Lai valsts naudas pietiktu visiem un visam

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio

Intervija Latvijas Radio 8. augusta raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Mūsu klausītāji šodien zvanījuši un uzdevuši jautājumus, un uz tiem mēs mēģināsim kopā atbildēt. Kāpēc tieši Aldis Lieljuksis netika apstiprināts KNAB direktora amatā?

Andris Bērziņš: — Mums ir ļoti reprezentabla izvērtēšanas komisija, kurā ir gan ģenerālprokurors, gan tieslietu ministre, gan SAB direktora vietnieks, gan Cilvēktiesību biroja vadītājs, gan valsts kontrolieris. Tā uzmanīgi izvērtēja visus kandidātus, kuri bija pieteikušies iepriekšējās divās kārtās un kuri piesakās arī šobrīd trešajā kārtā, un es aicinu cilvēkus, kuri jūt sevī gan profesionālu pieredzi, gan spēku, gan gribu cīnīties ar šo ļaunumu, pieteikties. Viņi tātad bija izvērtējuši un par labu atraduši to vai citu rezultātu, un valdībā mēs faktiski nemaz par konkrētām kandidatūrām nerunājām. Mēs piekritām tam viedoklim, ko mums prezentēja tieslietu ministre.

— Tā ka tas būtībā bija Tieslietu ministrijas ierosinājums?

A. Bērziņš: — Darba grupa skatījās, tā diemžēl izšķīrās nedaudz citādāk, un mēs piekritām tieslietu ministres priekšlikumam.

— Pasakiet skaļi, ka visi ārsti nav vienādi un ne visi ņem kukuļus!

A. Bērziņš: — Es to pilnīgi droši varu apgalvot, jo vismaz manā praksē, vienalga, kurā amatā es esmu kādreiz strādājis, man neviens nekad nav prasījis nekādu samaksu pirms kāda konkrēta darba veikšanas.

Pilnīgi droši es gribu teikt, ka visi ārsti nav vienādi, un, ja ir šādi gadījumi, kad tādā veidā cilvēki tiek krāpti, ka no viņiem tiek spiesta nauda ārā, tad par šiem gadījumiem ir vai nu konkrēti jāziņo attiecīgām Labklājības ministrijas institūcijām, vai jāvēršas tiesībsargājošās institūcijās.

— Kad tad būs tādi laiki, kad ārsti saņems pilnvērtīgu algu, nevis kā tagad — santīmus?

A. Bērziņš: — Es gan neesmu redzējis pēdējo statistiku par to, kāda ir ārstu vidējā alga, taču gribu teikt, ka mēs katru gadu palielinām veselības aprūpes budžetu, un šogad viens no vislielākajiem pieaugumiem ir veselības aprūpei. Tas bija 21,4 miljoni. Nevienai citai jomai jeb nozarei tāds pieaugums nebija, izņemot varbūt vienīgi Aizsardzības ministriju, bet tur savukārt mēs deviņdesmito gadu sākumā ļoti minimāli vai gandrīz nemaz neinvestējām. Tā ka veselības aprūpes nozare ir tā, kurai pēdējo sešu gadu laikā budžets kopumā ir dubultojies. Tāda situācija nav nevienai citai nozarei, tā ka ir jāmēģina skatīties, iet divus ceļus: pirmkārt, protams, valdība palielinās veselības aprūpei nepieciešamo finansējumu, bet otrs — ir jālūkojas arī, cik racionāli šī nauda tiek izmantota, kā tā tiek sadalīta, vai visi nepieciešamie resursi aiziet pareizā virzienā.Tieši tas ir jautājums, ar ko pašlaik nodarbojas Labklājības ministrija. Kā jau es teicu pagājušo reizi, viņi gatavo likumprojektu par veselības aprūpes finansēšanu, kā arī citus normatīva rakstura dokumentus, to skaitā likumu “Par veselības aprūpi”, kur būs skaidri un precīzi norobežotas gan pacientu tiesības, gan ārstu tiesības un noteikta arī atbildība par to vai citu pienākumu pildīšanu vai nepildīšanu.

— Tad tā nauda arī varētu nonākt drošāk arī līdz ārstu algām?

