieteica ideja uzrakstīt grāmatu par manu dzimto ciemu. No pašiem zemapziņas dziļumiem atplaiksnīja doma — es taču esmu pēdējā, kas par to vēl var liecināt. Man ir bērnības atmiņas un plašs radu un lībiskas cilmes paziņu loks, man pieejami arī lībiešu valodā rakstītie vēstures avoti, ko retais vairs var izlasīt. Man bija pilnīgi skaidrs, kam tajā grāmatā jābūt. Sēdos pie galda un uzrakstīju satura rādītāju. Vēlāk gan daudz kas mainījās, bet tai rītā uzrakstītais plāns mani ļoti noskaņoja darbam.

Blūmu dzimta Lielirbē ap 1930. gadu. Grāmatas autore Valda Blūma (1.rindā pirmā no labās) Foto: Baiba Šuvcāne — no ģimenes albuma

— Bija ideja rakstīt grāmatu tikai par Lielirbi. Kāpēc savu nodomu mainījāt?

— Dzīve piespieda. Lai iegūtu pēc iespējas pilnīgāku ainu par savu dzimto ciemu, cītīgi lasīju visu pieejamo literatūru, studēju vēstures avotus un Latvijas brīvvalsts un okupācijas laika presi, sevišķi Ventspils un Talsu novada periodiskos izdevumus. Bet ar to nepietika. Lūdzu lībiešu dzimtu pārstāvjus dalīties savās atmiņās. Sacīju, ka gribu uzrakstīt grāmatu par savu ciemu. Un ikreiz dzirdēju vienu un to pašu: “Kā tad tā! Kas tad rakstīs par mūsu ciemu?” Tā grāmatā ienāca visi Ziemeļkurzemes lībiešu ciemi no Ovišiem līdz Melnsilam. Un labi vien ir. Reāli vairs nepastāv arī tādi ciemi kā Lūžņa un Jaunciems, bet grāmatā var izlasīt, kādi tie bija 20. gadsimta pirmajā pusē. Plašāk stāstīts par Mazirbi, Miķeļtorni un Kolku, jo notikumi un sadzīve tajos iespaidoja arī visu mazāko ciemu dzīvi. Darba gaitā klāt nāca nodaļa “Lībietis pasaulē”, jo pēdējos gados aizvien vairāk paplašinās ārzemju kontakti un sarakste. Te ir desmit lībiešu un viņu pēcnācēju likteņstāsti. Tie lasītāju aizved uz Zviedriju, Somiju, Šveici, ASV un Jaunzēlandi un liek just lepnumu par mūsu tautas brāļiem, kas devuši atzīstamu ieguldījumu savu mītnes zemju kultūrā un zinātnē.

— Grāmatas manuskripts datēts ar 2001. gada janvāri. Kā atradāt izdevēju?

— Kad rokrakstā grāmatu biju pabeigusi, mana meita Baiba tekstu ievadīja datorā. Liels darbs bija arī ar fotoattēliem, to grāmatā ir daudz. Ļoti uzmundrinošs bija akadēmiķa Jāņa Stradiņa ieteikums, kurā viņš rakstīja, ka mana darba izdošana pietiekami reprezentatīvas grāmatas veidā būtu ne tikai vēlama, bet arī nepieciešama, un šī grāmata varētu gūt ievērību ne tikai Latvijā, bet arī Somijā un Skandināvijas valstīs. Apgāds “Jumava” atzina, ka darbs ir labi sagatavots, un uzreiz apņēmās grāmatu izdot. Tikai daļu naudas nācās pašai sameklēt. Tas nebija vieglākais uzdevums. Ar to palīdzēja tikt galā Kultūrkapitāla fonds, Somijas, Ungārijas un Norvēģijas vēstniecības, Rietumu banka, kuras prezidents ir Īrijas goda konsuls Mihaels Bourke, “Lībiešu krasta” administrācija un vairāki privāti ziedotāji. Viņiem visiem vislielākā pateicība! Sirsnīgs paldies arī visiem stāstītājiem, kas man uzticēja savas atmiņas un palīdzēja uzrakstīt šo grāmatu.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore