Ir grāmatas, kas laika ritumā saglabā savu nozīmīgumu, liek pie tām atgriezties un salīdzināt, kas gadu gaitā ir izmainījies, kas saglabājis savu nepārejošo nozīmību. Šajā gadījumā nav runa par darbiem ar nezūdošu estētisku vērtību, bet par grāmatām ar zinātniski eksaktu, vēsturiski izzinošu un kultūrvēsturisku iedabu, kāds neapšaubāmi ir unikālais enciklopēdiskais rakstu krājums "Talsu novads", kura piecas grāmatas 982 lappušu kopapjomā izdotas Rīgā 1935.–1937. gadā.

Darba aktuālā nozīmība atklājas vairākos aspektos. Ar savu vispusīgo, objektīvo saturu, materiāla bagātību tas aizpilda robus, noklusējumus, novērš tendenciozās vienpusības, kas piecdesmit gadu ilgamībā tikušas kultivētas padomju laika enciklopēdijās, vēstures grāmatās un citos izdevumos. Vēstot par vēsturiski un kultūrvēsturiski blīvi piesātināto Talsu novadu, tas dod ieskatu visas Kurzemes etnosu vēsturē, florā un faunā, kultūras norisēs un citās parādībās. Šo skatījumu paplašina tipoloģiski radniecīgu parādību salīdzinājums ar norisēm Vidzemē, Zemgalē un Latgalē.

Grāmata ir lielisks novadpētnieciskas literatūras modelis.

Grāmatas kvalitāti lielā mērā nosaka tās autori un redaktori. To veidojuši Latvijā plaši pazīstami savas nozares speciālisti — profesori, doktori J.Endzelīns, L.Adamovičs, P.Lejiņš, A.Švābe un B.Vipers, docenti A.Treijs, P.Mucinieks. Ģ.Ramanis, J.Lielmanis un citi, kā arī etnogrāfs A.Karnups, pieminekļu valdes inspektors E.Šturms, arhitekts P.Ārends, mākslinieks K.Sūniņš, kā arī vairāki agronomi, pedagogi, mežkopji un tautsaimnieki. Izmantota literatūra dažādās valodās, Valsts vēstures arhīva, pilsētu, draudžu, baznīcu arhīvu un arheoloģijas materiāli, dažādi dokumenti un liecības.

Informatīvo materiālu dažādo un tam piesaista 353 melnbaltie un krāsainie attēli, zīmējumi, mākslas darbu reprodukcijas, statistikas tabulas un pārskati līdz ar detalizētu krāsainu novada karti un specializētām kartēm tekstā. 90 nodaļās — vairāki simti atsevišķu rakstu. Te ir viss, kas saistīts ar Talsu novadu. Sākot ar zemes ģeoloģisko struktūru, meteoroloģiju, aizvēsturi, beidzot ar visjaunāko laiku vēsturi, norisēm un stāvokli visās saimnieciskās un sociālās dzīves, kā arī kultūras jomās. Īpaši liela vieta ierādīta novada dabai, demogrāfiskajai situācijai tās vēsturiskajā dinamikā, lauksaimniecībai, zvejniecībai, tautas celtniecībai, profesionālai arhitektūrai, etnogrāfijai, folklorai, valodai, reliģijai, izglītības attīstībai, tūrisma maršrutiem un objektiem. Goda vieta ierādīta izcilām novada personībām — rakstniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem, redzamiem atklātības darbiniekiem.

Ar akmens laivu uz aizsauli

Šī darba iepazīšanā un apguvē man ir sava neliela "vēsture". Dzīvodams Talsu rajona Košraga Gulbjos, tagadējā "Lībiešu krasta" teritorijā, Misiņa bibliotēkā esmu tiecies apgūt visus iespējamos materiālus par lībiešiem, lai pēc iespējas pilnīgāka būtu nodaļa "Lībieši" manis gatavotajā grāmatiņā skolotājiem "Nacionālo minoritāšu kultūra Latvijas Republikā (20.–30. gadi, R., 1994.) Biju pārsteigts, kad līdz ar dažiem apjomos nelieliem izdevumiem bibliotekāre uz galda nolika šo Bībeles apjoma sējumu "Talsu novads".

Kas attiecas uz lībiešiem, tad toreizējā Talsu apriņķa teritorijā viņu vairs tikpat kā nav bijis, jo viņi pilnīgi asimilējušies. Lībieši grāmatā neparādās nevienā no daudzajiem statistiskajiem pārskatiem. Iznākot grāmatas pirmajai daļai, tikko bija apkopoti 1935. gada tautskaites dati. Tie liecināja, ka Talsu apriņķī dzīvo latvieši (91,2 procenti), vācieši (4,1 procents), krievi (2,2 procenti), žīdi (2,4 procenti) un pārējie, skaitā 328 (jeb 0,8 procenti). To vidū bija čigāni, iespējams, daži lībieši un vēl kādi Latvijai retas tautības pārstāvji (24 ukraiņi, 2 itālieši). Vēsturiskās kartes liecina, ka Kursas lībieši XII gs. beigās apdzīvojuši lielu daļu Talsu novada, sākot ar Slampi un Pērkoni dienvidrietumos no Tukuma, daļu Kandavas novada, no tā — līdz Talsiem, kā arī plašā joslā līdz Kolkai, bet no tās ZR — līdz Ventai. Taču, kā parādīts enciklopēdijā, lībiešu asimilācija ar kuršiem aizsākusies jau XIII gs. beigās, XIV gs. sākumā. XIII gs. sākumā Latvijā bija ap 28 000 lībiešu, bet XVIII gs. beigās to skaits bija sarucis līdz 3000. Pirmie asimilējās Daugavas un Gaujas lībieši. Tikai Kurzemē galvenokārt tagadējā Talsu rajonā līdz mūsdienām saglabājušies daži desmiti lībiešu, kuri pilnīgi vai daļēji prot lībiešu valodu un apzinās savas lībiskās saknes.

Taču vairāki grāmatā publicētie materiāli liecina, ka arī asimilējoties lībieši saglabāja vairākas savas etnogrāfiskās iezīmes un paražas, kā arī atstāja kuršu kultūrā jūtamas pēdas. Grāmatas tapšanas laikā arheoloģijas līmenis vēl nebija tik attīstīts, lai precīzāk noteiktu, kādam etnosam piederīgi akmens laikmeta — mezolīta un neolīta — ieroču un darbarīku veidotāji. Vēlāk pierādīts, ka tie bijuši Baltijas somi jeb somugru ciltis. Taču jau 30. gadu arheoloģiskais materiāls liecina, ka XIII gs. sākumā lībieši dzīvojuši uz rietumiem no līnijas Tukums, Džūkste, Kandava, Dundaga, bet Sabiles, Stendes, Talsu un Valdemārpils apkaimē diasporā ar kuršiem. No bronzas laikmeta (1500–1000 g. p.m.ē.) atstātie t.s. "akmens laivu" veidojumi un fragmenti Ārlavas, Lubezeres, Nogales, Dundagas apkaimē un citur liecina par skandināvu klātbūtni Talsu novadā. No akmeņiem veidotā triju tipu laivveidu virsma sedz kapeņu gandrīz vienādo iekšējo uzbūvi — plakanu akmeņu aptvertas urnas ar sadedzināto miroņu pelniem un kaulu drumslām. Līdzīgas kapenes atklātas Gotlandē (ap 170) un Zviedrijā. Tās balstās ticējumā, ka aizsaule atrodas aiz ūdeņiem, kuriem pāri mirušajam jātiek ar laivu. Tās ir tikai šim — Talsu areālam — raksturīgās "akmens laivas". Nekur citur ne Latvijā, ne Austrumeiropā šādas kapenes nav sastopamas. Pētījumi liecina, ka bronzas laikmeta beigās Ziemeļkursā ieplūduši ieceļotāji no Gotlandes, Zviedrijas Bornholmas, Ēlandes apkārtnes. Taču kolonija nav pastāvējusi ilgi. Ienācēji vai nu atgriezušies savā dzimtenē, vai arī asimilējušies ar vietējiem iedzīvotājiem. Tēmu par "akmens laivām" ilustrē daudz attēlu.

Arheoloģijas nodaļas autors E.Šturms secina, ka apbedīšanas veids un ritu izpausmes skaidri pierāda "Ziemeļkursas agrā un vidējā dzelzs laikmeta kultūras etnisko piederību: somu cilts, kas Ziemeļkursu apdzīvo kopš mūsu ēras sākuma, ir lībieši, un še arī ir viņu īstā dzimtene". XIV gs. izrakumi liecina, ka sācies lībiešu kolonizācijas process. Lībiešu apbedījumos šajā laikā tipiskās lībiešu važiņu rotas jau nomaina kursiskās pakavsaktas, lentes aproces un vītie kakla riņķi. Taču bēru paražas un citi rituāli saglabājas, arī tērpos nav būtisku izmaiņu.

Lībieši iespaidojuši arī kuršus. Nodaļā "Talsu novada apģērbs un rotas" ar daudziem krāsainiem attēliem parādīts, ka Talsu novada apģērbs veido it kā pārejas formu no zemgaļu un kuldīdznieku kultūras apgabaliem uz lībiešu apvidu, saglabājot no pēdējā vairākus elementus. Kā atzīmē autors, "senais lībiskais tradīciju pamats vēl novērojams ap 1850. g. turētā paraža līgavu vainagus rotāt "visādiem žvinguļiem un glāzes gabaliņiem" vai arī "visādiem spīgulīšiem, spožumiem un drebeklīšiem"".

Prof. Dr. J.Endzelīns pētījumā "Talsu novada vietvārdi" sniedz bagātu materiālu liecinājumiem par lībiešu ilgstošo klātbūtni šajā novadā. Vietvārdi, saka J.Endzelīns, ir savdabīgs zemes arhīvs, kas spēj saglabāt ziņas par bijušiem laikiem. Talsu novada vietvārdi ir gan kuršu, gan lībiešu izcelsmes. Pie visdrošākajiem lībiskas izcelsmes etnonīmiem pieder Ārlava (senrakstā — 1230. g. Arowelle) lībiski nozīmē "auglīga, sausa vieta". Radniecīgs ir Pidoles, Pedvāles (1230. g. senrakstā Pidewalle) nosaukums, kur "pid" – varētu būt rada lībiešu "pidde" — garums. Matkule (1230. g. senrakstā Matekule) — no lībiešu "kula" — ciems, "matt" — apbedīt. Nurmuiža (lībiski "nurm" — lauks, tīrums), Rinkule (lībiski "rink" — aplis). Stende un vēl daži citi ir lībiskas izcelsmes vietvārdi. Pie senkuršu (baltu) izcelsmes vietvārdiem J.Endzelīns pieskaita Talsus, Kabili, Sabili, Kandavu, Vandzeni, Zenteni, Cēri, Laidzi, Lubi, Mērsragu, Pūri, Sasmaku un Engures ezeru (senprūšu "angurgis" — zutis, zušezers).

Ne mazāk interesantas ir arī dabai veltītās nodaļas un daudzie apakšnodalījumi. Pirmkārt, varam konstatēt, ka vēsturiskās izmaiņas skārušas ne tikai sabiedriskos un sociālos procesus, bet arī dabu. Piemēram, īve. Mūsdienās valdošais priekšstats — retais īves koks aug tikai Slīteres Zilo kalnu nogāzē. Taču grāmatas tapšanas laikā (30. gadu vidū) tas samērā izplatīts bijis visai plašā teritorijā — Engurē, Rīdeļos, Mērsragā, Upesgrīvā, Uguņciemā, Vandzenē, kā arī Dienvidkurzemē — Rucavas apkaimē un vēl citur. Dažās vietās tas saukts galvenokārt par plategli. Jau toreiz grāmatas autori šim retajam kokam paredz bēdīgu nākotni cilvēku bezatbildīgi alkatīgās iedabas dēļ. Homo sapiens nodarījis vairāk posta nekā sevišķi bargā 1904. gada ziema, kurā stipri cieta īves un efejas. Kaut arī ar likumu gan toreiz, gan tagad uz visstingrāko aizliegts lauzt īves zarus, tas neko nelīdz, un īves savu izcilo dekoratīvo īpašību dēļ cieš no nežēlīgās zaru aplaušanas vainagu un rotājošo vītņu darināšanai. Tāpēc daudzi retie koki aizgājuši bojā. Mūsdienās reiz gandrīz visā Kurzemē zaļojošās audzes pilnīgi izzudušas un saglabājušās tikai atsevišķās apsargātās vietās. Vēl par īvi sacīts: "Platpaeglis piedzīvo lielu vecumu. Dundagas Zilo kalnu nogāzē (Pirmā pasaules kara) vācu okupācijas laikā nocirsts ļoti liels eksemplārs ap 46 cm diametrā, saskaitītas 280 gadu kārtas. Tātad, tuvu pie 300 gadu."

Jā, viss plūst, mainās. Mūsdienās tikai retu ziemu aizsalst Rīgas jūras līcis, bet 20.–30. gados gandrīz ik ziemu aizsalis gan līcis, gan arī Irbes šaurums. Un no Kurzemes krasta ar ragavām braukuši uz Sāmsalu un otrādi. Tā 1928.–1929. gada ziemā jūra ar ledu sākusi pārklāties 15. janvārī, bet ledus uzlūšana sākusies tikai 18. aprīlī.

Visai saistošas ziņas iegūstam arī par Engures ezeru — trešo lielāko Latvijā (pēc Lubāna un Rēznas), un lielāko Kurzemē (73,29 km2, garums — 18 km, salu platība — 133,3 ha). XIX gs. sākumā tas bijis daudz plašāks un dienvidu daļā bijis dabīgs savienojums ar jūru. Tagad starp Enguri un Bērzciemu kādreizējās savienojošās upes vietā ir tikko samanāma sīka tērcīte, kas vasarās vispār ir izžuvusi. Šo un citas pārvērtības radījis 1843. gadā ezerā ziemeļaustrumu daļā pie Mērsraga izraktais kanāls, kas ezeru savieno ar jūras līci. Tas krietni sašaurinājis ezera platību, samazinājis tā līmeni līdz 1 m caurmērā, 2,4 m dziļākajās vietās. Toties devis vietu leknām pļavām, salām un slavenajiem Engures niedrājiem. Arī dažās salās aug niedres, bet citās — priedes. Ar niedrēm apkārtējie iedzīvotāji izsenis klājuši jumtus. Un laikam arī šodien vienīgi Engurē varam redzēt jaunas, modernas ēkas ar skaisti apjumtajiem, ilgizturīgajiem niedru jumtiem. Nedaudzie meistari — niedru jumiķi — vēl dzīvo šajā pusē.