A. Bērziņš: —Protams, pamatā tie ir pašvaldību pilnvarnieki, pašvaldību un valsts pilnvarnieki — ja tās ir valsts slimnīcas, tad valsts pilnvarnieki; ja pašvaldību, tad pašvaldību pilnvarnieki —, kuri principā apstiprina slimnīcas katra gada finansu plānu, un arī nosaka to naudas daudzumiņu, kāds ir iezīmēts darba samaksai. Dažkārt viņi rīkojas pretēji — viņi, teiksim, par labu kādām tehnoloģijām vai kaut kādiem citiem izdevumiem sastāda šo budžetu un mazāk līdzekļu atdod konkrēti algām. Bija jau pagājušā gada piemērs, kad valdība iedeva 4,2 miljonus medmāsu un feldšeru darba samaksas palielināšanai, taču slimnīcas galvenie ārsti vai pilnvarnieki, šo naudu līdz katrai konkrētai māsiņai, feldšerim, jaunākajam sanitāram, jaunākajam medicīniskajam personālam dažviet nemaz nenovadīja, un reāli vidējā alga nemaz nepaaugstinājās par šo naudas summu. Tad es dažkārt dzirdu tādas balsis — sak, valdība apsolīja, bet neiedeva. Nē, valdība iedeva, taču šie konkrētie administratori konkrētās vietās...

— Tad ir jāprasa no viņiem atbildība!

A. Bērziņš: —Protams. Bija pat tāda situācija, ka Slimnīcu biedrība atteicās parakstīt vienošanos, koplīgumu ar medicīnas darbinieku arodbiedrību par to, ka tieši šī nauda tiek izmantota arī darba samaksas palielināšanai, lai, teiksim, par šo Ministru kabineta iedoto naudu papildus budžetā piešķirtajai naudai algas palielinātos. Tagad, kad mēs runājam ar labklājības ministru atkal par kārtējo algu paaugstināšanu, tas ir viens no jautājumiem, ko mēs uzdodam viņam, — kā jūs nodrošināsiet to, lai neatkārtojas iepriekšējā gada prakse un lai tā nauda, ko mēs iedodam konkrēti vidējā medicīniskā personāla darbinieku algu paaugstināšanai vai ārstu algu paaugstināšanai, tiešām reāli nonāktu to cilvēku maciņos, lai viņi justu jau ar pirmo mēnesi, ka viņiem reāli tā alga ir paaugstinājusies. Labklājības ministrijas ieteikums ir veselības aprūpes noteikumos sagatavot grozījumus un iestrādāt tur speciāli normu, tātad iezīmēt šo naudu, nosakot, ka to nekur citur nevar izmantot, vienīgi darba samaksā. Arī šie grozījumi pašlaik tiek gatavoti.

— Kāpēc nenotiek vispārējā plānveidīgā dzīvokļu privatizācija? Apstājusies.

A. Bērziņš: — Notiek, notiek. Mēs katru Ministru kabineta sēdi nododam privatizācijai veselu virkni valsts īpašumā esošo dzīvojamo māju. Attiecībā uz pašvaldībām — pašvaldības domju deputāti ir tiesīgi lemt par to kārtību vai secību, kā viņi nodod, teiksim, privatizācijai savas dzīvojamās mājas. Tur ir daudz dažādu jautājumu, tur ir dzīvojamā māja jāreģistrē zemesgrāmatā, jāizdara mērījumi, jānodala zemesgabals, kas ir piekritīgs konkrētajai dzīvojamai mājai. Nu jau gan ir pietiekami ilgs laiks pagājis, lai visas mājas būtu ierakstītas zemesgrāmatā un lai visus dzīvokļus varētu nodot privatizācijai. Ir, protams, atsevišķi izņēmumi, kad pašvaldībām ir tiesības, teiksim, tās vai citas mājas atstāt kā sociālās mājas un neatdot privatizācijai, lai saglabātu kaut kādu rezervi, kur izvietot tos cilvēkus, kas ir cietuši vai nu nelaimes gadījumos, ugunsgrēkos, vai kaut kādās avārijās, vai tos cilvēkus, kuri ir palikuši bez aprūpes, kuriem, teiksim, nav radinieku un kuriem tādu vai citādu sociālu iemeslu dēļ ir nepieciešama papildu aprūpe, un viņi jāievieto šādās mājās.

— No Liepājas zvanīja kāds cilvēks, kurš ir, kā viņš saka, starp mazo un vidējo uzņēmēju. Ko darīs dārgo pavadzīmju lietā, jo situācija ir tāda — viņš darbojas konditorejā — visur ir jāizvadā produkcija, un visur ir tās dārgās pavadzīmes... Pavadzīme ir daudz dārgāka nekā produkcija.

A. Bērziņš: — Tā gan laikam nevar būt. Vai tad viņš pusbulciņu ved uz kaut kurieni? Tas ir pārspīlēti. Taču atcerieties — bija ļoti liela diskusija Saeimā, kad mēs runājām par šo jautājumu. Šīs pavadzīmes ir nepieciešamas, lai skaidri un gaiši redzētu, kādi ir darījumu apjomi, lai mēs būtu pārliecināti, ka budžetā tiek samaksāta arī valstij piekrītošā nodokļu daļa. Nodokļi mums ir vajadzīgi ne jau kā pašmērķis, tie ir nepieciešami, lai paaugstinātu algas medmāsām, lai paaugstinātu algas skolotājiem, lai vispār risinātu visas valsts problēmas, tā ka es vienkārši iesaku samierināties ar to, ka ir šāda kārtība. Tas, ka šīs pavadzīmes varētu ar laiku, iespējams, būt lētākas, ir cits jautājums, un to Finansu ministrija risinās.

— Par dziesmusvētkiem — ir izskanējusi informācija, ka dziesmusvētki var izmaksāt piecus miljonus latu. Vai tas ir dārgi vai nav?

A. Bērziņš: — Laikam pirmo reizi Latvijas vēsturē dziesmusvētku tāme ir uztaisīta, kopā saliekot visus izdevumus — gan tos izdevumus, kurus pašvaldība liek iekšā izdevumos, gan tos izdevumus, ko valsts liek iekšā dziesmusvētku sagatavošanā un organizēšanā. Un otrs — šos dziesmusvētkus mēģina organizēt tā, lai tie principā atšķirtos no iepriekšējiem. Jāsaka tā, ka pēc 1990.gada lielā pacēluma, kad pirmo reizi sabrauca dziedātāji gan no Rietumiem, gan tie, kas dziedāja Latvijā, un kopīgi muzicēja, šāda pacēluma pagājušos dziesmusvētkos vairs nebija. Jāmeklē acīmredzot kaut kādas jaunas formas, lai arī dziesmusvētku, koris un deju kolektīvi kļūtu nedaudz interesantāki un atraktīvāki, lai tur parādītos aizvien jaunas sejas, jo tā ir mūsu nākotne. Tieši tādēļ nedaudz tika mainīta koncepcija. Dziesmusvētki tika dalīti it kā pa tādiem lielākiem koncertiem, tika domāts arī par to, lai šie koncerti vizuāli izskatītos interesanti, lai skatītājiem būtu interesanti, gribētos sēdēt amfiteātrī un dziedāt vai dancot līdzi, lai kaut kādā veidā piesaistītu viņus līdzdarboties. Rīcības grupa tiešām ir saskaitījusi visas naudiņas kopā, par pamatu ņemot, protams, tirgus cenas, tās cenas, kas, iespējams, dažādām lietām ir vai nu veikalos, vai tirgos. Ļoti konkrēti saskaitījusi kopā, un tas skaitlis tāds ir iznācis. Ir vēl citas lietas, ir jau arī ieņēmumu daļa, un šajā ieņēmumu daļā ir arī pašu ieņēmumi. Pieņemsim, no nozīmīšu pārdošanas, no krekliņu pārdošanas, no biļešu pārdošanas un tā tālāk. Tā ka visa šī summa nav domāta kā summa no valsts budžeta. Taču, pat tā pavirši apskatoties, ir redzams, ka summa būtiski pārsniedz tās, kādas tika izlietotas iepriekšējos dziesmusvētkos. Neiebilstot pret pašu koncepciju — pareizāk sakot, pati koncepcija ir akceptēta dziesmusvētku rīcības komitejā, mēs tomēr esam uzdevuši Kultūras ministrijai kopīgi ar Finansu ministriju divu nedēļu laikā izskatīt šīs tāmes, konkrēti apskatīties, kur var ekonomēt, kaut vai vienkārši koordinējot dažādas rīcības, darbības. Droši vien nav jāpērk jaunas aizsargbarjeras uz dziesmusvētkiem, lai nodrošinātu kārtību, var vienoties ar Rīgas pilsētu, kam šīs barjeras ir. Ja ir nepieciešams kaut kādā veidā radioficēt, teiksim, kārtības sargus vai policistus, tad vienkārši ir jālieto jau esošās sakaru iekārtas un tā tālāk, un tā joprojām. Citiem vārdiem, Kultūras ministrija nāks uz Ministru kabinetu ar jau saskaņotu tāmi, kura, es ceru, būs pietiekami profesionāli izvētīta. Viss, kas iespējams, kaut kādā veidā pārklājas jeb dublējas, kur nav nepieciešami tieši līdzekļi, tas būs izņemts ārā. Tā ka es ceru, ka nākamie dziesmusvētki būs ļoti interesanti, skaisti, cilvēkiem atraktīvi. Kas attiecas uz nākamā gada budžetu, mēs, protams, budžetā šo naudu tīri tehniski ieliksim iekšā ar visu tāmi. Kad nāks jaunā valdība, tai divu mēnešu laikā saskaņā ar likumu “Par budžetu un finansu vadību” būs jau jāizskata un jāpieņem šis budžets. Tā, protams, varēs to izvērtēt vēlreiz, taču es ceru, ka nevienam neienāks prātā mainīt šos cilvēkus, jo viņi strādā ļoti nopietni. Tie ir tādi pasākumi, kurus nevar dažu mēnešu laikā pēkšņi paņemt un uzraut augšā.

— Riteņbraucēju kluba “Marss” direktors Oliņa kungs zvanīja un jautāja, kad Ministru kabinets varētu nodot šo objektu pašvaldības rīcībā?

A.Bērziņš: — Kuru objektu?

— Treks, tas ir — velotreks, “Marss”, riteņbraukšanas klubs atrodas Brīvības ielā.

A.Bērziņš: —Tā ir sarežģīta īpašuma lieta. Ja es pareizi atceros, tur sabiedriskā organizācija pretendē uz īpašumu. Kā jūs zināt, mēs esam mūža organizācijām, sabiedriskajām organizācijām tikai atdevuši īpašumus — tās pamatā ir studentu korporācijas. Saeima ir ar dažiem likumiem atdevusi īpašumus atsevišķām sabiedriskām organizācijām. Tieši šāds ceļš direktoram ir jāizvēlas — vai nu ir jāgatavo kāds likumprojekts un jāsniedz iekšā Saeimā, vai jāsamierinās, ka viņš var nomāt šo zemi.

— Kāda pensionāre zvanīja un jautāja, vai tā pensiju indeksācija būs vai nebūs?

A.Bērziņš: — Jā, 17.jūlijā valdība apstiprināja Ministru kabineta noteikumus, ar kuriem noteica jauno kārtību pensiju indeksācijā. Jaunā kārtība paredz, ka Statistikas komiteja ņem laika posmu no 31.augusta līdz 1.septembrim, tātad gada laiku, un šī gada laikā izskata, kāda ir bijusi inflācija — sarēķina vienu skaitli un sarēķina, kāds ir vidējās darba samaksas pieauguma temps. Šos divus skaitļus nosūta Labklājības ministrijai, kas tos ieliek formulā un izrēķina pensijas. Tas nozīmē, ka aptuveni laikā no 10. līdz 16.septembrim Labklājības ministrija atbilstoši statistikas dotajiem skaitļiem pārrēķina pensijas, un tas nozīmē, ka ar 1.oktobri varētu būt pensiju indeksācija.

— Tad jau septembrī mēs zināsim, kāda tā summa varētu būt.

A.Bērziņš: — Septembrī statistika mums dos savus uzstādījumus. Domāju, ka tas ir principiāli ļoti labi, ka, teiksim, daudz dažādas institūcijas, tātad neatkarīgas institūcijas, ir iesaistītas šajā procesā. Statistika, teiksim, pēc visiem standartiem vērtējot šos procesus, var ielikt ļoti konkrētus skaitļus šajā formulā. Labklājības ministrijai tīri tehniski tas viss ir jāizdara, tātad Sociālās apdrošināšanas aģentūra to izdara, un cilvēki to saņem.

— Mums palika vairāki jautājumi, ko uzdosim nākamajā reizē, kad atkal ceram tikties studijā ar Ministru prezidentu. Paldies!

Pēc ieraksta “LV” diktofonā