Senajā Hanzas pilsētā, jaunajā Kuldīgā

17.augustā kopīgus svētkus svinēja Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri

Foto: Aivars Vētrājs — “Latvijas Vēstnesim” Danču lielmeistars un Triju Zvaigžņu ordeņa brālības valdes priekšsēdētājs Osvalds Štrauss dejas solī ar ansambļa “Brūklenājs” vadītāju Mēriju Kārkliņu

Sestdien, 17.augustā, Ventas krastos jau ceturto reizi kopīgus svētkus svinēja Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri un ordeņa Goda zīmes nesēji. Salidojumu rīkoja Kuldīgas pilsētas dome un Triju Zvaigžņu ordeņa brālība. Uz to tika aicināti visi, kas saņēmuši šo mūsu valsts augstāko apbalvojumu. Tiesa, ielūgumi bija izsūtīti tikai brālības dalībniekiem, jo pārējo apbalvoto adreses valdei nebija pieejamas. Ciemiņi tika sagaidīti novada muzeja dārzā, un svētku rīkotāji zināja teikt, ka reģistrējušies pavisam 147 dalībnieki. Starp viņiem bija visdažādāko profesiju ļaudis, visu Latvijas novadu pārstāvji.

Pirmo reizi salidojumā piedalījās restauratore Jautrīte Mežsarga, kam līdz ar citiem Brīvības pieminekļa atjaunošanas darbu veicējiem Triju Zvaigžņu ordenis tika pasniegts 2001. gada 17. novembrī.

Kā pašai izcilākajai savas nozares speciālistei viņai bija uzticēta Brīvības statujas jostiņas un triju zvaigžņu zeltīšana. Pēc šī darba nācis vēl viens atbildīgs uzdevums — bija jāpārklāj ar zeltu krusts un lode Ikšķiles baznīcas tornī. To Jautrīte atceras kā visai sarežģītu darbu: “Lode tikai no apakšas izskatās tāda neliela. Patiesībā tās apmēri ir diezgan iespaidīgi, un jāstrādā bija cītīgi. Turklāt uz diezgan primitīvām stalažām, ko nemaz nevarēja salīdzināt ar tām, kas restaurācijas darbu laikā apjoza Brīvības pieminekli. Domāju, ka ar augstumu apradīšu, kā tas parasti notiek, bet šoreiz nevarēju pierast — visu laiku sirds mazliet drebēja.”

Gandrīz visos salidojumos piedalījies Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesors, habilitētais pedagoģijas doktors Leonards Žukovs. Tā īsti par skolotāju viņš strādājis tikai jaunības gados Jaunpilī un visai agri pievērsies zinātnei, taču skolotāja darbu viņš uzskata par visas pedagoģijas un audzināšanas pamatu pamatu un grāmatai par savu mūža darbu ir izvēlējies nosaukumu “Skolotājs no tautas dzīlēm”. Grāmatas atvēršanas svētki paredzēti 6. septembrī, kad kolēģi un audzēkņi savu profesoru sveiks 80. dzimšanas dienā. Garā darba mūža vadmotīvs Leonardam Žukovam bijusi viņa novadnieces, izcilās skolotājas un zinātnieces Valerijas Seiles atziņa: “Sabiedrības lielākā bagātība ir gudrs skolotājs.” Profesors īpaši izceļ vārdu “gudrs” un uzsver, ka uz gudrību ved citu cilvēku prāta iemītais ceļš. Tāpēc arī viņš jau agros gados pievērsies pedagoģijas teorijai un zinātnei. Akadēmijā profesors lasa divus kursus — par pedagoģijas vēsturi un pedagoģisko domu Latvijā. Un saviem studentiem nenoguris atgādina — “Neuzskatiet mācīšanos par savu pienākumu, bet par unikālu izdevību, kas jums dota!”

Kā salidojumu idejas krustmāti daudzi sveicināja Andreja Pumpura muzeja ilggadējo saimnieci Anastasiju Neretnieci. Viņa kopā ar pilsētas galvu Aivaru Droiski un darbīgo kultūras aktīvistu saimi 1999. gada vasarā Lielvārdē sarīkoja pirmo salidojumu. Toreiz arī dzima doma par kādu sabiedrisku Triju Zvaigžņu ordeņa biedrību, kas tā paša gada decembrī arī tika nodibināta. Toreiz apbalvoto bija ap septiņi simti un uz aicinājumu biedroties atsaucās apmēram puse. Starp iniciatoriem bija arī Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš, un tieši viņš ieteica jauno veidojumu saukt par brālību: sak, biedrību mums jau ļoti daudz, tāpēc labāk varbūt atdzīvināt šo pusaizmirsto vārdu un saukties par ordeņa brālību. Pie statūtu izstrādāšanas ķērās Zinātņu akadēmijas goda loceklis emeritētais profesors Jānis Graudonis. Viņš kļuva par brālības domes priekšsēdētāju un rosīgi palīdzēja gatavot otro salidojumu Cēsīs un trešo Rīgā. Tagad viņš vadības grožus nodevis savam vietniekam Osvaldam Štrausam, kas reizē ir arī valdes priekšsēdētājs. Kopš brālība īrē telpas Rīgas centrā (Blaumaņa ielā 19), tai savu darbību vieglāk koordinēt. Valde, kurā ievēlēti deviņi cilvēki, sanāk vismaz reizi mēnesī. Marga Eglīte brauc no Limbažiem, Aina Kliesta — no Dobeles, Aija Kušķe — no Salaspils, pārējie valdes locekļi dzīvo Rīgā vai Jūrmalā.

