Kad konkurence lauž dabiskos monopolus

Dr.oec. Georgs Lībermanis, emeritēts valsts zinātnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Ilgus gadus uzskatīja, ka cīnīties ar dabiskiem monopoliem ir ne tikai bezcerīgi, bet pat neefektīvi. Konkurence pat gluži tehniski šai jomā esot neiespējama.

Patiešām, ņemsim tādus dabiskos monopolus kā elektroenerģijas pārraides tīkli, telefona sakari, gāzes pievadi, ūdensvadi, kanalizācija. Speciālistam, kas spriež saprātīgi, neradīsies ideja no elektrostacijas līdz patērētājam uzbūvēt piecas konkurējošās enerģijas pārraides līnijas ar atšķirīgiem tarifiem un dažādu apkalpošanas kvalitāti. Patērētājs var izvēlēties to firmu, kuras elektrības pārraides tīkls viņam ir visizdevīgāks. Tikpat nejēdzīgi likās vairāki paralēli telefona sakaru tīkli, gāzes pievadi, katrai mājai vairāki ūdensvada tīkli, kanalizācijas sistēmas, kas pieder privātām firmām un kas savā starpā nežēlīgi konkurē, mēģinot sev piesaistīt vairāk patērētāju.

Iepriekš aprakstītais šķita kā nepiepildāmi sapņi. Dabiskie monopoli, brīvi no konkurences ierobežojošā spēka, rīkojās kā īstie monopoli, proti, patērētājiem, kam nebija izvēles, diktēja savus noteikumus, tai skaitā augstas monopolcenas. Valstij nācās aizsargāt savus pilsoņus–patērētājus no dabisko monopolu neierobežotā savtīgumā, tika izveidotas speciālās tarifa komisijas, kurām piešķīra tiesības apstiprināt, noraidīt vai koriģēt dabisko monopolu ierosinātās cenas un tarifus, piegādes nosacījumus. Daļēji tas viss ir vēsture, bet šis tas arī no šīsdienas reālās prakses. Tehniskais progress ietekmē arī dabiskos monopolus. Visupirms pamatīgu belzienu saņēma telefonu sakaru monopols. Tā monopolstāvokli sāka apdraudēt mobilie telefoni. To skaits augtin auga kā sēnes pēc lietus. Mobilos telefonus sāka plaši izmantot ne tikai parasto telefonu vietā, bet arī policijā, glābšanas dienestos, medicīniskā palīdzībā, būvniecībā, taksometros un daudzās citās jomās. Mobilie telefoni, mazi, viegli, parocīgi, ērti pārnēsājami somās, kabatās, piestiprināti pie jostas, visai sekmīgi sāka aizstāt radiosakarus. Visjaunākie mobilie telefoni ir pat ar mazu televīzijas ekrānu. Sīva konkurence rit trīs plaknēs. Pirmkārt, konkurē mobilo telefonu ražotājfirmas, kas nemitīgi piedāvā jaunus mobilo telefonu modeļus ar arvien daudzpusīgākiem šo aparātu izmantošanas variantiem. Otrkārt, konkurē mobilo telefonu operatori ar atšķirīgiem tarifiem, dažādiem pakalpojumiem. Treškārt, mobilie telefoni konkurē ar parastām telefonu kompānijām, kas vēl samērā nesen katrā valstī bija dabiskais monopols, kurām nebija konkurentu. Mobilie telefoni strauji izplatās, tostarp arī Latvijā, kur darbu sāk trešais mobilo telefonu operators. Vienlaikus jāatzīmē, ka vecajās tirgus ekonomikas zemēs mobilie telefoni ir izplatīti krietni plašāk: tie ir visai ievērojamai iedzīvotāju daļai, sākot ar komercstruktūru vadītājiem un ierindas darbiniekiem, ārstiem, beidzot ar namamātēm, studentiem, pat dažāda vecuma skolēniem. Mobilie telefoni ir visai ērti, nepieciešamo cilvēku var sazvanīt jebkurā vietā, pat tur, kur tūkstošiem kilometru apkaimē nekādu parasto telefonsakaru nav. Gan jāatzīmē, ka zvanīt no parastā telefona uz mobilo tālruni ir dārgi. Ir arī tehniskas grūtības mobilo telefonu vienmēr uzturēt darba režīmā. Parastajām telefona kompānijām vēl palikusi pietiekami plaša niša iekšzemju un it sevišķi starptautiskiem telefonsakariem.

Bet arī šinī jomā tehnikas progress ir radījis spēcīgu konkurences gaisotni. Atcerēsimies, cik rupji ar administratīviem draudiem atslēgt telefonus “Lattelekom” cīnījās ar “call back” lētākiem tarifiem ārzemju sarunām.

Rietumu valstīs tāda cīņa ar konkurentu ir izslēgta, kaut gan konkurence ir krietni plašāka. Piemēram, Vācija, šeit ar kādreizējo dabisko monopolu “Telekom” sīvu konkurenci izvērsās “Telekom II”. Pēdējā konkurences ieroči — lētāki tarifi, trīs stundu sarunas par brīvu, pārējo uz sekunžu (nevis minūšu) apmaksu, katrs “Telekom II” abonents, kas piesaista šai sakaru sistēmai savus radus, draugus, paziņas saņem par katru ieteikto jauno abonentu vienu neapmaksājamu sarunu stundu. “Telekom” jutās apdraudēts. Tā atbilde bija tarifu pazemināšana. Sevišķi tas skāra ārzemju sarunas. Viena sarunu minūte uz ASV vai Kanādu maksā tikai 4 centus, tikpat, cik iekšzemē dienas laikā. Visai augsts tarifs ir telefonsakariem ar Latviju — 38 centi par sarunu minūti. To noteic, kā jau rakstījām, “Lattelekoma” diktāts.

Ar “Telekom” un “Telekom II” Vācijā konkurē vēl kāds ducis telefonfirmu. Katrai ir savi tarifi noteiktām stundām diennakts laikā sarunām ar ārzemēm. Varianti ir dažādi. Tā starpniekfirmai “Arcor” no 5 līdz 7 no rīta un no 20 visu nakti līdz 5 no rīta stundas tarifs ir 1,9 centi par minūti. Tāds pats tarifs ir sestdienās un svētdienās visas 24 stundas. Toties darbdienās no 7 līdz 18 tarifs ir 9,2 centi par minūti, no 18 līdz 20 — 3,1 cents minūtē. Starpniekfirmai “Talkline ID” darbdienās no 5 līdz 7 rītā tarifs ir 1,9 centi par minūti, no 7 līdz 18 — 8,2 centi par minūti, no 18 līdz 22 — 3,9 centi par minūti, no 22 līdz 5 — 1,9 centi par minūti. Nedēļas nogalē un svētku dienās ir diferencēti tarifi: no 5 līdz 7 — 1,9 centi par minūti, no 7 līdz 18 — 5 centi par minūti, no 18 līdz 21 — 3,9 centi par minūti, no 22 līdz 5 — 1,9 centi par minūti. Ir starpniekfirmas, piemēram, “Telefondienste”, kur augu diennakti ir viens tarifs par sarunu minūti — 3 centi. Abonents ir brīvs starpniekfirmas izvēlē: viņam tikai jāuzgriež noteikts priekšnumurs, kas katrai strapniekfirmai ir savs. Visas konkurējošās strapniekfirmas neprasa nekādu pamatmaksu. Par iekšējo sakaru līniju izmantošanu visiem abonentiem jāmaksā vienota pamatmaksa “Telekom”, kaut gan starptautiskai sarunai izmanto citu telefonfirmu. No kādreiz dabiskā monopola sagraušanas, pateicoties izvērstai konkurencei, ieguvējs ir abonents, kas var viņam ērtā laikā izmantot vislētāko tarifu. Šāda un līdzīga konkurence kalpo abonentiem visā Rietumeiropā.

Konkurence salauzusi arī elektroenerģijas piegādes dabisko monopolu rietumvalstīs. Tehniskais progress atļauj ne tikai katrai ražotnei, supermārketam, bet arī sīktirgotavai un katram dzīvoklim piegādāt elektroenerģiju caur brīvi izvēlētu piegādes firmu. Pagātnē elektroenerģijas piegādes dabiskie monopoli noteiktā apvidū Vācijā bija pašvaldības uzņēmumi. Tad radās konkurents — pasts. Tas, ka pasts nav privāts uzņēmums, konkurenci nemazināja. “Enerģija caur pastu” vēstī reklāmas plakāti un citi reklāmas materiāli. Un visur piebilde, ka tarifs ir lētāks. Tipiska cenu konkurence. Pirmajam konkurentam ar laiku piebiedrojas citi sāncenši. Katrs no tiem iziet elektroenerģijas piegādes tirgū ar savu “mušpapīru” topošajiem abonentiem. Vieni bez lētākā tarifa vēl reklamē, ka viņu piegādātā elektroenerģija nekādā gadījumā nenāk no atomelektrostacijām. Citi zināmu kilovatstundu daudzumu piegādā par brīvu. Izvēlies pēc sirds patikas. Atliek pacelt telefona klausuli, uzgriezt vēlamās piegādes firmas numuru, izmantot mobilo telefonu, faksu vai internetu un izteikt vēlmi turpmāk elektroenerģiju saņemt no noteiktas piegādātājfirmas. Lieta darīta! Visu pārējo bez jebkādas maksas nokārto izvēlētais elektroenerģijas piegādātājs, t.sk. birokrātiskās darbības, lai atbrīvotos no līdzšinējās piegādātāja firmas. Šādas konkurences ieguvējs ir elektroenerģijas lielais vai mazais lietotājs, kam paveras brīva iespēja izmantot lētāku tarifu un citus labumus, ko sniedz izvēlētais elektroenerģijas piegādātājs. Dabiskie monopoli minētās divās jomās pazuduši kā monopoli no attiecīgiem tirgiem. Pienāks laiks, kad pagaidām palikušie dabiskie monopoli patērētāju interesēs uz mūžu mūžiem beigs pastāvēt. Latvijas dižvadītājiem, kas atbild par sakariem un elektroenerģijas piegādi, pēdējais laiks panākt, lai “Lattelekom” un “Latvenergo” strādātu svētīgās konkurences apstākļos.