Ministru kabineta rīkojums Nr.441

Rīgā 2002.gada 21.augustā (prot. Nr.33, 39.§)

Par Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānu 2003.–2012.gadam

1. Akceptēt ar 2003.gada 1.janvāri Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānu 2003.–2012.gadam (turpmāk – plāns).

2. Par plāna izpildes koordināciju ir atbildīga Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

3. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai katru gadu līdz 1.augustam iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā informatīvu ziņojumu par plāna izpildi.

Ministru prezidents A.Bērziņš

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Makarovs

 

 

Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2003.–2012.gadam

Saturs

1. Ievads

2. Atkritumu apsaimniekošanas plāna mērķi, rīcības virzieni, uzdevumi un prognozējamie rezultāti

3. Esošās situācijas apraksts

3.1. Latvijā spēkā esošā likumdošana atkritumu apsaimniekošanas sektorā

3.2. Eiropas Savienības politikas un likumdošanas nosacījumi atkritumu apsaimniekošanā

3.3. Atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas un plāni

3.4. Atkritumu apsaimniekošanā iesaistītās institūcijas

3.5. Pašreizējā atkritumu apsaimniekošanas situācija

3.5.1. Sadzīves atkritumi

3.5.2. Iepakojuma atkritumi

3.5.3. Bīstamie atkritumi

3.5.4. Izlietotas baterijas un akumulatori

3.5.5. Nolietotas automašīnas

3.5.6. Naftas produktu atkritumi

3.5.7. PCB/PCT atkritumi

3.5.8. Medicīnas atkritumi

3.5.9. Atkritumu pārstrādes un apglabāšanas iekārtas

4. Pasākumi, kas nodrošina mērķu sasniegšanu galvenajās rīcības jomās

4.1. Sadzīves atkritumi

4.2. Iepakojums un iepakojuma atkritumi

4.3. Bīstamie atkritumi

4.4. Izlietotas baterijas un akumulatori

4.5. PCB/PCT saturoši atkritumi

4.6. Naftas produktu atkritumi

4.7. Nolietotas automašīnas

4.8. Medicīnas atkritumi

5. Par pasākumu īstenošanu atbildīgās institūcijas

6.Pasākumu izpildei piešķirtais un papildus nepieciešamais finansējums

6.1. Finansējuma avoti

6.2. Nepieciešamās investīcijas

6.3. Paredzamās uzturēšanas izmaksas

7. Plāna monitorings un pārskatīšana

Literatūras saraksts

1. pielikums. Spēkā esošās nacionālās likumdošanas atkritumu apsaimniekošanas jomā apkopojums

2.pielikums. Spēkā esošo ES tiesību aktu atkritumu apsaimniekošanas jomā prasību apkopojums

3. pielikums. Sadzīves un bīstamo atkritumu apsaimniekošanas situācija Latvijā

4. pielikums. Plāna ieviešanas indikatīvā programma (laika grafiks)

5. pielikums. Indikatīvais investīciju apjoms

6. pielikums. Lielākās sadzīves atkritumu apglabāšanas iekārtas, 2000.gads

7.pielikums. Bīstamo atkritumu pārstrādes un apglabāšanas iekārtas, 2000.gads

8.pielikums. LVAF subsīdijas atkritumu pārstrādei

9. pielikums Esošo izgāztuvju rekultivācijas plāns

10.pielikums. Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projektu realizācijai noteiktais tarifu līmenis ISPA līdzfinansētajos projektos

11.pielikums. ES ISPA līdzfinansēto projektu investīciju plāns sadzīves atkritumu apsaimniekošanas jomā

 

Saīsinājumu skaidrojums

ANO	Apvienoto Nāciju Organizācija
DRN	Dabas resursu nodoklis
EIB	Eiropas investīciju banka
EK	Eiropas Komisija
EMAS	Vides vadības un audita shēma
ERAB	Eiropas rekonstrukcijas un attīstības banka
ES	Eiropas Savienība
EVA	Eiropas vides aģentūra
IKP	Iekšzemes kopprodukts
IPNK	Industriālā piesārņojumu novēršana un kontrole
ISO	Starptautisko standartu organizācija
ISPA	ES Pirmsiestāšanās strukturālās politikas instruments
IVN	Ietekmes uz vidi novērtējums
LVAF	Latvijas vides aizsardzības fonds
LVIF	Latvijas vides investīciju fonds
LZP	Latvijas Zaļais punkts
MK	Ministru kabinets
NVO	Nevalstiskās organizācijas
PCB	Polihlorētie bifenili
PCT	Polihlorētie terfenili
PE	Polietilēns
PET	Polietilēnteraftalāts
POP	Noturīgās organiskās piesārņojošās vielas
PVC	Polivinilhlorīds
RVP	Reģionālā vides pārvalde
SFI	Starptautiskās finansu institūcijas
TEP	Tehniski ekonomiskais pamatojums
VARAM	Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
VIP	Valsts investīciju programma

  1. Ievads

Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 7.pantam Ministru kabinetam līdz 2003.gada 1.janvārim ir jāizstrādā valsts atkritumu apsaimniekošanas plāns. Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 3.pantam šis plāns neattiecas uz gāzveida emisijām atmosfērā, radioaktīvajiem atkritumiem, dzīvnieku līķiem, kā arī kūtsmēsliem un citām dabiskas izcelsmes vielām, kuras rodas vai tiek izmantotas lauksaimniecībā, notekūdeņiem, izņemot šķidros atkritumus, sprāgstvielām, atkritumiem, kas radušies derīgo izrakteņu izpētes, ieguves, apstrādes un uzglabāšanas procesos.

Atbilstoši Latvijas Republikas sarunu pozīcijā ar Eiropas Savienību sadaļā “Vide” noteiktajām saistībām šāds plāns jāapstiprina līdz 2002.gada vidum.

Šis atkritumu apsaimniekošanas plāns izriet no Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas Latvijai, 1998–2010 un no Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas, 1999–2004, kā arī esošajām un plānotajām Latvijas un ES likumdošanas prasībām.

Šis plāns nodrošina sekojošu ES direktīvu prasību ieviešanu: Padomes 1975.gada 15.jūlija direktīva par atkritumu apsaimniekošanu (75/442/EEC, ar grozījumiem 91/156/EEC), padomes 1991.gada 12.decembra direktīva par bīstamajiem atkritumiem (91/689/EEC, ar grozījumiem 94/31/EEC), Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem (94/62/EEC), Padomes 1999.gada 26.aprīļa direktīva par atkritumu poligoniem (1999/31/EC).  

2. Atkritumu apsaimniekošanas plāna mērķi, rīcības virzieni, uzdevumi un prognozējamie rezultāti

Izvērtējot informāciju par atkritumu apsaimniekošanas situāciju valstī, Latvijas sarunās ar Eiropas Komisiju panāktos pārejas periodus direktīvu prasību ieviešanai, kā arī izvērtējot ES atkritumu apsaimniekošanas nosacījumus, tiek noteikti šādi atkritumu apsaimniekošanas mērķi:

• Novērst atkritumu rašanos, palielinoties ekonomiskajai izaugsmei, un nodrošināt ievērojamu kopējo radīto atkritumu daudzumu samazināšanu, izmantojot labākas atkritumu rašanās novēršanas iespējas, labākos pieejamos tehniskos paņēmienus resursu izmantošanas efektivitātes palielināšanu un ilgtspējīgākas patērētāju uzvedības veicināšanu;

Attiecībā uz jau radītajiem atkritumiem nodrošināt, ka:

• atkritumi nav bīstami vai arī tie rada nelielu risku videi un veselībai;

• lielākā daļa atkritumu tiek atgriezti atpakaļ ekonomiskajā apritē, it īpaši izmantojot pārstrādi, vai arī tiek atgriezti vidē noderīgā (piemēram, komposts) vai nekaitīgā formā;

• apglabājamo atkritumu daudzums tiek samazināts līdz minimumam un atkritumi tiek iznīcināti vai apglabāti cilvēku veselībai un videi drošā veidā;

• atkritumi tiek apstrādāti pēc iespējas tuvāk to rašanās vietām.

Organizējot, plānojot un veicot atkritumu apsaimniekošanu, jāievēro šādas prasības minētajā prioritārajā secībā:

1.2. jānovērš atkritumu rašanās cēloņi, tai skaitā jāattīsta tīrās tehnoloģijas;

1.3. jāsamazina atkritumu daudzums (apjoms) un bīstamība;

1.4. atkritumi jāpārstrādā, jāiegūst atkārtoti izmantojami materiāli un enerģija;

1.5. atkritumi jāapglabā tā, lai netiktu apdraudēta cilvēku dzīvība un veselība, vide, kā arī personu manta;

1.6. jāslēdz izgāztuves saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas plāniem, kā arī jānodrošina slēgto izgāztuvju un poligonu rekultivācija.

Galvenās rīcības jomas atkritumu apsaimniekošanas jomā plānā minētajā laika periodā būs saistītas ar sekojošu atkritumu veidu apsaimniekošanu:

1) sadzīves atkritumi;

2) izlietotais iepakojums;

3) bīstamie atkritumi;

4) izlietotās baterijas un akumulatori;

5) PCB/PCT;

6) naftas produktu atkritumi;

7) nolietotās automašīnas;

8) medicīnas atkritumi un

9) elektronisko iekārtu atkritumu pārstrāde.

Plāna darbības laikā sasniedzamie rezultāti atsevišķiem atkritumu veidiem un plūsmām ir apkopoti 1.tabulā. 

1.tabula

Sasniedzamie rezultāti atsevišķiem atkritumu veidiem un atkritumu plūsmām

Atkritumu veids/plūsma	Rezultāts	Jāsasniedz līdz:
Atkritumu poligonos un izgāztuvēs apglabājamie bioloģiski noārdāmie atkritumi	Apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma samazināšana līdz 75% no 1995.gadā apglabātā bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma	2010.
	Apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma samazināšana līdz 50% no 1995.gadā apglabātā bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma	2013.
	Apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma samazināšana līdz 35 % no 1995.gadā apglabātā bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma	2020.
Izlietotais iepakojums	Izlietotā iepakojuma reģenerācija ne mazāk kā 50% apmērā no saimnieciskajā apritē esošā iepakojuma apjoma	2007.
	Atkritumos esošo iepakojuma materiālu pārstrāde ne mazāk kā 15% apmērā katram atsevišķam iepakojuma veidam (stikls, kartons un papīrs, plastmasa, metāls)	2007.
Baterijas un akumulatori	Aizliegums importēt un tirgot baterijas, kuras satur vairāk Hg, Cd, Pb, nekā tas ir noteikts ES likumdošanā	2003.
	Bateriju un akumulatoru dalītas vākšanas efektīva darbība	2004.
PCB/PCT atkritumi	Inventarizācija	2004.
	Esošo materiālu iznīcināšana	2010.
Nolietotas automašīnas	Pārstrāde vai atkārtota izmantošana vismaz 70%	2006.
	Pārstrāde vai atkārtota izmantošana vismaz 85%	2015.

 Iepriekšējā nodaļā uzskaitīto mērķu sasniegšanai nepieciešama virkne pasākumu. 2.tabulā apkopotie pasākumi attiecināmi uz dažādām nozarēm: likumdošanas izstrādi, institucionālo attīstību, finansu aspektiem un tehniskajiem risinājumiem. Pasākumu realizācijas laika grafiks pievienots 4.pielikumā.  

2.tabula

Uzdevumi mērķu sasniegšanai atkritumu saimniecībā

3. Esošās situācijas apraksts

3.1.Latvijā spēkā esošā likumdošana atkritumu apsaimniekošanas sektorā

Pēdējo piecu gadu laikā Latvijā ir izveidota normatīvo dokumentu bāze, lai izbeigtu nekontrolētu atkritumu apglabāšanu un kontrolētu atkritumu pārstrādi un apglabāšanu. Jaunākā likumdošana atbilst starptautiskajiem un ES principiem un nosacījumiem atkritumu apsaimniekošanas jomā. Normatīvo aktu atkritumu apsaimniekošanas jomā uzskaitījums ir sniegts 1. pielikumā.  

3.2. Eiropas Savienības politikas un likumdošanas nosacījumi atkritumu apsaimniekošanā

ES politika atkritumu apsaimniekošanas pamatmērķi ir definēti Piektajā Vides rīcības programmā (1992–1999), “Uz ilgtspējīgu attīstību”, (COM (92) 93) un Kopienas atkritumu apsaimniekošanas stratēģijā, kas publicēta 1989.gadā.

1996.gada jūlijā Eiropas Komisija apstiprināja jaunu Kopienas Atkritumu stratēģiju, kura aizvietoja 1989.gada dokumentu. Stratēģijā galvenais uzsvars ir likts uz ražotāja atbildības principu. Ražotājiem un tirdzniecības ķēdes locekļiem jānodrošina dabas resursu efektīvu izmantošana, kā arī saražoto preču savākšana un pārstrāde pēc tam, kad tās ir kļuvuši par atkritumiem.

2001. gada janvārī Eiropas Komisija publicēja sestās Vides rīcības programmas projektu (2001–2010), “Vide 2010: mūsu nākotne, mūsu izvēle” (COM (2001) 31).