Svētku koncerta laikā Hercoga Jēkaba estrādē Pārventā Foto: Aivars Vētrājs — “Latvijas Vēstnesim”

Brālībā pašlaik ir 365 dalībnieki — dažādu profesiju pārstāvji no dažādām Latvijas malām. Ir arī krietns skaits cilvēku gados, kuri vairs nestrādā, un daudziem no viņiem klājas grūti. Osvalds Štrauss stāsta: “Statūtos esam paredzējuši, ka brālība iespēju robežās sniedz saviem dalībniekiem morālu un materiālu palīdzību. Diemžēl brālības vienīgie ienākumi ir mūsu pašu dalības maksas (pieci lati gadā), tāpēc finansiālu atbalstu nevienam nespējam sniegt, ja nu vienīgi atbrīvot no šīs dalības maksas. Palīdzību, kas daudziem ir tiešām nepieciešama, iesakām meklēt rajonos, pagastos, darbavietās. Tāpēc esam vairākkārt aicinājuši veidot pilsētās un novados savas brālības kopas. Labs paraugs ir Cēsis, Ogre un arī Kuldīga, kur šādas kopas jau darbojas.”

Kuldīgas pilsētas domes priekšsēdētājs Edgars Zalāns šajos svētkos droši varēja uzņemties namatēva pienākumus, jo viņam līdzās ir tādi pārbaudīti palīgi kā sociālo lietu departamenta direktore Nellija Kleinberga un kultūras darba speciāliste Gunta Laizāne. Par labiem sadarbības partneriem kļuva Irma Gertnere (SIA “Pārventas parks”) un Dainis Āboliņš (SIA “Zelta kliņģeris”). Tomēr pats galvenais pamudinājums svētku rīkošanai bijis tas, ka Kuldīgas novads var lepoties ar kuplu apbalvoto pulku. Jau gadu pēc Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanas par tā kavalieri kļuva Rudbāržu pagasta policijas iecirkņa inspektors Ints Folkmanis, kura vārds visā valstī kļuva pazīstams sakarā ar cīniņiem par Skrundas monstra likvidēšanu. Līdz ar citiem Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātiem, kas bija balsojuši par Latvijas valstisko neatkarību, 2000. gadā par ordeņa komandieri kļuva kuldīdznieks Aleksandrs Lange. Kuldīgas slimnīcas ārsts Jānis Dimants, feldšere Aija Špiguna, medicīnas māsa Astrīda Dvarone un laborante Helga Berķe, 1991. gada augusta barikāžu dienu dalībnieks Ilgonis Heinackis, sporta dzīves vadītājs Andris Zankovskis un sabiedriskā darbiniece Mērija Kārkliņa ir Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmes kavalieri. Šo novadu par savu jaunu dienu zemi sauc ordeņa virsnieks maestro Edgars Račevskis, netālu no Kuldīgas atrodas ordeņa virsnieces dzejnieces Astrīdes Ivaskas tēva ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa dzimtās mājas Dapatas. Starp svētku dalībniekiem bija arī ordeņa komandieris Dainis Kalns, kas Latvijai uzdāvinājis gadskārtējos opersvētkus Siguldā un nu jau arī savā dzimtajā pusē Kuldīgā. Hercoga Jēkaba estrādē Pārventā, kur risinājās salidojuma otrā daļa, ar viņa gādību izveidota viskrāšņāko operuzvedumu cienīga skatuve, radītas pienācīgas telpas mūziķiem un dziedātājiem.

Augusts, kas izraudzīts par ordeņnešu salidojuma mēnesi, allaž ir bagāts ar dažādiem pasākumiem. Vairāki notikumi vienlaikus risinājās arī Kuldīgā. Vislabāk ar salidojumu saderējās Mārtiņsalā sarīkotais triatlons — sacensības riteņbraukšanā, peldēšanā un skriešanā, kuru dalībniekus varēja uzmundrināt arī svētku viesi. Tāpat kā jauniešu koris “Cantus”, kas ar tautasdziesmu un garīgās mūzikas koncertu Sv.Katrīnas baznīcā ievadīja šo bagāto dienu, un tautas deju ansamblis “Venta”, kas kuplināja svētku koncertu, sportisti deva košu liecību par jaunības garu Kuldīgā un stiprināja ticību pilsētas galvas apgalvojumam, ka pilsēta piedzīvo uzplaukumu un tās ļaudis aizvien vairāk uzticas saviem spēkiem, darbam un veiksmei.

