Mums jāapzinās, esam saimnieki savā valstī

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio ceturtdien, 22.augustā

Ministru prezidents Andris Bērziņš Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” ceturtdien, 22.augustā. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Kā ik ceturtdienu, mūsu saruna ir ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu. Sākšu ar tādu, vairāk koleģiālu jautājumu saistībā ar saviem kolēģiem — kā tad jūs atkal esat gājuši uz Centrālo vēlēšanu komisiju un teikuši, lai Ādamsonu svītro no sarakstiem? Vismaz tā mani kolēģi “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” raksta šodien.

Andris Bērziņš: — Es domāju, ka lasītāji un žurnālisti jau būs ievērojuši, ka man ir ļoti labas, īpaši specifiskas attiecības ar “Neatkarīgo Rīta Avīzi”. Viņi ļoti mani ciena, vēlas nodrošināt man augstu popularitāti un atpazīstamību sabiedrībā. Es domāju, ka viņiem tas izdodas. Domāju, ka sabiedrība ļoti labi saprot — ja ir tiesas lēmums, tad runāt par to, ka Bērziņš būtu ietekmējis kaut kādu lēmumu, pie kam runāt pieļāvumu formā un rakstīt to ar lieliem burtiem avīzes virsrakstā — nu, es domāju, cilvēkiem te viss ir skaidrs tāpat, te nevajadzētu neko īpaši komentēt.

— Jūsu attiecības ar “Neatkarīgo Rīta Avīzi”, starp citu, kā jūs teicāt, ir ļoti īpašas. Mēs šad un tad te sarunās ar premjeru pieminam to, ka jums atkal tāds aizvainojums vai tāds aizvainojums un jūs mēģinājāt sūdzēt, vismaz gribējāt sūdzēt tiesā un lūdzāt prokuratūru izvērtēt. Līdz šim tas viss tā arī palicis — neveiksmīgi.

A.Bērziņš: — Manas divas vēršanās Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu, lai ierosina krimināllietu par tīšu un apzinātu amatpersonas apvainošanu jeb apmelošanu, ir beigušās ar atteikumiem no prokuratūras puses. Prokuratūra man iesaka griezties Civillikumā noteiktā kārtībā tiesā, un prokuratūras slēdziens ir tāds: jā, viņi nav rakstījuši patiesību jeb, citiem vārdiem, viņi ir rakstījuši nepatiesību, taču mums nav pamata apgalvot, ka viņi to ir darījuši apzināti. Citiem vārdiem, es noteikti konsultēšos ar saviem juristiem, taču pagaidām neatliek laika visām šīm lietām, ir citas lietas svarīgākas darāmas.

— Kā jūs skaidrotu, kāpēc jūsu premjera birojam tieši ar “Neatkarīgo Rīta Avīzi”, kāpēc ne ar “Dienu” vai “Rīgas Balsi”?

A.Bērziņš: — Grūti teikt, grūti teikt. Tas ir jāprasa avīzes īpašniekiem droši vien vai...

— Jums ir kaut kādas savas nojausmas, jūs esat kādreiz viņiem uz varžacīm uzkāpis?

A.Bērziņš: — Liekas, ka es neesmu nevienam uz varžacīm uzkāpis, taču pie manis arī neviens ar kāju durvis vaļā nesper un nenāk iekšā.

— Un tas viens kas būtu?

A.Bērziņš: — Nē, es saku — neviens!

— Neviens.

A.Bērziņš: — Neviens, jā!

— Nu bet vai tad pie kāda iet?

A.Bērziņš: — Es nezinu, neko nemāku teikt. Vienkārši gribu teikt, ka, ja kāds vēlas, piemēram, ar mani tikties vai kaut ko runāt, tad, protams, likumā noteiktā kārtība ir tā vienīgā kārtība, kā to var darīt,

— “Brīvā Eiropa” šodien pie jums bija, kolēģi — es saprotu. Jūs runājāt par to, ka “Brīvā Eiropa” varētu pārcelties uz Rīgu?

