Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.114, 09.08.2002.

Šādu izmaiņu dēļ pieauga jau tā dominējošie piemājas saimniecību un personīgo palīgsaimniecību rādītāji. Stādījumu īpatsvars palielinājās no 58,7 % uz 60,1 %, bet kopražas — no 54,7 % uz 56,6 %.

Diemžēl šādas tendences vērtējamas negatīvi. No 3.tabulas redzams, ka piemājas saimniecībās un personīgajās palīgsaimniecībās kartupeļu ražība ir viszemākā. Pie tā nav vainojamas tikai samērā nelielās stādījumu platības.

No personīgās pieredzes varu apgalvot, ka kārtīgi aprūpēti ceri mazdārziņā dod krietni lielākas ražas nekā nevīžīga zemnieka nezālēs ieaugušie stādījumi. Tiesa gan, mazāku platību kopēju vidū neizdarīgu saimnieku ir vairāk, taču netrūkst arī īstu kartupeļu audzēšanas meistaru. Teikto apstiprina grupējums pēc kartupeļu ražības (4.tabula).

Vispirms jāatzīmē, ka vidējā kartupeļu stādījumu platība vienā saimniecībā bija ļoti maza — 0,46 ha. Gandrīz desmitajā daļā saimniecību kartupeļu ražība nesasniedza 3 t/ha. Tas nozīmē, ka šie kartupeļu audzētāji rudenī nenovāca pat sēklas tiesu, taču vidējā stādījumu platība (0,45 ha) bija ļoti tuva vidējam rādītājam. Arī nākamajās četrās grupās (3,1 līdz 15,0 t/ha) tā bija tikai nedaudz (0,01 — 0,05 ha) mazāka par vidējo līmeni.

Daudzmaz vērā ņemama atšķirība vērojama saimniecību grupā ar ražību 15,1 — 20 t/ha, kur stādījumu platība par 0,17 ha pārsniedza vidējo rādītāju. Toties ļoti pārsteidzoši ir pēdējās saimniecību grupas dati, kur ražība pārsniedza 30 t/ha, taču vidējā stādījumu platība šeit bija vismazākā — 0,37 ha. Zinu, ka šādu ražības līmeni pārsniedza arī kādā zemnieku saimniecībā, kur kartupeļi aizņēma vairāk nekā 30 hektārus. Pieļauju, ka šajā grupā ietilpa vēl vairākas šāda lieluma saimniecības, bet tas nozīmē, ka grupas pārējās saimniecībās vidējā stādījumu platība bija vēl mazāka. Patiess prieks par konkurentiem, no kuriem dažs labs mana mazdārziņa līmeni varbūt pat pārsniedza. Negribu dzirdēt skeptiķu izteikumus par niecīgajām platībām, jo arī šķirņu salīdzinājumos lauciņu lielums kvadrātmetros mērāms.

Vēl bēdīgāki fakti atklājās, ja aplūkojam visu veidu saimniecību grupējumu pēc kartupeļu stādījumu platības 2001.gadā (5.tabula).

Izrādās, ka gandrīz trīs ceturtdaļas no kopējās stādījumu kopplatības koncentrētas saimniecību grupā ar kartupeļu stādījumu platību, kas mazāka par vienu hektāru (vidēji pat tikai 0,35 ha). Šai grupai pievienojot vēl nākamo grupu — no 1,1 ha līdz 5 ha (vidēji 2 ha), jākonstatē, ka šajās sīksaimniecībās izvietoti 86,7% no Latvijas kartupeļu stādījumu platības. Savukārt grupējums pēc kartupeļu stādījumu platības atklāj, ka šajās divās grupās tomēr koncentrēta lielākā daļa nemākulīgo kartupeļu audzētāju.

