Par darba mūžu kā pasakā

Es, simtprocentīga latviete ar lībiešu asiņu piejaukumu no mātes puses, taču piedzimu Krievijā, Vladimirā. Kad man bija trīs gadi, atbraucām Latvijā. Pasakas man stāstīja tētis, kurš ļoti atbalstīja manus mākslinieciskos centienus. Klausījos un zīmēju. Pirmā personālizstāde bija uz vecāku laulības gultas sarindotie zīmējumi. Vēlāk skolas gados tapa mūsu mājas bērnu žurnāls “Tik Tak”, es to ilustrēju, tajā rakstīju gabaliņus. Pirmais dzejolis publicēts “Zeltenē”, man toreiz laikam bija divpadsmit gadi. Pirmās manis ilustrētās bērnu grāmatas iznāca 1942. gadā. Visas pasakas kādreiz beidzas, bet mana turpinās. Pirms kara iestājos Mākslas akadēmijā, mācījos pie Ubāna, Miesnieka, Kugas un Purvīša un visu mūžu darīju sev mīļus darbus - gan zīmēju, gan rakstīju... Vai tā nav pasaka?

Par Holandi sapņoju no tiem laikiem, kad bērnībā manās rokās nonāca grāmata “Mazie holandieši”, es jau toreiz skaidri zināju, ka reiz nonākšu šajā zemē. 1937. gadā mācījos starptautiskā vasaras koledžā Zviedrijā, un notika brīnums - es satiku dzīvu holandieti Gerritu, mēs iemīlējām viens otru. 1938. gadā Gerrits atbrauca iepazīties ar maniem vecākiem, pēc tam es aizbraucu pie viņa vecākiem, kļuvu par Gerrita līgavu. Liktenis pats visu izlēma. Holandē es atgriezos tikai pēc piecdesmit gariem gadiem, pēc kara, pēc laulības ar koktēlnieku Kārli Stārastu un meitas Lilitas piedzimšanas, pēc smagajiem padomju laikiem. 1979. gadā Gerrits mani atrada ar Sarkanā Krusta palīdzību. Viņš bija kļuvis par ārstu, precējies, viņam bija divas meitas, un viņš bija saglabājis visus manus darbus, viņš zināja - ja vien esmu dzīva, mēs satiksimies. 1979. gadā viņš ieradās Rīgā, bet mani toreiz uz Holandi nelaida. Tā vietā Maskava mani ar Zentu Ērgli palaida radošā komandējumā uz Tanzāniju, Indijas okeāna salām, Ēģipti! Toreiz tapa grāmatiņa “Ieviņa Āfrikā”. Gāja gadi, nomira Gerrita sieva, Latvija atguva brīvību, un Gerrits mani atkal un atkal aicināja doties pie viņa. 90. gadu sākumā es saņēmu vīzu braucienam uz Holandi. Gerritam toreiz vajadzēja sagaidīt mani Hamburgas lidostā, un es domāju - kā viņu ieraudzīšu cilvēku pūlī? Gerrita rokās lepni plīvoja liels sarkanbaltsarkans karogs, viņu nevarēja nepamanīt! Protams, tiekoties pēc tik ilga laika, šaubījos, jo tik daudzi gadi bija starpā. Taču bija tā pati lielā mīlestība. Mēs devāmies uz Eldi, vasarnīcu ciematiņu, kas atrodas divi simti kilometru no Amsterdamas un tikai pārdesmit kilometru no Vācijas robežas. 1993. gada 7. jūlijā Eldes rātsnama ceremoniju zālē mūs salaulāja zem Nīderlandes karalienes Beatrises portreta.

Holandē ir ļoti maz latviešu. Es ar baltu skaudību domāju, ka daudzās valstīs latviešiem ir savas baznīcas, draudzes, skolas. Gerrits ar pūlēm sameklēja dažas latvietes, kas ieprecējušās Holandē, bet mēs galvenokārt uzturējām telefona sakarus, jo dzīvojām patālu cita no citas. Diena, kad Latvijas sūtnis Nīderlandē man pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni, bija vienīgā reize, kad visas satikāmies mūsu mājā. Astoņus gadus, ko pavadīju Holandē, es nemitīgi strādāju - rakstīju un zīmēju, tapa “Zili brīnumi zaļā dārzā” un “Eņģelītis”, pasaku kalendāri, rakstīju pasakas. Holandē gan nekas no manis radītā netika izdots, viņiem bērnu grāmatu varoņi ir savādāki, brutālāki, man tie nepatīk. Visas manas grāmatiņas pēdējā laikā iznākušas izdevniecībā “Annele”.