Melānija Vanaga savā izcilajā lielgrāmatā “Dvēseļu pulcēšana” sniegusi par sevi šādas ziņas: “Gara stāvoklis — gaiši trauksmains. Mantas stāvoklis — nožēlojama bezpensija. Mīlu aizlaiku dziļumus, nemiera dvēseles, baltus ziedus. Sapņoju par brīvu un tīru pasauli.” Arī viņa bija apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tāpat kā šie vīri un sievas, kas apvienojušies brālībā, lai kopīgi vieglāk pastāvētu pret ikdienas grūtībām un aiz tām nepazaudētu sapni “par brīvu un tīru pasauli”. Jo viņus visus vieno Triju Zvaigžņu ordenis, kura devīze ir “Per aspera ad astra” — caur ērkšķiem uz zvaigznēm un kuru katrs no viņiem saņēmis par nopelniem Tēvijas labā. Par to arvien no jauna nācies pārliecināties, kopš pašiem ordeņa atjaunošanas sākumiem gatavojot mūsu laikrakstam publikācijas par apbalvotajiem un veidojot grāmatu “Triju zvaigžņu gaismā”. Šoreiz iznāca vairāk parunāties ar Osvaldu Štrausu, kas ir svētku saimnieks no brālības puses. Viņa vārds daudziem saistās ar Dziesmu un deju svētkiem, ar pirmās pēckara paaudzes ļoti iemīļoto deju “Ugunskurs”, ko toreiz jaunais horeogrāfs veidoja kopā ar mūsu dejas vecmāmiņu Mildu Lasmani, un līdzdalību deju lieluzvedumu veidošanā. Pagājušajos svētkos kurzemnieki dejoja viņa “Lībiešu deju”. Kopā būšot pāris desmiti paša radītu deju. Lielākais darbs bijis saistīts ar deju virsvadītāja pienākumiem gan pieaugušo, gan skolēnu Deju svētkos. Turpinot vecmeistara Harija Sūnas darbu, viņš daudzus gadus bijis arī lauksaimniecības skolu un tehnikumu deju kolektīvu virsvadītājs. Lielā pieredze skolu jaunatnes Deju svētku veidošanā ļāvusi izstrādāt un aizstāvēt arī pedagoģijas maģistra darbu. Jo deja Osvaldam Štrausam allaž gājusi roku rokā ar skolotāja un audzinātāja darbu. Viņš ir studējis agronoms un kopš 1947.gada strādā Bulduru dārzkopības skolā, mācot tādus priekšmetus kā biškopība, ģeodēzija un dekoratīvo koku kokaudze. Viņa audzēknis ir arī pazīstamais dārzkopis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Aivars Lasis, kas joprojām ar pateicību atceras, cik atraktīvi skolotājs pratis iemācīt augu latīniskos nosaukumus. Ņemt palīgā joku, ja lieta kļūst pārāk nopietna, — arī tas kādreiz dzīvē noder.

Brālības runasvīri atzīst, ka viņi nav iemācījušies piesaistīt sponsoru uzmanību, tāpēc ikdienā nākas sadurties ar pastāvīgu naudas trūkumu un daža laba iecere paliek bez piepildījuma. Tāpēc jo lielāks prieks ir par šādiem svētkiem, kad var satikties, parunāt par dzīvi. Un darīt sirdij tuvāku svētku mājvietu, kuras ļaudis, daba un vēsture labāk iepazīti.

Ordeņa virsniece Vija Cera, kas Gaiļezera klīniskajā slimnīcā vada Toksikoloģijas centra reanimācijas un intensīvās terapijas nodaļu, uz svētkiem bija aicinājusi līdzi savu viešņu no Amerikas un nenožēloja to: “Mēs uz Kuldīgu nebraucām ar domu, ka mūs te kāds izklaidēs, īpaši rūpēsies par mums. Mēs braucām labā noskaņojumā ar vēlēšanos labi pavadīt šo dienu. Un diena bija tiešām laba. Jau pirmie soļi — pāri tiltam mēs visi gājām kājām un visi varējām priecāties par slaveno Ventas rumbu. Tad sagaidīšana muzeja dārzā. Man šķiet, ka šie svētki man paliks atmiņā ar izjusto vijoles spēli terasē. Ar lielu mīlestību un labu gaumi bija klāts brokastu galds. Izslavētos kurzemnieku sklandraušus biju ēdusi, bet tā sauktos tēvaraušus garšoju pirmo reizi. Un tad ekskursija! Tās dēļ vien bija vērts braukt. Nezinu, kā abām pārējām grupām, bet mūsu gide Alise brīnišķīgi stāstīja par savu pilsētu. Vēstures līkloči, nami un cilvēki, leģendas un patiesi notikumi — tiešām apbrīnojami, cik daudz var parādīt un izstāstīt dažās stundās.”

Vidzeme, Kurzeme. Nu kārta Zemgalei. Nākamo tikšanos solās rīkot jelgavnieki.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore