“Ir dziesmas gaiši tilti — sirds sirdij tuvāk iet.
Top sveši vēji silti,kad izkliedēto cilti sauc dziesmas vienuviet”

— Elza Ķezbere
Ar skatu un atskatu uz Amerikas latviešu

XI vispārējiem Dziesmu svētkiem Čikāgā — speciāli “Latvijas Vēstnesim”, Dr. chem. Jānis Polis

Ar zinātnisko konferenci, vairākām izstādēm un plašu koncertu Rīgas Latviešu biedrībā tikko atzīmējām 55. gadadienu kopš pirmajiem trimdas latviešu Dziesmu svētkiem Eslingenē. Profesors Oļģerts Grāvītis toreiz atgādināja, ka padomju okupācijas gados pasaules vējos kliedētie latvieši savās mītnes zemēs vismaz 130 reižu pulcējušies Dziesmu svētkos un Dziesmu dienās gan Vācijā, Anglijā un Zviedrijā, gan Austrālijā, Amerikā un Kanādā.

Kad Latvija atguva neatkarību, radās jautājums, vai trimdas Dziesmu svētku tradīcija būtu turpināma, kur nu taču visiem iespējams piedalīties Dziesmu svētkos Latvijā. Virsroku guva pārliecība, ka šī tradīcija, kas latviešiem palīdzējusi saglabāt savu patību, dzīvojot starp citām tautām, ir saudzējama un tālāk kopjama. Amerikā Dziesmu svētku kustība ir nesaraujami saistīta ar Roberta Zuikas vārdu. Viņš šovasar — no 18. līdz 21.jūlijam — bija goda virsdiriģents.

Mans mūžs bijis saistīts ar zinātni, un man šie Amerikas latviešu Dziesmu svētki, kuros biju klāt kā “Latvijas Vēstneša” pārstāvis, sagādāja ne vien lielu emocionālu pārdzīvojumu, bet arī gandarījumu par savas tautas lepno stāju, stipro radošo garu. Redzot lielā kopkora priekšā maestro Robertu Zuiku, man bija jādomā par savu tēvu, kam jaunībā arī bija iznācis dziedāt viņa vadībā. Mums mājās glabājas uz vācu laika vēstuļpapīra rakstīta karavīru dievkalpojuma lapiņa, kas atgādina par to.

Mans tētis Juris Augusts Polis dzimis 1914. gada 8.aprīlī Elejas pagasta Bumbērēs. Tur viņš dzīvo joprojām. Slauc govi un katru rītu nes pienu uz ceļa galu, kopj sakņu dārzu un priecājas par dzīvi. Otrā pasaules kara beigās viņš bija nonācis Oldenburgas karagūstekņu nometnē, kur 1945. gada 27. maijā noticis minētais dievkalpojums. Leitnants Roberts Zuika toreiz diriģējis latviešu karavīru kori, kas pēc mācītāja D.Meistera svētrunas “Dievs, palīdzi stāvēt droši ticībā, tad ceļš uz Tēvuzemi ies” dziedājis Jāzepa Vītola korāli “Dieva lūgums” un Emīla Dārziņa dziesmu “Mūžam zili”, bet kopā ar visiem karavīriem, kuri piedalījušies dievkalpojumā, — baznīcas dziesmu “Dāvini mums gaismas brīdi, ka līdz tēva pagalmam

Latvijas karogs un latviešu dziesmu svētku tautiskie plakāti starp debesskrāpjiem Mičiganas avēnijā Čikāgā par godu Amerikas latviešu XI dziesmu svētkiem (augšējos attēlos); Dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēdis Ilmārs Bergmanis un Ilinoisas štata gubernators G.H. Raiens pirms svētku atklāšanas 18.jūlijā; diriģents Roberts Zuika ar savu audzēkni diriģenti Moniku Dauksti–Strautnieci pēc kopkora noslēguma koncerta 21.jūlijā Ilinoisas universitātes sporta paviljonā Čikāgā (otrajā un trešajā attēlā pa kreisi); kopīgā deju solī noslēguma koncertā (apakšējā attēlā pa labi)

aizietam”. Par visu to pastāstīju sirmajam diriģentam, kad satikāmies pēc noslēguma koncerta Ilinoisas universitātes sporta paviljonā. Viņš bija priecīgi pārsteigts par šo seno atmiņu stāstu, ko mans tētis saglabājis dzīvu cauri visiem lēģeriem un cietumiem. Jā, baznīca trimdiniekiem palīdzēja uzturēt gan ticību, gan latvietību. Par visu to domājot, atcerējos arī Dainas Avotiņas rindas:

