Baiba Rivža, LLMZA prezidente, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja, Sigizmunds Timšāns, LLMZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums.

Sākums "LV" 4.04.2001, nr.55

Profesors Jānis Sudrabs . Dārzkopībā izglītojies Krievijā, Carskoslavjaskā. Nozīmīgs bijis viņa skolotāja darbības laiks Bulduru dārzkopības skolā (1910—1919). J.Sudrabs piedalījies Latvijas brīvības cīņās. Darbā LU Lauksaimniecības fakultātē J.Sudrabu ieskaita vēl kā šīs fakultātes studentu 1921.gadā, kaut arī fakultāti viņš absolvē tikai 1928.gadā. Visus gadus vadījis studentu praksi "Vecaucē". J.Sudrabs strādā arī Lauksaimniecības tautas augstskolā (no 1929.g.). Zemkopības ministrijā vadījis dārzkopības nodaļu (1919—1937) un pēc tam kļuvis par Zemkopības ministrijas konsultantu dārzkopībā. J.Sudrabs bijis Latvijas Dārzkopības biedrības priekšnieks (no 1923.g.), LU Botāniskā dārza draugu biedrības valdes loceklis, Latvijas Profesiju kameras zemes kultūras sekcijas loceklis, kā arī agronomu un dārzkopju kopas priekšnieks. Latvijas Agronomu biedrības biedrs. Piedalījies dažādās Eiropas valstīs vairākos starptautiskos kongresos. Rediģējis izdevuma "Latvijas Lauksaimnieks" dārzkopības nodaļu (no 1921.g.). Dārzkopības žurnāla redaktors (1933—1934). Dārzkopības un biškopības žurnāla redaktors (no 1936.g.). Sarakstījis grāmatu "Augļkopība" (5 izdevumi). Mācību grāmatu lauksaimniecības skolām — "Dārzkopība". Apzinātas gandrīz 300 publikācijas (visa mūža garumā). Jānis Sudrabs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1926), Atzinības krustu, Beļģijas Kroņa ordeni (1927 un 1936).

Profesors Pēteris Starcs beidzis Valmieras skolotāju semināru (1906). Petrogradas lauksaimniecības kursus (1917) un sācis tur strādāt par asistentu. Beidzis Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti (1919). Atgriezies Latvijā, P.Starcs 1921.gadā ievēlēts LU Lauksaimniecības fakultātē par pirmās šķiras lektoru agrārpolitikā, sabiedriskajā agronomijā un kooperācijā. P.Starcs bijis autoritāte gandrīz visās attīstītajās Eiropas valstīs. Viņš piedalījies vairāk nekā 20 starptautiskos kongresos un konferencēs. Īsumā par profesionālo un sabiedrisko darbību: Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības Ekonomiskā institūta direktors. Latvijas Lauksaimniecības kameras ekonomikas nodaļas vadītājs (no 1935.g.). Nodibinājis Latvijas agrārapvienību un ievēlēts par tās priekšsēdētāju (1932). Rediģējis šīs savienības laikrakstu "Agrarietis" (1932—1934). Nodibinājis un 8 gadus rediģējis nedēļas laikrakstu "Lauksaimniecības Tirgus Ziņas". Romas Starptautiskā lauksaimniecības institūta zinātniskās padomes loceklis. Latviju pārstāvējis Lauksaimniecības starptautiskajā konfederācijā Parīzē, kur ievēlēts par Lauksaimniecības darbaspēka komitejas locekli. Darbojies cukurbiešu audzētāju starptautiskajā savienībā, kur 1938.gadā Berlīnē ievēlēts par šīs savienības vicepriekšsēdētāju. Čehoslovākijas Lauksaimniecības akadēmija 1937.gadā ievēlēja P.Starcu par korespondējošo locekli. Ženēvas Starptautiskā darba biroja administratīvā padome konferencē Londonā (1938) viņu ievēlēja par Lauksaimniecības pastāvīgās komitejas locekli. Romas Starptautiskā lauksaimniecības institūta darbības veicināšanas komitejas sekretārs. Dzelzceļu tarifu padomes loceklis Satiksmes ministrijā. Alimentācijas komitejas darbvedis Latvijas Lauksaimniecības kamerā. Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūta direktors (no 1938.g.). Lauksaimniecības organizāciju konferencē (1930) Romā P.Starcs ievēlēts par otro ģenerālreferentu. Savukārt 17. lauksaimniecības vispasaules kongresā Hāgā (1937) viņš ievēlēts par agrārpolitikas sekcijas vicepriekšsēdētāju. Berlīnē (1938) ievēlēts par Cukurbiešu audzētāju starptautiskā kongresa vicepriekšsēdētāju(..). Apzinātas vairāk nekā 400 P.Starca publikācijas tautsaimniecībā, agrārpolitikā, grāmatvedībā un citos jautājumos. Vairāku grāmatu autors vai līdzautors. Daļa zinātnisko rakstu iespiesta ārzemju izdevumos. P. Starcs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1935), Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeni un citām godazīmēm.