A.Bērziņš: — Jāsaka, ka mēs nerunājām tik konkrēti. Katrā gadījumā “Brīvā Eiropa” pašlaik sev meklē kādu citu vietu; es saprotu, ka viņiem ir kādi trīs četri piedāvājumi, tai skaitā viena no iespējām ir, ka “Brīvā Eiropa”, iespējams, varētu pārcelties uz Rīgu un raidīt šeit, no Rīgas. Pareizāk sakot, viņi šeit sagatavo raidījumus, raidījumi tiek raidīti tāpat kā līdz šim caur Minheni, caur Minhenes tehnisko centru, taču, ja šāda starptautiska institūcija būtu šeit, Rīgā, tad, es gribētu teikt, tas būtu, pirmkārt, ieņēmums, jo šie cilvēki saņem pieklājīgas algas, maksā nodokļus, maksā komunālos pakalpojumus. Un otra lieta — tīri politiski, es domāju, tā būtu tāda ļoti interesanta lieta — mēs visi kopā varētu mācīties, varētu mācīties attieksmi, varētu mācīties paust viedokļus, uzklausīt iespējami dažādākus viedokļus, tā ka es neredzu šeit neko sliktu. Katrā gadījumā mēs šķīrāmies ļoti konkrēti, es teicu: ja viņi pieņem lēmumu par to, ka Rīga vai Latvija viņiem varētu būt interesanta, tad droši vien mēs varētu izveidot kādu darba grupu un sākt skatīties, teiksim, mēģināt saskaņot viedokļus par dažādām viņus interesējošām lietām. Viņus, piemēram, interesē, vai Rīgā ir pietiekoši daudz dzīvokļu, kurus varētu noīrēt, un kas varētu palīdzēt viņiem šos dzīvokļus noīrēt. Es teicu, ka mēs tikpat labi varētu lūgt Valsts nekustamo īpašumu aģentūru talkā, kā vienkārši to izdarīt ar dažādām privātajām, teiksim, nekustamo īpašumu kompānijām. Tā informācija, ko man izdevās savākt, ir, ka apmēram 3000 dzīvokļu pastāvīgi ir izīrēšanā Rīgas pilsētā. Tas ir pietiekoši liels apjoms, lai apmierinātu jebkura gaumi.

— Viņus interesēja šādas tehniskas iespējas. Vai tas vispār ir izdarāms Rīgā sarunā ar jums?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka kopumā Rīgā tas ir izdarāms.

— Viņus interesēja, vai tas ir izdarāms. Tas bija viņu mērķis, kāpēc viņi bija pie jums, jā?

A.Bērziņš: — Jā, viņi skatījās tīri tehniski. Nē, nu vienkārši tādēļ, ka mēs ar Gravas kungu par šo jautājumu savulaik runājām, un tādēļ, ka es biju aizsūtījis Tomam Dainam vēstuli, ka mēs, iespējams, varētu būt, , viena no vietām, ja viņi kaut kur grib pārcelties, jo mani, godīgi sakot, nedaudz satrauc arī televīzijas mājas liktenis, jo puse televīzijas mājas ir iznomāta dažādiem veikaliem, birojiem, ofisiem. Bet šī māja ir būvēta vairāk tomēr kā raidorganizācija, kur ir kabineti, speciāli aprīkotas vietas, speciāli pievilkti kabeļi, dažāda instalācija sataisīta tā, lai no tām telpām var sagatavot raidījumus, raidīt. Tā ka es domāju, no tāda saimnieciska šīs mājas izmantošanas viedokļa, tas būtu interesanti, bet lēmumu, protams, pieņems Radio un televīzijas padome, ne jau valdība.

— Jūsu uzstāšanās Latvijas Televīzijā pirms pāris dienām, kurā jūs izteicāties par Maskavas mēra Jurija Lužkova ierašanos Rīgā, — pēc šīs jūsu runas Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs izplatīja paziņojumu, kurā pirmām kārtām sacīja, ka jūs esat izmantojis Latvijas Televīziju, lai paustu savu politisko reklāmu. Otrām kārtām jautājums būtu tāds: vai tad, jūsuprāt, nebūtu labi, ja Lužkovs patiešām ierastos Rīgā un mūsu kontakti starp Rīgu un Maskavu veidotos arvien labāki?

A.Bērziņš: — Man jāizsaka tikai nožēla, ka Bojāra kungam ir tādi padomnieki vai palīgi, kas viņam šādas relīzes raksta. Jāizsaka nožēla, ka viņš, teiksim, uzticēdamies viņiem, vienkārši tā paņem, brīvu roku pašņāpj apakšā zem jebkura papīra savu parakstu.

— Jūs domājat, ka tā tas ir noticis?

A.Bērziņš: — Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā tas ir noticis, jo — vēl vairāk — mēs esam oficiāli palūguši teksta atšifrējumu no tās intervijas, kuru es sniedzu Latvijas Televīzijā, un esam nosūtījuši visām tām avīzēm, kurām viņš savukārt ir nosūtījis šo savu paziņojumu un kur šis paziņojums ir publicēts. Un lietas būtība ir sekojoša: es ļoti konkrēti teicu, ka valdība nekādā veidā nevar ietekmēt un netaisās ietekmēt nekādas savstarpējās sadraudzības starp tām vai citām pilsētām, šai konkrētā gadījumā starp divām galvaspilsētām — Rīgu un Maskavu. Es izteicu tādu pieņēmumu, ka varbūt pat būtu labi, ja Lužkova kungs atbrauktu uz šejieni, ka viss tas, ko viņš 1998.gadā sarunājis, ka Latvijā valdot Pola Pota režīms, nav taisnība. Tāda bija manas intervijas, mana teikuma jēga. Man liekas, viņa diezgan precīzi ir saskatāma tajā relīzē, kuru mēs esam izsūtījuši, un man liekas, ka cilvēki, kas skatījās televizoru, noteikti atceras, ka es tieši tā teicu.

— Jūs gan teicāt, ka tas varētu būt tāds kreiso spēku stiprināšanas moments, un to, ka tas varētu stiprināt Rubika, Ždanokas un Bojāra bloku.

A.Bērziņš: — Arī pašlaik to varu atkārtot, ka vizīte dažas dienas pirms vēlēšanām šeit varētu tikt saistīta jeb varētu tikt traktēta kā atbalsta sniegšana tiem vai citiem spēkiem. Es izteicu savu pieņēmumu, ka tas varētu būt tātad Rubika, Ždanokas un Bojāra bloks.

— Tad jūs īstenībā vērtējat to pozitīvi, ka Lužkovs varētu ierasties Rīgā?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka nekas slikts Latvijai no tā nevar notikt. Lužkova kungs jau ļoti sen saņēmis ielūgumus uz Latviju. Man liekas, es pats arī esmu kādu vienu vai divus ielūgumus viņam savā laikā nosūtījis, taču tās atsaucības nav bijis un, cik es zinu, neviens vēl nav prasījis nekādu vīzu, tā ka vispār mēs pašlaik mēģinām it kā dalīt nenošauta lāča ādu.

— Šodien tā kā parādījās ziņas, ka tomēr jau ir vai būšot tūlīt pieprasījums.

A.Bērziņš: — Ļoti iespējams, bet tad lai attiecīgās institūcijas arī skatās.

— Ja Lužkova kungs būs Rīgā, jūs ar viņu tiksities?

A.Bērziņš: — Man nav ieplānota ar viņu tikšanās, un šādu tikšanos Lužkova kungs nav pieprasījis, tā ka tās tikšanās nenotiek vienkārši tā. Ir noteikta kārtība, kā norit visas tikšanās. Ja būs šāds piedāvājums, tad arī par to runāsim.

— Jūs šādu piedāvājumu izvērtēsit?

A.Bērziņš: — Neapšaubāmi, pilnīgi droši.

— Latvijas un Krievijas attiecības šajā sakarā, jūsuprāt, šī, kā jūs sakāt, politiskā bloka veidošanās — vai tas ir labi vai nav labi?