ES atkritumu apsaimniekošanas politikas un stratēģijas principi galvenokārt (bet ne tikai) tiek ieviesti ar ES direktīvām, regulām un lēmumiem, kas nosaka saistošus juridiskus pienākumus dalībvalstīm. Galvenās ES un Latvijas Republikas likumdošanas prasības attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu ir apkopotas 2. pielikumā.

Atkritumu apsaimniekošanas jomā tiek gatavotas vairākas jaunas ES direktīvas, kuru prasības ir daļēji iestrādātas šajā plānā, tai skaitā:

• direktīvas projekts par bīstamo sadzīves atkritumu savākšanu;

• ierosinātie grozījumi direktīvā par iepakojumu un izlietoto iepakojumu – tiek ierosināti augstāki mērķi iepakojuma atkritumu pārstrādei;

• direktīvas projekts par bateriju pārstrādi;

• direktīvas projekts par elektronisko iekārtu atkritumu pārstrādi;

• direktīvas projekts par bioloģiski noārdāmiem atkritumiem.  

3.3. Atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas un plāni

Izstrādājot šo plānu, ir ņemti vērā sekojoši dokumenti :

• Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas stratēģija, 1999–2004;

• Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija, 1998–2010;

• Specifiskais direktīvas ieviešanas un finansēšanas plāns Padomes 1999.gada26.aprīļa direktīvai 1999/31/EC par atkritumu poligoniem;

• Specifiskais direktīvas ieviešanas un finansēšanas plāns Padomes 1991.gada12.decembra direktīvai 91/689/EC par bīstamajiem atkritumiem;

• Specifiskais direktīvas ieviešanas un finansēšanas plāns Padomes 1994.gada 20.decembra direktīvai 94/62/EC par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem.

1998.gadā Ministru kabinets akceptēja “Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģiju Latvijai 1998.–2010”. Stratēģijas galvenais mērķi ir samazināt ietekmi uz vidi, ko rada atkritumu apglabāšana tam neparedzētās vietās, samazināt atkritumu izgāztuvju radīto ietekmi uz vidi, samazināt radīto atkritumu daudzumu un palielināt atkritumu pārstrādi un tajos esošo materiālu atkārtotu izmantošanu. Stratēģija paredz izveidot reģionālu pieeju atkritumu apsaimniekošanai ar 10–12 jaunu reģionālu sadzīves atkritumu apstrādes iekārtu (poligonu) būvniecību un sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu, kā arī vides stāvokļa uzlabošanu, slēdzot un rekultivējot visas esošās izgāztuves.

1999.gadā tika apstiprināta “Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas stratēģija, 1999 – 2004”. Stratēģijas mērķis ir nodrošināt videi draudzīgas bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveidi nacionālā līmenī, kas atbilstu ES prasībām. Stratēģijas galvenās nostādnes:

• pēc sistēmas izveidošanas tā būs ilgtspējīga, un darbosies atbilstoši principam “piesārņotājs maksā”. Sistēmas funkcionēšanu nodrošinās līdzekļi, kas tiks iegūti no atkritumu radītājiem, kā arī saņemti kā subsīdijas par atkritumu pārstrādi un apglabāšanu;

• sistēma nodrošinās informācijas plūsmu par atkritumu rašanos, pārvadāšanu, pārstrādi un apglabāšanu starp dažādām bīstamo atkritumu apsaimniekošanā iesaistītajām institūcijām, lai nodrošinātu savstarpēji saskaņotu lēmumu pieņemšanu;

• sistēmai jāstimulē tīrāku tehnoloģiju izmantošana ražošanā.

Latvijas bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēma tiks veidota pakāpeniski, paredzot gan likumdošanas attīstību, gan ieviešot augstāk minētās nostādnes, kā arī infrastruktūras attīstību. Infrastruktūras attīstība ietver: bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtas, poligonu un bīstamo atkritumu savākšanas un pārvadāšanas sistēmas izveidi.

Specifiskie direktīvu ieviešanas un finansēšanas plāni satur informāciju par to, kādā veidā Latvijā tiks nodrošināta attiecīgajās ES direktīvās noteikto mērķu ieviešana.  

3.4. Atkritumu apsaimniekošanā iesaistītās institūcijas

Atkritumu apsaimniekošanā iesaistīto institūciju galvenās funkcijas ir aprakstītas 3.tabulā.  

3.tabula

Atkritumu apsaimniekošanā iesaistītās institūcijas

Institūcija	Atbildība
Pašvaldības	– Organizē sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu un apglabāšanu savā administratīvajā teritorijā;
	– Pārrauga rūpniecisko atkritumu savākšanu un izvešanu;
	– Pieņem lēmumus par jaunu atkritumu pārstrādes un apglabāšanas iekārtu izvietošanu;
	– Izdod vietējos saistošos noteikumus par atkritumu apsaimniekošanu, tai skaitā, par atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu apmaksas kārtību;
	– Pieņem lēmumu par sadarbību ar citām pašvaldībām atkritumu apsaimniekošanas jomā;
	– Piedalās reģionālajos sadzīves atkritumu apsaimniekošanas;
	– Organizē poligonu, izgāztuvju vai atkritumu pārstrādes vietu slēgšanu un rekultivāciju;
	– Sniedz atzinumus par A un B kategorijas piesārņojošo darbību atļauju pieteikumiem;
	– Sadarbojas ar LZP sabiedrības izglītošanas un dalītās vākšanas sistēmas izveides jautājumos.
VARAM	Sagatavo atkritumu apsaimniekošanas valsts plānu;
	Koordinē atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna ieviešanu;
	– Sagatavo atkritumu apsaimniekošanu reglamentējošu normatīvo aktu projektus;
	– Apkopo informāciju par atkritumu apsaimniekošanu;
	– Koordinē reģionālos atkritumu apsaimniekošanas projektus un organizē finansējumu sadzīves atkritumu poligonu būvniecībai;
	– Izdod atļaujas atkritumu ievešanai pārstrādei;
RVP	– Veic vides kvalitātes kontroli;
	– Nacionālās likumdošanas ieviešana;
	– Izdod atļaujas atkritumu apsaimniekošanai (vai arī atļauju A vai B kategorijas piesārņojošai darbībai);
	– pārbauda izsniegto atļauju nosacījumu ievērošanu.
Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas komercsabiedrība1	Nodarbojas ar atkritumu savākšanu, transportēšanu vienas vai vairāku pašvaldību teritorijā;
	– Saņem atkritumu apsaimniekošanas atļauju (vai arī atļauju A vai B kategorijas piesārņojošai darbībai);
	– Noslēdz līgumu ar pašvaldību par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu;
	– Veic uzskaiti par sniegtajiem atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem un iesniedz šo informāciju VARAM vai tās pilnvarotai institūcijai un pašvaldībām;
	– Apsaimnieko poligonus, izgāztuves vai atkritumu pārstrādes iekārtas atbilstoši normatīvajos aktos un atļaujās noteiktajām prasībām.
Iepakojuma apsaimniekošanas komercsabiedrība	Sadarbībā ar pašvaldībām nodarbojas ar sabiedriskās domas veidošanu un dalītās atkritumu vākšanas popularizēšanu;
	– Koordinē iepakojuma atkritumu savākšanas sistēmu izveidi;
	– Koordinē un piedalās investīcijās atkritumu savākšanas, pirmapstrādes un pārstrādes sistēmās;
	– Nodrošina atbalstu iepakojuma atkritumu savākšanas un pārstrādes sistēmām daļēja finansējuma, investīciju un aizdevumu veidā.
Bīstamo atkritumu apsaimniekotājs	Saņem atļauju bīstamo atkritumu apsaimniekošanai (vai arī atļauju A vai B kategorijas piesārņojošai darbībai);
	– Organizē speciāli aprīkotas bīstamo atkritumu savākšanas vietas.
Atkritumu ražotājs	Apsaimnieko atkritumus atbilstoši normatīvajiem aktiem vai pašvaldības saistošajiem noteikumiem;
	– Sedz atkritumu apsaimniekošanas izmaksas.
Bīstamo atkritumu radītājs	Atdala bīstamos atkritumus no citu veidu atkritumiem;
	– Uzglabā bīstamos atkritumus tā, lai tie neapdraudētu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī personu mantu;
	– Nogādā bīstamos atkritumus speciāli aprīkotās bīstamo atkritumu savākšanas vietās vai slēdz līgumu par bīstamo atkritumu apsaimniekošanu ar personu, kura veic bīstamo atkritumu apsaimniekošanu un ir saņēmusi atļauju veikt bīstamo atkritumu apsaimniekošanu;
	– Sedz bīstamo atkritumu apsaimniekošanas izmaksas;
	– Saņem normatīvajos aktos noteiktās atļaujas.
Latvijas vides aģentūra	Organizē datu vākšanu un apkopo datus par sadzīves un bīstamo atkritumu apsaimniekošanu.
Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojs	– Sagatavo ietekmes uz vidi novērtējuma programmu atkritumu apsaimniekošanas iekārtām;
	– Uzrauga ietekmes uz vidi procedūras norisi;
	– Izvērtē sagatavoto ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu un sagatavo rekomendācijas;
	– Apkopo informāciju par labākajiem pieejamiem tehnoloģiskajiem paņēmieniem;
	– Pieņem lēmumus gadījumos, kad vai arī atļauju A vai B kategorijas piesārņojošai darbībai izdošana vai to nosacījumi tiek apstrīdēti.
Vides valsts inspekcija	– kontrolē visu veidu atkritumu apsaimniekošanas noteikumu ievērošanu;
	– pārrauga reģionālo vides pārvalžu veiktā ieviešanas un uzraudzības darbu.
Nevalstiskās organizācijas	– veicina sabiedrības piedalīšanos atkritumu apsaimniekošanas politikas veidošanā;
	– pārstāv savu biedru intereses atkritumu apsaimniekošanas jautājumos;
	– piedalās sabiedrības informēšanā par atkritumu apsaimniekošanas aktualitātēm.

 3.5. Pašreizējā atkritumu apsaimniekošanas situācija

Nākamajās apakšnodaļās ir atspoguļoti dati par dažādu atkritumu veidu apsaimniekošanas pašreizējo situāciju. Galvenā uzmanība pievērsta tādiem atkritumu veidiem kā: sadzīves, iepakojuma, bīstamie atkritumi, izlietotās baterijas un akumulatori, nolietotās automašīnas, naftas produktu, PCB/PCT, medicīnas atkritumi, kā arī atkritumu pārstrādes un apglabāšanas iekārtām.

3.5.1. Sadzīves atkritumi

Sagatavojot iepriekš minētās stratēģijas un plānus, ir novērtēts, ka Latvijā ik gadus rodas 600 000 – 700 000 tonnu sadzīves atkritumu un aptuveni puse no šī daudzuma ir bioloģiski noārdāmi sadzīves atkritumi. Informācija par atkritumu daudzumu un bioloģiski noārdāmo atkritumu īpatsvaru tajā ir sniegta 4.tabulā.  

4.tabula

Dati un prognoze par sadzīves atkritumu rašanos laika posmam 1998.–2012 , tai skaitā bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzums

Gads	Iedzīvotāju skaits  (miljoni)	Ekonomiskā izaugsme (%)	Radītais sadzīves atkritumu  daudzums ( ‘000 t/gadā)	Bioloģiski noārdāmie atkritumi (‘000 t/gadā)
1998	2,46	3,9%	648	377
1999	2,44	1,1%	647	376
2000	2,42	6,6%	660	384
2001	2,41	5,4%	673	391
2002	2,40	5,5%	685	398
2003	2,39	5,8%	699	406
2004	2,38	5,9%	713	414
2005	2,37	5,9%	728	423
2006	2,36	6,0%	743	432
2007	2,35	6,0%	758	440
2008	2,34	6,0%	773	449
2009	2,33	6,0%	789	458
2010	2,32	6,0%	805	468
2011	2,30	6,0%	821	477
2012	2,29	6,0%	838	487

 

Par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu savā administratīvajā teritorijā ir atbildīgas pašvaldības. Sadzīves atkritumu savākšanu un apglabāšanu Latvijā galvenokārt veic atkritumu savākšanas komercsabiedrības, no kurām 95 % ir pašvaldību komercsabiedrības. Privātās komercsabiedrības apkalpo līdz 50 % Latvijas iedzīvotāju. Šīs komercsabiedrības darbojas Rīgā, Jelgavā Liepājā un citās pilsētās.

Lielākā savāktā sadzīves atkritumu un citu savākto atkritumu daļa tiek apglabāta izgāztuvēs bez iepriekšējas apstrādes. Apmēram 40 % no savāktajiem atkritumu tiek apglabāti Rīgas rajonā, Getliņu izgāztuvē (sk. 6. pielikumu).

1998.gadā tika novērtēts, ka Latvijā darbojās 558 izgāztuves. 77 % no šīm izgāztuvēm bija mazākas par 2 hektāriem un tajās tika apglabāti mazāk nekā 1000 m3 gadā. Līdz 2000.gada beigām tika slēgtas un rekultivētas 55 izgāztuves. 2001.gadā atkritumu apglabāšanas atļaujas tika izdotas 252 izgāztuvēm. Šis izgāztuvju slēgšanas process turpināsies attīstoties ilgtspējīgākai atkritumu apsaimniekošanas sistēmai. Informācija par plānoto izgāztuvju rekultivāciju ir pieejama 9.pielikumā.

Ir izstrādāta valsts investīciju programma “Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija Latvijā, 500–” un uzsākta tās realizācija, paredzot Latvijas teritorijā izveidot reģionālu pieeju sadzīves atkritumu apsaimniekošanai ar 10–12 jaunu sadzīves atkritumu poligonu un citu atkritumu apstrādes iekārtu būvniecību un esošo izgāztuvju slēgšanu un rekultivāciju.

3.5.2. Iepakojuma atkritumi

Saskaņā ar Latvijas Iepakojuma institūta veikto pētījumu (1999) kopējais iepakojuma atkritumu apjoms 1998.gadā bija 117 896 tonnas. Iepakojuma procentuālais sastāvs ir atspoguļots 5.tabulā, savukārt pārstrādātā iepakojuma daudzums atspoguļots 6.tabulā.  

5. tabula

Iepakojuma atkritumu sastāvs 1998.g.

Materiāls	Daudzums, tonnās	Daudzums (%)
Stikls	47 209	40%
Papīrs, kartons	34 435	29%
Polimēri	22 012	19%
Stikls	5 737	5%
Metāli	4 707	4%
Kompozītu materiāli un citi iepakojuma veidi	3 796	3%
Kopā	117 896	100%

 

6.tabula

Izlietotā iepakojuma pārstrāde pret kopējo iepakojuma patēriņu 1998.gadā

Materiāls	Iepakojuma patēriņš (tonnas)	Izlietotā iepakojuma pārstrāde (tonnas)	Pārstrāde % no patēriņa
Metāli	4 707,00	10,50	0,22
Papīrs un kartons	34 435,00	10 540,00	30,61
Polimēri	22 012,00	480,00	2,18
Stikls	47 209,00	8 918,50	18,89
Kopā:	108 363,00	19 949,00	18,41

 

No 1996. gada 1.janvāra Latvijā ir spēkā likums “Par dabas resursu nodokli”, kas nosaka, ka ar nodokli tiek aplikts gan Latvijā ražotu preču un produktu, gan importēto preču un produktu iepakojums. Ieņēmumi no dabas resursu nodokļa maksājumiem tiek ieskaitīti LVAF. Komercsabiedrības, kuras veic izlietotā iepakojuma savākšanu un pārstrādi vai izvešanu pārstrādei, saņem subsīdijas no LVAF. Likums “Par dabas resursu nodokli” no 2001.gada 1.jūlija paredz arī iespējas saņemt nodokļa atvieglojumus, ja komercsabiedrība realizē brīvprātīgas izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas programmas. Rezultātā vairākas komercsabiedrības pašas realizē šādas programmas, gan arī šiem mērķiem izveidojot atsevišķu komercsabiedrību – Latvijas Zaļo punktu, veic izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu.

Tomēr, lai arī pārstrādes iespējas ir attīstījušās kopš 1997. gada, pašlaik Latvijā ir ļoti ierobežota vairāku veidu izlietotā iepakojuma materiālu pārstrāde, tāpēc tiek atbalstīta arī izlietotā iepakojuma eksportēšanas pārstrādei un citām valstīm.

Izlietotā metāla iepakojuma atpakaļ savākšana un pārstrāde ir zemā līmenī. To nosaka ekonomiskais neizdevīgums, kas saistās ar izlietotā metāla iepakojuma savākšanu.

Pašlaik Latvijā darbojas vairākas polimēru otrreizējās pārstrādes (PE otrreizējās pārstrādes) rūpnīcas, tomēr to iespējas strauji kāpināt pārstrādes apjomus ir atkarīgas no vairākiem faktoriem. Viens no galvenajiem kavēkļiem ir nepastāvīgā izejmateriālu plūsma, jo pašreizējie dalītās vākšanas apjomi ir ļoti niecīgi, bet no komercsabiedrībām savācamo polimēru atkritumu apjomi ir diezgan nepastāvīgi. Jāatzīmē, ka iepriekš minētās komercsabiedrības nenodarbojas ar PET pārstrādi, kas veido vienu ceturtdaļu no visiem izlietotajiem polimēriem. Pašlaik lielākā daļa savāktā izlietotā PET iepakojuma tiek eksportēta.

Šobrīd Latvijā vislabāk attīstīta ir izlietotā papīra un kartona iepakojuma apsaimniekošana. Lielākā daļa papīra un kartona iepakojuma tiek gan pārstrādāta uz vietas Latvijā, gan eksportēta.

Vismazāk statistisko datu pieejams par izlietotā kokmateriālu iepakojuma apsaimniekošanu, tomēr veicot komercsabiedrību aptauju, secināts, ka koka paletes tiek lietotas atkārtoti, līdz brīdim, kad tās kļūst nelietojamas. Pēc tam tās tiek sadedzinātas vai arī pārdotas kā kurināmais materiāls iedzīvotājiem.

Izlietotā stikla iepakojuma pārstrāde kopš 1997. gada pašlaik ir manāmi sarukusi, tā pamatā ir esošās stikla pārstrādes rūpnīcas AS “Grīziņkalns 2” nespēja veikt stikla šķirošanu un atrast noietu pārstrādātajam stiklam. Notiek arī stikla lausku eksports.

3.5.3. Bīstamie atkritumi

Atbilstoši valsts statistikas pārskatam 3–BA “Pārskats par bīstamajiem atkritumiem”, 2000.gadā Latvijā tika radītas 93 000 tonnas bīstamo atkritumu. Lielāko bīstamo atkritumu daļu (60%) veido metālu ražošanas atkritumi. Pašlaik bīstamie atkritumi tiek īslaicīgi uzglabāti komercsabiedrībās un speciāli aprīkotās atkritumu uzglabāšanas vietās. Ir ierīkotas 3 speciālas vietas nederīgo pesticīdu uzglabāšanai, un pašlaik šajās vietās glabājas 2000 t minēto atkritumu. Viena no šīm glabātuvēm, kuras ietilpība ir 1500 t, atbilst visām direktīvas 1999/31/EC par atkritumu apglabāšanu poligonos un Ministru kabineta 2002.gada 3.janvāra noteikumu Nr.15 “Noteikumi par prasībām atkritumu poligonu ierīkošanai, kā arī atkritumu poligonu un izgāztuvju apsaimniekošanai, slēgšanai un rekultivācijai” prasībām, ieskaitot monitoringa programmu. Citās komercsabiedrībās atkritumi tiek uzglabāti atsevišķās telpās iepakotā veidā. Reizi gadā komercsabiedrības iesniedz informāciju par saražotajiem un uzglabātajiem atkritumiem RVP, savukārt Latvijas Vides aģentūra apkopo savākto informāciju. Ir plānots, ka uzglabātos atkritumus vai nu sadedzinās, vai arī apglabās bīstamo atkritumu poligonā.

Bīstamo atkritumu radītājam vai īpašniekam normatīvajos aktos noteiktā kārtībā ir jāsaņem atļauja atkritumu uzglabāšanai.

3.5.4. Izlietotas baterijas un akumulatori

Ņemot vērā, ka Latvijā netiek ražotas baterijas un akumulatori, šie izstrādājumi tiek importēti no citām valstīm. 7., 8. un 9.tabulās dots ieskats bateriju un akumulatoru importa apmēros dažu gadu laikā.  

7.tabula

Bateriju un to sastāvdaļu imports Latvijā, 1998.–2000.

Bateriju vai akumulatoru veids	Svars, tonnās, 1998	Svars, tonnās, 1999	Svars, tonnās, 2000
Mangāna dioksīda	274	316,273	220,568
Dzīvsudraba oksīda	0,008	0,008	–
Sudraba oksīda	0,054	0,715	0,137
Litija	2,75	1,399	3,831
Gaisa–cinka	3,07	0,579	0,321
Citi bateriju veidi	39, 57	68,955	117,903
Bateriju sastāvdaļas	0,036	–	0,059
Kopā:	319,49	388,15	342,82

 

8. tabula

Akumulatoru imports Latvijā, 1999.–2000.g

Akumulatoru veids	Gabalu/daļu skaits, 1999.g.	Svars, tonnas, 1999.g.	Gabalu/daļu skaits, 1999.g.	Svars, tonnas, 1999.g.
Svina akumulatori	113 747	2171	109 848	2134
Niķeļa–kadmija akumulatori	37 405	19,52	28 076	19,92
Dzelzs–niķeļa akumulatori	3693	23	3921	40,01
Citi akumulatori	29449	32,23	19248	53,67
Akumulatoru sastāvdaļas	33129	121,11	46482	189,54
Kopā		2366,86		2437,14

 

9.tabula

Savāktais svina un citu akumulatoru daudzums 2000.gadā

Laika periods	Svina akumulatori, gabali	Citi akumulatori, tonnas
2000.g.1.ceturksnis	66 405	192,917
2000.g.2.ceturksnis	90 042	164,406
2000.g.3.ceturksnis	58 057	58,496
2000.g.4.ceturksnis	59 035	93,461
2000.g.kopā:	270 539	509,28

 

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, bateriju un akumulatoru importētāji ir atbildīgi par bateriju un akumulatoru marķējumu, kas norāda ka baterijas un akumulatoru pēc to izlietošanas ir jāsavāc atsevišķi no citiem sadzīves atkritumiem. Savukārt, bateriju un akumulatoru tirgotājiem bez papildus samaksas ir jāpieņem atpakaļ izlietotās baterijas un akumulatori, jānodrošina to droša uzglabāšana un jāslēdz līgums ar bīstamo atkritumu apsaimniekošanas komercsabiedrībām par šo bateriju un akumulatoru turpmāko apsaimniekošanu.

Šobrīd valstī darbojas vairākas komercsabiedrības, kuras nodarbojas ar svinu saturošu akumulatoru savākšanu un izvešanu pārstrādei uz ārzemēm. 2001.gada vasarā tika uzsākta sadzīvē izmantoto bateriju dalīta vākšana.

3.5.5. Nolietotas automašīnas

Latvijā netiek veikta automašīnu izgatavošana vai komplektēšana. Visas automašīnas tiek importētas. Latvijā ievērojamu automašīnu daļu importē fiziskas personas, lai gan šajā komercdarbībā ir iesaistītas arī juridiskās personas. Ir gandrīz 35 oficiāli reģistrēti profesionāli importētāji un 300–600 lietoto automašīnu ievedēji. Gan jaunu, gan lietoto automašīnu importētāji saņem atļaujas vai tiek reģistrēti. Tomēr ir daudz nereģistrētu nolietoto automašīnu importētāju, galvenokārt fiziskās personas.

Apmēram 82 % no importētajām mašīnām ir lietotas, tās tiek importētas galvenokārt no Vācijas.

Šobrīd Latvijā ir reģistrētas aptuveni 800 000 automašīnu, no kuriem 400 000 ir veikta valsts tehniskā apskate, lai piedalītos ceļu satiksmē. Pašreiz vidējais automašīnu vecums Latvijā ir 13 gadi.

Satiksmes ministrija šobrīd ir izsniegusi licences apmēram 50 autokapsētu darbībai. Nolietotās automašīnas tiek izmantotas rezerves daļām, vai metāllūžņu ieguvei eksportam, vai arī tiek uzkrātas pārstrādes komercsabiedrību teritorijās. Pirms tam no nolietotām automašīnām tiek izvadīti dažādi šķidrumi un eļļu pārpalikumi. Izvadītie šķidrumi un eļļu pārpalikumi tiek vai nu attīrīti, vai arī sajaukti un nodoti komercsabiedrībām, kas nodarbojas ar naftas produktu savākšanu.

1. zīmējumā ir paradīts Latvijā reģistrēto pasažieru automašīnu skaits beidzamo 20 gadu laikā. Šajā laika posmā automobiļu skaits ir visu laiku pieaudzis.

2. zīmējumā raksturo reģistrēto automašīnu vecumu. Vērā ņemama īpatnība plānojot nolietoto automašīnu apsaimniekošanu, jāņem vērā salīdzinoši lielais automašīnu vidējais vecums jau pašlaik: 86% no visām automašīnām ir vairāk nekā 10 gadus vecas.

1.zīm. Latvijā reģistrēto pasažieru automašīnu skaits

2.zīm. Latvijā reģistrēto pasažieru automašīnu vecums

3.5.6. Naftas produktu atkritumi

Ik gadu Latvijā vietējam patēriņam tiek ievestas 37 000 tonnas naftas produktu. Ir daļēji izveidota naftas produktu savākšanas un pārstrāde sistēma. Ņemot vērā naftas produktu atkritumu augsto siltumspēju un Vides aizsardzības fonda subsīdijas naftas produktu atkritumu savākšanai, vairākas komercsabiedrības veic naftas produktu atkritumu savākšanu, lai šos atkritumus izmantotu kā degvielu. Lielākā naftas produktu atkritumu daļa tiek sadedzināta Brocēnu cementa rūpnīcā. Brocēnu jauda naftas produktu atkritumu pārstrādei ir apmēram 1000 tonnas mēnesī, pašreiz tur mēnesī tiek pārstrādātas 400–700 tonnas naftas produktu atkritumu.

Trīs komercsabiedrībās tiek veikta ar naftas produktiem piesārņotu kuģu notekūdeņu apstrāde un attīrīšana.

Naftas produktu atkritumu savākšanas un sadedzināšanas izmaksas tiek subsidētas no VAF līdzekļiem.