Pārējās astoņās saimniecību grupās bija izvietoti tikai 13,3 % jeb 6992 ha no visas stādījumu platības. Diemžēl arī šeit bija saimniecību grupa (25,1 — 30,0 ha), kurā kartupeļu ražība tikai nedaudz pārsniedza vidējo līmeni. Visražīgākie tīrumi bija grupā ar stādījumu platību 20,1 ha līdz 25 ha un 30,1 līdz 50 ha, taču, pieskaitot vēl atlikušo sešu saimniecību grupu ražu, kopējais vākums bija tikai nedaudz vairāk kā 110 tūkst. tonnu ar vidējo ražību 16,2 t/ha, kas, no tādu kartupeļu audzētāju skatpunkta kā Nīderlande, Beļģija, Vācija u.c. vērtējot, ir gaužām maz.

Pie labas ražas ved laba sēkla

Ļoti zemajai kartupeļu ražībai ir vairāki iemesli, taču par svarīgāko jāuzskata nepietiekamas kvalitātes un nezināmas šķirnības (bezšķirnes) kartupeļu sēklas materiāla izmantošana. Kā liecina Valsts augu aizsardzības dienesta Sēklu kontroles departamenta dati, pēdējos (1998.— 2001.) gados kartupeļu stādījumu sēklu lauki aizņem ļoti nelielas platības (6.tabula), kuru straujā samazināšanās tendence apturēta tikai 2001.gadā ļoti zemā līmenī (0,6 % no visas stādījumu platības). Statistikas materiāli liecina, ka lielsaimniecību pastāvēšanas laikā jau 1975.gadā šķirnes kartupeļi tajās aizņēma 98,2 % no visas stādījumu platības. Nav ziņu par šķirnes kartupeļu stādījumiem tā dēvētajā individuālajā sektorā, taču no pieredzes varu apgalvot, ka tajā laikā lielākajā daļā piemājas saimniecību stādīja dažādā ceļā iegūtus (pērkot, mainot, pārlasot jau novāktos lielsaimniecību laukus u.c.) šķirnes kartupeļus.

Pārskatot 6.tabulu, izrādās, ka 2001.gadā sēklu laukos audzēja 33 kartupeļu šķirnes, kas liecina par ļoti lielām izvēles iespējām. Ar nožēlu gan jāsecina, ka 2001.gadā pārtraukta Latvijā visvecākās šķirnes ‘Priekuļu visagrie’ (ražošanā nodota 1930.gadā, rajonēta 1953.gadā) sēklaudzēšana, kaut gan vēl pirms gada tās sēklu lauki aizņēma samērā lielas platības. Šķirnei ir šķietams trūkums — visai liels sīko bumbuļu īpatsvars. Te nu vietā atgādinājums, ka Eiropas Savienības valstīs, kuru pulkā Latvija cer iekļūt, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos jau sen godā celti sīkie bumbuļi, kuru ieguvei vislabāk noder tieši ‘Priekuļu visagrie’. Katrā ziņā šis šķirnes materiāls saglabājams, lai, rodoties pieprasījumam, varētu strauji palielināt ‘Priekuļu visagro’ stādījumus.

2001.gadā sēklu laukos vairs nav sastopami arī citas Priekuļu šķirnes — ‘Laumas’ stādījumi, taču tās popularitāte jau agrāk slīdēja lejup. Nav jāskumst, ka kartupeļu sēklaudzētāji atteikušies no divu ārzemnieku — ‘Anosta’ un ‘Lasunak’ — audzēšanas, jo vietā nākušas citas — konkurētspējīgākas. Toties ļoti nožēloju, ka izbeigta Igaunijā izaudzētās universālās šķirnes ‘Olev’ (nejaukt ar Dānijā selekcionēto ‘Oleva’) sēklaudzēšana. Ziemeļu kaimiņu kartupeļu forma teicami atbilda kartupeļu mehanizētajai novākšanai un arī mizošanai, bumbuļiem bija labas garšas īpašības, kas piemērotos apstākļos uzglabājās līdz jaunajai ražai (jūnija beigām). Augstais cietes saturs ļāva tos izmantot arī cietes ražošanai. Diemžēl ‘Olev’ līdzīgi ‘Agrajiem dzeltenajiem’ bija ļoti vīrusu ieņēmīgi.