Šī māja Bukultos ir ļoti gara, Holandē mājas ceļ augšup, jo tur maz zemes. Mūsu mājai bija trīs stāvi, katrā stāvā pa vienai istabai, pirmajā - virtuve un viesistaba. Istabās parasti ir lieli logi bez aizkariem. Holandieši dikti kārto un iekārto savu māju un grib, lai visi redz, cik tā ir skaista. Vakarā vari ieskatīties katrā dzīvoklī. Man sākumā bija grūti pierast dzīvot kā uz skatuves.

Holandiešu ēdienkarte gan ir kaut kas briesmīgs! Holande ir viens zaļš lauks un melnbaltas govis, bet piena zupas viņi neēd. Vīram uzvārīju ķiļķenu zupu, viņš to nelika pie mutes! Pīrādziņus - ne par ko! Holandieši ir feinšmekeri, viņi ēd labi, sātīgi, treknus ēdienus. Un tie apvārītie salāti, tos es nekādi nevarēju ieēst! No sēnēm viņi ēd tikai šampinjonus, jo tie ir tīri, bez tārpiem, nekādas citas sēnes viņi nepazīst. Holandē ogas un sēnes mežā nelasa. Cauri mežam iet taciņa, un nedod Dievs no tās novirzīties un noplūkt kādu puķīti - tā ir dabas postīšana! Reiz Eldē uz zaļās joslas ieraudzīju skaistas baravikas, atnesu mājās un taisīju benefici, Gerrits gandrīz vai sauca ātro palīdzību - es noindēšoties!

Ja vīrs būtu dzīvs, paliktu Holandē. Viņš nomira ar infarktu uz mūsu mājas sliekšņa, es tajā laikā gulēju slimnīcā arī ar infarktu. Tas bija smags laiks. Pēc tam... dzimtene paliek dzimtene. Ieviņa arī pie mums bija atbraukusi, iemācījās holandiešu valodu, gāja kursos. Gerrits gribēja, lai viņa paliek Holandē, bet Ieviņa atgriezās Rīgā, svešatne nevilināja. Pēc Gerrita nāves paliku viena. Atgriezos Rīgā. Te man pensija ir 58 lati. Toties te ir visi mani mīļie. Meita Lilita ar savu meitiņu Grietiņu gan dzīvo Vācijā. Te dzīvo mani trīs mazbērni - Nils, Krišs un Ieviņa - un mani četri mazmazbērni - Klifords no Ieviņas, Haide no Kriša un Tomass un Marija no Nila. Mazdēls Krišs tūlīt beigs Mākslas akadēmiju. Skat, manu pasaku varoni ķirbi viņš gatavojas atliet bronzā! Šajā mājā būs arī Kriša darbnīca. Klifordiņš, ak, kas tas bērnam par vārdu, es taču nevaru to pasakās ievest, jau dzied “Dzeguzītē”. Bērnudārzā viņš izvaicāts par saviem tuviniekiem un tēlaini un precīzi atbildējis, ka es - viņa vecvecmāmiņa - esot krāsotāja! Es joprojām strādāju. Tikko Osmaņa vadītajai izdevniecībai “Annele” nodevu savu “Laimes atslēdziņu”, arī jaunu krāsojamo grāmatu, izdevniecība ABC gatavojas laist klajā visus manus agrāko gadu darbus.

Iekšēji nevaru pieņemt, ka man tik daudz gadu, ārēji gan to var pateikt. Turos, grūti ir tagad, kad kādu laiku nevaru strādāt. Spogulī neskatos, sevi iekšēji stipru uzturu tikai ar darbu. Vislabākā esmu, kad zīmēju un rakstu, tad manī nav nevienas sliktas vai drūmas domas. Ja es nevarētu strādāt... tad manis nebūtu.

“DIENAS” pielikums “SESTDIENA”