No Latvijas nācis nu Latvijā atgriezies

Dr.sc.ing. Sigizmunds Timšāns, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents, — “Latvijas Vēstnesim”

Austrālijā 1997.gadā: Sigizmunds Timšāns, profesors Edgars Dunsdorfs un viņa mūža dzīvesbiedre Lilija Dunsdorfa

Šodien, 2002.gada 23.augustā, Dzimtenē, Raiņa kapos, atgriežas tautsaimnieks, vēsturnieks, arhīvu pētnieks, enciklopēdists, publicists, sabiedriskais darbinieks, profesors Edgars Dunsdorfs (20.11.1904. Saldū — 24.03.2002. Melburnā, Austrālijā). Par savu fantastisko darbu šis cilvēks izpelnījies daudzas atzinības: Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Latvijas Universitātes goda doktors, LU Latvijas Vēstures institūta goda biedrs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, Gopera fonda balvas laureāts (1964), Pasaules brīvo latviešu apvienības Tautas balvas (1968), Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda prēmijas (1962 un 1975), Krišjāņa Barona prēmijas (1984) laureāts un dažādas citas atzinības guvis vīrs.

Nav profesora Edgara Dunsdorfa akadēmiskas biogrāfijas, taču ir fragmentāri paša autora stāstījumi par savu dzīvi. Vispirms — grāmata par dzimto pilsētu Saldu (Melburnā, 1995). Fragmentāri biogrāfiski materiāli par viņu atrodami arī daudzās grāmatās un periodiskajos izdevumos.

Līdz ar to vēl nākotnei darbs — pilnīga profesora Edgara Dunsdorfa darbu bibliogrāfija. Par grāmatām savu rādītāju sastādījusi dzīvesbiedre Lilija Dunsdorfa, plašāks rādītājs ir paša grāmatā par Saldu.

Edgars Dunsdorfs dzīvoja tajā laikā, kad skolās bija jāmācās gan krievu, gan vācu valoda. Daudz vērības viņš veltīja pašmācībai. Lūk, rindkopa no grāmatas par Saldu (38.lpp.): “Saldū izmantoju laiku, ar pašmācību apgūstot vācu un angļu valodu un lasot grāmatas par vēsturi. Tajās uzzināju, ka vēsturi raksta pēc avotiem — dokumentiem. (..) Konstatēju arī, ka latīņu dokuments, kas nonāca manās rokās, nebija rakstīts latīņu valodā, ko pazinu no Cēzara grāmatas De bello Gallico, bet pavisam citādā latīņu valodā.”

Vairāki raksti par profesoru publicēti arī “Latvijas Vēstnesī”. Tādēļ šoreiz tikai īsi pieminēsim viņa daudzveidīgo darbību.

Edgars Dunsdorfs dzimis 1904.gada 20.novembrī. Latvijas Universitāti beidzis 1933.gadā. Zviedrijā, Stokholmas universitātē, studējis vēsturi, bet Stokholmas Ekonomikas institūtā — saimniecības vēsturi. Pēc tam strādājis Latvijas Universitātē: asistents (1934—1936), privātdocents (1937), docents (1938), tautsaimniecības nodaļas vadītājs (1939—1944), Tautsaimniecības fakultātes dekāns (1943—1944). Kopš 1944.gada E.Dunsdorfs bijis ekonomikas doktors un profesors. Latvijas Universitātē 1939.un 1940.gadā lasījis Latvijas saimniecības vēsturi, vadījis seminārus un diplomdarbus.

E.Dunsdorfs daudz rakstījis par tautsaimniecības tematiem. Vācu okupācijas laikā sācis izdot tautsaimniecības vārdnīcu un žurnālu. Taču šis darbs tā arī palicis iesākumā. Trimdā Vācijā Edgars Dunsdorfs nodarbojies ar pētniecību Greifsvaldes universitātē Bincā. 1945.gadā bijis viens no Baltijas universitātes (BU) dibinātājiem. E.Dunsdorfs ir bijis BU profesors (1946—1948) un kādu laiku arī rektors (saimniecības lietās). Baltijas universitāte dibināta triju Baltijas tautu — igauņu, latviešu un lietuviešu — universitāšu profesoru un pārējo akadēmisko mācībspēku sanāksmē 1945.gada 26.decembrī Hamburgā, Rietumvācijā. Militārajā pārvaldē darbojās lielāks skaits britu universitāšu bijušo profesoru, kas atbalstīja domu dot iespēju bēgļu jaunatnei iegūt akadēmisko izglītību. Pēc Militārās pārvaldes atļaujas saņemšanas 1946.gada 14.martā sākās lekcijas un semināri.