Profesors Maksis Eglītis 1922.gadā LU darbu uzsācis ar pieredzi pētniecības darbā jau no 20.gadsimta sākuma. Viņš bijis Latvijas Pagaidu valdības Apgādības ministrijas (1918) darbinieks. Kopā ar brāļiem Edgaru, Hariju un Paulu Eglīšiem brīvprātīgi iestājies Atsevišķajā studentu rotā, piedalījies brīvības cīņās un ieguvis leitnanta pakāpi. Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta darbinieks (1920—1922), Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības Augu aizsardzības institūta vadītājs (1922—1929). M.Eglītis darbojies Zemkopības ministrijas augu aizsardzības padomē un vēl citās inspekcijās un komisijās. Viņš bijis oficiālais korespondents augu aizsardzības jautājumos Starptautiskajā lauksaimniecības institūtā Romā. Latvijas Lauksaimniecības kameras žurnāla "Latvijas Lauksaimnieks" redakcijas kolēģijas loceklis. Piedalījies vairākos starptautiskos kongresos Eiropā un pētījis augu aizsardzības izmēģinājumus citās valstīs. Vienlaikus (1922) ievēlēts LU Lauksaimniecības fakultātes Fitopatoloģijas katedrā. Pēc tam bijis Jelgavas LA profesors un Lauksaimniecības fakultātes dekāns (1939—1944) un rektors (1944.g., no jūlija līdz septembrim). Pētījis augu slimības un to apkarošanas iespējas. Apzinātas vairāk nekā 500 zinātniskās publikācijas. Sarakstījis vairākas grāmatas (arī ar līdzautoriem). Plašākā ir M.Eglīša mācību grāmata studējošiem "Augu slimības" (455 lpp., Rīga, 1938.). M. Eglītis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1928), Atzinības krustu un Latvijas Atbrīvošanas kara piemiņas zīmi.

Profesors Andrejs Jānis Teikmanis beidzis Pēterburgas Meža institūtu (1902) un LU Lauksaimniecības fakultātes mežsaimniecības nodaļā jau ierodas (1922) pieredzējis. Strādājot LU, viņš papildina zināšanas, piedaloties vairākos starptautiskos kongresos, kā arī studējot citu zemju pieredzi. Ministru kabinets A.J.Teikmani iecēlis par priekšsēdētāju starpresoru komisijā valsts mežu plāna izstrādāšanai 1932./33.gadam. Romas Starptautiskā lauksaimniecības institūta zinātniski tehniskās padomes loceklis un viceprezidents, Somijas Mežzinātniskās biedrības korespondētājbiedrs. Starptautiskajā mežsaimniecības un koktirdzniecības konferencē Vīnē (1932) kā Latvijas valdības pilnvarotais piedalījies Starptautiskās koksnes komitejas dibināšanā. Latvijas Mežkopju savienības līdzdibinātājs un valdes priekšsēdis (1925—1931), Latvijas Zemnieku savienības Mežsaimniecības sekcijas līdzdibinātājs (1932). A. J. Teikmanis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1934) un Francijas ordeni "Merite Agricole" (1933).

Profesors Pēteris Rizga mācījies skolotāju kursos Valparaiso universitātē (1910) ASV (Indiānas pavalsts), beidzis Bostonas universitāti (1918.). Papildinājies Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā (1921—1922). Bostonas universitātes laborants un asistents. LU Lauksaimniecības fakultātē iekļāvies 1922.gadā. Viņa darbības virzieni ir biškopība un putnkopība (abos publicējis arī grāmatas). No 1931.gada lielāko laika daļu pavadījis "Vecaucē", vadot un veicot pētījumus biškopībā un putnkopībā. P. Rizga ir biškopības zinātnes pamatlicējs Latvijā. Veicis daudzveidīgus pētījumus, izstrādājot jaunu konstrukciju bišu stropus.