3.5.7. PCB/PCT atkritumi

“Latvenergo” energoapgādes sistēmā atrodas 300 augstsprieguma transformatori, kuri varētu saturēt PCB/PCT atkritumus. Kopējais PCB/PCT daudzums ir apmēram 98 tonnas. Var prognozēt, ka, stājoties spēkā aizliegumam izmantot PCB/PCT, energoapgādes sistēmā vairs neradīsies šāda veida atkritumi.

Inventarizēto PCB/PCT saturošo iekārtu apsaimniekošanas izmaksas ir apmēram 97 tūkstoši LVL vai 164 000 EUR, tās segs šo iekārtu īpašnieki. Gadījumā, ja iekārtu īpašnieku nav iespējams noteikt, izmaksas segs LVAF.

Atbilstoši Ministru kabineta 2002.gada 12.marta noteikumiem Nr.117 “Noteikumi par atsevišķu bīstamas ķīmiskas vielas saturošu iekārtu un produktu lietošanas un marķēšanas prasībām un par videi kaitīgu preču sarakstu” nosaka, kādā veidā ir veicama PCB/PCT saturošu iekārtu inventarizācija. Ir paredzēts, ka šāda inventarizācija ir jāveic līdz 2003.gada 1.janvārim.

3.5.8. Medicīnas atkritumi

2000.gadā valstī tika radītas apmēram 1100 tonnas infekciozu atkritumu.

Daļu medicīnas atkritumu (apmēram 50%) savāc speciālas komercsabiedrības, un atkritumi tiek sadedzināti speciālās iekārtās. No pārpalikušajiem atkritumiem apmēram 80% tiek apglabāti izgāztuvēs, bet 20% tiek sadedzināti slimnīcu iekārtās. Šis iedalījums parasti attiecas uz slimnīcu atkritumiem, medicīnas atkritumi no zobārstniecības kabinetiem, poliklīnikām parasti tiek apglabāti izgāztuvēs. Vispārējais bīstamo un nebīstamo atkritumu atdalīšanas līmenis ir zems.

3.5.9. Atkritumu pārstrādes un apglabāšanas iekārtas

2000.gadā apmēram 77% no Latvijā radītājiem SA tika apglabāta izgāztuvēs. Tika pārstrādāti vai sadedzināto attiecīgi 10% un 6% atkritumu, daļa (5%) tika izmantoti ceļu būvē un karjeru rekultivācijā vai arī uzglabāti (1%). Atkritumu uzskaite tiek veikta tikai lielāko pilsētu izgāztuvēs. Atkritumu uzskaite tiek veikta pēc to tilpuma (m3), dati par atkritumu daudzumiem izgāztuvēs pieejami 6.pielikumā.

Iekārtas, kuras tiek izmantotas bīstamo atkritumu apsaimniekošanā, ir raksturotas 7.pielikumā.

Informācija par atkritumu pārstrādes iespējām un par Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu dažādu atkritumu veidu pārstrādei ir apkopota 8. pielikumā.  

4. Pasākumi, kas nodrošina mērķu sasniegšanu galvenajās rīcības jomās

4.1. Sadzīves atkritumi

Lai īstenotu darbības, kas uzskaitītas 2.tabulā, Latvijā ir uzsākta programmas “Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija, 500–” ieviešana. Programmas ieviešana notiek ar liela mēroga 10 – 12 reģionālu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projektu realizāciju. Visi šie projekti paredz kompleksu risinājumu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sektorā, tie paredz:

1) līdz 2009.gadam reģionālo poligonu izbūvi ar Latvijas apstākļiem jaunām prasībām: necaurlaidīgu poligona pamatni, obligātu atkritumu reģistrāciju un svēršanu, infiltrāta un biogāzes savākšana iekārtas, regulāru atkritumu pārklāšanu, atkritumu šķirošanas laukumu, kompostēšanu (izņemot Rīgu un Liepāju) poligona teritorijā u.c. pasākumus. Projektos tiek iekļauta arī poligonu apsaimniekošanas tehnikas iegāde;

2) esošo izgāztuvju slēgšana līdz 2009.gadam un to pilnīga rekultivācija līdz 2012.gadam;

3) reģionos, kur nav spēcīgas atkritumu apsaimniekošanas organizācijas, veicināt jaunu starppašvaldību organizāciju izveidi. Šo organizāciju mērķis sākumā ir projekta ieviešanas koordinācija un kredīta ņemšana projekta realizācijai un turpmāk poligonu un/vai citu atkritumu apsaimniekošanas objektu apsaimniekošana un atkritumu savākšanas/transportēšanas organizēšana reģionos;

4) projektos iespējama arī atkritumu savākšanas, šķirošanas, pārstrādes iekārtu iegāde.

Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projektu realizācijas reģionu veidošanās notiek uz pašvaldību vienošanās pamata. 3.pielikumā atspoguļotie sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģioni attēloti ņemot vērā ekonomiskās analīzes, kas tika veiktas “Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas Latvijai” izstrādes laikā, un uzskatāmi par indikatīviem. Tādējādi arī reģionu robežas nav noteiktas, par tām lems pašvaldības savstarpēji vienojoties un ņemot vērā tirgus ekonomikas attīstības tendences sadzīves atkritumu apsaimniekošanas jomā. Līdz ar to saistība ar plānošanas reģioniem nav noteicošais faktors atkritumu apsaimniekošanas reģionu izveidē.

Pirmais projekts mūsdienīgu atkritumu apglabāšanas poligonu būvniecībai tika uzsākts jau 1996.gadā Talsos. Šodienas situāciju projektu realizācijā var raksturot iedalot projektus 4 grupās:

1. Pabeigti projekti – Talsi (pilsēta un rajons). Eksperimentālais projekts Talsos tika pabeigts 1997.gadā

2. Notiek projekta ieviešana: Rīga (pilsēta un rajons), Ziemeļvidzemes reģions (Cēsu, Limbažu, Valmieras un Valkas rajons), Ventspils (pilsēta un rajons), Liepāja (pilsēta un rajons).

3. Notiek projekta sagatavošana: Malienas reģions (Alūksnes, Balvu, Gulbenes un daļēji Madonas rajons), Dienvidlatgales reģions ( Daugavpils pilsēta un rajons, Krāslavas un Preiļu rajoni), Austrumlatgales reģions ( Rēzeknes pilsēta un rajons, Ludzas rajons)

4. Tiek uzsākta projekta sagatavošana: Piejūras reģions (Talsu un Tukuma rajons, Jūrmalas pilsēta), kur jau esošais Talsu poligons var kļūt par visa reģiona sadzīves atkritumu poligonu, Viduskurzemes reģions (Kuldīgas, Saldus un daļēji Dobeles rajons), Zemgales reģions (Bauskas, Jelgavas un daļēji Dobeles rajons), Vidusdaugavas reģions (Jēkabpils, Aizkraukles un daļēji Madonas rajons).

Apkopojums par projektu realizāciju dots 10.tabulā.

 

10.tabula

Indikatīvi plānotā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projektu realizācijas gaita

Reģions	Tehniski ekonomiskais pamatojums	Ietekmes uz vidi novērtējums	Projektēšana	Celtniecība	Projekta pabeigšana
Rīga	1997	1997	2000	2001–2004	2004
Ziemeļvidzeme	1998	1999	2000	2002–2004	2004
Ventspils	1999	1999	2000	2002–2004	2004
Liepāja	2000	2000	2001	2002–2004	2006
Maliena	2001	2001	Plānots 2003	Plānots 2004	2006
Dienvidlatgale	2001	2001	Plānots 2003	Plānots 2004	2006
Austrumlatgale	2001	2001	Plānots 2003	Plānots 2004	2006
Vidusdaugava	Plānots 2003	Plānots 2003	Plānots 2004	Plānots 2006	2008
Zemgale	Plānots 2002	Plānots 2003	Plānots 2004	Plānots 2005	2007
Viduskurzeme	Plānots 2003	Plānots 2004	Plānots 2005	Plānots 2006	2008
Piejūra	Plānots 2002	Plānots 2003	Plānots 2004	Plānots 2005	2007

  

4.2. Iepakojums un iepakojuma atkritumi

Lai nodrošinātu ES Direktīvas 94/62/EC par iepakojumu un izlietoto iepakojumu ieviešanu, 2001. gadā tika izstrādāta stratēģija un laika grafiks pakāpeniskai direktīvā noteikto mērķu ieviešanai, kas aptver laika periodu līdz 2007. gadam un ir atspoguļots 11.tabulā. 

11.tabula

Iepakojuma atkritumu pārstrādes, reģenerācijas un atkārtotas lietošanas mērķi (%)

	2002	2003	2004	2005	2006	2007
Papīrs, kartons	43%	47%	50%	53%	56%	59%
Plastmasa	9%	11%	12%	13%	14%	15%
Metāli	13%	17%	20%	23%	27%	30%
Stikls	19%	22%	25%	28%	32%	35%
Pārstrāde, kopā	31%	33%	36%	40%	42%	45%
Reģenerācija (pārstrāde un enerģijas atgūšana), kopā	31%	33%	37%	42%	46%	50%
Atkārtota lietošana, kopā	8%	8%	8%	9%	9%	9%

 

2001. gada 20. decembrī Saeima pieņēma Iepakojuma likumu, kurš stājas spēkā 2002. gada 1. jūlijā. Ar likuma un no tā izrietošo Ministru kabineta noteikumu starpniecību Latvijā tiks ieviestas ES direktīvas 94/62/EC par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem prasības. Atbilstoši ES likumdošanas prasībām, likumā noteiktas prasības iepakojuma ražošanai, preventīvie pasākumi iepakojuma rašanās novēršanai, izlietotā iepakojuma savākšanai, atkārtotai lietošanai un pārstrādei. Noteikts iepakotāju pienākums – organizēt izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu un iepakojuma ražotāju, importētāju un iepakotāju pienākums sniegt informāciju par iepakojumu reģionālajām vides pārvaldēm. Paredzēta depozīta sistēmu izveidošana atkārtoti lietojamam iepakojumam, kas veicinās tā vairākkārtēju lietošanu un resursu racionālu izmantošanu.

Ministru kabinets 2002. gada 2.aprīlī pieņēma noteikumus Nr.139 “Noteikumi par izlietotā iepakojuma reģenerācijas apjomiem un termiņiem, ziņojuma sniegšanas kārtību un veidlapas paraugu”, kuri nosaka visa izlietotā iepakojuma un dažādu iepakojuma veidu procentuālo apjomu, kāds izmantojams reģenerācijai, kā arī termiņus, kādos noteiktais apjoms ir reģenerējams. Vienlaikus tiek paredzēts, ka ar dabas resursu nodokļa starpniecību tiks gan veicināta atsevišķu iepakotāju izlietotā iepakojuma apsaimniekošana un reģenerācija, kas pārsniedz normatīvajos aktos noteiktos reģenerācijas apjomus, gan no otras puses ar ekonomisko instrumentu starpniecību tiks veicināta izlietotā iepakojuma reģenerācijas apjomu ievērošana.

Pēc jaunas ES direktīvas pieņemšanas attiecībā uz iepakojuma pārstrādes, reģenerācijas un atkārtotas izmantošanas mērķiem arī Latvijas stratēģija un laika grafiks būs jāprecizē un jāpapildina.

Pašlaik Latvijā darbojas pirmā komercsabiedrība, kura nodarbojas ir ar izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu,– Latvijas Zaļais punkts.  

4.3. Bīstamie atkritumi

Plānoto investīciju projektos ir ieļauti konkrēti apakšprojekti atsevišķu infrastruktūras objektu būvniecībai vai atsevišķu bīstamo atkritumu veidu apsaimniekošanas sistēmu izveidei, piemēram:

• bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtas uzstādīšana (plānotā jauda– 2000 t atkritumu gadā), paredzētais ieviešanas laiks– 2003.gads,

• bīstamo atkritumu poligona būvniecība (plānotā jauda– 40 000 t atkritumu gadā), paredzētais ieviešanas laiks– 2004.gads,

• bīstamo atkritumu savākšanas sistēmas (4–5 bīstamo atkritumu savākšanas stacijas) izveidošana, paredzētais ieviešanas laiks– 2004.gads,

• bīstamo medicīnas atkritumu savākšanas sistēmas izveide (plānotās jaudas– 600 t gadā Rīgā un 3 reģionālās stacijas ar jaudu 200 t gadā) – plānotais ieviešanas laiks – 2004.gads.

Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas problēmas tiks risinātas divās fāzēs ar īstermiņa un ilgtermiņa pasākumiem.

Īstermiņa pasākumi (1 – 4 gadi)

1. Likumdošanas izstrādes pabeigšana,

2. RVP personāla, kas nodarbojas ar bīstamo atkritumu apsaimniekošanas jautājumiem, apmācība,

3. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pamatelementu izveide (sadedzināšanas iekārtas, poligoni), savākto nederīgo pesticīdu sadedzināšana, citu atkritumu plūsmu apsaimniekošanas uzsākšana,

4. Likumdošanas ieviešanas institūciju (Vides valsts inspekcija, RVP) stiprināšana, īpaši papildus nodrošinot nepieciešamo personālu atļauju izsniegšanai,

5. Savākšanas staciju celtniecība,

6. Bīstamo medicīnisko atkritumu apstrādes iekārtu celtniecība (autoklāvu un dezinfekcijas iekārtu iegāde).

Ilgtermiņa pasākumi (5 –8 gadi)

1. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanu reglamentējošo normatīvo aktu optimizācija,

2. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas optimizācija un attīstība, ņemot vērā reģionālās vajadzības un ekonomikas attīstības tendences.

Ņemot vērā bīstamo atkritumu sadedzināšanas un apglabāšanas iekārtu mazo jaudu, kā arī Latvijas un starptautisko tiesību aktu normas, Latvijā netiks ievesti sadedzināšanai un apglabāšanai bīstamie atkritumi no citām valstīm.  

4.4. Izlietotas baterijas un akumulatori

Ministru kabineta 2002.gada 12.marta noteikumi Nr.117 “Noteikumi par atsevišķu bīstamas ķīmiskas vielas saturošu iekārtu un produktu lietošanas un marķēšanas prasībām un par videi kaitīgo preču sarakstu” satur aizliegumu ievest valstī vairāku veidu baterijas, kuras ir minētas attiecīgajā ES likumdošanā. Tādējādi tirgū būs pieejamas tikai baterijas un akumulatori ar nelielu bīstamu vai piesārņojošu vielu saturu.

Lai samazinātu sadzīves atkritumu izgāztuvēs nonākošo bateriju daudzumu, tiks turpināta visa veida sadzīvē izmantojamo bateriju dalītas savākšanas sistēmas subsidēšana, izmantojot Latvijas Vides aizsardzības fonda līdzekļus.

4.5. PCB/PCT saturoši atkritumi

Līdz 2003.gadam ir plānots pabeigt PCB/PCT un šīs vielas saturošu iekārtu inventarizāciju. Atbilstoši Ministru kabineta 2002.gada 12.marta noteikumiem Nr.117 “Noteikumi par atsevišķu bīstamas ķīmiskas vielas saturošu iekārtu un produktu lietošanas un marķēšanas prasībām un par videi kaitīgo preču sarakstu” PCB/PCT atkritumu vai šīs vielas saturošu iekārtu īpašniekiem reizi gadā, sākot no 2003.gada 1.janvāra, ir jāinformē RVP par šiem atkritumiem vai iekārtām.

Izvērtējot informāciju par PCB/PCT saturošiem atkritumiem un šīs vielas saturošām iekārtām, VARAM pieņems lēmumu, vai šie atkritumi ir iznīcināmi Latvijā vai arī to iznīcināšana ir jāveic ārzemēs.

4.6. Naftas produktu atkritumi

Izmantojot VAF līdzekļus, tiks veicināta Latvijā radušos naftas produktu atkritumu reģenerācija gan valstī, gan arī aiz tās robežām. Ir paredzēts, ka komercsabiedrības, kuras veic naftas produktu atkritumu– izlietoto smēreļļu– reģenerāciju, var saņemt dabas resursu nodokļa atmaksu 100% apmērā, bet komercsabiedrības, kuras veic naftas produktu atkritumu sadedzināšanu vai cita veida pārstrādi, var saņemt dabas resursu nodokļa atmaksu 80% apmērā likuma “Par dabas resursu nodokli” noteiktajā kārtībā.

4.7. Nolietotas automašīnas

Lai nodrošinātu noteikto mērķu sasniegšanu attiecībā uz nolietotām automašīnām, ir nepieciešams sagatavot un pieņemt attiecīgu likumdošanu. Normatīvie akti par nolietotajām automašīnām ir jāpieņem 2003.gadā. Šiem normatīvajiem aktiem būtu jānosaka katra atsevišķa automašīnas ražotāja/importētāja atbildība par:

– automašīnu projektēšanu, ņemot vērā tajās izmantoto materiālu un sastāvdaļu radītā vides apdraudējumu;

– nolietoto automašīnu savākšanas un nogādāšanas sistēma uz pārstrādes centriem, kam ir izsniegtas attiecīgās atļaujas, vienlaikus nodrošinot, ka pēdējam nolietotās automašīnas īpašniekam nav jāmaksā par šo pakalpojumu;

– direktīvā un šajā plānā noteikto atkārtotas izmantošanas, reģenerācijas un pārstrādes mērķu sasniegšanu.

4.8. Medicīnas atkritumi

Sadarbībā ar Labklājības ministriju tiks risināts jautājums par medicīnisko atkritumu šķirošanu ārstniecības iestādēs, lai no visas atkritumu masas atdalītu bīstamos atkritumus, kuriem ir nepieciešama īpaša apstrāde, neitralizācija un sterilizācija.

Tādējādi neitralizētos un sterilizētos atkritumus varēs apglabāt sadzīves atkritumu poligonos. Bīstamie atkritumi tiks apsaimniekoti, izmantojot bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas iespējas.

Līdz 2004.gadam, izmantojot VAF līdzekļus, Latvijas ārstniecības iestādēs tiks uzstādītas 10 iekārtas medicīnisko atkritumu neitralizācijai. Visām sadedzināšanas iekārtām, kuras tiek izmantotas medicīnisko atkritumu sadedzināšanai, būs jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām atkritumu sadedzināšanai un atkritumu sadedzināšanas iekārtu darbībai.  

5. Par pasākumu īstenošanu atbildīgās institūcijas

Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma deleģējumam atkritumu apsaimniekošanas plāna realizāciju veiks VARAM un tās pakļautībā un pārraudzībā esošās institūcijas, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā iesaistot plāna realizācijā citas valsts institūcijas un pašvaldības.  

6. Pasākumu izpildei piešķirtais un papildus nepieciešamais finansējums

Šajā nodaļā dots vispārējs apraksts par atkritumu apsaimniekošanas projektu realizācijai pieejamajiem finansu avotiem, nepieciešamo investīciju apjomu, novērtētajām ekspluatācijas izmaksām un cilvēkresursiem, kas strādā ar atkritumu problēmām valsts iestādēs un ir atbildīgi par iepriekš uzskaitīto pasākumu veikšanu un noteikto mērķu sasniegšanu.

6.1. Finansējuma avoti

Finansējuma aprēķinos izmantots valūtas maiņas kurss 1 EUR ir 0,59 LVL.

Sadzīves atkritumi

Par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu Latvijā atbild pašvaldības. To pienākums ir savā administratīvajā teritorijā nodrošināt atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus iedzīvotājiem, ieskaitot sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu un apglabāšanu.

Realizējot sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projektus, tiek izmantoti dažādi finansu avoti:

Realizējot investīciju projektus, notiek cieša sadarbība starp VARAM un pašvaldībām. Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projekti tiek uzsākti tikai pēc tam, kad pašvaldību domes un padomes ir pieņēmušas lēmumu izveidot sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģionu, piedalīties investīciju programmā. Būtisks priekšnoteikums pašvaldību līdzdalībai projektā ir to piedalīšanās projekta finansēšanā vismaz 10% apmērā no kopējām projekta izmaksām. Tiek plānots, ka pašvaldības sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projektos ieguldīs 16,5 miljonus LVL jeb 28 miljonus EUR (laikā no 1995.gada līdz 2012.gadam, 2000.gada cenās).

Valsts pamatbudžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem un speciālā budžeta ieņēmumi no dabas resursu nodokļa ir galvenie valsts finansējuma avoti vides infrastruktūras projektiem. Iespējams, ka 2006.gadā ieguldījumi vides aizsardzībā sasniegs līdz 1,3% no IKP (2000.gadā – 0,8%).

Latvijas Vides aizsardzības fonds (LVAF). LVAF atrodas VARAM pakļautībā, un tas administrē valsts vides aizsardzības speciālo budžetu. Fonda līdzekļus pamatā veido ieņēmumi no dabas resursu nodokļa maksājumiem. Šie finansu līdzekļi var tikt izmantoti vienīgi vides aizsardzības pasākumu un projektu finansēšanai, kā arī nodokļa daļējai atmaksai par videi kaitīgu preču un produktu, kuras tiek apliktas ar nodokli, pārstrādi, vides pētījumu programmu un projektu finansēšanai, vides speciālistu apmācībai un izglītībai vides aizsardzības jomā. Tiek plānots, ka sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projektu realizācijai no valsts pamatbudžeta un speciālā budžeta kopā 19,5 miljonus LVL jeb 33 miljonus EUR (laikā no 1995. līdz 2012.gadam atbilstoši 2000.gada cenām).

Bilaterālie un citi dāvinātāji galvenokārt piedalās projekta tehniski ekonomisko pamatojumu, konkursu dokumentācijas investīciju projektu un sadarbības finansēšanas sagatavošanā. Visnozīmīgākie dāvinātāji sadzīves atkritumu projektiem Latvijā ir bijuši Dānijas Vides aizsardzības aģentūra, Somijas Vides ministrija un Zviedrijas Starptautiskās attīstības aģentūra. Tiek plānots, ka atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas ieviešanai, ieskaitot ES ISPA (Pirmsiestāšanās strukturālās politikas instruments) finansējumu, kopā tiks saņemti 105,6 miljoni LVL jeb 179 miljoni EUR (laikā no 1995.gada līdz 2012.gadam, atbilstoši 2000.gada cenām) dāvinājumu veidā. No ES ISPA fonda saņemtais finansējums dod lielu ieguldījumu ES prasību sasniegšanai atkritumus sektorā. ES ISPA fonds finansē vides un transporta sektorus laikā no 2000. līdz 2006.gadam ISPA piešķirtās naudas summas vides projektiem (gan ūdens, gan atkritumu sektoriem) Latvijā ir apmēram 97 miljoni LVL jeb 164 miljoni EUR (1999.gada cenās, pieņemot, ka Latvija saņems 4,5 % no visiem pieejamiem ISPA finansēšanas līdzekļiem) 7 gadu laikā (caurmērā 13,9 miljoni LVL jeb 23,4 miljoni EUR gadā).

Pēc iestāšanās ES Latvijai būs pieejami Strukturālie fondi, tai skaitā arī Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), kura ietvaros tiek plānots pieprasīt līdzekļus aktivitātēm, kas saistītas ar sadzīves, bīstamo un rūpniecisko atkritumu dalītu vākšanu, šķirošanu un pārstrādi. Atbalsts tiks pieprasīts uzņēmumiem, kas ir nodarbināti šajā jomā. ERAF līdzekļus tiek plānots piesaistīt arī aktivitātēm, kas saistītas ar vides prasībām neatbilstošu sadzīves atkritumu izgāztuvju slēgšanu un rekultivāciju.

Atkritumu apsaimniekošanas sektora kopējo finansējumu ievērojami var palielināt kredīti. VARAM rosina pašvaldības palielināt savu pašvaldību kopējā finansējuma daļu, ņemot aizdevumus, uzskatot šādu rīcību par pašvaldības finansiālo ieguldījumu projektā. Kopējā aizdevuma daļa projekta finansējumā parasti ir ap 10% no kopējām investīcijām, un to var palielināt, ņemot vērā maksātspēju. Ir iespējams apvienot no vairākiem finansu avotiem saņemtus kredītus.

Vietējās finansu institūcijas aizdevumu ņemšanai atkritumu apsaimniekošanas projektiem ir Valsts kase un komercbankas. Šo finansu avotu priekšrocība ir pietiekami vienkāršas procedūras kredītu saņemšanai un pārskatu sniegšanai.

Starptautiskās finansu institūcijas aizdevumu ņemšanai atkritumu apsaimniekošanas projektiem ir Ziemeļu investīciju banka, Eiropas investīciju banka, Ziemeļu Vides finansu korporācija, Eiropas rekonstrukcijas un attīstības banka, Pasaules banka. Valsts garantētas kredītlīnijas ir atvērtas tikai Eiropas investīciju bankā un Ziemeļu investīciju bankā, kas izsniedz kredītus uz atvieglotiem nosacījumiem. Ir plānots, ka no starptautiskajām finansu institūcijām sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sektoram tiks saņemti kopumā 18 miljoni LVL jeb 36,1 miljons EUR (laika posmā no 1995.–2012.gadam, atbilstoši 2000.gada cenām).

Kopumā finansējuma avotu iedalījums sadzīves atkritumu sektorā redzams 12.tabulā.  

12.tabula

Plānotie finansējuma avoti direktīvas 99/31/EC valsts un sabiedriskā sektora daļas ieviešanai

Finansējuma avoti	Investīciju sadalījums (%)
Valsts pamatbudžets un speciālais budžets	12%
Kredīti	13%
Dāvinājumi (piemēram, ISPA)	65%
Pašu resursi*	10%
Kopā	100%

 *Pašu resursi – pašvaldību, pašvaldību komercsabiedrību vai komercsabiedrību, kuras realizēs sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projektu, līdzekļi

Privātā sektora līdzdalībai sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu sniegšanā pastāv vairākas iespējas. No vienas puses, pašvaldības vai valsts institūcijas ir atbildīgas par atkritumu apsaimniekošanu, finansēm un risku, bet, no otras puses, privātais sektors arī ir iesaistīts minētajā sektorā. Sadzīves atkritumu sektorā lielākais privātais ieguldījums sagaidāms atkritumu savākšanas sistēmas attīstībā. Padomes 1999.gada 26.aprīļa direktīvas 1999/31/EC par atkritumu poligoniem ieviešanai vien nepieciešams privātā sektora ieguldījums sastādīs 38, 3 miljoni LVL jeb 65 miljonu EUR apjomā (laika posmā līdz 2000.gada cenās).