Vispusīgas ziņas sniegtas par Kurzemes otro (Latvijas ceturto) lielāko — Usmas ezeru (39,90 km2, apkārtmērs — 73,53 km). Tas gan toreiz, gan tagad ietilpst Ventspils rajonā, taču kā Talsu novada robežezers 14 km garumā lielā mērā ar novadu saistīts. Tas pievilcīgs ar saviem daudzajiem līčiem, piecām salām (kuru kopplatība 4,23 km2) un no kurām lielākās Viskūža un leģendārā Morica sala. Enciklopēdija nosauc 30 redzamākos Talsu novada ezerus, par vairākiem (Spāres, Kalvenes, Mordangas, Laidzes, Sasmakas, Lubezeru u.c.) sniedzot detalizētas ziņas. Tāpat vispusīgi materiāli ir par Abavas, Stendes, Rojas un t.s. "Grīvas baseina" upēm.

Saistošas ziņas par putniem un dzīvniekiem, īpaši par mežacūku izplatību (1935.g.—281) savdabīgo dzīvesveidu, bīstamību cilvēkiem, sevišķi viņu kartupeļu laukiem. Un ne tikai rudenī. Šo rindu autoram kādā pavasarī jau nākamajā naktī pēc iestādīšanas ļoti metodiski precīzi un rūpīgi novāca kartupeļus Slīteres rezervāta "svētās govis" — aizsargājamās mažacūkas. Bet kāda malumednieka ievainotā un saniknotā mežene netālu no Mazirbes stipru vīru, kas bija izgājis sēņot, padarīja par invalīdu uz visu mūžu.

Taču vissaistošākais vēstījums ir par bebriem. Ap 1850.gadu ne tikai Talsu novadā, bet visā Latvijā nav bijis neviena bebra, jo visi iznīcināti kažokādu dēļ. 1927.gadā no Norvēģijas ievesti divi bebru pāri, kas palaisti brīvē Stendes upē. Pēc astoņiem gadiem to skaits jau sasniedzis 20. Bet šodien, raugoties speciālā kartē par bebru mītnēm Latvijā, redzam, ka Kurzeme (izņemot Liepājas rajonu) ar tām jo blīvi "nosēta", sevišķi gar Ventu, Abavu un Stendes upi. No Kurzemes tie izplatījušies arī Zemgalē, bet pavisam maz Latgalē un Vidzemē (pēdējā tikai četras bebru mītnes). Ejot gar Talsu rajona foreļu upītēm, nereti sastopam bebru veidotus aizsprostus, nogāztas simtgadīgas apses un bērzus, bet Abavas lejtecē līdz pusei nograuztus vai pat zemē nogāztus dzelžaini cietos ošus.

Interesanti izlasīt P.Ludviga rakstīto nodaļu: "Zvejniecība un zivkopība". No visas Talsu apriņķa kopplatības 3 procenti piederēja zvejas ūdeņiem. Talsu novads pieskārās jūrai 30 kilometru garumā (pēckara gados izveidotajā rajonā krasta līnija trīskāršojās). Teritoriālie ūdeņi saskaņā ar starptautiskiem noteikumiem tika noteikti trīs angļu jūdžu (5556 m) robežās, kur zvejas tiesības piederēja tikai Latvijas pilsoņiem. Vairākos (Laidzes, Stendes, Zentenes u.c.) pagastos tika izkoptas dīķsaimniecības, kur audzēja karpas, līņus un foreles. Zveja notika arī 32 ezeros.

1937. gadā Talsu apriņķī ar zveju jūrā nodarbojās 400 cilvēku (neskaitot ģimenes locekļus, kas nodarbojās ar zivju apstrādi u.c. palīgdarbiem). Zvejniekiem piederēja 357 dažāda tipa laivas (vasaras, selgas u.c.) , no kurām tikai 74 motorlaivas. Toreizējā samērā negarā jūras robeža, salīdzinot ar vēlāko (1949.g. 31.decembrī dibināto) zvejas iespējas lielā mērā ierobežoja kaut vai tas, ka, piemēram, Talsu toreizējā apriņķa piekrastē trūka lašu zvejas vietu. Jo laši, rudeņos nākot no Baltijas jūras gar Kolkas ragu uz nārsta vietām Daugavā, Gaujā, Salacā, dodas taisni pāri līcim, netuvojoties Kurzemes austrumu krastam. Te arī bija maz kaut cik vērā ņemamu mencu un bušu zvejas vietu, kuras atradās galvenokārt Baltijas jūrā –— tālāk uz Liepājas pusi. Toties pateicoties akmeņainajai piekrastei, te bija labas zušu, lucīšu un reņģu (ap 800 000 kg gadā) zvejas vietas. Lučus, ko tagad uzskatām par retu delikatesi, 30.gadu beigās tikai Talsu novada piekrastē vien nozvejoja līdz 100 tūkstošiem kilogramu gadā. Atceros, ka vēl 70. gadu sākumā Kolkā pie zivju fabrikas stāvēja daudzas kastes ar lucīšiem, kuras krāva mašīnās, lai vestu uz lapsu fermām, jo fabrika sazvejoto kvantumu nespēja pārstrādāt.

Protams, viens no cēloņiem jūras "izkāšanai" pēckara gados (un samērā turīgas zvejnieku dzīves nodrošināšanai) bija jaudīga tehnika. Vēl 30. gadu otrajā pusē augstākais tehnikas līmenis bija motorlaiva, bet visvairāk tika izmantots roku darbs. Ar vienu airu laivu jūras piekrastē tika apmests loks lielajam reņģu vadam, kuru vīru pulciņš pēc tam vilka krastā ar muskuļu spēku. Līdzīgi tas bija arī ziemā, kad vadus zem ledus vilka ar griežamās mucas palīdzību. Bet zušus, mencas, plekstes ķēra arī uz āķiem (1937.gadā Talsu zvejniekiem — 398000 jūras āķu!) Taču

Oktes valsts zirgaudzētavas kopskats

Talsi ap 19. gadsimta vidu

Kandava ap 19. gadsimta vidu

Talsu pilskalnā atrastās rotas

Viena no vecākajām zemnieku pūra lādēm. Stendes pagasts

Krucifikss Sabiles baznīcā

jāatzīmē, ka tehnikas iztrūkumu tolaik kompensēja tas, ka jūra bija zivīm nesalīdzināmi bagātāka nekā mūsdienās. Un otrkārt toreiz kā citur, tā arī zvejnieku ciemos dzīvoja daudz spēcīgu latviešu un lībiešu vīru, kam bija pa spēkam smagi darbi, bet viņu rindas itin retas vērta kara vētras un ilgstošie okupācijas gadi.

Vairāk nekā ceturtā daļa grāmatas veltīta vispārīgajai un kultūras vēsturei. Būtībā tā ir vesela grāmata lielajā kopgrāmatā. Paralēli politiskajai, administratīvajai un saimnieciskajai vēsturei atsevišķos nodalījumos atspoguļota pilsētu, muižu, baznīcu un draudžu vēsture. Liela vieta veltīta novada tautas celtniecībai, arhitektūrai, mākslai un literatūrai.