Profesors Nikolajs Zemītis . Beidzis RPI Lauksaimniecības nodaļu (1917). Strādājis Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrībā. Piedalījies Latvijas brīvības cīņās. Beidzis arī LU Lauksaimniecības fakultātes mežkopības nodaļu (1922) kā pirmais absolvents. Tajā pašā gadā ievēlēts par asistentu Vispārējās mežkopības un mežu botānikas katedrā. Strādājot LU, rosīgi darbojas dzimtā novada Kalsnavas pagasta sabiedriskajās un saimnieciskajās organizācijās. Darbu turpināja JLA un LLA. Par grāmatu "Medniecība" saņēmis K. Barona prēmiju (1928).

Profesors Jānis Apsīts (Apsītis) . Talantīgs, ar izcilām darba spējām un apbrīnojamu uzcītību. Ražīgākais lauksaimniecības rakstniecībā. 1907.gadā Jānis Apsītis ir students Ziemeļfrancijas Nansī universitātes, kas ir viena no vecākajām Francijā, Zinātņu fakultātes Agronomijas institūtā (1907—1911).

J.Apsītis sūta rakstus ap 30 žurnāliem Latvijā un plašajā Krievijā. Viņš kļūst plaši pazīstams. Iznāk pa vienai grāmatai latviešu un krievu valodā. Parādās publikācijas arī Zinātņu akadēmijas izdevumos Francijā. Augstskola pabeigta. J.Apsītis izstrādā arī doktora disertāciju. Taču pietrūkst naudas, lai to aizstāvētu (bija ļoti sarežģītas formālas prasības).

Tad J.Apsīša ģimene pārceļas uz Šveici, kur nodarbojas ar lauksaimniecības rakstniecību. 1920.gadā atgriežas Latvijā. J.Apsītis presē iesaistās nežēlīgā cīņā pret korupciju, pret personīgā labuma tīkotājiem jaunajā Latvijas valstī. Parādās raksti "Latvijas Vēstnesī", "Centra Balsī", "Pēdējā Brīdī", "Ekonomistā", "Jaunākajās Ziņās". Viņš visiem līdzekļiem cenšas pierādīt, ka Latvijai pašai jāražo visa sev nepieciešamā maize, ka to nedrīkst ievest no ārzemēm. Viņš panāca lauksaimniecības mācību priekšmeta ieviešanu pamatskolās un vispārizglītojošās vidusskolās. LU 1923.gadā viņu ievēlēja Lauksaimniecības fakultātē par docentu. 1933.gadā J.Apsītis aizstāvēja disertāciju un ieguva agronomijas zinātņu doktora grādu. Vadīja Laukkopības katedru (1923—1934). Strādājis arī par Lauksaimniecības tautas augstskolas pārzini (1933—1936). Mācību un pētījumu saimniecības "Vecauce" vadītājs (1926—1928). Latvijas Agronomu biedrības valdes loceklis un tās priekšsēdētājs (1935—1937). Piecus gadus par saviem līdzekļiem uz noteiktu laiku devies zinātniskos komandējumos uz Vāciju, Beļģiju, Franciju, Šveici, Itāliju, Čehoslovākiju, Austriju, Lietuvu un Igauniju. Starptautiskās agronomu federācijas loceklis (no 1933.g.), Starptautiskās lauksaimniecības preses federācijas valdes loceklis. Piedalījies vairākās starptautiskās sanāksmēs ar referātiem. Savos referātos runājis arī par lauksaimniecības mācīšanu pamatskolās, par Latvijas lauksaimniecības izglītību un agronomu darbību. Šie ziņojumi publicēti sanāksmju darba pārskatos.Visnozīmīgākā profesora grāmata ir "Laukkopība" (Rīga, 1993., 1942. (2), 1956. (3)). Latvijā apzināto J.Apsīša publikāciju skaits tuvojas 700. Taču nav atrasti raksti dažādajā ārzemju presē un citos izdevumos.