Nav noslēpums, ka daudzās saimniecībās sēklkopības darbs nenotiek un stādīšanai šķiro to masu, kas saglabājusies līdz pavasarim, pēc šādas sistēmas: lielos — pārtikai, vidējos — sēklai, mazos — lopbarībai. Ja iepriekšējā gadā nav veikta negatīvo ceru izlase, tieši vidējā lieluma kartupeļu barā iekļūst tādi bumbuļi, kas vīrusu infekcijas dēļ lielāki nav varējuši izaugt. Nonākot augsnē, šie bumbuļi producē vēl mazvērtīgākus pēcnācējus un ar laputu palīdzību kalpo par slimību tālākas izplatības avotu. Ap 1980.gadu ļoti zemu bija noslīdējusi ‘Agro dzelteno’ ražība un šo šķirni gribēja noņemt no ražošanas. Ulda Miglava vadītais meristēmu laboratorijas kolektīvs veica ‘Agro dzelteno’ atveseļošanu, un pašlaik šī šķirne ir viena no pieprasītākajām.

Pārskatot 6.tabulu, jāsecina, ka šajā sarakstā dominē šķirnes, kas piemērotas cietes un čipsu ražošanai. Analizējot SIA “Aloja–Starkelsen” pārskatu par cietes kartupeļu audzēšanu un pārstrādi (7.tabula), jāatzīst, ka šajā sabiedrībā sasniegti vērā ņemami panākumi. Izveidojies stabils produkcijas piegādātāju tīkls, kas pēdējos divos gados nedaudz (par 8,2 %) paplašinājies.

Iepriecinoši, ka 2,4 reizes palielinājusies kartupeļu stādījumu platība. Salīdzinājumā ar valsts vidējo rādītāju cietes kartupeļu audzēšanas saimniecībās iegūta krietni augstāka ražība. Tomēr, salīdzinot šos skaitļus ar Eiropas Savienības valstīs iegūto ražību, varam pārliecināties, ka Latvijā ir prāvas ražošanas palielināšanas rezerves.

Ja mūžu dzīvo, mūžu arī mācies

Ražības kāpināšana ir ļoti aktuāls priekšnosacījums, lai celtu cietes kartupeļu audzēšanas rentabilitāti (iepirkuma cenas paaugstināšana nav iespējama, jo tad pieaugs cietes cena, kas negatīvi ietekmēs tās konkurētspēju tirgū). Otrs ceļš cietes kartupeļu ražošanas ienesīguma palielināšanai ir cietes satura palielināšana. Kamēr nebūs sasniegts pietiekami augsts ražības un cietes satura līmenis, cietes kartupeļu audzētājiem nepieciešamas valsts subsīdijas.

Savukārt, analizējot saimniecību skaitu un cietes kartupeļu audzēšanā aizņemto platību lielumu, izrādās, ka šim nolūkam izmantoto hektāru skaits vienā saimniecībā un līdz ar to pārstrādei paredzēto kartupeļu daudzums bija visai neliels. Novērtējot 2001.gadā noslēgto līgumu un pārstrādāto kartupeļu daudzumu, atklājās, ka daudzas saimniecības nav izpildījušas noslēgtos līgumus, bet, lielāku peļņu kārodamas, realizējušas cietei domātos kartupeļus citur, acīmredzot tirgū. Tas liecina, ka turpmāk, slēdzot līgumus par sadarbību, jāparedz pietiekami bargas sankcijas par līgumu neizpildi.

8. tabulā redzami dati par čipsu un frī kartupeļu audzēšanu un pārstrādi a/s “Latfood”.