No baltu ciltīm tieši kurši tagadējās Latvijas teritorijā ienāca (no DR) visagrāk — 5.gs. (Vidzemes un Latgales balti — latgaļi (6.—7.gs.)). Te arī izveidojās senākās baltu cilšu kopienas — ar pilīm, pilsnovadiem un zemēm. Pirmo teritoriālo apvienību veidošanās sākumi vidējā dzelzs laikmeta beigās (5.—9.gs.), bet agrā feodālisma laikā (10.—12.gs.) var runāt par 9 noteiktām senkuršu apdzīvotajām zemēm: Duvzari, Vārtaju, Piemari, Bandavu, Vanemu, Ventavu, Megavu, Cekli, Pilsātu. Megava, Cekle un Pilsāts atradās tagadējā Lietuvas teritorijā. Atsevišķu zemi gar jūru veidoja Kursas lībieši, Talsu novads ietilpa Vanemā. Tajā redzamākās pilis bija Talsos. Tukumā, Matkulē, Sabilē, tagadējā Lībagu un Valgales pagastā, R. no Usmas ezera, 2 Dundagas pusē u.c. Talsu pilsnovads robežojās ar samērā plašo lībiešu areālu Rīgas jūras līča un Irbes šauruma piekrastē. Tā tuvākajā apkaimē kurši dzīvoja diasporā ar lībiešiem (12.gs.beigās), bet uz Dienvidrietumiem no Talsiem līdz pat Ventai bija kuršu jau vienlaidus apdzīvota zeme. Vanemas novadā, kurā ietilpa Talsi, bija piederīgs Usmas ezers un tā apkārtne, Abavas augšteces un Irbes baseins.

Talsu un citos pilskalnos kuršu kapenēs atrastais bagātais senlietu klāsts liecina par augsti attīstītu un specializētu amatniecību, un tieši Kursas atradumi norāda uz attīstītu jūrniecību, tirdzniecību ar citām zemēm un tautām, it īpaši ar skandināviem. Tie ir arī liecinājumi par kuršu samērā agrīnu politisko nobriedumu un izteikto pašapziņu. To kolorīti mūsdienās atklājuši A. Migla un V.Rūmnieks saistošajā romānā "Kuršu vikingi".

No senlaikiem līdz Kurzemes hercogistei un mūsdienām

Kursas, arī Talsu novada pilskalni bijuši ne tikai zināma novada politiski administratīvie centri, kara draudžu pulcēšanās vieta, bet arī savas zemes reliģiskie centri.

Vēstures zinātnes attīstība, arheoloģiskie izrakumi un novadu aktīva izpēte 30.gados lika K.Ulmanim izšķirties par to, ka, liekot pamatus nākamajai Latvijas Zinātņu akadēmijai, kā pirmais 1936.gadā tika iedibināts neatkarīgs, valsts subsidēts Vēstures institūts (nākamais 1939.gadā — "Zemes bagātību pētīšanas institūts").

Izsekojot Talsu novada vēstures ilgās un sarežģītās gaitas, mani saistīja ne tik daudz vispārējās, visumā zināmās līnijas, bet gan atsevišķas spilgtas detaļas, epizodes, izteikumi.

Piemēram, mana uztvere "atdūrās" pret teikumu, kuru varbūt apstrīdēs nedaudzie indivīdi, kuri sevi sauc par lībiešiem un lepojas ar savas cilts senumu. "Sākot ar mūsu ēras sākumu, še aug un veidojas (..) divi īpatnējas kultūras: ziemeļos — somu, dienvidos — baltu, bet jau pašos attīstības sākumos baltu, resp., kuršu kultūra ir devēja, somu, resp., lībiešu kultūra — ņēmēja, pirmā ir aktīva, otrā — pasīva. No šī stāvokļa konsekventi izriet, ka kuršu kulturālā aktivitāte pārvēršas politiskā, kā sekas ir lībiešu okupācija un lībiešu tautas pārkuršošana ."

Vēsturiskie fakti ir tādi, ka balti izrādījās visādā ziņā stiprāki par somugriem (ne tikai Kursā, bet arī Vidzemē un Latgalē), salauza viņu pretestību, kur tāda bija, un atspieda uz jūras un līča piekrasti. Arheologs un vēsturnieks E.Šturms (vēlākais Baltijas universitātes, pēc tam Hamburgas un Bonnas universitātes profesors) secina: "Kurši, nemitīgi virzoties uz ziemeļiem, simt gadu laikā bija, ja arī ne okupējuši, tad vismaz nostādījuši politiskā atkarībā no sevis visu lībiešu apdzīvoto Ziemeļkursu. Zaudējuši savu politisko patstāvību, lībieši ļoti drīz zaudēja arī savu tautību: lībiešu pārkuršošana, vāciešiem 13. gadu simtenī ienākot, bija jau tik tālu progresējusi, ka tie Ziemeļkursā lībiešus kā patstāvīgu tautu, kāda tā bija Vidzemē, nemaz nepazīst un savus politiskos līgumus slēdz vienīgi ar kuršiem."

Taču vairākkārt fakti un vēstures epizodes liecina, ka gan kurši, gan lībieši vienlīdz naidīgi izturējās pret vācu invāziju Latvijā un tiem uzspiesto jauno ticību. Vācu ordenis kuršu un lībiešu zemniekiem un zvejniekiem paģērēja viņu piedalīšanos visos ordeņa karos (arī pret nepagāniem) un ieviesa smagas klaušas. Tāpēc Talsu un Tukuma novados sākās atklāta sacelšanās. Bīskaps Engelbrehts no savas rezidences devās uz kuršu un lībiešu kopīgo tautas sapulci pie Valguma ezera. Kad augstais sūtnis atsacījās izpildīt sapulces prasības, kurši un lībieši viņu iemeta ezera dzelmē. Reizē kurši un lībieši, gribēdami būt brīvi, atteicās no visiem sakariem ar Rīgas baznīcu un vācu ordeni (1242. — 43.g.) Sekoja nežēlīgi uzbrukumi Vanemas novadam, ar uguni un zobenu satriecot kuršu un lībiešu pretošanos. Zīmīgi, ka pēc 1245.gada visi Kursas iedzīvotāji tiek saukti tikai par kuršiem. Tas ir pirmais akts, ar kuru iekarotāji pirmoreiz leģitimē lībiešu kuronizāciju, neatzīstot tos par atsevišķu tautību.

Kurzemes novadā izveidojās bīskapa centrs Ārlavā un ordeņa centrs Kandavā. Bīskaps savā novadā iecēla īpašu ierēdni ar plašām pilnvarām — amtmani. (latv. — amatvīrs). Amtmanis nodarbojās ar nodevu ievākšanu, telpu iekārtošanu bīskapa galmam, celtniecību, kara draudzes aprūpēšanu. Kopš tiem laikiem tieši Talsu novadā, kurā ietilpst arī Ārlava, bieži sastopam daudzus cilvēkus ar uzvārdu Amtmanis. Kad no Kolkas — Ventspils lielceļa jūs iegriezīsities Pitragā, abās ceļa pusēs ieraudzīsit mājas, kurās dzīvo sazarotā Amtmaņu dzimta. Vasaras briedumā un rudenī no šīm mājām plūst svaigi žāvētu bušu aroms. Iesit pa kreisi — karsti kūpinātās, pa labi — auksti kūpinātās cietās plekstes. Amtmaņi ir meistari šo zivju kūpināšanā, un viņu mājās regulāri iegriežas gan daudzie vasarnieki, gan ekskursanti, kuri Lībiešu krastu apmeklē arvien vairāk un biežāk. Bet kādreiz slavenā Ārlava, kas devusi amtmaņa vārdu, kļuvusi par tikpat nelielu ciematu kā Pitrags. Gandrīz vienīgās atšķirības — abu ciemu baznīcas. Pitraga baptistu dievnamiņš nav neko atšķirams no ciema vidusmēra mājas, skaisto Ārlavas baznīcu var pielīdzināt pilij, kurā ērģeles iebūvējis slavenākais ērģeļmeistars Kurzemē Augusts Martins. Bet vai varēsit dabūt Amtmaņu pasakaini nokūpinātās butes...

