Rakstnieces un mākslinieces Veronikas Janelsiņas jubilejas novakarē

Kad divas sievas salīgst mieru pēc Anšlava pavēles. Veronika Janelsiņa un Zinaīda Lazda Oregonā

Tālajā Kalifornijā dzīvo māksliniece un rakstniece Veronika Janelsiņa, viņas domubiedri un draugi — šeit, Latvijā. 10.maija novakarē Latvijas Zinātņu akadēmija, Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Rakstnieku savienība atcerējās rakstnieci un glenotāju, arī Zinātņu akadēmijas goda locekli un rakstnieka Anšlava Eglīša sievu Veroniku Janelsiņu 90 gadu jubilejā.

"Kas viņa vairāk ir — gleznotāja vai rakstniece? Neņemos spriest. Bet Anšlava Eglīša tuvākais cilvēks gan. Tā ir absolūta patiesība," — tā Viktors Hausmanis par Veroniku Janelsiņu saka grāmatas "Atceroties" nobeiguma vārdos. Ritinājās atmiņu pavediens — viens gals Kalifornijā — Pasifika Palisādē, otrs — Rīgā…

Vakara sirds bija Zinātņu akadēmijas loceklis profesors Viktors Hausmanis, savijot kopā atmiņas no bērnības līdz pat Veronikas Janelsiņas šodienas dzīvei un lasot vēstules, kas viņa un Veronikas dzīvē ir ciešā saikne starp šodienu un pagātni, starp Latviju un tālo Ameriku, domu un prātojumu apmaiņa. Arī Veronika ir kopā ar mums, un gan jau viņas ideāla tēls — zirgs melnis aizjoņos pie viņas uz tālo Kaliforniju, lai pastāstītu, ka mēs esam sanākuši kopā, lai atcerētos viņas svētkus — teica Viktors Hausmanis, uzrunājot viesus.

Domājot par Veroniku Janelsiņu, prātā nāk teiciens "Nekad nesaki nekad!", jo, lai arī vēstulēs 1996.gadā Viktoram Hausmanim viņa saka: "1996.gadā iznākusī grāmata "Divkauja paradīzē" ir pēdējā, un loks ir noslēdzies". 2000. gadā izdevniecība "Zvaigzne" klajā laidusi V. Janelsiņas atmiņu grāmatu par viņas vīru Anšlavu Eglīti "Atceroties", tai māksliniecisko ietērpu darinājusi pati rakstniece. Tikpat oriģināla, neparedzama, asprātīga, tieša kā viņas rakstītie darbi un veidotās gleznas ir pati māksliniece. Viņa negribēja būt ikdienišķa, šabloniska. To apgalvoja ne viens vien vakara dalībnieks, kas dalījās atmiņās ar klātesošajiem par Veronikas Janelsiņas bērnību, jaunību un šodienas gaitām aiz okeāna. Visu laiku stāstījums savijās ar viņas dzīvesbiedra Anšlava Eglīša pieminēšanu: viņš ir dzīvs ne tikai mākslinieces domās, kur palīdz viņai rakstīt, aizrāda, pamāca. Viens cilvēks, kas nodzīvojis kopā ar otru cilvēku tik ilgu, garu mūžu, aizejot nepazūd nebūtībā, nepamet otru — šī sajūta caurstrāvo arī Veronikas Janelsiņas vēstules un atmiņas. Novakarē abu rakstnieku klātbūtne bija sajūtama — ieklausoties klarnetes skaņās, brīžos, kad mākslinieces darbus lasīja aktieri Āris Rozentāls un Marija Janaus.

Atmiņu mirkļus ar stāstījumu par Veronikas skolas gaitām aizsāka LZA goda loceklis profesors Nikolajs Skuja. Jau tajā laikā Veronika Janelsiņa bijusi asprātīga, taču reizē arī viņai nav

"Mana sirsnīgākā vēlē-šanās būtu, lai grāmatiņa izskatītos pēc iespējas neparasta," tā rakstniece Veronika Janelsiņa raksta savas grāmatas "Atce-roties" titullapā

paticis skaļums un ikdienišķums. Jau par vēlāko laiku runājot, LZA goda locekle māksliniece Džemma Skulme atcerējās Veroniku kā mākslinieci, kuru un kuras paaudzi iepriekšējās mākslinieku paaudzes un viņas tēvs vērtēja kā spēcīgu jauno maiņu. Viņa atcerējās laiku, kad Latvijas mākslā ienāca jaunas sievietes: Anna Dārziņa, Zenta Logina, arī Veronika Janelsiņa ar tikai viņām raksturīgām sudrablapsas apkaklēm un smalkām cepurītēm galvā. V. Janelsiņas gleznas māksliniece raksturoja kā raksturīgas trimdas laikam — taču ar ļoti latvisku attieksmi krāsu toņos, gammās.

LZA goda loceklis rakstnieks Zigmunds Skujiņš Veroniku Janelsiņu iepazinis, sākotnēji sarakstoties ar viņas vīru Anšlavu Eglīti: "Viņi abi kopā ir kā jumts, kas sastāv no divām šķautnēm, viņi ir tik vienotā konstrukcijā, ka runāt par vienu vai otru atsevišķi būtu mākslīga atdalīšana. Man Dieva dota laime ir tā, ka ir bijusi iespēja iepazīties un vēlāk nonākt ciešākās attiecībās ar cilvēkiem, kas personificē literatūru." Arī Z.Skujiņa skatījumā Veronika Janelsiņa sarakstē ir izaicinoša, spilgta savos izteicienos, viņai ļoti patīk spēcīgas vārdu spēles, ko rakstnieks

salīdzināja ar paukošanos. Viņš dzīves laikā pamanījis vairākas paralēles vai vienkārši nejaušas sakarības, kas saista viņu un Anšlavu Eglīti. Tas viss Z.Skujiņu ļoti satuvinājis arī ar rakstnieces un mākslinieces darbiem un dzīvesgājumu. Runātājs atzina, ka Veronikas Janelsiņas grāmatas ir ļoti gaumīgas un starp veikalu plauktos atrodamajām ļoti acīs krītošas — vāka noformējums piesaista uzmanību jau pirmajā mirklī. "Prieks sveicināt dzīvespriecīgo, spirgto dāmu jubilejā," nobeigumā teica Zigmunds Skujiņš.

Atmiņās dalījās arī Veronikai Janelsiņai tuvi cilvēki un radinieki. Viņu raksturoja jubilāres brāļa meita Aija Priedīte – Janelsiņa: "Man Veronika Janelsiņa palikusi atmiņā kā ļoti eleganta, atturīga dāma, kurai ļoti nepatika tāds skuķis kā es, kas tikko beidzis ģimnāziju, kas kritizēja Ameriku, amerikāņus un viņu dzīvi, un latviešus Amerikā." Viņa atklāja, ka ir uzaugusi kopā ar Veronikas Janelsiņas darbiem, tāpēc tos vērtē pavisam citādi nekā mākslinieki vai mākslas kritiķi. Viņa sajuta to, ka gleznas, kas šajā vakarā ir klāt visu apskatei, pie viņas mājās jūtas ērti, šeit tās ir nobijušās, un atklāja, ka gleznas ir dzīvas būtnes, reizē pierādot atkal, ka Veronika Janelsiņa ir kopā ar viņas viesiem šajā novakarē.

Runāja arī cilvēks, kas Veroniku saticis viņpus okeāna vēl tikai pirms divām nedēļām — Kazimirs Lauris. Pavisam vienkāršs jautājums: kā tad klājas Veronikai Janelsiņai šodien? Viņa ir stipra sieviete, asprātīga, ar bagātu fantāziju, taču reizē arī ļoti vienkārša. Viņa turas, un dzīves skaistumu viņai palīdz saredzēt vēstules no Latvijas, kuras viņa ļoti gaida. "Īstenība ir daudz grūtāka nekā izdomu pasaule," Kazimirs Lauris atklāja Veronikas Janelsiņas atziņu vakara viesiem un piebilda, "ar to un Viktora vēstulēm viņa šodien dzīvo."

Nobeigumā ievēroju — visi klātesošie rakstnieci bija saukuši tikai vārdā — par Veroniku. Tāda labestība un siltums staroja no šīs attieksmes. Tam atbildi radu Viktora Hausmaņa rakstītajā Veronikas pagaidām pēdējās grāmatas nobeiguma daļā: "Pirmo reizi izdzirdusi sevi vārdā saucam, rakstniece tā kā satrūkās. Tad pierada pie šāda uzrunas veida. Vispirms taču esam cilvēki un tikai tad kungi un dāmas, lordi un baroneses." Patiesība, jo vispirms ir jābūt cilvēkam. Kaut šis siltums, kas caurstrāvoja siltās atmiņas un jauko, pavasarīgo novakari šeit Latvijā, sasniegtu Veronikas Janelsiņas sirdi arī tālajā Kalifornijā. Daudz laimes, rakstniec!

Kristīne Valdniece, "LV" nozares redaktore