Universitātē darbojās astoņas fakultātes vidēji ar 150 baltiešu akadēmiskajiem docētājiem un 1000 studentiem. Pārvarot lielas grūtības, universitātes darbs turpinās trīsarpus gadus (1946—1949). Tātad deviņus semestrus, jo mācībiestāde darbojās nepārtraukti, tikai ar īsu brīvlaiku starp semestriem. Vispār Baltijas universitāte bija vienreizējs fenomens pasaules universitāšu vēsturē.

Pēc ierašanās Austrālijā profesors E.Dunsdorfs bijis mācībspēks Melburnas universitātē. Viņš vairākkārt ievēlēts par profesoru un nodaļas vadītāju. Kopš 1970.gada — profesors emeritus Melburnas universitātē. Par viesprofesoru E.Dunsdorfs strādājis arī Kalifornijas universitātē Berkli pilsētā (Berkeley).

Profesors E.Dunsdorfs daudz ceļojis un strādājis vairāku valstu arhīvos. Viņš bijis sastopams daudzos starptautiskos kongresos. Viņa darbi publicēti latviešu, vācu un angļu valodā. Apbrīnojams ir veikums unikālā rakstu krājuma “Archīvs” veidošanā, kur E.Dunsdorfs ir izdevuma galvenais redaktors. Tāpat viņa kontā ir grāmatas par Latvijas vēsturi (rakstītas arī ar līdzautoriem): Latvijas vēsture (1980), Latvijas vēsture, 1500—1600 (1964), Latvijas vēsture, 1600—1710 (1962), Latvijas vēsture, 1710—1800 (1973), Latvijas vēstures atlants (1976 un 1969).

Jā, vēstures tēma, pēc tautsaimniecības, profesoram ir īpaši tuva. Tie ir vairāki desmiti darbu — rakstu un grāmatu. Tikai daži piemēri: Senie stāsti (1955), Deviņvīru spēks. Deviņu latviešu vīru dzīves stāsti deviņos Latvijas vēstures gadsimtos (1956), Naudas dziesmu datēšana (1960), Turība un brīvība septiņpadsmitā gadsimteņa Latvijā (1961), Saktu stāsti (1966; 1967), Mūžīgais latviešu karavīrs (1967), Trešā Latvijā (1968), Kārļa Ulmaņa dzīve (1978), Pirmās latviešu Bībeles vēsture (1979), Muižas (1983), Kurzemes karakartes (17.un 18.gadsimtenī) (1984), Latgales vēsturiskās kartes (1991), Lielvidzemes kartes (17.un 18.gadsimtenī) (1986), Grāmata par Saldu (1995).

Raženajā profesora Edgara Dunsdorfa mūžā īpaša vieta ir rakstu krājumam “Par latviskām problēmām”. Vēl gadu simtiem šis izdevums kalpos kā enciklopēdisks izdevums. “Archīva” pirmais sējums iznāca 1960.gadā. Satura sējums — Melburnā 1992.gadā, bet pēdējais, 31.numurs, veltīts jaunatnei, iznāca 1993.gadā. Izdevumā īpaša uzmanība veltīta latviešu lielās sabiedriskās rosības dokumentēšanai, turklāt ne tikai trimdā. Izdevums ir bagātīgi ilustrēts — latviešu kultūras darbinieku portreti un daudz citu ilustrāciju.

“Archīvs” ir patiesi universāls enciklopēdisks izdevums. Biežāk aprakstītās tēmas tajā ir Latvijas vēsture, dainoloģija, trimdas problēmas, māksla, teātris, literatūra, mūzika, izglītība, zinātne, avīzes un grāmatas, tiesības, Latvijas zelta krājumi un tā likteņi, celtniecība, tautas veselība, technika, saimniecība, okupētā Latvija, brīvības cīnītāji, mūža ritums. “Archīvs” ir vienīgais izdevums, kurā visbiežāk publicētas izglītības darbinieku, zinātnieku, mākslinieku, aktieru un citu jomu darbinieku īsbiogrāfijas. Ilustrācijai publicējam dažus fragmentus no Edgara Dunsdorfa darbu grafiskajiem attēliem.

“Archīvs” sākumā bija iecerēts kā Austrālijas izdevums, bet drīz tas kļuva par pasaules latviešu izdevumu, ietverot tautiešu dzīvi arī okupācijas apstākļos. Vairāk nekā 100 rakstu šiem krājumiem ir uzrakstījis pats Edgars Dunsdorfs un dažus desmitus — Lilija Dunsdorfa.