Saistošas ir lappuses par Sabili un tās slaveno vīnogu audzēšanas vēsturi, ko gribas papildināt ar dažām jaunāko laiku marginālijām.

Sabile dokumentos pirmoreiz minēta 1253.gadā. Taču jau 10.—11.gs pie kuršu pilskalna tikusi uzcelta ar palisādēm nocietināta senpilsēta, kura apdzīvota līdz pat 17.gs. Taču Sabile slavena ar savu vīnogu audzētavu. Droši vien pat ne visi talsinieki zina, ka Sabiles Vīna kalns ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā kā vistālāk ziemeļos esošā zemeslodes vieta, kur klajā laukā no seniem laikiem audzē vīnogas. Uzskata, ka pirmos vīnogulājus te ieveduši Teitoņu ordeņa bruņinieki. Taču izvērstāka vīnkopība te sāka attīstīties 16.gs . Slavenais ordeņa mestrs (1494 — 1535) Valters Pletenbergs, kurš, kopā ar lietuvjiem atvairot krievu uzbrukumus, nodrošināja Livonijai pusgadsimta miera un relatīva uzplaukuma gadus, jo bieži devās uz Sabili. Un ne tikai tāpēc, ka skaistā Kurzemes Šveice bija viņa iemīļotā atpūtas vieta, bet jo sevišķi tālab, ka Pletenbergu interesēja, kā uzvedas ar viņa gādību gadsimta sākumā ierīkotie vīnogu lauki Sabiles pakalna terasēs. Pletenbergs Sabili regulāri apmeklēja rudenī — vīnogu novākšanas laikā, priecājās par garšīgajām vīnogām un ņēma tās līdzi savu augstmaņu un galma dāmu cienāšanai. 16.gs. otrajā pusē un 17.gs. — jau Kurzemes hercogistes laikā — Sabiles vīnogas un vīnu ražoja hercoga galmam un pat eksportam. 1670.gadā Brandenburgas kūrfirsts savā vēstulē izsaka pateicību hercogam Jēkabam par atsūtīto Sabiles vīnogu vīnu, raksturodams to kā "stipru un patīkami baudāmu".

Pirmās Latvijas Republikas laikā vīnogu stādījumi aizņēma 50 hektārus, ogas pārdeva par 3—5 latiem kilogramā, jo lielās muitas dēļ vīnogas valstī neieveda. Pašlaik vīnogu lauks aizņem apmēram vienu hektāru. Sabilnieki kopā ar citiem Latvijas vīnogu audzētājiem nodibinājuši Vīndaru brālību, tiecoties izstrādāt un pilnveidot vīna darināšanas tehnoloģiju un konkurēt ievestajām vīnogām ar ekoloģiski tīru mantu. Un zināmā mērā piesaistīt arī tūristus. Līdzās Pedvāles brīvdabas mākslas muzejam, kurš tēlnieka Ojāra Feldberga vadībā jau ieguvis starptautisku ievērību, arī Sabiles vīna kalns varētu sekmēt vietējo un citzemju ceļotāju piesaisti.

Kaut arī no dažādos laikos tapušajām vēstures grāmatām mēs esam saglabājuši informāciju par Kurzemes hercogvalsts (1562—1795) uzplaukumu, attiecīgajā nodaļā "Talsu novadā" mūs no jauna fascinē apbrīnojamās pārvērtības un darbi šajā laikā un šajā valstiskajā veidojumā, kuru daži vēsturnieki minējuši kā nākamās Latvijas valsts pirmmodeli. Grāmatā uzskatāmi parādīts, ka ar laiku šis zemkopju un zvejnieku novads kļuvis par spēcīgu rūpniecības zemi, jūras valdnieci un pat koloniālvalsti. Hercoga Vilhelma rūpniecības attīstības ideja guva savu piepildi viņa dēla Jēkaba "izveidojumā un izbūvējumā" (208.lpp.) Hercogs Jēkabs, ieguvis labu izglītību Vācijā un krietnu praktisku pieredzi Anglijas, Holandes un Francijas apmeklējumos, atgriezies dzimtajā Kurzemē, sāka enerģiski rīkoties. Uzplaukuma pamatā nolēma likt rūpniecības, jūrniecības un tirdzniecības attīstību, pie tam izmantojot visus iespējamos vietējos resursus un izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli. Viņš uzaicināja no ārzemēm speciālistus, kuri atrada, ka no purva rūdas var iegūt dzelzi. Pirmo dzelzs cepli ierīkoja Talsu pievārtē Sudmalkalnā, kur izveidoja arī tekstilrūpalu un darvas tecinātavu. Drīz sāka kūpēt dzelzs cepļi Engurē, Uguņciemā, Rendā, Ēdolē un citur. Vēlāk pārstrādei dzelzsrūdu ieveda no Zviedrijas. Slāneņu dzelzi, arklus, izkaptis, cirvjus, kapļus, naglas, enkurus un citus izstrādājumus izgatavoja gan vietējām vajadzībām, gan eksportam. Pa Abavu un Ventu aizpludināja uz Ventspili, no kurienes eksportēja uz ārzemēm. Ar panākumiem darbojās vara cepļi, pulvera dzirnavas, tapešu, salpetra, ziepju, šauteņu un lielgabalu darbnīcas, vadmalas un buru austuves, dzintara un zeltkaļu darbnīcas. Kuldīgā un Ventspilī darbojās kuģu būvētavas, kur īsā laikā tapa 60 tirdzniecības un 59 karakuģi ar 20—70 lielgabaliem. Šo buru kuģu mastā plīvoja Kurzemes hercogvalsts karogs ar melnu vēzi sarkanā laukā.

Daudzi kuršu zemnieki, strādājot franču un zviedru meistaru vadībā, pārtapa par manufaktūru strādniekiem, amatniekiem–vēveriem, galdniekiem, kalējiem, juvelieriem. Tika ieviesta Spānijas aitu šķirne, kuru smalkā merinos vilna pārtapa lieliskos audumos, bet ražošanā izmantoja vietējo koksni, rūdu, kaļķus, pelnus, mālu u.c.materiālus.

Tika noslēgti tirdzniecības līgumi ar Franciju, Angliju; fabriku preces sūtīja uz Poliju, Zviedriju, Krieviju u.c.valstīm. Kurzemes hercogiste Jēkaba valdīšanas laikā (1642—1682) piedzīvoja lielu uzplaukumu, ieguva divas kolonijas — Tobago salu (43 km gara, platība 97km2) un Gambiju. Tobago nometināja arī kuršu kolonistus un no Āfrikas ievestos vergus, ierīkoja cukurniedru plantācijas. No Āfrikas un Dienvidamerikas ieveda Kurzmē līdz tam nepazīstamas koloniālpreces; apelsīnus, garšvielas, kafiju, zeltu, pērles, krāsvielas. Kurzemē parādījās pat pērtiķi un papagaiļi. Kā pasvītro vēsturnieks Arveds Švābe, toreiz Jelgavas un Talsu pilsonis varēja patērēt vairāk cukura nekā pirms simts gadiem viss hercoga Gotarda Ketlera galms kopumā.

Kopumā jāteic, ka šajā laikā citi Latvijas novadi ne tuvu nevarēja lepoties ar tādu pacēlumu, kādu piedzīvoja Kurzeme. Nemaz jau nerunājot par Latgali, kas poļu un vēlāk krievu jūgā grima arvien lielākā beztiesībā un nabadzībā. Jāņem vērā arī, ka Kurzemes hercogistē tika veicināta ne tikai saimnieciskā rocība, bet arī kultūra. Muižnieku brīvvalstī jeb republikā jau pirmais Kurzemes hercogs Gotards Ketlers atvēra skolas Kuldīgā, Jelgavā un Bauskā, kur vācu un latīņu valodu, reliģijas zinības un citus priekšmetus varēja apgūt arī latviešu bērni. Tika izdots pirmais luterāņu katķisms latvju valodā (1586), garīgās dziesmas un citi raksti, kurus uz valdības rēķina iespieda Karalaučos (1586—1587). Hercoga Jēkaba laikā tika radīta sava tipogrāfija, kurā drukāja daudzas grāmatas, tai skaitā Jura Manceļa vācu–latviešu vārdnīcu "Lettus", Fīrekera, Vecā stendera u.c.darbus. F.Tirkers labi integrējās kursiskajā sabiedrībā un kļuva par Tērbatas universitātes rektoru. Koktēlnieks Sēfrekss izrotāja Jēkaba kuģus ar simboliskiem tēliem. Nikolajs Sēfrekss–juniors–izcils baroka tēlniecības pārstāvis — gleznoja Kurzemes baznīcas (Annas baznīcas altāris Liepājā, Ugāles baznīcas prospekts u.c. veikumi). Lielkunga Ernesta Bīrona laikā itāļu arhitekts Rastrelli uzcēla Jelgavas un Rundāles pilis. Arī Latvijas operas tradīcijas sākumi meklējami Kurzemes hercogistē, kur 18.gs. notika pirmās muzikālās izrādes.

Kaut laiki ir pavisam citi un pasaule cita, neviļus uzpeld doma — kaut šodien Kurzemei, bet vislabāk — visai Latvijai būtu savs latviešu "hercogs Jēkabs"!

Nodaļā "Pilsētu un muižu vēsture" iestrādāta vesela jūra faktu materiāla. Īpašu uzmanību saista Nurmuižas muižas vēsture. Un ne jau tikai tāpēc, ka tā ordeņa laikos bijusi paša Kandavas fogta lielākā un krāšņākā muiža, bet vēlāk — to nopircis viens no bagātākajiem Kurzemes muižniekiem — G.Firkss, kura dzimtai tā un vēl citi īpašumi piederēja līdz pat 1920.gadam. Lepna pils ar diviem augstiem torņiem, lielu mākslas darbu kolekciju, kapelu. Taču ne tikai (un tikdaudz) tas viss mūs piesaista, bet gan 1697.gadā Nurmuižā notikusī burvja Sviķu Sīmaņa tiesāšana un sadedzināšana. Tiesas process ildzis trīs dienas (6.—9.jūlijs) un kā unikāls (un briesmīgs!) dokuments vairākās lappusēs (224.—2271.lpp.) grāmatā publicēts tiesas protokols. No tā izriet, ka Sīmani nosūdzējuši kaimiņi Lāču Jēkabs un citi zemes robežu un lopu ganīšanas dēļ. Taču tiesas prāvas gaita no tīri saimnieciskiem strīdiem novirzās uz pavisam mistiskām lietām, apsūdzot Sīmani buršanā un pesteļošanā. Jo, rau, vienam no sūdzētājiem saslimusi ķēve un tā pārlauzusi priekšējo kāju. Lāču Jēkaba sievai piedzimis dēls, kurš otrā dienā nomiris. Viņa zirgam naktī ganībās uzbrukuši vilki un sānos izplēsuši divas rētas, bet vēlāk saplosījuši cūku. Vēl citam nav sadīguši iesētie rudzi, bet Lubiku Jāņa tēvs zaudējis acu gaismu. Visās šajās un citās kaimiņu nelaimēs tiek vainots Sviķu Sīmanis, kurš kā burvis un pestelis izsaucis šīs un vēl citas nelaimes. Apsūdzētais visu to noliedz. Taču sūdzētāji ar zvērestu apliecina savu pārliecību, ka Sīmanis ir ļauns burvis un kā tāds jāsoda. Zvēresta teksts: "Es, Lāču Jēkabs, Ūķinieku Sīmanis, Ūķenieku Kārlis, Jādekšu Bērtulis, Lubiku Vētenieku Jānis, zvēram pie Dieva un Viņa Svētā vārda, ka visu to, ko mēs cienīgai tiesai esam sūdzējuši un izteikuši, neesam darījuši ne aiz draudzības nedz kāda ienaida, bet visu izsakām tieši tā kā tas noticis, tik tiešām kā mums Dievs un Viņa Svētais vārds lai palīdz. Amen."

Tiesa izdara starplēmumu: tā kā vainīgais neatzīstas, viņš uz to ir jāmudina, izdarot spīdzināšanu trijās pakāpēs, kamēr bende dabū no viņa atzīšanos. Nežēlīgas spīdzināšanas laikā Sīmanis atzinies, ka viņa elku dievu saucot Jāzeps un tas dzīvojot Bezdibeņu ezerā. Viņu spīdzināja vēl, bet vairāk viņš negribēja atzīties, teikts protokolā. Naktī no 8.uz 9.jūliju Sīmani spīdzina vēlreiz, un 9.jūlijā viņš nosauc vēl deviņus elku dievus, kuriem ir apkārtējo zemnieku vārdi. Tiesas spriedums: "Sviķu Sīmani kā burvi dzīvu sadedzināt uz sārta, taisnības dēļ tam tā jānotiek." Līgotņu Jēkabs, kurš Talsos pavada 1919.gada vasaru, vēlāk "Jaunākajās Ziņās" (1933., Nr.183) publicējis vēsturisku balādi "Kā Sviķu Sīmani sadedzināja sārtā".

Vēl kā burvi Nurmuižas pusē 1698.gadā uz sārta sadedzināja Ieviņu Pēteri. Visvairāk cilvēku sadedzināja tieši Kurzemē pēc reformācijas. Pirmo "raganu" Grobiņā sadedzināja 1559.gadā, bet pēdējo Kurzemes novadā 1721.gadā. Tikai 1584.gada 5.maijā tika sadedzināti pieci 23.jūnijā (Līgo dienā!) vēl pieci, bet 28.jūlijā — divi luterāņu svešzemju tieneši un mācītāji sacentās ar viduslaiku katoļu inkvizitoriem un netālās Zviedrijas amata brāļiem, kur Morā 1669.gadā, balstoties uz četrus gadus veca bērna izteicieniem, uz nāvi tika notiesātas 72 sievietes un 15 jaunavas. Vēl taisnības labad (ak nekas nav absolūti pilnīgs!) jāpiezīmē — kaut arī par Kurzemes hercogvalsti esam sacījuši daudz pelnīti labu vārdu, tomēr jāteic, ka pret nebrīvajiem muižas zemniekiem un sevišķi t.s.burvjiem tiesa un baznīca izturējās nežēlīgi. Tā Dundagas pils tiesas protokolos pašās 16.gs. beigās atrodami 20 nāves spriedumi. Apsūdzētos spīdzināja, kamēr tie atzinās. Ne tikai sārtā dedzināja. Saglabājies kāds 1633.gada dokumentāls zīmējums "Zemnieki pie karātavām". Tajā redzami 10 kokā pakārtie dzimtcilvēki.

Nodaļā "Talsu novada draudzes un baznīcas" atrodam cildenu un gaišu mācītāju — personību vārdus. Talsu mācītājs Kārlis Ferdinands Amenda bijis ievērojams orators un vijolnieks. Mācījies Jelgavas ģimnāzijā un Jēnā studējis teoloģiju un muziku. Bijis Mocarta bērnu skolotājs un audzinātājs. Jēnas universitātes laikā sadraudzējies ar Bēthovenu. Grāmatā publicētas četras Bēthovena vēstules Amendam. 1799.gada 25.jūnijā, Amendam dodoties ceļā uz Kurzemi, Bēthovens raksta: "Mīļais Am! Saņem šo kvartetu (Bēthovena Op.18m.1) kā mūsu draudzības atmiņu. Cik bieži Tu to spēlēsi, atcerēsies mūsu kopīgi pavadītās dienas un reizē arī to, cik patiesi labs pret Tevi bijis un vienmēr būs tavs īstais un sirsnīgais draugs Ludvigs van Bēthovens."

Citās vēstulēs, apliecinot savu neizsīkstošo draudzību, Bēthovens tikai Amendam pauž bēdīgo noslēpumu — par dzirdes zaudēšanu. Vēlāk raksta par savu vientulību, reizē interesi par skaņu mākslu Kurzemē, it kā starp citu pajautājot: "Vai savā dzimtajā pusē esi ko dzirdējis par maniem lielajiem darbiem?" 1815.gada vēstules beigās: "Kad Tu man raksti, Tev (uz aploksnes) nevajag neko citu rakstīt, kā manu vārdu". (312.—313.lpp.) Tas nozīmē, ka Eiropā Bēthovenu visi zina un atradīs bez jelkādas adreses.

Izlasot šīs vēstules, braucot pa skaisto Talsu‚ Ķesterciema šoseju, gribas iegriezties klusā ceļā un vēlreiz uz Amendas kapa nolikt cieņas un pateicības ziedu...

Par pilsētu un ļaudīm

uz septiņiem pakalniem

Protams, interesanti izsekot pašu Talsu pilsētas vēsturei, kurai veltīts īpašs nodalījums draudžu vēstures apskatā un atsevišķa nodaļa "Talsi XIX un XX gadu simtenī". Plaši aplūkoti vēsturiskie dokumenti par Talsiem, ne mazums statistisko materiālu un attēlu. Jāatzīmē, ka Talsu vārds pirmoreiz minēts 1231.gadā Alkas Balduīna līgumā ar kuršiem. Šajā laikā tur atrodas kuršu pils ar senpilsētu pakājē. Ka Talsi ( Talse, Thalsen ) Livonijas laikā bijis apvidus administratīvais centrs, minēts 1397., 1439., 1442., 1443., 1503.u.c. gadu dokumentos. Pēc 18.gs. sākuma kara postījumiem un mēra 1710.gadā Talsos dzīvi paliek tikai 10 cilvēki. Bet pēc 1773.gada lielā ugunsgrēka Talsi ir maznozīmīgs lauku centrs. No nelielas apdzīvotas vietas Kandavas pilstiesas apriņķī 1805.gadā (ar 23 namiem, 199 iedzīvotājiem, 4 krogiem, luterāņu baznīcu Laidzes ieliņas sākumā), tā 19.gs. pārtop krietnā miestā. 1861.gadā, kad Talsi ieguvuši oficiālu miesta statusu, te dzīvo jau 1200 cilvēku, ir 75 amatnieku darbnīcas, 35 veikali, 11 krogi. 1897.gadā Talsos jau 4129 iedzīvotāji (2088 latvieši, 623 vācieši, 1402 ebreji). Lielāko iedzīvotāju skaitu Talsi pulcina 1914.gadā — 5100, bet karš un bēgļu gaitas jau 1915.gadā to samazina līdz 1143. 1819.gadā no Kandavas pārceļ pārvaldes iestādes, un Talsi kļūst par apriņķa centru. 19.gs.beigas — rūpniecības uzplaukuma laiks. 90.gados Talsu apriņķa jūrmalā tiek uzbūvēti 192 kuģi, uzcelta sērkociņu fabrika, darbojas liķieru rūpnīca, alus darītava, Zeltera rūpnīca, vilnas kārstuve, tipogrāfija, 127 amatnieku darbnīcas. 1903.gadā Talsos sāk darboties telefons. Ierobežota pilsētas pārvalde tiek ieviesta 1894.gadā, bet pilsētas tiesības — 1917.gadā. 1930.gadā Talsu iedzīvotāju skaits sasniedz 4192, bet 1989.gadā tie ir 31,1 tūkstotis iedzīvotāju.

Talsi ar skaistu apkārtni, daudziem arhitektūras un mākslas pieminekļiem (par to plaša nodaļa "Arhitektūra un baznīcas māksla Talsu novadā" ar daudzām melnbaltām un krāsainām ilustrācijām) saistījusi ceļotājus, citzemju diplomātus, rakstniekus un publicistus. Par to stāsta nodaļa "Talsu novads literatūrā", ko papildina apcere "Talsi humoristu spogulī". Savas literārās un publicistiski dokumentālās liecības par Talsiem un novadu atstājuši gan vācu profesors un dzejnieks K.A.Kitners, vācu romānists A.fon Šternbergs, Talsos dzimušais vācu literāts K.Vormss, Talsos (Laidzes ielā) dzimusī vācu dzejniece E.Gērke u.c.vācbaltu pārstāvji. Šīs puses dzīvi apcerējuši paši Talsu novadnieki — latviešu literāti J.Lautenbahs–Jusmiņš, A.Lerhis–Puškaitis, Birznieku Sofija, Kārlis Dziļleja (Tīfentāls) un citi. Talsus bez literāras ievērības nav atstājuši arī tādi redzami latvju rakstnieki kā Krišjānis Barons, Reinis Kaudzīte, E.Birznieks–Upītis, J.Jaunsudrabiņš, K.Skalbe, A.Austriņš Valdis (Zālītis) un vairāki citi. Par Talsiem rakstījuši arī pazīstamie krievu rakstnieki V.Brjusovs un N.Sergejevs–Censkis, kuri divus gadus strādājuši par skolotājiem Talsos. Labi ir tas, ka par visiem darbiem ir norādes, kādos periodiskajos izdevumos vai grāmatās attiecīgi darbi publicēti, līdz ar to arī mūsdienu lasītājs tos var sameklēt bibliotēkās. Vēl atzīmēsim, ka no toreizējā Talsu novada nākuši 18 gleznotāji, viņu vidū F.Fībigs, K.Sūniņš, Ž.Sūniņš, K.Freimanis, M.Muceniece un tēlniece Līze Dzeguze.

