Nikolajs Malta

Nikolajs Malta. Sigismunda Vidberga zīmējums. 1942

Nikolajs Malta Latvijā organizēja un vadīja dabaszinātnisko izglītību un pētniecību, vairākās botānikas nozarēs sasniedzot ievērojamus panākumus. Par profesora zinātnisko un sabiedrisko aktivitāti liecina vairāk par 130 zinātnisko un populārzinātnisko publikāciju, kas atspoguļo tālaika zinātnisko pētījumu līmeni un sasniegumus.

Ne mazāk svarīgi ir viņa nopelni Botāniskā dārza izveidošanā un žurnāla "Botāniskā Dārza Darbi" dibināšanā. Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā joprojām aug un nes augļus vīģes koks, kura sēklu atveda kāds latviešu tālbraucējs kapteinis, bet no sēklas kociņu izaudzēja profesors.

Nikolajs Malta dzimis 1890. gada 12. februārī Krustpilī, bet bērnību pavadījis sava tēva mājās — Grīvniekos, Sāvienes pagastā, Ļaudonas draudzē. 1899. gadā viņš sāka apmeklēt vietējo pagasta skolu, bet jau ar otro mācību gadu pārgāja uz Rīgas pilsētas reālskolu. Pēc tās beigšanas viņš Rīgas Politehniskajā institūtā sāka studēt ķīmiju, jo atzina to par vistīrāko zinātnisko priekšmetu studijām. Šajā laikā Rīgas Politehniskā institūta fizikālās ķīmijas laboratorijas ar to vadītājiem bija pazīstamas visā pasaulē, tāpēc var uzskatīt par lielu veiksmi to, ka studiju laikā Nikolajam Maltam izdevās strādāt laboratorijā par palīgasistentu profesoriem M.Centneršvēram un P.Valdenam.

Pēdējos studiju gados N.Malta arvien vairāk sācis interesēties par botāniku. Viņš sadarbojies ar vācu Rīgas Dabas pētnieku biedrību, izmantodams biedrības bibliotēku un kolekcijas. Šeit N.Malta iepazinās ar dažādu dabaszinātņu nozaru speciālistiem, klausījās priekšlasījumus par konkrētiem pētījumiem un vispārējām dabas filozofijas problēmām, piedalījās specializētās ekskursijās. Tas viss padziļināja viņa interesi par botāniku. Zināma nozīme bija arī tam, ka viņa tēva brālis bija dārzkopības speciālists Andrejs Malta — Latvijas augļkopības pamatlicēju J.Sudraba un P.Dindoņa skolotājs. Specialitātes maiņu sekmēja arī vājā veselība, kas neļāva ilgstoši strādāt ķīmijas laboratorijās. Būdams vēl students, N.Malta nolasīja interesantu referātu par Baltijas veģetācijas līdzšinējiem pētījumiem un darba iecerēm tuvākajā nākotnē. Studijas N.Malta beidza 1914.gadā un sāka strādāt pie kūdras pētīšanas un dažādos botāniska rakstura darbos Baltijas Domeņu valdes laboratorijā. Šis darbs ļāva apceļot visu Latviju un Igauniju un iepazīties ar augu veģetācijas apstākļiem.

Pirmā pasaules kara laikā viņš strādāja frontes aizmugures dienestā. No 1916. līdz 1918. gadam dzīvoja Pleskavā, kur brīvo laiku izmantoja Veļikajas upes grīvas floras pētīšanai. 1918. gadā atgriezās tēva mājās Sāvienā un strādāja par skolotāju Rīgā Valsts tehnikumā. 1919. gadā kā brīvprātīgais iestājās Latvijas armijā, bet jau rudenī Latvijas Universitātes Matemātikas un dabas zinātņu fakultāte uzaicināja viņu lasīt lekcijas par dažām botānikas specialitātes sistēmām. No 1921. līdz 1925. gadam N.Malta bija šīs fakultātes dekāns. 1919. gadā N.Malta pie Universitātes nodibināja Augu morfoloģijas un sistemātikas institūtu, bet 1922. gadā — Botānisko dārzu. Institūtā pētīja galvenokārt ziedaugu un sporaugu sistemātiku, morfoloģiju un anatomiju, ekoloģiju, Latvijas floru un augu ģenētiku. Botāniskā dārza pamatuzdevums bija veidot augu kolekcijas un pētīt augu sugu praktiskās izmantošanas aspektus. Kārlis Egle savās atmiņās par Nikolaju Maltu raksta: "Saulainā jūlija dienā, profesora Maltas aicināti, mēs trijatā, es, F.Dziesma un profesors Malta — aizbraucām tuvāk iepazīties ar Botānisko dārzu, ko profesors Malta izveidojis par krāšņu un bagātu. Dārzā viņš atplaukst ne tikai fiziski, bet uzelpo vieglāk arī garīgi. Kā visur, tā jo sevišķi te man ļoti patīk viņa lielā atturīgā zinātniskā elegance, noblese. Nekur un nekad, piemēram, viņš nesteidzas visiem priekšā ar savām profesora gudrībām, ar sava darba izklāstīšanu, netop apnicīgs ar lieku pļāpību un pamācībām. Tuvāk zinātniski viņš pieskaras tikai tām lietām un jautājumiem, kur zinātniski redz un nojauš viesa interesi. Nekad agrāk es nebūtu iedomājies, ka arī Botāniskā dārzā slēpjas nespeciālistam tik daudz interesanta, skaista, jauka."