Iepriecina vidējā līguma lielums (pārspēj SIA “Aloja — Starkelsen”) un tā pieauguma tendence. Stipri augstāka par vidējo rādītāju valstī ir kartupeļu ražība. Šā iemesla dēļ, neraugoties uz ievērojamu piegādātāju skaita samazināšanos (gandrīz divas reizes) un stādījumu platību sašaurināšanos (1,5 reizes), pieņemto kartupeļu kopdaudzums pēdējos piecos gados svārstījies visai maz. Uzņēmums kontrolē piegādātās produkcijas kvalitāti. Par neatbilstību prasībām tiek atskaitīti punkti, kas savukārt ietekmē iepirkuma cenu (skat. 1999.gada rādītājus). Novērtējot atskaitīto punktu izmaiņas, rodas aizdomas, ka 2001.gada produkcijas pieņēmēji ir bijuši pielaidīgāki un centušies panākt, lai a/s “Latfood” domātā produkcija nonāktu uzņēmumā. Jāatzīst, ka viņiem tas izdevās labāk nekā SIA “Aloja–Starkelsen”.

Analizējot 6.tabulas kartupeļu stādījumu sēklu lauku platību, varam prognozēt, ka tajās izaudzēto kartupeļu sēklas daudzumi pēdējos gados galvenokārt domāti a/s “Aloja–Starkelsen” un a/s “Latfood” apkalpojošo saimniecību kartupeļu lauku apstādīšanai. Tādējādi jāsecina, ka pārtikai nepieciešamo kartupeļu daudzumu lielāka daļa tiek iegūta šķirņu apskatei nepieteiktos, tātad bezšķirnes stādījumos.

Otrs zemās kartupeļu ražības cēlonis bija nepietiekami intensīvs augu aizsardzības pasākumu apjoms kartupeļu slimību, sevišķi lakstu puves, apkarošanā. 1.tabulā redzams, ka 2001.gadā kartupeļu ražība bija 11,2 t/ha un kopraža 615 tūkst. tonnu. 1998.gadā šie rādītāji bija tikai nedaudz augstāki — 11,8 t/ha un 694 tūkst. tonnu. Savukārt Latvijas Valsts agrāras ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra speciālistu novērojumi par kartupeļu cenu dinamiku Latvijas pilsētu tirgos apstiprina, ka 1998.gada septembrī — decembrī tā svārstījās 12—13 sant./kg un 1999.gada janvārī — aprīlī pieauga pavisam maz — 13—14 sant./kg. 2001.gada septembrī — decembrī kartupeļu cenas Latvijas pilsētu tirgos bija 15—16 sant./kg, taču 2002.gada janvārī — aprīlī palielinājās ļoti krasi — līdz 0,26—0,27 sant./kg. Ja ņemam vērā, ka jau 2001.gada rudenī lielai daļai tirgū piedāvātās preces kvalitāte bija slikta, varam secināt, ka novāktie kartupeļi tālākā glabāšanas laikā turpināja bojāties, zaudēja tirgus preces īpašības un tādēļ piedāvājums kļuva vēl mazāks, bet cenas pieauga. Daži kartupeļu audzētāji pat priecājās, ka nu gan tās esot labas. Tam nevar piekrist. Jāatzīst, ka 2000. un arī 2001.gada pavasarī, kad tirgū kartupeļu piedāvājums bija ļoti liels un janvārī — aprīli cenas svārstījās no 8 līdz 11 sant./kg, kartupeļu zemā cena pievilināja daudzu sliktāk nodrošināto mājsaimniecību locekļus, un kartupeļi lielā daļā ģimeņu kļuva par ļoti svarīgu iztikas avotu. 2000.gadā viens mājsaimniecības loceklis patērēja 139 kg kartupeļu. Neapšaubāmi, 2002.gada pavasarī dārgākie kartupeļi vairs daudziem nebija pa kabatai, tādēļ skats tika pievērsts putraimiem, makaroniem, rīsiem u.c. produktiem. Nav ziņu par kartupeļu tirdzniecības rezultātiem, taču vairāku veikalu vadītājas uzklausīja manu lūgumu, aplēsa 2002.gada janvāra — aprīļa mēnešos pārdoto produkcijas daudzumu salīdzinājumā ar 2000.gada atbilstošo laika periodu un paziņoja, ka šopavasar kartupeļu pārdots 1,8—2,4 reizes mazāk nekā pirms trim gadiem. Un jāšaubās, vai nākamajos gados to mājsaimniecību locekļi, kas dārgo kartupeļu dēļ pašlaik uzturā lieto citus pārtikas produktus, atgriezīsies pie kartupeļiem pat tādā gadījumā, ja tie atkal kļūs lētāki.