Strādājot LU, J.Apsītis vada ļoti daudz studentu diplomdarbu, galvenokārt uz "Vecauces" pētījumu un novērojumu bāzes. Pats profesors tur uzrakstīto zinātnisko rakstu bibliogrāfiju ietver izdotajos pārskatos. LU darbības laikā profesionālā rakstnieka talants īpaši atraisās. J.Apsīša raksti parādās dienas laikrakstos "Latvijas Vēstnesis", "Jaunākās Ziņas", "Centra Balss", "Latvijas Kareivis", "Darbs un Zeme", "Zemes Spēks"; latviešu žurnālos: "Zemkopība", "Latvijas Lauksaimnieks", "Ārpusskolas Izglītība", "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts", "Universitātes Raksti", "Ekonomists", "Atpūta", "Vadītājs", "Sējējs", "Lāčplēsis", "Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks" un "Lauksaimniecības gadagrāmatas"; vācu zinātniskajos žurnālos: "Mitteilungen der Deutschen Landwirtschaftlichen Jahrbūcher", "Zeitschrift fūr Pflanzenernaehrung", "Dūngung und Bodenkunde", "Bodenkunde und Pflanzenernährung", "Die Ernährung der Pflanze", franču žurnālā "Annales Agronomiques"; Itālijā iznākošos franču valodā iespiestos žurnālos "Revue Internationale d’Agriculture" un "La Technique Agricole Internationale". Vairāku grāmatu autors. Kapitāldarbs — mācību grāmata studentiem "Laukkopība", kura izpelnījās vērtējumu pat vācu presē. Par grāmatu autoram piešķir Kultūras fonda prēmiju un Zeltiņa fonda balvu. J.Apsītis turpina līdzdarbību latvju, vācu un franču dienas laikrakstos un zinātniskos žurnālos. J.Apsītis iestājas Latvijas Bioloģijas biedrībā, Latvju—franču tuvināšanās biedrībā un citās organizācijās.

Kad J.Apsīti ievēlē par Latvijas Agronomu biedrības valdes priekšsēdi, viņš cenšas ievirzīt biedrības darbu dzīvinošā gultnē. Nodibina un pats rediģē mēneša biļetenu "Latvijas Agronomu Biedrības Ziņas". To piesūta visiem biedrības biedriem. Latvijas Agronomu biedrība iesaistās Baltijas valstu: Somijas —Igaunijas —Latvijas —Lietuvas agronomu biedrību apvienībā. J.Apsītis panāk Latvijas Agronomu biedrības uzņemšanu Starptautiskajā agronomu federācijā un Starptautiskajā lauksaimniecības preses apvienībā. Drīz pēc tam abas organizācijas ievēlē viņu valdēs. Parādās vairāki J.Apsīša raksti Starptautiskās agronomu federācijas žurnālā "La Technique Agronomique Internationale" (Romā) par Latvijas agronomu biedrības darbību, Latvijas lauksaimnieku un personīgiem zinātniskiem pētījumiem. J.Apsītis izbrauc uz Starptautiskās Agronomu federācijas sanāksmēm Romā, Cīrihē un Vīnē.

Ievēlēts par Latvijas Agronomu biedrības valdes priekšsēdi, J.Apsītis izcilu ievērību veltī Burtnieku saimniecības augšupvirzīšanai. Vasaras mēnešos Burtniekos uzturas vai vienkārši izbrauc ministri, direktori, profesori, vairāki Agronomu biedrības biedri un viņu ģimenes. Organizācijas rīko sporta sacīkstes. Izbrauc nometnē mazpulki. Ziemā rīko zirgu skriešanās sacīkstes uz ezera. Vienu vasaru Burtnieku sabiedriskās organizācijas ar Agronomu biedrības atbalstu rīko parkā Valmieras apriņķa dziesmu svētkus. Profesors J.Apsītis trimdā nedodas. Turpina darbu JLA un LLA līdz viņa atbrīvošanai no darba 1948.gadā.

Profesors Paulis (Pauls) Dermanis, agronomijas zinātņu doktors (1939), studijas sācis RPI, beidzis LU Lauksaimniecības fakultāti (1924), zināšanas papildinājis Vīnes Lauksaimniecības augstskolā (1932). Pēc LU beigšanas pieņemts darbā Augkopības katedrā. Bijis Jelgavas apriņķa valsts zemju rajona pārzinis (1919—1921). Piedalījies pirmajā, otrajā un ceturtajā Baltijas valstu agronomu kongresā, kā arī Baltijas valstu sestajā agronomijas zinātniskajā kongresā Tērbatā (1937). P.Dermanis papildinājis lauksaimniecības studijas 10 Eiropas valstīs. Šobrīd apzinātas vairāk nekā 100 viņa publikācijas. Tajās ietverti daudzi augkopībā veiktie pētījumi Vecaucē. Atsevišķas publikācijas rakstītas kopā ar agronomu Jāni Lucānu (ievērojamu zinātnieku LLA darbības laikā), kurš no 1937.gada piedalījās katedras lauku izmēģinājumos Vecaucē. LU Zinātniskajos rakstos publicēts pētījums ‘’Kukurūzas audzēšanas iespējamība Latvijā’’ sakarā ar Vecaucē izdarītiem izmēģinājumiem (1925—1931). Vairāki desmiti docētāja rakstu publicēti vācu valodā.

Profesors Rūdolfs Markus studijas sācis RPI; beidzis LU Lauksaimniecības fakultātes mežkopības nodaļu (1924). Piedalījies Latvijas brīvības cīņās. Pēc LU beigšanas ievēlēts Meža taksācijas un ierīcības katedrā, bijis tās vadītājs. Jelgavas LA Mežsaimniecības fakultātes dekāns (1939—1944). Darbojies kā loceklis Latvijas Lauksaimniecības un Profesiju kamerās. Par darbu "Nosusināšanas ietekme priedes un egles pieaugumā purvaugsnēs Latvijā" saņēmis Kultūras fonda godalgu. Par šo tēmu iznākusi arī grāmata (1936). Profesora publikācijas, kuru ir vairāki desmiti, apzinātas daļēji. Rūdolfs Markus apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (1922), Viestura ordeni, kā arī Dr. Kajandera piemiņas medaļu (Somija).

Profesors Pāvils Kreišmanis–Kvelde . Vispusīga un apbrīnojami darbīga personība. Latviskās lauksaimniecības izglītības veidotājs Priekuļos. Talantīgs saimniekotājs, pedagogs un jaunatnes audzinātājs. Mūzikas draugs — visu mūžu koru dziedonis un daudzu koru diriģents, novadu dziesmu svētku virsdiriģents un rīkotājs, arī mūzikas skolotājs. Viņa daudzveidīgā darbība ir reta parādība Latvijas izglītības un zinātnes vēsturē. 1928.gada rudenī pieņemts darbā LU. Īpaši nozīmīga ir viņa iepriekšējā pieredze izglītības, pētniecības un saimniekošanas darbā. Viņš bijis Lauksaimniecības fakultātes Vecauces izmēģinājumu un praktisko darbu saimniecības vadītājs un studentu prakses vadītājs (1929—1940). Saimniecību izveidojis par priekšzīmīgu izglītības un zinātnes centru Latvijā (skat. nodaļu par "Vecauci"). Galvenokārt "Vecaucē" veikto pētījumu rezultātā P.Kreišmanis 1939.gadā aizstāvējis lauksaimniecības doktora disertāciju, kas izdota arī atsevišķā grāmatā "Pētījumi par lauku kultūru un augu seku darba kapacitāti". Šī disertācija ir vienīgais plašākais šāda veida pētījums Latvijas zinātnē. Kad nodibināja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, P.Kreišmani ieceļ par tās pirmo rektoru (1939). LU docētājs prot savienot darbu augstskolā ar vērienīgu darbu savas tēvzemes labā: Latvijas Agronomu biedrības biedrs piedalās vairākos Baltijas valstu kongresos un ir to valdes priekšsēdētājs (no 1937.g.), Latvijas Zemnieku kredīta bankas padomes priekšsēdētājs (no 1937.g.), centrālās apvienības "Turība" padomes loceklis, Latvijas Lauksaimniecības kameras vicepriekšsēdētājs (no 1938.g.), Latvijas Profesiju kameras loceklis (no 1939.g.). Apbrīnojami vērienīga viņa darbība profesionālajā rakstniecībā, piemēram, žurnālu "Baltijas Lauksaimnieks", "Latvijas Lauksaimnieks", "Vanags", "Lauksaimniecības Mēnešraksts", "Latvijas Agronomu Biedrības Ziņas", "Lauksaimniecības Izmēģinājumu un Pētījumu Žurnāls" un cita rakstura izdevumu redaktors. Sastādītajā bibliogrāfijā ietvertas 264 profesora publikācijas. Īpašu rūpi viņš izrādījis par literatūras izdošanu pamatskolām, vidusskolām un lauksaimniecības skolām, piemēram: "Zemes šķirošana"; "Sēkla, sēja un raža"; "Mineraloģija"; rediģējis 4 grāmatas — "Lauksaimniecība pamatskolā". Vairākus gadus viņš sastādījis un rediģējis izdevumus —"Lauksaimniecības gada grāmata" (kalendārs). P. Kreišmanis pārstāvējis Latviju vairākos starptautiskos kongresos un konferencēs, kā arī izglītības un zinātniskā darba izpētes nolūkā apmeklējis vairākas Eiropas valstis. P.Kreišmanis—Kvelde apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1926), Atzinības krustu, kā arī citu valstu ordeņiem, piemēram, Serbijas un Polijas.

Profesors Arvīds Šmits–Silmalis beidzis LU Lauksaimniecības fakultāti (1925). No 1913. līdz 1919.gadam strādājis par kultūrtehniķi Krievijā, kā arī dienējis armijā. Atgriezies Liepājā (1919), strādājis Zemkopības ministrijā un Ventspilī par Valsts zemju inspektora vietas izpildītāju. 1919.gada beigās brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Gadu strādājis LU(1926—1927), pēc tam — Valsts Malnavas (Latgales) Lauksaimniecības vidusskolā fermas pārzinis un lopkopības skolotājs (1927—1929). Organizējis un vadījis Višķu dažādu pakāpju lauksaimniecības mācību iestādes un mācījis tur lopkopību (1929—1933.). LU A.Šmits atgriezies 1933.gadā un strādājis Lopkopības katedrā. Latvijas Republikas valdība uzticējusi viņam vairākus atbildīgus amatus līdztekus darbam LU. Kopš a/s "Ādu un vilnas centrāles" dibināšanas A.Šmits bijis tās padomes un vēlāk valdes priekšsēdētājs (līdz 1939.gada rudenim). LR Ministru kabinets viņu iecēla par Latvijas darba centrāles direktoru (1939—1940). A.Šmits daļu pētījumu veica ārzemēs: Berlīnes Fridriha universitātes Lopkopības institūtā (1936) un Edinburgas universitātē (1937) Lielbritānijā. Lai iepazītu citu valstu pētījumus, bijis arī Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā, Beļģijā, Francijā, Lielbritānijā, Skotijā, Īrijā un Austrijā. Visas nozīmīgākās publikācijas ir par cūkkopību, vairākas grāmatas un raksti. Visplašākais darbs cūkkopībā, kurā bija apkopoti vairāku gadu desmitu pētījumi, pēc Otrā pasaules kara netika izdots. Apzinātas ap 150 publikācijas, bibliogrāfija nav sastādīta.

Profesors Jānis Bokalders studējis RPI, beidzis Maskavas Komercinstitūtu ar I šķiras ekonomikas zinātņu kandidāta grādu. Docētāja darbu LU (no 1921.g.) apvienojis ar dažādiem valsts iestāžu amatiem. Valsts statistikas pārvaldes vicedirektors (1919—1925), finansu viceministrs (1925—1931), Žurnāla "Ekonomists" redaktors (no 1927.g.). Piedalījies tirdzniecības sarunās ar Igauniju (1928) un Padomju savienību (1932). Piedalījies vairākos starptautiskos kongresos, tajā skaitā Izgudrojumu aizsardzības kongresā Budapeštā (1930), Starptautiskajā statistikas institūta sesijā Berlīnē (1921). Darbu turpinājis JLA. Apzinātas 200 publikācijas. Vairākas vērienīgas publikācijas, kuras ir atsevišķi izdevumi vai lielas nodaļas grāmatās, piemēram, "Latvijas lauksaimniecības skaitīšanas (1923) rezultāti (2 daļās)", 1924,1926. "Latvijas lauksaimniecība" — nodaļa grāmatā "Latvijas zeme un tauta" (1927). Nodaļa "Latvijas tirdzniecības un rūpniecības problēmas" izdevumā "Latvieši II" (1932), "Latvijas pilsētas" — grāmatā "Latvijas zeme un tauta" (1937). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Saņēmis arī Ungārijas valsts un citus apbalvojumus.

Profesors Kārlis Krūmiņš darbu LU sācis 1921.gadā Lauksaimniecības ķīmijas un augsnes zinību katedrā. Viņa devums zinātnē saistās ar plašiem pētījumiem par augšņu ķīmisko sastāvu, iekultivēšanas ietekmi uz augšņu veidošanos, arī augšņu (sevišķi kultūraugšņu) ģenēzi un klasifikāciju. Izstrādājis jaunas metodes augšņu ķīmiskajām analīzēm. No visiem Latvijas apriņķiem ievācis ap 2000 augsnes paraugu. Kā lietpratējs aicināts piedalīties daudzu iestāžu darbā. Piedalījies zemes kadastra organizācijas apspriedēs. Darbojies zemes bagātību pētīšanas komitejā un vadījis agronomisko izrakteņu sekciju. Vairāku biedrību biedrs: Latvijas Agronomu biedrības, Latvijas Ģeoloģijas biedrības, Latvijas Dabaszinātņu biedrības (līdz 1936.g.), Latvijas Ķīmijas biedrības, Starptautiskās augsnes pētnieku biedrības (no 1926.g.). Piedalījies ar referātiem starptautiskos kongresos un konferencēs. Par darbu "Latvijas augsnes" saņēmis Kultūras fonda prēmiju. Plašākā publikācija (389 lpp.) ir ietverta grāmatā "Lauksaimniecības analīze".

Vēl varētu turpināt plašāk vērtēt vismaz 20 LU Lauksaimniecības fakultātes docētājus. Tas lai paliek citai reizei. Tādēļ īsi vēl tikai par dažiem reti pieminētiem docētājiem: Liene Plaude–Skrodele , studējusi Novoaleksandrijas Lauksaimniecības institūtā Harkovā (1918—1921) un Vīnes Kultūrtehnikas institūtā (1923/24) Beigusi LU Lauksaimniecības fakultāti (1930). Šajā pašā gadā pieņemta darbā LU. Viņas pedagoģiskā darbība bija daudzveidīga. Paliekoša vērtība ir viņas pētījumi par govju slaukšanas paņēmienu ietekmi uz izslaukumu un piena tauku saturu, pareizu govju slaukšanas nepieciešamību, kā arī govju ēdināšanu.

Docētāja Dagmāra Talce pēc fakultātes beigšanas 1924.gadā sākusi darbu LU. Zināšanas papildinājusi vairākās Eiropas valstīs. Pētījumi piensaimniecības bakterioloģijā, uztura vielu bakterioloģijā, par sviesta kvalitāti un eksportsviesta gatavošanu — tēmas, kuras bija svarīgas Latvijas tautsaimniecībai.

Docētāja Marija Galeniece sākusi darbu LU 1922.gadā. Ar Latvijas vārdu iepazīstinājusi Eiropas valstu augstskolu un zinātnisko iestāžu darbiniekus. Vairāku Latvijas un starptautisko biedrību biedre, tajā skaitā Amerikas sieviešu ģeogrāfu apvienības un Starptautiskās akadēmiskās izglītības sieviešu apvienības biedre. Pētījusi Latvijas mežu un purvu attīstību, Latvijas augu seku. Sastādījusi Ģeobotānisko rajonēšanas karti.

LU lektore Olga Kulitāne sekmējusi tēvzemes izglītības sistēmas pilnveidi. Pēc atgriešanās no Krievijas viņa strādājusi Kaucmindes mājturības skolā un seminārā par skolotāju (1922—1927), direktori (1927—1936). Latvijas Mājturības institūta direktore (1936—1940), LU strādājusi par vecāko lektori (1929—1939) mājsaimniecībā un mājturībā. Īpaši nopelni lauku sadzīves kultūras attīstības veicināšanā un mājturībā. Iepazinusi citu valstu pieredzi. Piedalījusies Pasaules lauku sieviešu konferencē ASV (1936). Pasaules lauku sieviešu savienības biedre. Daudz publicējusies un lasījusi priekšlasījumus Latvijā. Latvijas Lauku sieviešu centrālbiedrības priekšniece (no 1933.g.). Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1928).

No 1920. līdz 1940. gadam LU Augkopības katedrā par instruktori strādājusi Juliāna Kiršteine . Latvijā un pasaulē atzīta speciāliste ārstniecības augu audzēšanā. Pirmā pasaules kara laikā darbu vadītāja ārstniecības augu audzēšanas un pārstrādāšanas izmēģinājumu stacijā Tērbatā. LU veikusi pētījumus "Rāmavā" un "Vecaucē". Pieredze ietverta apmēram 50 publikācijās.

Tie LU (JLA) Lauksaimniecības fakultātes macībspēki, kuri palika Latvijā, tūlīt pēc Otrā pasaules kara tika aicināti darbā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Īpaši nopelni viņu apzināšanā bija profesoram Arvīdam Kalniņam. Strādājot LLA, vēlāk pārdēvētajā LLU, turpinājās LU iedibinātās labākās tradīcijas mācību un zinātniskajā darbā. Ar to var izskaidrot, ka pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas nodibināšanas pasludināšanas 1946.gada 7.februārī starp akadēmiķiem un korespondētājlocekļiem tika apstiprināti vairāki LLA macībspēki. No 13 LZA īstenajiem locekļiem (akadēmiķiem) bija arī: mežķīmiķis Arvīds Kalniņš, mikrobiologs un veterinārmediķis Augusts Kirhenšteins, lauksaimniecības zinātnieks Paulis Lejiņš, purvu pētnieks Pēteris Nomals, agroķīmiķis Jānis Peive. No 5 LZA korespondētājlocekļiem no LLA nozīmēja biškopi profesoru Pēteri Rizgu. LZA dibināšanas LPSR Tautas Komisāru padomes lēmuma Nr.94 faksimilkopija publicēta J.Stradiņa grāmatā "Latvijas Zinātņu akadēmija" [4.] R.1998.—130, 131.lpp. LZA pirmais prezidents bija Paulis Lejiņš (14.02.1946. –12.04.1951.).

Izmantotā literatūra

1. Latvijas Universitāte. 1919.—1929.—R.,1929.—615 lpp. (ar LU mācībspēku bibliogr.); Latvijas Universitāte 20 gados. 1919.—1939. 2 daļās—R., 1939.—1.d.—920 lpp.; 2.d.—648 lpp.(ar LU mācībspēku bibliogr.)

2. Vēsturisks pārskats par Latvijas Augstskolas nodibināšanu un viņas darbību pirmā (1919./20.) mācības gadā./Sast. P.Dāle — R.,1921.—77 lpp.

3. Zinātne Tēvzemei 20 gados: 1918.—1938. R., 1938.—XII+412 lpp.

4. Stradiņš J. Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības. R., 1998.—1.d.—711 lpp.

5. Enciklopēdija. Lauksaimniecības augstākā izglītība Latvijā. 1862.—1999./ Galv. red. E.Bērziņš, adb. un zin. red. A.Krūze — Jelgava, LLU, 1999.—373 lpp.

6. Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Izmēģinājumu un praktisku darbu saimniecība Vecaucē pastāvēšanas pirmos piecos gados (no 1921.g. 1.aprīļa līdz 1926.g. 1. aprīlim)./ Sast. J.Bergs—LU LF izd.(gads neuzrād.)—161 lpp.+11 lpp. ar ilustr.

7. Lauksaimniecības fakultātes Izmēģinājumu un prakses saimniecības Vecaucē darbības pārskats. 1.IV 1926.—31.III 1939./adb.red.J.Apsīts—Jelgava JLA, 1940.—101 lpp.

8. Vecauce. LLA Mācību un pētījumu paraugsaimniecība/ sast. S.Timšāns — R., 1981.—93 lpp.

9. Lauksaimniecības zinātnieku un speciālistu publikācijas 20.gadsimtā. Bibliogrāfisks rādītājs./Sast., zin.vad. S.Timšāns — R., 1997.—119 lpp.

10. [Apsīts J.] Stāsts bez nosaukuma. Nezināma autora [literāri zinātniska autobiogrāfija; tekstā lietots pseid. Tispa, lasīt no otra gala — Apsit]. Rokraksts — 217 lpp. Atrodas LAB.

Izmantoti pers. arhīvi: P.Lejiņa (LZA), J.Bicka, A.Lepika, P. Kreišmaņa–Kveldes, J.Apsīša, A.Šmita–Silmaļa, P. Dermaņa, O.Ozola, J.Āboliņa, S.Timšāna, arī dažu muzeju kolekcijas.