Lai katrs varētu vairot prāta kapitālu

Par dažiem aspektiem studiju kreditēšanas sakarā

Valsts budžeta finansēto studentu skaits pagājušajā mācību gadā bija tikai 30 procenti no visa Latvijas studentu kopuma. Fakts, ka vairāk nekā divas trešdaļas studentu augstāko izglītību iegūst par maksu, katra jauna mācību gada sākumā pamatoti aktualizē jautājumu par studiju un studējošo kreditēšanu.

2001.gadā tika ieviesta studiju un studējošo kreditēšana no kredītiestāžu līdzekļiem, t.i., komercbankas izsniedz studentiem kredītus, par kuriem galvo valsts. Tomēr, kā norādīts Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavotajā pārskatā par augstskolu darbību 2001.gadā, “pirmie sarežģījumi šīs sistēmas praktiskā lietošanā, kā arī pirmo rezultātu analīze liecina, ka sistēma vēl ir tālu no pilnības un tāpēc ir pilnveidojama”. Studiju fonda direktors Jānis Ķirsons IZM otrdien, 6.augustā, rīkotajā preses konferencē atzina, ka 2001.gadā izmantoti tikai aptuveni 60 procenti no kopējā kredītapjoma. Šis skaitlis varētu liecināt par to, ka studentiem kredīti nav nemaz tik nepieciešami, ja vien nebūtu arī citu rādītāju. Tā, augstskolu kredītpiešķiršanas komisiju dati liecina, ka sākotnēji vēlmi ņemt kredītu izsaka gandrīz deviņdesmit procenti maksas grupu studentu, bet reāli līgumus noslēdz par trešdaļu mazāk. Viens no iemesliem, kāpēc tā notiek, ir arī samērā stingrie banku nosacījumi kredīta saņēmējiem.

Kredīta nodrošināšana rada grūtības

Šogad vienīgā banka, kas piešķir studentiem kredītus ar valsts galvojumu, ir “Hansabanka”. Lai arī “Hansabankas” Privātpersonu kreditēšanas nodaļas vadītāja Anita Bērziņa preses konferencē apgalvoja, ka banka ir daudz darījusi, lai sadarbībā ar Studiju fondu un augstskolām uzlabotu studentu kreditēšanas sistēmu, bankas nosacījumi kredīta nodrošinājumam, kas pērn izraisīja diezgan lielu studentu neapmierinātību, tādi paši ir palikuši arī šogad.

Bankas noteikumi paredz, ka kredītam nepieciešami divi galvotāji (fiziskas personas) vecumā līdz 65 gadiem, kuru ienākumi ir regulāri un vismaz vienas minimālās algas apmērā — 60 lati mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Lai banka varētu pārliecināties, vai galvotājiem patiešām ir šie ienākumi, viņiem jāatver konts “Hansabankā”, kurā ik mēnesi jāieskaita savi ienākumi vai ienākumu daļa vismaz 60 latu apmērā. Šāda sistēma īpaši apgrūtinoša šķiet attālu lauku rajonu iedzīvotājiem, kuru bērni vai mazbērni studē un ir spiesti ņemt kredītus, jo ne visur Latvijā ir iespējams bez grūtībām veikt nepieciešamās bankas operācijas un izmantot savu bankas kontā ieskaitīto naudu. Kredītu nodrošināt iespējams arī ar nekustamā īpašuma ķīlu, bet, kā norādīja A.Bērziņa, šādu iespēju pērn izmantojuši tikai trīs studenti.

Šķēršļus rada arī likumdošana

Ņemot vērā dzīves līmeni Latvijas lauku rajonos, studentu kredītņēmēju skaits varētu palielināties, ja pašvaldībām tiktu piešķirtas tiesības galvot par studentu kredītiem. Šādas izmaiņas Izglītības un zinātnes ministrija iestrādājusi likumā “Par pašvaldību budžetiem”. Saeima šos likuma grozījumus akceptēja vēl jūnijā, tomēr Valsts prezidente likumprojektu nav parakstījusi un ir nodevusi otrreizējai caurlūkošanai. Lai arī iemesls likumprojekta atgriešanai neattiecas uz IZM ierosinātajām likuma izmaiņām, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns ir vērsies pie Saeimas priekšsēdētāja ar lūgumu likumprojektu atkārtoti izskatīt līdz nākamā mācību gada sākumam. Arī “Hansabanka” ir izteikusi atbalstu likuma grozījumiem, kas dotu pašvaldībām iespēju galvot par studentu kredītiem, un presei sagatavotajā informācijā izteic cerību, ka vēl šī Saeima pagūs apstiprināt izmaiņas likumā, “jo tas paplašinātu kredītņēmēju loku un dotu lielākas iespējas studēt jauniešiem no trūcīgām ģimenēm”.