Te jāpiezīmē, ka vairākus gadus kartupeļu audzētāji ar apskaužamu neatlaidību stādīja, kopa, novāca un piegādāja tirgū kartupeļus par ļoti zemu cenu, turklāt pavasarī tie bija gandrīz tikpat lēti kā rudenī. Tā 1999.gada septembrī — decembrī tie maksāja 8 līdz 10 sant./kg, bet 2000.gada janvārī — aprīlī — 8 līdz 11 sant./kg. 2000.gada septembrī — decembrī Latvijas pilsētu tirgos kartupeļus varēja pirkt par 7 līdz 9 sant./kg, bet 2001.gada janvārī — aprīlī — par 9 līdz 10 sant./kg (LVAEI Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra dati). Neapšaubāmi, pavasarī cenai bija jābūt augstākai, jo glabāšana rada zudumus un palielina izdevumus, taču piedāvājums pārsniedza pieprasījumu un cenas nepacēlās. Tiesa gan, šādā veidā tika izpildīts tālredzīgā kartupeļu audzētāja Heinriha Pavlovska novēlējums ar zemu cenu nosargāt valsts robežu. Ekonomiski domājošais kartupeļu audzētājs bija aplēsis, ka ar cenu 8—10 sant./kg rudenī un 12—15 sant./kg pavasarī paša peļņa būs pieklājīga, tādēļ nevienam citzemju audzētājam neradīsies vēlme vest savu produkciju uz Latviju un līdz ar to šajā jomā varētu iztikt bez muitas un robežsardzes. Tiesa gan — ar noteikumu, ka ražība ir 200—220 cnt/ha un tirgošanās notiek bez pārpircējiem.

Ļoti iespējams, ka arī 2001./2002. gadā kartupeļu cena nebūtu tik jūtami cēlusies, ja līdz ar citām nedienām arī lakstu puve neparādītu savu raksturu.

Diemžēl augu aizsardzības pasākumu apjomam pēdējos gados ir tendence samazināties. Zemkopības ministrijas Valsts augu aizsardzības departamenta vecākais referents Jānis Āboliņš informēja, ka 1998.gadā, pārrēķinot vienā kārtā, kartupeļu lakstu puve apkarota 22,6 tūkst. ha (mazāk nekā pusē visu stādījumu), bet 2001.gadā pret šo bīstamo slimību aizsargātā platība bijusi vēl mazāka — tikai 16,3 tūkst. hektāru. Augu aizsardzības pasākumi samazinājušies tādēļ, ka daļai kartupeļu audzētāju trūka naudas fungicīdu iegādei un viņi cerēja uz labvēlīgiem laika apstākļiem, bet daļa dižojās, ka audzē ekoloģiski tīru produkciju. Kā vieni, tā it sevišķi otri jābrīdina, ka īsti intensīva lakstu puve nobrūnināt kartupeļu lakstus tik pamatīgi, ka gaidītās ražas vietā būs jānovāc pāris desmit centneru ekoloģiski tīras, taču tirgum nederīgas produkcijas.