2000.gadā vidējie mājsaimniecības ienākumi mēnesī uz ģimenes locekli bija ap 73 LVL jeb 124 EUR valstī kopumā. Pastāv ievērojama atšķirība starp ienākuma līmeni laukos un pilsētās: ienākumi svārstījās no 55 LVL jeb 93 EUR uz iedzīvotāju mēnesī lauku rajonos līdz 93 LVL jeb 157 EUR uz iedzīvotāju mēnesī Rīgā. Atbilstoši Pasaules Bankas norādījumiem maksimālais mājsaimniecības ienākumu procentu daudzums, ko var izlietot atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem, ir 1%. Ja visi iedzīvotāji veiktu maksājumus (atkritumu apsaimniekošanas izmaksas tiek segtas 100% apmērā), 2000.–2012.gadu periodā būtu iespējams iegūt “tarifu” naudas summu 330 miljonu LVL jeb 560 miljonu EUR apmērā (2000.gada cenās) jeb ap 25 miljoniem LVL (jeb 43 miljoniem EUR) gadā. Tomēr ir vairāki faktori, kas jāņem vērā, plānojot investīciju plūsmu:

– maz ticams, ka iedzīvotāji segs atkritumu apsaimniekošanas izmaksas 100% apmērā;

– pakalpojumu sniegšanas seguma palielināšanās notiek pakāpeniski visā 2003.– 2012.g. laikā;

– 1% no mājsaimniecības ienākumiem ir maksimālais daudzums. Realizējamie projekti Ventspilī, Liepājā un Ziemeļvidzemē sasniedz 0,5–0,6% apmēru no mājsaimniecības ienākumiem.

Tomēr no mājsaimniecībām nākošajai naudas summai vajadzētu būt vismaz pietiekamai, lai segtu ekspluatācijas un uzturēšanas izmaksas, daļu no turpmākām investīcijām atkritumu apsaimniekošanas sektorā un ņemto aizņēmumu atmaksāšanu.

Informācija par plānotajiem tarifiem sadzīves atkritumu apsaimniekošanas ISPA līdzfinansētajos projektos ir apkopota 10.pielikumā.

Informācija par ES ISPA līdzfinansēto projektu investīciju plānu ir apkopta 11.pielikumā.

Bīstamie atkritumi

Tāpat kā sadzīves atkritumu sektorā, arī bīstamo atkritumu apsaimniekošanai izmanto dažādus finansu avotus. Tie ir: Valsts pamatbudžets, speciālais budžets, dāvinājumi un apsaimniekojošās komercsabiedrības līdzekļi.

Valsts investīciju programmā ir iekļauti investīciju projekti bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas infrastruktūru izveidošanai un direktīvas 91/689/EC praktisko ieviešanai. Plānotais projektu apjoms ir 19,5 miljoni LVL jeb 33,1 miljoni EUR.

Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas tarifi, ieskaitot savākšanas, uzglabāšanas, loģistikas operāciju un apstrādes izmaksas, tiek noteikti, savstarpēji vienojoties atkritumu radītājam un atkritumu apsaimniekošanas komercsabiedrībai. Latvijas Vides aizsardzības fonds ir daļēji subsidējis atsevišķu bīstamo atkritumu veidu savākšanu (piemēram, naftas produktu atkritumi, baterija, dzīvsudraba lampas, u.c). 2000.–2001.gadā šim mērķim tika izlietoti 2,48 miljoni LVL jeb 4,21 miljoni EUR. Līdzīgas subsīdijas tiks piešķirtas arī nākotnē.

Izlietotais iepakojums

Tiek plānots, ka direktīvas par iepakojumu un izlietoto iepakojumu ieviešanas izmaksas tiks segtas no valsts līdzekļiem un dabas resursu nodokļa atvieglojumiem, privātā sektora un daļēji no pašvaldību līdzekļiem. Plānotais ieguldījumu apjoms varētu sastādīt līdz aptuveni 6,2 miljoni LVL jeb 10,5 miljoni EUR. Iepakojuma likums nosaka, ka iepakotājs, kura radītā izlietotā iepakojuma apjoms kalendārajā gadā pārsniedz 300 kg, ir atbildīgs par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, tajā skaitā par noteikta apjoma savākšanu un reģenerāciju. Izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu iepakotājs veic pats, dibina iepakojuma apsaimniekošanas komercsabiedrību vai slēdz līgumu ar komercsabiedrību. Līdz ar to komercsabiedrība segs izdevumus, kas saistīti ar noteikto prasību ievērošanu. No otras puses, likums “Par dabas resursu nodokli” paredz, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, pamatojoties uz Iepakojuma apsaimniekošanas padomes ieteikumu, ir tiesīga noteikt nodokļa atvieglojumus līdz 80 procentiem komercsabiedrībām, kuras realizē brīvprātīgu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas programmu saskaņā ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra noteiktajiem kritērijiem un prasībām. Vienlaikus ir noteikts, ka komercsabiedrībām līdzekļi, kas iegūti, saņemot nodokļa atvieglojumu, pilnā apmērā jāiegulda brīvprātīgas izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas programmas realizēšanā atbilstoši programmā noteiktajiem konkrētu pasākumu realizācijas termiņiem. Tiek plānots, ka arī pašvaldības būs iesaistītas izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas procesā, organizējot atkritumu dalīto vākšanu. Iepakojuma apsaimniekošanas komercsabiedrību uzdevums ir, sadarbojoties ar pašvaldībām, izveidot dalītās iepakojuma atkritumu savākšanas sistēmas. Valsts speciālā budžeta līdzekļi tiks piesaistīti pārstrādes jaudu attīstīšanai. Nākotnē pārstrādes jaudu attīstīšanā būtu jāiesaista arī iepakojuma apsaimniekošanas komercsabiedrību līdzekļi.

Pēc iestāšanās ES Latvijai būs pieejami Strukturālie fondi, tai skaitā arī Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), kura ietvaros tiek plānots pieprasīt līdzekļus aktivitātēm, kas saistītas ar sadzīves, bīstamo un rūpniecisko atkritumu dalītu vākšanu, šķirošanu un pārstrādi. Atbalsts tiks pieprasīts uzņēmumiem, kas ir nodarbināti šajā jomā

6.2. Nepieciešamās investīcijas

Informācija par sadzīves atkritumu un bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu ieviešanas izmaksām pieejamas 5.pielikumā.

Investīcijas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveidē laika posmā no 1995. līdz 2012.gadam aprēķinātas 200 miljonu LVL jeb 340 miljonu EUR apmērā. Sistēmas izveide paredz: poligonu izbūvi, savākšanas sistēmu (privātā sektora izmaksas), kompostēšanas iekārtu izveidi poligonu teritorijā un esošo izgāztuvju slēgšanu ar tai sekojošu pēcaprūpi.  

13.tabula

Nepieciešamās investīcijas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas jomā

Izmaksu komponents	Izmaksas (milj.EUR/milj.LVL)	Komentāri
Poligoni	155 / 91,5	Jauda 380 – 530 ‘000 t/gadā
Savākšanas sistēma3	65 / 38,4	Jauda 380 – 530 ‘000t/gadā
Kompostēšana	32,5 / 19,2	Jauda 120 – 160 ‘000t/gadā
Esošo izgāztuvju slēgšana un pēcaprūpe	87,5 / 51,6	500 – 600 izgāztuves
Kopā	340 / 200,7	Jauda 500 – 690 ‘000 t/gadā

 Kopējās investīcijas bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveidē ir aptuveni 19,5 miljoni LVL jeb 33 miljoni EUR, no kuriem gandrīz 6,5 miljoni LVL (jeb 11 miljoni EUR) paredzēti poligona ierīkošanai un 2,36 miljoni LVL jeb 4 miljoni EUR – dedzinātāja iegādei.

Bīstamo atkritumu savākšanas staciju izveidošanas izmaksas ir novērtētas 2,95 miljonu LVL jeb 5 miljonu EUR apmērā.

Nederīgo pesticīdu sadedzināšanas izmaksas ir novērtētas 1 miljona LVL jeb 1,8 miljonu EUR apmērā.

Medicīnas atkritumu apstrādes iekārtu izveides izmaksas ir novērtētas 1,18 miljonu LVL jeb 2 miljonu EUR apmērā.

Bīstamo atkritumu neitralizācijas un stabilizācijas sistēmas izveides izmaksas aptuveni ir 1,18 miljoni LVL jeb 2 miljoni EUR.

6.3. Paredzamās uzturēšanas izmaksas

Plānotās ekspluatācijas izmaksas sadzīves un bīstamajiem atkritumiem atspoguļotas 14. un 15.tabulā.  

14.tabula

Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas iekārtu apsaimniekošanas / uzturēšanas izmaksas

Izmaksu komponents	Apsaimniekošanas izmaksas (miljoni LVL / EUR gadā )
Poligoni	1,77 / 3
Savākšanas sistēma	2,65 / 4,5
Kompostēšana	0,29 / 0,5
Esošo izgāztuvju slēgšana un rekultivācija	0 / 0
Kopā	4,71 / 8

 Savākšanas sistēmas ekspluatāciju veiks privātais sektors.

 

15.tabula

Valsts pamatbudžeta un speciālā budžeta plāns bīstamo atkritumu apsaimniekošanas iekārtu apsaimniekošanas un uzturēšanas izmaksu segšanai laika posmā 2001.–2004.

Gads	Apsaimniekošanas un uzturēšanas izmaksas, LVL / EUR
2001	0,157 / 0,267
2002	0,245 / 0,416
2003	0,261 / 0,443
2004	0,344 / 0,583
Kopā	1,00 /1,709

 Pēc 2004.gada bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēma tiks uzturēta, izmantojot bīstamo atkritumu radītāju veiktos maksājumus par bīstamo atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem (princips “piesārņotājs maksā”). 

7. Plāna monitorings un pārskatīšana

Ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra 2001.gada 20.decembra rīkojumu Nr.209 ir izveidota darba grupa, kura nodrošina Atkritumu apsaimniekošanas plāna izstrādi, ieviešanu un izpildes kontroli. Šī darba grupa ne retāk kā reizi pusgadā izskatīs plāna ieviešanas gaitu.

Tā kā plāna realizācija notiek atsevišķu projektu realizācijas veidā, katram šādam projektam tiks izveidota vadības grupa, kurā piedalīsies projektā iesaistīto un ieinteresēto pušu pārstāvji. Šādas vadības grupas jau ir izveidotas katram sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģionālajam projektam, kuru realizācija jau ir uzsākta.

1995.gadā šāda vadības grupa tika izveidota bīstamo atkritumu apsaimniekošanas projektam.

Ekonomikas ministrija divreiz gadā izvērtē valsts investīciju programmas realizāciju vides aizsardzības, tai skaitā atkritumu apsaimniekošanas, jomā. Direktīvu specifisko ieviešanas un finansēšanas plānu realizācijas izvērtējumu veiks VARAM, iekļaujot informāciju par šo plānu realizāciju ikgadējos ziņojumos par investīcijām.

Vairākas institūcijas ir atbildīgas par investīciju projektu tehnisko, finansiālo un administratīvo vadību, uzraudzību un monitoringu. Galvenās iesaistītās institūcijas ir VARAM, pašvaldības, starptautiskās finansu institūcijas. ES finansētos projektos institūcija atbildība tiek noteikta katrā projektā atsevišķi.

ES finansēto projektu ieviešanas uzraudzība tiek veikta atbilstoši ES prasībām un atbilstoši Ministru kabineta 2001.gada 2.janvāra noteikumiem Nr.1 “Kārtība, kādā tiek sagatavoti, apstiprināti, īstenoti un uzraudzīti no Eiropas Savienības ISPA līdzekļiem finansētie projekti” un Ministru kabineta 1999.gada 6.aprīļa noteikumiem Nr.135 “Noteikumi par Eiropas Komisijas finansēto programmu administratīvās, finansu un tehniskās vadības sistēmu”, kā arī saprašanās memorandam par nacionālā fonda izveidošanu, saprašanās memorandam par nacionālā fonda izmantošanu ISPA vajadzībām, atbilstošiem finansu memorandiem.  

Literatūras saraksts

Padomes 1975.gada 15.jūlija direktīva par atkritumiem (75/442/EEC, ar grozījumiem 91/156/EEC), Atkritumu poligonu direktīva (99/31/EC)

Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas stratēģija, 1999–2004

Bīstamo atkritumu direktīva (91/689/EEC), ar grozījumiem 94/31/EEC),

Hazardous Waste Management, Latvia, SWECO International / GeoConsultants, August 2000

Kopienas Atkritumu apsaimniekošanas stratēģija (Pirmo reizi publicēts Komisijas paziņojumā Padomei SEC (89) 934 Final)

Iepakojuma un iepakojuma atkritumu direktīva (94/62/EEC),

LAT–108, Soil and Water, 1999.gada oktobris

Latvijas demogrāfiskās attīstības prognozes 1998.–2025. Latvijas Universitātes demogrāfijas centrs, Rīga

Par ekonomisko attīstību un fiskālās politikas scenārijiem 2002. (2205–k), Ministru kabinets, Rīga, 2001.gada 9.maijs .

