^{Precizēts 29.08.2002., Latvijas Vēstnesis Nr.121 (2696)}

Ministru kabineta rīkojums Nr. 428

Rīgā 2002.gada 14.augustā (prot. Nr.33, 40.§)

Par Pirmspievienošanās ekonomisko programmu

1. Akceptēt iesniegto Pirmspievienošanās ekonomisko programmu.

2. Finansu ministrijai nodrošināt Pirmspievienošanās ekonomiskās programmas tulkojumu angļu valodā un līdz 2002.gada 15.augustam iesniegt to Eiropas Komisijā.

Ministru prezidents A.Bērziņš

Finansu ministrs G.Bērziņš

 

 

Pirmspievienošanās ekonomiskā programma

Saturs

Saīsinājumi

Ievads

1. Līdzšinējā ekonomiskā attīstība

2. Makroekonomiskās attīstības scenārijs

2.1. Reālais sektors

2.1.1. IKP pēc izlietojuma

2.1.2. IKP pa nozarēm

2.1.3. Nodarbinātība

2.2. Inflācija

2.3. Monetārā un valūtas kursa politika

2.4. Ārējais sektors

2.5. Scenārija izpildes nozīmīgākie riski

3. Valsts finanses

3.1. Vidēja termiņa fiskālais ietvars

3.2. Valsts parāda vadība

3.3. Deficīta finansēšana

3.4. Fiskālie riski

4. Strukturālās reformas

4.1. Privātais sektors un uzņēmējdarbības vide

4.2. Finansu sektors

4.3. Darba tirgus

4.4. Valsts pārvaldes reforma

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Citas reformas

5. Politikas saistību matrica un ietekme uz budžetu

5.1. Politikas saistību matrica

5.2. Strukturālo reformu ietekme uz budžetu

Pārskata datu tabulas

 

Saīsinājumi

A/S	Akciju sabiedrība
ASV	Amerikas Savienotās Valstis
BO	Bezpeļņas organizācija
CEN	Eiropas Standartizācijas institūcija
CENELEC	Eiropas Elektrotehniskās Standartizācijas institūcija
CHF	Šveices franks
DKK	Dānijas krona
EA	Eiropas Akreditācijas korporācija
ECB	Eiropas Centrālā banka
ECFIN	Eiropas Komisijas Ekonomikas un Finansu lietu ģenerāldirektorāts
EIC	Eiropas Informācijas centrs
EKS	Eiropas kontu sistēma
EM	Ekonomikas ministrija
EK	Eiropas Kopienas
ERM 2	Eiropas valūtas kursa mehānisms
ES	Eiropas Savienība
ESA 95	Eiropas kontu sistēma
EUR	Eiro
GFS	Valdības Finansu statistika
GSM	Globālā mobilo sakaru sistēma
IKP	Iekšzemes kopprodukts
INTERREG	Pārrobežu, starpnacionālā un starpreģionālā sadarbība, kas veicinātu harmonisku un līdzsvarotu attīstību un vienotas Eiropas telpas plānošanu
ISPA	Pirmsiestāšanās atbalsts transporta un vides infrastruktūrai
JPY	Japānas jena
LAA	Latvijas Attīstības Aģentūra
LDZ	“Latvijas Dzelzceļš”
LGS	“Latvijas gaisa satiksme”
LHZB	Latvijas Hipotēku un zemes banka
LM	Labklājības ministrija
LVL	Latvijas lats
MK	Ministru kabinets
MVU	Mazie un vidējie uzņēmumi
NUTS	ES Teritoriālās statistikas vienību nomenklatūra
NVS	Neatkarīgo Valstu Sadraudzība
OECD	Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija
PB	Pasaules Banka
PCI	patēriņa cenu indekss
PECA	Protokols Eiropas līgumam par asociācijas izveidošanu starp Kopienām un to dalībvalstīm un Latvijas Republiku, no otras puses, Par atbilstības novērtēšanu un rūpniecības preču atzīšanu
PEP	Pirmspievienošanās ekonomiskā programma
PHARE	Eiropas Savienības finansu instruments, kas atbalsta Centrālās un Austrumeiropas valstu ekonomikas pārstrukturēšanas procesu atbilstoši tirgus ekonomikai
PTO	Pasaules tirdzniecības organizācija
RFB	Rīgas Fondu birža
SAPARD	Pirmsiestāšanās pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstībai
SEK	Zviedrijas krona
SPRK	Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija
SDR	speciālās aizņemšanās tiesības (Special Drawing Rights)
SIA	sabiedrība ar ierobežotu atbildību
TINA	Transport Infrastructure Needs Assessment — transporta infrastruktūras vajadzību novērtējums
TM	Tieslietu ministrija
USD	ASV dolārs
VAF	Valsts autoceļu fonds
VARAM	Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
VAS	Valsts akciju sabiedrība
VIP	Valsts investīciju programma

 

Ievads

Sākot ar 2001. gadu, visas Eiropas Savienības kandidātvalstis izstrādā Pirmspievienošanās ekonomiskās programmas. Pirmspievienošanās ekonomiskā programma (PEP) ir nozīmīga Pirmspievienošanās fiskālās uzraudzības procedūras starp Eiropas Komisiju un kandidātvalstīm sastāvdaļa. PEP apraksta valsts īstenoto un plānoto makroekonomisko politiku, rāda vidēja termiņa attīstības scenāriju, kā arī sniedz informāciju par būtiskākajām strukturālajām reformām, iezīmējot to īstenošanas pasākumus. Nozīmīgs PEP izstrādes uzdevums ir arī veicināt analītiskās kapacitātes veidošanu Latvijas valsts pārvaldē, lai pilnībā sagatavotos dalībai Eiropas Ekonomiskajā un monetārajā savienībā.

Pirmo Pirmspievienošanās ekonomisko programmu Latvija izstrādāja un iesniedza Eiropas Komisijā 2001. gada maijā. Pamatā par to tika saņemtas pozitīvas atsauksmes, bet tika iezīmēti arī atsevišķi problēmjautājumi, t.sk. saistīti ar PEP izstrādes metodoloģijas nepilnībām.

2002. gada Pirmspievienošanās ekonomisko programmu Latvija izstrādā, pamatojoties uz uzlabotu metodoloģiju, ko pieņēma 2002. gada 26. marta Madrides Augsta līmeņa sanāksmē starp ES Ekonomikas un Finansu Komitejas dalībniekiem un kandidātvalstu pārstāvjiem. 2002. gada PEP ņemti vērā arī Eiropas Komisijas komentāri par iepriekšējā gada programmu.

Latvijas 2002. gada PEP ir veidots kā vienots dokuments, lai atvieglotu tā uztveri un nodrošinātu apraksta loģisko sasaisti. Tāpēc ir iespējama zināma informācijas pārklāšanās ar iepriekšējā gada PEP.

Pirmspievienošanās ekonomiskā programma tika izstrādāta atbilstoši Latvijas Republikas Eiropas Integrācijas padomes 2002. gada 27. marta lēmumam, un tās sagatavošanu nodrošina Finansu ministrija sadarbībā ar Ekonomikas, Satiksmes, Tieslietu, Labklājības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Zemkopības ministrijām, Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariātu, Latvijas Banku, Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības komisiju.

Pirmspievienošanās ekonomiskā programma sastāv no četrām galvenajām sadaļām – pašreizējās ekonomiskās situācijas analīzes, makroekonomiskās attīstības scenārija, valsts finansu vidēja termiņa politikas un ar ekonomikas attīstību saistīto svarīgāko strukturālo reformu apraksta, kas balstās uz atbildīgo ministriju sniegto informāciju.

Latvijas tautsaimniecības attīstību pēdējos gados raksturo strauji izaugsmes tempi, aktivitāšu pieaugums visās nozīmīgās ekonomikas nozarēs, investīciju kāpums, zema inflācija.

Joprojām galvenie ekonomikas problēmu indikatori Latvijā paliek relatīvi augstais maksājumu bilances tekošā konta deficīts un augstais bezdarba līmenis atsevišķos reģionos.

Valdības ekonomiskās politikas mērķis ir ilgtspējīga un sabalansēta ekonomiskā un sociālā attīstība. Šī mērķa sasniegšanai svarīga ir pārdomātas fiskālās un monetārās politikas ievērošana, kā arī nosprausto struktūrpolitikas pasākumu veiksmīga realizācija.

Turpmākajos gados ekonomikas pieaugums saistāms ar eksporta attīstību un investīciju palielināšanos. Programmas makroekonomiskās attīstības scenārijs prognozē IKP pieaugumu 5–6% gadā. Pieaugot ekonomiskai aktivitātei, sagaidāms nodarbinātības pieaugums, tomēr to ierobežos produktivitātes palielināšanās. Eksporta pieaugumam vidējā termiņā pārsniedzot importa pieaugumu, samazināsies maksājumu bilances tekošā konta deficīts.

Valūtas piesaiste SDR valūtu grozam un Latvijas Bankas īstenotā monetārā politika ir nodrošinājusi cenu stabilitāti – jau vairākus gadus inflācijas līmenis ir bijis zemāks par 3 procentiem. Atbilstoši makroekonomiskās attīstības scenārijam vidējā termiņā inflācijas līmenis nepārsniegs 3%, notiekot lēnai Latvijas un ES vidējo cenu līmeņu izlīdzināšanai.

Latvijas fiskālās politikas galvenais uzdevums ir saglabāt fiskālo deficītu tādā līmenī, kas nodrošina stabilu makroekonomisko izaugsmi. Latvijas valdība turpinās stingras fiskālās politikas īstenošanu ar mērķi saglabāt stabilu fiskālo situāciju un samazināt tekošā konta deficītu.

Latvijas valdība par fiskālās politikas vidēja termiņa mērķiem ir definējusi prognozējamas un stabilas nodokļu sistēmas nodrošināšanu un nodokļa sloga samazināšanu uzņēmējdarbībā, kā arī valsts budžeta fiskālā deficīta pakāpenisku samazināšanu. Tas noteiks arī zema valsts parāda līmeņa saglabāšanos.

Stabilu ekonomikas augšupeju veicinās strukturālo reformu veiksmīga realizācija un uzņēmējdarbības vides uzlabošana. Strukturālo reformu jomā tuvojas privatizācijas procesa noslēgums. Tā kā valsts mazo un vidējo uzņēmumu privatizācija ir pabeigta, uzmanība tiks veltīta lielo uzņēmumu privatizācijas procesa pabeigšanai, zemes privatizācijas paātrināšanai un valsts dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšanai.

Konkurences politikas jomā ir nodrošināta likumdošanas atbilstība ES un citām starptautiskajām normām. Turpmākajos gados paredzēts aktivizēt Konkurences uzraudzības institūciju starptautisko sadarbību, veicinot starptautisku konkurences aizsardzības instrumentu rašanos.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu ar 2001. gada jūliju veic vienots regulators, nodrošinot visās regulējamās nozarēs vienādus regulēšanas principus un vienotu tarifu noteikšanas metodoloģiju. Būtisks notikums ir 2003. gadā paredzētā publiskā telekomunikāciju tīkla sektora liberalizācija.

Bankrota procedūru regulējošās likumdošanas jomā tiks veicināta maksātnespējas procesa paātrināšana.

Uzņēmējdarbības un inovāciju attīstības jomā tiks veikti pasākumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai un inovācijām atvērtas ekonomikas izveidei, efektīvas un konkurētspējīgas rūpniecības nozaru struktūras izveidei, kā arī liels uzsvars būs likts uz mazo un vidējo uzņēmumu attīstības atbalstīšanu.

Eksporta veicināšanas politikā paredzēti pasākumi, kas palīdzētu novērst problēmas, ar ko saskaras Latvijas eksportētāji, t.sk. eksporta mārketinga uzlabošana, specializētu apmācību programmu un konsultāciju sniegšana eksportētājiem, valsts atbalsta sniegšana Latvijas uzņēmumiem dalībai starptautiskās izstādēs un tirdzniecības misijās, Latvijas ekonomisko pārstāvniecību ārvalstīs darbības attīstīšana.

Kvalitātes nodrošināšanas politikā turpmākajos gados paredzēti pasākumi likumdošanas saskaņošanā, institūciju stiprināšanā un likumdošanas ieviešanā, lai tiktu novērstas barjeras preču brīvai kustībai uz ES dalībvalstīm.

Finansu sektorā ir panākts nozīmīgs progress reformu īstenošanā, ko apliecina gan straujā finansu sektora izaugsme un ietekmes palielināšanās ekonomikā, gan uzraudzības efektivitāte. Turpmākajos gados šajā sektorā notiks plānveidīgs darbs darbības vides uzlabošanā un tās harmonizēšanā ar ES prasībām.

Svarīgākais valsts pārvaldes reformas uzdevums ir publiskā sektora caurskatāmības uzlabošana un efektivitātes palielināšana.

Latvijas lauku attīstības galvenais mērķis ir konkurētspējīgas lauksaimniecības, spēcīgi attīstītu lauku, daudzveidīgi bagātas un ilgtspējīgas lauku vides izveidošana. Latvijas lauksaimniecības nozares pamatmērķis, ir nodrošināt efektīvu lauksaimniecības ražošanu, kas būtu spējīga integrēties Eiropas Kopējā tirgū līdz ar iestāšanos un ražotu ES normām atbilstošu augstas kvalitātes produkciju.

Veselības aizsardzības jomā turpināsies veselības aprūpes reforma un iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošana, kā arī šim mērķim paredzēto līdzekļu racionālas izmantošanas uzlabošana. Galvenais mērķis ir vērsts uz iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu, uzlabojot Latvijas veselības aprūpes sistēmas efektivitāti, kvalitāti un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem.

Latvijas transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir izveidot efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, ilgtspējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un multimodālu transporta sistēmu, kas integrēta Eiropas transporta sistēmā, nodrošinātu cilvēku ekonomiskās un sociālās vajadzības pēc kvantitatīviem un kvalitatīviem pārvadājumiem iekšzemes un starptautiskajā satiksmē, palielinātu izvēles iespējas un elastību pasažieru un kravu pārvadājumos, veicinātu reģionālo attīstību un dotu iespējas Latvijas biznesam konkurēt Eiropas un visas pasaules tirgū. Sakaru sektora turpmākās politikas galvenie mērķi ir tirgus liberalizācija, tarifu sabalansēšana un integrācija ES. Valsts politika informātikas nozarē ir vērsta uz to, lai tuvākajā laikā šajā jomā nodrošinātu Latvijas likumdošanas pilnīgu atbilstību ES prasībām, kā arī lai Latvijā būtu ieviesta vispārējā Interneta pieejamība un veicināta gan Interneta izmantošana, gan arī vispārējā informācijas pratība un pieejamība.

Reģionālās attīstības jomā tiks veikta likumdošanas pilnveidošana un institucionālo struktūru sakārtošana.

Vides aizsardzības jomā plānots saskaņot nacionālo likumdošanu ar acquis communautaire prasībām un nodrošināt vides infrastruktūras uzlabošanu.

1. Līdzšinējā ekonomiskā attīstība

Latvijas vidējais iekšzemes kopprodukta pieaugums laika periodā no 1996. līdz 2001. gadam bija 5,2 procenti. Īpaši strauji Latvijas ekonomika attīstās pēdējos gados, kad vidējais iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums 2000.–2001. gadā sasniedza ir 7,3 procentus. 2000. gadā Latvijas ekonomikā turpinājās atveseļošanās pēc Krievijas krīzes, un IKP pieaugums salīdzināmās cenās sasniedza 6,8 procentus. Neskatoties uz pasaules ekonomiskās attīstības tempu palēnināšanos, 2001. gadā Latvijas IKP pieauga par 7,7%, kas ir augstākais pieaugums Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstu vidū. Pasaules ekonomiskās attīstības tempu samazināšanās sāka Latviju skart 2001. gada beigās un 2002. gada sākumā, kad saruka eksporta pieauguma tempi, un vairākās nozarēs bija vērojams izaugsmes tempu kritums. Ir sagaidāms, ka ekonomikas straujāka attīstība atsāksies 2002. gada otrajā pusē.

2001. gadā ekonomika attīstījās sabalansēti, un pieaugums bija vērojams visās galvenajās tautsaimniecības nozarēs. Sevišķi strauji attīstījās pakalpojumu sektors, kura pieaugums salīdzināmās cenās bija 8,3 procenti. Arī 2001. gadā turpinājās pakalpojuma sektora īpatsvara pieaugums kopējā pievienotajā vērtībā, un 2001. gadā tas sasniedza 70,4 procentus. Pakalpojuma sektora izaugsmi tāpat kā iepriekšējā gadā visvairāk sekmēja pieaugums tirdzniecības nozarē — 10,6% (tirdzniecības īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā 18,8%), transporta, glabāšanas un sakaru nozarē — 9,5% (īpatsvars — 15,3%), komercpakalpojumu nozarē — 13,9% (11,4%) un finansu starpniecībā — 7,3% (4,6%). IKP izaugsmi 2001. gadā veicināja arī rūpniecības nozares straujais pieaugums (8,8% salīdzināmās cenās). Strauja izaugsme bija vērojama gandrīz visos apstrādes rūpniecības sektoros. Pērn apstrādes rūpniecības apjomi pieauga par 9,5% (apstrādes rūpniecības īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā — 14,8%), un to visvairāk veicināja kāpums pārtikas produktu un dzērienu nozarē, ķīmiskajā rūpniecībā, nemetālisko minerālu, koksnes, celulozes un mašīnu un iekārtu ražošanā. Ieguves rūpniecības un karjeru izstrādes apjomi pieauga par 7,9% (īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā 0,1%) un elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgāde pieauga par 6,6% procentiem (īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā — 3,8%). 2001. gadā veiksmīgi attīstījās arī lauksaimniecība un mežsaimniecība (īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā 4,4%) un to pieaugums salīdzināmās cenās bija attiecīgi 5,3% un 10,2%, turpretī zvejniecībā bija vērojams kritums (īpatsvars — 0,3%) par 14,3 procentiem. Būvniecība ir viena no straujāk augošajām nozarēm Latvijā pēdējos gados, un 2001. gadā tās apjoms pieauga par 6,1 procentu. Būvniecības īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā veido 6,2 procentus.

2001. gadā Latvijas straujo izaugsmi galvenokārt nodrošināja stabils un augsts iekšējais pieprasījums. Privātā patēriņa augsto pieaugumu (7,1% salīdzināmās cenās) galvenokārt ietekmēja reālās darba samaksas kāpums un kreditēšanas attīstība. Sabiedriskais patēriņš 2001.gadā samazinājās par 2,1% salīdzināmās cenās. 2001. gadā kopējā pamatkapitāla veidošana salīdzināmās cenās pieauga par 17,0 procentiem. Investīciju pieaugumu sekmēja stabila makroekonomiskā vide, banku sektora stabilitāte, ārzemju investīciju ieplūde un optimisms par Latvijas ekonomikas attīstību. Kopējā pamatkapitāla veidošana IKP izlietojuma struktūrā jau 4 gadus pārsniedz 25 procentus.

Neskatoties uz ekonomikas straujo izaugsmi, nodarbinātība 2001. gadā samazinājās par 0,1 procentu. Kopš 1999. gada vidus Latvijā pakāpeniski samazinās reģistrētā bezdarba līmenis un 2001. gada beigās tas sasniedza 7,7%, kas ir zemākais rādītājs kopš 1998. gada septembra. 2001. gada vidējais reģistrētā bezdarba līmenis bija 7,8% (salīdzinājumā 2000. gadā — 8,5%). Latvijā pastāv ievērojama atšķirība starp bezdarba līmeni dažādos rajonos un pilsētās. Vidējais reģistrētais bezdarba līmenis Rīgā 2001. gadā bija 3,7%, kamēr atsevišķos rajonos Latgalē tas pārsniedz 20 procentus. Kopš 1999. gada samazinās ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā, un 2001. gadā tas sasniedza 27 procentus. Par situācijas uzlabošanos darba spēka tirgū liecina arī darba meklētāju īpatsvara samazināšanās. 2001. gada laikā tas pakāpeniski samazinājās, un gada beigās tas sasniedza 12,9% (2000. gada beigās tas bija 13,3%).

2001. gadā produktivitātes pieaugums (7,8%) apsteidza reālās algas pieaugumu (3,9%), kas veicināja konkurētspējas palielināšanu iekšējā un ārējā tirgū.

2001. gadā strauji pieauga Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums. Preču imports pieauga par 13,8% un preču eksports pieauga par 11,1 procentu. Ekonomiskās attīstības tempu palēnināšanās ES valstīs ietekmēja eksporta pieauguma tempu samazināšanos 2001. gada otrajā pusē, tomēr 2001. gada eksporta pieauguma temps palika gandrīz tāds pats kā 2000. gadā. Galvenās Latvijas importa preces ir mašīnas un mehānismi, elektriskās iekārtas, izejvielas un transporta līdzekļi. Latvijas eksporta struktūrā dominē koksne un tās izstrādājumi, tekstilmateriāli, metāli un to izstrādājumi. Eksporta pieauguma tempu krituma dēļ 2001. gadā samazinājās tirdzniecības īpatsvars ar ES valstīm, bet strauji pieauga tirdzniecība ar NVS valstīm, Lietuvu un Igauniju, kas liecina par Latvijas ekonomikas spēju piemēroties dažādām izmaiņām ārējā ekonomiskajā vidē.

Jau vairākus gadus Latvijā ir vērojams liels maksājumu bilances tekošā konta deficīts, un 2001. gadā tas sasniedza –9,7% no IKP. Tekošā konta deficīta palielināšanos sekmēja vairāki faktori: iekšējā pieprasījuma kāpums, kas veicināja importa pieaugumu; ārējā pieprasījuma samazināšanās; “Latvijas Kuģniecības” iegādātie trīs kuģi, kuru vērtība bija 1,6% no IKP. Preču tirdzniecības negatīvo saldo daļēji palīdz ierobežot pakalpojumu pozitīvais saldo. Tekošā konta deficītu galvenokārt sedz ilgtermiņa aizņēmumi un tiešās ārvalstu investīcijas, un Latvijas bankas ārējās rezerves pastāvīgi palielinās.

Neskatoties uz ekonomikas straujo attīstību, 2001. gadā patēriņa cenas pieauga tikai par 3,2 procentiem. Gada vidējā inflācija bija 2,5 procenti. Administratīvi regulējamās cenas paaugstinājās par 0,7 procentiem. Patēriņu cenu pieaugumu lielā mērā ietekmēja ārējie faktori, galvenokārt pārtikas cenu pieaugums Latvijas tirdzniecības partnervalstīs.

2001. gadā naudas piedāvājums pieauga lēnāk nekā 2000. gadā. 2001. gadā plašā nauda M2X palielinājās par 20,8 procentiem. Naudas piedāvājuma palielināšanos galvenokārt noteica iekšzemes noguldījumu apjoma pieaugums (par 24,5%). Skaidrā nauda apgrozībā (ar atlikumiem banku kasēs) 2001. gadā pieauga par 13,4 procentiem. Naudas bāze M0 pērn pieauga par 8,9 procentiem. 2001. gadā ievērojami palielinājās uzņēmumiem un privātpersonām izsniegto kredītu apjoms, salīdzinot ar iepriekšējo gadu tas pieauga par 49,8 procentiem.

Latvijas valūta ir piesaistīta SDR valūtu grozam. Eiro un dolāra vērtības svārstības attiecībā pret latu nosaka izmaiņas pasaules valūtas tirgū. 2001. gada laikā ASV dolāra kurss attiecībā pret pārējām SDR valūtām pieauga, tādējādi dolāra kurss attiecībā pret latu nedaudz pieauga, un eiro vērtība attiecībā pret latu nedaudz samazinājās, 2002. gada pirmajos piecos mēnešos bija novērojama pretēja tendence, un LVL/USD kurss samazinājās, bet LVL/EUR kurss pieauga.

2001. gada Latvijas ekonomikas straujā un sekmīgā attīstība pārspēja prognozētos attīstības tempus. Neskatoties uz nelabvēlīgo ārējās vides ietekmi faktiskais IKP pieaugums (7,7%) pārsniedza paredzēto (5,5%), un attiecīgi straujāk pieauga arī privātais un sabiedriskais patēriņš, kopējā pamatkapitāla veidošanās, investīcijas un imports. Eksports salīdzināmās cenās pieauga lēnāk (6,9%) nekā tika prognozēts (9,0%) zemā arējā pieprasījuma dēļ. Tā kā faktiskais iekšējais pieprasījums apsteidza prognozēto, tad arī faktiskā inflācija (2,5%) attiecīgi nedaudz pārsniedza iepriekšējā Pirmspievienošanās ekonomiskajā programmā (PEP) prognozēto (2,0%). 2001. gada inflāciju lielā mērā ietekmēja arī ārējie faktori.

Ievērojami straujāk kā tika prognozēts pieauga elektrības, gāzes un ūdens apgādes nozares apjomi. Šīs nozares attīstība ir ļoti svārstīga un grūti paredzama, jo tā lielā mērā ir atkarīga no dabas apstākļiem. Siltumapgāde ir atkarīga no gaisa temperatūras ziemā, un elektrības ražošanu ļoti lielā mērā ietekmē ūdens daudzuma svārstības Latvijas upēs. Pārējo nozaru attīstība būtiski neatšķīrās no iepriekš paredzētās. Īpaši veiksmīgi attīstījās privātie pakalpojumi, strauji pieauga ekonomiskā aktivitāte rūpniecības nozarē un pozitīvas attīstības tendences bija vērojamas lauksaimniecībā un būvniecībā.

2001. gada PEP prognozētā darbaspēka tirgus attīstības tendences lielā mērā atbilst faktiskajām tendencēm. Atbilstoši prognozēm produktivitātes pieaugums ievērojami pārsniedza algu pieaugumu, un bezdarba līmenis bija tuvs prognozētajiem 8 procentiem. 2001. gada PEP tika prognozēts, ka ekonomikas pieaugums galvenokārt balstīsies uz produktivitātes pieaugumu, tādējādi nodarbinātības izmaiņas būs nelielas.

Tā kā Latvija ir maza ekonomika, tad prognozētos rādītājus var ievērojami ietekmēt viena uzņēmuma darījumi. 2001. gadā tekošo konta deficītu un ārvalstu investīciju plūsmas lielā mērā noteica viena uzņēmuma darījumi. Prognozētais tekošā konta deficīts ievērojami pārsniedza faktisko, kam par iemeslu galvenokārt bija “Latvijas Kuģniecības” iegādātie 3 kuģi, kas ievērojami pasliktināja tekošo kontu, kā arī ārējā pieprasījuma krišanās un iekšējā pieprasījuma straujais kāpums.

No ārvalstīm saņemtajiem līdzekļiem pārsniedzot tekošos un kapitāla maksājumus nerezidentiem, laika posmā no 1996. gada līdz 2001. gadam maksājumu bilance bija pozitīva, un Latvijas Bankas rezerves aktīvi pieauga.

2002. gada pirmajā ceturksnī lēnā ekonomikas attīstība Latvijas galvenajās tirdzniecības partnervalstīs ietekmēja tautsaimniecības izaugsmes tempu samazināšanos, taču jau aprīļa dati liecina par būtisku eksporta un rūpniecības pieaugumu, kas norāda uz straujākas izaugsmes atsākšanos. 2002. gada I ceturksnī IKP pieauga par 3,8%, un to galvenokārt nodrošināja iekšējā pieprasījuma kāpums. Strauji attīstījās iekšzemes tirdzniecība (pieaugums salīdzināmās cenās 8,9%) un būvniecība (6,8%). Zemāki izaugsmes tempi bija vērojami nozarēs, kas ir cieši saistītas ar pieprasījumu ārējā tirgū, tādējādi transporta un sakaru nozares pieaugums bija 1,9% un apstrādes rūpniecības apjomu kāpums bija 2,9 procenti. Stabili pieauguma tempi bija vērojami lauksaimniecībā un mežsaimniecībā (3,7%), finansu starpniecībā (5,9%), viesnīcu un restorānu nozarē (5,4%) un komercpakalpojumos (4,1%). Enerģētikas sektorā bija vērojams kritums par 1,7 procentiem.

2002. gada sākumā, samazinoties ekonomiskās aktivitātes pieauguma tempiem kā arī sezonālu faktoru ietekmē, nedaudz pieauga reģistrētais bezdarbs (8,0% 2002. gada maijā) un darba meklētāju īpatsvars (13,0% 2002. gada pirmajā ceturksnī), kā arī kritās nodarbinātība, taču ir sagaidāms, ka, uzlabojoties ārējai ekonomiskai videi 2002. gada otrajā pusē, būs vērojama situācijas uzlabošanās darbaspēka tirgū.

2002. gada pirmajos piecos mēnešos eksports pieauga par 4,8% faktiskajās cenās un imports par 9,9% salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, kā arī palielinājās starpība starp importa un eksporta kopvērtību (importa vērtība pārsniedz eksporta vērtību par 69,2%). Vājā pieprasījuma dēļ samazinājās eksports uz ES valstīm, turpretī būtiski pieauga eksports uz NVS valstīm. 2002. gada pirmajā ceturksnī pasliktinājās tirdzniecības nosacījumi. Tekošā konta deficīts 2002. gada pirmajā ceturksnī samazinājās līdz 3,9% no IKP.

2002. gada 6 mēnešos kopā patēriņa cenas ir pieaugušas par 0,7% (t. i., š. g. jūnija cenas, salīdzinot ar 2001. gada decembri). Pagājušā gadā cenu pieaugums attiecīgajā periodā bija 2,9 procenti.

2002. gada pirmajos piecos mēnešos plašā nauda M2X pieauga par 7,2% un to galvenokārt noteica iekšzemes noguldījumu apjoma kāpums (12,0%). Skaidrā nauda apgrozībā (ar atlikumiem banku kasēs) samazinājās par 3,1 procentu. Naudas bāze M0 2002. gada pirmajos piecos mēnešos palielinājās par 2,1 procentu. 2002. gada pirmajos piecos mēnešos tupināja pieaugt izsniegto kredītu apjoms (pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu 9,3%).

2. Makroekonomiskās attīstības scenārijs¹ 

Valdības ekonomiskās politikas mērķis ir ilgtspējīga un sabalansēta ekonomiskā un sociālā attīstība. Valdības ekonomiskās politikas uzdevums vidējā termiņa ir stabila un prognozējama ekonomiskā politika un strukturālo reformu īstenošana, kas ir galvenie ekonomiskās attīstības priekšnoteikumi. Sadaļā aprakstītais makroekonomiskās attīstības scenārijs balstās uz pieņēmumu, ka arī nākotnē tiks saglabāta stingra fiskālā un monetārā politika. Latvijas konkurētspējas sekmēšanā un reālās konverģences veicināšanā noteicoša loma būs strukturālo reformu īstenošanai. Makroekonomiskās attīstības scenārijs balstās uz iepriekšējo gadu reformu rezultātiem un uz pieņēmumu, ka vidējā termiņā lielā mērā tiks īstenotas PEP aprakstītās strukturālās reformas. 2002. gada PEP makroekonomiskās attīstības scenārijā nav būtisku atšķirību salīdzinājumā ar 2001. gada PEP aprakstīto.

Makroekonomiskās attīstības scenārijs paredz stabilu ekonomikas izaugsmi. Prognozētais IKP pieauguma temps vidējā termiņā ir 5–6% gadā. Kā liecina pēdējo divu gadu straujā ekonomiskā attīstība, labvēlīgu apstākļu ietekmē Latvija var sasniegt arī augstākus izaugsmes tempus, taču Latvijas ekonomikas attīstību var apdraudēt arī dažādi riska faktori, kā rezultātā IKP pieauguma temps var būt zemāks. Tādējādi sadaļā aprakstīts iespējamākais ekonomiskās attīstības scenārijs.

Prognozētais IKP pieauguma temps 2002. gadā ir 5 procenti. Pieauguma tempa samazinājumu salīdzinājumā ar 2001. gadu noteiks galvenokārt ārējās ekonomiskās vides pasliktināšanās, kas Latviju sāka skart 2001. gada beigās un 2002. gada sākumā. Gaidāmā ekonomikas augšupeja Latvijas galvenajās tirdzniecības partnervalstīs 2002. gada otrajā pusē ļauj prognozēt mazliet augstāku (5,5%) pieauguma tempu 2003. gadā. Šāds un mazliet augstāks pieauguma temps tiek prognozēts arī vidējā termiņā.

 2.1. Reālais sektors

Ekonomisko attīstību vidējā termiņā noteiks eksporta, investīciju un privātā patēriņa pieaugums.

2.1.1. IKP pēc izlietojuma

Pēdējos gados privātais patēriņš bija nozīmīgs IKP pieauguma veicinātājs, un tāda tendence tiek paredzēta arī vidējā termiņā. Privātā patēriņa pieaugumu galvenokārt veicinās darba algas kāpums. Salīdzinājumā ar produktivitātes pieaugumu darba algas pieaugums būs zemāks, taču, pateicoties sagaidāmajam straujajam produktivitātes izaugsmes tempam, arī darba algas pieaugums būs salīdzinoši augsts. Privātā patēriņa pieaugumu veicinās arī stabils nodarbinātības līmenis un kreditēšanas attīstība. Privātā patēriņa paredzamais pieaugums ir vidēji 5,2% gadā.

Lai sabalansētu valsts budžetu, sabiedriskā patēriņa pieauguma temps vidējā termiņa būs ierobežots, un tiek prognozēts, ka vidējā termiņā tā pieaugums salīdzināmajās cenās būs apmēram 1 procents.

IKP izaugsmi būtiski ietekmēs kopējā pamatkapitāla veidošanas pieaugums. Makroekonomiskās attīstības scenārijs paredz, ka investīciju pieauguma temps (vidēji 7,6% gadā salīdzināmās cenās) pārsniegs IKP pieauguma tempus. Vidējā termiņā investīcijas sekmēs stabila makroekonomiskā vide un ekonomiskās aktivitātes pieaugums. Investīciju veicināšanā liela loma ir uzņēmējdarbības videi, un ir sagaidāms, ka investīciju pieaugumu sekmēs valdības ekonomiskās politikas pasākumi, kas vērsti uz uzņēmējdarbības attīstības veicināšanu (aprakstīti 4.1.5. sadaļā). Investīcijas būtiski ietekmēs arī nodokļa sloga samazināšana uzņēmējdarbībā (3.1.1. sadaļa). Investīciju attīstība ir cieši saistīta ar kredītresursu pieejamību. Pēdējos gados ir novērojama arvien lielāka banku sektora iesaistīšanās vietējo uzņēmumu kreditēšanā. Sagaidāms, ka arī nākotnē pieaugs izsniegto kredītu apjoms un to veicinās gaidāmā procentu likmju un kredītriska samazināšanās (ķīlu reģistra izveide, uzņēmumu kredītinformācijas pieejamība u. c.). Kreditēšanas paplašināšanu veicinās arī plānotā rezervju prasību normas samazināšana. Investīcijas ir lielā mērā atkarīgas arī no iekšzemes uzkrājumu līmeņa. Sagaidāms, ka vidējā termiņā uzkrājumu pieaugumu veicinās noguldījumu apdrošināšanas attīstība (4.2. sadaļa), pensiju sistēmas reforma (4.6.1.), kā arī vērtspapīru tirgus attīstība.

Makroekonomiskās attīstības scenārijs paredz pastāvīgu starptautiskās tirdzniecības apgrozījuma pieaugumu. Ir sagaidāms, ka vidējā termiņā eksporta pieauguma tempi (vidēji 9,5% gadā, salīdzināmās cenās) pārsniegs importa pieauguma tempus (7,3%). Vairākas nozares iepriekšējos periodos ir saņēmušas ievērojamas investīcijas (piemēram, apstrādes rūpniecība, transports un sakari), kas ļauj cerēt uz ievērojamu produktivitātes un tādējādi arī konkurētspējas pieaugumu. Par sagaidāmo produktivitātes pieaugumu liecina arī augstais kapitālpreču īpatsvars Latvijas importa struktūrā. Makroekonomiskās attīstības scenārijs paredz, ka produktivitātes pieaugums pārsniegs reālās algas pieaugumu, kas ļaus Latvijas uzņēmumiem saglabāt un palielināt konkurētspēju iekšējā un ārējā tirgū. Latvijas uzņēmumi pēdējos gados ir atraduši arvien jaunus noieta tirgus, un ir paredzams, ka arī vidējā termiņā turpināsies jaunu tirgu apgūšana un nostiprināšanās esošajos tirgos. Eksporta pieaugumu veicinās arī valdības ekonomiskās politikas pasākumi, kas vērsti uz eksporta veicināšanu (4.1.6. sadaļa). Konkurētspēju sekmēs arī preču un pakalpojumu kvalitātes uzlabošana, ko veicinās arī dažādi valdības ekonomiskās politikas pasākumi kvalitātes nodrošināšanā, kā piemēram, administratīvo barjeru novēršana preču brīvai kustībai uz ES (4.1.7. sadaļa) Ir sagaidāms, ka vidēja termiņā Latvijas eksporta struktūra dažādosies un tajā samazināsies koksnes īpatsvars, bet pieaugs preču ar augstāku pievienoto vērtību īpatsvars.

 Importa pieauguma tempi saglabāsies salīdzinoši augstā līmenī. Pieprasījumu pēc importa daļēji ierobežos reālās alga pieaugums, kas būs zemāks par IKP un produktivitātes pieaugumu. Taču būtisks importa pieauguma tempu samazinājums nav gaidāms tādēļ, ka importa struktūrā dominē preces, kas Latvijā netiek ražotas (dažādas iekārtas un mašīnas, izejvielas) un kas ir nepieciešamas tālākai ražošanas modernizācijai un ekonomikas attīstībai. Ir sagaidāms, ka vidējā termiņā importa struktūrā turpinās pieaugt iekārtu un investīciju preču īpatsvars.

2.1.2. IKP pa nozarēm

Pēdējos divos gados rūpniecībā ir vērojama dinamiska attīstība, un ir sagaidāms, ka arī vidējā termiņā tā būs viena no visstraujāk augošajām nozarēm. Makroekonomiskās attīstības scenārijs paredz vidēji 6,9% pieaugumu salīdzināmās cenās. Ir sagaidāms, ka arī turpmākajos gados rūpniecības pieaugumu lielā mērā nodrošinās apstrādes rūpniecības pieaugums, galvenokārt vieglās rūpniecības, pārtikas rūpniecības, kokapstrādes un metālapstrādes attīstība. Pārtikas rūpniecība un tekstilrūpniecība ir nozīmīgas rūpniecības nozares, un tās sastāda arī ievērojamu daļu no eksporta. 2001. gadā pārtikas rūpniecībā un tekstilrūpniecībā bija vērojama prognozētā izaugsme un 2001. gadā tās saņēma ievērojamas ārzemju investīcijas. Vidējā termiņā ir paredzama sekmīga šo nozaru attīstība.

Pateicoties Latvijas bagātīgajiem mežu resursiem, arī turpmāk ir sagaidāma veiksmīga kokapstrādes nozares darbība. Liela daļa šīs nozares produkcijas tiek eksportēta, un tādējādi kokapstrādes nozares attīstība ir cieši saistīta ar pieprasījumu ārējā tirgū un tirgus cenu svārstībām. Pieprasījumu pēc koksnes būtiski ietekmē arī būvniecības attīstība. Turpmākajos gados ir gaidāma stabila un pastāvīga būvniecības attīstība, un tādējādi pieprasījums pēc koksnes saglabāsies augstā līmenī arī tad, ja samazināsies ārējais pieprasījums.

Ķīmiskā rūpniecība pēdējā laikā ir saņēmusi būtiskas investīcijas, un ir sagaidāma turpmāka šīs nozares izaugsme vidējā termiņā. Ir paredzams, ka turpināsies arī metālapstrādes un mašīnbūves attīstība. Pēdējā gadā ir strauji pieauguši elektrotehnikas un elektronikas nozaru apjomi, un pastāv potenciāls šo nozaru tālākai attīstībai vidējā termiņā.

Rūpniecības nozaru attīstību veicinās dažādi valdības ekonomiskās politikas pasākumi, īpaši jauno tehnoloģiju attīstība un inovāciju politika (aprakstīti 4.1.5. sadaļā). Rūpniecības nozares attīstība ir cieši saistīta ar pieprasījumu ārējā tirgū, un nozares attīstību sekmēs dažādi eksporta veicināšanas pasākumi (4.1.6). Konkurētspējas veicināšanai ārējā tirgū liela nozīme ir saražotās produkcijas kvalitātei, un tādējādi atbalstu ražotājiem sniegs arī valdības veiktie pasākumi kvalitātes nodrošināšanā (4.1.7. sadaļa).

Makroekonomiskās attīstības scenārijs vidējā termiņā neparedz nozīmīgu pieaugumu enerģētikas sektorā, jo nav sagaidāma energoietilpīgu nozaru attīstība. Elektroapgādi ietekmēs arī zudumu samazinājums elektrostaciju transformatoros, pārvades un sadales tīklos. Būtiski nepieaugs arī siltuma patēriņš, jo ir sagaidāma siltumenerģijas zudumu samazināšana. Arī gāzes un ūdensapgādes nozarē nav sagaidāms nozīmīgs pieaugums. Sagaidāmais enerģētikas sektora pieauguma temps ir vidēji 1% gadā.

Pēdējos gados būvniecībā bija vērojami salīdzinoši augsti pieauguma tempi, un ir sagaidāms, ka arī vidējā termiņā tā būs viena no visdinamiskākajām nozarēm. Makroekonomiskās attīstības scenārijs vidējā termiņā paredz apmēram 6,1% būvniecības apjomu pieaugumu gadā. Būvniecības attīstību veicinās ekonomiskās aktivitātes un investīciju pieaugums. Privātpersonu pieprasījumu pēc būvniecības veicinās hipotekārās kreditēšanas attīstība. Pēdējā laikā ir novērojams straujš hipotekāro kredītu apjomu pieaugums. Ir paredzams, ka šādas tendences turpināsies arī vidējā termiņā.

Paredzamais lauksaimniecības ražošanas apjomu pieaugums ir 3,6% gadā. Augstāki pieauguma tempi tiek prognozēti mežsaimniecībā. Lauksaimniecības attīstība būs atkarīga no vairākiem faktoriem, to skaitā, privātā patēriņa pieauguma, lauksaimniecības ražotņu un produktu pielāgošanas ES standartiem un kvalitātes kritērijiem un no ārējā, galvenokārt, Krievijas pieprasījuma. Lauksaimniecības produktu imports ievērojami pārsniedz lauksaimniecības produktu eksportu, un arī vidējā termiņā ir gaidāma sīva ārvalstu uzņēmumu konkurence iekšējā tirgū, un tādējādi lauksaimniecībā nav gaidāmi augsti pieauguma tempi. Latvijas lauksaimniecības produkcijas konkurenci ar ārzemju produktiem iekšējā tirgū lielā mērā apgrūtina nevienlīdzīgā konkurence (subsidētais imports). Lauksaimniecības attīstību kavē arī zemais ražošanas tehnoloģiju līmenis, un tādēļ liela nozīme lauksaimniecības veicināšanā būs dažādiem valdības politikas pasākumiem, kas veicinās investīcijas un lauksaimniecības ražošanas modernizāciju, no kuriem nozīmīgākie ir valsts subsīdiju programma un SAPARD. Pēc Latvijas iestāšanās ES, liela nozīme lauksaimniecības attīstībā būs arī ES piešķirtajām lauksaimnieciskās ražošanas kvotām. Lauksaimniecisko ražošanu sekmēs arī dažādi valdības pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstības veicināšanai (aprakstīti 4.5. sadaļā).

Vidējā termiņā lauksaimniecībā tiek prognozēts produktivitātes pieaugums, strādājošo skaita kritums un lauksaimniecības īpatsvara IKP struktūrā samazinājums.

Vidējā termiņā ir sagaidāms, ka privātie pakalpojumi būs viena no straujāk augošajām nozarēm, un to sagaidāmais vidējais pieauguma temps salīdzināmās cenās ir 6,6% gadā. Paredzams arī privāto pakalpojumu īpatsvara pieaugums IKP struktūrā. Palielināsies tirgojamo (market services) pakalpojumu īpatsvars, bet samazināsies netirgojamo (non–market) pakalpojumu īpatsvars. Privāto pakalpojumu attīstība būs atkarīga no dažādu pakalpojumu sektoru attīstības.

Makroekonomiskās attīstības scenārijs paredz, ka arī turpmāk transports un sakari saglabās svarīgu lomu Latvijas ekonomikā. Īstermiņā ir sagaidāma naftas tranzīta apjomu pieauguma tempu samazināšanās, jo Krievija ir pabeigusi Primorskas naftas termināla pirmās kārtas būvniecību, kas, iespējams, novirzīs ievērojamu daļu Krievijas tranzīta no Latvijas uz Krievijas ostām, taču ir paredzams, ka nākotnē kravu pārvadājumu apjomi atkal pieaugs. Ostu un dzelzceļa kravu pārvadājumus ietekmēs situācija NVS valstīs, un ir gaidāms, ka arī turpmāk pieaugs Krievijas eksports. Latvijas tranzītpakalpojumu sektora konkurētspēju veicinās investīcijas, kas ļaus piedāvāt izdevīgākus pakalpojumus un konkurēt ar citām, galvenokārt, Krievijas ostām. Transporta nozares attīstību veicinās dažādi valdības ekonomiskās politikas pasākumi transporta un sakaru jomā (aprakstīti 4.6.3. sadaļā). Jūras kravu pārvadājumi ir nozare, kuras potenciāls vēl nav pilnībā izmantots. “Latvijas Kuģniecības” privatizācija un modernizācija, kā arī kuģu flotes atjaunošana dos nozīmīgu ieguldījumu jūras kravu pārvadājumu apjomu pieaugumā, tādējādi vidējā termiņā ir sagaidāma šī sektora turpmāka attīstība. Pateicoties Latvijas izdevīgajam ģeogrāfiskajam stāvoklim, neaizsalstošajām ostām un atbilstošai infrastruktūrai vidējā termiņā ir sagaidāmi stabili transporta pieauguma tempi.

Ir sagaidāms, ka sakari būs viena no dinamiskākajām nozarēm vidējā termiņā. Sakaru apjoma pieaugumu būtiski sekmēs plānotā telekomunikāciju tirgus liberalizācija (aprakstīta 4.1.3.) un pārējie valdības pasākumi sakaru attīstības veicināšanā (4.6.3.2. sadaļa).

Pieaugot iedzīvotāju ienākumiem ir paredzams arī turpmāks tirdzniecības (īpaši nepārtikas preču tirdzniecības) pieaugums, taču izaugsmes tempi būs zemāki nekā līdz šim, jo ir vērojama tirgus piesātināšanās un vidējā termiņā nebūs iespējams noturēt tik augstus pieauguma tempus kā līdz šim.

Komercpakalpojumos un finansu pakalpojumos ir sagaidāmi augsti pieauguma tempi. Izaugsmes iespējas pastāv arī tūrisma nozarē.

 Sabiedrisko pakalpojumu nozarē sagaidāms salīdzinoši zems pieaugums — apmēram 1% gadā.

2.1.3. Nodarbinātība

Zemās dzimstības, salīdzinoši lielās mirstības un negatīvā migrācijas saldo rezultātā iedzīvotāju skaits Latvijā pakāpeniski samazināsies. Salīdzinājumā ar 2001. gadu, iedzīvotāju skaits 2005. gadā samazināsies par 48 500 (-2,1 procenti). Zemā dzimstība ir tā, kas lielā mērā ir ietekmējusi iedzīvotāju sastāva novecošanos un ir palielinājusi nodarbināto iedzīvotāju demogrāfisko slogu. Tomēr darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaits nesamazināsies ļoti strauji, jo pensionēšanās vecums pakāpeniski pieaugs, un pensionāru skaits palielināsies tikai nedaudz.

Nodarbinātības pieaugums ir neliels, un tāda tendence tiek prognozēta arī nākotnē. Iedzīvotāju skaita samazināšanās ir viens no galvenajiem zemā nodarbinātības pieauguma tempa iemesliem. Zemā nodarbinātība ir daļēji izskaidrojama arī ar pastāvīgu studentu skaita pieaugumu.

Līdz šim ekonomiskā attīstība veicināja galvenokārt reālās algas un produktivitātes pieaugumu, un tās ietekme uz nodarbinātības pieaugumu bija ierobežota. Lielā mērā to ietekmēja pārejas procesā radītās atšķirības starp darba tirgus pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī būtiskas reģionālās atšķirības. Tā kā ir nepieciešams ilgāks laiks līdz tiks īstenotas dažādas reformas (galvenokārt darbaspēka apmācības un reģionālās attīstības jomā) un līdz tās būtiski ietekmēs darbaspēka tirgu, tad arī vidējā termiņā tiek prognozēts, ka ekonomiskā attīstība galvenokārt veicinās produktivitātes nevis nodarbinātības pieaugumu. Taču ir paredzams, ka ilgākā termiņā ekonomiskās aktivitātes pieaugums arvien vairāk ietekmēs nodarbinātības attīstību.

Ir sagaidāms, ka vidējā termiņā samazināsies bezdarbs, to veicinās ekonomiskās aktivitātes pieaugums un dažādi valdības ekonomiskās politikas pasākumi — profesionālās izglītības tuvināšana pieprasījumam, darbaspēka ekonomiskās, sociālās un reģionālās mobilitātes veicināšana, pasākumi mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam u. c. (aprakstīti 4.3. sadaļā). Latvijā pastāv ievērojamas bezdarba līmeņa atšķirības dažādos rajonos, un tādējādi bezdarba problēmas ir cieši saistītas ar reģionālo attīstību. Bezdarba samazināšanu veicinās dažādi valdības reģionālās politikas pasākumi, kas aprakstīti 4.6.4. sadaļā.

Vidējā termiņā tiek prognozēts, ka vidējās reālās bruto darba algas pieaugums (apmēram 4,2% gadā) būs zemāks nekā produktivitātes pieaugums (5–6% gadā). 

2.2. Inflācija

Pēdējo trīs gadu laikā patēriņa cenu vidējais pieaugums nepārsniedza 3% robežu, 2001. gadā samazinoties līdz 2,5 procentiem. Cenu izmaiņu tendences pēdējos gados norāda uz kopējā inflācijas līmeņa stabilizāciju, kā arī atspoguļo relatīvo cenu strukturālās izmaiņas, pateicoties vērojamajiem ES konverģences procesiem.

Svarīgākie Latvijas inflāciju ietekmējošie faktori pēdējos gados šādi:

• centrālās bankas īstenotā monetārā un valūtas kursa politika;

• importa cenu dinamika;

• administratīvi regulējamo cenu izmaiņas;

• degvielas cenu izmaiņas;

• iedzīvotāju ienākumu dinamika.

Kopš pērnā gada sākuma lielākā ietekme uz inflāciju ir bijusi tirgojamo preču cenu izmaiņām, un proti, uztura produktu cenu dinamikai. 2001. gadā pārtikas cenu pieaugums veidoja aptuveni 80% no kopējās gada inflācijas. Tajā pašā laikā pakalpojumu un nepārtikas preču cenu kāpums kopā veidoja nepilnus 15% no gada inflācijas. Pārtikas cenu strauju pieaugumu ietekmēja ievērojams importa cenu kāpums (krasi pieaugot gaļas un dārzeņu cenām Eiropā pagājušā gada pavasarī), kā arī vietējā piedāvājuma samazinājums nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ.

Pretēji iepriekšējo gadu tendencēm, pērn administratīvi regulējamo cenu pieaugums neatstāja būtisku ietekmi uz kopējo inflāciju. Pagājušā gada regulējamo cenu pieaugums ietekmēja kopējā cenu līmeņa palielinājumu tikai par 0,1 procentpunktiem, kas kopā ar degvielas cenu straujāku kritumu nodrošināja pamatinflācijas līmeni augstāku par kopējo inflāciju (pamatinflācija tiek rēķināta atskaitot netiešos nodokļus, administratīvi regulējamo un degvielas cenu izmaiņas). Pēdējos mēnešos pamatinflācija nepārsniedza kopējo inflāciju, kaut gan palika ļoti tuvu kopējās inflācijas līmenim. Pamatinflācijas līmeni noteica galvenokārt pārtikas cenu izmaiņas, kas arī skaidro radītāja svārstīgumu apskatāmajā laika periodā.

Viens no svarīgākiem faktoriem, kas ierobežo inflāciju tirgojamo preču grupā, ir fiksētais valūtas kurss. Lai nodrošinātu cenu stabilitāti, Latvijas Banka izvēlējusies nacionālās valūtas piesaisti SDR valūtas grozam. Fiksētā valūtas kursa politikas izvēlei ir vairāki izskaidrojumi: pirmkārt, augstais importa īpatsvars Latvijas tautsaimniecībā (imports veido aptuveni pusi no valsts IKP). Otrkārt, aptuveni 30% no importa kopapjoma veido patēriņa preces, un līdz ar to importa cenas ievērojami ietekmē kopējo cenu līmeni. Treškārt, gan rūpnieciskās, gan lauksaimnieciskās ražošanas izmaksu, gan patēriņa struktūrā importa preces veido aptuveni 50 procentus. Tādējādi, fiksētais valūtas kurss nodrošina stabilas importa cenas, kas savukārt sekmē iekšzemes cenu stabilitāti kopumā. Pateicoties ciešajām tirdzniecības saitēm ar ES valstīm un fiksētajam valūtas kursam, var prognozēt, ka starptautiski tirgojamo preču cenas Latvijā arī turpmāk pieaugs aptuveni tādā pašā tempā kā ES valstīs. Tomēr jāatzīmē, ka tuvākajos gados tirgojamo preču cenu izmaiņu ietekme uz kopējo inflāciju var mainīties, Latvijas patēriņa cenām pielāgojoties ES relatīvo cenu struktūrai.

Attiecībā uz pakalpojumu cenu izmaiņām jāatzīmē, ka pēdējā laikā to ietekme uz inflāciju ir daudz mazāka nekā pirms dažiem gadiem, kad pakalpojumu cenu pieaugums bija inflācijas līmeņa noteicošais faktors. Pašlaik pakalpojumu cenas kopumā ir diezgan stabilas, galvenokārt pateicoties administratīvi regulējamo cenu lēnākiem pieauguma tempiem, un ir sagaidāms, ka šī tendence saglabāsies līdz gada beigām. 2003. gadā ir sagaidāms pakalpojumu cenu lomas pieaugums inflācijas noteikšanā, ko papildus veicinās akcīzes nodokļu pieaugums, kā arī diferencēto PVN nodokļu likmju ieviešana atsevišķiem pakalpojumiem. Administratīvi regulējamās cenas turpmāk pieaugs atbilstoši iedzīvotāju pirktspējas līmeņa izmaiņām un būtisks cenu kāpums šajā grupā nav gaidāms.

Atbilstoši makroekonomiskās attīstības scenārijam, ņemot vērā iepriekš minēto, vidējā termiņā inflācijas līmenis nepārsniegs 3%, lēni izlīdzinoties Latvijas un ES vidējo un relatīvo cenu līmeņiem.

2.3. Monetārā un valūtas kursa politika

Monetāro politiku Latvijā īsteno Latvijas Banka, kurai tās funkciju izpildei ir sniegta atbilstoša tiesiskā un praktiskā neatkarība. Saskaņā ar likumu “Par Latvijas Banku”, Latvijas Bankas galvenais mērķis ir cenu stabilitāte.

Lai nodrošinātu stabilitāti Latvijas Banka 1994. gada februārī piesaistīja nacionālo valūtu SDR valūtu grozam. Šāda fiksēta valūtas kursa politikas izvēlei ir vairāku izskaidrojumi: pirmkārt, piesaistot nacionālo valūtu SDR valūtu grozam, Latvijas Banka ir padarījusi latu stabilāku attiecībā pret atsevišķām valūtām, nekā tas būtu iespējams, piesaistot to vienai valūtai. Turklāt Latvijas ārējās tirdzniecības darījumos valūtu attiecība ir diezgan tuva SDR valūtu groza valūtu attiecībai, kas vēl vairāk attaisno šādas piesaistes izvēli. Otrkārt, valūtas kursa stabilitāte novērš valūtas risku, samazina nenoteiktību un palielina sabiedrības uzticību centrālajai bankai un samazina inflāciju. Treškārt, fiksēts valūtas kurss nodrošina stabilas cenas, veicina ieguldījumu ieplūšanu un tautsaimniecības tālāku attīstību.

Pašreizējās Latvijas Bankas īstenotās valūtas kursa politikas galvenās pamatiezīmes ir šādas:

• Valūtas kurss piesaistīts SDR valūtu grozam;

• Apmaiņas kurss pret atsevišķām ārvalstu valūtām tiek noteikts, pamatojoties uz to kursu pret SDR grozu;

• Pieļaujamās nacionālās valūtas svārstības robežās Ī1% apmērā no Latvijas Bankas noteiktā centrālā apmaiņas kursa;

• Automātiskas Latvijas Bankas intervences, pērkot vai pārdodot SDR grozā ietilpstošās valūtas, ja lata kurss sasniedz Latvijas Bankas noteiktās robežas.

Līdzšinējā pieredze apstiprina, ka piesaiste SDR grozam atbilst Latvijas tautsaimniecības vajadzībām. 

SDR groza un Latvijas ārējās tirdzniecības valūtu struktūra 2001. gada beigās

	SDR groza struktūra (%)	Latvijas ārējās tirdzniecības valūtu struktūra (%)
ASV dolārs	45	39
Eiro	29	40
Lielbritānijas sterliņu mārciņa	11	4
Japānas jena	15	1
Citas valūtas		16

 

Latvijas Bankas monetārā politika ir nesusi pozitīvus rezultātus valsts makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai, un tādējādi līdz Latvijas iestāšanās brīdim Eiropas Savienībā to nav paredzēts mainīt.

Līdz ar iestāšanos ES Latvijai būs nepieciešams veikt izmaiņas savā monetārajā un valūtas kursa politikā. Šīs izmaiņas var iedalīt divās fāzēs.

1) Latvijas iestāšanās ES fāze

Pabeidzot iestāšanās sarunas un ratificējot iestāšanās līgumu, Latvija kļūs par ES dalībvalsti. Pašreizējā ES likumdošana paredz, ka jaunās ES dalībvalstis automātiski nepiedalās Eiropas monetārajā savienībā, bet sākotnējā posmā tām tiek piemērots ārpus eiro zonas esošo valstu (countries with derogation) statuss. Šajā posmā jaunajām ES dalībvalstīm, tai skaitā arī Latvijai, ir jāpierāda, ka tās ir pilnībā gatavas uzņemties un ilgtermiņa laika posmā izpildīt tās saistības, ko paredz dalība Eiropas monetārajā savienībā.

Konkrēti, līdz ar iestāšanos ES Latvijas pienākumos ietilps tādas valūtas politikas īstenošana, kas ņem vērā visu ES dalībvalstu intereses. Tādejādi Latvijai būs jāpiedalās Eiropas valūtas kursa mehānismā (ERM 2) vai nu tūlīt pēc iestāšanās ES, vai arī vēlākā laika posmā.

Līdz ar iestāšanos ES un pievienošanos ERM 2 Latvijas Bankai būs jāveic izmaiņas monetārās politikas īstenošanā. Lai gan Latvijas Bankas pielietotie monetārās politikas instrumenti jau pirms iestāšanās ES lielā mērā atbilst Eiropas Centrālās bankas (ECB) lietotajiem instrumentiem, iestāšanās ES prasīs pārvērtēt dažādu instrumentu nozīmību. Līdz ar dalību ERM 2 Latvijas Bankai paveras iespējas veikt aktīvāku monetāro politiku, izmantojot īstermiņa procentu likmju vadību, lai nodrošinātu valsts atbilstību Māstrihtas kritērijiem — it sevišķi saistībā ar inflācijas kontroli.

Šajā laikā Latvijas Bankai ir jāpanāk pilnīga saskaņa ar ECB, pielāgojot izmantojamos monetārās politikas instrumentus (tas vienlīdz attiecas gan, piemēram, uz refinansēšanas likmes līmeni, gan uz rezervju prasību normām), lai iestāšanās monetārajā savienībā un monetārās politikas nodošana ECB kompetencē neradītu pārmērīgus satricinājumus valsts finansu sektorā.

Latvijas Banka jau ir uzsākusi pakāpenisku monetārās politikas instrumentu harmonizāciju ar ECB monetāro instrumentu lietošanas noteikumiem (piemēram, rezervju prasību normas pakāpenisks samazināšana).

2) Latvijas iestāšanās Eiropas ekonomiskajā un monetārajā savienībā

Kad ES Padome pieņems lēmumu, ka Latvija ir gatava piedalīties Eiropas monetārajā savienībā, Latvijā nacionālo valūtu nomainīs eiro un Latvijas Banka pārtrauks īstenot neatkarīgu monetāro politiku. Līdz ar to:

• Lēmumus par monetāro politiku pieņems ECB padome, kurā uz vienlīdzības principiem piedalīsies arī Latvijas Bankas prezidents;

• Latvijas Banka īstenos lēmumus, kas tiks pieņemti ECB padomē, veicot tirgus operācijas un sadarbojoties ar Latvijas komercbankām;

• Ņemot vērā patreizējo ECB monetārās politikas stratēģiju, galvenais instruments, ar kura palīdzību tiks īstenota monetārā politika Latvijā, būs repo izsoles, kamēr, piemēram, ārvalstu valūtu swap operācijām tiks atvēlēta salīdzinoši maznozīmīga loma;

• Latvijas Banka daļu savu ārējo aktīvu nodos ECB rīcībā. Atlikušo daļu Latvijas Banka, tāpat kā līdz šim, pārvaldīs patstāvīgi.

2.4. Ārējais sektors

Straujajām ekonomiskajām reformām Latvijā bija ļoti liela ietekme uz maksājumu bilanci. Galvenais Latvijas maksājumu bilances tekošā konta deficīta iemesls, tāpat kā daudzās citās Austrumeiropas valstīs, ir straujais valsts ārējās tirdzniecības deficīta pieaugums. Tekošā konta bilances negatīvā saldo pieaugumu palīdz ierobežot pakalpojumu pozitīvais saldo, kam ik gadus ir tendence palielināties.

Maksājumu bilances tekošā konta deficīta pieaugumā pašlaik Latvijā dominējošā loma ir investīcijām. Tekošā konta deficīta kāpumu 2001. gadā galvenokārt noteica augstais investīciju (kopējā kapitāla veidošana) līmenis (29,0% no IKP) un to straujais pieaugums. Uzkrājumu kāpums 2001. gadā nebija tik nozīmīgs kā IKP pieaugums, tādēļ to īpatsvars IKP par 0,9% samazinājās.

Krievijas finansu krīze, kas izraisīja eksporta uz Krieviju samazināšanos 1998. gadā, negatīvi ietekmēja maksājumu bilanci — tekošā konta deficīts pieauga līdz 10,6% no IKP. 1999. gadā tirdzniecības deficīts būtiski samazinājās, tomēr tekošā konta stāvoklis uzlabojās nedaudz (līdz 9,7% no IKP), jo pasliktinājās ienākumu bilance, kas pirmoreiz, samazinoties Latvijas ienākumiem (pamatā no ieguldījumiem portfeļinvestīcijās), kļuva negatīva. 2000. gadā, galvenokārt uzlabojoties pakalpojumu saldo, tekošā konta deficīts samazinājās līdz 6,9% no IKP. Savukārt 2001. gadā, samazinoties pieprasījumam Eiropā, palēninājās eksporta pieauguma tempi un, augot pieprasījumam iekšzemē, palielinājās imports, kā rezultātā tekošā konta negatīvais saldo sasniedza 9,7% no IKP. Nozīmīgs bija arī kapitālpreču importa kāpums, “Latvijas Kuģniecībai” iegādājoties trīs kuģus.

Sagaidāms, ka tekošā konta deficīts pakāpeniski turpinās samazināties, bet ne strauji. Tuvākā laika periodā eksporta pieaugumu noteiks ekonomikas attīstība Eiropā un ASV, saglabājoties salīdzinoši augstam pieprasījumam pēc importa. Savukārt vidējā termiņā — sagaidāms investīciju atdeves kāpums, līdz ar to eksporta pieauguma tempi apsteigs importa kāpumu un tekošā konta negatīvais saldo pamazām saruks.

Ienākumu saldo būs salīdzinoši neliels. No vienas puses, palielinoties valsts un privātā sektora ārējam parādam ir sagaidāmi lielāki rezidentu maksājumi par izmantoto kapitālu. Tāpat, pieaugot uzkrātajām ārvalstu investīcijām, palielināsies tiešo investīciju peļņas izvešana. No otras puses, bieži jauno kredītu procentu likmes ir zemākas kā 90–tajos gados veiktajiem aizņēmumiem, tādējādi samazinot procentu maksājumu kāpumu. Ir paredzams, ka pieaugs ārvalstīs nodarbināto rezidentu ienākumi.

Lai panāktu pastāvīgu eksporta apjomu pieaugumu, ir nepieciešams palielināt gatavās produkcijas un produktu ar augstāku pievienoto vērtību īpatsvara palielināšanos kopējā eksporta struktūrā, jo izejmateriālu eksports ir tieši saistīts ar pasaules tirgus cenu svārstībām. Sagaidāms, ka Latvijas uzņēmumos realizēto investīciju projektu rezultātā tuvākajos gados Latvijas eksporta struktūra mainīsies, pieaugot jaunu produktu veidu eksporta iespējām.

Pakalpojumu eksportā līdzīgi preču eksportam ir sagaidāma mērena sniegto pakalpojumu struktūras maiņa — samazināsies galvenā pakalpojuma īpatsvars un pieaugs pārējo (līdz šim maznozīmīgo) pakalpojumu loma. Ārējo faktoru ietekmē (galvenokārt, Krievijas valdības eksporta politikas dēļ) samazināsies tranzīta loma. Tranzīta (ostu, dzelzceļa un cauruļvadu transporta) pakalpojumi vēl arvien būs nozīmīgākie nerezidentiem sniegtie pakalpojumi un tranzīta ieņēmumi būs līdzvērtīgi 2001. gada līmenim, taču pieaugs sniegto citu pakalpojumu un, iespējams, jūras kravu transporta pakalpojumu apjomi.

Lai gan maksājumu bilances tekošā konta saldo ir negatīvs, kopējais maksājumu bilances saldo 2001. gadā bija pozitīvs. To nodrošināja kapitāla ieplūšana Latvijā, un pateicoties tam bija iespējams ne tikai nosegt pieaugošo tekošā konta deficītu, bet palielināt arī ārvalstu valūtas rezerves.

Laikā līdz 2005. gadam tekošā konta deficīta finansēšanā galvenokārt tiks izmantots privātais kapitāls — tiešās investīcijas un cits ilgtermiņa kapitāls. Tiešo investīciju ieplūdes segs pusi no tekošā konta negatīvās bilances un veidos apmēram 3% no IKP. Pārējo saldo daļu segs citu ieguldījumu veidā piesaistītie līdzekļi, galvenokārt, noguldījumi un aizņēmumi. Lielie uzņēmumi, līdzīgi kā jau šodien, ārvalstu kapitālu var piesaistīt paši, ņemot kredītus ārvalstu bankās. Kā papildus finansējuma avotu nākotnē var minēt korporatīvo vērtspapīru emisiju, jo HEX Group iegādājoties lielāko daļu Rīgas Fondu biržas akciju un iekļaujot Rīgas Fondu biržu HEX Group sastāvā, RFB emitentiem būs vienkāršāka piekļuve pasaules kapitāla. Pārējie privātā sektora rezidenti ārējo kapitālu piesaistīs, izmantojot banku un citu finansu organizāciju starpniecību. Līdz ar to bankas, vadoties no naudas pieprasījuma iekšējā tirgū, piesaistītos ilgtermiņa un īstermiņa noguldījumus izvietos iekšzemē, portfeļieguldījumos vai citos ieguldījumos ārvalstīs.

Valūtas rezervju pieaugums ir uzskatāms par sava veida aizsardzību un buferi iespējamo maksājumu bilances grūtību pārvarēšanai, un tas saglabā pieaugošā naudas daudzuma apgrozībā segumu. Turklāt Latvijas Bankas valūtas rezervju apjoms ir saglabājies līdzvērtīgs vismaz trīs mēnešu preču un pakalpojumu importa apjomam.

2.5. Scenārija izpildes nozīmīgākie riski

Latvijas ekonomikas scenāriju turpmākajiem gadiem var ietekmēt dažādi satricinājumi, kas var palēnināt izaugsmes tempus. Latvija ir maza un atvērta ekonomika, un tās risks ir saistīts galvenokārt ar ārējo ekonomisko vidi. Strauja ārējā pieprasījuma krišanās var radīt spiedienu uz latu, mazināt ekonomisko aktivitāti, samazināt budžeta ieņēmumus un radīt nestabilitāti finansu sektorā.

Latvijas galvenais risks ir saistīts ar lielo tekošā konta deficītu, un ir vairāki riska faktori, kā rezultātā tekošā konta deficīts varētu būtiski nesamazināties vai pat pieaugt vidējā termiņā.

Nozīmīgs riska faktors ir ārējā pieprasījuma samazināšanās. Ja Eiropas Savienības ekonomikā nenotiks gaidītā augšupeja vai pieaugumu tempu samazināšanās ieilgs, tas negatīvi ietekmēs Latvijas ekonomikas attīstību. NVS valstis veido nozīmīgu Latvijas eksporta daļu, un neskaidrība par ekonomisko attīstību šajās valstīs ir būtisks riska faktors. Pasliktinoties ārējai ekonomiskai videi, būtiska būs Latvijas prasme palielināt konkurētspēju, atrast jaunus eksporta tirgus, kā arī dažādot eksporta struktūru.

Latvijas tekošā konta deficītu nelabvēlīgi var ietekmēt arī straujas galveno Latvijas importa vai eksporta preču cenu izmaiņas pasaules tirgū. Koksnes, kas ir galvenā Latvijas eksporta prece, cenu krišanās samazinās eksporta vērtību, un naftas un enerģijas cenu pieaugums palielinās importa vērtību, tādējādi būtiski palielinot tekošā konta deficītu.

Tekošā konta deficītu finansē kapitāla plūsmas. Būtisks riska faktors ir tas, vai tekošā konta deficīts tiks finansēts galvenokārt ar īstermiņa vai ilgtermiņa kapitāla plūsmām. Latvijai ir svarīgāk veicināt ilgtermiņa kapitāla (ārvalstu tiešo investīciju) ieplūšanu. Īstermiņa kapitāla plūsmas ir ļoti svārstīgas un grūti prognozējamas, un strauja to samazināšanās var radīt maksājumu bilances grūtības. Krītoties ārzemju kapitāla plūsmām, samazināsies Latvijas Bankas ārējās rezerves, tas radīs naudas piedāvājuma samazināšanos un iekšzemes procentu likmju paaugstināšanos, kas negatīvi ietekmēs ekonomikas attīstību.

Pēc privatizācijas beigām ārvalstu tiešo investīciju daļa tekošā konta deficīta finansēšanā nepalielināsies, turklāt finansu sektora attīstība pilnveidos Latvijas pieeju parādus radošajām (aizdevumu) plūsmām. No otras puses ārvalstu investīciju ieplūšanu varētu veicināt Latvijas ekonomiskā attīstība, kas radītu investoru vidū priekšstatu par Latviju kā investīcijām drošu un stabilu vidi.

Zems iekšzemes privāto uzkrājumu līmenis ir riska faktors, kas var radīt satricinājumus finansu tirgū. Ir vērojams iedzīvotāju uzticības pieaugums finansu sektoram, taču ilgtermiņa noguldījumi vēl arvien veido salīdzinoši nelielu daļu.

Mājsaimniecību uzkrājumus var arī samazināt augošais optimisms par Latvijas ekonomikas nākotni, kā rezultātā var palielināties patēriņš un samazināties ietaupījumi. Sagaidāmā ekonomikas stabilizācija un veiksmīga reformu īstenošana var veicināt arī investīciju sagaidāmās atdeves līmeni, palielinot pieprasījumu pēc privātajām investīcijām. Ja investīciju pieaugums netiks nodrošināts ar attiecīgu privāto uzkrājumu pieaugumu, tas var palielināt tekošā konta deficītu.

3. Valsts finanses² 

3.1. Vidēja termiņa fiskālais ietvars

Latvijas valdības fiskālās politikas galvenais uzdevums ir saglabāt fiskālo deficītu tādā līmenī, kas nodrošina stabilu makroekonomisko izaugsmi. Tādēļ Latvijas valdība turpina stingras fiskālās politikas īstenošanu ar mērķi saglabāt stabilu fiskālo situāciju un samazināt tekošā konta deficītu.

Latvijas valdības vidēja termiņa fiskālās politikas mērķi ir šādi:

• Prognozējamas un stabilas nodokļu sistēmas nodrošināšana un nodokļu sloga samazināšana uzņēmējdarbībā;

• Valsts budžeta fiskālā deficīta pakāpeniska samazināšana.

Iepriekšējos gados virzība uz pakāpenisku valsts budžeta fiskālā deficīta samazināšanu ir bijusi sekmīga. 2000. gadā fiskālais deficīts bija 2,7% no IKP, bet 2001. gadā konsolidētā kopbudžeta fiskālais deficīts samazinājās līdz 1,6% no IKP3 . Tādējādi Latvija jau divus gadus nepārsniedz Māstrihtas kritērijos noteikto valsts budžeta deficīta līmeni — 3% no IKP. Turklāt, 2001. gada konsolidētā kopbudžeta fiskālais deficīts ir vērtējams kā viens no zemākajiem Eiropas Savienības kandidātvalstu vidū.

Valsts budžeta fiskālā deficīta tālāku samazināšanu 2001. gadā ietekmēja lielais konsolidētā pašvaldību budžeta fiskālais deficīts. Tāpēc valdība lielu uzmanību pievērš pašvaldību finansiālās darbības uzraudzībai un kontrolei.

2002. gadā konsolidētā kopbudžeta fiskālais deficīts tiek plānots 1,8% no IKP. Likums “Par valsts budžetu 2002. gadam” nosaka augstāku fiskālo deficītu salīdzinājumā ar 2001. gadu, kas pamatā ir saistīts ar izdevumu prioritātēm saistībā ar iestāšanos ES un NATO un iekšzemes prioritātēm, tādām kā izglītība un veselība, kā arī lielākiem piešķirtajiem līdzekļiem valsts investīciju programmas realizācijai. Tomēr neskatoties uz to, ka valdība ir uzsākusi nodokļu sloga samazināšanu uzņēmējdarbībai un valsts budžeta izdevumu samazināšana saskaņā ar iepriekš minētajām prioritātēm ir ierobežota, 2002. gada I ceturksnī valsts budžeta izpilde bija veiksmīga un konsolidētā kopbudžeta fiskālais deficīts bija mazāks nekā plānots. 2002. gadā liela uzmanība tiks pievērsta nodokļu iekasēšanai, izdevumu stingrai kontrolēšanai, valsts budžeta līdzekļu optimizācijai un pašvaldību budžeta disciplīnas uzlabošanai. Tādējādi tiek prognozēts, ka konsolidētā kopbudžeta fiskālais deficīts 2002. gadā varētu saglabāties 2001. gada līmenī.

Tiek prognozēts, ka konsolidētā kopbudžeta fiskālais deficīts 2003. gadā būs 2,5% no IKP, bet 2004. un 2005. gadā attiecīgi 2,2% no IKP un 2,0% no IKP. Konsolidētā kopbudžeta fiskālā deficīta palielinājuma pamatā ir lielāks (salīdzinājumā ar iepriekš plānoto) izdevumu pieaugums prioritārajiem mērķiem — integrācijai ES un NATO, kā arī nodokļu likumdošanas aktu izmaiņu ietekme.

3.1.1. Nodokļu politika

Latvijas valdības nodokļu politikas mērķi ir:

• Veicināt ekonomisko izaugsmi un investīciju piesaisti, nodrošinot stabilu uzņēmējdarbības vidi;

• Nodrošināt Latvijas konkurētspēju.

Lai nodrošinātu nodokļu politikas mērķu sasniegšanu, ir izvirzīti šādi nodokļu politikas galvenie uzdevumi:

• Radīt taisnīgu, neitrālu un viegli administrējamu nodokļu un nodevu sistēmu;

• Pilnveidot nodokļu administrēšanu un uzlabot nodokļu parādu iekasēšanu;

• Garantēt valsts budžetā plānoto nodokļu ieņēmumu iekasēšanu.

Viens no galvenajiem nodokļu politikas virzieniem Latvijā ir nodokļu sloga samazināšana uzņēmējdarbībā, ar nolūku veicināt ilgtermiņa attīstību un ekonomikas konkurētspēju, kas ir īpaši svarīgi laikā, kad Latvija gatavojas iestāties ES. Turklāt uzsvars tiek likts uz patēriņa nevis ienākuma aplikšanu ar nodokļiem, tādējādi veicinot kapitāla uzkrāšanu un investīciju piesaisti.

Lai nodrošinātu tālāku nodokļu sloga samazināšanu uzņēmējdarbībā, tiek veikti šādi pasākumi:

• Uzņēmumu ienākuma nodokļa likme pakāpeniski tiek samazināta no 25% 2001. gadā līdz 15% 2004. gadā, 2002. un 2003. gadā saglabājot likumdošanā paredzētās nodokļu atlaides mazajiem uzņēmumiem;

• Lai veicinātu ar darbaspēka izmantošanu saistīto izmaksu samazināšanu, pakāpeniski uz darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes rēķina tiek samazināta sociālās apdrošināšanas kopējā iemaksu likme. Darba devēja sociālā nodokļa likmes samazināšana uzsākta ar 1996.gada 1.jūliju, kad tā tika samazināta no 37% līdz 33%, kopējai likmei saglabājoties 38% apmērā. No 1997. gada sociālā nodokļa kopējā likme tika samazināta no 38% līdz 37%, darba devēja sociālā nodokļa likmi samazinot līdz 28%. 2000. gadā un 2001.gadā gan sociālās apdrošināšanas iemaksu kopējā likme, gan darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksu likme tika samazināta par vienu procentu: 2000.gadā kopējā likme tika samazināta līdz 36,09% un darba devēja likmes daļa – līdz 27,09%; 2001.gadā kopējā likme tika samazināta līdz 35,09% un darba devēja likmes daļa – līdz 26,09%. Ir plānots 2003. gadā sociālās apdrošināšanas iemaksu kopējo likmi samazināt no 35,09% līdz 33,09%;

• Pakāpeniski tiek samazināta nekustamā īpašuma nodokļa likme no maksimālās likmes 4% 1999. gadā līdz vienotajai 1% likmei 2004. gadā. Ir paredzēts ar 2003. gadu no nekustamā īpašuma nodokļa apliekamā objekta izslēgt inženiertehniskās būves, zemi un ēkas apliekot ar nekustamā īpašuma nodokli pēc kadastrālās vērtības, piemērojot 1,5% likmi. Sākot ar 2004. gadu, zemi un ēkas paredzēts aplikt ar nodokli pēc kadastrālās vērtības, samazinot likmi no 1,5% līdz 1%.

Tādējādi tiek plānots, ka pakāpeniski samazinoties nodokļu slogam uzņēmējdarbībā, nodokļu īpatsvars (neieskaitot sociālās apdrošināšanas iemaksas) IKP kritīsies no 21,7% 2001. gadā līdz 19,4% 2005. gadā. Savukārt sociālās apdrošināšanas iemaksu ieņēmumu īpatsvara IKP samazinājums tiek plānots no 10,2% 2001. gadā līdz 8,6% 2005. gadā. Iepriekšminēto ieņēmumu īpatsvara IKP samazinājuma pamatā ir sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes samazināšana, kā arī uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes samazināšana sākot ar 2002. gadu.

Netiešo nodokļu jomā Latvijas valdība darbojas saskaņā ar saistībām, ko tā ir uzņēmusies ES pievienošanās sarunās, t.i., saskaņā ar ES direktīvu prasībām harmonizēt normatīvos aktus pievienotās vērtības nodokļa un akcīzes nodokļa jomā. Tādējādi 2001. gada novembrī, pieņemot grozījumus likumā “Par pievienotās vērtības nodokli”, ir nodrošināta pilna atbilstība Eiropas Padomes 6. direktīvai, īpaši attiecībā uz atbrīvojumiem no aplikšanas ar pievienotās vērtības nodokli izņēmumiem. Ir paredzēts ar 2003.gadu ieviest samazināto pievienotās vērtības nodokļa likmi 9% apmērā, attiecinot to uz tām precēm un pakalpojumiem, kuri pašlaik ir atbrīvoti no aplikšanas ar pievienotās vērtības nodokli, bet kurām atbrīvojums nav pieļaujams. Atbilstošas izmaiņas ir veiktas arī akcīzes nodokļa normatīvajos aktos, izņemot akcīzes nodokļa likmes saskaņošanu cigaretēm. Kopš 1998.gada ir pieņemti vairāki likumi (“Par akcīzes nodokli naftas produktiem”, “Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem”, “Par akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem”, “Par akcīzes nodokli alum”), kas ievieš Eiropas Savienības normatīvo aktu prasības attiecībā uz akcīzes preču noliktavām, akcīzes nodokļa maksāšanas kārtību, akcīzes nodokļa nodrošinājumiem u.tml. Ar minētajiem likumiem pamatā ir ieviestas arī akcīzes nodokļa likmes, kas atbilst Eiropas savienības minimāli noteiktajam līmenim (izņemot akcīzes nodokli cigaretēm).

Akcīzes nodokļa likmes cigaretēm saskaņošanai ar Eiropas Savienības prasībām ir noteikts pārejas periods līdz 2009. gada 31. decembrim, jo likumdošana šajā jomā Eiropas Savienībā un Latvijā būtiski atšķiras un strauja jauno prasību ieviešana izraisītu ekonomiska rakstura sarežģījumus un valsts budžeta ieņēmumu būtiskas svārstības. Lai izvairītos no iepriekšminētajām problēmām, akcīzes nodokļa likmes cigaretēm saskaņošana notiks pakāpeniski. 2003.gadā ir plānots ieviest kombinēto akcīzes nodokļa likmi cigaretēm kā to prasa attiecīgās direktīvas. Kombinētā akcīzes nodokļa likme sastāvēs no specifiskā nodokļa, ko nosaka par cigarešu daudzumu, un procentuālā nodokļa, ko nosaka procentos no cigarešu mazumtirdzniecības cenas. Līdz 2009.gada 31.decembrim kombinētā akcīzes nodokļa likme pakāpeniski tiks paaugstināta, kamēr tā sasniegs direktīvās noteikto minimālo līmeni – 57% no vispieprasītākās cigarešu mazumtirdzniecības cenas (bet ne mazāk kā EUR 64 par 1000 cigaretēm).

3.1.2. Izdevumu politika

Vienlaicīgi ar mērķi nodrošināt stabilu makroekonomisko attīstību, veicināt investīciju piesaisti un prioritārajiem izdevumiem integrācijai ES un NATO, Latvijas valdība ir izvirzījusi mērķi samazināt valsts lomu ekonomikā. Valsts samazina savu lomu ieņēmumu pārdalē, tādā veidā nodrošinot Latvijas uzņēmējdarbības konkurētspēju pasaules tirgū. Tiek plānots, ka konsolidētā kopbudžeta ieņēmumu īpatsvars IKP samazināsies no 41,4% 2001. gadā līdz 38,6% 2005. gadā. Savukārt konsolidētā kopbudžeta izdevumu īpatsvaru IKP samazināsies no 43,0% 2001. gadā līdz 40,6% 2005. gadā. Izdevumu īpatsvara samazinājumu ietekmēs arī valsts budžeta programmu un apakšprogrammu izvērtējums, to optimizācija, kas ļaus atteikties no valdībai neraksturīgu funkciju finansēšanas. Liela uzmanība tiks pievērsta sociālās apdrošināšanas budžeta izdevumu pārskatīšanai un ilgtermiņā sociālās apdrošināšanas budžeta sabalansēšanai.

Latvijas valdība turpina uzsākto darbu pie vidēja termiņa budžeta plānošanas, liekot uzsvaru uz budžeta procesa optimizācijas nodrošināšanu un kā galīgo mērķi izvirzot ilgtermiņa budžeta plānošanas ieviešanu. 2001. un 2002. gadā Ministru kabinets pieņēma virkni dokumentu, kas paredz pasākumus valsts budžeta plānošanas un izdevumu vadības uzlabošanai: savlaicīga fiskālās politikas definēšana; jaunu programmu (projektu) izvērtēšanas kritēriju noteikšana; politikas plānošana vidējam termiņam un kārtējā gada budžeta prioritāšu aktualizēšana; nozares (ministrijas) darbības vidēja termiņa stratēģisko programmu izstrāde un stratēģiskās plānošanas sistēmas izveidošana, tādējādi nosakot institūciju darbības stratēģijas kā galveno instrumentu iestāžu vidēja termiņa darbības t.sk. finansu un politikas programmu plānošanai un atskaitīšanai par rezultātu; jauno politikas iniciatīvu sagaidāmo rezultātu rādītāju izstrāde un ieviešana.

Pakāpeniski ieviešot iepriekš minētos pasākumus, tiks pozitīvi ietekmēta valsts budžeta līdzekļu izmantošana un tiks nodrošināta valdības politisko prioritāšu īstenošana.

Lai nodrošinātu valsts politikas atbilstību valsts budžetā pieejamiem līdzekļiem, Ministru kabinetā tika apstiprinātas šādas valsts budžeta izdevumu prioritātes 2002. gadam:

• Valsts ārējā drošība un suverenitāte;

• Institucionālā sagatavotībai dalībai Eiropas Savienībā;

• Uz zināšanām balstītas sabiedrības veidošana;

• Līdzsvarota reģionu attīstība;

• Sociālā aizsardzība;

• Iekšējā drošība un indivīda tiesību aizsardzība.

Savukārt, valdība valsts budžeta izdevumu plānošanā 2003.gadam par budžeta pamatprioritātēm noteikusi — “Valsts ilglaicīgas drošības garantijas, piedaloties NATO” un “Institucionālā sagatavotība dalībai ES”.

Valdība ir izveidojusi saikni starp politikas pasākumiem, kas tiek plānoti katru gadu un vidēja termiņa valsts budžeta perspektīvu. Ministru kabinets ir akceptējis Finansu ministrijas izstrādāto “Makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas scenāriju 2003.–2007. gadam” un vienlaicīgi ir uzsākts darbs pie likumprojekta “Par valsts budžetu 2003. gadam” izstrādes.

3.1.3. Jūtīguma analīze

Galvenie faktori, kas tika ņemti vērā, izstrādājot valsts budžetu 2002. gadam, ir saistīti ar valsts budžeta prognozēto ieņēmumu neizpildi ekonomikas attīstības tempu samazināšanās rezultātā. Būtisks iespaids uz nodokļu ieņēmumiem ir ekonomiskās aktivitātes kritumam Eiropas Savienībā, iedzīvotāju ienākumu izmaiņām, izmaiņām iedzīvotāju patēriņa struktūrā, pasaules naftas cenām, ārvalstu valūtas kursam pret nacionālo valūtu un investīciju apjomiem.

Zemāka ekonomiskā aktivitāte, īpaši Eiropa Savienības valstīs, varētu negatīvi ietekmēt atsevišķas rūpniecības nozares. Tā rezultātā varētu samazināties ražošanas un eksporta apjomi. Šādā situācijā var prognozēt uzņēmēju peļņas kritumu, kas negatīvi ietekmēs uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumus. Tāpat var samazināties nodarbināto skaits, darba samaksa, kas atspoguļosies iedzīvotāju pirktspējas un dzīves līmeņa krišanā. Ražošanas apjomu sašaurināšanās rezultātā tik strauji nepieaugs arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksu ieņēmumi.

Svarīgs faktors, kas ietekmē valsts ekonomisko attīstību, ir investīciju apjoms. No vienas puses valdība pēdējos gados lielu uzmanību ir pievērsusi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai un nodokļu sloga samazināšanai, kas rada labus priekšnoteikumus turpmākai investīciju piesaistei. Tomēr no otras puses valsts īpašuma privatizācija ir beigu posmā, tā rezultātā ir nepieciešams nodrošināt pietiekamu ilgtermiņa ārvalstu tiešo investīciju plūsmu, lai nesamazinātos ražošanas apjomi, un netiktu negatīvi ietekmēti galvenie nodokļu ieņēmumi.

Gadījumā, ja budžeta ieņēmumi ekonomisko faktoru negatīvas ietekmes rezultātā būs zemāki nekā plānots, tiks izskatīta iespēja samazināt valsts budžeta izdevumus. 

3.2. Valsts parāda vadība

3.2.1. Valsts parāda vadības institucionālā atbildība

Saskaņā ar likumu “Par budžetu un finansu vadību” finansu ministrs ir pilnvarots valsts vārdā gadskārtējā valsts budžeta likumā apstiprinātajos apmēros ņemt aizņēmumus valsts budžeta fiskālā deficīta finansēšanai, valsts parāda refinansēšanai un citiem gadskārtējā valsts budžeta likumā noteiktiem mērķiem, kā arī, gadskārtējā valsts budžeta likuma ietvaros, izsniegt valsts galvojumus, kas uzliek netiešās saistības valsts budžetam. Saskaņā ar finansu ministra pilnvarojumu valsts parāda vadību veic Valsts kase, kas ir finansu ministram pakļauta institūcija.

Realizējot valsts parāda vadības funkciju Valsts kase analizē finansu riskus, veic finansu tirgus izpēti, izstrādā valsts parāda vadības stratēģiju vidējam termiņam un resursu piesaistīšanas plānu kārtējam budžeta gadam un atbilstoši tiem nodrošina valsts aizņēmuma vērtspapīru un obligāciju emisiju un aizņēmumu līgumu sagatavošanu, nodrošina līgumu oriģinālu uzglabāšanu, valsts vārdā noslēgto aizņēmumu, aizdevumu un sniegto galvojumu uzskaiti un nodrošina valsts parāda apkalpošanas maksājumu savlaicīgu veikšanu.

3.2.2. Valsts parāda dinamika un parāda vadības politika

Latvijas valsts parāds, salīdzinot ar pasaulē pastāvošo praksi, ir relatīvi neliels — saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes, Finansu ministrijas un Valsts kases sagatavoto un 2002. gada martā Eirostatam iesniegto valdības deficīta un parāda notifikāciju 2001. gada beigās tas bija 757,7 milj. latu liels jeb 16,0% apmērā no IKP. Analizējot valsts parāda attīstības dinamiku, jāatzīmē, ka salīdzinoši liels parāda pieaugums bija 1999. gadā, kas bija saistīts ar Krievijas 1998. gada finansu krīzes radīto budžeta ieņēmumu kritumu un tā izraisīto fiskālo deficītu, kura segšanai tika emitētas eiroobligācijas 225 milj. EUR apmērā. Tāpat salīdzinoši liels parāda pieaugums bija 2001. gadā, kas ir saistīts ar gada beigās veikto 200 milj. EUR eiroobligāciju emisiju 2002. gada budžeta deficīta finansēšanai. 

Konsolidētais valsts parāds (nominālā vērtība gada beigās)*

(milj. latu)

	1998	1999	2000	2001
Valsts budžeta deficīts	–25,130	–207,397	–118,831	–75,518
Vispārējās valdības konsolidētais bruto parāds	381,987	533,945	602,316	757,702
% pret IKP	10,6%	13,7%	13,9%	16,0%
Centrālās valdības parāds	376,651	517,560	565,687	705,531
% pret IKP	10,5%	13,2%	15,0%	15,8%

 

* Saskaņā ar 2002. gada Notifikācijas datiem, pēc ESA 95

Kopējo centrālās valdības parādu veido iekšējais parāds un ārējais parāds. Valsts parāda vadības politika attiecībā uz valsts ārējā un iekšējā parāda sadalījumu paredz palielināt nacionālā valūtā atmaksājamo aizņēmumu apjomu, attīstot ilgāka termiņa finansu resursu bāzi, lai izvairītos no zaudējumiem, kas var rasties valūtu riska ietekmē. Iekšējais parāds 2001. gada beigās bija 257,8 milj. latu, un tā īpatsvars kopējā centrālās valdības parāda portfelī bija 36 procenti. Ārējais parāds bija 460,6 milj. latu — attiecīgi 64% no kopējā parāda. 2001. gada pirmajā pusē tika veikta 60 milj. latu vidēja termiņa iekšējā aizņēmuma obligāciju emisija, kā rezultātā tika būtiski pazemināts likviditātes līmenis iekšējā naudas tirgū un cēlās resursu cena iekšzemes finansu tirgū. Ar to saistīta ārējā parāda īpatsvara palielināšanās veicot iepriekšminēto eiroobligāciju emisiju 2001. gada novembrī, izmantojot starptautiskajos finansu kapitāla tirgos fiksēto salīdzinoši zemo finansu resursu cenu.

Nekonsolidētais Centrālās valdības parāds (2002. gada notifikācijas dati)

(milj. latu)

	1998	1999	2000	2001
Centrālās valdības parāds	376,651	519,260	575,842	718,385
Iekšējais parāds	145,091	158,217	225,854	257,804
% no kopējā parāda	39%	30%	39%	36%
Ārējais parāds	231,560	361,043	349,988	460,581

 

Atbilstoši Valsts parāda vadības stratēģijai ārējā parāda valūtu kompozīcija tiek veidota, ņemot vērā pastāvošo Latvijas Bankas valūtas kursa politiku, kas realizē lata piesaisti pie SDR. Valūtas riska samazināšanas nolūkā valsts ārējais parāds pēc iespējas tiek denominēts SDR vai tajā ietvertajās valūtās atbilstoši to proporcijām valūtu grozā. Latvijai pievienojoties Eiropas Savienībai, lats tiks piesaistīts eiro, tāpēc tiek pieļauta novirze no valūtu kompozīcijas etalona eiro virzienā. 

Ārējais parāds sadalījumā pa valūtām un procentu likmēm 31.12.2001.

(milj. latu)

	CHF	DKK	SDR	JPY	SEK	USD	EUR	Kopā	Procentos
Bezprocentu	0,00	0,01	0,00	0,00	0,00	5,57	0,00	5,58	1,2%
Fiksētā	0,00	0,00	0,00	20,22	0,00	5,45	274,10	299,77	65,6%
Peldošā	0,26	0,69	15,24	0,00	0,18	120,86	14,11	151,34	33,1%
Ārējais parāds	0,26	0,71	15,24	20,22	0,18	131,88	292,11	460,58	100%
Procentos no kopsummas	0,1%	0,2%	3,3%	4,4%	0,0%	28,9%	63,1%	100%

 Stabilas valsts parāda apkalpošanas izmaksas var nodrošināt aizņēmumi ar fiksētu likmi, jo tādējādi tiek izslēgta iespēja, ka tirgus likmju svārstību rezultātā valsts parāda procentu izmaksas būs augstākas nekā plānots. Tomēr, pastāvot normālai peļņas līknei, valsts parāda apkalpošanas izmaksas ilgākam laika periodam fiksētās likmes gadījumā var būt pārāk augstas. Turklāt, fiksējot likmes ilgākam laika periodam, tiek izslēgta iespēja attiecīgajā laika periodā samazināt valsts parāda apkalpošanas izmaksas, likmēm finansu tirgū samazinoties. Valsts parāda vadības politika, lai panāktu stabilas valsts parāda apkalpošanas izmaksas, paredz vismaz 60% no valsts parāda fiksēt procentu likmi. Procentu likmēm finansu tirgos esot relatīvi zemā līmenī, valsts parāda vadības stratēģija paredz resursu piesaisti ar fiksētas likmes aizņēmumiem un iespēju atbilstoši paaugstināt fiksētās likmes vēlamo īpatsvaru valsts parāda portfelī.

Kopējā centrālās valdības parāda vidējais ilgums 2001. gada 31. decembrī palielinājās līdz 4,53 gadiem salīdzinājumā ar 3,71 gadu 2000. gadā. Fiksētās likmes parāda īpatsvars parāda portfelī 2001. gadā bija 76% salīdzinājumā ar 57% 2000. gadā.

3.2.3. Valsts parāda saistību maksājumi

Parāda pieauguma dinamika, atspoguļojas arī tā apkalpošanas izmaksās. 2001. gadā parāda apkalpošanas izdevumi saglabājās 2000. gada līmenī — valsts parādam 50,6 milj. latu 2000. gadā un 52,8 milj. latu 2001. gadā, centrālās valdības parādam attiecīgi 39,1 milj. latu un 39,3 milj. latu. 2001. gada pirmajā pusē tika veiktas jaunas vidēja termiņa obligāciju emisijas, kā rezultātā būtiski pazeminājās likviditātes līmenis iekšējā naudas tirgū un valsts īstermiņa parādzīmju izsolēs palielinājās vidējās diskonta likmes (piem., vidējā svērtā diskonta likme 3 mēnešu parādzīmēm pieauga līdz 5,78% 2001. gadā salīdzinājumā ar 4,31% 2000. gadā). Vidēja termiņa obligāciju peļņas likmes 2001. gadā būtiski nemainījās — trīs gadu obligāciju ienesīgums līmenis palika iepriekšējā līmenī, bet piecu gadu obligāciju likmes pat samazinājās — vidēji par 100 bāzes punktiem fiksējoties zem 8% atzīmes.

Ārējā parādā 2001. gadā 40% no parāda apkalpošanas maksājumiem veidoja 1999. gadā emitētās eiroobligācijas kupona maksājums (kupona likme 6,25%) un 28% maksājumi par Pasaules Bankas mainīgās likmes aizņēmumiem.

Sagaidāms, ka 2002. gada centrālās valdības parāda apkalpošanas izdevumi pieaugs par apmēram 6 milj. latu, un tas galvenokārt būs saistīts ar 2001. gadā veikto 7 gadu eiroobligāciju emisiju (kupona likme 5,375%). 2002. gadā rīkotajā valsts iekšējā aizņēmuma vērtspapīru izsolē vidējā procentu likme īstermiņa parādzīmēm ievērojami samazinājās, kas pamatā saistās gan ar pieaugušo likviditāti iekšējā naudas tirgū, gan arī to, ka, pateicoties piesaistītajam finansu resursu apjomam no eiroobligāciju sekmīgas pārdošanas 2001. gada nogalē, īstermiņa parādzīmju izsoles tiek rīkotas reti. Pateicoties labvēlīgajiem apstākļiem iekšējā naudas tirgū un augstai investoru interesei ieguldījumiem valsts vērtspapīros, būtisks procentu likmju samazinājums notika arī vidēja termiņa obligāciju izsolēs, kur vidējās peļņas likmes piecu gadu obligācijām sasniedza vēsturiski zemākos līmeņus 5,50% procentu apmērā. 

3.3. Deficīta finansēšana

Valsts kase pēc gadskārtējā valsts budžeta projekta sagatavošanas izstrādā attiecīgā budžeta gada finansu resursu piesaistīšanas plānu ar mērķi nodrošināt valsts finansēšanas nepieciešamību atbilstoši valsts parāda vadības stratēģijai. Plānā tiek iekļauti konkrēti pasākumi finansēšanas nepieciešamības nodrošināšanai, valsts parāda vadības mērķu sasniegšanai un uzdevumu izpildei kārtējā budžeta gadā.

Lai noteiktu kopējo finansēšanas nepieciešamību, izvērtētu likviditātes un finansu tirgu riskus un izvēlētos finansēšanai piemērotākos finansu instrumentus, ir izstrādāts resursu piesaistīšanas plāns 2002. gadam, kurā analizēti likumā “Par valsts budžetu 2002. gadam” ietvertie riska faktori, uzņemtās valsts parāda saistības un noteikta kopējā finansēšanas nepieciešamība. Pēc veiktās finansēšanai pieejamo instrumentu un risku analīzes pieņemts lēmums, ka 2002. gadā finansēšanas nepieciešamības nodrošināšanai galvenokārt tiks izmantoti valsts iekšējā aizņēmuma finansu instrumenti, vienlaikus apgūstot arī starptautisko finansu institūciju resursus saskaņā ar iepriekš noslēgtajiem līgumiem 15 milj. latu apmērā.

Resursu piesaistīšanai iekšējā finansu tirgū plānots izmantot gan valsts iekšējā aizņēmuma īstermiņa parādzīmju — trīs un sešu mēnešu, viena gada parādzīmju — emisiju, gan arī vidēja termiņa — trīs un piecu gadu — obligāciju emisiju. Sagaidāms, ka arī turpmākajās izsolēs valsts iekšējā aizņēmuma procentu likmes saglabāsies salīdzinoši zemos līmeņos un, ilgstoši saglabājoties stabilitātei iekšējā naudas tirgū, vēl nedaudz samazināsies — vidēji par 10–30 bāzes punktiem. Taču jūtīgākās — īstermiņa naudas tirgus procentu likmes varētu atkal būtiski svārstīties gadījumā, ja iekšējā naudas tirgus kapacitātes robeža tiks pārsniegta. Tādēļ valsts iekšējā aizņēmuma vidēja termiņa obligāciju pārdošana turpmāk tiks realizēta emisijas programmas ietvaros, kas paredz kopējo obligāciju apjomu piedāvāt vairākās izsolēs pēc kārtas, tādā veidā mazinot strauju likviditātes līmeņa izmaiņu iespējamību iekšējā finansu tirgū. Īstermiņa parādzīmju emisijas apjomus plānots saglabāt 2001. gada līmenī, lielāko daļu no nepieciešamā finansējuma piesaistot ar vidēja termiņa obligāciju emisijām atbilstoši finansējuma plānā apstiprinātajam emisijas plānam. Šādā veidā tiks palielināts fiksētas likmes un iekšējā parāda īpatsvars kredītportfelī un pagarināts valsts parāda vidējais garums.

Starptautiskajos finansu tirgos Latvija līdz šim ir bijusi oportūnisks aizņēmējs un periodiski izmantojusi labvēlīgu tirgus situāciju, emitējot eiroobligācijas atbilstoši vidēja termiņa aizņemšanās nepieciešamībai. Vidējā termiņā tiks saglabāta šāda aizņemšanās stratēģija, galveno akcentu liekot uz iespējām aizņemties iekšējā finansu tirgū un iekšējā tirgus attīstību, vienlaikus nodrošinot pastāvīgas aizņemšanās iespējas starptautiskajos finansu kapitāla tirgos saskaņā ar prognozēto vidēja termiņa finansēšanas nepieciešamību. 2004. gadā dzēšamās eiroobligācijas plānots refinansēt ar jaunu obligāciju emisiju. Uzsāktas sarunas ar Eiropas Investīciju banku par kredītlīnijas noslēgšanu valsts investīciju programmas projektu finansēšanai.

Atbilstoši fiskālās politikas virzieniem, kas paredz vidēja termiņā tuvoties sabalansētam budžetam, tiek prognozēts, ka centrālās valdības parāda pieauguma tempi, sākot ar 2004. gadu, samazināsies un tā attiecība pret IKP nostabilizēsies 17% līmenī. 

Parāda prognoze (milj. latu)

	2002	2003	2004	2005
Centrālās valdības parāds	809,5	955,0	1076,0	1143,9
% pret IKP	15,8%	17,1%	17,7%	17,3%
Iekšējais parāds	330,8	406,1	482,1	559,3
% no kopējā parāda	40,9%	42,5%	44,8%	48,9%
Ārējais parāds	478,7	548,9	593,9	584,63

 Realizējot aizņemšanās scenāriju, vienlaikus tiks nodrošināts vienmērīgs un sabalansēts iekšzemes vērtspapīru emisijas grafiks, kā arī nodrošināta iespēja finansēties no alternatīviem finansu avotiem ārējā finansu tirgū. 

3.4. Fiskālie riski

Valsts finansu stāvokli ietekmē arī dažādi fiskālie riski. Viens no fiskālo risku avotiem ir valsts netiešās saistības. Valsts netiešās saistības, kas izriet no izsniegtajiem valsts galvojumiem, saskaņā ar Finansu ministra pilnvarojumu tiek uzskaitītas un uzraudzītas Valsts kasē. Atbilstoši valsts parāda vadības stratēģijai un galvojumu izsniegšanas kārtībai, Valsts kases sistēmās tiek reģistrēti galvotā aizņēmuma maksājumi, no aizņēmēja pieprasīta maksātspēju raksturojoša informācija un izvērtēts kredītrisks. 2001. gada 31. decembrī Valsts galvojumi bija izsniegti kopsummā par 181,1 milj. latu, no tiem 102,5 milj. latu valsts uzņēmumiem, 67,9 milj. latu pašvaldībām, pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem un tikai 10,7 milj. latu privātajiem uzņēmumiem. Valsts izsniegto galvoto aizdevumu uzņēmējsabiedrībām un pašvaldībām atlikums 2001. gada beigās bija 89,3 milj. latu, kas veidoja 1,8% no IKP.

Fiskālie riski var rasties arī dažādu ekonomisko ietekmju rezultātā. Ekonomisko procesu ietekme uz valsts budžeta stāvokli ir apskatīta nodaļā “Jūtīguma analīze” (3.1.3).

Līdztekus ekonomiskajiem faktoriem, valsts budžeta situāciju var ietekmēt arī citi ārējās vides faktori — sociālie, politiskie, juridiskie. Tā, piemēram, iepriekš ir grūti prognozēt, cik lielas izmaksas no valsts budžeta varētu prasīt starptautiskās tiesvedības lēmumi. 

4. Strukturālās reformas

4.1. Privātais sektors un uzņēmējdarbības vide

4.1.1. Privatizācija

Pašreizējā situācija un politika

Privatizācijas process Latvijā tika uzsākts 1991. gadā, un tā galvenais mērķis bija samazināt valsts līdzdalību tautsaimniecībā un radīt labvēlīgu vidi privātā kapitāla un privātās iniciatīvas attīstībai. Privatizācijas procesā tika izmantoti dažādi privatizācijas paņēmieni. Emitējot privatizācijas sertifikātus, privatizācijā tika iesaistīti arī valsts iedzīvotāji.

Valsts mazo un vidējo uzņēmumu nodošana privatizācijai ir pabeigta. Lielo valsts uzņēmumu (VAS “Latvijas kuģniecība”, A/S “Latvijas gāze”, SIA “Lattelekom” un A/S “Ventspils nafta” valsts kapitāla daļa) privatizācijā:

• apstiprināti VAS “Latvijas kuģniecība” privatizācijas noteikumi (2002. gada aprīlī par privatizācijas sertifikātiem pārdoti 64 milj. akciju (32% no pamatkapitāla), 2002. gada jūnijā 51% no akcijām tika pārdotas izsolē Rīgas Fondu biržā);

• SIA “Lattelekom” valsts kapitāla daļas privatizācijas darbības apturētas saistībā ar privātā dalībnieka TILTS Communications starptautiskās arbitrāžas tiesā pret Latvijas valsti iesniegto prasību par it kā esošo SIA “Lattelekom” dalībnieku parakstītā Jumta līguma nosacījumu nepildīšanu;

• sekmīgi notika A/S “Latvijas gāze” valstij piederošo akciju pārdošana (valsts kapitāla daļa 2001. gadā šajā sabiedrībā samazinājusies līdz 3 procentiem).

Ir paātrināta valstij piederošo zemesgabalu privatizācija. 2001. gadā noslēgti 876 pirkuma līgumi (2000. gadā — 757). Pašvaldību privatizācijas komisijas 2001. gadā ir privatizējušas 254 pašvaldību zemesgabalus (2000. gadā — 292). 2001. gadā turpinājās zemes reforma (par privatizācijas sertifikātiem nopirkti 1135 tūkst. ha valsts zemes, tajā skaitā, 2001. gadā — 122 tūkst. ha).

Saskaņā ar Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas datiem, līdz 2001. gada 31. decembrim valstī privatizācijai piedāvāti 477 177 valsts un pašvaldību dzīvokļi, kas ir 95,5% no kopējo dzīvokļu skaita, t. sk. 2001. gadā — 28 753 dzīvokļi. Līdz 2001. gada 31. decembrim valstī privatizēti 361 819 valsts un pašvaldību dzīvokļi, kas ir 72,4% no kopējā dzīvokļu skaita.

Politikas virzieni

2002.–2003. gadā galvenie privatizācijas politikas virzieni būs:

• lielo valsts uzņēmumu privatizācijas pabeigšana;

• maksātnespējīgo valsts uzņēmumu likvidācijas pabeigšana;

• zemes privatizācijas pabeigšana;

• valsts dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšana.

Galvenais uzdevums ir nodrošināt caurskatāmu privatizācijas procesu, kas dotu maksimāli iespējamo labumu Latvijas ekonomikai. Tā panākšanai ir piesaistīti starptautiskie konsultanti, kas palīdzēs izstrādāt privatizācijas plānu katram lielajam uzņēmumam.

Saskaņā ar “Enerģētikas likumu” nav privatizējama VAS “Latvenergo”. Atbilstoši “Publisko aģentūru likumam” Ministru kabinets līdz 2002. gada beigām izvērtēs iespējas atlikušos valsts uzņēmumus pārveidot par valsts aģentūrām vai pārveidot par valsts kapitālsabiedrībām saskaņā ar Komerclikumu (stājas spēkā 01.01.2002.) vai tos likvidēt.

Privatizācijas politikā, saglabājot iepriekš izvirzītos mērķus, notiek privatizācijas procesa beigu posma organizatoriskā pilnveidošana. 2002. gadā plānots uzsākt Privatizācijas aģentūras likvidāciju, atsevišķas funkcijas nodot citām valsts institūcijām, piemēram, privatizācijas noteikumu un pirkuma līgumu izpildes kontroli Latvijas Attīstības aģentūrai.

4.1.2. Konkurences politika

Pašreizējā situācija un politika

Konkurences politikas uzdevums ir nepieļaut tirgus koncentrācijas līmeni, kas var būt kritisks patērētājam, radot dominējošus uzņēmumus un tirgus struktūru, kas nenodrošina pietiekami efektīvu konkurenci.

Konkurences politikas pamatu Latvijā veido normatīvo aktu bāze, kas līdzīgi Eiropas Savienībā un citās OECD valstīs piemērotajām konkurences tiesību normām nosaka:

• aizliegto vienošanos — līgumu starp uzņēmumiem, to saskaņotas darbības un uzņēmumu apvienību lēmumu, kuru mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana, kavēšana vai deformēšana tirgū, sniedzot šādu vienošanos neizsmeļošu uzskaitījumu — pasludināšanu par automātiski spēkā neesošām. Tai pašā laikā likums paredz, ka aizliegumu var nepiemērot, ja vienošanās sniedz ievērojamu labumu ražošanai, tirdzniecībai, ekonomiskajam progresam vai patērētājam un neizslēdz konkurenci tirgū vispār;

• uzņēmumu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu tirgū. Aizlieguma piemērošanā nekādi izņēmumi nav paredzēti;

• kārtību, kādā tiek kontrolēta uzņēmumu apvienošanās (koncentrācija), kādas darbības ir uzskatāmas par apvienošanos, pie kādiem kritērijiem uzņēmumu pienākums ir ziņot uzraudzības institūcijai par paredzēto apvienošanos, pēc kādiem kritērijiem vadās uzraudzības institūcija, atļaujot vai aizliedzot apvienošanos.

Normatīvā bāze paredz konkurences uzraudzības sistēmas caurskatāmību, uzliek par pienākumu uzraudzības institūcijai uzklausīt iespējamo pārkāpēju un arī citu tirgus dalībnieku viedokli, publicēt lēmumus.

Konkurences politikas stūrakmens ir likuma piemērošanas efektivitāte, nodrošinot tiesības ikvienam tirgus dalībniekam veikt uzņēmējdarbību brīvas un vienlīdzīgas konkurences apstākļos. Uzraudzības funkcijas realizē Konkurences padome, kurai kā valsts pārvaldes institūcijai likums uzliek tiesības un pienākumus, kā arī nosaka atbildību konkurences uzraudzības jomā.

 Konkurences padomes statusu, struktūru un funkcijas nosaka Konkurences likums. Saskaņā ar šo likumu Konkurences padome ir valsts iestāde, kas atrodas Ekonomikas ministrijas pārraudzībā. Konkurences padomes darbības tiesiskais pamats ir

• Latvijas Republikas Satversme,

• starptautiskie līgumi,

• Konkurences likums un Reklāmas likums,

• citi Latvijas Republikas likumi un normatīvie akti.

1997. gada Konkurences likums būtiski paplašināja konkurences aizsardzības institūcijas tiesības un noteica kārtību, kādā pieņemami lēmumi par konstatētajiem pārkāpumiem un vainīgo personu sodīšanu, kā tas ir paredzēts Eiropas Savienības valstīs. Tomēr šī likuma piemērošanas prakse vairāku gadu laikā atklāja atsevišķu tā definīciju un normu neatbilstību Eiropas Savienības tiesību normām un faktiskajai situācijai Latvijas tautsaimniecībā. Lai novērstu atklātos trūkumus, tika izstrādāts un 2001. gadā pieņemts jauns Konkurences likums, kas stājās spēkā 2002. gada 1. janvārī, kam seko attiecīgas sekundārās likumdošanas aktu izmaiņas. Ir prognozējams, ka jaunais Konkurences likums, kas izstrādāts atbilstoši Eiropas Savienības tiesību normām un satur daudzus būtiskus labojumus attiecībā uz tajā izmantotajām definīcijām, izmaiņām sodu sankciju piemērošanā u. c., ievērojami veicinās efektīvāku konkurences politikas īstenošanu Latvijā.

Latvijā ir sasniegts būtisks progress konkurences politikas realizēšanā — izveidota likumdošanas bāze un darbojas uzraudzības institūcija. Tomēr progresu objektīvi varēs novērtēt tikai ilgtermiņā, analizējot likumu piemērošanas efektivitāti gan pēc atklāto pārkāpumu skaita, gan tiesvedības procesu rezultātiem, gan arī analizējot konkurences ieviešanas un attīstības rezultātus tautsaimniecības sektoros, kuros dažādu administratīvo un citu ierobežojumu dēļ pastāv augsta tirgus koncentrācija.

Būtisks priekšnoteikums konkurences politikas realizācijā ir tirgus dalībnieku izpratne par konkurences politikas mērķiem un iespējām nodrošināt aizsardzību pret nelikumīgām darbībām. Sistemātiska uzraudzības institūcijas darbības atspoguļošana sabiedriskās saziņas līdzekļos pēdējo gadu laikā ir ievērojami uzlabojusi uzņēmēju zināšanas par savām tiesībām konkurences aizsardzības jomā. Sniegto konsultāciju un skaidrojumu apjoms un informācija sabiedriskās saziņas līdzekļos ir bijis arī kā preventīvs pasākums, lai novērstu iespējamos pārkāpumus un administratīvā procesa uzsākšanu, kā rezultātā tiktu patērēti gan sabiedriskie, gan privātie resursi.

Konkurence ar atšķirīgiem koncentrācijas līmeņiem pastāv pārsvarā visos tautsaimniecības sektoros, kuros neeksistē tehnoloģiska rakstura vai likumdošanas ierobežojumi. Izņēmums ir sektori, kuros darbojas t. s. dabīgie monopoli. Šajos sektoros, ņemot vērā objektīvus apstākļus (nenodalītā infrastruktūra, tirgus kapacitāte, tehnoloģiskie risinājumi, apjoma efekts) ir ierobežota konkurences attīstība. Attīstoties tehnoloģiskajām iespējām un nodrošinot arī likumdošanā šo sektoru atvēršanu brīvai konkurencei, ir iespējams panākt konkurences ieviešanu dabīgo monopolu darbības sfērā. Viens no konkurences politikas uzdevumiem ir veicināt monopolsektoru atvēršanu konkurencei, kas nodrošinātu efektivitātes palielināšanos šajos tautsaimniecības sektoros un no tā izrietošu monopolcenu īpatsvara samazināšanos ražošanas izmaksās. Tas pozitīvi ietekmētu katras nozares un arī visas tautsaimniecības konkurētspēju, kas ir būtisks rādītājs Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā.

Liela loma konkurences attīstībā būs vispārējiem ekonomikas globalizācijas procesiem, kas, ņemot vērā Latvijas plānoto iekļaušanos šajos tirgus integrācijas procesos, ietekmēs tirgus atvērtības pakāpi. Šo procesu rezultātā saasināsies konkurence Latvijas tirgū, ko tikai nosacīti varēs uzskatīt par iekšējo tirgu. Uzņēmējiem būs jāiztur konkurences spiedieni, kas ekonomikas globalizācijas, kā arī ražošanas un pakalpojumu specializācijas rezultātā atsevišķās nozarēs būs īpaši izteikti. Šie procesi ir izaicinājums konkurences politikai, jo līdz ar to mainās tirgus struktūra un uzņēmumu darbības metodes. Iepriekšminētais veicina uzņēmumu konsolidāciju.

Apzinoties nepieciešamību kāpināt savas darbības efektivitāti, kā arī analizēt nozares, kuras potenciāli varētu visvairāk kropļot konkurenci, Konkurences uzraudzības institūcija ir formulējusi virkni savas darbības prioritāšu, kā svarīgākās no tām atzīmējot piecas savu aktivitāšu jomas:

• Iestādes administratīvās rīcībspējas stiprināšana (civildienesta ieviešana Konkurences padomē, iekšējo normatīvo dokumentu izstrāde, sabiedrisko attiecību pilnveidošana, darbinieku apmācība un kvalifikācijas celšana, sadarbības attīstība ar citu valstu konkurences uzraudzības institūcijām, interešu konflikta vadīšana un iespējamo korupcijas risku novēršana).

• Tirgus analīze augstas koncentrācijas tirgos un tirgos ar prognozējamu konsolidāciju (apdrošināšanas un banku pakalpojumi, telekomunikācijas, enerģētika, transporta pakalpojumi, cukura tirgus).

• Aizliegto vienošanos (karteļu) apkarošana (iekšējo normatīvo dokumentu izstrāde, starpvalstu izmeklēšanas prakses analīze).

• Reklāmas likuma piemērošanas prakses analīze.

• Tiesību aktu izstrāde un izvērtēšana (Konkurences likuma, sekundāro normatīvo aktu, citu tiesību aktu izvērtēšana konkurences aizsardzības un attīstības aspektā).

Viena no konkurences politikas sastāvdaļām ir valsts atbalsta kontrole. Valsts atbalsta kontroles politikas uzdevums ir noteikt pieļaujamos atbalsta mērķus, atbalstāmās izmaksas un maksimāli pieļaujamo atbalsta intensitāti, kā arī nodrošināt uzņēmējdarbības atbalsta kontroli, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz konkurenci un nepieļautu iespēju uzņēmumiem gūt ekonomiskas priekšrocības, saņemot nelikumīgu atbalstu.

Valsts atbalsta politikas sakārtošana Latvijai ir saistoša atbilstoši Latvijas un ES Brīvās tirdzniecības līguma prasībām (spēkā no 1995. gada 1. janvāra) un Eiropas Līgumam, kas no 1998. gada 1. februāra aizstāja Brīvās tirdzniecības līgumu. Arī citi Latvijas noslēgtie brīvās tirdzniecības līgumi paredz līdzīgus nosacījumus.

Vispārējos valsts atbalsta kontroles politikas principus Latvijā nosaka 1998. gada 26.februārī pieņemtais likums “Par uzņēmējdarbībai sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli”. Likums nosaka tās prasības un ierobežojumus, kuri valsts un pašvaldību institūcijām jāievēro, sniedzot atbalstu uzņēmumiem.

Latvijā valsts atbalsta kontroles normu piemērošana praksē ir viens no nosacījumiem, lai Latvija varētu veiksmīgi iekļauties Eiropas Savienības dalībvalstu saimē. Eiropas Savienībā spēkā esošo normu adekvātā piemērošanā būtu ieinteresēti galvenokārt Latvijas uzņēmēji, kuri saņem vai nākotnē plāno saņemt atbalstu no jebkādiem publiskiem finansu līdzekļiem (valsts, pašvaldību vai Eiropas Kopienas).

Lai nodrošinātu speciālo ekonomisko zonu un brīvostu atbalsta programmas darbības pilnīgu atbilstību valsts atbalsta kontroles normu prasībām, tika izstrādāts jauns likums “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās”, ko Saeima pieņēma 2001.gada 27.jūlijā, kā arī izdarīti nepieciešamie grozījumi likumā “Par uzņēmējdarbībai sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli”.

Kontroli par esošo valsts atbalsta kontroles normu ievērošanu veic Valsts atbalsta uzraudzības komisija (turpmāk – Komisija) — starpresoru institūcija, kura strādā atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātam nolikumam un kurai ir piešķirtas plašas pilnvaras tās funkciju īstenošanai.

Vissvarīgākās ir tās, ka Komisijai ir tiesības saņemt no visām valsts un pašvaldību institūcijām visu nepieciešamo informāciju, lai noskaidrotu, vai netiek plānots vai jau sniegts nelikumīgs valsts atbalsts uzņēmējiem, kā arī pieprasīt, lai valsts atbalsta saņēmējs atmaksātu nelikumīgi piešķirto atbalstu. Šādas tiesības Komisijai ir nepieciešamas, lai būtu iespējams novērst nelikumīga valsts atbalsta rezultātā radītos konkurences traucējumus.

Lai paaugstinātu caurspīdīguma līmeni valsts atbalsta lietās, Komisija katru gadu (sākot no 1997.gada) sagatavo ikgadēju pārskatu par valstī sniegto valsts atbalstu. Šādu pārskatu sagatavošana ir ļoti svarīga ne tikai starptautisko prasību izpildei (lai parādītu ārvalstu partneriem, ka pastāvošā valsts atbalsta politika neizkropļo konkurenci), bet arī valsts iekšējām vajadzībām – valsts atbalsta politikas efektivitātes izvērtēšanai, kā arī konkurences traucējumu novēršanai vietējā tirgū.

Politikas virzieni

Likumdošana konkurences aizsardzības jomā turpmāk būs balstīta uz līdzīga rakstura normām, kādas pastāv Eiropas Savienībā un citās OECD valstīs, kas realizē aktīvu konkurences aizsardzības politiku. Galvenie principi, kas arī turpmāk tiks ievēroti likumdošanā, ietvers:

• tirgus dalībnieku dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu;

• tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana, aizliegumu;

• tirgus koncentrācijas ierobežošanu, kontrolējot tirgus dalībnieku apvienošanās un saplūšanas procesus;

• negodīgas konkurences aizliegumu.

Tas nodrošinās vienādu pieeju konkurences aizsardzības pasākumu īstenošanā Latvijā un ievērojamā tirgus daļā, ko nākotnē veidos vairāk kā 500 milj. patērētāju Eiropas Savienības iekšējā tirgū.

Vienlaicīgi aktivizēsies Konkurences uzraudzības institūciju starptautiskā sadarbība, adekvāti tirgu integrācijas un uzņēmumu koncentrācijas procesiem.

Konkurences uzraudzības funkciju efektīva nodrošināšana eksteritoriālā (pārrobežu) mērogā ir viena no pastāvošajām problēmām, lai efektīvi vērstos pret ekonomikas globalizācijas rezultātā izveidotajiem transnacionāli dominējošiem uzņēmumiem vai to grupām, tai skaitā nelikumīgiem karteļiem, kā arī uzņēmumu apvienošanām, kuru sekas var atstāt negatīvu ietekmi uz konkrētiem tirgiem, ko nosacīti varētu izdalīt kā atsevišķu ģeogrāfisko teritoriju.

Latvijas Konkurences politikas uzdevums ir nodrošināt efektīvu uzraudzību iekšējā tirgū adekvāti tirgus integrācijas procesiem, veidojot divpusējos un piedaloties daudzpusējos konkurences tiesību aizsardzības instrumentos. Šādu starptautisku konkurences aizsardzības instrumentu radīšana Latvijai radītu iespēju aizsargāt tirgu no potenciāli dominējošu transnacionālo kompāniju darbības, kuru darbība ir pretrunā ar iekšējiem konkurenci regulējošiem normatīvajiem aktiem, bet kuru jurisdikcija nav pakļauta Latvijas konkurences uzraudzības institūcijas iedarbībai.

Sadarbība ar PTO, OECD, Eiropas Savienības, Baltijas valstu, kā arī NVS valstu konkurences uzraudzības institūcijām nodrošinās Latvijas iekļaušanos konkurences aizsardzības starptautiskās koordinācijas attīstības procesos un nākotnē nodrošinās modernu un efektīvu konkurences politiku, kas spēs aizsargāt patērētājus un vietējos uzņēmējus no sekām, ko izraisa pret konkurenci vērstas darbības.

Valsts atbalsta kontroles jomā ir plānots pieņemt Komercdarbības atbalsta kontroles likumu. Attiecīgais likumprojekts jau ir apstiprināts Ministru kabinetā un nosūtīts izskatīšanai Saeimā. Likuma nepieciešamību noteica tas, ka pēdējā laikā (īpaši 2000.un 2001.gadā) ir pieņemti daudzi jauni Eiropas Savienības normatīvie akti, kas reglamentē uzņēmējdarbības atbalsta kontroles jautājumus.

4.1.3. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana

Pašreizējā situācija un politika

Latvijā ekonomiski pamatota ir ierobežota konkurences attīstība atsevišķās tautsaimniecības nozarēs, kurās preču ražošanai un pakalpojumu sniegšanai ir nepieciešama sarežģīta infrastruktūra. Regulēšana ietver sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju darbības licencēšanu, sabiedrības interesēs nosakot prasības pakalpojumu (preču) kvalitātei, drošībai, stabilitātei, ietekmei uz vidi un cilvēku.

Valsts regulē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu šādās nozarēs: enerģētika (izņemot siltumapgādi, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija), telekomunikācijas, pasts un dzelzceļa transports. Pašvaldības savā administratīvajā teritorijā regulē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu šādās nozarēs: sadzīves atkritumu apsaimniekošana (izņemot sadzīves atkritumu pārstrādi), ūdensapgāde, kanalizācija un siltumapgāde, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija.

Valsts regulējamās nozarēs tiek izveidots vienots regulators – Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK). Pašvaldību regulējamās nozarēs sabiedriskos pakalpojumus regulē attiecīgās pašvaldības izveidota iestāde — regulators. Pašvaldība var noslēgt līgumu ar SPRK par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kā arī pašvaldības, savstarpēji vienojoties, var izveidot kopīgu pašvaldību regulatoru.

2001. gada 1. jūlijā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija uzsāka savu darbību un līdz 1. oktobrim pārņēma sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas funkcijas no Energoapgādes regulēšanas padomes, Dzelzceļa administrācijas, Telekomunikāciju tarifu padomes un Satiksmes ministrijas.

SPRK un pašvaldību regulatora funkcijās ietilpst regulējamo nozaru un tajās darbojošos uzņēmumu regulēšana, nosakot tarifu aprēķināšanas metodiku (šo funkciju nepilda pašvaldību regulators), apstiprinot tarifus, izsniedzot licences, veicot strīdu iepriekšēju ārpustiesas izskatīšanu, uzraugot sniegto pakalpojumu atbilstību licences nosacījumiem, noteiktām kvalitātes un vides aizsardzības prasībām. Pašvaldību regulējamās nozarēs tarifu aprēķināšanas metodiku nosaka Ministru kabinets pēc saskaņošanas ar pašvaldībām likumā “Par pašvaldībām” noteiktajā kārtībā.

2001. gadā tika izstrādāta SPRK darbības stratēģija un pamatprincipi regulēšanas funkciju veikšanai, nosakot vienotu pieeju metodiku izstrādei un licencēšanai, uzsākta sadarbība ar sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem, kā arī tika strādāts pie pakalpojumu kvalitātes prasībām. Papildus tam pastāvīgi tika īstenotas nozaru regulēšanas funkcijas un veiktas aktivitātes, kas saistītas ar iestādes izveidošanu, stiprināšanu un darbības nodrošināšanu.

Politikas virzieni

Līdz šim sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā dažādās nozarēs tika izmantotas atšķirīgas tarifu aprēķināšanas metodikas un regulēšanas pamatprincipi. Lai nodrošinātu vienotu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu visās nozarēs, SPRK visās regulējamās nozarēs realizēs vienādus regulēšanas principus un ievēros vienotu tarifu noteikšanas metodoloģiju.

2002. gada laikā SPRK izstrādās jaunu tarifu aprēķināšanas metodiku katram pakalpojumu sniegšanas procesa tehnoloģiskajam posmam, tādējādi veicinot caurskatāmu cenu noteikšanu visās regulējamās nozarēs. Tarifu griestu metodes pamatprincipu ievērošana visās regulējamās nozarēs ir viens no būtiskiem faktoriem stabilas, harmonizētas un ilgtspējīgas regulēšanas vides veidošanā. Vienotā tarifu metodika nodrošinās prognozējamas un ekonomiski pamatotas pakalpojumu cenas, kā arī stimulēs pakalpojumu sniedzējus inovatīvai darbībai un efektivitātes paaugstināšanai, tādējādi sekmējot ilgtspējīgu pakalpojumu pieejamību un to kvalitātes paaugstināšanu.

Telekomunikāciju jomā svarīgs notikums būs tirgus atvēršana 2003. gadā. Liberalizējot publiskā telekomunikāciju tīkla sektoru, tirgū varēs ienākt jauni dalībnieki, kuri varēs sniegt telekomunikāciju pakalpojumus. Tirgus atvēršanas nodrošināšanai regulēšanas jomā tiks izstrādāti Telekomunikāciju likumā noteiktie nepieciešamie noteikumi.

Kā solis ceļā uz Eiropas Savienības vienoto tirgu, ir Latvijas, Igaunijas un Lietuvas centieni izveidot vienotu Baltijas elektroenerģijas tirgu, veicinot arī “Latvenergo” reorganizācijas gaitu. Baltijas elektroenerģijas tirgus ļaus elektroenerģijas ražotājiem un lietotājiem izmantot liberalizēta tirgus priekšrocības, kurā lietotāji var brīvi vienoties par elektrības pirkšanu ar ražotāju vai tirgotāju ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā.

4.1.4. Bankrota procedūru regulējošā likumdošana

Pašreizējā situācija un politika

Maksātnespējas un bankrota procedūru problēmu loks un pasākumu kopums, kas būtu jāveic, lai uzlabotu valstī pastāvošās procedūras, tika iezīmēti Tieslietu ministrijas sagatavotajā “Maksātnespējas administrācijas koncepcijā” (turpmāk — koncepcija). Minēto koncepciju valdība akceptēja 2001. gada 10. jūlija sēdē (protokols Nr. 32, 25§). 2002. gadā problēmu loks ir saglabājies nemainīgs, jo tikai ar 2003. gadu ir paredzēta reformas pasākumu ieviešana praksē, bet līdz tam laikam tiks veikti nepieciešamie grozījumi normatīvajos aktos, kā arī jaunu normatīvo aktu pieņemšana.

Maksātnespējas jomā pašlaik ir sekojošas galvenās problēmas:

• Faktiski maksātnespējīgie uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības pastāv un piedalās aktīvajā uzņēmējdarbībā, radot zaudējumus valstij un citiem tirgus dalībniekiem.

Pēc aptuveniem datiem valstī ir vismaz 4000 šādu uzņēmumu — parādnieku, kuriem ir ievērojamas parādsaistības valstij un citām personām, un šīs parādsaistības reāli nav iespējams nokārtot. Parādsaistību apjoms un pašu parādnieku skaits pastāvīgi pieaug. Nav institūcijas, kas valsts līmenī uzņemtos virzīt maksātnespējas procesus, kontrolētu šo procesu gaitu valstī un veiktu pasākumus, kas nepieļautu, ka faktiski maksātnespējīgie uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības rada jaunus zaudējumus.

• Maksātnespējas process prasa ievērojamus izdevumus, taču nepastāv noteiktas kārtības izdevumu segšanā, kad maksātnespējas procesa virzītājs ir valsts (tās institūcijas).

Katras maksātnespējas lietas ierosināšanai un virzībai ir paredzēta valsts nodeva un administratora iecelšana. Administratoru var iecelt, ja persona piekrīt. Šodien ļoti retas ir situācijas, kad šāda piekrišana tiek dota, ja nav minimālo finansu līdzekļu maksātnespējas procesa izdevumu segšanai. Ievērojot valsts atbildību un līdzdalību uzņēmējdarbības vides sakārtošanā, virzot parādniekus uz maksātnespējas atzīšanu un izslēdzot tos no aktīvā tirgus dalībniekiem, valstij ir jāparedz konkrēti finansu līdzekļi un kārtība maksātnespējas procesu virzības finansēšanā gadījumos, kad pašam parādniekam šādu līdzekļu nav.

• Maksātnespējas procesu administrēšanā iesaistītām personām nav vienotas kvalifikācijas prasības.

Pašlaik likumdošanā noteiktais personu loks, kas var veikt maksātnespējas procesa administratora pienākumus ir visai plašs. Par tiem var būt gan profesionāļi (licencēti juristi, zvērināti advokāti un revidenti), gan pieredzējuši uzņēmumu vadītāji, gan juridiskas personas, kas sniedz audita pakalpojumus, gan valsts institūcijas.

Analizējot pastāvošo praksi, ir secināts, ka personai, kas veic administratora pienākumus ir jābūt zināšanām un pieredzei trīs jomās — jurisprudencē, uzņēmējdarbībā (uzņēmumu vadībā) un finansēs (grāmatvedībā). Šādām prasībām atbilst tikai personas, kurām ir pieredze vairāku uzņēmumu administrēšanā, taču šādu praksi var iegūt tikai ar gadiem, un nav iespējams kvalificēt administratora amatam personu, kurai šādas prakses vēl nav. Pie tam, prakse liecina, ka ir izteikta tendence palielināties juridisko personu skaitam, kas uzņemas administratora pienākumus. Ievērojot juridisko personu (galvenokārt, SIA) ierobežoto atbildību, iespēja pārraudzīt maksātnespējas administratora pienākuma veikšanu un prasīt atbildību no konkrētas personas par procesuālo jautājumu pārkāpumiem, samazinās līdz minimumam, un tas, savukārt, nav valsts un citu maksātnespējas procesa dalībnieku (kreditoru) interesēs.

• Nav noteiktas kārtības jautājumā par administratora iecelšanu un administratoru kvalifikācijas vērtējumam, ja konkrētajam maksātnespējas procesam piesakās vairāki administratora amata kandidāti.

Bieži ir situācijas, kad uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām, kurām nav aktīvu, par administratoriem nepiesakās neviena persona, tādā veidā kavējot parādnieka maksātnespējas atzīšanu un spiežot tiesu iecelt par administratoru valsts institūciju (parasti Uzņēmumu reģistru vai VID), kuras pamatfunkcijas nav administratora pienākumu veikšana.

Savukārt, gadījumos, kad par administratora amata kandidātu piesakās vairāki pretendenti (piemēram, piecas juridiskas personas), nav reglamentēti šo personu izvēles kritēriji.

• Maksātnespējīgo uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību darbinieku prasības netiek apmierinātas atbilstoši Eiropas Savienības direktīvas 80/987/EEC “Par dalībvalstu likumu saskaņošanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” prasībām.

ES direktīva nosaka, ka valstī ir jābūt vienotai kārtībai un garantiju sistēmai maksātnespējīgo darba devēju darbinieku prasību apmierināšanā. Līdz šim šādas kārtības nebija, it īpaši finansu līdzekļu avota un piešķiršanas jautājumā (darbinieku prasījumus apmierināja no Privatizācijas fonda līdzekļiem).

Politikas virzieni

Maksātnespējas procedūras reglamentēšanā un pastāvošo problēmu risināšanā 2002. gadā tiks veikti šādi pasākumi un pieņemti šādi normatīvie akti.

 Valsts aģentūras “Maksātnespējas administrācija” izveidošana (lēmums pieņemts ar Ministru prezidenta 2001. gada 27. decembra rīkojumu Nr.632) un darbības nodrošināšana.

Valsts aģentūra būs galvenā institūcija valstī, kas realizēs valsts politiku maksātnespējas procesa jomā, pildīs likumā “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”, likumā “Par darbinieku aizsardzību maksātnespējas gadījumā” un citos normatīvajos aktos noteiktās funkcijas, kā arī saistošajos dokumentos uzdotos pienākumus.

Grozījumi likumā “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” (pieņemti 2002. gada 13. jūnijā, spēkā no 2002. gada 1. jūlija, bet daļā — no 2003. gada 1. janvāra). Likuma grozījumi maksātnespējas procedūrā paredz:

• nodrošināt, ka maksātnespējas procesa administratori ir tikai fiziskas personas, kurām ir atbilstoša izglītība, pieredze un kuras ir saņēmušas atbilstošu sertifikātu; par administratoriem vairs nevarēs būt juridiskas personas;

• nodrošināt maksātnespējas procesa administratoru apmācību sertifikāciju, kā arī to darbības uzraudzību; minētā uzraudzība paredz, ka administratori par savu darbību atskaitīsies katru mēnesi;

• nodrošināt visus maksātnespējas procesus ar administratoriem; turpmāk tiesai, katrā maksātnespējas lietā, tiks nodrošināta apstiprināšanai kvalificēta administratora kandidatūra;

• nodrošināt darbinieku prasījumu segšanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem, kuru veidošanu nodrošina valsts;

• nodrošināt izdevumu segšanu maksātnespējas lietās, kur parādniekam nav aktīvu vai tie ir nepietiekami, lai realizētu maksātnespējas procesu;

• nodrošināt sūdzību par administratoru rīcību un lēmumiem izskatīšanu pirms to iesniegšanas tiesā, tādā veidā atvieglojot tiesu darbu un paātrinot pašu procesu;

• sadarbībā ar citām valsts un pašvaldību institūcijām virzīt faktiski maksātnespējīgo uzņēmumu atzīšanu par maksātnespējīgiem tiesā un to izslēgšanu no aktīvo uzņēmumu saraksta, tādā veidā uzlabojot uzņēmējdarbības vidi valstī;

• analizēt maksātnespējas procesus un spēkā esošo normatīvo aktu piemērošanu, virzīt nepieciešamos grozījumus maksātnespējas procesa uzlabošanai un kreditoru interešu aizsardzībai.

Visus augstāk minētos uzdevumus risinās jaunizveidotā valsts aģentūra “Maksātnespējas administrācija”, kuras uzdevumi un funkcijas ir nostiprināti jaunajos maksātnespējas likuma grozījumos.

 Grozījumi likumā “Civilprocesa likums”, kas, ievērojot grozījumus likumā “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”, tiks iesniegti izskatīšanai Ministru kabinetā 2002. gada III ceturksnī.

Galvenie grozījumi skars sekojošus maksātnespējas procedūras jautājumus:

• administratora iecelšana;

• administratora atcelšana;

• sūdzību par administratoru lēmumiem un rīcību izskatīšanu;

• kompetences pārdali, nododot atsevišķas funkcijas maksātnespējīgā uzņēmuma kreditoru sapulcei un v/a “Maksātnespējas administrācija”.

Kopumā, grozījumi Civilprocesa likumā atslogos tiesas darbu maksātnespējas jautājumos un paātrinās maksātnespējas lietu izskatīšanu tiesā.

 Likums “Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” (pieņemts 2001. gada 27. decembrī, stāsies spēkā no 2003. gada 1. janvāra). Likums paredz un nosaka:

• valsts garantijas darbinieku prasību apmierināšanā, ievērojot likumā noteiktos prasījuma priekšmetus un apmērus;

• darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļu veidošanu, to avotus;

• darbinieku, maksātnespējas procesa administratoru un v/a “Maksātnespējas administrācija” funkcijas darbinieku prasījumu apmierināšanā un darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļu turēšanā un izlietošanā, atbilstoši likuma mērķim.

Ievērojot Privatizācijas aģentūras likvidāciju, kas līdz šim nodarbojās ar darbinieku prasījumu izskatīšanu, un ES direktīvas nosacījumus, likums ievieš jaunu, noteiktu kārtību šajā jautājumā un garantē darbiniekiem to interešu aizsardzību. Līdz likuma spēkā stāšanās brīdim, Ministru kabinetā tiks izskatīti zemāk minētie normatīvie akti, kas nodrošinās likuma darbību, kā arī sagatavoti nepieciešamie procesuālie dokumenti v/a “Maksātnespējas administrācija” pienākumu veikšanai šajā jautājumā.

 Ministru kabineta noteikumi “Par darbinieku prasījumu iesniegšanas, izskatīšanas un apmierināšanas kārtību darba devēja maksātnespējas gadījumā”. Šie Ministru kabineta noteikumi tiks virzīti atbilstoši likumam “Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” un iesniegti izskatīšanai Ministru kabinetā 2002. gada III ceturksnī.

Jaunie noteikumi noteiks vienotu kārtību darbinieku prasījumu izskatīšanā un apmierināšanā (līdz šim valsts uzņēmumiem un statūtsabiedrībām bija vieni noteikumi, bet privātajiem — citi). Galvenie procedūras noteikumi būs sekojoši:

• darbinieku prasījumus pieņem, izskata un apkopo maksātnespējīgā darba devēja administrators;

• apkopotos darbinieku prasījumus administrators iesniedz ar pieteikumu v/a “Maksātnespējas administrācija”, kas tos noteiktā termiņā izskata;

• v/a “Maksātnespējas administrācija” no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem apmierina darbinieku prasījumus un kļūst par darba devēja kreditoru.

 Ministru kabineta noteikumi “Par uzņēmējdarbības riska valsts nodevu”. Šie Ministru kabineta noteikumi tiks virzīti atbilstoši likumam “Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” un likumam “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” un iesniegti izskatīšanai Ministru kabinetā 2002. gada III ceturksnī.

Akceptējot Maksātnespējas administrācijas koncepciju, Ministru kabinets vienlaicīgi arī nolēma, ka reformu veikšanai maksātnespējas un bankrota procedūru jomā būs savs finansu avots — ikgadējā uzņēmējdarbības riska valsts nodeva, kuru maksās visas personas, kas likumā noteiktā kārtībā varēs tikt atzītas par maksātnespējīgām.

Jaunā nodeva būs diferencēta, atkarībā no darbinieku skaita, un to izmantos trīs izdevuma sadaļu segšanai:

• darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļu veidošana;

• administrēšanas izdevumu segšana maksātnespējīgos uzņēmumos, kuros nav aktīvu vai tie ir nepietiekami, lai pabeigtu maksātnespējas procesu un bankrota procedūru;

• Maksātnespējas administrācijas darbības nodrošināšanai.

Uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apmērs tiks noteikts katru gadu, vienlaicīgi nosakot arī apmēru, kāds tiks ieskaitīts darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļu veidošanā.

Atbilstoši likumam “Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” un minētajiem jaunajiem noteikumiem, uzņēmējdarbības riska valsts nodevas daļa, kas veidos darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļus, tiks izmantota tikai darbinieku prasījumu apmierināšanai.

Ievērojot, ka tiek ieviesta jauna nodeva un uzņēmēji par to var izrādīt neapmierinātību, jāatzīmē, ka ieguvēji būs visi, jo uzlabosies kārtība maksātnespējas procesā, tiks samazināts risks attiecību veidošanai ar uzņēmumiem, kas ir faktiski ir maksātnespējīgi, tādā veidā izslēdzot jau iespējamos zaudējumus, kā arī būs iespēja bez maksas saņemt nepieciešamā apjomā informāciju par maksātnespējas procesiem valstī.

 Ministru kabineta noteikumi “Par maksātnespējas procesa administratoru sertifikāciju”. Šie Ministru kabineta noteikumi tiks virzīti atbilstoši likumam “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” un iesniegti izskatīšanai Ministru kabinetā 2002. gada III ceturksnī.

Jaunie noteikumi paredzēs:

• kvalifikācijas prasības administratora amata pretendentiem sertifikāta saņemšanai;

• prasības zināšanu pārbaudei administratora sertifikāta saņemšanai;

• sertifikātu izsniegšanas, pagarināšanas un anulēšanas kārtību;

• administratoru reģistra vešanas kārtību;

• administratoru pienākumus, saistībā ar sertifikāta saņemšanu.

Ievērojot likuma “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” noteikumus, no 2003. gada 1. janvāra par konkrēta maksātnespējīga uzņēmuma administratoru tiesā varēs tikt apstiprināts tikai tāda persona, kurai izsniegts maksātnespējas procesa administratora sertifikāts. Tādā veidā tiks celts administratoru kvalifikācijas līmenis, ievērojot vienādas prasības visiem pretendentiem.

Savukārt, valstij un citām personām, ievērojot paredzēto administratoru darbības uzraudzības kārtību, būs pieejama informācija par to — kādi un kādā stadijā ir maksātnespējas procesi valstī, kas ir šo procesu administrators, kur un kā ar to var sazināties.

 Tieslietu ministrijas izveidota darba grupa maksātnespējas procesu reglamentējošās likumdošanas trūkumu apzināšanai un priekšlikumu virzīšanai. Šī darba grupa (tajā skaitā v/a “Maksātnespējas administrācijas” pārstāvji), pēc TM iniciatīvas, pastāvīgi strādās ar 2002. gada jūliju. Darba grupa analizēs visu normatīvo aktu un civilprocesuālo normu, kas skar maksātnespējas un bankrota procedūras, atbilstību pastāvošai praksei, ES direktīvu prasībām, valsts un uzņēmēju interesēm, tajā skaitā augstāk minētos normatīvos aktus un ar tiem saistītos, kā arī apkopos pieredzi, realizējot Maksātnespējas administrācijas koncepcijā noteiktos mērķus.

4.1.5. Uzņēmējdarbības un inovāciju attīstības politika

Pašreizējā situācija un politika

Uzņēmējdarbības attīstības politikas galvenais uzdevums ir nodrošināt uzņēmējdarbības veikšanai labvēlīgu vidi. Inovāciju attīstības politikas uzdevums ir palielināt zināšanu izmantošanu uzņēmējdarbībā, tā veidojot uz zināšanām balstītu ekonomiku, kas ir ilgtermiņa ekonomiskās attīstības pamats. Latvijā jau ir funkcionējošā tirgus ekonomika, un valdība pēdējā laikā ir daudz darījusi, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi un veidotu inovāciju politiku valstī, kas ir nepieciešamais nosacījums, lai izturētu konkurences spiedienu un tirgus spēku ietekmi ES iekšienē:

• Tiek konsekventi uzlabota likumdošanas bāze. Ar 2002. gada 1. janvāri ir stājies spēkā Komerclikums, kas iezīmē fundamentālu uzņēmējdarbības vides reformu. Tas sistematizē vienkopus dažādus uzņēmējdarbību reglamentējošus jautājumus, kas līdz šim bija izkliedēti vairākos likumdošanas aktos, kā arī atceļ virkni novecojušu pārejas perioda likumdošanas normu un izveido drošu sistēmu kreditoru un mazākumakcionāru aizsardzībai.

• Ir izstrādāts kārtējais Pasākumu plāns uzņēmējdarbības vides pilnveidošanai, kas sadarbībā ar Ārvalstu investoru padomi regulāri tiek aktualizēts, un par tā izpildi tiek informēta valdība.

• Balstoties uz 2001. gada 27. februārī akceptētajā Nacionālā inovāciju koncepcijā definētajiem mērķiem un prioritātēm, turpinās darbs pie Nacionālās Inovāciju programmas un tās rīcības plāna izstrādes.

• Turpinot projekta “Atbalsts rūpniecības uzņēmumu pārstrukturizācijai” aizsāktās iestrādnes rūpniecības klasteru attīstības veicināšanā, tiek sniegts atbalsts prioritāro klasteru konkurētspējas paaugstināšanai. Šajā sakarā tika veikta Latvijas Attīstības aģentūras pārstrukturēšana, lai optimālāk fokusētu pieejamos resursus klasteru atbalstam. 2002. gadā Ekonomikas ministrija / Latvijas Attīstības aģentūra sniedz atbalstu 3 klasteru attīstībai: Informācijas sistēmu; Zinātnisko pētījumu un augsto tehnoloģiju, kā arī Inženiernozaru klasteriem.

• Ir izstrādāta Meža klastera Nacionālās programmas koncepcija.

• Tiek aktualizēta Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālā programma 2002.–2006. gadam.

Uzņēmējdarbības attīstības politikas prioritārās darbības mērķis ir nodrošināt valsts ekonomisko attīstību un konkurētspēju, radot vidi mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) izveidošanai un to darbības attīstībai. Valdības deklarācijā šī prioritārā darbība ir atspoguļota arī ar nosaukumu “Uzņēmējdarbības veicināšana”, kura paredz veicināt MVU attīstību Latvijā, īpašu vērību pievēršot infrastruktūras attīstībai, kā arī sniedzot atbalstu MVU apmācībām, konsultācijām un MVU atbalsta institūciju attīstībai.

Šajā jomā pēdējos gados ir jau daudz paveikts:

• 2002. gada 23. aprīlī, parakstot Mariboras Deklarāciju Slovēnijā, Latvija pievienojās Mazo uzņēmumu Eiropas hartai. Sadarbībā ar citām atbildīgajām institūcijām ir uzsākts hartas iedzīvināšanas process Latvijā, kas veicinās Latvijas integrēšanos ES. Šobrīd tiek apkopoti priekšlikumi Hartas darbības izpildei un iesniegšanai Eiropas Komisijai.

• 1997. gadā valdībā tika pieņemta Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālā programma 1997.–2001. gadam un šī programma tiek aktualizēta jaunam 2002.– 2006. gada periodam. Programmā paredzēts iestrādāt galvenos Mazo uzņēmumu Eiropas hartas un ES Daudzgadējā Uzņēmumu un uzņēmējdarbības programmas (2001.–2005.) galvenos principus.

• Uzsākts darbs pie Latvijas līdzdalības aktivizēšanas ES Daudzgadējā Uzņēmumu un uzņēmējdarbības programmā, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) 2001.–2005. gadā. Ir uzsākta iekšējo procedūru kārtošana saistībā ar memoranda par pievienošanos programmai akceptēšanu Ministru kabinetā un tā parakstīšanu. 2002. gada 12. februārī tika parakstīts ES–Latvijas Asociācijas Padomes lēmums Nr.1/2002 par Latvijas Republikas piedalīšanās termiņiem un noteikumiem Eiropas Kopienu programmās. 2002. gadam pieprasīti un saņemti līdzekļi 295 000 latu apmērā programmas pasākumu īstenošanai.

• Latvija ir nominējusi ekspertus dalībai ES Programmas horizontālo un BEST (Business Environment Simplification Task Force — Biznesa vides vienkāršošanas darba grupa) projektu darba grupās. Latvijas ekspertu dalība projektos sniegs būtisku ieguldījumu Latvijas MVU attīstībai, projektu rezultāti tiks izmantoti iestrādāšanai Latvijas MVU atbalsta nacionālajā programmā 2002.–2006. gadam, Latvijas likumdošanas uzlabošanai, Hartas principu realizēšanai u. c. ar uzņēmējdarbības vides uzlabošanu saistītās jomās.

• Ir apzināta Latvijas reģionālo centru interese izveidot otro Eiropas Informācijas centru (EIC) zem kādas no biznesa atbalsta organizācijas. Viens EIC jau darbojas pie Latvijas Attīstības aģentūras. EIC ir viens no ES Daudzgadējās uzņēmumu un uzņēmējdarbības programmas pasākumiem, tā mērķis ir nodrošināt labāku iespēju MVU piekļūt un saņemt informāciju par ES, tās politiku, likumdošanu un programmām, tādējādi palīdzot attīstīt viņu uzņēmējdarbību un spēju pielāgoties jaunajam tirgum. EIC sniedz iespēju uzņēmumiem izmantot priekšrocības un iespējas, ko Eiropa tiem piedāvā, kā arī sagatavot uzņēmumus adekvātai reakcijai uz pārmaiņām Eiropā uz vislabāko nosacījumu pamata.

• 1999. gada jūnijā valdība akceptēja Latvijas Hipotēku un zemes bankas (LHZB) attīstības koncepciju, par galvenajām prioritātēm tajā paredzot MVU atbalsta programmu iedzīvināšanu un hipotekāro kreditēšanu. Šobrīd LHZB īsteno tādas valstiskas nozīmes programmas kā Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības kreditēšanas programma, Mājokļu attīstības kreditēšanas programma, Lauku attīstības projekti, mikrokredītu izsniegšana un citas. 2000. gadā LHZB uzsāka pirmo fāzi MVU kreditēšanā, piešķirot (līdz 2001. gada vidum) aizdevumus 225 klientiem 12,05 milj. EUR apmērā. 2001. gada jūlijā banka uzsāka otro MVU kreditēšanas fāzi ar izdevīgākiem nosacījumiem — zemāku procentu likmi un atvieglotām prasībām pēc ķīlām, kreditējot maza apjoma un paaugstināta riska projektus. Ar otro fāzi tiek paplašināts mazo uzņēmēju loks, kas var saņemt ilgtermiņa aizdevumus savu uzņēmumu attīstībai. Atbalsta programmā ir iekļautas jaunas uzņēmēju grupas:

1. tādi mazie un vidējie uzņēmumi, kas pieder sievietēm vai kur strādā pārsvarā sievietes;

2. uzņēmumi īpaši atbalstāmajos Latvijas reģionos;

3. uzņēmumi reģionos ar augstu bezdarba līmeni;

4. uzņēmējdarbības uzsācēji, kas nodarbināti mazāk kā divus gadus;

5. mazie un vidējie uzņēmumi attīstības stadijā ar perspektīviem biznesa plāniem, bet nepietiekamu aizdevuma nodrošinājumu aizdevuma saņemšanai komercbankās.

MVU kreditēšanas programmu finansē ES, Eiropas Padomes Attīstības banka un Vācijas Attīstības banka, taču finansējuma piesaistīšanai tiek izmantots valsts galvojums šai programmai (valsts galvojums LHZB 2000.–2002. gadā kopumā bija 10 milj. latu). Kopumā pirmajā un otrajā MVU kreditēšanas fāzē tika piešķirti 357 aizdevumi 17,1 milj. EUR apmērā. Vidējais aizdevuma lielums — 48 tūkst. EUR. Aizdevumu piešķiršana veicināja 912 jaunu darba vietu izveidošanos Latvijas tautsaimniecībā, vidējā gada aizdevumu procentu likme bija 8,5 procenti.

Politikas virzieni

Nosakot galvenos politikas virzienus 2002. gadā un nākamajos gados, par pamatu tiek ņemti Latvijas Ilgtermiņa ekonomiskajā stratēģijā, Latvijas Nacionālajā Inovāciju koncepcijā un Rūpniecības pamatnostādnēs definētie principi:

• inovācijām labvēlīgas vides veidošana;

• sadarbība ar Ārvalstu investoru padomi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai;

• rūpniecības nozaru atjaunošanās uz mūsdienu tehnoloģiskās bāzes;

• efektīvas un konkurētspējīgas rūpniecības nozaru struktūras izveide, mērķtiecīgi atbalstot tās nozares, kur var tikt radīta augstāka pievienotā vērtība un Latvijai ir salīdzinošas priekšrocības;

• mazo un vidējo uzņēmumu attīstības atbalstīšana.

2002. gadā un nākamajos gados galvenais uzņēmējdarbības attīstības politikas virziens būs mazo un vidējo uzņēmumu attīstības atbalstīšana, īstenojot šādus pasākumus:

• Aktualizējot Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu atbilstoši Mazo uzņēmumu Eiropas hartas un ES Daudzgadējās uzņēmumu un uzņēmējdarbības programmas 2001.–2005. gadam darbības virzieniem.

• Pēc memoranda par pievienošanos ES Daudzgadējai programmai parakstīšanas nodrošinot Latvijas ekspertu dalību Programmas projektos, kā arī programmas ietvaros izveidot otro Eiropas Informācijas centru.

• Uz Latvijas Hipotēku un zemes bankas pamata izveidot Attīstības banku.

Ir nepieciešama tādu rūpniecības nozaru attīstības veicināšana, kuras balstās uz augsti progresīvu zinātņietilpīgu tehnoloģiju attīstību un kvalificēta darba spēka izmantošanu, lai paaugstinātu rūpniecības sektora efektivitāti. Latvijai ir labas perspektīvas attīstīt tās augsto tehnoloģiju nozares, kurās jau ir noteiktas iestrādes un speciālistu potenciāls, bet pagaidām vēl vairāku iemeslu dēļ ir mazs īpatsvars rūpnieciskajā ražošanā.

Lai īstenotu stratēģiskajos dokumentos izvirzītos mērķus, tiek izstrādāta Nacionālā Inovāciju programma un tās rīcības plāns, kura galvenie uzdevumi tā izpildes pirmajā fāzē (2002.–2005. gadā) ir šādi:

• uzsākt mērķtiecīgu inovāciju politikas vadību un realizāciju;

• dot motivāciju ilgtermiņa plānošanai un organizatorisko darbu veikšanai gan pētniekiem, gan uzņēmējiem;

• veicināt jaunu inovatīvu uzņēmumu dibināšanu un attīstību;

• paplašināt Latvijas uzņēmēju redzes loku sadarbībai ar ES un visu pasauli;

• veicināt zināšanu un tehnoloģiju pārnesi no pētniecības uz ražošanu un ražotāju tehnoloģisko problēmu savlaicīgus risinājumus pētnieciskās laboratorijās;

• veicināt pētnieciskā darba izpildi ražojošos uzņēmumos;

• sākt veidot inovatīvo darbību veicinošu vidi (tehnoloģiskie parki un centri, konsultāciju biroji, intelektuāla īpašuma tiesības u. c.);

• regulāri veikt salīdzinošo sasniegtā līmeņa novērtējumu (benchmarking) un perspektīvās attīstības prognozes (foresight exercises);

• iedarbināt efektīvus pētniecības un attīstības finansēšanas mehānismus un uzņēmējdarbību veicinošas proporcijas starp finansējumu fundamentāliem un praktiski pielietojamiem pētījumiem; līdz 2007. gadam palielināt kopējo valsts budžeta finansējumu līdz 0,45% no IKP, lielu daļu finansējuma novirzot līdzfinansējumam uz uzņēmējdarbību vērstiem pētniecības projektiem;

• veidot inovatīvās darbības finansēšanas mehānismus, iesaistot tajos gan publisko gan privāto kapitālu.

4.1.6. Eksporta veicināšanas politika

Pašreizējā situācija un politika

1999. gada 21. decembrī Ministru kabinetā tika apstiprināta Ārējās tirdzniecības nacionālā programma, kurā ir ietverta arī eksporta veicināšanas politika. Programmas īstenošanu administrē programmas koordinācijas padome, kas piedalās tās gada plāna projekta izstrādē un izvērtē tās kārtējo mērķu un uzdevumu izpildi.

2001.gada 17.jūlijā Ministru kabinetā apstiprinātajā Latvijas Ilgtermiņa ekonomiskā stratēģijā ir noteikts, ka stabils preču un pakalpojumu eksports, noturīgs Latvijas produkcijas ārējais pieprasījums ir būtisks priekšnoteikums Latvijas tautsaimniecības reindustrializācijai un tālākai izaugsmei. Latvijas iekšzemes tirgus nevar pietiekoši nodrošināt Latvijas tautsaimniecības nozaru un uzņēmumu attīstību. Tāpēc IKP pieaugumu un ārējā sektora sabalansētības uzturēšanu galvenokārt nosaka eksporta pieaugums. Valsts uzdevums ir veicināt preču un pakalpojumu eksportu, nostiprinot valsts atbalstītas institūcijas (piemēram, eksporta aģentūru) un veicot citus eksportu stimulējošus pasākumus.

Eksporta veicināšanas politikas mērķis ir sekmēt jaunu ārējo tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos esošajos, un novērst negodīgu konkurenci.

Galvenās problēmas, ar ko saskaras Latvijas eksportētāji, ir šādas:

• nepietiekošs informācijas nodrošinājums uz eksportu orientētu darbību veikšanai;

• finansu resursu un atbilstošas tiesiskās bāzes trūkums eksporta kreditēšanai, darījumu garantēšanai un apdrošināšanai;

• joprojām salīdzinoši zema preču un pakalpojumu konkurētspēja attīstīto valstu tirgos;

• eksporta mārketinga problēmas.

Lai sekmīgi risinātu augstākminētās problēmas Ekonomikas ministrijas vadībā 2001. gada laikā un 2002. gada 1.pusē tika realizēti vairāki būtiski pasākumi — izstrādāta Ārējo ekonomisko pārstāvniecību attīstības koncepcija, Valsts atbalsta programmas “Valsts atbalsta sniegšanas kārtība Latvijas uzņēmumiem dalībai starptautiskās izstādēs un gadatirgos (tirdzniecības misijās)” un “Valsts atbalsta sniegšanas kārtība Latvijas uzņēmumiem vienreizējiem ārējā tirgus pētījumiem”, izveidots speciāls interneta portāls — exim.lv Latvijas uzņēmumiem, kas veic ārējo ekonomisko darbību, turpināts aktīvs darbs pie divpusējo un daudzpusējo starpvalstu attiecību tiesiskās bāzes uzlabošanas, turpināta Latvijas līdzdalība starptautiskajā projektā “SME Website Baltic Sea States” –www.balticmarket.org, noorganizēts biznesa forums “Baltijas jūras partneriāts 2001”.

Nozīmīgu lomu jaunu eksporta tirgu apgūšanā tuvākajos gados spēlēs Ārējo ekonomisko pārstāvniecību attīstības koncepcijas rīcības plāna realizācija, kura ietvaros ir paredzēts strādāt trīs virzienos: 1) paaugstināt Pārstāvniecību un Vēstniecību atbalstošās institūcijas – LAA kapacitāti, 2) nostiprināt LAA sadarbību ar Vēstniecībām un citām institūcijām, kas ārvalstīs pārstāv Latvijas ekonomiskās intereses un 3) atjaunot un attīstīt Pārstāvniecību tīklu ārvalstīs; valdības gatavība sakārtot tiesisko vidi un novirzīt pietiekošus resursus eksporta kreditēšanai, garantēšanai un apdrošināšanai, kā arī Latvijas līdzdalība pasaules izstādē EXPO 2005 Aichi, kas notiek vienā no pasaules politiski un ekonomiski ietekmīgākām valstīm Japānā.

Ievērojot Informācijas sabiedrības veidošanās globālos procesus, jaunās ekonomikas straujo attīstību, turpmāk starptautiskās konkurētspējas nostiprināšanā būtisks faktors būs arī uzņēmumu gatavībai un spējai izmantot un piemērot savas darbības nodrošināšanai informāciju un telekomunikāciju tehnoloģiju radītās iespējas.

Jāatzīmē, ka Ārējās tirdzniecības nacionālās programmas pasākumi, kuriem nepieciešams finansējums, ierobežoto resursu dēļ tiek īstenoti tikai daļēji un nesistemātiski, jo to realizācijai regulāri trūkst finansējums. Lai īstenotu Latvijas Ilgtermiņa ekonomiskā stratēģijā noteikto Konverģences (attīstības) scenāriju, kas paredz aptuveni 20–30 gados sasniegt ES valstu vidējo iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju, valdībai ir ievērojami jāpalielina eksporta veicināšanas pasākumiem novirzītā finansējuma apjoms no valsts budžeta līdzekļiem.

Politikas virzieni

Lai risinātu galvenās problēmas, ar ko saskaras Latvijas eksportētāji, līdz 2005. gadam eksporta veicināšanas politiku ir paredzēts īstenot šādos virzienos:

• Latvijas ārējās tirdzniecības datu uzkrāšana un analīze;

• Uzņēmēju nodrošināšana ar informāciju, kas nepieciešama veicot ārējo ekonomisko darbību;

• Specializētu apmācību programmu sniegšana eksportētājiem – tiek organizēti vairāki semināri par eksportētājiem aktuāliem jautājumiem: ārējo mārketingu, loģistiku, finansu menedžmentu u.t.t.;

• Specializētu konsultāciju sniegšana eksportētājiem;

• Valsts atbalsta sniegšana Latvijas uzņēmumiem dalībai starptautiskās izstādēs un tirdzniecības misijās – nodrošinot, ka uzņēmumam ir iespēja saņemt valsts atbalstu piedaloties vismaz nozares 2 prioritārajos attiecīgā gada pasākumos;

• Valsts atbalsta sniegšana Latvijas uzņēmumiem ārvalstu tirgu pētījumu sagatavošanai – atbalstīti vismaz 15 detalizēti ārējo tirgu pētījumi, ko ierosinājuši esošie un potenciālie eksportētāji;

• Latvijas ekonomisko pārstāvniecību ārvalstīs darbības attīstīšana — nostiprinot LAA administratīvo kapacitāti pieņemot darbā augsti kvalificētus astoņus nozaru ekspertus/konsultantus un atverot 9.jaunas ārējās ekonomiskās pārstāvniecības – Vācijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Japānā, Čehijā, Krievijā, ASV, Polijā un Dānijā;, kā arī nostiprinot LAA sadarbību ar ĀM pārstāvot uzņēmēju intereses ārvalstīs.

4.1.7. Kvalitātes nodrošināšana

Pašreizējā situācija un politika

1994. gadā Ministru kabinetā kā viena no Nacionālajām programmām ekonomiskajai attīstībai un valsts konkurētspējas nodrošināšanai starptautiskajā apritē tika akceptēta Kvalitātes nodrošināšanas Nacionālā programma. Programmas izstrādes un aprites realizācija ir virzīta uz Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā brīvas preču kustības un patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

Provizoriski 2001. gadā tika slēgta iestāšanās ES sarunu sadaļa Brīva preču kustība. Latvija ir apņēmusies ieviest pilnu acquis communautaire līdz 2003. gadam brīvas preču kustības jomā savā likumdošanā, ieskaitot 2000. gadā pieņemtos ES likumus.

2002. gada 21. maijā tika parakstīts Eiropas atbilstības novērtēšanas protokols (PECA protokols) Eiropas līgumam par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to Dalībvalstīm un Latvijas Republiku par atbilstības novērtēšanu un rūpniecisko preču atzīšanu, lai veicinātu tirdzniecības tehnisko barjeru likvidēšanu starp līgumslēdzēja pusēm attiecībā uz rūpnieciskajām precēm un atbilstības novērtēšanas procedūrām un tā spēkā stāšanās ir plānota līdz šī gada beigām. Eiropas atbilstības novērtēšanas protokols (PECA protokols) un tā sektoriālie pielikumi (elektrodrošība, elektromagnētiskā saderība, rotaļlietas, būvizstrādājumi) ir Latvijas un Eiropas Savienības asociatīvā līguma sastāvdaļa, un tā noslēgšana dod iespēju Latvijas ražotājiem ar atvieglotiem nosacījumiem eksportēt produkciju uz Eiropas Savienības dalībvalstu tirgiem bez papildus atbilstības novērtēšanas (sertifikācijas, testēšanas u. c.).

Patērētāju tiesību aizsardzības un tirgus uzraudzības jomā izveidoti Patērētāju tiesību aizsardzības centri Ventspilī, Liepājā un Valmierā.

2001. gada laikā Latvijas standartu statusā adaptēti 2121 Eiropas standarti, līdz ar to pakāpeniski tiek realizēta Ministru kabineta akceptētā valsts programma “Standartizācijas attīstība Latvijā”, kas paredz visu Eiropas standartu adoptāciju līdz 2004. gadam.

Politikas virzieni

Kvalitātes nodrošināšanas jomā turpmākajos gados jāveic šādi pasākumi:

• Nepieciešams turpināt realizēt Kvalitātes nodrošināšanas Nacionālo programmu un ES Brīvas preču kustības sadaļas pozīcijā minētos pasākumus likumdošanas saskaņošanā, institūciju stiprināšanā un likumdošanas ieviešanā.

• Pēc iespējas ātrāk nepieciešams nodrošināt juridiskās ratifikācijas procedūras, lai spēkā varētu stāties Eiropas atbilstības novērtēšanas līgums un tiktu novērstas administratīvās barjeras preču brīvai kustībai uz ES dalībvalstīm, kā arī paplašinātas tā darbības uz jaunām jomām (lifti, spiedieniekārtas, individuālie aizsardzības līdzekļi). Latvijas Akreditācijas birojam jānoslēdz savstarpējās atzīšanas līgums ar Eiropas Akreditācijas korporācijas (EA) biedriem, lai panāktu akreditācijas procedūru savstarpēju atzinumu.

• Latvijas Standartam līdz šī gada beigām jāadaptē Latvijas nacionālo standartu statusā 80% Eiropas standartu, kas ir viens no priekšnoteikumiem, lai Latvijas Standarts kļūtu par ES standartizācijas institūciju Eiropas Standartizācijas institūcijas (CEN) un Eiropas Elektrotehniskās Standartizācijas institūcijas (CENELEC) pilntiesīgu biedru. 

4.2. Finansu sektors

Pašreizējā situācija un politika

Finansu un kapitāla tirgus komisija sāka savu darbību 2001. gada 1. jūlijā, pārņemot Apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas, Vērtspapīru tirgus komisijas, Noguldījumu garantiju fonda pārvaldes tiesības, pienākumus un saistības, kā arī Latvijas Bankas tiesības, pienākumus un saistības banku un krājaizdevu sabiedrību uzraudzības jomā.

Jaunizveidotās institūcijas mērķis ir veicināt ieguldītāju, noguldītāju un apdrošināto personu interešu aizsardzību un finansu un kapitāla tirgus attīstību un stabilitāti. Atbilstoši šim mērķim tā regulē un pārrauga finansu un kapitāla tirgu un tā dalībnieku darbību.

2001. gada beigās Latvijā darbojās 22 bankas un viena ārvalstu bankas filiāle. Latvijas banku sektora aktīvi 2001. gadā pieauga par 28,2% un palielinājās to attiecība pret IKP līdz 73,0% (2000. gada beigās — 62,2%). Attīstoties banku sektoram, mainījās banku aktīvu struktūra. Kredītiem pieaugot par 50,5%, to īpatsvars banku aktīvos palielinājās no 40,3% līdz 47,3 procentiem.

Aktīvi tika kreditēta Latvijas tautsaimniecība. 2001. gada beigās 85,9% no kredītu atlikuma izsniegti iekšzemes aizņēmējiem, sasniedzot 29,6% no IKP (2000. gadā — 21,7%). Izsniegto kredītu pieaugums bija visās svarīgākajās valsts tautsaimniecības nozarēs: apstrādājošajā rūpniecībā, tirdzniecībā, būvniecībā, transportā, noliktavu saimniecībā un sakaru nozarē. Strauji attīstījās hipotekārā kreditēšana. Tās pieauguma temps 2001. gadā bija 112,1%, kā rezultātā hipotekāro kredītu īpatsvars banku kredītportfelī palielinājās no 10,9% 2001. gada sākumā līdz 15,2% 2001. gada beigās.

Kredītu termiņstruktūrā 2001. gadā notikušās pārmaiņas saistāmas ar aizņemto līdzekļu plašāku izmantošanu apgrozāmo līdzekļu finansēšanai un bezskaidras naudas norēķinu attīstību, kā rezultātā īstermiņa kredītu apmērs palielinājās par 49,7% un sasniedza 22,4% no kredītportfeļa kopapmēra. Gandrīz divas reizes palielinājās ilgtermiņa kredītu (ilgāk par 5 gadiem) apmērs.

Jāatzīmē, ka kredītu straujo pieaugumu 2001. gadā veicināja vispārējā tautsaimniecības attīstība (2001. gadā IKP pieaugums bija 7,7%). Izsniegto kredītu attiecības pret IKP rādītājs (35,4%) Latvijā ir salīdzinoši zems, kas liecina par turpmāku kredītu pieauguma iespējām. Kaut arī bija novērojams būtisks kreditēšanas apmēra pieaugums, saglabājās stabila tendence uzlaboties kredītu kvalitātei, par ko liecina ieņēmumu nenesošo kredītu (zemstandarta, šaubīgi, zaudēti) īpatsvara izsniegto kredītu kopsummā samazinājums no 4,5% 2000. gadā līdz 2,8% 2001. gadā. Kredītu kvalitātes uzlabošanos veicināja gan esošo aizņēmēju kredītspējas uzlabošanās, gan arī banku prakses kredītu procesa pilnveidošana. Minētie faktori ļauj secināt, ka kredītu straujš pieaugums neizraisa īpašas bažas, bet gan nosaka kredītriska pārvaldīšanas procesa stingrāku uzraudzību bankās.

Noguldījumu apmērs 2001. gadā pieauga par 24,9 procentiem. Rezidentu noguldījumi pieauga par 25,1%, t. sk. privātpersonu noguldījumi pieauga par 40,8%, kas savukārt liecina par Latvijas iedzīvotāju uzticības pieaugumu Latvijas finansu sistēmai. Rezidentu un nerezidentu noguldījumu īpatsvars noguldījumu kopējā apmērā 2001. gadā nav būtiski mainījies un atbilstoši bija 48,1% un 51,9 procenti. Nerezidentu noguldījumi kalpo par stabilu finansu bāzi. Palielinājās vidēja termiņa (no 1 līdz 5 gadiem) noguldījumu īpatsvars (no 5,1% līdz 5,5%). Pieprasījuma noguldījumu īpatsvars pieauga (no 65,1% līdz 68,1%), bet īstermiņa noguldījumu īpatsvars samazinājās (no 29,0% līdz 25,4%).

Banku sektora auditētā peļņa 2001. gadā bija 46,6 milj. latu, salīdzinot ar 38,3 milj. latu 2000. gadā. Galvenie banku ienākumu avoti bija kredītu procentu ienākumi no kredītiem nebankām — 38,3% un komisijas naudas ienākumi — 23,1% no ienākumu kopapmēra. Uzlabojās banku finansiālās darbības efektivitāte. Banku administratīvo izdevumu attiecība pret tīrajiem finansiālās darbības ieņēmumiem — finansiālās darbības efektivitātes koeficients samazinājās līdz 57,4 pārskata gadā jeb par 3,2 procentu punktiem, salīdzinot ar 2000. gadu.

Banku sistēmas nostiprināšanos sekmē un papildus garantijas stabilai finansu starpniecības attīstībai sniedz stabilu ārvalstu banku (Skandinaviske Enskilda Banken, MeritaNordBanken, Norddeutsche Landesbank u. c.) darbība Latvijas finansu sektorā.

Konkurences saasināšanās un pieaugošā ārvalstu kapitāla ieplūdes rezultātā Latvijas banku sektorā turpinājās koncentrācijas process. Piecas lielākās bankas pārvaldīja 66,2% (2000. gadā — 62,3%) no visiem Latvijas banku aktīviem.

Lai arī dominējošo lomu finansu starpniecībā Latvijā ieņem banku sektors, pārējo sektoru relatīvā nozīme lēnām palielinājās. 2001. gadā nebanku finansu sektora (apdrošināšanas sabiedrības, ieguldījumu sabiedrības, pensiju fondi, krājaizdevu sabiedrības) aktīvu apmērs palielinājās par 10,3% un sasniedza 3,7% no banku sektora aktīvu kopapmēra.

Finansu sektorā jau panākts nozīmīgs progress reformu īstenošanā (likumdošanas bāze, privatizācija u. c.).

Ar 2002. gada 1. janvāri stājās spēkā Ieguldītāju aizsardzības likums, kas nodrošina EK direktīvas 97/9/EC “Par ieguldījumu kompensācijas shēmām” prasību ieviešanu, izveidojot ieguldītāju aizsardzības sistēmu, kas tajos gadījumos, ja ieguldījumu pakalpojumu sniedzēji nespēj pildīt savas saistības, ieguldītājiem dod tiesības saņemt kompensāciju. Saistību neizpildi paredzēts kompensēt 90% apmērā no neatgriezeniski pazudušo finansu instrumentu vērtības vai zaudējumiem, ko radījis nesniegts ieguldījumu pakalpojums. Sākot ar 2002. gada 1. janvāri, maksimālās garantētās atlīdzības apjoms ir 3000 lati. Plānots, ka līdz 2008. gada 1. janvārim tas sasniegs 13 000 latu.

Grozījumi Fizisko personu noguldījumu garantiju likumā, kas stāsies spēkā 2003. gada 1. janvārī, paredz noguldījumu garantiju sistēmas attiecināšanu arī uz juridiskajām personām. Pēc grozījumu stāšanās spēkā būs ieviestas EK direktīvas 94/19/EC “Par noguldījumu garantiju shēmām” prasības. Maksimālais garantētais atlīdzības apmērs juridiskajām personām būs tāds pats kā fiziskām personām.

Ar 2002. gada 1. janvāri stājas spēkā grozījumi likumā “Par vērtspapīriem”, kas ieviesa EK direktīvas 93/22/EEC “Par ieguldījumu pakalpojumiem vērtspapīru jomā” prasības. Likums paredz, ka turpmāk būs licencējama jebkura sabiedrība, kas vēlēsies veikt starpniekdarbību ar vērtspapīriem neatkarīgi no tā, vai klientu uzdevumā tiks pirkti un pārdoti Latvijas vai ārvalstu vērtspapīri. Likumā tika izdarīti grozījumi, kas nepieciešami sakarā ar Komerclikuma spēkā stāšanos.

Grozījumi Kredītiestāžu likumā tika izstrādāti, lai tiktu ieviestas EK direktīvas 95/26/EC prasības, kas uzlabotu kredītiestāžu uzraudzību kopumā, kā arī piešķirtu Finansu un kapitāla tirgus komisijai attiecīgās pilnvaras, lai nepieļautu ciešu attiecību izveidošanos starp kredītiestādi un trešo personu, ja tās apdraud kredītiestādes finansiālo stabilitāti vai ierobežo uzraudzības institūcijai iespēju veikt likumā noteiktās funkcijas. Grozījumi ieviesa “vienotās licences” principu attiecībā uz ES dalībvalstīs un Eiropas Ekonomiskās telpas valstīs reģistrēto banku filiāļu izveidošanu un finansu pakalpojumu sniegšanu Latvijā un otrādi — Latvijā reģistrēto banku filiāļu izveidošanu un finansu pakalpojumu sniegšanu ES un Eiropas Ekonomiskās telpas valstīs. “Vienotās licences” principa ieviešanas rezultātā attiecīgajā valstī reģistrētajai bankai nebūs jāsaņem licence kredītiestādes darbībai valstī, kurā tā plānos atvērt filiāli vai sniegt finansu pakalpojumus. “Vienotās licences” principa stāšanās spēkā kārtību noteiks īpašs likums. Grozījumi paredz arī iespēju izveidot efektīvu pirmstiesas sūdzību un strīdu par bezskaidras naudas līdzekļu kredīta pārvedumiem un darījumiem ar elektroniskajiem maksāšanas līdzekļiem izskatīšanas sistēmu starp finansu un kapitāla tirgus dalībniekiem un to klientiem.

Politikas virzieni

Lai pilnībā izpildītu direktīvas 93/22/EEC “Par ieguldījumu pakalpojumiem vērtspapīru jomā” prasības par “vienotās licences” principu, līdz 2002. gada oktobrim ir plānots iesniegt likumprojektu par finansu tirgus instrumentiem.

Ir izstrādāti grozījumi likumā “Par ieguldījumu sabiedrībām”, kurus plānots pieņemt līdz 2002. gada beigām. Grozījumi novērsīs likumā paredzētos ierobežojumus ieguldījumu veikšanai atbilstoši direktīvas 85/611/EEC “Par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem” prasībām.

Finansu un kapitāla tirgus komisija ir izstrādājusi arī grozījumus Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likumā. Grozījumi paredz iespēju dibināt ārvalstu apdrošināšanas sabiedrību filiāli Latvijā, ievieš “vienotās licences” principu, kā arī novērš ieguldījumu ierobežojumus ārvalstīs. Grozījumus plānots pieņemts līdz 2002. gada beigām.

Sagatavoti grozījumi likumā “Par privātajiem pensiju fondiem”, kas novērsīs likumā paredzētos ierobežojumus ieguldījumu veikšanai. Grozījumus plānots pieņemt līdz 2002. gada beigām.

Līdz 2002.gada beigām tiek plānots pieņemt likumu “Par norēķinu galīgumu maksājumu sistēmās un vērtspapīru norēķinu sistēmās”, tādējādi ieviešot ES direktīvas Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas Nr. 98/26/EC “Par norēķinu galīgumu maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās” prasības. Direktīvas prasību ieviešana un izpildes nodrošināšana sekmēs pārrobežu maksājumu un vērtspapīru norēķinu mehānismu efektīvu un drošu darbību, veicinot brīvu kapitāla kustību starp Latviju un ES dalībvalstīm. 

4.3. Darba tirgus

Pašreizējā situācija un politika

Pēdējo gadu tendences norāda uz pakāpenisku bezdarba līmeņa samazinājumu. Tajā pat laikā nodarbināto iedzīvotāju skaits nav pieaudzis, un bezdarba rādītāji uzlabojas, samazinoties ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitam. Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits kļuvis mazāks galvenokārt divu iemeslu dēļ: iedzīvotāju skaita samazinājuma un dienas nodaļas studentu skaita strauja pieauguma rezultātā. Mazākā mērā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita izmaiņas ietekmē tie iedzīvotāji, kas zaudējuši cerības atrast darbu, vai arī personas, kas vēlas darboties mājsaimniecībā.

Latvijā turpinās strādājošo pārdales process starp tautsaimniecības sektoriem. Strādājošo skaits samazinājās lauksaimniecībā un rūpniecībā, bet palielinājās pakalpojumu nozarēs un celtniecībā. Privātajā sektorā strādā 72% no nodarbinātajiem, un šis īpatsvars katru gadu palielinās. Salīdzinot ar ES vidējiem rādītājiem, Latvijā mazāks ir darba devēju un pašnodarbināto īpatsvars. Tāpat zems ir to nodarbināto skaits, kas strādā nepilnu darba laiku.

Reģistrētā bezdarba līmenis 2001. gadā vidēji bija 7,8%, bet atbilstoši darba spēka apsekojumam 13,1 procents. Starpība starp reģistrēto un faktisko bezdarba līmeni pakāpeniski samazinās. Valsts politiku bezdarba samazināšanas un darba meklētāju atbalsta jomā no 2002. gada 1. jūlija regulē “Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums”. Pirms minētā likuma stāšanās spēkā šo jomu regulēja 1991.gada likums “Par nodarbinātību”.

Nacionālā līmenī par nodarbinātības politikas jautājumiem atbildīgas ir Labklājības, Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministrijas. Ekonomikas ministrija ir atbildīga par vispārēju nodarbinātības politikas koordināciju, kā arī par uzņēmējdarbības un labvēlīgas ekonomiskās vides veicināšanu. Izglītības un zinātnes ministrija ir atbildīga par visu līmeņu un veidu izglītību un apmācību. Labklājības ministrija ir atbildīga par aktīvajiem un pasīvajiem nodarbinātības pasākumiem.

Darba tirgus politikas īstenošanā iesaistīti Nodarbinātības valsts dienests, Valsts darba inspekcija un Profesionālās karjeras izvēles centrs. Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūra nodrošina bezdarbnieka pabalstu izmaksu.

Galvenais stratēģiskais politikas dokuments nodarbinātības jomā ir ikgadējais “Nacionālais nodarbinātības plāns”, kas tiek izstrādāts atbilstoši 1999. gadā Ministru kabinetā akceptētajai koncepcijai “Par nodarbinātības veicināšanu valstī” un kura izstrādi koordinē Ekonomikas ministrija. Pirmais nodarbinātības plāns tika izstrādāts 2000. gadā, bet otrais 2001. gadā.

2001. gada “Nacionālā nodarbinātības plānā” galvenais uzsvars bija uz darbspējas pilnveidošanu un uzņēmējdarbības attīstības atbalstu. Galvenie “Nacionālā nodarbinātības plāna” sasniegtie rezultāti 2001. gadā bija šādi:

• algotos pagaidu sabiedriskos darbos bija iesaistīti vairāk kā 15 tūkst. bezdarbnieku, kas ir par 52,3% vairāk nekā iepriekšējā gadā;

• profesionālajā apmācībā un pārkvalifikācijā bija iesaistīti vairāk kā 10 tūkst. bezdarbnieku, 67,8% no kursu beidzējiem iekārtojās darbā (iepriekšējā gadā — 66,3%);

• darba meklētāju klubu aktivitātēs piedalījās gandrīz 25 tūkst. bezdarbnieku, kas ir par 37,5% vairāk kā 2000. gadā;

• ilgstošo bezdarbnieku iesaistīšana aktīvajos nodarbinātības pasākumos veicināja to atgriešanos darba tirgū — 27,2% no visiem bezdarbniekiem, kas atrada darbu bija ilgstošie bezdarbnieki;

• jaunieši ar bezdarbnieka stāžu līdz 6 mēnešiem aktīvos nodarbinātības pasākumos tika iesaistīti prioritārā kārtā, kas sekmēja jauniešu bezdarba samazinājumu par 2,5 procentiem;

• uzsākts jauns aktīvais nodarbinātības pasākums “Jauniešu darba prakse pie darba devēja”;

• tika izstrādāti vairāki izglītības programmu projekti, apstiprināti 32 profesiju standarti, licencētas 1303 izglītības programmas 254 profesionālās izglītības iestādēs, akreditētas 135 profesionālās izglītības programmas 27 profesionālās izglītības iestādēs, izstrādāts kvalifikācijas eksāmenu saturs 28 profesijās;

• pievērsta uzmanība aktivitātēm sociālo grupu ar īpašām vajadzībām iesaistīšanai darba tirgū, tajā skaitā notiesāto izglītības un nodarbinātības veicināšanai, aktīvo nodarbinātības pasākumu organizēšanai invalīdiem un no ieslodzījumu vietām atbrīvotām personām, u.c.;

• uzņēmējdarbības attīstības jomā īpaša uzmanība tika veltīta pasākumu realizēšanai, kas vērsti uz uzņēmējdarbības vides uzlabošanu un administratīvo šķēršļu samazināšanu. Realizējot īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmu radītas 575 jaunas pastāvīgas darba vietas, 1007 sezonas darba vietas un 365 darba vietas saglabātas. MVU kreditēšanas projekta īstenošana ļāva iespēju radīt 440 jaunas darba vietas.

Politikas virzieni

2002. gadā ir izstrādāts un tuvākā laikā tiks pieņemts Latvijas valdības un Eiropas Savienības Kopējais paziņojums par nodarbinātības politikas vidēja termiņa prioritātēm. Atbilstoši šai vidēja termiņa prioritātēm tiek īstenota arī Latvijas nodarbinātības politika, kas balstās uz 4 pīlāriem un attiecīgajām vadlīnijām to īstenošanai. 2002. gada “Nacionālajā nodarbinātības plānā” ir paredzēti ap 90 nodarbinātību veicinoši pasākumi.

Pīlāri	Vadlīnijas
Darbspējas pilnveidošana	Jauniešu bezdarba problēmu risināšana un ilgstoša bezdarba novēršana
	Nodarbinātībai draudzīga pieeja: pabalstu, nodokļu un apmācības sistēmu pilnveidošana
	Aktīva darba mūža paildzināšana
	Darba tirgum piemērotu prasmju attīstīšana mūžizglītības kontekstā
	Iedzīvotāju izglītības attīstība datorzinību un Interneta jomā
	Nodarbinātību bremzējošo faktoru novēršana darba tirgū
	Diskriminācijas mazināšana un sociālās vienlīdzības veicināšana nodarbinātībā
Uzņēmējdarbības attīstība un darbavietu radīšana	Šķēršļu mazināšana uzņēmējdarbības uzsākšanai un tālākai turpināšanai
	Uzņēmējdarbības aktivitāšu sekmēšana. Jaunas nodarbinātības iespējas uz zināšanām balstītā sabiedrībā un pakalpojumu sfērā
	Reģionālā un vietējā mēroga rīcība nodarbinātības veicināšanai
	Nodokļu sistēmas reformas nodarbinātības un apmācības veicināšanai
Uzņēmumu un darbinieku pielāgošanās spēju veicināšana	Darba organizācijas modernizācija
	Elastīgāku darba līguma formu ieviešana
	Uzņēmumu pielāgošanās spēju veicināšana mūžizglītības kontekstā
Vienādu iespēju politikas nodrošināšana	Dzimumu līdztiesības aspektu nodrošināšana
	Dzimumu atšķirību mazināšana nodarbinātības jautājumos
	Darba un ģimenes dzīves saskaņošana

 4.4. Valsts pārvaldes reforma

Pašreizējā situācija un politika

2001.–2002. gads ir atzīmējams kā valsts pārvaldes reformas stabilas un saskanīgas īstenošanas periods, kura laikā tika izstrādāti un pieņemti vairāki svarīgi politikas dokumenti, tika turpināta un uzsākta jaunu iniciatīvu īstenošana, kuru mērķis ir palielināt valsts pārvaldes kapacitāti un radīt priekšnoteikumus efektīvai, caurskatāmai, atklātai un atbildīgai darbībai.

2001. gada jūlijā Ministru kabinetā tika pieņemta Valsts pārvaldes reformas stratēģija (2001.–2006. gadam) un tās īstenošanas programma. Stratēģijas mērķis ir veidot valdības akceptētu pamatu valsts pārvaldes vidēja termiņa attīstībai, kā arī saskaņot atsevišķas iniciatīvas valsts pārvaldes uzlabošanas jomā, pakļaujot tās politiskiem valsts attīstības mērķiem. Stratēģija nosaka vidēja termiņa valsts pārvaldes reformas mērķus, pamatojoties uz mūsdienu valsts pārvaldes galvenajām vērtībām — kvalitāte, uzticamība un līdzdalība, pieejamība un efektivitāte — un nodrošina šo vērtību ieviešanu valsts pārvaldē. Valsts pārvaldes reformas stratēģija aptver jautājumu loku, kas skar valsts politikas veidošanu, publisko finansu un citu resursu lietošanu, valsts iestāžu sistēmas racionalizāciju un darba efektivitātes uzlabošanu, valsts un sabiedrības mijiedarbības pilnveidošanu, valsts pārvaldē nodarbināto profesionalitātes un lojalitātes valdībai paaugstināšanu, kā galvenos mērķus un attīstības virzienus izvirzot:

• vienotas, mērķtiecīgas un tālredzīgas, uz nākotni vērstas valsts pārvaldes nodrošināšanu;

• stabilas un efektīvas finansu un budžeta vadības nodrošināšanu;

• iedzīvotāju uzticēšanās valsts pārvaldei un sabiedrības līdzdalības valsts pārvaldīšanas procesā panākšanu;

• kvalitatīvu publisko pakalpojumu iedzīvotājiem nodrošināšanu;

• valsts pārvaldē strādājošu motivētu, augsti kvalificētu un godīgi (atbildīgi un ētiski strādājošu) darbinieku nodrošināšanu.

Lai nodrošinātu reformas vienotu un saskanīgu īstenošanu, savstarpēji koordinējot iestāžu pasākumus reformas jomā, 2001. gada novembrī tika izveidota Valsts pārvaldes reformas stratēģijas ieviešanas vadības un koordinācijas padome, kuras sastāvā ir visu ministriju un tādu centrālo valsts pārvaldes iestāžu kā Valsts kancelejas, Eiropas integrācijas biroja, Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāta, Valsts civildienesta pārvaldes vadītāji vai to vietnieki. Balstoties uz stratēģijā noteiktajiem attīstības virzieniem un programmas pasākumiem, Padome izstrādāja Rīcības plānu stratēģijas ieviešanai (apstiprināts valdībā 2001. gada decembrī) un pašreiz vada tā izpildi. Rīcības plānā paredzētas konkrētas darbības Stratēģijas īstenošanas programmā norādīto pasākumu ieviešanai, laiks līdz kuram darbības ir jāīsteno un atbildīgie par katras darbības īstenošanu. Katram pasākumam ir noteikts arī sagaidāmais rezultāts un atsevišķos gadījumos, ja nepieciešams, arī aptuveni norādīts nepieciešamais papildus finansējums.

2001.–2002. gada laikā ir sasniegts būtisks progress arī 2000. gadā pieņemtajā Valsts civildienesta likuma ieviešanā. Ministru kabinets ir pieņēmis virkni normatīvo aktu, kas nodrošina likuma ieviešanu. Likuma ieviešanas jomā ir pabeigta civildienesta ierēdņu amatu saskaņošana, kas nodrošina ierēdņu amatu noteikšanu pēc vienādiem principiem.

Valsts civildienesta likums paredz arī ikgadēju ierēdņu darbības un tās rezultātu novērtēšanu. 2001.gadā uzsākta ierēdņu darbības novērtēšanas sistēmas ieviešana.

Izvērtējot Valsts civildienesta ieviešanas gaitu, Ministru kabinets deva uzdevumu valsts pārvaldes iestādēm veikt iestādes strukturālos un personāla vadības auditus un līdz 2003. gada 1. janvārim informēt par to rezultātiem īpašu uzdevumu ministru valsts reformu lietās.

Atbilstoši likumā izvirzītajām prasībām tiek veikta ierēdņu un valsts pārvaldes darbinieku amatu izvērtēšana un amatiem atbilstošas kvalifikācijas kategorijas noteikšana. Ierēdņu un darbinieku kvalifikācijas kategoriju noteikšanu, izvērtēšanu un saskaņošanu ar Valsts civildienesta pārvaldi plānots pabeigt 2002. gada augustā. Pašreiz Finansu ministrijā notiek darbs pie Ministru kabineta noteikumu projekta izstrādes, kas paredz izveidot vienotu darba samaksas sistēmu valsts pārvaldes iestādēs strādājošajiem. Noteikumu projekta izstrādes pamatā ir 2001. gada 2. janvārī Ministru kabinetā akceptētais Konceptuālais ziņojums par pamatnostādnēm darba samaksas sistēmas valsts pārvaldes iestāžu ierēdņiem un darbiniekiem izstrādē. Saskaņā ar jauno darba samaksas sistēmu ierēdņu un valsts pārvaldes darbinieku mēnešalga tiks noteikta atbilstoši amata kvalifikācijas kategorijai un ņemot vērā ierēdnim vai darbiniekam piešķirto kvalifikācijas pakāpi.

Valsts pārvaldes reformas stratēģija no 2001. līdz 2006. gadam paredz, ka tiks izstrādāta augstāko ierēdņu rotācijas sistēma. Rotācija ir saistīta ar universālās darbības principu, kas ir noteikts Latvijas valsts reformas koncepcijā kā viens no valsts civildienesta pamatprincipiem. Amatu rotācijas sistēma palīdzēs valdībai izveidot plānoto augstāko civildienestu, kas ietvers profesionālus vadītājus. Ņemot vērā augstāko ierēdņu lomu valsts stratēģisko mērķu sasniegšanā, īpaši svarīga ir valsts pārvaldes iestāžu vadības stiprināšana, politikas veidošana un ieviešanas koordinācijas veicināšana starp nozarēm. Lai to nodrošinātu, Valsts civildienesta pārvalde ir paredzējusi izstrādāt augstāko vadītāju atlases, darbības novērtēšanas un darba samaksas kārtības noteikšanu.

Lai pilnveidotu valsts pārvaldē strādājošo prasmes un saskaņā ar Valsts pārvaldes reformas stratēģiju, Valsts administrācijas skola regulāri pilnveido piedāvātās mācību programmas kvalitāti, ieviešot jaunus kursus, kas atbilst pieprasījumam un valsts pārvaldes attīstības tendencēm. Saskaņā ar Valsts administrācijas skolas datiem 2001. gadā Valsts administrācijas skolā kvalifikāciju paaugstināja vairāk kā deviņi tūkstoši ierēdņu. Mācību prioritātes: integrācija ES, administratīvais process iestādē, normatīvo aktu izstrāde, korupcijas novēršana, projektu vadība, iekšējā kontrole, stratēģiskā vadīšana, personāla vadīšana, kvalitātes vadība, vadības audita metodoloģija un tehnika.

2001. un 2002. gadā Saeimā tika pieņemti divi svarīgi likumprojekti — Publisko aģentūru likums un Valsts pārvaldes iekārtas likums. Publisko aģentūru likuma ieviešanai tika izstrādāta un pieņemta virkne normatīvo aktu, kas regulē kārtību, kādā valsts (pašvaldību) uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) pārveidojami par valsts (pašvaldību) aģentūrām un definē valsts aģentūru izveidošanas, reorganizācijas un likvidācijas kritērijus, kā arī nosaka ietvaru jaundibināmo aģentūru pārvaldīšanai. Uzsākta valsts uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) pārveidošana par valsts aģentūrām. Liela uzmanība tiek pievērsta jaunveidojamo valsts aģentūru un atbildīgo ministriju amatpersonu apmācībai, organizējot mācību kursus par vidēja termiņa un īstermiņa darbības plānošanu, mērķu un rezultatīvo rādītāju noteikšanu un atskaitīšanos par sasniegto un izmantotajiem finansu līdzekļiem.

2002. gada jūnijā tika pieņemts Valsts pārvaldes iekārtas likums. Likums regulē vienotu valsts pārvaldes institucionālo iekārtu un pārvaldes iekšējās procedūras. Tas ir instruments, ar kura palīdzību ir iecerēts panākt vienotu, obligātu un konsekventu labas pārvaldības principu ieviešanu valsts un pašvaldības iestādēs, kā arī tajās organizācijās, kurām tiek deleģētas valsts pārvaldes funkcijas. Likums nosaka tiesību principus, kuri ir jāpiemēro demokrātiskas un efektīvas valsts pārvaldes izveidē, precīzi nosaka Ministru kabineta atbildību par valsts pārvaldi kopumā, tai skaitā, par pašvaldībām. Likumā pirmo reizi normatīvos aktos tiek noteikta iestāžu savstarpējās sadarbības nepieciešamība, kārtība un veidi, kas nodrošina koordināciju starp dažādu ministriju padotībā esošajām iestādēm. Tas definē arī nepieciešamību un veidus, kādā valsts pārvaldes darbā iesaistāma sabiedrība. Likums stājas spēkā ar 2003. gada 1. janvāri un saskaņā ar tā Pārejas noteikumiem Ministru kabinetam ir jānodrošina valsts pārvaldes atbilstība šī likuma noteikumiem līdz 2005. gada 1. janvārim.

Balstoties uz funkciju un finansu pārskatu (auditu) veikšanas laikā uzkrāto pieredzi, ir izstrādāts Valsts pārvaldes fundamentālā pārskata veikšanas metodikas projekts. Metodikas mērķis ir izveidot vienotu, lietotājiem un pētāmajām institūcijām skaidru un pamatotu kārtību, kādā tiek veikta valsts politikas ieviešanas analīze, akcentējot saistību starp valdības politikas mērķiem, to realizācijas programmām un attiecīgajām budžeta programmām. Viens no metodikas uzdevumiem ir novērst valsts pārvaldes neefektivitāti, kas saistīta ar neskaidru institucionālo sistēmu, funkciju dublēšanos un resursu piešķiršanu atrauti no valsts politikas mērķiem un prioritātēm.

Attiecībā uz iekšējā audita sistēmas attīstību valsts pārvaldē, jāatzīmē ES 28. sarunu sadaļas “Finansu kontrole” slēgšana 2001. gadā, kas norāda uz to, ka izveidotā iekšējā audita sistēma atbilst ES prasībām iekšējā audita jomā. Pašreiz notiek likumprojekta par iekšējo auditu izstrāde. Likums paredz nostiprināt iekšējo auditoru neatkarību, prasības to sertifikācijai un izglītībai un nosaka galvenos pamatprincipus, kas attiecas uz iekšējās kontroles sistēmas izveidi institūcijās.

2001. gada novembrī Ministru kabinets akceptēja Politikas plānošanas pamatnostādnes. Pamatnostādņu izstrādes mērķi ir vērsti uz politikas plānošanas procesa sakārtošanu, uzlabojot politikas plānošanu, sasaistot politikas plānošanu ar budžeta procesu un veidojot efektīvāku politikas izvērtēšanas un atskaitīšanas sistēmu. Politikas plānošanas pamatnostādnes izstrādātas laika posmam no 2001. līdz 2006. gadam ar mērķi pilnveidot budžeta programmu rezultatīvo rādītāju sistēmu, koncentrējoties uz politikas rezultātiem, nevis uz ieguldījumu plānošanu. Balstoties uz Politikas plānošanas pamatnostādnēm, tiks sagatavotas Pamatnostādnes par rezultātu un to sasniegšanas rādītāju sistēmu.

Pamatojoties uz izstrādātajām Politikas plānošanas pamatnostādnēm un pieņemtajiem ilgtermiņa un vidēja termiņa plānošanas dokumentiem, tiek izstrādāta Valdības rīcības stratēģija. Stratēģijas mērķis ir uzlabot valdības darba plānošanas sistēmu, izveidojot pārmantotu un uz rezultātu vērstu politiska līmeņa rīcības dokumentu.

Pilotprojekta veidā Zemkopības ministrijā 2001. gada novembrī tika uzsākta stratēģiskās plānošanas ieviešana valsts pārvaldē. Līdz 2002. gada beigām tiks izstrādāti metodiskie ieteikumi institūciju darbības stratēģiju sagatavošanai, kas būs institūciju galvenais plānošanas instruments.

2001. gada septembrī Ministru kabinets akceptēja rīkojumu par vidēja termiņa budžeta mērķiem un prioritārajiem attīstības virzieniem laika periodam no 2002. līdz 2006. gadam. Rīkojuma mērķis ir uzlabot valsts ieņēmumu un izdevumu vadību, kā arī identificēt budžeta mērķus, kas atbilst prioritārajiem attīstības virzieniem.

2001. gada septembrī Ministru kabinets pieņēma instrukciju “Kārtība, kādā aizpildāma normatīvā akta projekta anotācija”. Anotācijas mērķis ir nodrošināt, lai tiktu izvērtēta Ministru kabinetā izskatāmo tiesību aktu projektu sociālekonomiskā ietekme un fiskālā ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem 2002. gada martā tika pieņemts Ministru kabineta kārtības rullis, kas nosaka skaidru ietvaru kvalitatīvu politikas plānošanas dokumentu, tiesību aktu un valdības rīkojumu sagatavošanai.

2002. gada maijā valdībā tika akceptēta Latvijas e–pārvaldes koncepcija, kas pēc savas būtības ir stratēģisks dokuments, kas iezīmē virzienus un veicamos pasākumus valsts pārvaldes modernizācijai, izmantojot IT sniegtās iespējas, tādējādi uzlabojot publisko pakalpojumu kvalitāti un efektivitāti, kā arī veicinot sabiedrības līdzdalību valsts pārvaldes procesos.

Kopš 2000. gada 5. septembra tiek īstenota Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāta sadarbībā ar Pasaules banku izstrādātā un Ministru kabineta apstiprinātā Inspekciju darbības uzlabošanas programma ar mērķi uzlabot inspekciju darba efektivitāti un caurskatāmību.

Kopumā var teikt, ka, ieviešot jaunas iniciatīvas un nostiprinot jau izveidojušos labo praksi ar mērķi panākt efektivitāti, atbildību un caurskatāmību, tiek nodrošināta Latvijas valsts pārvaldes darbības uzlabošanās atbilstoši labas pārvaldības principiem. Tiek palielināta Latvijas valsts pārvaldes kapacitāte un radīti priekšnoteikumi pāriet no reaģējošas darbības uz aktīvu stratēģisko vadību, plānojot darbību un resursus vidējā termiņā atbilstoši sagaidāmajiem rezultātiem, iesaistīt sabiedrību un paaugstināt tās uzticību valsts pārvaldei, nodrošinot caurskatāmu darbību.

Attiecībā uz pašvaldību reformu 1998. gadā pieņemtais Administratīvi teritoriālās reformas likums paredz izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas administratīvās teritorijas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas nodrošina kvalitatīvus pakalpojumus iedzīvotājiem. Likums nosaka ka vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma tiek realizēta līdz 2004. gada 30. novembrim, bet reģionu izveidi nosaka atsevišķs likums.

Politikas virzieni

Lai turpinātu virzību uz vienotas, mērķtiecīgas un tālredzīgas, uz nākotni vērstas valsts pārvaldes izveidošanu, kas savā darbībā balstās uz efektivitātes, caurskatāmības un atbildības principiem, jāīsteno sekojoši pasākumi:

• Vienotas darba samaksas sistēmas izstrāde un ieviešana,

• Valsts pārvaldes reformas stratēģijas (2001.–2006. gadam) īstenošana,

• Valsts uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) pārveidošana par valsts aģentūrām,

• Valsts pārvaldes iekārtas likuma ieviešana,

• Latvijas e–pārvaldes funkcionālā modeļa un izmaksu plāna izstrāde un ieviešana,

• Tālāka iekšējā audita sistēmas attīstība,

• Vidēja termiņa budžeta plānošanas ieviešana.

Īpašu uzdevumu ministram valsts reformu lietās pakļautā Pašvaldību lietu pārvalde ir sagatavojusi pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma projektu, kas paredz nosacīti 102 pašvaldību izveidošanu. Projekts paredz vidēji piecas reizes samazināt vietējo pašvaldību skaitu. Ministru kabinets 2001. gada jūlija sēdē atbalstīja minēto projektu, ņemot vērā, ka nākamās pašvaldību vēlēšanas (2005. gada martā) notiek atbilstoši jaunajam administratīvi teritoriālajam iedalījumam.

4.5. Lauksaimniecība

Pašreizējā situācija un politika

Lauksaimniecība ir viena no nozarēm, ko pēdējā desmitgadē visvairāk ir skārušas strukturālās izmaiņas. Pašlaik lauksaimniecības, medniecības un mežsaimniecības īpatsvars IKP veido aptuveni 4,5 procentus. Nodarbināto skaits lauksaimniecībā nav krities tik strauji kā ražošanas apjomi un pašlaik lauksaimniecībā strādā 13,2% no kopējā nodarbināto skaita. Lauku apvidos bezdarba līmenis ievērojami pārsniedz vidējos rādītājus valstī, atsevišķos rajonos sasniedzot pat 25% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Kā rāda Lauksaimniecības skaitīšanas provizoriskie rezultāti, tad 39,2% lauksaimnieku ir vecuma grupā no 40 līdz 60 gadiem. Lielai daļai šo cilvēku nav pietiekošu saimniekošanas iemaņu tirgus konkurences apstākļos.

Zemes reformas rezultātā Latvijas lauku apvidos zeme lauksaimniecības mērķiem ir sadalīta 250 tūkstošiem privāto personu un ~ 600 juridiskām personām. Zemes reformas gaitā zeme tika piešķirta zemnieku saimniecību un piemājas saimniecību veidošanai, kā arī juridiskām personām. Pašreiz īpašumā vai patstāvīgā lietošanā esošās zemnieku saimniecības vidējais lielums ir 24 ha, tai skaitā vidējais zemnieku saimniecības lauksaimniecībā izmantojamās zemes lielums ir 14 ha, attiecīgi piemājas saimniecības vidējais lielums ir 14 ha un piemājas saimniecības vidējais lauksaimniecībā izmantojamās zemes lielums 4,8 ha. Šāda sadrumstalota īpašumu struktūra arī ir viens no šķēršļiem saimniekošanas efektivitātes paaugstināšanai.

Zemais ražošanas efektivitātes līmenis nosaka arī zemus zemnieku ieņēmumus, kas neļauj veikt pienācīgas investīcijas tehnoloģiju modernizācijā, izglītībā, veicina jauno cilvēku izceļošanu no lauku apvidiem. Lauksaimniecības problēmas vēl vairāk palielina zemās iepirkuma cenas arī augstas kvalitātes produktiem, ko lielā mērā nosaka subsidētās produkcijas imports.

2001. gadā lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā tika investēti 18,2 milj. latu, kas veido tikai 2% no kopējā nefinansu investīciju apjoma. 2001. gada beigās uzkrātās ārvalstu investīcijas lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā bija 4,0 milj. latu (tai skaitā lauksaimniecībā un medniecībā — 1,5 milj. latu), kas ir tikai 0,4% (lauksaimniecībā un medniecībā — 0,1%) no kopējām uzkrātajām ārvalstu investīcijām. Tas skaidri parāda, ka bez būtiska atbalsta tuvākajos gados Latvijas lauksaimniecība nespēs pārvarēt esošo zemas efektivitātes un nepietiekamo investīciju apburto loku. Bet konkurētspējas paaugstināšana ir izšķirošais faktors Latvijas lauksaimniecības attīstībai, turpinoties integrācijas procesam Eiropas Savienībā.

Problemātisks jautājums, Latvijas lauksaimniecībai integrējoties ES, ir veterinārijas, fitosanitārijas un lauksaimniecības un pārtikas produktu kvalitātes, nekaitīguma un higiēnas likumdošanas izmaiņas. Lai gan ir panākts būtisks progress šīs likumdošanas pieņemšanā un ieviešanā, tomēr Latvijai vēl ir daudz veicamu pasākumu attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes atkritumproduktiem un dzīvnieku barības jomā. Saskaņā ar papildus funkciju nodošanu Zemkopības ministrijas pārziņā, saistībā ar vienota Pārtikas un veterinārā dienesta izveidi, nepieciešams izdarīt lielu skaitu grozījumu spēkā esošajā likumdošanā pārtikas nekaitīguma nodrošināšanai no “fermas līdz galdam”. Taču likumdošanas izstrāde ir tikai puse no jautājuma, jo otra puse ir nepieciešamība tos ievērot, bet, lai to varētu izdarīt, Latvijas lauksaimniekiem ir jāinvestē ievērojami līdzekļi.

2002. gadā ir sākta Lauku atbalsta dienesta un Lauksaimniecības tirgus intervences aģentūras apvienošana, un to paredzēts pilnībā pabeigt un pilnveidot līdz 2003. gada 30. decembrim. Izstrādātās ES Kopējās lauksaimniecības politikas mehānismu administrēšanas sistēmas, un nacionālo akreditāciju šī pasākuma ietvaros ir paredzēts veikt līdz 2004. gada 1. jūnijam.4  Apvienošanas būtība ir izveidot valstī vienu maksājumu aģentūru, kas ir racionāli tik nelielai valstij kā Latvija.

Turpmākie politikas virzieni

Latvijas lauku attīstības galvenais mērķis ir konkurētspējīgas lauksaimniecības, spēcīgi attīstītu lauku, daudzveidīgi bagātas un ilgtspējīgas lauku vides izveidošana.

Zemkopības ministrija apzinās esošās problēmas un strādā pie to risināšanas. Būtiskākie plānotie pasākumi lauksaimniecības situācijas uzlabošanai vidējā termiņā ir šādi:

Zemkopības ministrija (ZM) ir izstrādājusi Lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes kreditēšanas programmu, kura tika apstiprināta Ministru kabineta (MK) sēdē š. g. 4. jūnijā. Programmas realizācijas rezultātā uzlabosies lauksaimnieciskās ražošanas potenciāls, t.sk., notiks izmaiņas darba spēka un saimniecību struktūrā. Programmas uzdevumi ir:

• Lauksaimniecības īpašumu restrukturizācija un zemju konsolidācija;

• Lauksaimniecībā izmantojamās zemes tirgus aktivizēšana;

• Zeme kā lauksaimniecības ražošanas pamatlīdzeklis.

 Lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programmas realizācija ir uzsākta 2002. gada aprīlī. Programmas mērķis ir sniegt Latvijas zemniekiem iespēju saņemt lētākus kredītresursus. Ja 2001. gadā kredītu tirgus lauksaimniekiem piedāvāja resursus ar procentu likmi 13 – 16%, tad pēc programmas apstiprināšanas to cena ir 7% vai mazāk.

Veids, kā tas tika panākts, bija palielināt VAS “Latvijas Hipotēku un zemes banka” pamatkapitālu par 24 milj. latu, no kuriem 8 milj. latu ir valsts līdzdalība, kapitalizējot Pasaules bankas kredītlīniju un 16 milj. latu ir bankas piesaistītie līdzekļi. Kredītlīnijas apgūšanā ir plānots iesaistīt visas ieinteresētās bankas.

Programmas ietvaros 15 gadu laikā tiek prognozēts no jauna realizēt vairāk nekā 2200 projektus par kopējo summu vairāk nekā 68 milj. latu. Kopējais investīciju apjoms nozarē pārsniegs 87 milj. latu, ieskaitot papildus apgrozāmos līdzekļus.

Programmas realizācijas rezultātā nodokļu ieņēmumu veidā laikā no 2002. līdz 2016. gadam valsts budžetā papildus tiks iekasēti 83 milj. latu.

Saskaņā ar 2000. gada 25. oktobrī Briselē Eiropas Komisijas apstiprināto SAPARD Latvijas Lauksaimniecības un lauku attīstības programmu (LLAP), no 2000. gada līdz 2006. gadam Latvijai ir iespējams pretendēt uz lauksaimniecības un lauku attīstības strukturālo reformu ES finansiālo atbalstu. LLAP galvenie mērķi ir kopējās lauksaimniecības politikas un ar to saistītās likumdošanas ieviešana, konkurētspējīga un ilgtspējīga lauksaimniecība, spēcīgi un attīstīti lauki, daudzveidīga un ilgtspējīga lauku vide, tādējādi nodrošinot sekmīgu sagatavošanos iestāšanai Eiropas Savienībā. SAPARD programmas pasākumi pēc iestāšanās ES daļēji pāries uz Lauku attīstības plānu un Vienoto Programmdokumentu, kuru izstrādi ir paredzēts pabeigt līdz šā gada beigām.

 Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības plānamērķis ir ekonomiskās attīstības veicināšana laukos, atbalstot nelauksaimniecisko uzņēmējdarbību, uzlabojot infrastruktūru un pilnveidojot lauku ainavu atbilstoši uzņēmējdarbības vajadzībām un ievērojot vides aizsardzības prasības.

Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programma tieši ietekmē jaunu pamatdarba vietu radīšanu un saglabāšanu. Ja Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programmas ikgadējais finansējuma apjoms tiktu noteikts 10 milj. latu apmērā, tas dotu iespēju ik gadus radīt papildus 9–10 tūkstošus jaunu darba vietu, un mājsaimniecību ienākuma līmenis, rēķinot uz 1 locekli, ik gadus palielinātos apmēram par 1,5–4 procentiem.5 

Tā kā programmas īstenošanā katrs lats tiek ieguldīts uzņēmuma un darba vietu veidošanai laukos, tas ir saistīts ar nodokļu maksātāju skaita un nodokļos samaksātās summas palielināšanos. Īpaši atbalstāmo teritoriju programmas efektivitātes vērtējums liecina, ka uz 1 Reģionālā fonda ieguldīto latu uzņēmējdarbības veicināšanai nodokļos ir saņemti 3,13 lati. Tiešā nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības atbalsta pasākums spētu dot līdzīgu atdevi nodokļu veidā. Pārējos pasākumos šī atdeve, iespējams, būtu mazāka, jo tiem ir netieša ietekme uz jaunu darba vietu veidošanos. Līdz ar to ir grūti prognozēt šo pasākumu finansiālo atdevi. Tā, iespējams, tiktu novērtēta, analizējot tautsaimniecību kopumā. Kā liecina aprēķini, programmas realizācijai piešķirtie līdzekļi dod vairāk nekā divkāršu līdzekļu atdevi valsts un pašvaldību budžetos.

4.6. Citas reformas

4.6.1. Pensiju reforma

Pašreizējā situācija un politika

Pensiju reformas nepieciešamību Latvijā noteica dažādi faktori, kas saistīti gan ar pastāvošo tiesību aktu nespēju funkcionēt jaunajos tirgus ekonomikas apstākļos, gan ar pensiju sistēmas ilgtermiņa finansu stabilitātes problēmām iedzīvotāju straujas demogrāfiskās novecošanās apstākļos. Vieni no svarīgākajiem iemesliem bija motivācijas trūkums veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas un zemais pensionēšanās vecums (sievietēm — 55, vīriešiem — 60 gadi).

Pensiju reformas mērķis bija izveidot finansiāli stabilu, drošu (risku diversificētu), uz apdrošinātās personas iemaksām balstītu pensiju sistēmu, kura ietvertu gan paaudžu solidaritātes pensiju komponentu, gan pensiju kapitāla reālas uzkrāšanas komponentu, tādējādi, iedzīvotāju straujas demogrāfiskās novecošanās apstākļos, nodrošinot pensionāriem ilgtermiņā stabilu un pietiekamu darba ienākumu atvietojumu.

Saskaņā ar pensiju reformas koncepciju, jaunā pensiju sistēma sastāv no trīs līmeņiem: 1. līmenis — valsts obligātā uz paaudžu solidaritātes principiem balstīta pensiju shēma; 2. līmenis — valsts fondēto pensiju shēma; 3. līmenis — privātā brīvprātīgā pensiju shēma (privātie pensiju fondi).

1995. gadā uzsāktā pensiju sistēmas reforma likumdošanas jomā ir pabeigta — Saeima ir pieņēmusi likumus, uz kuru pamata tiek nodrošināta pensiju sistēmas darbība Latvijā. Pirmā līmeņa pensiju shēmas darbību nosaka likums “Par valsts pensijām” (pieņemts Saeimā 1995. gada 2. novembrī, stājās spēkā 1996. gada 1. janvārī), otrā līmeņa darbību nosaka “Valsts fondēto pensiju likums” (pieņemts Saeimā 2000. gada 17. februārī, stājās spēkā 2001. gada 1. jūlijā), trešā līmeņa darbību nosaka likums “Par privātajiem pensiju fondiem” (pieņemts Saeimā 1997. gada 5. jūnijā, stājās spēkā 1998. gada 1. jūlijā).

Latvija 1996. gadā bija pirmā valsts pasaulē, kura pamatos pārveidoja uz klasiskajiem paaudžu solidaritātes principiem balstīto valsts pensiju shēmu (1. līmeni), to pilnībā balstot uz apdrošināšanas principiem.

 1. līmeņa pensiju shēma ir paaudžu solidaritātes shēma, kur strādājošo paaudze ar sociālās apdrošināšanas iemaksām nodrošina esošo pensionāru pensijas, un tajā teorētiski ir ietverta arī fondēto pensiju shēmas elementi, jo 1. līmeņa shēmā katrai sociāli apdrošinātajai personai tiek uzkrāta informācija par pensiju kapitālu. Atšķirībā no fondētajām shēmām, kur pensijas kapitāls tiek reāli uzkrāts, 1. līmeņa gadījumā uzkrāta tiek tikai informācija par katras personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet faktiskās iemaksas tiek izmantotas, lai izmaksātu pensijas esošajiem pensionāriem. Pirmā līmeņa pensijas kapitāls tiek palielināts līdzīgi kā ieguldījumi fondētajās pensiju shēmās. Kapitāla pieauguma likme 1. līmenī ir vienāda ar kopējo algu apjoma pieaugumu valstī, no kurām veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Izmaksājamo pensiju veido viss personas uzkrātais kapitāls, kas tiek dalīts ar paredzamo dzīves ilgumu attiecīgajā pensionēšanās vecumā.

Likumā “Par valsts pensijām” noteiktais minimālais pensijas vecums ir 62 gadi. Pāreja uz šo vecumu notiek pakāpeniski — 1996. gadā pensionēšanās vecums tika palielināts par vienu gadu, ar katru nākamo gadu tas palielinās par sešiem mēnešiem. 2002. gada beigās pensionēšanās vecums vīriešiem sasniegs 61,5 gadus, bet sievietēm — 59 gadus. Līdz 2005. gada jūlijam personām, kurām apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 30 gadiem ir tiesības pensiju pieprasīt priekšlaicīgi — vīriešiem no 60 gadu vecuma, sievietēm — 2 gadus pirms likumā noteiktā pensijas vecuma attiecīgajā gadā. Aizejot pensijā 60 gadu vecumā, no pirmā līmeņa shēmas tiek nodrošināts darba ienākumu atvietojums 40–50% līmenī no bruto darba samaksas.

Iemaksu likme valsts pensiju sistēmā ir 20% no algas, no kuras tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Jaunā pensiju shēma izmaksā mazāk nekā iepriekšējā, uz pārdales principiem balstītā izmaksu definētā pensiju sistēma. Aprēķini liecina, ka, ja pensiju reforma netiktu īstenota, un saglabātos iepriekšējā likumdošana, tikai pensiju izmaksu nodrošināšanai vien sociālās apdrošināšanas iemaksu likme 1995.–2050. gadā pieaugtu no 30% līdz vairāk kā 40 procentiem. Jaunās 1. līmeņa pensiju shēmas izmaksu efektivitāte ir saistīta ne vien ar pārdales elementu minimizāciju, un stimulu radīšanu sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanai, bet arī ar pensijas vecuma paaugstināšanu, kura rezultātā sagaidāms, ka ilgtermiņā (2030. gadā) darbspējīgā vecuma iedzīvotāju noslodze ar pensijas vecuma iedzīvotājiem samazināsies aptuveni 1,5 reizes.

Latvija pensiju reformas jomā ir tālu priekšā daudzām attīstītajām valstīm. Tāda pirmā līmeņa shēma, kāda tā ir Latvijā ir atzīta par vienu no efektīvākajām un modernākajām paaudžu solidaritātes pensiju shēmām pasaulē. Līdzīgas shēmas tagad darbojas arī Polijā, Itālijā un Zviedrijā.

Saskaņā ar Valsts fondēto pensiju likumu 2001. gada 1. jūlijā darbību uzsāka 2. līmeņa pensiju shēma, kurā daļa no sociālās apdrošināšanas iemaksām vecuma pensijām tiek ieguldīta dažādos finansu instrumentos. Otrā līmeņa pensiju shēmas mērķi ir stiprināt valsts pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti caur risku diversifikāciju, t. i., mijot demogrāfisko un darba tirgus faktoru ietekmi ar finansu un kapitāla tirgus riskiem; nepalielinot kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi valsts vecuma pensijām, iegūt pensijas kapitāla un līdz ar to pensijas palielinājumu; efektīvi un lietderīgi izmantot 1. līmeņa rezerves. Bez tam sagaidāms, ka 2. līmeņa pensiju shēma sekmēs valsts ekonomisko attīstību veicinošu uzkrājumu veidošanos kā garantiju attīstītai sociālās drošības sistēmai Latvijā kā arī aktivizēs finansu un kapitāla tirgus attīstību.

Sākotnēji iemaksu likme 2. līmenī ir 2% no apdrošināšanas iemaksu algas. Pakāpeniski tā palielināsies, līdz 2010. gadā sasniegs 10%, attiecīgi samazinot iemaksu likmi 1. līmeņa pensiju shēmā.

Dalība valsts fondēto pensiju shēmā ir obligāta sociāli apdrošinātām personām, kas likuma spēkā stāšanās brīdī nebija sasniegušas 30 gadu vecumu. Personas vecumā 30–49 gadi var iesaistīties 2. līmenī brīvprātīgi.

Līdz 2003. gadam valsts fondēto pensiju shēmas līdzekļus atļauts pārvaldīt vienīgi Valsts kasei, bet ar 2003. gadu 2. līmeņa pensiju shēmas dalībniekiem būs iespēja izvēlēties starp Valsts kasi un kādu no privātajiem 2. līmeņa līdzekļu pārvaldītājiem.

Valsts fondēto pensiju shēmas pirmā darbības gada laikā (līdz šā gada 1.jūlijam) Valsts kase ir saņēmusi iemaksas 2. līmenī 7,3 milj. latu apjomā. Lielākā daļa — 72% no aktīviem ir izvietoti valsts vērtspapīros, kuru peļņa ir bijusi vidēji 6% gadā. Kopējais 2. līmeņa dalībnieku skaits 2002. gada 1. ceturkšņa beigās bija 282 tūkst., kas ir aptuveni 27% no visām sociāli apdrošinātām personām.

Lai gan nepilna gada laikā uzkrātie 2. līmeņa aktīvi mērojami kā 0,1% no 2002. gadam prognozētā IKP, prognozes liecina, ka ap 2035 gadu tie varētu sasniegt 20–40% no IKP.

Saskaņā ar Pensiju reformas koncepciju, līdzās valsts pensiju shēmām (1. un 2. līmeņi) ir izveidota arī privātā brīvprātīgā pensiju shēma (3. līmenis). Pašlaik darbojas 4 privātie pensiju fondi (1 slēgtais pensiju fonds un 3 atklātie pensiju fondi), kas piesaistījuši 18 tūkst. dalībnieku. Uzkrātais pensiju kapitāls uz 2002. gada 1. ceturkšņa beigām sasniedza 11 milj. latu jeb 0,2% no 2002. gadam prognozētā IKP.

Līdzās citām Centrālās un Austrumeiropas valstīm, kurās notiek būtiskas strukturālas pārmaiņas, arī Latvija sastopas ar problēmām, kas skar iedzīvotāju labklājību, tai skaitā pensiju reformu:

• salīdzinoši zema darba samaksa, kas ietekmē no iemaksām atkarīgu pensiju apmērus;

• salīdzinoši augsts ēnu ekonomikas īpatsvars un nepietiekami efektīva sociālās apdrošināšanas iemaksu administrēšana, kas rada zaudējumus valsts sociālās apdrošināšanas budžetam;

• nepietiekami strauja reģionālā attīstība, kā rezultātā daudzos lauku rajonos ir augsts bezdarba līmenis, kas ir kavēklis pensiju reformas galamērķu īstenošanai — priekšlaicīgās pensionēšanās pārtraukšanai un pensijas vecuma būtiskai paaugstināšanai;

• iedzīvotājiem nav pieredzes un līdz ar to ir nepietiekama izpratne par valsts fondēto pensiju shēmā piedāvātajiem finansu instrumentiem, līdz ar to iespējama pasivitāte 2. līmeņa pensiju shēmas līdzekļu privāto pārvaldītāju izvēlē kā arī neliels brīvprātīgo dalībnieku īpatsvars.

Turpmākie politikas virzieni

Pensiju reformas likumdošanas posms ir noslēdzies. Nākamie uzdevumi saistīti, pirmkārt, ar valsts fondēto pensiju shēmas darbības tālāku attīstību (privāto līdzekļu pārvaldītāju iesaistīšanu) un efektīvu pārvaldīšanu un uzraudzību. Pakāpeniski jānoslēdz arī pārejas periods uz likumā “Par valsts pensijām” noteikto pensijas vecumu, pārtraucot priekšlaicīgo pensionēšanos un pakāpeniska pāreja uz pensiju indeksāciju ar patēriņa cenu un iemaksu algu indeksu visiem pensionāriem (neatkarīgi no pensijas apmēra).

4.6.2. Veselības aprūpe

Pašreizējā situācija un politika

1993. gadā Latvijā tika uzsākta veselības aprūpes reforma. Šīs reformas galvenais mērķis ir uz iedzīvotāju vērstas, racionālas un pieejamas veselības aprūpes sistēmas ieviešana Latvijā, decentralizējot veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju sistēmu. Šī mērķa sasniegšanai reformas sākumposmā tika izvirzīti šādi pamatuzdevumi:

• veselības aprūpes finansēšanas reforma;

• efektīvas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras izveidošana;

• sabiedrības veselības politikas izstrāde un realizācija.

1997. gadā Latvijas valdība sadarbībā ar Pasaules Banku izstrādāja “Veselības aprūpes reformas” projektu un noslēdza līgumu, kurš paredz Pasaules Bankas kredītu šī projekta realizācijai divās fāzēs. Pirmā projekta fāze praktiski ir jau noslēgusies un lielākā daļa no plānotajiem rezultātiem ir sasniegti:

• 90% no visiem veselības aprūpes pakalpojumiem tiek finansēti caur vienas plūsmas finansēšanas mehānismiem;

• pilnveidota valsts speciālā veselības aprūpes budžeta līdzekļu sadales formula;

• ir izstrādāti norēķinu modeļi par slimnīcu sniegtajiem pakalpojumiem un kapitācijas finansu modelis primārajā veselības aprūpē, tiek gatavots to ieviešanas pasākumu plāns;

• 76% no iedzīvotājiem reģistrējušies pie sertificētiem ģimenes ārstiem un 70% iedzīvotāju veselības aprūpes pakalpojumi tiek finansēti ar kapitācijas principa pielietošanu ambulatorās aprūpes apmaksā;

• izveidots un tiek uzturēts slimokasu dalībnieku reģistrs;

• izstrādāts un LM konceptuāli apstiprināts Ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras plāns astoņiem reģioniem un valstij kopumā;

• publicēta sabiedrības veselības stratēģija. Sabiedrības veselības stratēģijas rīcības plāns ir sagatavots iesniegšanai Ministru kabinetā;

• nacionālajā līmenī pastiprināta spēja izstrādāt un ieviest efektīvas saziņas stratēģija.

Minētie veselības reformas projekta 1. fāzes sasniegumi veido labvēlīgu vidi kapitālieguldījumiem veselības aprūpes attīstībā 2. fāzē.

Lai sekmētu veselības aprūpes normatīvo dokumentu apstiprināšanu Ministra kabineta komitejā (08.07.2002) ir izskatīts politikas plānošanas dokumenta projekts “Pamatnostādnes veselības aprūpes reformas vidusposma un tālākās attīstības nodrošināšanai”. Pamatnostādnes būs pamats:

• MK noteikumu projektam “ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu struktūras plāna izstrādāšanas un ieviešanas kārtība”, iesniegts apstiprināšanai Ministru kabinetam;

• MK koncepcijai “Normatīvo aktu sistēma veselības aizsardzības jomā”, iesniegta apstiprināšanai Ministru kabinetam;

• “Konsolidētās veselības investīciju programmai 2002.–2007. gadam”, iesniegta apstiprināšanai Ministru kabinetam.

Lai arī daudzās jomās veselības aprūpes sistēmā ir panākti būtiski uzlabojumi, tomēr joprojām vēl pastāv problēmas, kas prasa tālāku darbu sistēmas efektivitātes uzlabošanā.

Politikas virzieni

Latvija plāno turpināt Veselības aprūpes reformu sadarbībā ar Pasaules Banku, sākot šī projekta otro fāzi 2003. gadā. Projekta 2. fāze, kuras nobeigums paredzēts 2006. gadā, sastāv no četrām sadaļām, kas iedalās apakšsadaļās:

• Veselības aprūpes finansēšanas un uzraudzības sistēmas attīstība;

• Sabiedrības veselības aizsardzības pasākumu optimizācija;

• Sabiedrības informēšana par izmaiņām veselība aprūpē;

• Projekta vadība un koordinācija.

• Atbilstoši Labklājības ministrijas sagatavotajām “Pamatnostādnēm veselības aprūpes reformas vidusposma un tālākās attīstības nodrošināšanai” veselības aprūpes reformai ir jāsasniedz šādi politikas mērķi:

• nodrošināt iedzīvotājiem valsts garantētajā veselības aprūpes pakalpojumu minimumā iekļauto pakalpojumu saņemšanu;

• nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem iespēju saņemt pilnu samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem;

• nodrošināt iedzīvotājiem kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību pēc iespējas tuvāk dzīves vietai un panākt efektīvu resursu izlietojumu veselības aprūpē;

• materiāltehniskās bāzes nodrošināšana un modernizācija veselības aprūpē.

4.6.3. Transports, sakari un informātika

4.6.3.1. Transports

Pašreizējā situācija un politika

Transports ir viena no visnozīmīgākajām un dinamiskākajām tautsaimniecības nozarēm valstī, ko lielā mērā nosaka labvēlīgie apstākļi tranzītam. 2000. gadā transporta un sakaru nozarē strādājošie veido 8,2% no valsts kopējā nodarbināto skaita, bet transporta un sakaru daļa valsts iekšzemes kopproduktā 2001. gadā bija 15,4% (1991. gadā attiecīgi 7,7% strādājošo un 7% iekšzemes kopprodukta).

Transporta attīstības ekonomiskā politika un tās īstenošanai nepieciešamie galvenie pasākumu kompleksi tiek veidoti, balstoties uz “Transporta attīstības nacionālo programmu (1996.– 2010.g.)”. Šī programma ir izstrādāta atbilstoši ilgtspējīgās attīstības principiem un tā tiek regulāri koriģēta ar nolūku aktualizēt un precizēt tajā paredzētos pasākumus. Pašlaik tiek īstenota “Transporta attīstības nacionālā programma (2000.–2006.g.)”. Latvijai kā (ES) kandidātvalstij jāīsteno arī ES transporta politika, lai veicinātu ātrāku Latvijas iestāšanos ES. Svarīgi ir, ka transporta attīstības jautājumu risināšanā Satiksmes ministrija aktīvi sadarbojas ne vien ar starptautiskajām institūcijām un organizācijām, bet arī ar Latvijas pašvaldībām, profesionālajām asociācijām un sabiedriskajām organizācijām.

Lai gan Latvijā ir optimāls transporta infrastruktūras (autoceļu, dzelzceļa, ostu, lidostu, maģistrālo cauruļvadu) izvietojums, tomēr daudzviet tās zemā kvalitāte ietekmē transporta pakalpojumu kvalitāti un efektivitāti.

1994. gadā tika nodibināts Valsts Autoceļu fonds (VAF), kas tiek finansēts no akcīzes nodokļa par naftas produktiem atskaitījumiem un transportlīdzekļu nodevas.

Pieaugot automobiļu skaitam, ar katru gadu pieaug arī satiksmes intensitāte, īpaši Rīgas reģionā. Daudz problēmu ir satiksmes drošības jomā, kuru ietekmē ne tikai sliktais ceļu stāvoklis, bet arī nepietiekamas kvalitātes satiksmes organizācijas tehniskie līdzekļi. Patlaban tiek īstenota 2000. gada 25. janvārī Ministru kabinetā akceptētā “Ceļu satiksmes drošības nacionālā programma (2000.–2006.g.)”.

Iekļaujoties Eiropas transporta sistēmas ceļu tīklā, arvien aktuālāks kļūst jautājums par Latvijas galveno autoceļu parametru atbilstību ES standartiem un normatīviem. Tālāko nozares attīstību galvenokārt kavē nepietiekamais autoceļu uzturēšanas un attīstības finansējums, kas lielā mērā atkarīgs no finansu mehānisma nestabilitātes.

 Autotransports pilnībā nodrošina kravu pārvadājumus iekšzemē. Latvijas autopārvadātāji sekmīgi darbojas arī starptautiskajos pārvadājumos.

Ir iespējas kāpināt pārvadājumu apjomus. Prasības pieejai autopārvadājumu tirgum pakāpeniski tiek harmonizētas, saskaņā ar ES direktīvu prasībām, ar mērķi sasniegt atbilstību līdz 2003. gadam. Nākošais mērķis — 2 līdz 4 gadu laikā likvidēt starpību pieejai tirgum starp iekšzemes un starptautiskajiem pārvadājumiem.

Galvenās tehniskās, ekoloģiskās un drošības prasības autotransportam, kā arī prasības pieejai tirgum Latvijā jau tagad atbilst starptautiskajām normām. Latvija pievienojusies arī galvenajām starptautiskajām konvencijām autopārvadājumu jomā.

 Dzelzceļa transportā tiek īstenota Ministru kabinetā akceptētā dzelzceļa restrukturizācijas programma, kas paredz, ka dzelzceļa operators — valsts akciju sabiedrība “Latvijas dzelzceļš” tiks pārveidota par koncernu. Šī koncerna mātes sabiedrība turpinās pildīt valsts publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja funkcijas. Savukārt meitas sabiedrības juridiski patstāvīgu personu statusā darbosies katra savā tirgus sektorā. Tādējādi tiks radīta iespēja dzelzceļa nozares uzņēmumu privatizācijai un reālai konkurencei nozarē. 2000. gada 21. decembrī Saeimā tika pieņemts Dzelzceļa pārvadājumu likums, kas juridiski formulē attiecības starp dzelzceļa pārvadātājiem un klientiem. Šis likums kopā ar 1998. gadā pieņemto Dzelzceļa likumu veido likumdošanas bāzi dzelzceļa nozarē.

2002. gada janvāri darbu uzsākusi LDZ meitas akciju sabiedrība “Pasažieru vilciens”, kura veic iekšzemes pasažieru pārvadājumus ar elektrovilcieniem un dīzeļvilcieniem, kā arī 2001. gadā nodibinājās pirmais pasažieru pārvadājumu operators SIA BO “Gulbenes–Alūksnes bānītis” un ar 2002. gada janvāri uzsāka pasažieru pārvadājumus šaursliežu dzelzceļā.

Pamazām sāk uzlaboties dzelzceļa pasažieru pārvadājumu ritošā sastāva tehniskais stāvoklis, jo 2002. gadā no valsts budžeta piešķirti līdzekļi 3,1 milj. latu apmērā remontiem un modernizācijai, tomēr pasažieru pārvadājumu tehniskais nodrošinājums būs aktuāls tuvākajos gados.

Dzelzceļa transporta attīstības stratēģiskie virzieni:

• Radīt stabilu, tirgus ekonomikas apstākļos konkurētspējīgu valsts dzelzceļa transporta sistēmu;

• Izveidot modernu, drošu un ES prasībām atbilstošu dzelzceļa infrastruktūru, nodrošinot valsts un piesaistīto līdzekļu efektīvu izlietošanu;

• Nodrošināt sociāli nepieciešamos iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumus.

Lai Latvijas autoceļu un dzelzceļa tīkli varētu integrēties Trans– Eiropas transporta tīklā, nepieciešams tos sakārtot atbilstoši ES standartiem. Šeit ir svarīgas investīcijas TINA (Transport Infrastructure Needs Assessments) procesā identificētā Trans– Eiropas transporta tīkla nākotnes elementos — Latvijas autoceļu un dzelzceļu tīklā. Latviju šķērso I Eiropas transporta koridors (Via Baltica un Via Hanseatica). Ļoti svarīga ir Ventspils, Rīgas un Liepājas jūras ostu sasaiste ar I, II un IX Eiropas transporta koridoru.

Latvijā sekmīgi darbojas trīs lielās jūras ostas — Ventspils, Rīga, Liepāja, kā arī septiņas mazās ostas. Katrai ostai ir sava specializācija. Lielās ostas galvenokārt apkalpo tranzīta kravu plūsmu austrumu–rietumu virzienā. Mazās ostas veic kokmateriālu eksportu, zvejas kuģu un jahtu apkalpošanu, un tām ir svarīga nozīme piekrastes reģionu attīstībā.

Latvijas ostās tiek pārkrauti vairāk nekā 50 milj. t kravu gadā (2001. gadā — 57 milj. t), kas ir viens no augstākajiem rādītājiem, salīdzinot ar citām Baltijas jūras reģiona valstīm.

Fakts, ka Ventspils un Rīgas ostas ir brīvostas, bet Liepājas osta ir Liepājas speciālās ekonomiskās zonas daļa, dod iespēju ostu teritorijā attīstīt jaunu dažāda veida ražošanas un pakalpojumu sfēru (būvēt rūpnīcas, veidot kravu sadales un loģistikas centrus) pievienotās vērtības radīšanai, kas stimulē un rada labvēlīgus apstākļus investīciju piesaistei ostu teritorijās, palielina ostu konkurētspēju Baltijas jūras reģionā, rada apstākļus jaunu darbavietu radīšanai un jaunu nozaru integrācijai ostu saimniecībā.

Latvijas ostas saskaras ar aizvien pieaugošu citu ostu konkurenci. Ostās nepieciešamas investīcijas infrastruktūras attīstībai, kā arī jau esošās uzlabošanai. Arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta ostu drošības nostiprināšanai.

Latvijas ostās līdz šim nav pilnībā izmantotas pasažieru apkalpošanas iespējas.

Mazajās ostās arī jāveic ostu infrastruktūras rekonstrukcija un ostu padziļināšana, kas veicinātu kravu apstrādi ostās un jahtu tūrisma attīstību. Tādējādi aktivizētos saimnieciskā darbība ostās un veidotos jaunas darbavietas, kas ir svarīgi piekrastes reģionu attīstībai.

Pašlaik notiek valsts akciju sabiedrības “Latvijas kuģniecība” privatizācijas process. Valstī tiks ieviesta jauna kuģošanas politika, veidojot atbilstošu likumdošanas un nodokļu vidi. Tiek īstenots projekts “Jūras drošība”, kas ir vērsts uz jūrlietu pārvaldes administratīvās kapacitātes stiprināšanu. Ir izstrādāts un Saeimā iesniegts likumprojekts “Jūras kodekss” un “Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likums”.

 Gaisa transporta nozares struktūras galvenie elementi, kas nodrošina gaisa pārvadājumu veikšanu, ir valsts akciju sabiedrība starptautiskā lidosta “Rīga”, valsts akciju sabiedrība gaisa satiksmes vadības uzņēmums “Latvijas gaisa satiksme” (LGS) un gaisa pārvadātāji (“Airbaltic” un citas aviokompānijas). Latvijā darbojas arī otra starptautiskā lidosta “Liepāja” un pašlaik tiek veikti priekšdarbi Ventspils lidlauka darbības atjaunošanai.

Gaisa transporta attīstība pašlaik un tuvākajos gados, ņemot vērā pieprasījumu, balstīsies galvenokārt uz starptautiskajiem gaisa pārvadājumiem. Tā būs tieši saistīta ar mūsu likumdošanas bāzes atbilstību ES tiesību aktiem un ar infrastruktūras objektu LGS, lidostas “Rīga”, kā arī aviokompāniju spēju konkurēt starptautisko gaisa pārvadājumu tirgū.

Pēdējos gados daudz ir paveikts lidostas “Rīga” rekonstrukcijas un modernizācijas jomā. Uzbūvēti pasažieru tilti, veikta pievadceļu rekonstrukcija. Pabeigta lidostas termināla rekonstrukcijas II kārta, kas palielināja lidostas caurlaides spēju līdz 1,4 milj. pasažieru gadā ļaujot apkalpot līdz 500 pasažieriem stundā.

Turpmāko gadu prioritāte ir tālāka gaisa pārvadājumu drošības paaugstināšana, tajā skaitā, veicot pasākumus, kas noteikti Ministru kabineta apstiprinātajā Latvijas rīcības plānā starptautiskā terorisma apkarošanai. Strauji pieaugot pasažieru un kravas apjomiem, ir nepieciešams veikt lidostas “Rīga” skrejceļa pagarināšanu, kas ļaus uzņemt lielākas kravnesības gaisa kuģus, veicinot lidostas kā nozīmīga tranzīta centra attīstību.

Pašlaik gaisa pārvadātāju attīstību kavē mazais tirgus apjoms (Latvijas iedzīvotāju nelielais skaits), kā arī zemais pieprasījums, kas izriet no iedzīvotāju pirktspējas. Pārvadātāju attīstība un veikto pārvadājumu apjoma pieaugums būs saistīts ar Latvijas aviokompāniju spēju paplašināt savu tirgus daļu. Tas var notikt pēc Latvijas iestāšanās ES vai Eiropas vienotās aviācijas telpas līguma noslēgšanas, kas dos iespēju Latvijas kompānijām brīvi piekļūt ES gaisa pārvadājumu tirgum.

Gaisa transporta sektorpolitikā, ko 1999. gada 25. maijā akceptēja Ministru kabinets, paredzēts turpināt iesākto darbu virzībai uz ES. Tajā ir noteikti uzdevumi nozares vadības, infrastruktūras, pārvadātāju, vispārējās aviācijas attīstības jomā, divpusējo starpvaldību nolīgumu sistēmas pilnveidošanā, integrācijā Eiropas gaisa transporta sistēmā, aviācijas drošības, vides aizsardzības un profesionālās izglītības jomā.

Ņemot vērā Eiropas valstu pieredzi, Latvijā aviācijas nozarē valsts pārvaldes funkcijas ir nodalītas no uzraudzības funkcijām. Veiksmīgi rit darbs tiesību aktu saskaņošanas jomā. Par panākumiem šajā jomā liecina jau 1998. gada beigās parakstītais divpusējais protokols ar Eiropas Komisiju par tālāko darbību, kas jāveic, lai ar Latvijas Republiku tiktu noslēgts līgums par pievienošanos vienotajai Eiropas vienotajai aviācijas telpai, pirms Latvijas uzņemšanas ES. Saskaņā ar šo protokolu par horizontālo ES tiesību aktu adaptāciju Latvijas Republika ir apņēmusies arī pārejas periodā aviācijas jomā piemērot Eiropas Padomes un Eiropas Komisijas noteikumus saskaņā ar Eiropas vienotās aviācijas telpas līguma projekta attiecīgo pielikumu. Tā ietvaros, apzinoties, cik būtiska nozarei ir ES direktīvas 94/56 par aviācijas nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas pamatprincipu noteikšanu ieviešana, Satiksmes ministrija 2000. gadā izveidoja neatkarīgu Aviācijas nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas nodaļu.

Naftas un naftas produktu transportēšanas apjomi pa maģistrālajiem cauruļvadiem pēdējo gadu laikā ir nedaudz pieauguši. Tā kā pēc Ventspils ostas padziļināšanas un rekonstrukcijas naftas un naftas produktu pārkraušanas jaudas Ventspils ostā palielinājušās līdz 50 milj. t gadā, tad, lai palielinātu visa tranzīta koridora caurlaides spēju, paredzēta jauna naftas vada ar jaudu 18 milj. t gadā būve (projekts “Rietumu cauruļvadu sistēma”). Bez tam, tiek veikts arī esošo maģistrālo cauruļvadu remonts un naftas un naftas produktu pārsūknēšanas staciju rekonstrukcija un modernizācija.

Latvijā īpaša uzmanība tiek veltīta tranzīta pārvadājumu attīstībai. Lielākie kravu pārvadājumu apjomi caur Latviju notiek austrumu–rietumu virzienā, t. i., no NVS valstīm pa dzelzceļu, maģistrālajiem cauruļvadiem, autoceļiem uz Latvijas jūras ostām un tālāk pa jūru uz Rietumeiropas valstīm. 90% no tranzītkravu apjoma tiek transportēti caur ostām.

Lai attīstītu tranzīta pārvadājumus, tiek īstenoti šādi galvenie pasākumu kompleksi:

• integrācija Trans– Eiropas transporta tīklā, TINA autoceļu un dzelzceļa tīkla attīstība;

• autotransporta un dzelzceļa transporta koridoru attīstība;

• naftas un naftas produktu maģistrālo cauruļvadu jaudas palielināšana;

• kombinētā transporta attīstība;

• jūras ostu attīstība un rūpnīcu būvniecība, kravu sadales un loģistikas centru veidošana ostu teritorijās, kas paredzēti pievienotās vērtības radīšanai.

Ļoti svarīga ir politisko, ekonomisko un juridisko aktivitāšu efektivitātes palielināšana, lai veicinātu tranzīta un transporta koridoru attīstību un integrēšanos Eiropas transporta sistēmā.

Viens no galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt augstu ceļu, dzelzceļa, jūras un gaisa satiksmes drošības līmeni.

Jāveic videi draudzīgas transporta sistēmas veidošana, atbilstoši attīstot transporta infrastruktūru, samazinot kaitīgo vielu un trokšņu emisiju, kā arī pilnveidojot un regulējot pārvadāšanas procesu, īpaši, bīstamo kravu pārvadāšanas laikā.

Lai īstenotu transporta attīstības plānus, ir izveidots un tiek pilnveidots attiecīgs finansēšanas mehānisms, kurā tiek kombinēti dažādi finansu avoti. Tie ir valsts pamatbudžets un speciālie budžeti (valsts autoceļu fonds, ostu attīstības fonds, lidostas izlidošanas nodeva). Ļoti nozīmīgs finansu avots ir arī kredīti, kurus izsniedz starptautiskās finansu institūcijas — Pasaules banka, Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības banka, Eiropas Investīciju banka un komercbankas. Transporta sfēras finansēšanai tiek piesaistīti arī ES un divpusējo palīdzību programmu līdzekļi, kā arī pašu uzņēmumu un privātais kapitāls. Latvija kā ES kandidātvalsts papildus Phare programmas atbalstam, sākot ar 2000. gadu, saņem palīdzību arī no pirmspievienošanās strukturālajiem fondiem ISPA. 2001. gadā tika īstenots pirmais Eiropas Savienības ISPA fonda finansētais projekts — veikta “Via Baltica” ceļa posma Gauja–Lilaste rekonstrukcija.

Nepieciešams pilnveidot sabiedriskā transporta sistēmu, ieviešot vienotu valsts un pašvaldību pasūtījumu dažādiem iekšzemes pasažieru pārvadājumu veidiem, izveidojot vienotu dotāciju mehānismu un pilnveidojot pasažieru pārvadājumu pārvaldi.

Transporta infrastruktūrai, transporta līdzekļiem un pārvadāšanas procesam ir jāatbilst attīstītajās pasaules valstīs pieņemtajiem kvalitātes un komforta standartiem, citādi Latvijai būs grūtības iekļauties Eiropas un pasaules transporta sistēmā. Eiropā, it sevišķi Baltijas reģionā, ir saasinājusies konkurence transporta, īpaši tranzītpārvadājumu tirgū.

Latvijas Republika pilnībā atzīst ES mērķus un darbības principus transporta jomā un pilnībā ir gatava ieviest acquis communautaire transporta jomā, izņemot autopārvadājumu jomu, kur atsevišķu ES prasību ieviešanai ir nepieciešami pārejas periods vai arī — atsevišķu prasību izpilde uzskatāma par problēmjautājumu, kura risināšanā ir svarīga ES pozīcija.

Attiecībā uz iekšējo ūdeņu transportu, Latvija apņemas neveikt nekādus pasākumus, kas jebkādā veidā tās teritorijā varētu diskriminēt citu ES dalībvalstu piešķirtās atbilstošās tiesības tās pilsoņiem un juridiskajām personām.

Svarīgākās jomas integrācijas ES procesa ietvaros ir Latvijas ostu infrastruktūras attīstība un konkurētspējas paaugstināšana, austrumu–rietumu virziena dzelzceļa un autoceļu koridora modernizācija, naftas produktu cauruļvadu sistēmas attīstība, lauku ceļu saglabāšana un attīstība, harmoniskas transporta sistēmas attīstības veicināšana kravu un pasažieru pārvadāšanai iekšzemes un starptautiskajā satiksmē.

Politikas virzieni

Latvijas transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir izveidot efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, ilgtspējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un multimodālu transporta sistēmu, kas integrēta Eiropas transporta sistēmā, nodrošinātu cilvēku ekonomiskās un sociālās vajadzības pēc kvantitatīviem un kvalitatīviem pārvadājumiem iekšzemes un starptautiskajā satiksmē, palielinātu izvēles iespējas un elastību pasažieru un kravu pārvadājumos, veicinātu reģionālo attīstību un dotu iespējas Latvijas biznesam konkurēt Eiropas un visas pasaules tirgū.

Transporta attīstības ilgtermiņa mērķa sasniegšanas galvenie stratēģiskie virzieni:

• Uzturēt un attīstīt transporta infrastruktūru.

• Veicināt pakalpojumu ar augstu pievienoto vērtību un rūpnieciskās ražošanas (rūpnīcu, kombinētā transporta terminālu, kravu sadales un loģistikas centru) attīstību ostās un citos transporta mezglos.

• Uzlabot un uzturēt augstu satiksmes drošības līmeni.

• Nodrošināt videi draudzīgas transporta sistēmas veidošanu un paaugstināt bīstamo kravu pārvadāšanas drošību.

• Izveidot valstī efektīvu sabiedriskā transporta sistēmu.

• Atbalstīt un veicināt ilgtspējīgu, harmonisku un kompleksu transporta sistēmas attīstību kravu un pasažieru pārvadāšanai iekšzemes un starptautiskajā satiksmē.

• Nodrošināt Latvijas transporta sistēmas integrāciju un konkurētspējīgu darbību Eiropas transporta sistēmā.

4.6.3.2. Sakari

Pašreizējā situācija un politika

 Telekomunikāciju sektorā darbojas publiskā mobilā telekomunikāciju tīkla operators SIA “Lattelekom” un divi publiskā mobilā telekomunikāciju tīkla operatori — SIA “Latvijas Mobilais telefons” un SIA “Tele2”. Ir plānots, ka līdz 2002. gada beigām Latvijā būs arī trešais mobilo telekomunikāciju operators, kas darbosies gan GSM, gan UMTS tīklā.

Telekomunikāciju sektors pēdējos gados ir strauji attīstījies gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. 2002. gada 1. janvārī mobilo telekomunikāciju lietotāju skaits sasniedza 656 835, no tiem SIA “Latvijas Mobilais telefons” — 348 102 abonenti, SIA “Tele2” — 308 733 abonenti.

SIA “Lattelekom” 2001. gada 1. janvārī bija 722 tūkst. abonenti, no tiem 68,6% ir pieslēgti ciparu tīklam.

Telekomunikāciju sektors pakāpeniski tiks atvērts un valsts loma nākotnē aprobežosies ar sektorpolitikas noteikšanu un tirgus regulēšanu tādā mērā, lai nodrošinātu klientu tiesību aizsardzību un konkurējošas vides attīstību.

2001. gada 30. novembrī stājās spēkā jauns likums “Par telekomunikācijām”. Galvenie mērķi ir veicināt:

• telekomunikāciju attīstību visā valsts teritorijā,

• konkurences attīstību telekomunikāciju pakalpojumu tirgū,

• jaunu telekomunikāciju pakalpojumu veidošanu;

• noteikt tiesiskās attiecības telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanā, nodrošināt telekomunikāciju pakalpojumu lietotāju, publisko telekomunikāciju tīklu operatoru un telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju interešu aizsardzību atvērta tirgus ekonomikas apstākļos, veicināt Universālā telekomunikāciju pakalpojuma pieejamību.

Likums paredz, ka līdz 2003. gada 1. janvārim Latvijā būs tikai viens publiskais fiksētais telekomunikāciju tīkls un viens publiskā fiksētā telekomunikāciju tīkla operators, proti, SIA “Lattelekom”.

Pieņemot likumu “Par telekomunikācijām”, ir ieviestas Eiropas Savienības telekomunikāciju acquis pamatprasības, tādējādi radot juridiski atbilstošu tiesisko regulējumu telekomunikāciju nozarē.

Pašlaik BO VAS “Latvijas Pasts” ir vienīgais, kas piedāvā klientiem pilnu pasta pakalpojumu klāstu. Tā nodrošināšanai visā valsts teritorijā ir attīstīts plašs nodaļu tīkls, kas sniedz pakalpojumus par nediferencētām cenām.

Latvijas teritorijā pasta pakalpojumus piedāvā arī vairāki starptautiski uzņēmumi un vietējās firmas — SIA “DHL International Latvia”, United Parcel Services (UPS); TNT Logistic, A/S “Diena” preses izplatīšanas centrs, SIA “SM–pasts” u. c. sniedz tikai atsevišķus ekonomiski izdevīgākos pakalpojumus, turklāt šie pakalpojumi ir pieejami tikai lielākajās pilsētās, kur izmaksas salīdzinājumā ar valstī vidējām ir zemākas un ir lielāks klientu skaits.

Līdz 2002. gada beigām ir plānots pieņemt vairākus tiesību aktus, piemēram, Universālā pasta pakalpojuma standarti, noteikumi par pasta monopolpakalpojumu apjomu.

No 2003. gada 1. janvāra tiks atcelti ierobežojumi konkurēšanai pasta pakalpojumu tirgū Latvijā, saglabājot BO VAS “Latvijas Pasts” monopoltiesības uz Latvijas Republikas pastmarku un citu pasta pakalpojumu apmaksas vērtszīmju izgatavošanu un laišanu apgrozībā, to izņemšanu no apgrozības, kā arī uz iekšzemes vēstuļu korespondences sūtījumu savākšanu, šķirošanu, transportēšanu un piegādi.

Politikas virzieni

Sakaru sektora turpmākās politikas galvenie mērķi ir tirgus liberalizācija, tarifu sabalansēšana un integrācija ES.

Lai liberalizētu telekomunikāciju tirgu, tiks veikti šādi pasākumi.

• Tiks atcelti aizliegumi ienākšanai tirgū un konkurencei telekomunikāciju sektorā, izņemot tos noteikumus, ko nosaka vispārējie normatīvie akti par konkurenci, licencēšanu, kā arī ierobežojumi, piemēram, radio frekvenču spektra nepietiekamība un numerācijas telpas ierobežotība.

• Tiks izveidots fonds to Universālo pakalpojumu nodrošināšanai, kas nepieciešams, lai telekomunikāciju pamatpakalpojumu minimumu varētu sniegt praktiski visiem valsts iedzīvotājiem, un kuru nodrošināšana nav komerciāli izdevīga operatoriem.

• Tiks izveidots sektora regulēšanas režīms, kas konsekventi un aktīvi atbalstīs licencētos pakalpojumu sniedzējus un operatorus, konkurenci un investīciju ieplūšanu sektorā, kā arī nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi pret konkurējošiem operatoriem un pakalpojumu sniedzējiem.

Lai liberalizētu pasta sakaru tirgu, valsts veiks šādus pasākumus:

• Izveidos sektora regulēšanas režīmu, kas konsekventi un aktīvi atbalstīs licencētos pasta pakalpojumu sniedzējus un operatorus, konkurenci un investīciju ieplūšanu sektorā, kā arī nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi pret konkurējošiem operatoriem un pasta pakalpojumu sniedzējiem.

• Izveidos Vispārējo pasta pakalpojumu kompensācijas fondu to vispārējo pasta pakalpojumu nodrošināšanai, kas nepieciešami, lai pasta pamatpakalpojumu minimumu varētu sniegt visiem valsts iedzīvotājiem, un kuru nodrošināšana nav komerciāli izdevīga atsevišķiem operatoriem.

4.6.3.3. Informātika

Pašreizējā situācija un politika

Koordinētas valsts informātikas politikas realizācija Latvijā ir uzsākta kopš 1997. gada, galvenokārt pievēršot uzmanību valsts funkciju realizācijai Latvijas iedzīvotāju informacionālajā apgādē. Savukārt par informācijas tehnoloģijas politikas pamatu Latvijā uzskatāma Nacionālā programma “Informātika”, ko Ministru kabinets apstiprinājis 1999. gadā. Tā ir pirmā nozares kompleksā mērķprogramma laika posmam no 1999. gada līdz 2005. gadam. Tajā iekļautas 13 apakšprogrammas, kuru izpildīšana saistīta ar vairāk kā 120 dažādiem projektiem. Nacionālās programmas “Informātika” pamatmērķis ir nodrošināt Latvijas integrāciju globālajos procesos un veidot mūsu valstī informācijas sabiedrību. Šī programma paredz ne tikai Latvijas informācijas sistēmu attīstību, bet arī plašu starptautisku sadarbību datu pārraides tīklu, sistēmu un pakalpojumu integrācijai Eiropas korporatīvajās sistēmās.

Ministru kabinetā 2000. gadā akceptētās Sociāli ekonomiskās programmas “e–Latvija” pamatnostādnes kalpo par vienu no nacionālās programmas “Informātika” realizācijas mehānismiem un ir koncentrētas uz šim nolūkam nepieciešamo darbību un pasākumu prioritāru un paātrinātu veikšanu, veidojot vidi infrastruktūras attīstībai. Tajā formulētie mērķi un uzdevumi ir analoģiski Eiropas Savienības programmai eEurope+. Minētā programma izvirza uzdevumus: nodrošināt valstī vispārēju interneta pieejamību, lētāku, ātrāku, drošāku pieslēgumu, ieviest vispārēju informācijas pratību un pieejamību, attīstīt informācijas pakalpojumus un pielietojumus.

Informācijas pakalpojumu attīstību raksturo Latvijā internetam pieslēgušos datorizēto uzņēmumu skaits, kas ir 53% no visiem datorizētajiem uzņēmumiem. Latvijā internetu lieto 21% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (no 15 līdz 65 gadiem). Tas ir uzskatāms par e-komercijas attiecību starp uzņēmumu un gala patērētāju attīstības sākumu konkurences apstākļos, kad Latvijā valsts politiku darījumu veikšanā ar informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju līdzekļu starpniecību nosaka 2001. gadā akceptētā Koncepcija par elektronisko komerciju un tās Rīcības plāns.

2002. gadā valstī ir aptuveni 40 interneta pakalpojumu sniedzēji, no kuriem ap 70% darbojas Rīgā. Interneta serveru skaits kopš 1998. gada 2002. gada sākuma ir pieaudzis gandrīz divas reizes. Tāpēc valsts politikas līmenī tiek meklēti risinājumi interneta attīstības veicināšanai, interneta pakalpojumu sniedzēju godīgas konkurences nodrošināšanai un valsts uzraudzības sistēmas ieviešanai. 2001. gada beigās akceptētā Koncepcijā par tīkla “Internet” pakalpojumu sniedzēju reģistrācijas un valsts uzraudzības sistēmas izveidi definēta valsts politika interneta jomā, kas vērsta uz maksimāli labvēlīgas vides radīšanu pašas tehnoloģijas attīstībai un investīciju piesaistei. Šādas politikas pamats ir brīvs pakalpojumu tirgus un konkurence, veicinot pakalpojumu pieejamību ar dažādu telekomunikāciju tehnoloģiju starpniecību un vienlaicīgi nodrošinot interneta pakalpojumu sniedzēju un pakalpojumu lietotāju aizsardzību, veicot interneta pakalpojumu sniedzēju licencēšanu.

Līdz ar informācijas tehnoloģiju attīstību palielinās fizisko personu datu nelikumīgas ieguves iespējas. Lai aizsargātu fizisko personu pamattiesības un brīvības, it īpaši privātās dzīves neaizskaramību, 2000. gadā pieņemts Personu datu aizsardzības likums. Atbilstoši tā prasībām 2001. gadā darbu uzsākusi Datu Valsts inspekcija, kura reģistrē personas datu apstrādes sistēmas un ir tiesīga pieņemt lēmumus un rekomendācijas, izskatīt sūdzības par personu datu aizsardzību.

2002. gada 7. maijā Latvijā ir akceptēta e–pārvaldes koncepcija, kas nosaka valsts pārvaldes modernizēšanas stratēģiju (vīzija, mērķi, principi, stratēģiskās iniciatīvas, uzdevumi), apliecina valdības gatavību īstenot izvirzītos uzdevumus, paredz sākotnējo rīcības plānu un tā īstenošanai nepieciešamos līdzekļus. Valsts pārvaldes modernizāciju plānots veikt, racionalizējot valsts pārvaldes funkcijas un struktūru, piemērojot tās jaunajiem pakalpojumu sniegšanas modeļiem, maksimāli izmantojot informācijas tehnoloģijas iespējas un daudzkanālu pieeju pakalpojumu sniegšanā. Interneta un citu elektronisko saziņas līdzekļu izmantošana sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā būs būtiskākais un arī manāmākais e-pārvaldes ieviešanas rezultāts.

Līdz ar elektronisko dokumentu aprites palielināšanos aktuāla kļuvusi šo dokumentu arhivēšana. Tāpēc 2002. gadā pieņemti Ministru kabineta noteikumi “Informācijas sistēmās esošo dokumentēto datu un elektronisko dokumentu arhivēšanas noteikumi”, kas nosaka informācijas sistēmu arhivēšanas tiesiskās, organizatoriskās un tehniskās pamatprasības, uzkrājot un glabājot sistēmās elektroniskos dokumentus, kā arī kārtību, kādā ilgstoši vai pastāvīgi glabājamie dokumenti, reģistru informācijas resursi vai to daļas jānodod valsts glabāšanā.

2002. gada 5. jūnijā stājas spēkā Valsts informācijas sistēmu likums, kas nosaka vienotu kārtību, kādā veido, reģistrē, uztur, lieto, reorganizē vai likvidē valsts informācijas sistēmas, tiek regulēta valsts informācijas sistēmu organizāciju savstarpējā sadarbība, kā arī noteiktas valsts informācijas sistēmas turētāja un tās datu subjekta tiesības un pienākumi.

Latvijas iekļaušanos Eiropas un pasaules digitālās informācijas apritē raksturo 2002. gada maijā valdības pieņemtais rīkojums “Par Latvijas Republikas un Eiropas Kopienas saprašanās memorandu par Latvijas dalību Kopienas daudzgadu programmā, lai sekmētu Eiropas digitālās informācijas attīstību un izmantošanu pasaules tīklos un atbalstītu valodu daudzveidību informācijas sabiedrībā (e-saturs)”.

Piedalīšanās Daudzgadu Kopienas programmā sekmēs pieeju Eiropas digitālai informācijai un tās potenciāla izmantošanu, kultūras daudzveidību un multilingvismu, labvēlīgu apstākļu radīšanu tirgus neviendabīguma mazināšanai un Eiropas digitālās informācijas mārketingam, sadalei un izmantošanai pasaules informācijas tīklos.

Politikas virzieni

Prioritārs uzdevums, kas jāveic nekavējoties, ir valsts pārvaldes modernizācijas politiski organizatorisko priekšnoteikumu radīšana, izveidojot e-pārvaldes modeļa ieviešanas un vadības institūcijas. Turpmākais darbības virziens ir uzdevumu, kas saistīti ar elektroniskās pārvaldes pastāvēšanai un darbībai nepieciešamās vides izveidi, izpilde.

Pašreizējā valsts politika informātikas nozarē ir vērsta uz to, lai līdz 2004. gadam Latvijā būtu ieviesta vispārēja interneta pieejamība un veicināta gan interneta izmantošana, gan arī vispārējā informācijas pratība.

Lai sasniegtu šos mērķus, nepieciešams veikt sekojošus pasākumus:

• nodrošināt, lai informātika, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, pakalpojumu un pielietojumu attīstības līmenis valstī kļūst par visu sabiedrības attīstības un ekonomisko procesu pamatu;

• nodrošināt kvalitatīvu un ātru informācijas apriti, veicot visu valsts bibliotēku, skolu, pašvaldību pieslēgšanu internetam, publiski pieejamo interneta terminālu instalāciju un pilnībā liberalizējot informācijas un telekomunikāciju tirgu saskaņā ar ES principiem;

• nodrošināt lokālās un globālās visa veida informācijas satura pieejamību ikvienam valsts iedzīvotājam, novēršot valodas problēmas, radot informācijas sistēmas un pakalpojumus latviešu valodā;

• izstrādāt nozares politikas plānošanas dokumentus, veidot normatīvo bāzi, kā arī veikt citus nepieciešamos pasākumus vispārējai elektronisko dokumentu ieviešanai apritē, paātrinot integrētās valsts nozīmes informācijas sistēmas veidošanu un elektronisko dokumentu apmaiņu starp valsts pārvaldes iestādēm.

4.6.4. Reģionālā politika

Pašreizējā situācija un politika

Latvijas reģionālās attīstības politikas koncepcija tika akceptēta Ministru kabinetā 1996. gadā. Šī dokumenta mērķis bija noteikt Latvijas reģionālās attīstības politikas pamatnostādnes, tās veidošanas un realizācijas pamatus, radīt priekšnoteikumus uzņēmēju, nevalstisko organizāciju, pašvaldību un valsts saskaņotai darbībai reģionālās attīstības jomā, kā arī noteikt rīcības pamatvirzienus, galvenās metodes un līdzekļus reģionu attīstībai, tādējādi veicinot ilgtspējīgu un līdzsvarotu Latvijas reģionu attīstību.

1996. gadā tika uzsākta valsts atbalsta sistēmas izveidošana mazāk attīstītajām teritorijām. 1997. gadā Saeima pieņēma likumu “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem” ar mērķi radīt iespējas īpaši atbalstāmo reģionu paātrinātai ekonomiskai attīstībai, lai veicinātu līdzvērtīgu sociāli ekonomisko apstākļu izveidošanos visā valsts teritorijā. 1997. un 1998. gadā tika apstiprināta ar likumu saistīto normatīvo dokumentu pakete un izstrādāta speciāla metodika īpaši atbalstāmo teritoriju noteikšanai, kas tika aktualizēta 2001. gadā. No 1997. līdz 2001. gadam īpaši atbalstāmā reģiona statuss tika piešķirts 84 pašvaldībām, 2001. gadā — 135 pašvaldībām.

Viens no būtiskākajiem instrumentiem mazāk attīstīto teritoriju attīstībai ir Reģionālais fonds. Reģionālā fonda uzdevums ir veicināt uzņēmējdarbību īpaši atbalstāmajās teritorijās, finansējot uzņēmēju un pašvaldību projektus, kas rada papildus darba vietas, veic tehnisku ražošanas pārkārtošanu, veido un attīsta alternatīvās ražotnes un pakalpojumu uzņēmumus.

Reģionālā fonda darbības laikā ir ieguldīti 2,3 milj. latu. Uz 2001. gada janvāri Reģionālajam fondam par finansu līdzekļu piešķiršanu ir līgumsaistības ar 525 juridiskajām personām, no tiem 485 — ar uzņēmējiem un 40 — ar pašvaldībām. Projektu ietvaros izveidotas 1800 jaunas pastāvīgas, 1600 sezonas un saglabātas 3200 darba vietas. Uzņēmēji un pašvaldības šo projektu realizācijā ir ieguldījuši vairāk par 50 milj. latu. Projektu realizācijas gaitā valsts un pašvaldības budžetos samaksāti 5,5 milj. latu nodokļos, tajā skaitā 1,2 milj. latu ienākuma nodokļa.

Lai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, Latvija varētu efektīvi izmantot Eiropas Savienības Struktūrfondu, sevišķi, Eiropas Reģionālās attīstības fonda sniegto finansiālo atbalstu, nepieciešams izveidot un ieviest atbilstošu likumdošanas un institucionālo bāzi, kā arī sagatavot reģionālās politikas plānošanas dokumentus.

2002. gada 21. martā Saeima pieņēma Reģionālās attīstības likumu, kurš nosaka likumdošanas un institucionālo ietvaru valstī reģionālās attīstības jomā. Likums nosaka reģionālās attīstības plānošanas dokumentu hierarhiju, ieskaitot reģionālās politikas pamatnostādnes, nacionālo plānojumu un nacionālo attīstības plānu, kas ir vidēja termiņa (7 gadi) reģionālās politikas plānošanas dokuments. Likumā aprakstītas arī reģionālajā attīstībā iesaistītās nacionālā un reģionālā līmeņa institūcijas, ieskaitot Nacionālo reģionālās attīstības padomi, Reģionālās politikas un plānošanas pārvaldi, Plānošanas reģionu attīstības padomes, un plānošanas reģionu attīstības aģentūras, noteikta to kompetence. Tā kā šis likums aizvieto likumu “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem”, kuru Saeima pieņēma 1997. gadā, tad tajā ir iekļauti arī jautājumi saistībā ar īpaši atbalstāmo teritoriju noteikšanu un atbalsta piešķiršanu no Reģionālā fonda (Saskaņā ar likumu “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem” ar Ministru kabineta lēmumu pašvaldībām piešķirtais īpaši atbalstāmo reģionu statuss paliek spēkā līdz 2004. gada 27. jūnijam). Likums pilnvaro Ministru kabinetu izdot no tā izrietošos noteikumus.

Teritorijas plānošanas likums ir apstiprināts Saeimā 2002. gada 22. maijā. Tas nosaka teritorijas plānošanas likumdošanas un institucionālo ietvaru, kā arī teritorijas plānošanas līmeņus. Līdz ar minētā likuma spēkā stāšanos, spēku zaudē 1998. gadā pieņemtais Teritorijas attīstības plānošanas likums.

Saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu visa Latvijas teritorija atbilst NUTS II līmenim. NUTS III līmenī Latvijā ir izdalīti 5 plānošanas reģioni. Pašlaik reģionālajai statistikai nepieciešamā informācija tiek apkopota pa rajoniem un republikas pilsētām, pēc tam to izmantojot apkopošanai pa NUTS II un NUTS III līmeņa reģioniem. Izmantojot NUTS statistiku, iespējams salīdzināt esošās sociālekonomiskās atšķirības starp reģioniem valstī, kā arī atšķirības starp Latvijas un ES kandidātvalstu un dalībvalstu reģioniem.

Attiecībā uz reģionālās politikas plānošanas dokumentiem, šobrīd Reģionālās politikas un plānošanas pārvalde ir uzsākusi reģionālās politikas pamatnostādņu sagatavošanu, līdz 2002. gada beigām paredzēts izstrādāt to pirmo uzmetumu.

Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāta vadībā 2001. gadā tika izstrādāts Nacionālās attīstības plāns, kas nosaka valsts un reģionālās attīstības mērķus un prioritātes, kā arī atbalsta pasākumus noteikto mērķu īstenošanai. 2001. gada decembrī plāns tika akceptēts Ministru kabinetā un 2002. gada janvārī iesniegts komentāriem Eiropas Komisijai. 2002. gada laikā uz Nacionālā attīstības plāna pamata Finansu ministrijas vadībā plānots izstrādāt Attīstības plānu (Vienotā programmdokumenta projektu).

Reģionālās politikas un plānošanas pārvalde turpina Nacionālā plānojuma izstrādāšanu. Ir izstrādāts Pārskats par valsts teritorijas izmantošanu. Tiek izstrādāta Valsts teritorijas attīstības perspektīva un turpinās darbs pie atsevišķu Nacionālā plānojuma saistošo daļu sagatavošanas.

Reģiona attīstības stratēģija ir izstrādāta Latgales, Rīgas un Zemgales plānošanas reģioniem. Vidzemes plānošanas reģionā ir izstrādāta attīstības programma. Baltijas jūras piekrastes (Kurzemes) reģionam tiek izstrādāta telpiskās attīstības stratēģija, kuru plānots pabeigt 2002. gada beigās.

2001. gada beigās, 2002. gada sākumā notika institucionālā reorganizācija ar mērķi koncentrēt atbildību par reģionālo attīstību valstī. Tās rezultātā uz Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāta bāzes, to apvienojot ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Reģionālās attīstības departamentu un nodaļu no Ekonomikas ministrijas, tika izveidota Reģionālās politikas un plānošanas pārvalde, kas atrodas Finansu ministrijas pakļautībā. Reģionālais fonds, kuru pārvalda BO VSIA “Reģionu attīstība”, kas pirms tam bija Ekonomikas ministrijas pārziņā, pēc reorganizācijas ir Finansu ministrijas pārziņā.

Reģionālās politikas un plānošanas pārvalde ir atbildīga par reģionālās politikas izstrādi un īstenošanu, Nacionālā attīstības plāna (Attīstības plāna) un Nacionālā plānojuma izstrādi, kā arī par Phare Nacionālās programmas Ekonomiskās un sociālās kohēzijas sadaļas sagatavošanu, uzraudzību un novērtēšanu, Phare Pārrobežu sadarbības programmas ieviešanu un uzraudzību un piedalīšanos ES kopienas iniciatīvas programmu INTERREG programmas sagatavošanā un uzraudzībā.

Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāts ir atbildīgs par administratīvi teritoriālās reformas realizāciju un valsts pārvaldes administrācijas darba modernizāciju.

Lai izveidotu atbilstošu institucionālo bāzi darbam ar Struktūrfondiem, ar 2002. gada 5. februāra Ministru kabineta rīkojumu “Par Eiropas Savienības struktūrfondiem un Kohēzijas fondu atbildīgajām institūcijām” par ES Struktūrfondu Vadošo institūciju un Maksājumu institūciju ir noteikta Finansu ministrija, par ES Struktūrfondu Vadošās institūcijas galveno partneri darbam ar Eiropas Reģionālās attīstības fondu — Reģionālās politikas un plānošanas pārvalde.

Saskaņā ar Reģionālās attīstības likumu Latvijā ir jāizveido pieci plānošanas reģioni: Kurzemes, Latgales, Rīgas, Vidzemes un Zemgales. Attīstības plānošanas un investīciju vadības nodrošināšanai šo piecu plānošanas reģionu padomes izveido izpildinstitūcijas — reģiona attīstības aģentūras, kas pēc iestāšanās Eiropas Savienībā varētu kalpot par starpniekinstitūcijām Eiropas Reģionālās attīstības fonda pasākumu ieviešanā.

Izmantojot likumdošanā dotās iespējas, pieci plānošanas reģioni jau ir izveidojušies, taču to robežas un nosaukumi pilnībā neatbilst vienotam modelim un vienotiem kritērijiem. Katrā plānošanas reģionā jau izveidota un darbojas plānošanas reģiona attīstības aģentūra.

Plānots, ka Reģionālais fonds nākotnē, papildus īpaši atbalstāmo teritoriju attīstības projektu finansēšanai, varētu tikt izmantots nacionālā līdzfinansējuma nodrošināšanai atsevišķiem Phare Ekonomiskās un sociālās kohēzijas sadaļas pasākumiem un vēlāk arī Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstītajiem projektiem.

Ņemot vērā attīstības plānošanas nozīmi valsts, katra tās reģiona un katras pašvaldības attīstībā, kā arī, lai veicinātu šo procesu, kopš 1996. gada katru gadu tiek paredzēta valsts mērķdotācija pašvaldību attīstības plānošanai. Līdz 2002. gada vidum šo finansējumu ir saņēmušas lielākā daļa Latvijas pašvaldību, daudzas šo iespēju ir izmantojušas atkārtoti (kopumā 623 pretendenti, t. sk., visi 26 rajoni un 7 republikas pilsētas). Kopējā piešķirtā finansējuma apjoms ir 4,2 milj. latu.

Politikas virzieni

Reģionālās politikas mērķis ir veicināt un nodrošināt līdzsvarotu un ilgtspējīgu valsts attīstību, ievērojot visas valsts teritorijas un atsevišķu tās daļu īpatnības un iespējas, samazināt nelabvēlīgās atšķirības starp tām, kā arī valstī kopumā un sasniegt Eiropas Savienības vidējo attīstības līmeni. Nolūkā sasniegt šo mērķi, reģionālajā attīstībā iesaistīto institūciju turpmākie darbības virzieni ir šādi:

• Reģionālās politikas plānošanas dokumentu izstrādāšana,

• Likumdošanas pilnveidošana;

• Institucionālo struktūru sakārtošana reģionālās attīstības jomā.

2002. gadā tiks veikti šādi pasākumi:

• Tiks sagatavots Latvijas Reģionālās politikas pamatnostādņu pirmais uzmetums.

• Balstoties uz Nacionālo attīstības plānu, izstrādāts Attīstības plāns.

• Turpināta Nacionālā plānojuma izstrāde.

• Izstrādāti no 2002. gada 23. aprīlī Saeimā apstiprinātā Reģionālās attīstības likuma un izrietošie normatīvie akti.

• Izstrādāti no 2002. gada 22. maijā Saeimā apstiprinātā Teritorijas plānošanas likuma izrietošie normatīvie akti.

• Sniegts metodisks atbalsts plānošanas reģioniem un pašvaldībām attīstības programmu sagatavošanā un teritorijas plānošanā.

• Turpināta sadarbība telpiskās attīstības plānošanā un pētniecībā, aktīvi piedaloties Eiropas Padomes un Eiropas Savienības organizētajās aktivitātēs.

Lai Phare programmu varētu izmantot par līdzfinansēšanas avotu INTERREG projektiem un veicinātu plānošanas reģionu, pašvaldību un arī citu institūciju gatavošanos darbam ar ES kopienas iniciatīvas programmu INTERREG, izstrādāts 2001.–2006. gada Baltijas jūras reģiona Phare Pārrobežu sadarbības programmas (CBC) Apvienotais programmēšanas dokuments Baltijas valstīm un Polijai.

4.6.5. Vide

Pašreizējā situācija un politika

Galvenā vides politikas izstrādes un realizācijas institūcija Latvijā ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). VARAM strādā pie likumdošanas un politikas izstrādes vides un dabas aizsardzības, būvniecības un tūrisma jomās.

Minētās politikas realizāciju nodrošina VARAM pakļautībā, pārziņā un pārraudzībā esošās institūcijas. To galvenajās funkcijās ietilpst vides stāvokļa kontrole, datu ieguve un informācijas apmaiņa, dabas aizsardzība (tai skaitā īpaši aizsargājamo dabas un kultūrvēsturisko teritoriju pārvalde), finansu koordinācija un investīciju piesaiste, projektu koordinācija un realizācija, būvniecība un tūrisms.

Vides politikas realizācija Latvijā notiek, balstoties uz apstiprināto Vides aizsardzības politikas plānu Latvijai un tam sekojošo Vides aizsardzības rīcības programmu. Balstoties uz šiem dokumentiem, ir izstrādātas stratēģijas un programmas dažādiem vides sektoriem (sadzīves atkritumu apsaimniekošana, ūdenssaimniecība, bīstamo atkritumu apsaimniekošana u. c.). Nacionālā likumdošana tiek saskaņota ar ES direktīvu prasībām

2001. gada novembrī tika slēgta ES iestāšanās sarunu vides sadaļa, panākot 8 pārejas periodu piešķiršanu Latvijai ES prasībām atbilstošas likumdošanas ieviešanai.

Vides infrastruktūra Latvijā ir samērā attīstīta, tomēr, lai būtu iespējams sasniegt vēlamo un ES direktīvās prasīto līmeni, vēl ir nepieciešamas lielas investīcijas no valsts un pašvaldību puses. Tās ir nepieciešamas gan ūdensapgādes un notekūdeņu attīrīšanas uzlabošanai, gan atkritumu saimniecības uzlabošanai.

Pilsētu notekūdeņu un dzeramā ūdens direktīvu ieviešanai, kas prasa vislielākos finansu ieguldījumus, pārejas periods ir paredzēts līdz 2015. gadam. Izmantojot Valsts investīciju programmas (VIP) atbalstu, dāvinājumus, kredītus, pašu līdzekļus, ES direktīvu prasībām atbilstoša notekūdeņu attīrīšanas kvalitāte nodrošināta 21 Latvijas pilsētā un dzeramā ūdens kvalitāte 19 pilsētās. 2002. gada VIP iekļauti 2 Latvijas lielo pilsētu ūdenssaimniecības attīstības projekti un atbilstoši 1995.gadā izstrādātajai programmai 800+ — “Ūdensapgāde un notekūdeņu attīrīšana Latvijas mazajās un vidējās pilsētās” — 9 ūdenssaimniecības projekti pilsētās, kur cilvēku ekvivalents ir no 2000 līdz 100 000.

Būtisks atbalsts ūdenssaimniecības un atkritumu apsaimniekošanas sakārtošanai ir ES ISPA fonda līdzekļi. ISPA fonda vadība, atzīstot projektu atbilstību ISPA stratēģijai, jau apstiprinājusi līdzfinansējumu 5 projektiem, tai skaitā Austrumlatvijas upju baseina projektam, kas aptver 18 Latvijas mazpilsētas.

Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija paredz Latvijā izveidot 10–12 vides aizsardzības prasībām atbilstošas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas, t.sk. atkritumu apglabāšanas poligonus. Jau tiek realizēti Rīgas, Ziemeļvidzemes, Liepājas un Ventspils reģionālo sadzīves atkritumu poligonu izveides projekti un tiek sagatavoti Malienas, Austrumlatgales un Dienvidlatgales projekti. Projektu finansēšanā ir piesaistīti ISPA fonda līdzekļi. Bīstamo atkritumu pārstrāde, t. sk. sadedzināšana, kā arī galīgā apglabāšana, kas prasa papildus infrastruktūru izveidi un apsaimniekošanu, bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveide tiks finansēta no VIP un ISPA fonda līdzekļiem.

Politikas virzieni

Kā galvenās jomas, kas svarīgas vides kvalitātes saglabāšanai, ES integrācijas procesa un starptautisko saistību izvirzīto prasību nodrošināšanai minamas:

• gaisa piesārņojuma un tā pārrobežu pārneses samazināšana;

• virszemes un pazemes ūdeņu piesārņošanas, t. sk. peldvietu ūdeņu kvalitātes nodrošināšana, notekūdeņu attīrīšanas uzlabošana, jūras un ūdeņu eirotrifikācija un ūdens ekosistēmu degradāciju samazināšana;

• saimnieciskās darbības izraisīto risku (rūpnieciskais, avāriju, ķīmiskais, radiācijas, akumulētais piesārņojums un piesārņojuma pārrobežu pārnese, ģenētiski modificētie organismi u. c.) samazināšana;

• racionālu un vides aizsardzības prasībām atbilstošu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu ieviešana;

• kvalitatīva dzeramā ūdens un efektīvas notekūdeņu attīrīšanas nodrošināšana, ūdenssaimniecības infrastruktūras un darbības kvalitātes uzlabošana un attīstība;

• dabas resursu un vides objektu pārvaldības un infrastruktūras optimizēšana, t. sk. reprezentatīva vides monitoringa un informācijas sistēmas izveidošana;

• piesārņoto vietu attīrīšana un racionāla izmantošana;

• rūpniecības radītā piesārņojuma samazināšana.

Latvija pieprasījusi pārejas periodus atsevišķu direktīvu prasību ieviešanā, kā arī atrunas saistībā ar atsevišķu ES dabas aizsardzības likumdošanas jomā minētu sugu un biotopu aizsardzību. Tā kā ES komisija nav akceptējusi minētās atrunas, tad nepieciešams sakārtot visu dabas aizsardzības likumdošanas sistēmu līdz Latvijas iestāšanās brīdim ES. 2002. gada maijā izveidotā Dabas pārvalde ir sākusi darbu.

Kopš 2001. gada Latvija piedalās arī LIFE programmā (Eiropas Savienības daļēji finansēta programma dabas aizsardzības un vides aizsardzības jomā). Eiropas Komisija pagājušogad akceptējusi 3 LIFE–dabas un 3 LIFE–vides projektus.

Latvija ieguva pārejas periodu līdz 2004. gada beigām attiecībā par bīstamo atkritumu pagaidu uzglabāšanu glabātuvēs, kas neatbilst ES prasībām attiecībā uz bīstamo atkritumu poligoniem. Vidējā termiņā plānots pilnībā sakārtot bīstamo atkritumu apsaimniekošanas saimniecību. Paredzams, ka līdz 2004. gadam Latvijā būs ieviesti galvenie bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas elementi — sadedzināšanas iekārta un poligons. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ekonomiskās darbības pamatprincipi būs “Piesārņotājs maksā”, kas nodrošinās tās darbību no līdzekļiem, kuri tiktu iekasēti no atkritumu radītājiem par to pārstrādi, iznīcināšanu un galējo deponēšanu, un sekmēs konsekventu bīstamo atkritumu daudzuma samazināšanu attiecībā pret rūpnieciskās produkcijas vienību, jo stimulē tīrāku tehnoloģiju ieviešanu ražošanā. Paredzams, ka ar bīstamo atkritumu apsaimniekošanu nākotnē nodarbosies privātā biznesa pārstāvji.

5. Politikas saistību matrica un ietekme uz budžetu

5.1. Politikas saistību matrica

		2002	2003	2004	2005
I	PRIVĀTAIS SEKTORS UN UZŅĒMĒJDARBĪBAS VIDE
	PRIVATIZĀCIJA
1	Pabeigt valsts a/s “Latvijas Kuģniecība” privatizāciju	´
2	Pabeigt a/s “Ventspils nafta” valsts kapitāla daļas privatizāciju	´
3	Pabeigt zemesgabalu nodošanu privatizācijai	´	´
4	Pabeigt valsts daudzdzīvokļu dzīvojamo māju nodošanu privatizācijai	´	´
5	Valsts dzīvokļu pārdošana	´	´
6	Neprivatizēto valsts dzīvokļu nodošana pašvaldībām	´	´
7	Paātrināt privatizēto dzīvokļu apsaimniekošanas infrastruktūras izveidi	´	´
8	Pabeigt maksātnespējīgo valsts uzņēmumu likvidāciju	´	´
	KONKURENCES POLITIKA
1	Jaunā “Konkurences likuma” piemērošanas prakses aizsākums un tam atbilstošās sekundārās likumdošanas izstrāde	´
2	Konkurences uzraudzības institūcijas starptautiskās sadarbības aktivizēšana, veidojot divpusējus un piedaloties daudzpusējos konkurences tiesību aizsardzības instrumentos	´	´	´	´
3	Konkurences padomes administratīvās spējas stiprināšana	´	´	´	´
4	Tirgus analīze augstas koncentrācijas tirgos un tirgos ar prognozējamu konsolidāciju; aizliegto vienošanos (karteļu apkarošana)	´	´	´	´
	SABIEDRISKO PAKALPOJUMU REGULĒŠANA
1	Jaunu tarifu aprēķināšanas metodiku izstrāde visās regulējamās nozarēs	´
2	Sekundārās likumdošanas izstrāde telekomunikāciju tirgus liberalizācijas sagatavošanai	´
	MAZIE UN VIDĒJIE UZŅĒMUMI
1	Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālās programmas 2002.–2006. gadam izpilde	´	´	´	´
2	Dalība Mazo uzņēmumu Eiropas hartā	´
3	Dalība Eiropas Savienības Daudzgadējā Uzņēmumu un uzņēmējdarbības programmā, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem 2001.–2005.	´	´	´	´
	JAUNO TEHNOLOĢIJU ATTĪSTĪBA UN INOVĀCIJU POLITIKA
1	Nacionālās Inovāciju programmas un rīcības plāna izstrāde	´
2	Nacionālās Inovāciju programmas koordinācija		´	´	´
3	Industriālo klāsteru attīstības programma		´	´	´
4	Zinātnes un Tehnoloģijas parka izveide un darbības nodrošināšana	´	´	´	´
5	Līdzdalība Eiropas Savienības 5. ietvara programmā	´
6	Līdzdalība Eiropas Savienības 6. ietvara programmā		´	´	´
	EKSPORTA VEICINĀŠANAS POLITIKA
1	Attīstīt Latvijas attīstības aģentūras Eiropas informācijas centra pakalpojumus	´	´	´	´
2	Turpināt nodrošināt Latvijas līdzdalību starptautiskā projektā “SME Web–site Baltic Sea States”	´	´	´	´
3	Realizēt valsts atbalsta programmu “Valsts atbalsta sniegšanas kārtība Latvijas uzņēmumiem vienreizējam ārējā tirgus pētījumam”			´	´
4	Nodrošināt pastāvīgu ar ārējo tirdzniecību saistītu informatīvo materiālu sagatavošanu un uzņēmēju nodrošināšanu ar tiem	´	´	´	´
5	Nodrošināt eksporta kreditēšanas, garantēšanas un apdrošināšanas sistēmas izveidi un darbību
6	Realizēt eksportētāju apmācības programmu, kas sagatavo tos darbam elektroniskā vidē	´	´	´
7	Realizēt “Eksporta prasmju attīstība Latvijā un Lietuvā” programmu	´	´
8	Nodrošināt Latvijas līdzdalību pasaules izstādē EXPO 2005 Aichi, Japānā	´	´	´	´
9	Realizēt valsts atbalsta programmu “Valsts atbalsta sniegšanas kārtība Latvijas uzņēmumiem dalībai starptautiskās izstādēs un gadatirgos (tirdzniecības misijās)”	´	´	´	´
10	Realizēt “Latvijas eksportētāju marketinga atbalsta” programmu		´	´	´
11	Realizēt “Latvijas ārējo ekonomisko pārstāvniecību attīstības koncepcijas” rīcības plānu	´	´	´	´
	KVALITĀTES NODROŠINĀŠANA
1	Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola papildus pielikumu sagatavošana un noslēgšana		´
2	Pilnībā saskaņot Latvijas likumdošanu atbilstības novērtēšanas jomā ar Eiropas Savienības likumdošanu šajā sfērā	´
3	Valsts programmas “Standartizācijas attīstība Latvijā” Eiropas standartu adoptācija	´	´	´
4	LATAK noslēgt savstarpējas atzīšanas līgumu (MLA) ar Eiropas Akreditācijas korporācijas (EA) biedriem	´
II	FINANSU SEKTORS
1	Pakāpeniski tiks palielināts maksimālo garantēto atlīdzību apmērs vienam noguldītājam par noguldījumiem bankā līdz 13000 latiem	´	´	´	´
2	Likums par finansu tirgus instrumentiem, kas paredz “vienotās licences” principa ieviešanu		´
3	Novērstas likumu nepilnības ieguldījumu veikšanas ierobežojumiem (apdrošināšanas sabiedrībām, pensiju fondiem, ieguldījumu sabiedrībām)		´
4	Grozījumi Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likumā, kas paredz “vienotās licences principu un atļauj ārvalstu apdrošināšanas sabiedrībām dibināt filiāles Latvijā		´
5	Likuma “Par norēķinu galīgumu maksājumu sistēmās un vērtspapīru norēķinu sistēmās” pieņemšana	´
III	DARBA TIRGUS
1	Sagatavošanās darbam ar Eiropas Sociālo fondu	´	´	´	´
2	Sagatavošanās Eiropas Savienības prasībām atbilstošās informācijas apmaiņas nodrošināšanai bezdarba un brīvas darbaspēka kustības jautājumos		´	´	´
3	Nodarbinātības valsts dienesta administratīvās kapacitātes uzlabošana	´	´	´	´
4	Profesionālās orientācijas un konsultēšanas attīstība un pakalpojumu pieejamības nodrošināšana		´	´	´
5	Bezdarbnieku darbspējas uzlabošana		´	´	´
6	Sociālā dialoga projekta vadība un koordinācija		´	´	´
IV	ADMINISTRATĪVĀ REFORMA
1	Vienotas darba samaksas sistēmas izstrāde un ieviešana	´	´	´	´
2	Valsts pārvaldes reformas stratēģijas (2001.–2006. gadam) īstenošana	´	´	´	´
3	Valsts uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) pārveidošana par valsts aģentūrām	´	´
4	Valsts pārvaldes iekārtas likuma ieviešana	´	´	´
5	Latvijas e–pārvaldes funkcionālā modeļa un izmaksu plāna izstrāde un ieviešana	´	´	´	´
6	Tālāka iekšējā audita sistēmas attīstība	´	´
7	Vidēja termiņa budžeta plānošanas ieviešana	´	´	´	´
V	LAUKSAIMNIECĪBA
1	Lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programma	´	´	´	´
2	Lauksaimniecības izmantojamās zemas iegādes kreditēšanas programma	´	´	´	´
3	Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības plāns	´	´
4	Lauku atbalsta dienesta un Lauksaimniecības tirgus intervences aģentūras apvienošana	´	´	´	´
5	Likumdošanas izmaiņas	´	´	´	´
VI	CITAS REFORMAS
	PENSIJU REFORMA
1	Sagatavoties privāto pārvaldītāju iesaistei valsts fondēto pensiju shēmas līdzekļu pārvaldīšanai	´
2	Nodrošināt pakāpenisku priekšlaicīgas pensionēšanās iespēju izslēgšanu valsts pensiju shēmā	´	´	´	´
3	Nodrošināt pakāpenisku likumā noteiktā minimālā pensijas vecuma paaugstināšanos līdz 62 gadu vecumam. (vīriešiem 2003. gadā, sievietēm — 2008. gadā)	´	´	´	´
4	Līdz 2011. gadam nodrošināt pakāpenisku patēriņa cenu un iemaksu algas indeksa (patēriņa cenu indekss plus 25% no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem) piemērošanu visām pensijām, kuru apmērs nepārsniedz piekāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. Sākot ar 2011. gadu, nodrošināt patēriņa cenu un iemaksu algas indeksa (patēriņa cenu indekss plus 50% no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem) piemērošanu visām pensijām bez apmēra ierobežojuma.	´	´	´	´
	VESELĪBAS APRŪPES SISTĒMAS REFORMA
1	Veselības aprūpes finansēšanas un uzraudzības sistēmas attīstība		´	´	´
2	Sabiedrības veselības aizsardzības pasākumu optimizācija		´	´	´
3	Sabiedrības informēšana par izmaiņām veselības aprūpē		´	´	´
	TRANSPORTS, SAKARI UN INFORMĀTIKA
1	Uzturēt un attīstīt transporta infrastruktūru	´	´	´	´
2	Veicināt pakalpojumu ar augstu pievienoto vērtību un rūpnieciskās ražošanas (rūpnīcu, kombinātā transporta terminālu, kravu sadales un loģistikas centru) attīstību ostās un citos transporta mezglos	´	´	´	´
3	Uzlabot un uzturēt augstu satiksmes drošības līmeni	´	´	´	´
4	Nodrošināt videi draudzīgas transporta sistēmas veidošanu un pilnveidot bīstamo kravu pārvadāšanas drošību	´	´	´	´
5	Izveidot valstī efektīvu sabiedriskā transporta sistēmu	´	´	´	´
6	Atbalstīt un veicināt ilgtspējīgu, harmonisku un kompleksu transporta sistēmas attīstību kravu un pasažieru pārvadāšanai iekšzemes un starptautiskajā satiksmē	´	´	´	´
7	Nodrošināt Latvijas transporta sistēmas integrāciju un konkurētspējīgu darbību Eiropas transporta sistēmā	´	´	´	´
8	Telekomunikāciju tirgus liberalizācija		´
9	Pasta pakalpojumu liberalizācija			´
10	Telekomunikāciju sektorpolitikas izstrāde		´
11	Latvijas e–pārvaldes koncepcijas īstenošana	´	´	´	´
	REĢIONĀLĀ POLITIKA
1	Latvijas reģionālās politikas pamatnostādņu izstrāde	´	´
2	Attīstības plāna izstrāde	´
3	Nacionālā plānojuma izstrāde	´	´	´
4	Reģionālās attīstības likuma apstiprināšana	´
5	No Reģionālās attīstības likuma izrietošo Ministru kabineta noteikumu par teritorijas plānojumiem izstrādāšana, saskaņošana un apstiprināšana	´	´
6	Teritorijas plānošanas likuma apstiprināšana	´
7	No Teritorijas plānošanas likuma izrietošo Ministru kabineta noteikumu par teritorijas plānojumiem izstrādāšana, saskaņošana un apstiprināšana	´	´
8	Sagatavošanās dalībai Eiropas Savienības strukturālo fondu programmās, nepieciešamo administratīvo un institucionālo pārkārtojumu ieviešana un nostiprināšana	´	´
9	Sadarbības turpināšana reģionālajā attīstībā un telpiskajā plānošanā (t. sk. pārrobežu un starptautiskie plānojumi u. c.)	´	´	´	´
10	Phare Ekonomiskās un sociālās kohēzijas programmas sagatavošana, ieviešana, uzraudzība un novērtēšana.	´	´	´	´
11	Dalība Phare CBC programmu sagatavošanā un uzraudzībā	´	´	´
12	Dalība INTERREG programmu sagatavošanā un uzraudzībā	´	´	´	´
13	Metodiskais atbalsts (t. sk. piesaistot ārvalstu palīdzību) plānošanas reģioniem un pašvaldībām attīstības programmu izstrādē un teritorijas plānošanā	´	´
	VIDE
1	Rūpnieciskā piesārņojuma kontrole (atļauju izsniegšana un kontrole)		´	´	´
2	Investīcijas bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas attīstībai	´	´	´
3	Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas plāna ieviešana	´	´	´	´
4	Ūdenssaimniecības sakārtošana (pilsētu notekūdeņi un dzeramais ūdens)	´	´	´	´
5	Dabas aizsardzības sistēmas sakārtošana	´	´	´	´

 5.2. Strukturālo reformu ietekme uz budžetu

Valstī notiekošajām strukturālajām reformām ir liela ietekme uz tautsaimniecību un nenoliedzami arī uz valsts finansēm. Tirgus ekonomikas ieviešanas un tautsaimniecības stiprināšanas reformas Latvijā ir sākušās vairāk nekā pirms 10 gadiem, un pašlaik Latvija atrodas transformācijas perioda noslēguma fāzē — valsts ekonomika darbojas uz tirgus ekonomikas pamatiem, ir sasniegta un tiek nodrošināta makroekonomiskā stabilitāte, tautsaimniecības struktūra ir būtiski izmainījusies un līdzinās attīstīto valstu paraugiem, notiek konverģences process ar Eiropas attīstītākajām valstīm.

Strukturālās reformas parasti nav īslaicīgas, un to rezultāti kļūst redzami ar zināmu laika nobīdi. Tādējādi šodien lielā mērā mēs varam baudīt iepriekšējo gadu reformu augļus, un galvenie makroekonomiskie rādītāji liecina, ka rezultāti ir pozitīvi. Arī pašreizējo reformu atdeve ir sagaidāma nākotnē.

Pirmspievienošanās ekonomiskajā programmā aplūkoto strukturālo reformu tiešās izmaksas un ieguvumus nav iespējams uzrādīt ar lata precizitāti, ņemot vērā programmas vidēja termiņa orientāciju. Tomēr pirms katras reformas sākuma tiek rūpīgi analizēta tās nepieciešamība, izmaksas un ekonomiskie ieguvumi. Ņemot vērā, ka Latvijā valsts budžeta likums tiek pieņemts vienam kalendārajam gadam, finansu dati par laika posmu pēc 2002. gada nav uzskatāmi par galīgiem.

Analizējot strukturālo reformu izmaksas, jāapzinās, ka lielu daļu no tām veido pasākumi, kas ir saistāmi ar tiesiskās un administratīvās vides sakārtošanu, institucionālo stiprināšanu. Šie izdevumi parādās ministriju un citu valsts institūciju budžetos. Atdeve šīm reformām parasti nav tieša, bet labāki un efektīvāki valsts pakalpojumi vienmēr atspoguļojas labākos uzņēmējdarbības rezultātos, labklājības pieaugumā.

Latvijā veiktas svarīgas reformas sociālajā sfērā — pensiju un veselības aprūpes sistēmas reformas, nodarbinātības politika.

 

Pensiju reforma Latvijā praktiski ir noslēgusies, ir ieviesta un darbojas 3 līmeņu pensiju sistēma. Pensiju reformas mērķis — panākt pensiju sistēmas ilgtspēju un finansu stabilitāti tiek nodrošināts. Lai arī sākotnēji 2. pensiju līmeņa ieviešana radīs zināmu slogu kopējam sociālajam budžetam, jo fondēto pensiju līdzekļi netiek izmantoti šodienas patēriņam, tomēr, kā rāda aprēķini, jau pārredzamā nākotnē pensiju budžetu būs iespējams sabalansēt.

 

Sociālās apdrošināšanas budžeta uzkrātie uzkrājumi/aizņēmumi salīdzināmās cenās pēc 2. pensiju līmeņa ieviešanas

Labklājības ministrijas dati

 

Veselības aprūpes sistēmas reforma notiek ciešā sadarbībā ar Pasaules Banku, izmantojot PB aizdevumus. Projekta 1. fāze sākās 1998. gadā un ir plānota līdz 2002. gadam. Atbilstoši Latvijas un PB aprēķiniem kopējās projekta izmaksas ir 17,4 milj. latu. Neto pozitīvā bilance ir jau no 2001. gada, bet pilna atdeve gaidāma pēc zināma laika. 2003. gadā ir paredzēts uzsākt projekta 2. fāzi, kuras realizācijai ir paredzēts saņemt PB aizdevumu 20 milj. ASV dolāru apmērā. 

Nodarbinātības politikas pasākumu koordināciju nodrošina Nacionālais nodarbinātības plāns. 2001. gadā nodarbinātības veicināšanas aktivitātēm, projektiem un pasākumiem no valsts budžeta tika izlietots vairāk kā 15 milj. latu. 2002. gadā plānots šajos pasākumos ieguldīt vairāk kā 17 milj. latu no valsts budžeta, kā arī vairāk kā 10 milj. latu piesaistīt arī no citiem avotiem.

Pirmspievienošanās ekonomiskajā programmā paredzētie pasākumi lauksaimniecības sektora reformai laika posmam no 2002. līdz 2005. gadam prasīs valsts budžeta ieguldījumus aptuveni 25 milj. latu apmērā, bet to tiešā ietekme uz budžeta ieņēmumiem šajā laika posmā sasniegs gandrīz 10 milj. latu. 

PEP atspoguļoto lauksaimniecības reformas pasākumu ietekme uz budžetu (milj. latu)

	2002	2003	2004	2005
Ietekme uz budžeta ieņēmumiem	0,77	1,75	3,11	4,13
Ietekme uz budžeta izdevumiem	6,50	12,44	5,46	0,67
Zemkopības ministrijas dati

 Pirmspievienošanās ekonomiskajā programmā paredzētie pasākumi vides sektora reformai laika posmam no 2002. līdz 2005. gadam prasīs budžeta ieguldījumus aptuveni 56 milj. latu apmērā. No tiem lielākie ieguldījumi paredzēti atkritumu apsaimniekošanas un ūdenssaimniecības uzlabošanai. Budžeta ieguldījumi pamatā būs nepieciešami līdzfinansējuma nodrošināšanai, lai līdz iestāšanās brīdim piesaistītu ISPA fonda un pēc iestāšanās ES strukturālo un Kohēzijas fonda līdzekļus infrastruktūras projektu realizācijai. 

PEP atspoguļoto vides reformas pasākumu ietekme uz budžetu (milj. latu)

	2002	2003	2004	2005
Ietekme uz budžeta izdevumiem	8,1	16,4	20,1	11,8

 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas dati 

Reģionālās politikas izdevumu apjoms nākošajiem gadiem detalizēti tiks atspoguļots Attīstības plānā, kas pašlaik ir izstrādes procesā, un to ir plānots pieņemt līdz 2002. gada beigām.

Pārskata datu tabulas

1. tabula. Izaugsme un ar to saistītie faktori

Procentos (ja nav atsevišķi norādīts)	EKS kods	2001	2002	2003	2004	2005
1. IKP pieaugums salīdzināmās cenās	B1g	7,7	5,0	5,5	5,7	5,9
2. IKP faktiskajās cenās (milj. eiro)	B1g	8457	8843	9449	10293	11231
3. IKP deflators		1,6	2,6	3,1	3,1	3,1
4. PCI (gada vidējais)		2,5	2,6	3,0	3,0	3,0
5. Nodarbinātības pieaugums*		–0,1	0,1	0,1	0,1	0,1
6. Darba spēka produktivitātes pieaugums**		7,8	4,9	5,4	5,6	5,8
7. Investīcijas (% no IKP)		27,3	27,7	28,3	28,9	29,5
IKP pēc izlietojuma: procentuālās izmaiņas salīdzināmās cenās
8. Privātais patēriņš	P3	7,1	5,2	5,2	5,2	5,1
9. Sabiedriskais patēriņš	P3	–2,1	1,0	1,0	1,0	1,0
10. Kopējā pamatkapitālā veidošana	P51	17,0	6,3	7,7	8,1	8,1
11. Krājuma izmaiņas un vērtslietu iegāde (% no IKP)	P52+P53	2,6	1,2	0,2	–0,1	–0,4
12. Eksports	P6	6,9	6,9	10,0	10,4	10,6
13. Imports	P7	12,6	5,0	7,5	8,4	8,5
Ieguldījums IKP izaugsmē
14. Kopējais iekšzemes pieprasījums		8,5	5,2	5,6	5,8	5,8
15. Krājuma izmaiņas un vērtslietu iegāde	P52+P53	2,8	–0,5	–0,6	–0,2	–0,2
16. Preču un pakalpojumu ārējā sektora bilance	B11	–3,7	0,7	0,7	0,5	0,6
Pievienotās vērtības pieaugums
17. Lauksaimniecība		5,4	3,0	3,3	4,0	4,0
18. Rūpniecība (izņemot būvniecību)		8,8	5,1	5,9	6,0	6,1
19. Būvniecība		6,1	5,0	6,3	6,4	6,5
20. Pakalpojumi		8,3	5,1	5,4	5,6	5,8

 * Nodarbināto iedzīvotāju skaits, nacionālais koncepts

**IKP salīdzināmās cenās attiecībās pret nodarbināto iedzīvotāju skaitu pieaugums

2. tabula Darba tirgus attīstība (gada vidējie rādītāji; atbilstoši Darba spēka apsekojumam)

Procentos (ja nav atsevišķi norādīts)	2001	2002	2003	2004	2005
1.Iedzīvotāju skaits (tūkstošos)	2355,0	2339,8	2328,8	2319,8	2312,8
2. Iedzīvotāju skaita pieaugums	–0,8%	–0,6%	–0,5%	–0,4%	–0,3%
3. Iedzīvotāju skaits darba spējas vecumā *	1593	1582	1574	1568	1563
4. Aktivitātes līmenis*	67,9%	67,9%	67,9%	67,9%	67,9%
5. Nodarbināto skaits (tūkstošos)	939	940	941	942	943
6. Nodarbinātības pieaugums**		0,10%	0,10%	0,10%	0,10%
7. Sabiedriskajā sektorā nodarbināto skaits	326,9	324	324	324	324
8. Sabiedriskajā sektorā  nodarbināto skaita pieaugums**		–0,9%	0,0%	0,0%	0,0%
9. Darba meklētāju īpatsvars (Starptautiskās darba organizācijas definīcija)*	13,2%	12,5%	12,0%	11,5%	11,2%
10. Vidējās reālās darba algas pieaugums***	3,9%	3,4%	4,3%	4,5%	4,6%

 * 15 – 64 gadu vecumā

** 2001. gada Darba spēka apsekojuma rezultāti nav salīdzināmi ar iepriekšējo gadu rezultātiem, jo iepriekšējo gadu Darba spēka apsekojuma dati tiks pārrēķināti pēc Tautas skaitīšanas rezultātu kompilācijas un iedzīvotāju skaita koriģēšanas pa gadiem kopš iepriekšējās 1989. gada Tautas skaitīšanas

*** Strādājošo vidējās reālās mēneša bruto algas pieaugums

3. tabula. Ārējā sektora attīstība

Milj. eiro (ja nav atsevišķi norādīts)	2001	2002	2003	2004	2005
1. Tekošā konta bilance (% no IKP)	–9,7	–8,5	–8,0	–7,4	–6,7
2. Preču eksports	2473	2635	2954	3382	3873
3. Preču imports	3982	4173	4531	5043	5613
4. Tirdzniecības bilance	–1509	–1540	–1577	–1661	–1740
5. Pakalpojumu eksports	1325	1384	1479	1612	1760
6. Pakalpojumu imports	773	768	795	847	902
7. Pakalpojumu bilance	551	616	684	766	858
8. Neto procentu maksājumi no ārvalstīm	24	52	33	24	12
9. Citi neto faktoru ienākumi no ārvalstīm	9	-35	-66	-73	-82
10. Kārtējie pārvedumi	87	155	166	180	197
11. To skaitā: no ES	44	50	65	70	74
12. Tekošā konta bilance	–822	–750	–756	–758	–748
13. Ārvalstu tiešās investīcijas	189	271	288	312	337
14. Rezerves aktīvi	1386	1379	1382	1472	1629
15. Latvijas ārējais parāds	6345	6537	7170	7848	8415
16. Tai skaitā: valdības	814	811	930	1007	991
17. Tai skaitā: ārvalstu valūtās	814	811	930	1007	991
18. Tai skaitā: parāda atmaksa	34	37	43	261	38
19. Gada beigu lata kurss pret eiro	0,561	0,59	0,59	0,59	0,59
20. Gada vidējais lata kurss pret eiro	0,563	0,58	0,59	0,59	0,59
21. Neto ārējie uzkrājumi (20–24 rinda, % no IKP)*	9,7	8,5	8,0	7,4	6,7
22. Iekšzemes privātie uzkrājumi*	18,1	19,0	19,6	20,2	21,0
23. Iekšzemes privātās investīcijas*	25,9	25,5	25,1	25,4	25,7
24. Valdības uzkrājumi*	1,5	1,5	0,9	1,2	1,4
25. Valdības investīcijas*	3,4	3,4	3,4	3,4	3,4

 * Finansu ministrijas novērtējums

4. tabula. Vispārējās valdības budžeta attīstības virzieni

Procentos no IKP	EKS kods	2001*	2002**	2003**	2004**	2005**
Neto aizdevumi (B9) pa apakšsektoriem
1. Vispārējā valdība	S13	–1,6	–1,8	–2,5	–2,2	–2,0
2. Centrālā valdība	S1311	–0,5	–0,9	–1,5	–1,4	–1,3
3. Pavalsts valdība	S1312
4. Vietējā valdība	S1313	–1,1	–0,9	–1,0	–0,8	–0,7
5. Sociālās nodrošināšanas fondi***	S1314
Vispārējā valdība (S13)
6. Kopējie ieņēmumi	EKS	41,4	41,6	39,9	39,2	38,6
7. Kopējie izdevumi	EKS	43,0	43,4	42,4	41,4	40,6
8. Budžeta bilance	B9	–1,6	–1,8	–2,5	–2,2	–2,0
9. Procenti	D41	–0,6	–0,8	–0,9	–0,9	–0,8
10. Primārā bilance		–1,0	–1,0	–1,6	–1,3	–1,1
Ieņēmumu sadaļas
11. Nodokļi	D2+D5	21,7	20,9	20,5	19,8	19,4
12. Sociālās iemaksas	D61	10,2	10,1	9,0	8,8	8,6
13. Pārējie		9,5	10,6	10,4	10,6	10,6
14. Kopējie ieņēmumi	EKS	41,4	41,6	39,9	39,2	38,6
Izdevumu sadaļas
15. Kolektīvais patēriņš	P32	8,4	9,2
16. Sociālie pārvedumi natūrā	P31	10,5	10,2
17. Sociālie pabalsti, kas nav sociālie pārvedumi natūrā	D62	12,4	11,8
18. Procenti	D41	1,1	1,1
19. Subsīdijas	D3	1,1	0,9
20. Bruto pamatkapitāla veidošana	P51	4,1	4,0
21. Pārējie		5,6	6,1
22. Kopējie izdevumi	EKS	43,0	43,4	42,4	41,4	40,6

 * Centrālās statistikas pārvaldes dati

** Finansu ministrijas novērtējums

*** Iekļauts postenī “Centrālā valdība”

5. tabula. Vispārējās valdības parāda attīstības virzieni

Procentos no IKP	EKS kods	2001	2002	2003	2004	2005
1. Kopējais parāds		15,9	16,8	18,0	18,6	18,0
2. Tai skaitā: Centrālās valdības parāda atmaksa		2,8	1,3	2,0	2,5	1,2
3. Parāda izmaiņas		2,1	0,9	1,3	0,5	–0,5
Parāda izmaiņas ietekmējošie faktori
4. Neto aizņēmumi	B9	1,0	1,0	1,6	1,3	1,1
5. Procentu maksājumi	D41	0,6	0,8	0,9	0,9	0,8
6. Nominālā IKP pieaugums (procentos)	B1g	–1,5	–1,3	–1,6	–1,7	–1,6
7. Citi kopējo parādu ietekmējošie faktori		2,0	0,4	0,3	0,0	–0,8
8. Tai skaitā: Valūtas kursa izmaiņas		–0,1	0,2	0	0	0
9. Tai skaitā: Privatizācijas ieņēmumi		–0,6	–0,1	–0,1	0	0
10. Valsts parāda netiešā procentu likme (%)		7,77	7,29	7,37	7,24	6,95

6. tabula. Atšķirības no iepriekšējām prognozēm

	2001	2002	2003	2004	2005
1. IKP pieaugums (%)
Iepriekšējā prognoze	5,5	5,5	5,8	5,9	´
Pašreizējā prognoze	7,7	5,0	5,5	5,7	5,9
Atšķirība	–2,2	0,5	0,3	0,2	´
2. Tekošā konta bilance
Iepriekšējā prognoze	–534	–532	–545	–535	´
Pašreizējā prognoze	–822	–750	–756	–758	–748
Atšķirība	–288	–219	–211	–223	´
3. Latvijas ārējais parāds*
Iepriekšējā prognoze
Pašreizējā prognoze
Atšķirība
4. Faktiskā budžeta bilance (% no IKP)**
Iepriekšējā prognoze
Pašreizējā prognoze
Atšķirība
5. Vispārējās valdības kopējais parāds*
Iepriekšējā prognoze
Pašreizējā prognoze
Atšķirība

 * 2001. gada PEP attiecīgais rādītājs netika prognozēts

** 2002. gada un 2001. gada prognozes nav salīdzināmas, jo bāzētas uz dažādiem statistikas standartiem. Iepriekšējās prognozes ir izstrādātas atbilstoši GFS, bet pašreizējās prognozes atbilstoši ESA 95.

7. tabula. Pieņēmumi par ārējo ekonomisko vidi
(ECFIN Ģenerāldirektorāta 2002. gada pavasara prognozes)

(gada pieauguma temps procentos, ja nav atsevišķi norādīts)	2001		2002		2003
IKP (salīdzināmās cenās)		izmaiņa*		izmaiņa*
– pasaule, izņemot ES	2,4	–1	3,2	–0,9	4,1
–ASV	1,2	–0,4	2,7	–0,3	3,1
– Japāna	–0,5	–1,5	–0,8	–2,1	0,6
–ES–15	1,7	–1,1	1,5	–1,4	2,9
Pasaules tirdzniecības apjoms
ES eksports ārpus ES	0,7	–7,3	2,7	–5,3	6,6
ES imports	0,5	–8,5	1,8	–6,5	6,8
ES kandidātvalstis –10	2,6	–7	3	–6,3	7,3
Pasaules imports (izņemot ES)	–0,2	–6,9	3,7	–4,7	7
Starptautiskās cenas
Pasaules importa cenas (preces, USD)	–1,3	–2	–1,2	–3,4	1,8
Naftas cenas (Brent – USD/ barels)	25	0,6	23,8	–2,5	24,1
Produktu cenas (izņemot naftu, USD)	–5,6	–2,9	0	–3	4,8

 * Izmaiņas salīdzinājumā ar EK 2001.gada pavasara prognozēm

8. tabula. Cikliskā attīstība

% no IKP	EKS kods	2001
1. IKP pieaugums salīdzināmās cenās	B1g	7,7
2. Faktiskais budžeta deficīts	B9	–1,6
3. Procenti	D41	–0,6
4. Potenciālā IKP pieaugums		5,4
5. Atšķirība starp potenciālo un faktiskoIKP procentos no potenciālā IKP		1,4
6. Budžeta deficīta cikliskā komponente		0,3
7. Strukturālais deficīts (2–6)		–1,9
8. Cikliski koriģētā primārā bilance (7–3)		–1,3

 Faktiskais budžeta deficīts atspoguļo pastāvīgo (strukturālo) un pārejošo (ciklisko) faktoru ietekmi. Strukturālie faktori ir saistīti ar valdības pastāvīgo politiku normālos ekonomikas apstākļos, kad IKP atrodas potenciālajā līmenī. Šajā gadījumā potenciālais IKP raksturo vidējo IKP līmeni, ap kuru biznesa cikla ietekmē svārstās faktiskais IKP. Cikliskie faktori ir saistīti ar biznesa cikla svārstībām, kas ietekmē budžeta ieņēmumus un izdevumus. Tā, piemēram, ekonomiskās lejupslīdes apstākļos palielinās bezdarba pabalstu izdevumi un samazinās nodokļu ieņēmumi, tādējādi ietekmējot budžeta deficītu, un attiecīgi straujas izaugsmes apstākļos pieaug nodokļa ieņēmumi un sarūk bezdarba pabalsta izdevumi, kas samazina budžeta deficītu. 8.tabulas mērķis ir parādīt, kādu daļu no 2001. gada faktiskā konsolidētā kopbudžeta deficīta sastāda cikliskā daļa un kādu — strukturālā daļa. Strukturālais deficīts parāda, kāds būtu budžeta deficīts, ja nebūtu ciklisko svārstību un IKP būtu potenciālajā līmenī. Budžeta deficīta cikliskā komponente raksturo, kā budžeta deficītu ietekmē cikliskās svārstības.

2001. gadā bija vērojama strauja ekonomikas attīstība, kā rezultātā Latvijas IKP atradās virs potenciālā jeb trenda IKP, un attiecīgi IKP pieauguma temps bija virs vidējā IKP pieauguma tempa. Aprēķinot potenciālo IKP, tika pielietota Hodrika Preskota filtra metode, kas izmanto simetrisku slīdošo vidējo, lai atrastu IKP trendu. IKP trenda līmenis tiek atrasts minimizējot svērto starpību starp trenda IKP un faktisko IKP, vienlaicīgi minimizējot trenda IKP pieauguma izmaiņas. Aprēķinos tika izmantoti sezonāli izlīdzinātie ceturkšņa IKP dati salīdzināmās cenās no 1995. līdz 2001. gadam. Atbilstoši aprēķiniem faktiskais IKP 2001. gadā pārsniedza potenciālo IKP par 1,4 procentiem.

Lai aprēķinātu biznesa ciklu ietekmi uz konsolidētā kopbudžeta deficītu, jānosaka, cik jūtīgi uz IKP izmaiņām reaģē budžeta ieņēmumi un izdevumi. Tā kā budžeta izdevumu cikliskā daļa (bezdarba pabalsti) sastāda tikai nelielu daļu no kopējiem budžeta izdevumiem un budžeta deficītu būtiski neietekmē, tad aprēķinos tika izmantots pieņēmums, ka biznesa ciklu svārstības ietekmē tikai nodokļu ieņēmumus. Aprēķinos tika izmantoti 5 galvenie nodokļi —uzņēmumu ienākumu nodoklis, iedzīvotāju ienākumu nodoklis, sociālās apdrošināšanas iemaksas, pievienotās vērtības nodoklis un akcīzes nodoklis. Rezultāti liecina, ka pateicoties labvēlīgai ekonomikas situācijai faktiskais budžeta deficīts bija par 0,3% (procentos no faktiskā IKP) mazāks nekā tas būtu, ja IKP būtu savā potenciālajā līmenī. Cikliski koriģētā primārā bilance raksturo, kāda būtu primārā bilance (budžeta deficīts neņemot vērā procentu maksājumus), ja nebūtu ciklisko svārstību.

1 Atspoguļotais makroekonomiskās attīstības scenārijs un vidēja termiņa fiskālais ietvars ir izstrādāts 2002. gada jūnijā, balstoties uz līdz 2002. gada jūnijam pieejamiem statistikas datiem.

 2 Lai nodrošinātu datu salīdzināmību ar citām ES kandidātvalstīm, informācija par valsts budžetu tika sagatavota, izmantojot Eiropas kontu sistēmu (ESA 95).

 3 Atbilstoši 2002. gada aprīļa “Framework for the Reporting of Government Deficits and Debt Levels”.

 4 Termiņi plānā ir izstrādāti pamatojoties uz pieņēmumu, ka Latvijas pievienojas ES 2004. gada 1. janvārī.

 5 Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūta Lauku attīstības nodaļas izstrādātais Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programmas priekšnovērtējums.