N.Malta bija arī zinātnisko biedrību veidotāju vidū un aktīvi piedalījās to darbā. Piemēram, 1921. gadā viņš nodibināja Latvijas Biologu biedrību kopā ar A.Kirhenšteinu, G.Bakmanu un N.Lebedinski. Botāniskā dārza attīstības sekmēšanai tika izveidota Botāniskā dārza draugu biedrība (1932. g.), kurā N.Malta daudz referēja par augu sistemātiku un ekoloģiju. N.Malta piedalījās arī Latvijas Universitātes Dabaszinātņu studentu biedrības un Latvijas Ģeogrāfu biedrības darbā un vadīja Latviešu – angļu biedrību.

N.Maltam bija plaši sakari ar pasaules lielākajiem botāniskajiem centriem, no kuriem viņš saņēma sūnu paraugus sistemātikas studijām, apmainījās ar literatūru un korespondenci, piedalījās konferencēs. 1921. gada vasaru N.Malta pavadīja zinātniskā komandējumā ārzemēs — strādāja Dālemas Botānikas muzejā netālu no Berlīnes. 1925. gadā viņš ieguva dabas zinātņu doktora grādu. 1926. gadā N.Malta apmeklēja Ālandu salas un piedalījās augu ģeogrāfu ekskursijās pa Čehoslovākiju un Poliju (1928. g.). Viņš aktīvi darbojās Fenno – Baltijas Fitoģeogrāfu savienībā, piedalījās konferencēs Igaunijā (1929. g.), Somijā (1930. g.) un Latvijā (1931. g.) un divus gadus bija šīs savienības prezidents. 1935. gadā profesors referēja 6. Starptautiskajā botāniķu kongresā Amsterdamā.

1927. gada 1. jūnijā N.Maltu ievēlēja par Latvijas Universitātes profesoru. Viņš bija žurnāla "Acta Horti Botanici" redaktors un ar 1935. gadu — Latvijas Zinātņu komisijas loceklis.

Ar 1934. gadu N.Maltu kā zinātnieku sāka aizēnot sabiedrisks darbinieks un diplomāts. Savu bagāto bioloģisko bibliotēku viņš pārdeva Universitātei un vērtīgo herbāriju uzdāvināja institūtam. Daži laikabiedri šo interešu maiņu izskaidro ar pārpūlēšanos. Pats N.Malta to skaidro ar zinātnes mazo popularitāti sabiedrībā. Pat visvājākais literāts, publicists un politiķis vai diplomāts esot sabiedrībai pazīstamāks nekā izcils zinātnieks. Krasā interešu maiņa izpaudās arī Maltas ārienē: cik senāk viņš tai piegrieza maz vērības, tik vēlāk tai veltīja daudz rūpju un uzmanības. Netika aizmirstas pat deju stundas.

Vēlreiz citējot Kārli Egli: "Ar profesoru Maltu personīgi es satikos un iepazinos kādā angļu latviešu tuvināšanās biedrības sarīkojumā, neatceros vairs, kurā gadā. Šai biedrībā viņš darbojās ļoti aktīvi gan kā priekšnieks, gan kā valdes vai komisiju loceklis. Viņš bija noteikts un pārliecināts angļu draugs, tāpēc dedzīgi propagandēja angļu kultūru, pretēji šauri šovinistiskajai vācu kultūrai, baltvācu tukšības jo sevišķi nīzdams. It īpaši viņu saistīja Elizabetes un Šekspīra laikmets, šekspiroloģija viņam bija pamatīgas nodziļināšanās priekšmets. Kad mēs ar brāli Rūdolfu sākām sagatavot Šekspīra rakstus latviski un kad iznāca šī labi pasāktā izdevuma pirmais sējums "Viljama Šekspīra darbi" (1938), Malta nevarēja vien nopriecāties, cildinot šo vērtīgo pasākumu. (..) Šo grāmatu (Šekspīra Oksfordas izdevumu), viņš kādreiz sacīja Andrejam Johansonam, es biju nolicis pa rokai pēc 1941. gada 14. jūnija. Ja mani būtu izsūtījuši, es ņemtu to līdz trimdā. Viņam nekādi nebija izprotama, ne arī attaisnojama toreiz valdošo K.Ulmaņa aprindu nostāja pret Šekspīra darbu izdošanu, kas pēdīgi panāca to, ka izdevums netika turpināts un nobeigts. Kādā no citām tikšanās reizēm 1942. gada aprīlī, runājot par Otro pasaules karu, Malta teica: "It sevišķi mēs, latvieši, pašreizējos apstākļos esam kā likteņa pamesti pabērni, gan katrs atsevišķi, gan visa tauta visumā. Ar lielām bažām mums jāraugās nākotnē, ar rūgtumu sirdī jānes kara nedienu krusts, kuru mēs neesam ne gribējuši, ne pelnījuši." Visai pravietiskas domas.