Studenti aizdevuma un galvojuma līgumus, kas nepieciešami studiju un studējošo kredīta saņemšanai, var slēgt līdz 30.novembrim. Tātad no brīža, kad students ir uzzinājis, ka viņam par mācībām būs jāmaksā (kopš ieskaitīšanas maksas grupā), viņam ir vairāk nekā trīs mēneši laika, lai nokārtotu kredīta jautājumus. Augstskolu prakse liecina, ka iesniegums par kredīta pieprasījumu studentam tiek prasīts jau brīdī, kad viņš tiek ieskaitīts maksas grupā. Vecāko kursu studentiem kredīta pieprasījums augstskolu kredītpiešķiršanas komisijai jāiesniedz aptuveni līdz 15.septembrim. Gan Latvijas Universitātes kredītpiešķiršanas komisijas vadītāja Lolita Spruģe, gan Latvijas Lauksaimniecības universitātes studiju daļas vadītāja Rasma Millere preses konferencē norādīja, ka reāli kredītlīgumus ar banku noslēdz tikai aptuveni puse no sākotnējiem kredītpieprasītājiem, kā galveno iemeslu minot tieši galvotāju trūkumu. Taču augstskolas un Studiju fonds novērojis, ka līdzīgs atbirums no kredītpieprasītājiem bijis arī tad, kad nauda piešķirta no valsts budžeta.

Ne visi pieprasījumi tiek apmierināti

Lai arī studenti neizmanto visu valsts galvoto kredītapjomu, tas nepavisam nenozīmē, ka visi studenti, kas vēlas kredītu saņemt, to var izdarīt. Jau par bēdīgu tradīciju kļuvis fakts, ka visvairāk neapmierināto studentu kredītpieprasījumu ir Biznesa augstskolā “Turība”. Skaidrojot situāciju, kad kopumā kredītresursi nav pilnībā izmantoti, bet vienai augstskolai to nepietiek, Studiju fonda direktors J.Ķirsons preses konferencē paskaidroja, ka kredīta kopapjomu katrai augstskolai sadala proporcionāli tajā studējošo skaitam akreditētajās studiju programmās. Lai to izdarītu, vispirms tiek aprēķināts maksimālais kredīta apjoms (summa, kas būtu nepieciešama, ja aizdevumu pieprasītu visi studenti), tad noteikts, kādu daļu no nepieciešamā naudas daudzuma iespējams segt no budžetā atvēlētajiem līdzekļiem, un visbeidzot katras augstskolas maksimālais kredīta apjoms tiek reizināts ar šo daļu. Tādā veidā atrod katras augstskolas kredītlimitu. Papildus tam katru gadu tiek paredzēta divu procentu liela rezerve no jauna akreditētajām programmām un augstskolu virsnormas pieprasījumiem. Kā norādīja J.Ķirsons, Studiju fonds mēģina pārdalīt kredītlīdzekļus starp augstskolām tādējādi, ka sūta vēstules tām augstskolām, kuru studentu prasījumi ir apmierināti, un lūdz pāri palikušo naudu atskaitīt atpakaļ. Taču augstskolas to nelabprāt dara, jo pamatoti uzskata, ka studenti var pieprasīt naudu līdz pat 30.novembrim, un gadījumā, ja augstskola savus kredītresursus būs atdevusi citai mācību iestādei, pašas studenti var palikt bešā. Tomēr šķiet, ka neatbildēts paliek jautājums, kāpēc kredītlīdzekļi vispār jāizdala katrai augstskolai atsevišķi un kāpēc students pats nevar būt atbildīgs par savlaicīgu kredīta noformēšanu un saņemšanu. Turklāt valsts ir noteikusi, ka studiju kredīts nedrīkst pārsniegt augstskolas noteikto studiju maksu un valsts noteikto maksimālo studiju kredīta apmēru, kas izslēdz to, ka dažu dārgu studiju programmu studenti varētu izmantot lielāko daļu kopējā kredītapjoma.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore