Lai mūsu lauksaimnieks tiktu uz zaļa zara

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš, Saeimas deputāts, — "Latvijas Vēstnesim"

Ne viena vien lauku saimniecība ir atradusi savu pieeju ienesīguma stabilizācijai un tās palielināšanai. Kopumā gan Latvijas lauksaimnieku ienākumi no gada gadā samazinās. Tādēļ praktiskās pelnīšanas iespējas jebkurā lauku saimniecībā būtu vispusīgi apsveramas, gan ņemot vērā esošos saimniekošanas nosacījumus (tehnikas, degvielas un citu iepērkamo materiālu cenas, aizdevumu procentu likmes), gan savas produkcijas iespējamās realizācijas cenas.

Piensaimniecības iespējas

Piena lopkopība mums ir tradicionāla nozare, kura Latvijā balstās galvenokārt uz zāles lopbarību, pa daļai — uz ekstensīvu zemes izmantošanu. Tā arī ir visapjomīgākā pelnīšanas joma. Taču iekšējais tirgus, aritmētiski rēķinot, jau ir nosegts ar mūsu lauku saimniecību un pārstrādes uzņēmumu ražoto piena produkciju. Vienlaikus pēdējā laikā pieaug arī piena produkcijas imports, konkurējot ar pašmāju ražojumiem.

Visas tālākās cerības saistās ar konkurētspējīga piena produktu iespējamā eksporta pieaugumu. Taču problēma ir arī tajā apstāklī, ka Eiropas tirgus ir pārsātināts ar piena produktiem, tur jau tagad maz interesē sviesta un piena pulvera imports. Eiropas Komisija (EK) prognozē, ka piena govju skaita samazināšanās tendence lielākajā daļā Austrumeiropas valstu varētu turpināties līdz pat 2005. gadam. Un, kaut arī Latvijai kvotas piena produkcijas pārdošanai uz Eiropas Savienību (ES) ir dāsnākas, tomēr arī šeit jābūt uzmanīgiem (paredzēts pat iegūt ES kvotu par 1,2 miljonu tonnu piena ieguvi ik gadu). Ap 2008. gadu iecerēts atteikties no piena ražošanas un pārdošanas kvotām Eiropas Savienībā. Tātad nākotnē gaidāma konkurence ar zemāku pašizmaksu un labu kvalitāti.

Vērtējot Latvijas konkurētspēju, mūsu piena ražotājiem un pārstrādātājiem interesantas var būt cenas, par kādām no lauku saimniecībām ticis iepirkts piens citās valstīs. Eiropas Savienības valstu lielākās pienotavas (kuras attiecīgajā valstī iepērk visvairāk piena) 1999. gadā litru piena apmaksāja šādi: augstāko cenu maksāja uzņēmums "Parmalat" (Itālija) — 21,9 sant./l, uzņēmumi "Arla" (Zviedrija) un "Valio" (Somija) — 19,5, "MD Foods" (Dānija) un "Campina Melkuline" (Nīderlande) — 18,0, "Friesland Coberco Dairy Foods" (Nīderlande) un "Danone" (Francija) — 17,8, "Bongrain CLE" (Francija) un "Glanbia" (Īrija) — 17,5, "Lactalis" (Francija) un "Humana Milchunion" (Vācija) — 17,2, "Nordmilch" (Vācija) un "Golden Vale" (Īrija) — 16,8, "Belgomilk" (Beļģija) — 16,5, "Express Dairies" (Lielbritānija) — 15,7 un "Milk Marque" (Lielbritānija) — 14,4 sant./l. Vidēji ES valstīs cena izveidojusies 17,6 santīmi par litru piena. Šīs cenas ir noteiktas, ja piens satur 4,2% tauku un 3,35% olbaltuma.

Vidēji ASV šī piena iepirkšanas cena šajā pašā gadā bija 16,9 sant./l. Turklāt ap 80 000 ASV fermeru — piena ražotāju — paredz 2001. gadā saņemt 460 miljonus latu kā valsts atbalstu, ko sadala ASV Lauksaimniecības ministrija. Katrai saimniecībai vidēji šogad sanāks ap 5000 līdz 6000 latu, bet ierobežojums vienai saimniecībai ir 17 000 latu. Šis atbalsts ir divkāršots salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Arī atbalstu piena cenām paredzēts pagarināt līdz 2001. gada beigām. Tas veikts ar nolūku kompensēt pastāvīgi sarūkošās cenas, kuras ir kļuvušas viszemākās kopš 1991. gada. Tā ka stipri jāšaubās par nereti ASV izteiktā apgalvojuma — par globālā atbalsta mehānisma ietekmes mazināšanas nepieciešamību — ticamību.

Analizējot situāciju Eiropas Savienībā un ASV, pie mums Latvijā piena iepirkuma cenas (ap 10 sant./l par augstākās šķiras pienu) vēl ir būtiski zemākas, turklāt arī ar krietni zemāku citu veidu atbalstu lauku saimniecībām. Vidējā piena iepirkuma cena, ko izmaksāja Latvijas piena pārstrādes uzņēmumi, pērn 3. ceturksnī bija 85,20 Ls/t, ja vidējais tauku saturs ir 4,06% un vidējais olbaltumvielu saturs 3,11%. Šī gada janvārī vidējā iepirkuma cena ir bijusi 97,06 Ls/t piena fiziskajā svarā ar vidējo tauku saturu 4,19% un olbaltumvielu saturu 3,16% (novērtējums pēc kvalitātes augstākajā šķirā — 48%, pirmajā šķirā — 33% un otrajā šķirā — 17%). Ja tam pievieno arī nelabvēlīgākus kreditēšanas nosacījumus, tad tas nenodrošina ienesīgu saimniekošanu.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Pagaidām Latvijā ir ļoti trūcīga statistika par ražošanas izmaksām un pašizmaksu. Visticamākie ir Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas dalīborganizāciju kopsavilkuma dati par saimniekošanu 2000. gadā. Tā pagājušā gadā (te ar piensaimniecību nodarbojās 50 saimniecības ar vidējo govju skaitu vienā saimniecībā — 270) realizējusi 48 369 tonnas piena ar vidējo pašizmaksu 87,70 Ls/t un vidējo pārdošanas cenu 102,30 Ls/t, rentabilitāte 16,6%. Ir pamats uzskatīt, ka reālā pašizmaksa varētu būt augstāka, ja pilnīgāk tiktu uztverta amortizācija par melioratīvām būvēm, amortizācija par jauno tehniku, pastāvot pašreizējām būtiski augstākām cenām un jaunajām ēku būvniecības izmaksām. Arī nodokļu slogs šīm saimniecībām ir lielāks nekā zemnieku saimniecībām, kas jāsedz, protams, no bruto peļņas.

Var arī vērot, ka starp Eiropas valstīm ievērojami izlīdzinājušās piena iepirkuma cenas. Lielākā diference ir starp Itāliju un Lielbritāniju — ap 7 santīmi par litru piena. Itālijā to var arī daļēji saprast, jo te ap 70 procentus no pašu patēriņa sedz netto imports. Relatīvi augsta piena iepirkuma cena sasniegta arī Skandināvijā, kur "Arla", "Valio" un "MD Foods" kompāniju iepirkums aptver ap 65 līdz 90 procentu no šajās valstīs ražotā piena. Tas noticis, pateicoties starptautiskajiem vienošanās dokumentiem par piena cenu izlīdzināšanas stratēģiju, kur liela loma ir atsevišķu Eiropas valstu piena ražošanas fermeru apvienībām, asociācijām. Šī pati tendence aktīvāk būtu iedzīvināma arī starp Baltijas valstīm un Poliju, kā arī Skandināvijas valstīm, kas mūsu lauku saimniecībām dotu papildu pelnīšanās iespējas un stabilitāti.

Pelnīšanās iespējas piensaimniecībā varētu uzlabot arī ciešāka sadarbība ar pārstrādātājiem un tirgotājiem. Šai nozarei neizdodas izmantot Eiropas Savienības piešķirtās kvotas. Vai iemesls ir tas, ka ražotājiem maksā par maz par katru litru piena? Vai arī lauku saimniecībās vēl neprot iegūt no govīm augstus izslaukumus līdz 5000 — 6000 kg gadā un tam nepieciešami lieli kapitālieguldījumi fermas darbu mehanizācijā, dzesēšanas iekārtu iegādē? Vai piena pārstrādes uzņēmumu jaudu nav par daudz un tās tiek noslogotas nepilnīgi? Tiek lēsts, ka piena pārstrādes uzņēmumu skaits ir ap 70, no tiem daļa strādā ar nepilnu slodzi. Tādā gadījumā piena pārstrādes uzņēmums savus izdevumus un vispirms fiksētās izmaksas pārliek uz nepietiekami pārstrādājamo piena daudzumu (sadārdzinot īpatnējās pārstrādes izmaksas) un cenšas to kompensēt ar piena iepirkuma zemu cenu noteikšanu, ko izmaksā lauku saimniecībām par realizēto pienu. Piena pārstrādes koncentrācija sekmē izdevumu samazināšanu, jaudu labāku noslogošanu, mazāk negadījumu pieļaušanu ar kļūmīgām investīcijām. Latvijā šī sadrumstalotība, dublēšanās ir viens no zemo piena iepirkuma cenu veidojošiem faktoriem.

Varbūt par daudz naudas pārstrādātājs izlieto arī reklāmai un iepakojumam. Varbūt tikai eksportam ir vajadzīgs ekstraklases iepakojums, bet vietējā tirgū, izstrādājot atbilstošu nacionālo standartu, tas var būt vienkāršāks, un produkts ar tik lielu apstrādes pakāpi.

Šķiet, ka piena ražotāji un pārstrādātāji nav pietiekami vienoti savās interesēs, notiek zināma "virves staipīšana". Piena pārstrādes kombināti būtu gatavi paaugstināt iepirkuma cenu, ja tiktu palielinātas eksporta subsīdijas piena pārstrādes produktiem. Taču, ja pašā piena pārstrādē darbs ne visur ir saimnieciski labi organizēts (strādā ar nepilnu slodzi, reizēm tāli transporta pārvadājumi, gan iepērkot izejvielu, gan apgādājot iekšējo tirgu u.c.), tad subsīdiju kalkulācijas jāpamato ar stingriem normatīviem aprēķiniem. Apsverami visi pašizmaksu veidojošie faktori. Ja kāda piena paka maksā 17 santīmus un tajā skaitā 3,5 santīmi ir pakas — iepakojuma cena, tad ir ko padomāt. Tas samazina pirktspēju un apgrūtina pamatprodukta realizāciju. Informācija par pārstrādes, iepakojuma, tirdzniecības un transporta izmaksām ir skopa vai pavisam nav publiski pieejama. Ja tā, palīgā ņemami aprēķini, lai veidotos pamatots dialogs starp ražotājiem, pārstrādātājiem, tirgotājiem.

Bet vai nav arī iespējas vairāk pārdot iekšējā tirgū, neļaujot tā izvērsties importam. No vienas puses, par labu panākumu uzskatām saldējuma ievērojamu eksportu (kurš arī saņem valsts subsīdijas!), taču tajā pašā laikā saldējumu imports Latvijā pārsniedza eksportu par apmēram diviem miljoniem latu. Te var saskatīt arī pretrunu.

Piena produktu eksportā un importā Latvijā ir visai raiba aina. 2000. gada pirmajos deviņos mēnešos galvenie eksportprodukcijas veidi bija: sviests — 2007 tonnas un siers — 2113 tonnas, kas bija 1999. gada līmenī. Taču diemžēl arī šo produktu imports šajā pašā laika periodā bija ievērojams — sviests 865 tonnas un siers 1454 tonnas, turklāt sviesta imports salīdzinot ar 1999.gada attiecīgo periodu, pieauga 4 reizes (!) un siera imports — 5,7 reizes (!). Tradicionāli būtisks ir vājpiena pulvera eksports — 1770 tonnas — un piena konservu eksports — 4966 tonnas, taču, salīdzinot ar 1999. gadu, tas ir samazinājies par 12% un par 48%. Tajā pašā laikā piena konservu imports palielinājās no 77 tonnām 1999. gadā līdz 674 tonnām pērn janvāra — septembra mēnešos. Ļoti būtisks ir jogurta imports (1097 tonnas) un saldējuma imports (2467 tonnas), kamēr eksports attiecīgi bija tikai 59 un 452 tonnas. Piena produktu imports pērn palielinājies (pat biezpiena) it sevišķi no Lietuvas, Igaunijas un Vācijas.

Šajā sakarībā rodas jautājums — vai piena pārstrādātāji izmanto visas iespējas vairāk eksportēt. Te ievērības cienīga ir Lietuvas ekspansija ārējā tirgū. Lietuva no saražotajiem piena produktiem pusi patērē paši, otru pusi eksportē. Lietuvas sviesta, siera un sausā piena eksporta kopapjoms pa atsevišķiem veidiem pārsniedz attiecīgo produktu eksportu no Latvijas vairāk nekā 5 — 10 reizes.

Gaļas ražošanas

potenciāls

Citādi ir ar gaļas ražošanu. Pieprasījums pēc cūkgaļas palielināsies, jo paši sedzam tikai aptuveni pusi no iekšējā tirgus vajadzībām, nerunājot nemaz par eksportu. Tas skatāms kopsakarā ar realizācijas iespējām iekšējā un ārējā tirgū. Ir iespējams nodrošināt arī labu kvalitāti, bāzējoties uz pilnvērtīgu pašu ražoto lopbarību, kā arī videi draudzīgām mājlopu turēšanas un nobarošanas metodēm. Lopbarībai drīkstētu pievienot tikai to, ko var ēst cilvēki, nevis nobeigušos lopus vai iemidzinātus mājdzīvniekus.

Cūkgaļas ražošanas un realizācijas iespējas pārredzamā nākotnē būs visai stabilas, jo vismaz vietējais tirgus pastāvēs. Labi būtu, ja atstātu arī mazjaudas kautuves, kas nodrošinātu vietējo tirgu. Līdzšinējā neprasmīgā valsts politika novedusi pie tā, ka cūkgaļu un putnu gaļu Latvijas lauksaimnieki nespēs saražot tik, cik nepieciešams iekšējam patēriņam. Tādēļ arī tuvākajā laikā būs jārēķinās ar nepieciešamību importēt gandrīz pusi no vajadzīgā apjoma. Tirgū tā maksā 1,30—1,40 Ls/kg, un, ja lauku saimnieks pats tirgo, viņam cūku audzēšana atmaksājas. Ja situācija ir tāda kā šobrīd, cūkkopība var attīstīties un nest peļņu arī saimniecībās ar nelielu cūku skaitu. Ja vēl saimniekam pieder sertificēta kautuve, prasībām atbilstoša refrižeratorpiekabe, ar ko kautķermeņus aizvest uz realizācijas vietām, tad arī turpmāk viņam vajadzētu strādāt un attīstīties. Ir pienākusi cūku audzētāju zvaigžņu stunda (visu, ko saražo, var arī tūlīt pārdot; iepirkuma cena par cūkgaļas dzīvsvara kilogramu jau sasniedz 80 santīmu, tā ir divas reizes augstāka nekā aizpagājušajā vasarā). Kopumā arī ES valstīs cūku audzētājiem gaidāmas labvēlīgas ražošanas tendences, jo cenas turpina kāpumu.

Mūsdienu statistika, no kuras varētu smelties informāciju par izmaksām un pašizmaksu, ir visai pieticīga. Var balstīties uz Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas atskaites informāciju par 2000. gada saimniekošanas rezultātiem, pēc kuriem vienas tonnas cūku dzīvsvara realizācijas pašizmaksa bijusi 652 lati un pārdošanas cena — 675 lati jeb rentabilitāte sasniegusi tikai 3,6 procentus (cūkgaļas gada realizācijas apjoms bija 3852 tonnas). Šī realizācijas cena šajā gadā pieaug, un uzlabosies arī rentabilitāte.

Pieaugošu popularitāti iegūs specializēta gaļas liellopu audzēšanas nozare. Speciālo gaļas šķirņu liellopu un to krustojumu audzēšanu var attīstīt kā atsevišķu bioloģisko nozari, kuras konkurētspēju nosaka piemērotās pļavas, ganības un zemes platības citu lopbarības kultūru audzēšanai, nepieļaujot atsevišķu Rietumvalstu kļūdas, veidojot šo mājlopu ēdināšanas racionus. Šī nodarbe labi iederas reģionos ar viduvēju zemes kvalitāti, paugurainību, akmeņainību, sīkkontūrainību. Arī depresīvajos rajonos, pagastos.

Vienlaikus ar liellopu gaļas ražošanas pieaugumu jābūt piesardzīgiem. Var gadīties, ka ēšanas paradumi veidojas tādējādi, ka arvien biežāk atsakās no liellopu gaļas par labu cūkgaļai un putnu gaļai. ES valstīs šī gada beigās jārēķinās ar milzīgu liellopu gaļas pārpalikumu, jo liellopu gaļas patēriņā ir vērojams kritums.

Nevaram priecāties par citu nelaimi, taču, pastāvot importa aizliegumam no daudzām šo slimību piemeklētajām valstīm, ir izdevīgi apstākļi gaļas lopkopības attīstībai mūsu valstī, atturoties no Eiropas mājlopu audzēšanas un barošanas tehnoloģijām. Arī cūkgaļas cenas pasaulē izlīdzinās, un pārstrādātājam nav lielas atšķirības — pirkt vietējo vai importa cūkgaļu.

Kopējā gaļas eksporta un importa aina Latvijai nav iepriecinoša. Iepriekšējā, 2000. gadā gaļas un gaļas produktu eksports no Latvijas bija tikai 1,3 miljoni latu, taču šīs pašas produkcijas imports sasniedza 14,4 miljonus latu jeb 11 reizes pārsniedza eksportu. Tas ir satriecoši! Vienīgi līdzsvarotāka ir bijusi gaļas konservu eksporta — importa bilance. Turklāt ļoti strauji, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, palielinājies liellopu un putnu gaļas imports.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka pērn gaļas un gaļas subproduktu imports, salīdzinot ar 1999. gadu, pieaudzis par 4,1 miljonu latu jeb par 7,3 tūkstošiem tonnu. Saldētās liellopu gaļas imports palielinājies par 1,2 miljoniem latu. Liellopu gaļu Latvija ieveda galvenokārt no Lietuvas (82 procentus) un no ES valstīm (12 procentus no importētās liellopu gaļas kopapjoma).

Pērn tika importēti 4,8 tūkstoši tonnu saldētas cūkgaļas, pārsvarā no Igaunijas — 2,7 tūkstoši tonnu jeb 56 procenti kopējās ievestās cūkgaļas apjoma. Savukārt no ES valstīm (visvairāk no Vācijas) aizvadītajā gadā ieveda 27 procentus no importētās cūkgaļas kopapjoma.

Pēc Zemkopības ministrijas Sanitārās robežinspekcijas datiem, aizvadītajā gadā mūsu valstī tika ievesti 16,9 tūkstoši tonnu saldētu, atdzesētu un svaigu mājputnu ap 5 miljonu latu vērtībā jeb par vienu miljonu latu vairāk nekā 1999. gadā. Šī produkcija pārsvarā importēta no Amerikas Savienotajām Valstīm (9,1 tūkstotis tonnu jeb 54 procenti no kopapjoma), savukārt attiecīgi no Nīderlandes — 3,6, Igaunijas — 1,5, Vācijas — 1,3, Lielbritānijas — 0,8 un Lietuvas — 0,3 tūkstoši tonnu mājputnu gaļas. Šajā gadā turpinās ievedums — janvārī importēja 966 tonnas un februārī 1200 tonnas putnu gaļas. Kā zināms, mājputnu gaļu Latvijas gaļas pārstrādātāji bieži izmanto kā cūkgaļas aizvietotāju. Mājputnu gaļas lielais imports ir trieciens mūsu cūkgaļas ražošanas nozarei.

Šis fakts liecina, cik neatliekami ir izveidot savu kvalitātes zīmi, kas garantētu Latvijas produkcijas (sākot ar izejvielām) izcelsmi un kvalitāti. Tas palīdzētu Latvijas lauku saimniecībām un pārstrādātājiem nodrošināt stabilas viņu ražojumu pozīcijas pret daudzajiem importa produktiem.

Lauku saimniecību pelnīšanās iespējas gaļas ražošanā ir visnotaļ kāpināmas. Tas ir reāls ceļš. Jo, kā jau teikts, pašu ražotā cūkgaļa un liellopu gaļa veido tikai 54—57%, bet putnu gaļa tikai 28% no kopējā iekšzemes patēriņam nepieciešamā daudzuma. Iekšējā tirgus atkarošanu var sekmēt arī daļējs cenu palielinājums šai produkcijai, kas notiktu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. No šī viedokļa gaļas ražošanas palielinājums ir ne mazāk svarīga prioritāte kā piensaimniecība, kuras ārējās tirdzniecības bilance jau tagad ir pozitīva. Protams, mēs kļūsim bezspēcīgāki iekšējā tirgū, ja atsevišķas valstis sāks piekopt agresīvu politiku eksporta jomā, kā, piemēram, ASV Lauksaimniecības ministrijai apstiprinot 35 miljonu dolāru kredīta garantijas ASV lauksaimniecības produkcijas eksportam uz Baltijas reģiona valstīm 2001. finansu gadam.

Arī par kvalitāti nevaram gausties. Un neviens vien speciālists un patērētājs atzīst, ka, piemēram, putnu fabrikas "Ķekava" piedāvātie broileri un izstrādājumi no putnu gaļas ir jūtami kvalitatīvāki nekā importētie. Līdzīgi zināmā mērā varam teikt arī par cūkgaļu.

Protams, lai gaļu eksportētu, ir vajadzīgas lielas kautuves, kas atbilstu visām ES prasībām. Taču darba vietu saglabāšana arī laukos ir nozīmīga. Mazās saimniecībās iegūtai cūkgaļai ir labākas garšas īpašības. Lielās saimniecības, kas cūkas audzē nodošanai lielajiem gaļas pārstrādes uzņēmumiem, raugās, lai gaļa labi izskatītos, bet, realizējot masveidā, nevar izsekot garšas īpašībām. Tirgus precei ir svarīgi, lai dzīvnieki netiktu kauti stresā, kas ievērojami nosaka garšas īpašības. Pircēji tirgū ielāgo audzētāju, un, ja gaļa ir garšīga, noiets precei garantēts. Šobrīd audzētājam ir ekonomiski izdevīgi cūku barot arī ilgāk, lai tā būtu ar biezāku speķa kārtu, jo arī speķa cena tirgū ir diezgan pievilcīga. Ja cūka ir ilgāk barota, arī garšas īpašības ir labākas.

Augkopības produkcijas

dažādošana

Taču vienlaikus lauku saimniecībām jāmeklē arī jaunas papildu pelnīšanās iespējas, it sevišķi augkopībā. Vispirms paplašinot rapša sējumus sēklu ieguvei pārtikas augu eļļas ražošanai un turpmākajos gados arī nepārtikas rapša eļļas ieguvei iespējamai biodīzeļa ražošanai. Tas ir arī labs maiņas augs specializētajās graudaugu saimniecībās Zemgalē. Latvija jūtami atpaliek rapša sējumu platību ziņā, gan sēklas ieguvē, jau salīdzinot ar abām kaimiņvalstīm — Lietuvu un Igauniju. Šīs kultūras sējumu platības varētu pieaugt no 6—7 tūkstošiem hektāru vismaz līdz 30 tūkstošiem. Paredzams rapša sēklas pieprasījuma pieaugums ilgstošā perspektīvā, un Latvijai ir lietderīgi ieņemt atbilstošu vietu šo sējumu būtiskā paplašināšanā. Rapša audzēšana papildinātu saimniekošanas spektru valsts reģionos ar mazāku augsnes dabisko auglību (Latgalē, daļēji Vidzemē un Kurzemē, u.c.).

Tiek krāta pieredze eļļas linu audzēšanā (pārtikas, medicīnas un tehnoloģiskajām vajadzībām). Palielināts pieprasījums ir arī pēc labas kvalitātes garas un īsas šķiedras liniem. Latvijas tekstilrūpnieki savai ražošanai ir spiesti krietnus apjomus linšķiedras importēt no Lietuvas un Beļģijas (kas piecas reizes pārsniedz pašu Latvijā ražoto apjomu), lai to akciju sabiedrībā "Larelini" pārstrādātu linu dzijā tālākai audumu izgatavošanai.

Nākamā iespēja. Lai gan Latvija ir bagāta ar alus darītavām un labām tradīcijām alus darīšanā, tā galvenā izejmateriāla ražošanā — alus miežu audzēšanā un iesala iegūšanā — Latvijas sekmes ir visai pieticīgas. Ja neskaita reto izņēmumu — a/s "Tērvete" un a/s "Bauskas alus", kuras tradicionāli strādā tikai ar pašmāju audzētiem miežiem un savu gatavoto iesalu. Pārējie alus darītāji sevišķi neraujas pēc pašu Latvijā izaudzētām un iegūtām izejvielām, kā to dara, piemēram, a/s "Latvijas finieris", finansiāli pat atbalstot jaunu bērzu ieaudzēšanu izejmateriāla sagatavošanai patālai nākotnei, lai varētu ražot saplāksni. Projekti un nodomi par modernas lieljaudas iesalnīcas būvi tepat Latvijā netiek īstenoti. Pieprasījums pēc alus, liekas, būs mūžīgs, tātad arī alus mieži būs vajadzīgi. Bet alus miežus lauku saimnieki prot audzēt. Ekonomiskās sviras neveicina pašmāju iesala ražošanu no saviem miežiem, kā to cenšas praktizēt čehi. Lielie alus darītāji veic plašu reklāmu par savas produkcijas noietu, bet par iesala importu klusē.

Nopietns pieteikums graudaugu sējumu paplašināšanā varētu būt projekta realizācija par bioetanola ražošanu kā piedevu degvielai. Šī vajadzība tiek kalkulēta pa 100 tūkstošiem tonnu graudu gadā (rudzi, kvieši, tritikāle) Kurzemes un Zemgales reģiona rūpnīcā un ap 80 tūkstoši tonnu graudu Vidzemes un Latgales reģiona rūpnīcā uz esošo spirta rūpnīcu rekonstrukcijas un paplašināšanas bāzes. Lauku saimniecībām būtu ļoti izdevīgi racionāli saskaņot augu seku, pārmaiņus ar graudaugiem audzējot rapsi (izvairoties no monokultūras un labības slimībām), ja attiecīgajā reģionā būtu abas pārstrādes rūpnīcas — gan rapša sēklām, gan graudiem, reizē iegūstot rapša sēklas spraukumus kā ar olbaltumu vērtīgu piedevu lopbarībai. Un sevišķi nozīmīgi šie objekti varētu būt kā kooperatīvas bezpeļņas ražotnes lauksaimniecības pamatprodukcijas ražotāju pārziņā.

Pagaidām attīstību nav guvis arī graudu un miltu rūpniecības produkcijas eksports, lai gan te var būt zināms apslēpts potenciāls.

Vispār nākamajos 5—10 gados noturīgas var būt graudaugu pārdošanas cenas un realizācijas apjomi pārtikai un lopbarības vajadzībām, it sevišķi lai nodrošinātu bāzi gaļas ražošanai. Būtiski pieaugs pieprasījums pēc pašmāju koncentrētās lopbarības. Vidējā graudaugu ražošanas un realizācijas pašizmaksa lauksaimniecības statūtsabiedrībās 2000. gadā bija 57,9 Ls/t un realizācijas cena 64,9 Ls/t, tātad ar 12 procentu rentabilitāti. Var pieņemt, ka pašizmaksa ir nedaudz samazināta ar nepilnīgu amortizācijas atskaitījumu uztveršanu. Protams, mēs nevaram orientēties uz to subsīdiju apmēriem, kādas tās tagad ir ES valstīs. Piemēram, Dānijā fermeris saņem subsīdijas par labības apsēto hektāru Ls 176 (eļļas augiem — ap 250—260 Ls/ha u.tml.), jo, iestājoties ES, tādu subsīdiju apmēru vairs nebūs. Tāpēc jāražo arī tā, lai peļņu lauksaimniecībā gūtu arī ar vidējām un pieticīgākām subsīdijām, salīdzinot ar ES valstīs esošo atbalsta līmeni.

Piebildīsim, ka virknē Eiropas valstu 2001. gada janvāra vidū kviešu vairumcena bez PVN bija šāda (latos par tonnu): Lielbritānijā — 67, Nīderlandē — 69, Francijā — 70, Beļģijā — 71, Dānijā — 74, Vācijā — 75, Spānijā — 86 un Itālijā — 101 Ls/t. Salīdzinājumam var minēt, ka viens no lielākajiem kviešu iepircējiem Latvijā — akciju sabiedrība "Rīgas dzirnavnieks" — 2001. gada februāra pirmajā pusē piedāvāja iepirkt kviešus par 64 Ls/t.

Nav izslēgta iespēja stabilizēt un pat palielināt kartupeļu stādījumu platību. Te savs nopelns ir SIA "Aloja — Starkalsen" — lielākajam Baltijas kartupeļu cietes ražotājam un eksportētājam uz vairākām valstīm, arī Āzijas zemēm. Šī uzņēmuma izvietojums Ziemeļvidzemē veicina arī saimniecisko rosību šajā pārsvarā ekonomiski nelabvēlīgajā reģionā. Un kāpēc gan nevarētu būt vēl otra līdzīga kartupeļu cietes rūpnīca Vidzemes dienviddaļā vai Zemgales ziemeļdaļā? Ar mērķi samazināt transportēšanas izdevumus, jo kartupeļus vest pārstrādei ir racionāli līdz 50 km attālumā. Iestājoties Eiropas Savienībā, būs zināmas iespējas saņemt arī valsts atbalstu, lai gan tas nebūs tik liels kā tagad (arī citai lauksaimniecības produkcijai nebūs tāds): par cietes kartupeļu audzēšanu pārstrādei 1995. —1999.gadā (ja cietes saturs kartupeļos 17%) nodrošināta minimālā cena 28 Ls/t, vēl ir kompensācija 11 Ls/t un plus vēl cietes ražošanas subsīdija un kartupeļu cietes eksporta subsīdija. Kopā visas subsīdijas uz 1 t kartupeļu ar 17% cietes saturu ir Ls 26, kas ir 95% no pamatsamaksas (minimālās cenas).

Ienesīgums arī citās

un netradicionālās

nodarbēs

Patstāvīgs ieņēmumu avots var būt dārzeņkopība. Te iespējams plašs dārzeņu klāsts, piegādājot tieši veikalu tīklam vai pārstrādājot konservos. Dārzeņu patēriņš būs stabils, pieaugošs. Pagaidām gan dārzeņu imports vairākkārt pārsniedz eksportu.

Lielākus ieņēmumus sāk iegūt specializētās lauku saimniecības dārzeņu audzēšanā. "Rimi" pircēji nemaz nezina, ka Briseles kāposti, Romanesko kāposti un daudzi citi vairāk vai mazāk pazīstami dārzeņi ir jau audzēti tepat Latvijā. "Rimi" sadarbojas ar 12 lauku saimniecībām. Attīstoties veikalu ķēdei, protams, palielināsies prasības pret zemniekiem ne tikai apjomu, bet arī dārzeņu daudzveidības ziņā. Tās zemnieku saimniecības, kas sākumā "Rimi" vajadzībām audzēja tikai kāpostus un burkānus, tagad audzē pat 30 dažādu veidu dārzeņus. Jaunu sortimentu audzēšanā liela nozīme ir "Rimi " iepirkšanas menedžeru sadarbībai ar zemniekiem. "Rimi" menedžeris ierosina, savukārt zemnieki izvērtē audzēšanas iespējas — vai vēlamai produkcijai ir atbilstoša zeme, kādas ir uzglabāšanas iespējas u. tml.

Drīzumā "Rimi" plāno ekoloģiski tīras pārtikas stendu izveidošanu savos veikalos. Atkal vajadzīga atbilstoša produkcija no lauku saimniecībām. Taču zemniekiem tādā gadījumā jāiegūst nepieciešamie sertifikāti. Tiklīdz tādi būs, būs arī "Rimi" ekoloģiski tīras pārtikas stendi.

Veiksmīgi saimnieko arī atsevišķi dārzeņu pārstrādātāji (SIA "Spilva" u.c.), iepērkot dārzājus no lauku saimniecībām. Taču daži pārtikas gala produktu ražotāji izejmateriālu dažādu apstākļu pēc diemžēl iegādājas ārvalstīs par lētāku cenu. Piemēram, viens no lielākajiem sulu ražotājiem — SIA "Cido pārtikas grupa" — ir atturīgs sadarbībai ar Latvijas ražotājiem — lauku saimniecībām. Iemesls — neliels piedāvājums un augstās cenas. Firmas realizācijas struktūrā 47% veido sulas, 26% — minerālūdens, 22% — limonādes un 5% — produktu sērija "Oma". Sulas koncentrātus, aromatizatorus un iepakojumu iepērk ārzemēs. Bauskas "Ruta M" sulas koncentrāts tiek uzskatīts par dārgu salīdzinājumā ar ārzemēs iepirkto. Arī dzērveņu un ķiršu sulas koncentrātu iepērk ārvalstīs. Bremzē akcīzes nodoklis bezalkoholiskajiem dzērieniem, vēlēšanās pēc eksotiskām sulām.

Pieņemas spēkā lielogu dzērveņu kultivēšana, ko nosaka Latvijas labvēlīgie klimatiskie apstākļi un atbilstošās purvu platības. Tas ir virziens (pēc dzērveņu audzēšanas tehnoloģijas vispusīgas pārbaudes), lai konkurētu (kopā ar dabiskajām sulām no dārza un meža ogām un augļiem) ar importētajiem, nereti vien stipri viduvējiem atspirdzinošiem dzērieniem, bet vēlāk arī piekopjot agresīvu eksporta politiku.

Arī augļkopība kopā ar pārstrādi kļūst arvien vērienīgāka ( SIA "Pūres cehs" u.c.). Taču mūsu dienvidu kaimiņiem (Lietuvai, Polijai) ir plašāks tvēriens. Pelnīšanās iespējas nākotnē pieaugs, ja, prasmīgi kooperējoties, pratīsim izveidot modernas svaigo augļu un ogu glabātavas un pārstrādi.

Līdzīgi var pārlūkot arī dažus citus lauksaimniecības ražojumus (garšaugi, ārstnieciskie augi u.c.), kas var būt konkurētspējīgi un ienesīgi. Šāds uzskaitījums var būt pietiekami garš: aitkopība (jēra gaļa) un kazkopība (dziedinošie kazas piena izstrādājumi), sporta zirgu realizācija Rietumu un Austrumu tirgū, kultivējamās sēnes, lauku tūrisms savienojumā ar zivsaimniecību un makšķerēšanu, savvaļas meža zvēru audzēšana gaļai un medījumiem. Pieprasītas var būt nelielas ekoloģiski tīras produkcijas partijas: olas, mājputni, kauti mājlopi un to pārstrādes produkti, medus, kā arī atsevišķu augkopības produkcijas veidu — griķu, auzu un citi pārstrādes produkti un eksports.

Noteikti perspektīva ir ekoloģiski tīras produkcijas ražošana, taču iekšējā tirgū tā pieprasījuma palielinājums var būt ļoti pakāpenisks, jo pirktspēja ir ierobežota, cilvēki vēl dzīvo trūcīgi. Ja ir iespēja vienlaikus orientēties uz ES tirgu, tad šīs produkcijas noiets var būt plašāks. Maz piesārņotā augsne un ūdeņi ļauj ražot kvalitatīvas izejvielas pārtikas rūpniecībai, ir labas iespējas ražot ekoloģiski tīrus pārtikas produktus. Tā ir Latvijas ekonomiskā priekšrocība, ar kādu nav apveltītas daudzas ES valstis.

Konkurētspēju iekšējā tirgū var paaugstināt, plašāk izmantojot lauku saimniecību produkcijas un to pirmapstrādes produktu tiešu pārdošanu patērētājiem bez starpniekiem, dažkārt pat izmantojot principu "Nāc un izvēlies preci uz vietas lauku saimniecības sētā". Te ir pilns ražošanas un realizācijas cikls vienās rokās. Tas paaugstina ieņēmumus ražotājam — realizētājam, bet patērētājam savukārt dod iespēju iegādāties svaigāku, dabiskāku produkciju, labāku cilvēka veselībai un dažkārt arī lētāku. Droši vien tuvākajā laikā nesasniegsim tādu stāvokli, kāds, piemēram, ir Austrijā, daļēji Vācijā, kur šāda prakse visai izplatīta. Atbilstošu vienkāršotu priekšrakstu apstiprināšana un izdošana var sekmēt šāda tirdzniecības veida attīstību. Šis saimniekošanas variants ir visnotaļ simpātisks. Arī ES komisāra Franča Fišlera plāns paredz mainīt subsīdiju politiku un stimulēt videi draudzīgās lauksaimniecības attīstību.

Nelauksaimnieciskā

darbība

Un nav nekas slikts arī mazajai un vidējai lauku saimniecībai, ja tās ģimenes locekļi meklē papildu pelnīšanās iespējas ārpus savas saimniecības robežām — rūpniecības uzņēmumos tuvējās pilsētās un apdzīvotās vietās, citās nodarbēs, mežizstrādē, kokapstrādē, apmežošanā, amatniecībā, ceļu saimniecībā, valsts un pašvaldību iestādēs.

Vispārzināms, ka pelnīšanās iespējas ārpus lauksaimniecības ir ierobežotas. Iemesls tam ir arī tas, ka valstī nav izstrādātas rūpniecības attīstības stratēģijas sajūgumā ar lauku reģionu attīstību. Nepietiekama vēl ir tāda prakse, kādu piekopj tekstilizstrādājumu ražošanas akciju sabiedrība "Ogre". Tā iedibinājusi savas filiāles Preiļos, Daugavpilī, iecerēts arī Gulbenē, kur apkārtējiem lauciniekiem arī iespēja strādāt. Jācer, ka lauku apvidos veidosies pietiekami blīvs nelauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumu tīkls, lai mainītos nodarbošanās, nemainot dzīvesvietu.

Lauksaimniecībā, piemēram, šobrīd nav jālikvidē arī piecu govju saimniecības, bet šādos apstākļos tā paliks kā blakusnodarbe. Latvijā vēl atsaucību negūst arī piena savāktuvju, ar "Alfa Laval" dzesētājiem aprīkotu piena namiņu tīkla izveidošana, kā to veiksmīgi praktizē lieluzņēmums "Žemaitijos pienas" Lietuvas ziemeļrietumos (tā galvenais produkts — siers tiek eksportēts uz ASV), ietaupot tālos transporta izdevumus.

Pēdējos gados neatlaidīgi sāk attīstīties lauku tūrisms. Kaut tūrisma kopējā attīstībā pietrūkst valsts politikas, vienotas un konsekventas rīcības, visai pozitīvi vērtējama Lauku tūrisma attīstības mērķprogramma. Jau padarītais (šobrīd laukos ir ap 450 tūrisma apmešanās vietu — naktsmītņu) un paredzamās darbības arī zināmā mērā radīs jaunas darba vietas, samazinās iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem un saglabās lauku vidi, veicinās mazo un vidējo uzņēmumu veidošanu un darbību, stimulēs pašražotās lauksaimniecības produkcijas noietu, veicinās tādu nozaru attīstību laukos, kas nav tieši saistītas ar lauku tūrismu, kā amatniecība, bioloģiskā lauksaimniecība, tirdzniecība, celtniecība, dažādas pakalpojumu nozares.

Pelnošs un konkurētspējīgs lauku tūrisms būs sevišķi tad, kad saimniecībā vienlaikus nodarbosies arī ar lopkopību. Tas palētinās ēdināšanu un nodrošinās cienasta labu kvalitāti, kā arī aizpildīs tukšos mēnešus ar saimniecisko darbību (piena un gaļas ražošana un realizācija), kad tūristi neatbrauc. Lauku tūrisms ir papildu nozare.

Reizēm izvēršas karstas diskusijas par laukos dzīvojošo un strādājošo skaita augsto īpatsvaru. Šīs diskusijas ir pavisam neauglīgas, laika izniekošana. Ar atbilstošu valsts atbalstu un prasmīgi izmantojot kooperāciju, tajos vai citos konkrētajos apstākļos jāmeklē iespējas ienesīgai saimniekošanai. Piemēram, Cēsu rajona Jaunpiebalgas pagasta Lielkrūzēs saimnieko Guntars Dolmanis. Te ir četras pamatnozares — mežsaimniecība, bioloģiskā lauksaimniecība, zivsaimniecība, lauku tūrisms. Pašiem ir 40 ha meža, bet kopējā apsaimniekojamā mežu platība ir 100 ha. Ap 7 ha aizņem vairāk nekā 10 dīķu sistēma. Paši organizē būvniecību, jo arī neiztērētā nauda būtībā ir nopelnīta.

Te saimniecībā audzē labību — vasaras kviešus, tritikāli, miežus, griķus, arī kartupeļus un lopbarības saknes. Apkopšanā ir piecas slaucamas govis, kas augu sekai ir pietiekami; ražo bioloģisko pienu, kuru labprāt dzer tūristi. Nobaro arī cūkas. Kūdra un dūņas ir labs lauku mēslošanas līdzeklis kopā ar kūtsmēsliem. Ir bišu drava.

Šai visai iespējamai pelnīšanās daudzveidībai lietderīgi atcerēties Eiropas Savienības lauksaimniecības komisāra Franča Fišlera teikto, atbildot uz "Lauku Avīzes" jautājumu, kādās nozarēs Latvija varētu sacensties ar Eiropas Savienību: "Manuprāt, visreālāk Latvija to spēs sasniegt nozarēs, kas balstās uz zāles lopbarības izmantošanu. Tātad īpaši jāattīsta piena lopkopība, liellopu audzēšana, kā arī, iespējams, aitu un kazu audzēšana.

Cita joma, kurā Latvijai būtu labas izredzes, ir eļļas augu audzēšana, piemēram, palielinot rapša sējumus un ražību.

Vēl tikpat labas iespējas, pateicoties Latvijas līdz šim ekstensīvajai lauksaimniecībai un lētajām darbaspēka izmaksām, ir bioloģiskā lauksaimniecība. Turklāt pieprasījums pēc ekoloģiski tīrajiem produktiem visur aizvien pieaug ...

... Laukiem nenotiks nekas slikts arī tad, ja šis jaunais cilvēks dosies strādāt uz kādu firmu tuvējā pilsētā, bet lauksaimniecība viņam paliks tikai kā blakusnodarbe. Nebūs nekāda problēma, ja viņa lauksaimniekošana ierobežosies ar kādām piecām govīm, kas viņam dos nelielus papildienākumus. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka pašlaik šādu sistēmu piekopj aptuveni puse Eiropas Savienības valstu zemnieku. Un ir pat zemes, piemēram, Austrija, kur šādi saimnieko divas trešdaļas zemnieku. Šī sistēma funkcionē pietiekami stabili, nesot laukiem pienācīgu labklājību."

Daži vispārējie

saimniekošanas

nosacījumi

Pelnīšanās iespēju skaidrošanā vērtīgas atziņas var sniegt eksporta un importa kopējā situācija. Pagaidām Latvijā preču eksporta un importa bilance ir negatīva. Vēl līdz 1993. gadam visu preču eksports pārsniedza importu, bet sākot ar 1994. gadu, imports sāka pārsniegt eksportu. 1996. gadā visu preču imports bija lielāks par eksportu par 483 miljoniem latu (pārsniegums — 60,7%), bet 2000. gadā pārsniegums jau sasniedza 802 miljonus latu (pārsniegums — 70,9%).

Pagājušā gadā, salīdzinot ar 1999. gadu lauksaimniecības preču eksports pieauga tikai par 2,1 procentu (plus 1,4 milj. latu), bet imports — palielinājās par 10,1 procentu (plus 22,6 milj. latu jeb 16 reizes pārsniedzot eksporta pieaugumu). Arī ar kaimiņiem Lietuvu un Igauniju šie skaitļi nav iepriecinoši. Pēdējos četros gados nepārtraukti ir palielinājusies negatīvā tirdzniecības bilance (importa pārsniegums pār eksportu) ar lauksaimniecības precēm ar abām kaimiņvalstīm (miljonos latu): ar Lietuvu 1997.gadā — 7,5, 1998. gadā — 13,3, 1999. gadā — 18,9 un 2000. gadā — 24,5, bet ar Igauniju attiecīgajos gados — 4,4, 7,8, 9,4 un 12,2.

Kā mainīt šo nelabvēlīgo situāciju? Acīmredzot mūsu kaimiņu valsts lauku attīstības politika ir bijusi mērķtiecīgāka, stabilāka. Turpmāk Latvijā nepieciešamas kardinālas pārmaiņas līdzšinējās nostādnēs.

Vispirms rūpīgi jāizanalizē, vai tam produktam, kuru mēs ražojam vai taisāmies no jauna ražot, ir tirgus, realizācijas iespējas par cenu, kura sedz kopējā (mainīgās un fiksētās, tajā skaitā arī sava ieguldītā darba) ražošanas izmaksas — pašizmaksu. Arī nelielai peļņai jāsanāk. Tas ir pamats veiksmīgai nodarbei un ienākumam, kaut pieticīgam. Un te katrā saimniecībā var būt savas īpatnības.

Tagad ir māka prognozēt pieprasījumu un cenu izmaiņas pēc 3—5 gadiem un 10 gadiem atsevišķiem produkcijas veidiem iekšējā tirgū (tās būs izlīdzinātākas ar citām ES valstīm) un citās kaimiņvalstīs (kuras nav ES), lai lauku saimniecības varētu drošāk veikt mērķtiecīgus ieguldījumus tehnikā, būvēs. No ilgtermiņa saimniekošanas un pelnīšanas viedokļa vēlams salīdzināt ražojamās produkcijas pilnās pašizmaksas datus (paša saimniecības un ārvalstu —konkurējošās). Tad vismazāk kļūdīsimies. Līdzīgi salīdzināms valsts atbalsta līmenis atsevišķu lauksaimniecības produkcijas veidu ražotājiem tur un šeit. Tad būs kopaina un veidosies pamatoti spriedumi un secinājumi — ar ko tā vai cita Latvijas lauku saimniecība var būt konkurētspējīga, pelnītspējīga. Zemkopības ministrijai jāizsludina konkurss, kurš šādu analītisko un normatīvo materiālu —pētījumu ar atbilstošām paraugtehnoloģijām (augkopības kultūrām, lopkopības un citiem produkcijas veidiem) varētu kvalitatīvi sagatavot. Tā ir galvenā prioritāte, kam izlietot zinātniskajām izstrādnēm atvēlētos līdzekļus.

Lauku saimniecību pelnīšanās iespējas turpmāk ietekmēs arī piešķirtās ražošanas kvotas, kuras valdība ietvērusi tā sauktajā Pozīcijas dokumentā, risinot iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā. Latvija sarunās ar ES ir pieprasījusi daudz lielākas ražošanas kvotas cukuram, pienam, kartupeļu cietei, nekā tā patlaban ražo. Līdz šim, iestājoties ES, ņēma vērā attiecīgās valsts pēdējos piecos gados saražotās preces vidējo apjomu. Taču ES var to mainīt, lai kandidātvalstis nemēģinātu maksimāli saņemt lielas ražošanas kvotas (atceļot tieši pēdējo gadu ražošanas apjomiem).

Ļoti nopietns ir jautājums par Latvijas puses pieprasītajiem pārejas periodiem, nosakot lauksaimniecības pārstrādes veco uzņēmumu slēgšanas laiku un uzņēmumu skaita optimizāciju, kas var izraisīt mazo un vidējo uzņēmumu masveida slēgšanu un aizkavēt no Rīgas tālāko reģionu attīstību. Piemēram, Valsts veterinārā dienesta uzraudzībā patlaban ir ap 70 piena pārstrādes uzņēmumi, ap 40 mājlopu lieljaudas kautuves un 280 mazjaudas kautuves. Latvija pieprasa pārejas periodu līdz 2005. gada 1. janvārim šo uzņēmumu skaita optimizācijai un tehniskai modernizācijai, tajā skaitā jaunu uzņēmumu celtniecībai, vienlaikus slēdzot vecos uzņēmumus (piemēram, piena pārstrādē paliekot tikai 15—20 uzņēmumiem). Nav pietiekami aplūkota versija par lauksaimniecības produkcijas daļēju apstrādi, pārstrādi pašās lauku saimniecībās (arī uz darbojošos nelielo gaļas un piena pārstrādes uzņēmumu rekonstrukcijas bāzes) ar tālāk sekojošu pārdošanu tieši patērētājam bez starpniekiem. Tas saistīts arī ar veselīgākas pārtikas ražošanu, pēc kuras pieprasījums nākotnē pieaugs līdz ar visu pārtikas importa "labumu" izbaudīšanu un līdz ar iedzīvotāju ienākumu pieaugumu. Te jābūt speciāliem Ministru kabineta noteikumiem par šādi apstrādātas, pārstrādātas un realizācijas atsevišķu lauksaimniecības produkcijas apriti, lai īsāks būtu ceļš līdz patērētājam.

Taču, kamēr neesam ES, nosakāmas kvotas un stingras sanitārijas un kvalitātes normatīvu prasības ievedamajai lauksaimniecības produkcijai. Likumos nepieciešami arī papildinājumi par dempinga cenas dziļāku definējumu un aizlieguma apstākļiem dempinga cenu lietošanai.

Valsts institūcijām ar ekonomiskām, administratīvām un citām starptautiskajā praksē atzītām metodēm sekmējama lauksaimnieciskās ražošanas attīstība, nodrošinot iekšējā pārtikas tirgus aizsardzību, realizējot praktiskus pasākumus lauksaimniecības produkcijas cenu un nozarē izmantoto resursu cenu paritātes nodrošināšanai. Kopš Lauksaimniecības likuma pieņemšanas 1996. gadā tā 10. panta 4. apakšpunkta norma vēl nav īstenota, tā skan: "Ministru kabinets apstiprina noteikumus lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantoto ražojumu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai." Reizē nodrošināmi visām uzņēmējdarbības formām, kuras nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu, vienādi nodokļu maksāšanas nosacījumi. Kooperatīvos saviem biedriem nav uzliekams pievienotās vērtības nodoklis.

Maksimāli vienkāršojami lauksaimniecības valsts atbalsta maksājumi, lai subsīdijas galvenokārt saņemtu lauksaimniecības pamatnozaru preču ražotāji. Piemēram, maksāt par katru govi, neņemot vērā izslaukumu. Turklāt lai subsīdiju piešķiršana būtu taisnīga. Piemēram, viena no zemnieku sabiedriskajām organizācijām pagājušā gada nogalē aicināja subsīdijas maksāt tikai tiem piena ražotājiem, kam ganāmpulkā ir ne mazāk kā 20 govju. Tā kā šādu saimniecību Latvijā tobrīd bija tikai 496 (pavisam valstī reģistrētas ap 76 tūkstoši piena lopkopības saimniecību), subsīdijas saņemtu tikai par 43 tūkstošiem slaucamām govīm, kas ir ap 21% no kopējā slaucamo govju skaita valstī — 205 tūkstošiem.

Pārmaiņas var rast ne visai pārdomātās valdības ierosinātās un ar Saeimas deputātu pārsvaru pieņemtās izmaiņas Lauksaimniecības likumā attiecībā uz valsts atbalsta politiku. Kā zināms, ļoti svarīga lauku saimniecībām ir jau no paša Lauksaimniecības likuma pieņemšanas sākuma pieņemtā 3% norma par valsts atbalstu subsīdiju veidā tieši lauku saimniecībām — pirmražotājiem. Tagad diemžēl, pieļautas būtiskas izmaiņas par sliktu tieši zemnieku saimniecībām. Līdz šim šie trīs procenti (no valsts pamatbudžeta kopējiem izdevumiem) bija paredzēti tikai lauku saimniecībām, bet tagad no šī līdzekļu avota Zemkopības ministrija varēs segt jau daudz plašāku izdevumu loku:

1) lauksaimniecības pamatražošanai (tagad pēc jaunās klasifikācijas — zemkopības, lopkopības un zvejas produktu ražošanai);

2) pirmās pakāpes pārstrādes produkcijas ražotājiem — piena produktu, gaļas produktu, miltrūpniecības izstrādājumu, cukura un linšķiedras ražotājus u.c. Izņemot dziļās pārstrādes produktu ražotājus — saldējuma, maizes un cepumu u.tml.;

3) līdzfinansējums "Sapard" programmai (starptautisko programmu līdzfinansējumiem), kurus pavada parasti papildu saistošie nosacījumi šo līdzekļu pretendentiem;

4) intervences pasākumiem — graudu, cukurbiešu iepirkumiem par fiksētām cenām un nākotnē, iespējams, vēl kādiem produktiem.

Tātad iespējamo izdevumu spektrs ir plašāks. Līdz šim diskutējām par līdzfinansējuma lietderību no šīs 3% normas "Sapard", tagad tas ir vēl plašāks un nenoteiktāks. Pēc šo Lauksaimniecības likuma grozījumu pieņemšanas subsīdijas summa tieši lauku saimniecībām paliks mazāka, vismaz salīdzinot, kāda tā bija aizpagājušā, 1999. gadā.

Vienā no pēdējām publikācijām attiecībā uz ES valstīs piekopto agrāro politiku žurnāliste Laima Žihare—Loidla raksta: "Ne jau vienkāršie lauksaimnieki ir tie, kas parasti saņem atbalstu. Lielas summas aizplūst citās nozarēs: pārstrādē, uzglabāšanā, eksporta un cenu balstīšanā. Lopkopībā lielāko daļu naudas iekasē milzu fermeru īpašnieki: četri procenti hiperlielo lopu fabriku saņem 40 procentus no ES lauksaimniecības subsīdijām." Arī Latvijā jau sāk definēt priekšnosacījumus, kuri būs jāiztur pārstrādes uzņēmumiem, lai saņemtu jaukto finansējumu — ES ("Sapard") naudu plus nacionālo finansējumu.

Salīdzinot ar abām kaimiņvalstīm, valsts atbalsts, rēķinot procentos no valsts budžeta kopējiem izdevumiem, Latvijā ir viszemākais: Latvijā — 3%, Igaunijā — 5% un Lietuvā — 10%.

Lauku saimniekam ir grūti investēt būvēs un nopirkt tehniku. Visas subsīdijas aiziet bankas procentu segšanai, bet ne attīstībai. Vairākus gadus tiek rosināts jautājums par valsts aktīvāku ietekmi uz kredītprocentu samazinājumu. Šāda lieta uzplaiksnīja tikai neilgi Latvijas Hipotēku un zemes bankas darbības sākumā, atverot speciālu ilgtermiņa kredītlīniju traktoru un graudu kombainu pirkšanas atbalstam aizdevumu veidā ar 5—7 procentiem gadā. Bet tas bija tikai neilgu laiku un tika pārtraukts valdības noraidošās nostājas pēc. Laiks pie šīs prakses atgriezties un iedibināt atbilstošu atbalsta mehānismu kredītprocentu daļējai kompensācijai — sākot ar 2002. gadu.

Sakarā ar "Sapard" programmas kā lauksaimniecības attīstībai paredzētā līdzfinansējuma praktiskās realizācijas kārtējo atlikšanu pēdējā pusotra gada laikā lietderīgi šos iepriekš ieplānotos līdzekļus operatīvi atvēlēt lauksaimnieciskās ražošanas tehniskajai modernizācijai, arī Eiropas Savienības dalībvalstīs un kandidātvalstīs ražotās tehnikas iegādei. Diskutējams arī jautājums, kāpēc pastāvēs dažāds atbalsts lauku saimniecībām, kas tiek realizēts gan ar valsts nacionālo atbalstu (līdz 25—30% apmērā), gan ar "Sapard" līdzfinansējumu (līdz 50% apmērā).