Nikolaja Maltas zinātnisko un administratīvo darbību augstu novērtēja Latvijas valsts, 1929. gadā viņu apbalvodama ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1938. gadā profesoru apbalvoja arī Anglijas valdība.

1944. gadā, kad fronte sāka tuvoties Rīgai, N.Malta kopā ar dzīvesbiedri Agnesi un dēliem Juri un Ivaru emigrēja uz Vāciju un apmetās Štolcenavā, kur cerēja izvairīties no kara briesmām. Diemžēl tieši šeit jau pēc dažiem mēnešiem — 1944. gada 21. novembrī — viņa un arī sievas dzīvību izdzēsa angļu lidotāja mesta bumba. Kā savās atmiņās raksta J.Jaunsudrabiņš, tā bijusi vienīgā, kas kara laikā nokritusi šajā mazajā pilsētiņā. Profesors N.Malta apglabāts Štolcenavas kapsētā. Par dēliem ziņu nav.

Vērtīgākais profesora N.Maltas mantojums ir viņa publikācijas. Profesors strādājis vairākās botānikas nozarēs: augu sistemātikā un morfoloģijā, sūnu un ziedaugu floristikā, fitoģeogrāfijā, zinātnes vēsturē un dabas filozofijā. Pārvaldot angļu, vācu, krievu, latīņu un daļēji arī spāņu valodu, N.Malta pastāvīgi sekoja botānikas attīstībai pasaulē. Vairāki viņa raksti veltīti dažādiem aktuāliem sabiedriskiem jautājumiem. Kā viens no pirmajiem viņš pievērš uzmanību jautājumam par dabas resursu aizsardzību. Ap 1920. gadu N.Maltas publikāciju skaits sāk strauji augt un kulmināciju sasniedz 1934. gadā. Viņš rakstījis arī dzejoļus, bet vairāk gan savam priekam. Ar kolēģa un drauga augu anatomijas profesora K.Ābeles atbalstu 1938. gadā iznāca N.Maltas (pseidonīms Jānis Grīvnieks) dzejoļu krājums "Cik ātri steidzas laiks". Dzejoļos atspoguļojas viņa vērojumi, izjūtas un apceres. Pavīd arī melanholiskas noskaņas, kas viņu pavadīja ikdienā. Tāds ir arī dzejolis "Es slieku paceļu":

No mitras ietnes paceļu es slieku,

Kas rāpas pāri tai kā elastīga,

iesarkana stīga.

Man netīk redzēt, ka to kājas rupji

samin,

Un ar pret pašu slieku cienību es

lielu jūtu,

Jo cilvēks ar tā visu gudrību

Vēl nespēj radīt slieku dzīvu,

Un sliekai vairāk līdzības ar

cilvēku kā dzīvu būtni,

Nekā tai līdzība ar lietu nedzīvu

jebkādu.

Tādēļ, kad slieku paceļu no ietnes,

Lai glābtu to no staigātāju kājām,

Man liekas, ka šai brīdī kaut ko

tādu daru,

Kur vairāk jēgas, nekā dažā citā

manā darbā.

Daļa dzejoļu, kas tapuši pēc krājuma iznākšanas, palikuši nepublicēti. N.Malta pētījis arī latviešu folkloru, it sevišķi tautas dziesmas (Meži un koki latviešu dainās, Mežs u.c.). Viņš analizējis dažādiem kokiem un mežam veltītajās tautas dziesmās izteiktās domas un izjūtas, meklējis saskari ar tādām zinātnes problēmām kā mežu attīstība Latvijā pēc lielā apledojuma, meža tipi un etnobotānika.

Eriks Sārts — "Latvijas Vēstnesim"