“Cik maza sēkla -/ bet cik liels ir koks!

Cik īss ir mūžs - / cik daudz var tajā gūt,

ja mazai sēklai/ ieliek sirdi līdz!”

Pirms izlidošanas uz Latviju viesojos Čikāgas latviešu organizāciju apvienības vadītāja, XI vispārējo latviešu Dziesmu svētku rīcība komitejas priekšsēža Ilmāra Bergmaņa mājās skaistā rajonā Čikāgas O’Hare lidostas tuvumā.

Bergmaņa kungs priecājās, ka svētki izdevušies, tajos piedalījušies ļoti daudzi jaunieši, kas turpina latviešu kultūras tradīcijas, dziedot, dejojot un spēlējot teātri. Viņš bija gandarīts par amerikāņu sabiedrības lielo atsaucību. Ļoti priecājās, ka svētkus kuplinājis Rīgas 1.ģimāzijas koris “Kamēr” ar diriģentu Māri Sirmo, kas uzstājies arī radio un televīzijā. Priecājās par grupu “Prāta vētra”, kas sniedza plašu koncertu un spēlēja deju zālē Meriota viesnīcā, kurā dzīvoja svētku dalībnieki un viesi. Tur notika arī daudzi citi Dziesmu svētku sarīkojumi un pasākumi.

Atskatoties uz notikumiem un pārdzīvojumiem bagātajām dienām, Ilmārs Bergmanis sacīja:

Jānis Polis (attēlā pa labi) Ilmāra Bergmaņa ģimenes lokā pirms izlidošanas uz Latviju Foto: Jānis Polis

“Vislielāko gandarījumu guvu no tā, ka bija ļoti daudz klausītāju gan no visas Amerikas, gan Kanādas un Latvijas. Visi jutās pacilāti un labi, visur valdīja svētku prieks, redzēju un dzirdēju tikai pateicību par to, ka svētki labi izdevušies.

Kaut gan mana māja bija pilna ar viesiem un viesi man bija visur līdzi, es arī pats paguvu apmeklēt gandrīz visus svētku sarīkojumus. Man sevišķi patika muzikālā izrāde “Lolitas brīnumputns”, kurā bija daudz dziesmu, daudz jautrības un atjautības, daudz labi sagatavotu deju.”

Vaicāts par turpmākajām iecerēm, namatēvs sacīja:

“Tagad drusku jāatvelk elpa. Jāsāk domāt, kā es varētu pateikties rīcības komitejas locekļiem par lielo darbu, ko viņi veica piecu gadu laikā. Un tad jāmēģina savilkt kopā finansiālos galus. Jāsniedz norēķini Ilinoisas pavalstij, kas mūs ļoti atbalstīja.

Pēc tam nāk virsū citas lietas. Tuvojas valsts svētku sarīkojums. Esam sākuši priekšdarbus. Arī tur būs izpildītāji no Latvijas, koris “Balsis”, un svētku runātājs no Latvijas Radio. Darba jau netrūks arī priekšdienās.

Ne visi esam nolēmuši atgriezties Dzimtenē, mēs esam šeit kā koki ieauguši ar dziļām saknēm, bet mēs tomēr mīlam mūsu zemi, mūsu tradīcijas, mūsu kultūru. Tas arī bija mūsu svētku galvenais mērķis, lai jaunatne turpinātu mūsu latviskās tradīcijas un neaizmirstu savu tēvu zemi.”

Tuvāk par latviešu svētkiem Čikāgā — vēl citas reizes