Piektā Vides rīcības programma (1992–1999), ‘Uz ilgtspējīgu attīstību’, (COM (92) 93)

Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija Latvijai, 1998–2010

Specifiskais direktīvas ieviešanas un finansēšanas plāns Padomes 1991.gada 12.decembra direktīvai 91/689/EC par bīstamajiem atkritumiem (http://www.varam.gov.lv/EIN/Strategijas/Lplans.htm)

Specifiskais direktīvas ieviešanas un finansēšanas plāns Padomes 1994.gada 20.decembra direktīvai 94/62/EC par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem (http://www.varam.gov.lv/EIN/Strategijas/Lplans.htm)

Specifiskais direktīvas ieviešanas un finansēšanas plāns Padomes 1999.gada 26.aprīļa direktīvai 1999/31/EC par atkritumu poligoniem (http://www.varam.gov.lv/EIN/Strategijas/Lplans.htm )

Vides investīciju ziņojums [VARAM, 1999]

Vides investīciju ziņojums [VARAM, 2000]

Vides investīciju ziņojums [VARAM, 2001]

Vides rīcības programmas projektu (2001–2010), “Vide 2010: mūsu nākotne, mūsu izvēle”, (COM (2001) 31)

 

1. pielikums

Spēkā esošās nacionālās likumdošanas atkritumu apsaimniekošanas jomā apkopojums

Spēkā esošo Latvijas normatīvo aktu atkritumu apsaimniekošanas jomā apkopojums

Likumi

Atkritumu apsaimniekošanas likums, 2000

Likums “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”, 1999

Likums “Par piesārņojumu”, 2001

Likums “Par dabas resursu nodokli”, 1996

Likums “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”, 2000

Likums “Par vides aizsardzību”, 1991

Iepakojuma likums, 2001

Ministru kabineta noteikumi

Ministru kabineta 2001.gada15.maija noteikumi Nr.191 “Par atkritumu pārstrādes un apglabāšanas veidiem”

Ministru kabineta 2001.gada19.jūnija noteikumi Nr.258 “Par atkritumu klasifikāciju un īpašībām, kas padara atkritumu bīstamus”

Ministru kabineta 2001.gada17.jūlija noteikumi Nr. 323 “Prasības atkritumu sadedzināšanai un atkritumu sadedzināšanas iekārtu darbībai”

Ministru kabineta 2002.gada 9.jūlija noteikumi Nr. 294 “ Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošās darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”

Ministru kabineta 2001.gada9.oktobra noteikumi Nr. 432 “Atkritumu apsaimniekošanas atļauju izsniegšanas, pagarināšanas un anulēšanas kārtība”)

Ministru kabineta 2001.gada18.decembra noteikumi Nr.529 “Kārtība, kādā apsaimniekojami atsevišķi bīstamo atkritumu veidi”

Ministru kabineta 2002.gada3.janvāra noteikumi Nr.15 “Prasības poligonu vietas izvēlei, poligonu un izgāztuvju apsaimniekošanai, rekultivācijai un slēgšanai”

Ministru kabineta 2002.gada19.februāra noteikumi Nr.76 “Noteikumi par atkritumu ievešanu pārstrādei valsts teritorijā un atkritumu eksporta un tranzīta kārtība”

Ministru kabineta 2002.gada12.marta noteikumi Nr. 117 “Noteikumi par atsevišķu bīstamas ķīmiskas vielas saturošu iekārtu un produktu lietošanas un marķēšanas prasībām un par videi kaitīgo preču sarakstu”

Ministru kabineta 2002.gada2.aprīļa noteikumi Nr.139 “Noteikumi par izlietotā iepakojuma reģenerācijas apjomiem un termiņiem, ziņojuma sniegšanas kārtību un veidlapas paraugu”

Ministru kabineta 2002.gada2.aprīļa noteikumi Nr.140 “ Iepakojuma klasifikācijas un marķēšanas noteikumi”

Ministru kabineta 2002.gada 18.jūnija noteikumi Nr.244 “Dabas resursu nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtība”

Ministru kabineta 2002.gada 25.jūnija noteikumi Nr.270 “Dabas resursu nodokļa atvieglojumu piemērošanas kārtība uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), kuri realizē brīvprātīgu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas programmu”

Ministru kabineta 1997.gada 9.septembra noteikumi Nr.316 “Noteikumi par notekūdeņu dūņu izmantošanu augsnes mēslošanā un teritoriju labiekārtošanā”

Sagatavošanas procesā esošie normatīvie dokumenti

Ministru kabineta noteikumi “Kārtība, kādā tiek nodrošināti līdzekļi poligonu un izgāztuvju slēgšanai” (ir paredzēts pieņemt līdz 2002.gada beigām)

Ministru kabineta noteikumi “Bīstamo atkritumu uzskaites, identifikācijas, uzglabāšanas, iepakošanas, marķēšanas un pārvadājumu uzskaites kārtība” (plānots pieņemt līdz 2002.gada beigām)

Ministru kabineta noteikumi “ Kārtība, kādā tiek reglamentēta maksa par bīstamo atkritumu apglabāšanu”

Likumprojekts “Par nolietotajām automašīnām”

Ministru kabineta noteikumi par depozīta sistēmas piemērošanu atkārtoti lietojamam iepakojumam (plānots pieņemt līdz 2002.gada beigām)

Labklājības ministrijas rīkojuma projekts “Higiēniskā un pretepidēmiskā režīma pamatprasības ārstniecības iestādēs”

 

2.pielikums

Spēkā esošo ES tiesību aktu atkritumu apsaimniekošanas jomā prasību apkopojums

Direktīva	Galvenās prasības
Padomes 1975.gada 15.jūlija direktīva 75/442/EEC par atkritumiem (Pamatdirektīva)	Šī direktīva nosaka atkritumu apsaimniekošanas pamatprincipus un atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju ( atkritumu rašanās novēršana vai radīto atkritumu daudzuma un bīstamības samazināšana, atkritumu pārstrāde, atkārtota izmantošana, enerģijas ieguve no atkritumiem, apglabāšana), un dalībvalstīm ir jāveic šādi pasākumi:
	• Izveidot integrētu un piemērotu atkritumu apglabāšanas iekārtu tīklu
	• Sagatavot un ieviest atkritumu apsaimniekošanas plānus
	• Piemērot principu “piesārņotājs maksā”
	• Nodrošināt, ka atkritumi tiek pārstrādāti vai apglabāti, neapdraudot cilvēku veselību un vidi
	Aizliegt atkritumu nelegālu vai nekontrolētu apglabāšanu.
Padomes 1991.gada 12.decembra Direktīva 91/689/EEC par bīstamajiem atkritumiem	Galvenais mērķis ir veicināt videi pieņemamu bīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Tā izveido bīstamo atkritumu sarakstu un nosaka, ka dalībvalstīm ir šādi pienākumi:
	• Sagatavot un publicēt bīstamo atkritumu apsaimniekošanas plānus
	• Izveidot datu bāzes jebkurā vietā, kur bīstamie atkritumi tiek ražoti, pārvadāti vai apglabāti
	• Nodrošināt, ka bīstamo atkritumu radītāji tiek periodiski inspicēti
	Nodrošināt, ka atkritumu savākšanas, pārvadāšanas un pagaidu uzglabāšanas laikā atkritumi ir attiecīgi iepakoti un marķēti.
Eiropas Parlamenta un Padomes 1994.gada 20.decembra direktīva 94/62/EC par iepakojumu un izlietoto iepakojumu	Galvenais mērķis ir harmonizēt iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas pasākumus, lai novērstu vai samazinātu iepakojuma ietekmi uz vidi un novērstu konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū. Tā nosaka prasības iepakojuma materiāliem un izlietotā iepakojuma pārstrādes un reģenerācijas mērķus, un dalībvalstīm ir jāveic šādi pasākumi:
	• Atkritumu apsaimniekošanas plānos jāiekļauj nodaļa par iepakojumu un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu
	• Jāizveido sistēma izlietotā iepakojuma savākšanai un to atkārtotai izmantošanai vai pārstrādei
	• Jāizveido datu bāzes par iepakojumu un izlietoto iepakojumu
	• Veikt pasākumus, lai samazinātu iepakojuma atkritumu rašanos un nodrošinātu 50–60% apmēra no izlietotā iepakojuma daudzuma reģenerāciju un 25–40% apmēra no izlietotā iepakojuma daudzuma pārstrādi
	• Organizēt informācijas kampaņas sabiedrībai un komercsabiedrībām
	• Veikt pasākumus, kas nodrošinātu iepakojuma lietotājus, it īpaši patērētājus, ar informāciju par viņu iespējām piedalīties izlietotā iepakojuma savākšanā, atkārtotā lietošanā un nodošanā pārstrādei.
Padomes 1996.gada 16.septembra Direktīva 96/59/EC par polihlorēto bifenilu un polihlorēto terfenilu (PCB/PCT) apglabāšanu	Šīs direktīvas mērķis ir harmonizēt likumdošanu par PCB/PCT kontrolētu apglabāšanu un par PCB/PCT saturošu iekārtu attīrīšanu vai apglabāšanu (PCB nozīmē PCB, PCT un citas līdzīgas vielas), lai nodrošinātu to pilnīgu lietošanas izbeigšanu. Dalībvalstīm ir jāveic šādi pasākumi:
	• Sagatavot un regulāri papildināt PCB saturošu iekārtu inventarizāciju
	• Sagatavot plānus pat PCB un PCB saturošu iekārtu attīrīšanu un/vai apglabāšanu
	• Izveidot iekārtas PCB apglabāšanai, attīrīšanai un drošai uzglabāšanai
	Nodrošināt, ka PCB un PCB saturošas iekārtas tiek attīrītas vai apglabātas noteiktā termiņā (līdz 2010.gadam).
Padomes 1991.gada 18.marta Direktīva 91/157/EEC par baterijām un akumulatoriem, kuri satur atsevišķas bīstamas vielas	Šīs direktīvas mērķis ir koordinēt likumus par izlietoto bateriju un akumulatoru kontrolētu savākšanu un apglabāšanu. Tā pieprasa samazināt to smago metālu saturu. Dalībvalstīm ir jāveic šādi pasākumi:
	• Jāsagatavo programmas speciālu mērķu sasniegšanai, tai skaitā baterijās esošo smago metālu koncentrāciju samazināšanai
	• Nodrošināt efektīvu dalītas savākšanas sistēmas izveidošanu, lai veicinātu pārstrādi un savākšanu, un, kur nepieciešams, jāapsver depozītu sistēmas ieviešana
	• Aizliegt tirgot sārma– mangāna baterijas, kuras satur noteiktu dzīvsudraba daudzumu
	• Konsultēties ar iesaistītajām pusēm par ierosinājumiem par atsevišķas savākšanas sistēmas un depozītu sistēmas ieviešanu, kā arī par ekonomiskajiem instrumentiem pārstrādes veicināšanai
	Sniegt patērētājiem informāciju par baterijām un akumulatoriem, iekļaujot informāciju par to nekontrolētas apglabāšanas radīto apdraudējumu.
Padomes 1975.gada 16.jūnija Direktīva 75/439/EEC par naftas produktu atkritumu apglabāšanu	Direktīvas mērķis ir radīt naftas produktu atkritumu harmonizētu savākšanas, apstrādes, uzglabāšanas un apglabāšanas sistēmu, nepadraudot vidi. Dalībvalstīm ir jāveic šādi pasākumi:
	• Nodrošināt, ka naftas produktu atkritumi tiek savākti un apglabāti, neradot draudus cilvēku veselībai un videi
	• Apsaimniekojot naftas produktu atkritumus, jādod priekšroka to reģenerācijai, tad sadedzināšanai un, beidzot, drošai iznīcināšanai vai apglabāšanai
	• Aizliegt izliet naftas produktu atkritumus ūdeņos vai augsnē, kā arī nepieļaut to emisiju gaisā, kas pārsniedz atļautos līmeņus
	• Pieprasīt, lai jebkura komercsabiedrība, kura apglabā naftas produktu atkritumus, pirms tam saņem attiecīgu atļauju
	• Veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka komercsabiedrību darbība, kurās naftas produktu atkritumi tiek izmantoti kā kurināmais, neradītu ievērojamu gaisa piesārņojumu un ka naftas produkti, kuri tiek izmantoti kā kurināmais, nesatur vairāk par 50 ppm PCB/PCT
	Aizliegt naftas produktu atkritumu sajaukšanu ar PCB/PCT, kad naftas produktu atkritumi tiek savākti vai uzglabāti.
Padomes 1986.gada 12.jūnija Direktīva 86/278/EEC par vides, it īpaši augsnes, aizsardzību, kad lauksaimniecībā tiek izmantotas notekūdeņu dūņas	Galvenie mērķi ir reglamentēt notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā, lai novērstu kaitīgo ietekmi uz augsni, veģetāciju, dzīvniekiem un cilvēkiem. Direktīva nosaka maksimālo robežvērtību piemērošanu atsevišķiem smagajiem metāliem gan dūņās, gan augsnē. Dalībvalstīm ir jāveic šādi pasākumi:
	• Jānodrošina, ka dūņu izmantošana lauksaimniecībā atbilst smago metālu robežvērtībām augsnē
	• Aizliegt notekūdeņu dūņu izmantošanu atsevišķās augšņu kategorijās noteiktos periodos vai kad smago metālu koncentrācijas augsnē pārsniedz noteiktās robežvērtības
	• Sniegt nepieciešamo informāciju kompetentajām institūcijām
	Analizēt notekūdeņu dūņas un augsni, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti noteikti limiti.
Padomes direktīvas (78/176/EEC, 82/883/EEC, 92/112/EEC) par titāna dioksīda rūpniecības atkritumiem	Direktīvas 78/176/EEC mērķis ir novērst un samazināt titāna dioksīda rūpniecības radīto piesārņojumu. Pārējās divas ar šo jautājumu saistītās direktīvas sīkāk apraksta šīs direktīvas atsevišķas prasības. Dalībvalstīm ir jāveic šādi pasākumi:
	• Sagatavot programmas likumdošanas prasību izpildei
	• Nodrošināt, ka atkritumi tiek apglabāti, neapdraudot cilvēku veselību vai vidi
	• Veicināt atkritumu rašanās novēršanu, pārstrādi un atkārtotu izmantošanu
	• Veikt apglabāto atkritumu monitoringu un atkritumu apglabāšanas ietekmes uz vidi monitoringu
	• Nodrošināt, ka pirms jaunu rūpniecības komercsabiedrību būvniecības ir nepieciešams veikt izpēti par ietekmi uz vidi
	Veikt pasākumus, lai veiktu attīrīšanu īpašās situācijās, un, ja nepieciešams, pieprasītu piesārņojošās darbības pārtraukšanu.
Padomes 2000.gada 18.septembra Direktīva 2000/53/EC par nolietotām automašīnām	Šīs direktīvas mērķis ir harmonizēt likumus par nolietoto automašīnu un to sastāvdaļu pārstrādi un kontrolētu apglabāšanu. Dalībvalstīm ir jāveic šādi pasākumi:
	• Izveidot sistēmu visu nolietoto automašīnu savākšanai
	• Veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka mašīnu ražotāji savāc un pārstrādā ievērojamu šo mašīnu daļu
	• Noteikt mērķus nolietotu automašīnu pārstrādei vismaz 70– 85% no mašīnas svara (līdz 2006.gada) un vismaz 85–90% (līdz 2015.gada)
	• Samazināt bīstamu materiālu izmantošanu automašīnu ražošanā
	• Atbalstīt pārstrādātu materiālu izmantošanu un veicināt mašīnas izmantošanu rezerves daļām un pārstrādei, jau izstrādājot mašīnu projektus un dizainu
	• Nodrošināt, ka nolietoto automašīnu uzglabāšana un sadalīšana nekaitēs cilvēka veselībai un videi, kā arī veicināt rezerves daļu atkārtotu izmantošanu un pārstrādi
	Sniegt patērētājiem specifisku informāciju par nolietot automašīnu pārstrādi, ieskaitot informāciju par to nekontrolētas apglabāšanas radīto apdraudējumu.
Padomes 1999.gada 26.aprīļa Direktīva 99/31/EC par atkritumu apglabāšanu poligonos	Galvenais mērķis ir noteikt pasākumus, procedūras un vadlīnijas, lai novērstu atkritumu apglabāšanas negatīvo ietekmes uz vidi un risku cilvēka veselībai. Dalībvalstīm ir jāveic šādi pasākumi:
	• Sagatavot un ieviest nacionālo stratēģiju poligonos apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzumu samazināšanai, lai nodrošinātu specifisku mērķu sasniegšanu
	• Aizliegt bīstamo un sadzīves atkritumu apglabāšanu kopā
	• Aizliegt apglabāt riepas, šķidros atkritumus, infekciozus medicīniskos atkritumus un atsevišķus bīstamo atkritumu veidus
	• Piemērot stingras prasības poligonu kontrolei, monitoringam, informācijas apkopošanai un slēgšanai
	• Pieprasīt, lai apsaimniekotāji sagatavo poligonu darbības uzlabošanas plānus un pieņemt lēmumus, vai esošās atkritumu apglabāšanas vietas var turpināt savu darbību
	• Iedalīt poligonus atkarībā no tā, kādi atkritumi tajos tiks apglabāti
	Nodrošināt, ka poligoni tiek izvietoti, būvēti un apsaimniekoti atbilstoši speciāliem standartiem.
Padomes 2000.gada 4.decembra Direktīva 2000/76/EC par atkritumu sadedzināšanu	Šī direktīva aizvietos esošās direktīvas par sadzīves atkritumu sadedzināšanu (89/369/EEC un 89/429/EEC) un par bīstamo atkritumu sadedzināšanu (94/67/EC). Tā attieksies uz jaunām iekārtām divus gadus pēc tās pieņemšanas (t.i., no 2002.gada rudens) un uz esošam iekārtām piecus gadus pēc tās pieņemšanas (t.i., no 2005.gada rudens). Tā satur standartus atkritumu līdzsadedzināšanai (gan sadzīves, gan bīstamajiem atkritumiem) cementa krāsnīs un citos (šiem procesiem ir noteikti garāki pārejas periodi atbilstības sasniegšanai). Dalībvalstīm ir jāveic šādi pasākumi:
	• Nodrošināt, ka atļaujās ir ietvertas prasības enerģijas atgūšanai, kā arī tiek samazināta atlikumu rašanās un tie (ja tas ir iespējams) tiek pārstrādāti
	• Pieprasīt, lai operatori veic visus piesardzības pasākumus, lai novērstu negatīvo ietekmi uz vidi atkritumu pieņemšanas laikā un lai pirms atkritumu pieņemšanas atkritumi tiktu klasificēti
	Pieprasīt, lai operatori ievēro direktīvā noteiktās (visstingrākās) prasības iekārtu apsaimniekošanai un emisiju limitiem gaisā un notekūdeņos