Nodaļā "Talsu apriņķa skolu vēsture" ievadā atrodam mūsdienu situācijai ļoti atbilstošus vārdus: "Kurzemē katrs hercoga mēģinājums piespiest landtāgu (muižnieku parlamentu — P.Z. ) pieņem kādu atzinumu skolu lietās atdūrās un stūrgalvīgu pretestību. (..) Naudu varēja atrast visvisādiem mērķiem, tik ne skolām..." (430.lpp.) Taču kā jau atzīmējām Kurzemes hercogvalstī darbojās vairākas skolas un tāda Kandavā bija jau ordeņa laikā. Bet hercogvalsts sākumos to iedibināja arī Sabilē. Taču masveidīga pamatskolu, draudzes, un privāto skolu dibināšana un skolas namu (Pastendē, Stendē, Lubezerē u.c.) celtniecība noritējusi 19.gs.pirmajā pusē, kad jau 30.gados darbojušās Talsu, Kandavas, Sabiles, Sasmakas, Lubezeres, Pastendes, Zentenes, Pūņu u.c. skolas, bet 40.gados — Nogales, Cēres, Nurmuižas, Dursupes, Jaunpagasta u.c.skolas, 12 ebreju skolas — chēderi. 1873.gadā tika nodibināta Rojas jūrskola. 1873.gadā atklātajā Talsu privātajā apriņka skolā strādāja tikko studijas beigušais valodnieks K.Mīlenbahs, bet jaunas vēsmas Lubezeres skolā ienes nākamais literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts. 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā Talsu apriņķī ir 45 pamatskolas un proģimnāzija ar 2867 skolēniem, bet visā Kurzemē — 177 pamatskolas (11 864 audzēkņi), 4 ģimnāzijas, 1 proģimnāzija, 8 jūrskolas, 1 skolotāju seminārs. Daudzi talsinieki mācās citu rajonu ģimnāzijās, jūrskolās, Kuldīgas un Irlavas skolotāju semināros. Lasīt un rakstītpratēju skaits 19.gs. beigās apriņķī ir viens no lielākajiem tā laika Latvijā — 92% (salīdzinājumam Jelgavas apriņķī 87% Rēzeknes — 47%). Akadēmisko izglītību Tērbatas universitātē un veterinārinstitūtā, Rīgas Politehniskajā institūtā, Maskavas universitātē, Pēterpils universitātē un Kijevas komercinstitūtā kopā ieguvuši 75 talsinieki (no tiem — divas sievietes). Augstskolas beiguši 14 mediķi, 12 juristi, 10 farmaceiti, 9 teologi, 7 filologi, 4 ekonomisti, 4 inženieri, 3 matemātiķi, 2 mehāniķi, 2 veterinārārsti un pa vienam vēsturniekam, dabaszinātniekam, agronomam, ķīmiķim un arhitektam. Nodaļā "Talsu novada rakstnieki un zinātnieki", kas veidota pēc klasiskās enciklopēdijas principa (fotogrāfija, koncentrēts dzīves un darbības izklāsts) aplūkoti 66 ievērojami talsinieki rakstnieki un zinātnieki. Daļa no viņiem bija sabiedrībā pazīstami jau cariskās Krievijas laikā, bet savu darbību īsti izvērsa neatkarīgās Latvijas gados, Pieminēsim redzamākos no viņiem. Rakstnieki — Birznieku Sofija, Aija Baumane, Kārlis Dziļleja, Jēkabs Lautenbahs–Jūsmiņš, Ernests Dinsberģis, Krišjānis Valdemārs, Ansis Puškaitis, Fricis Kārkluvalks, Lindulis (Jānis Linde), Vilis Veldre u.c. Zinātnieki — astronoms Fricis Blumbahs, teologs un publicists Alberts Treijs, pedagogs Jānis Heniņš, folklorists valodnieks Kārlis Mīlenbahs, mediķis un literāts Fricis Mierkalns, Kristaps Brīvkalns — veterinārmediķis, vairāku grāmatu autors, Jānis Reinberģis, viens no pirmajiem latviešu vēsturniekiem, Jānis Sanders — teoloģijas filozofs, Dora Švīkule — dabas zinātniece, publiciste un literāte, Kārlis Zīverts — tautsaimnieks, LU docētājs. Jāpiezīmē, ka pēc grāmatas iznākšanas līdz mūsu dienām no Talsu novada (ieskaitot tagad tajā ietilpstošo Dundagas pagastu) nākuši un darbojušies ap 40 rakstnieki un kritiķi Aina Zemdega, Kārlis Stalte, Arnolds Auziņš, Ilgonis Bērsons, Silvija Radzobe u.c., bet Talsos dzīvojuši un darbojušies citur dzimuši rakstnieki Kārlis Zariņš, Aleksandrs Pelēcis un Jānis Dimants.

Talsu apriņķī 1935.gadā darbojās 20 kori, 29 kultūras biedrības, jaunatnes, sporta, 9 cittautiešu u.c.biedrības, 34 bibliotēkas. Darbojās J.Glūdas un biedru grāmatu spiestuve. No 1885.līdz 1935.gadam Talsos iznākušas 30 grāmatas, kalendāri un almanahi. Pirmais Talsu almanahs iznāca 1913.gadā, bet otrais — 1924. Tajos ietverts kalendārs par kārtējo gadu, raksti par novada vēsturi, atbrīvošanas cīņām, saimniecisko dzīvi un plaša literatūras nodaļa, daudz ilustrāciju. Pie savdabīgākajiem izdevumiem pieder "Vīriešu un sieviešu kārtas pēcnācēju iedzemdēšana pēc pašizvēles" (1924), M.Jakobsona brošūra "Baznīca brauc bezdibenī"(1930., konfiscēta). Pie nopietnākajiem darbiem pieskaitāmā "1905.g.revolūcija Talsos un apkārtnē" (1927., 192 lpp.), kuru pēc mutvārdu stāstījumiem, tālaika dokumentiem uzrakstījis T.Dzintarkalns.

Talsi un to novads bijis bagāts laikrakstu izdevumiem, dažkārt Talsos vienlaikus iznākušas trīs avīzes. Pavisam no 1919.līdz 1935.gadam iznākušas 10 avīzes (Talsu Vēstnesis, Talsu Balss, Talsu Dzīve, Talsu Avīze, Sabiles–Kandavas Dzīve, Talsu–Valdemārpils Dzīve u.c.), kā arī divi žurnāli un trīs tūristu vadoņi pa Talsu novadu (1924., 1927., 1935.).

Lielu darbu Talsu novada izpētē veikusi avīze "Talsu Vēstis", publicējot pētījumus un apceres par atsevišķu apdzīvoto vietu vēsturi un cilvēku likteņiem. Tapuši vērā ņemami izdevumi "Kurzeme" (1993) un Kurzeme un kurzemnieki" (1995). Tajos koncentrēts bagāts faktu, kā arī kartogrāfiskais materiāls ar orientāciju uz tūrisma maršrutu iezīmēšanu. Taču tie vērienīguma un aptveres ziņā tālu atpaliek no "Talsu novada". Rodas iespaids, ka šo divu grāmatu veidotāji to nemaz nav iepzinuši. Jo nekur — ne ievados, ne literatūras sarakstos tas nav pieminēts, it kā tāds darbs nemaz neeksistētu.

Pašlaik novadpētniecības laukā visrosīgākā ir Latgale, mazāk pagaidām jūt Vidzemes un Zemgales aktivitātes. Jācer, ka turpmāk novadpētnieki sameklēs par bibliogrāfisku retumu kļuvušo "Talsu novadu", kas, neapšaubāmi, var dot svētīgas ierosas dažāda mēroga novadpētnieciskajiem pētījumiem. Un, iepazīstot šo darbu, izjust gan izziņas prieku, gan arī estētisku baudījumu.

Pēteris Zeile — "Latvijas Vēstnesim"