Kā “Latvijas Vēstneša” līdzstrādniekam 1997.gada novembrī un decembrī atrodoties Austrālijā, man laimējās tikties ar Edgaru Dunsdorfu. Sakarā ar profesora slimību mans tikšanās laiks bija ierobežots — viena stunda. Tomēr es ar pavadoņiem tiku uzņemts ļoti sirsnīgi. Līdz ar to gribētos šos brīžus vēlreiz atgādināt Austrālijas žurnālista Edvarda Silkalna izklāstā:

“Liekas, ka no Latvijas Melburnā ciemos ieradusies inteliģence pie neviena cita šejienes latvieša tik stipri nevēlas kaut uz brīdi pasērst, cik pie redzamā vēsturnieka prof.Dr.Edgara Dunsdorfa un viņa dzīvesbiedres Lilijas. Neviens cits trimdas latvietis nav sarakstījis, rediģējis un publicējis tik daudz grāmatu un rakstu tautsaimniecības un vispārējās vēstures, kā arī plašākā humanitāro zinību jomā, cik Edgars Dunsdorfs. Lilija Dunsdorfa savukārt pratusi Melburnas latviešu biedrības bibliotēku ilgu gadu sīkstā neatlaidīgā darbā izveidot par lielāko latviešu grāmatu krātuvi emigrācijā.

20.novembrī profesors ierastajā klusībā atzīmēja 93 gadu dzimšanas dienu, bet 29.novembrī Dunsdorfu mājā Melburnas priekšpilsētā Blekbernā pabijām ar “Latvijas Vēstneša” Eiropas lietu redaktoru Dr.Sigizmundu Timšānu.

Maldināsim lasītājus, ja sacīsim, ka atradām profesoru dzīvesprieka un jauneklīga spara pilnu. Labāk atzīsim godīgi, ka gadu nasta liek sevi profesoram manīt un viņu, agrāk tik apbrīnojami čaklo un produktīvo, liekas, viss kaitina. Jauneklīgs spars Edgaru Dunsdorfu pavadīja līdz 80.mūža gadam, bet tad, 1980.gadu vidū, viņš smagi cieta autosadursmē, kas arī pēc relatīvas atveseļošanās turpināja ierobežot viņa kustības brīvību. Gara spēks tomēr neatslāba, līdz kamēr ilgus gadus rediģētā rakstu krājuma “Archīvs” 31.sējuma (1993) ievadā profesors pavēstīja, ka viņš nav Fausts, kurš, slēdzot līgumu kaut vai ar pašu Nelabo, iespētu atgūt jaunību.

Kaut būdama tikai pāris gadus jaunāka, manāmi ņiprāka vēl ir Lilija Dunsdorfa, kas ar profesoru visu mūžu veidojusi cienījamu darbotājos divjūgu, palīdzēdama profesoram daudzos techniskos darbos, pārrakstīdama uz mašīnas kā “Archīvu”, tā visas citas profesora vadītā Kārļa Zariņa fonda publikācijas. Liktenis, liekas, licis viņai pabūt dzīvesbiedra slavas ēnā, un viņas devums abu kopīgajā zinātniskajā un sabiedriskajā darbā varbūt vēl nav pietiekami novērtēts.

S.Timšāna Dunsdorfu apciemojuma galvenais nolūks bija abiem reveransēt. Reveranss, kā zinām, ir sveiciena nodošana, pateicības izteikšana, cieņas apliecinājums. Tomēr attīstījās arī saruna, kas turpmākajās rindās stipri saīsinātā un lakoniskā stilā atstāstīta.

S.Timšāns: — Man prieks jūs uzrunāt kā ievērojamāko latviešu profesoru. Ļoti laba bija jūsu kasetē ieskaņotā runa, ko noklausījāmies Kārļa Ulmaņa 120.dzimšanas dienai veltītajā konferencē 2.septembrī Rīgā.

L.Dunsdorfa: — Ieskaņojums bija neprofesionāls.

S.T.: — Mūsu ieraksti mēdz čirkstēt. Jūsu runa bija tāda, ka jūs izklausījāties vēl jauns.

E.Dunsdorfs: — Tad jau videofilma būtu bijusi vēl labāka.

S.T.: — Jūsu “Archīvs” Latvijā ir kā tāda rokasgrāmata. Visi meklē trūkstošos sējumus, lai iznāktu pilns komplekts. Redzēju, ka divarpus komplekti ir Minsterē. Jūs esat ļoti pieprasīts autors. Jūsu darbu popularitāte Latvijā ir ļoti liela.

E.D.: — Autoram jau tādas lietas patīk dzirdēt.

S.T.: — Jūsu grāmatiņa par Saldu atrodama visā Latvijā, un [uz L.D.] jūsu darbs bibliotēkas izveidē arī ir fantastisks. Atradu jūs visos Lauksaimniecības kameras dokumentos. Gatavoju Latvijas lauksaimniecības augstākās izglītības enciklopēdiju. Tai jāiznāk vēl 1999.gadā.

L.D.: — Vai Lauksaimniecības universitātei ir pilns “Archīva” komplekts?

S.T.: — “Archīvs” tur ir, bet nezinu, vai pilns komplekts. Apskatīšos, tad atbildēšu. Rīgā ir pilni komplekti Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

L.D.: — Dažādi sējumi — piemēram, 21., 23. — mums pašiem nemaz vairs nav krājumā.

S.T.: — Kur varētu sameklēt kādu 1960.gados Veronikas Strēlertes sastādīto mīlestības dzejoļu antoloģiju “Paradīzes meklētāji”?

L.D.: — Varētu sazināties ar Vašingtonas universitāti, varbūt arī ar bijušā Latviešu studiju centra Kalamazū vadošajiem darbiniekiem Valdi Muižnieku vai Muižnieka kundzi.

S.T.: — Vai ir kas īpašs, ko Melburnas latviešu biedrības bibliotēka vēlētos saņemt no Latvijas?

L.D.: — Gunāra Janovska “Kopoto rakstu” pilns komplekts derētu. Vēlēšanās ir pēc tādiem lieliem izdevumiem. Esam centušies visus šos gadus savākt un uzkrāt visus latviešu trimdas izdevumus, bet tagad visam, kas iznāk arī Latvijā, mums nav ne līdzekļu, ne telpu. Mūsu darbinieki visu laiku strādājuši bez atlīdzības. Parasti man palīdzējušas 2—3 sievietes. Kaut kad jau bibliotēku nāksies pārvest uz Latviju, kā jau uz Latviju pārveda Biezaišu mūzikas krātuvi no Adelaides. Tomēr šejienieši negrib atlaisties, katrs grib turēt, ko var.

S.T.: — Uz kurieni tad vislabāk patiktu, ka bibliotēku pārceļ: uz profesora dzimto pilsētu Saldu vai varbūt uz Kuldīgu, Talsiem, Ventspili?

L.D.: — Tai jānonāk tikai Rīgā, Rīgas centrā, kur tā katram būtu pieejama.

S.T.: — Nacionālās bibliotēkas celtniecībai šai gadu tūkstotī naudas nebūs. Tagadējā māja brūk kopā.

L.D.: — Nevajag vēl šobrīd forsēt. Bet beigās īstā vieta būs Rīgas centrā.

Sarunas laikā Dunsdorfa kundze no virtuves viesistabā ienes katram pa dzēriena glāzei. Rīgas ciemiņš pirmajā brīdī no dzēriena it kā vairās, aizbildinādamies, ka vakarā Melburnas latviešu namā jāsaka referāts. Tomēr bažām nav nekāda pamata; tie, kas Dunsdorfus pazīst ilgus gadus, zina, ka alkoholiskus dzērienus ne nu mutē ņem viņi paši, nedz jebkad tādus iedomātos piedāvāt ciemiņiem. Profesora mīļākais dzēriens ir paniņas, bet ciemiņiem tiek piedāvātas augļu sulas vai ērkšķrozīšu (mežrozīšu?) tēja. Citādi jau arī nevarētu izskaidrot ne Dunsdorfu garo mūžu, nedz nogāztos darbu kalnus.

Sarunas laikā vēl bija klāt Melburnas advokāts Imants Dižgalvis, kurš Rīgas viesi bija atvedis no lidostas un tagad pārējos runātājus daudz fotografēja. Trīs cilvēki sešdesmitos mūža gados runājās ar diviem jau desmitajā gadu desmitā iegājušiem. Kur tāda vecuma cilvēki tiekas, tur biežākais sarunu temats mēdz būt veselība, kaites, ārsti un ārstēšanās, medikamenti. Šis cilvēku kvintets 29.novembrī par veselību nepateica ne vārda.”

Austrālijā 1997.gada novembrī: “Latvijas Vēstneša” sūtnis Sigizmunds Timšāns un Lidija Dunsdorfa; profesors Edgars Dunsdorfs savā krēslā

Foto: no Dr. Sigizmunda Timšāna kolekcijas