 

3. pielikums

Sadzīves un bīstamo atkritumu apsaimniekošanas situācija Latvijā

 

 

4. pielikums

Plāna ieviešanas indikatīvā programma (laika grafiks)

 

5. pielikums

Indikatīvais investīciju apjoms

Valsts investīcijas sadzīves atkritumu sektorā un bīstamo atkritumu sistēmas attīstībai 5.pielikuma 1., 2.,3. un 5.tabulā norādītajā apjomā 2004.gadam likumā “Par valsts budžetu 2002.gadam” nav paredzētas. Atkritumu apsaimniekošanas plāns tiks realizēts atbilstoši katra gada apstiprinātajam valsts budžetam.

 

2.tabula

Investīciju plāns BA apsaimniekošanas sistēmas attīstībai miljoni EUR/ miljoni LVL

 

3.tabula

Investīciju plāns BA poligona būvniecībai, miljoni EUR/miljoni LVL

 

4.tabula

BA sadedzināšanas iekārtu izmaksas, miljoni EUR/ miljoni LVL

 

 

5.tabula

Investīciju plāns BA apsaimniekošanas sistēmas izveidošanai (izņemot poligonu un sadedzināšanas iekārtas), miljoni EUR/miljoni LVL

6. pielikums

Lielākās sadzīves atkritumu apglabāšanas iekārtas, 2000.gads

 

7.pielikums

Bīstamo atkritumu pārstrādes un apglabāšanas iekārtas, 2000.gads

 

 

8.pielikums

LVAF subsīdijas atkritumu pārstrādei

2001.gadā daļēji atmaksāts dabas resursu nodoklis subsīdiju veidā saskaņā ar likumu “Par dabas resursu nodokli” un tam pakārtotiem normatīviem aktiem komercsabiedrībām, kuras veic videi kaitīgu preču vai produktu pārstrādi.

 

1.tabula

LVAF iedalītie līdzekļi subsīdijām, 2000.gads

N. p.k.	Komercsabiedrība	Pārstrādātās preces vai produkti	Summa, Ls
1.	A/s “Grīziņkalns”	Stikla lauskas	100 000,00
2.	SIA “Agrotehnika”	Strāvas akumulatori un ķīmiskie strāvas avoti	157 827,04
3.	SIA “LDC”	Dzīvsudraba luminiscences spuldzes	46 641,15
4.	SIA “Marta”	Minerāleļļas	14 546,40
5.	SIA “Formika”	Izlietotais iepakojums no polimēru materiāliem	38 649,07
6.	SIA “European Plastic Industries”	Izlietotais iepakojums no polimēru materiāliem	18 884,93
7.	SIA “Auto Starts”	Strāvas akumulatori un ķīmiskie strāvas avoti (automašīnu akumulatori)	197 925,05
8.	SIA “Auto Starts”	Strāvas akumulatori un ķīmiskie strāvas avoti (svina, Fe–Ni un avārijas akumulatori)	140 234,82
9.	A/s “Brocēni”	Nolietotas riepas	369 036,91
10.	A/s “Brocēni”	Minerāleļļas	89 476,70
11.	SIA “Tranzīta Termināls”	Strāvas akumulatori un ķīmiskie strāvas avoti	236 326,38
12.	I/u “Gārša”	Nolietotas riepas	8189,10
13.	SIA “V.L.T”	Izlietotais papīrs un kartona iepakojums	6704,33
14.	B/o “EKO Osta” SIA	Minerāleļļas	72 230,33
15.	B/o “EKO Osta” SIA	Eļļas filtri	77 466,16
16.	SIA “RIORK”	Izlietotais papīrs un kartona iepakojums	15 663,18
17.	SIA “RIORK”	PET pudeļu pārstrāde	5269,95
18.	PASD “Grindekss”	Metilbromīda pārstrāde	10 496,50
	Kopā		1 605 595,00

  

9. pielikums

Esošo izgāztuvju rekultivācijas plāns

1.tabula

Potenciālie sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģioni, tajos pēc 2009.gada slēdzamo un rekultivējamo izgāztuvju saraksts

Reģions	Rajons	Izgāztuvju skaits 1998.gadā	Pēc 2009.gada slēdzamās un rekultivējamās izgāztuves
Vidus–Daugava	Aizkraukles	19	12
	Jēkabpils	24	14
	Madonas	27	15
Zemgale	Bauskas	8	5
	Jelgavas	12	8
	Dobeles (daļēji)	9	4
Vidus–Kurzeme	Kuldīgas	21	14
	Saldus	17	10
	Dobeles (daļēji)	12	7
Piejūra	Jūrmala	1	0
	Talsu	16	5
	Tukuma	27	15
Kopā		193	109

 Papildus šīm izgāztuvēm pēc 2009.gada tiks rekultivētas arī izgāztuves reģionos, kur jau norisinās reģionālie projekti un izgāztuves jau ir slēgtas, bet vēl nav rekultivētas.

 

2.tabula

1.grupa: realizācijas fāzē esošie projekti un pēc 2009.gada rekultivējamo izgāztuvju novērtējums

Reģions	Rajons	Izgāztuvju skaits 1998.gadā	Pēc 2009.gada slēdzamās un rekultivējamās izgāztuves
Liepāja	Liepājas pils. un raj.	30	0
Ziemeļvidzeme	Cēsu	23	0
	Limbažu	13	0
	Valkas	20	0
	Valmieras	19	0
Rīgas	Rīgas pils. un raj.	63	25
	Ogres	13	8
Ventspils	Ventspils pils. un raj.	14	0
Kopā		195	33

  

3. tabula

II grupa: sagatavošanā esošie sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projekti un pēc 2009.gada slēdzamo un rekultivējamo izgāztuvju novērtējums

Reģions	Rajons	Izgāztuvju skaits 1998.gadā	Pēc 2009.gada slēdzamās un rekultivējamās izgāztuves
Austrumlatgale	Ludza	19	5
	Rēzekne	32	9
Maliena	Alūksne	25	6
	Balvi	14	4
	Gulbene	22	8
Dienvidlatgale	Daugavpils	23	4
	Krāslava	21	8
	Preiļi	14	3
Kopā		170	51

 

10.pielikums

Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projektu realizācijai noteiktais tarifu līmenis ISPA līdzfinansētajos projektos

 

 

11.pielikums

ES ISPA līdzfinansēto projektu investīciju plāns sadzīves atkritumu apsaimniekošanas jomā

Šajā tabulā apkopota informācija par ISPA līdzfinansējumu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projektu realizācijā. Atsevišķi projektu komponenti tiek finansēti mazāku atsevišķu projektu ietvaros, izmantojot, piemēram, LVAF līdzekļus un divpusējos dāvinājumus.

Izmantots valūtas kurss 1 EUR=0,59 Ls

 

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra vietā – satiksmes ministrs A.Gorbunovs

 

¹ Ir paredzams, ka nākotnē būs divu veidu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi: esošie, kas uz brīvā tirgus pamatiem nodarbojas ar atkritumu savākšanu un transportēšanu un otra veida, kas kā konkrēta atkritumu apsaimniekošanas reģiona starppašvaldību jaundibināta organizācija nodarbojas ar poligona vai cita veida atkritumu apstrādes iekārtu apsaimniekošanu.

³ Lai veicinātu brīvā tirgus attīstību atkritumu savākšanā, atkritumu savākšanas sistēmas izmaksas sedz apsaimniekotājuzņēmumi un tās ir uzskatāmas par privātā sektora izmaksām. Tādēļ kopējās direktīvas 99/31/EC izmaksas ir vērtējamas kā 137,5 miljoni LVL vai 275 miljoni EUR.