Par lībieti, ko varam pazaudēt

Tulkošanas biroja “TD grupa” vadītājs, programmas “Lībieši Latvijā”  vadības padomes konsultants Valts Ernštreits:

Ik pa brīdim pret lībiešiem vēl bieži jūtama attieksme kā pret eksotiskiem dzīvnieciņiem. Cilvēkiem tas šķiet kaut kas nereāls. Patlaban oficiāli lieto abas formas, bet man pareizāk šķiet lībietis, nevis līvs - latvieši taču nesaka vāci, latvji vai lietuvji. Būtu neloģiski lībiešus uzskatīt par izņēmumu un lietot šo poētisko un, manuprāt, bezjēdzīgo formu. Jo, piemēram, kā no vārda līvs lai veido sieviešu dzimti? Lai gan no lībiešu pozīcijām ir gluži vienalga, kā latvieši viņus sauc, arī igauņi taču nenāk te skaidrot, ka viņi būtu jāsauc par estiem, ne krievi par rusiem. Bet pašu latviešu valodai organiskāk, vienkāršāk un tradicionālāk skan lībietis.

Neviens lībietis Igaunijā nekad nav dzīvojis, lībieši ir Latvijas pamattauta un vienmēr dzīvojuši tikai šajā teritorijā. Igauņi kaut ko vispār dara tikai tāpēc, ka valodās ir tuvāka radniecība, bet rūpēšanās par lībiešiem nekādā gadījumā nav igauņu pienākums. Latviešiem lībieši ir svarīgi nevis kā kaut kāda maza, nezināma tautiņa, bet kā viens no latviešu tautas un kultūras veidošanās komponentiem. Bet 99% cilvēku no tiem, kas vispār nodarbojas ar lībiešu valodu, dara to ārpus Latvijas - Igaunijā un Somijā. Tartu universitātē lībiešu valodu pasniedz jau kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem, un, kad es gāju uz turieni studēt, citu iespēju vispār nebija, ja nerunā par Helsinkiem, kas man 1991. gadā būtu bijis diezgan problemātiski. Tartu sniedz normālu izglītību, turklāt arī materiālu par lībiešiem Latvijā praktiski nav - visa folkloras kolekcija ir Tartu arhīvos un muzejos, arī apmēram 50% etnogrāfisko ekspedīciju materiālu. Tolaik Latvijā tādu izglītību iegūt bija bezcerīgi.

Vislielākā jēga būtu lībiešu valodu mācīt latviešu filologiem, jo nevar pētīt latviešu valodu, nezinot neko par lībiešiem. Un galu galā iznāk, ka filologi iegūst nekvalitatīvu izglītību. Bet latviešu valoda taču pamatā ir veidojusies, saskaroties latgaļu un lībiešu valodai, tur ir elementi no abām. Uzsvars uz pirmo zilbi ir lībiešu ietekme, gramatikā ir daudz tādu lietu. Protams, daži vecie kadri vēl šo to zina, piemēram, Marta Rudzīte savā laikā ļoti labi pārzināja šīs lietas. Bet, ja cilvēkam trūkst pat informācijas par to, ka pastāv šāds lībiešu valodas faktors, tad sākas visādi brīnumi - simtreiz meklē kādam vārdam saknes visādās valodās, bet nezina, ka lībiešu valodā šāds vārds atrodams viens pret vienu. Tāpēc latviešiem lībiešu valoda ir «pirmās nepieciešamības prece».

Nu, savā ziņā jau tomēr interese par lībiešiem arvien vairāk atkal atjaunojas, arī paši lībiešu jaunieši arvien vairāk lepojas ar savu tautību, jo tas it kā atvieglo identitātes meklējumus - ir vieglāk un patīkamāk identificēties ar kādu konkrētu mazu grupu.

Man tas ir princips. Bet tagad man tas viss ir globālāk, jo izpratne par lietām rodas laika gaitā. Skolā, cik atceros, lībiešu vēsture beidzās 13. gadsimtā, tā tas laikam ir vēl šobrīd. Mans mērķis vienmēr bijis - saglabāt lībiešus pašus par sevi, pašiem lībiešiem. Mērķu atšķirība varbūt arī ir īstais iemesls, kāpēc eksistē divas organizācijas - Lībiešu kultūras centrs un Līvu savienība. Centrs nodarbojas ar lībiešiem no lībiešu viedokļa, bet Līvu savienība - ar lībiešu pēctečiem no lībiešu pēcteču viedokļa.

Var jau rūpēties par Lībiešu krastu, arī Lībiešu tautas namam manās acīs ir simboliska vērtība, jo tas ir pasaulē vienīgais materiālais somugru tautu sadarbības piemērs, to kopīgiem spēkiem cēla lībieši, igauņi, somi un ungāri. Man tomēr šķiet - ja naudas ir daudz, var darīt visu, bet, ja naudas ir maz, to neatmaksājas ieguldīt nekustamajos īpašumos.