Bažas rada kartupeļu audzētāju tehniskais nodrošinājums. Lauksaimniecības skaitīšanas provizoriskie rādītāji 2001.gadā liecina, ka saimniecību rīcībā ir 6872 kartupeļu stādāmās mašīnas. Tas būtu pietiekami, ja šīs mašīnas būtu sadalītas teritoriāli izlīdzināti, taču liela daļa no tām saņemtas vēl lielsaimniecību periodā un jau tad bija morāli novecojušās. Trūkst datu par kultivatoriem — vagotājiem kartupeļu kopšanai un augu aizsardzības darbu izpildei nepieciešamajiem miglotājiem. Saimniecībās ir 1079 kartupeļu novākšanas kombainu, tātad slodze uz vienu ir vairāk nekā 50 hektāru — ļoti liela. Kartupeļu novākšanai var izmantot 15493 kartupeļu racējus — uz vienu mehānismu iznāk tikai 3,5 ha, taču tad kartupeļu uzlasīšana būs jāveic ar rokām, kas ir ļoti nesaimnieciski. Sevišķi tad, ja ražība pārsniedz 25 t no hektāra. Gaužām maz ir kartupeļu šķirotāju — 432. Pat pa vienam uz katru pagastu neiznāk. Kartupeļu glabātavu ietilpība ir 97,9 tūkst. m3, kas atļauj ievietot tikai nedaudz vairāk nekā desmito daļu no 2001.gada niecīgās ražas. Cerības vieš 3224,1 tūkst. t lielā pagrabu kapacitāte, taču tādā gadījumā kartupeļu ievietošanai un izņemšanai nepieciešams daudz roku darba, turklāt jāievēro, ka uz šīm telpām pretendē arī citas kultūras.

Kartupeļu audzētāju zināšanu līmenis ir ārkārtīgi dažāds. Notiekošajās sanāksmēs var pārliecināties, ka daudziem tās ir ļoti dziļas, praksē pārbaudītas savās saimniecībās. Raksturīgi, ka tieši viņi aktīvi apmeklē sanāksmes un seminārus, lai pilnīgotu savu erudīciju. Diemžēl ļoti daudz ir tādu kartupeļu audzētāju, kas pieļauj elementāras kļūdas. Piemēru, cik uziet. Kaut vai kartupeļu vagošanā. Uzsākot stādījumu kopšanu, vagu skaustu sānos augošo nezāļu apkarošanai ļoti labi noder kultivatoru korpusiem piestiprinātie sānzari, taču pēdējās vagošanas reizēs, kad sāk veidoties jaunās ražas aizmetņi, tie dara posta darbu. It sevišķi tīrumos, kur briest bagātīga raža, jo tur līdz ar nezālēm tiek izrausti tie jaunās ražas bumbuļi, kas meklē sev dzīves telpu tuvāk skausta malām. Diemžēl arī šogad nācās vērot šādu vagotāju darbā. Kad saimniekam izskaidroju, kas notiek, ja šāds mehānisms strādā vagās, kur laksti jau sakļaujas, darba darītājs sākumā bija izbrīnījies, taču pietika atrušināt vagu skaustu sānus un atrast šajā zonā jaunos bumbuļus, lai vagošanu pārtrauktu un dotos uz mājām pārkārtot darbarīku.

Man reizēm jautā, kāda raža būs šogad. Nezinu. Un neviens mirstīgais to nezina. Pērn bija mēģinājums jau jūlijā prognozēt šo rādītāju, kas beidzās bēdīgi.

Agrīnie kartupeļi jau tirgū un veikalā, bet lielākā daļa ražas vēl briest. Tikai tad, kad bumbuļi būs noliktavās, pagrabos vai stirpās, varēsim spriest, kāds bija 2002.gads.

4.tabula

Visu veidu saimniecību grupējums pēc kartupeļu ražības 2001.gadā

Avots: V.Pirksts, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes materiālus

5.tabula

Visu veidu saimniecību grupējums pēc kartupeļu stādījumu platības 2001.gadā

Avots: V.Pirksts, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes materiālus

6.tabula

Kartupeļu stādījumu sēklu lauki, ha

Avots: V.Pirksts, izmantojot izdevumu “Kartupeļi 2001” un “Kartupeļi 2002” materiālus

7.tabula

Cietes kartupeļu audzēšana un pārstrāde Latvijā 1996.—2001.g.

Avots: SIA “Aloja–Starkelsen” Attīstības un lauksaimniecības nodaļas vadītājs J.Švinka

8.tabula

Čipsu un frī (līdz 1997.) audzēšana un pārstrāde Latvijā 1996.— 2001.g.

Avots: a/s “Latfood” Meristēmu laboratorijas vadītāja A.Rūtenberga