Es pēdējā laikā vairāk domāju par to, kas ir svarīgāk Latvijai. Ja parēķina, ka to cilvēku, kas sevi uzskata par lībiešiem, ir divi vai trīs simti, tad šķiet - kāda jēga uztraukties par tādu mazu saujiņu. Bet no Latvijas viedokļa, tie nav vienkārši divi simti cilvēku, tā ir vesela kultūra, kas turklāt veido ļoti lielu daļu Latvijas kultūras. Un šobrīd ir ļoti viegli un vienkārši to visu pazaudēt, patiesībā īstais laiks jau ir palaists garām. Saglābt to, kas vēl saglābjams, lai gan liela daļa jau zudusi uz neatgriešanos. Šādam nolūkam 2000. gadā tika izveidota programma “Lībieši Latvijā”, kurai gan vēl joprojām nav finansējuma. Un var gadīties, ka tas arī netiks atrasts, ja jau gandrīz gadu tika meklēti trīs tūkstoši, ko samaksāt programmas veidotāju darba grupai. Lai gan programma ir laba, tajā ietilpst arī lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un tā pārvešana atpakaļ Latvijā, vismaz kopiju veidā. Jo, ja šobrīd Latvijā kāds grib nodarboties ar lībiešu lietām, viņš stāv tukšā vietā - te gandrīz nekā nav. Viens no programmas mērķiem ir arī tā saukto sabiedrisko attiecību veidošana, jo, no Latvijas politikas viedokļa, lībieši varētu būt labs arguments, kas patlaban netiek izmantots.

Iespēja, ka lībieši neizmirs, šobrīd ir ļoti niecīga. Vecie aiziet, un tā ir ļoti nepatīkama sajūta - bēres apmēram divreiz gadā, tur neko nevar padarīt. Bet - no otras puses - brīnumi notiek vienmēr, un tas ir faktors, ko lieti der atcerēties. Piemēram, ebreju valoda atdzima ne pēc desmit, pat ne pēc simt gadiem, bet pēc diviem tūkstošiem gadu. Tā ka zināmas izredzes mums ir. Un apzināti iznīdēt lībiešus pagaidām nevienam nav izdevies, lai gan tādi mēģinājumi bijuši jau 19. gadsimta vidū pēc lībiešu dumpja. Tad Lībiešu krasta iedzīvotājus izvāca uz iekšzemi un viņu vietā iemitināja latviešus. Bet latvieši asimilējās… Mūsu vēsturnieki atraduši arī fragmentu no Iekšlietu ministrijas iekšējās sarakstes pirmskara Latvijā, kur skaisti teikts, ka «mūsu uzdevums ir asimilēt pēdējās lībiešu tautas paliekas». Lai gan tolaik Latvijas valsts ārēji it kā pret lībiešiem bija ļoti labvēlīga.

Tagad vispareizākā stratēģija ir veidot lietas, kas var noderēt kaut kad nākotnē. Apkopojošai vārdnīcai ir tieši tāds mērķis - iekonservēt visu, kas ir, un ja pēc desmit vai piecdesmit gadiem radīsies interese par lībiešiem, vismaz būs ar ko strādāt.

Bet visās lietās svarīga ir motivācija, taču pašlaik pat pašus lībiešus ir diezgan grūti motivēt rūpēties par lībiešu kultūru. Man jau ar savu izglītību te arī īsti nav ko darīt - es varētu mācīt lībiešu valodu, bet kur un kam? Interesentu auditorija ir ļoti maza un specifiska, arī tāpēc, ka nav praktiski nekādas informācijas. Attieksme mainīsies tikai tad, kad neviens Latvijas skolēns nevarēs pabeigt skolu, neieguvis zināšanas par lībiešiem.

Lībiešu krasts jau labu laiku reāli vairs nav lībiešu krasts. Un būtu muļķīgi braukt uz turieni un mēģināt pasludināt to par lībiešu zemi un dzīt ārā svešzemniekus. Man patīk, ka Ziemeļvalstu informācijas biroja nams Basteja bulvārī ir vienīgā ēka Rīgā, pie kuras biroja nosaukums oficiāli rakstīts arī lībiešu valodā. Tur jau ir tas joks - Valodas likumā rakstīts, ka Latvijā ir trīs valodas - latviešu valoda, lībiešu valoda un latviešu valodas vēsturiskā forma latgaļu valoda. Valsts uzņemas rūpes par lībiešu valodas saglabāšanu un tā tālāk. Formāli viss ir kārtībā, lībiešu programmu arī Ministru kabinets jau sen apstiprinājis, bet tam nav reāla seguma.

Bet patiesībā jau lībieši no tā nav zaudētāji, arī tas, vai man pasē ir vai nav rakstīts lībietis, neko nemaina - es taču tāpēc nekļūšu lībiskāks vai latviskāks. Pamatā jau mēs visi esam cilvēki, lībietis ir tikai papildvērtība. Mazā lībiešu kopiena lieliski var eksistēt bez Latvijas valsts, kā tā to patiesībā arī dara. Vienīgais, kas no tā kaut ko zaudē, ir pati Latvija. Programmas Lībieši Latvijā buksēšana nozīmē tikai vienu: nupat ir pienācis tas skaistais brīdis, kad Latvijas valstij jāatbild uz vienu elementāru jautājumu - tai ir vajadzīgi lībieši vai nav. Šobrīd izskatās, ka nav, jo naudu programmas sākšanai nevar atrast. Un tas nozīmē, ka Latvija ir pirmā valsts pasaulē, kas atzinusi Lībiešu republiku, vismaz de facto. Jo katrai valstij ir arī kaut kādi pienākumi pret saviem pilsoņiem, bet Latvijas valsts acīmredzot vienkārši nejaucas Lībiešu republikas iekšējās lietās.

“NEATKARĪGĀS RĪTA AVĪZES”  pielikums “MĒS”