A.Bērziņš: — Katram cilvēkam Latvijā ir savi politiskie uzskati, katrs cilvēks simpatizē tiem vai citiem politiskajiem spēkiem.

— Jūs arī savā valdības deklarācijā esat rakstījuši, ka attiecības ar Krieviju uzlabot — tas ir viens no valdības uzdevumiem.

A.Bērziņš: — Attiecības ar Krieviju uzlabot, un mēs esam vēl vairāk teikuši — ka mēs esam ieinteresēti šo attiecību pragmatiskā attīstībā — savstarpēji ekonomiski izdevīgas attiecības. Kas attiecas uz to, kāda ir šo politisko partiju, kuras pauž tos vai citus uzskatus, attieksme pret principiāliem Latvijas ārpolitikai svarīgiem jautājumiem, un šeit es domāju virzību uz Eiropas Savienību un NATO kā Latvijas drošības garantijas balstus ilgākā laika termiņā, tad tas ir tas principiālais jautājums, tas ir tas, kas nosaka, kāda, piemēram, ir manas partijas un kopumā arī visas valdības attieksme pret tiem vai citiem politiskajiem spēkiem.

— Tas jā, bet jautājums, protams, ir vienalga — ja Lužkova kungs ierodas Rīgā, tas var veicināt savstarpējas attiecības, vai ne tā?

A.Bērziņš: — Protams, protams! Pie kam es dzirdēju, avīzēs lasīju, ka Lužkova kungs plānojot ierasties ar uzņēmējiem. Es domāju, uzņēmējiem satikties vienmēr ir ļoti interesanti un ļoti pareizi, tā ka visnotaļ es to atbalstu.

— Zemnieki apspriež, vērtēs un acīmredzot lūgs izsludināt ārkārtas stāvokli saistībā ar sauso laiku un iespējamām kompensācijām viņiem zudumu dēļ.

A.Bērziņš: — Domāju, ka Lauksaimnieku padome šos jautājumus skatīs un tad attiecīgi zemkopības ministrs nāks valdībā. Te ir tādas pretrunīgas lietas — no vienas puses “Lauku Avīzē” nupat ir rakstīts, ka būs ļoti laba kartupeļu raža, visi saka, ka esot ļoti laba graudaugu raža, un tai pašā laikā, no otras puses, tiek teikts...

— Ar dažiem dārzeņiem laikam ir problēmas...

A.Bērziņš: — Tas jautājums ir jāizvērtē; jāizvērtē un jāskatās — iespējams, ka jāmaina atkal kārtējo reizi subsīdiju programma vai kaut kā citādi jāmēģina reaģēt. Tātad šis jautājums šobrīd nav tādā gatavības stadijā, lai mēs par to runātu. Zemkopības ministrs, esmu vairāk nekā pārliecināts, tiks ar šo lietu galā un, ja būs nepieciešams, nāks pie valdības.

— “Riga Bestsprit”, kura vakar Augstākās tiesas Senātā zaudēja tiesas spriedumu un kurai būs jāmaksā 2,5 miljoni parāds, un tas parāds ir vēl lielāks, lūgs Valsts ieņēmumu dienestu atļaut kādu gadu vismaz nemaksāt, lai viņi nebankrotētu. Jūsu personiskais viedoklis — vai šādu nodokļu atlikšanu vajadzētu dot?

A.Bērziņš: — Nu, esmu vienmēr pieturējies un pieturēšos pie tā principa, kur es nosacīti saku tā: nedrīkst kaut vistiņu, kura dēj olas, lai arī pagaidām ne zelta. Tātad — citiem vārdiem — uzņēmums, kurš uzņemas noteiktas saistības un ir gatavs tikt galā ar savām saistībām, samaksāt savus parādus, viņam būtu jānāk pretī. Es ceru, ka Valsts ieņēmumu dienests to tā darīs.

— Un “Riga Bestsprit” nebankrotēs.

A.Bērziņš: — Bankrotēs vai nebankrotēs — tā ir cita lieta. “Bestsprit” jau arī nav bankrotējis, viņš arī turpmāk strādās kā līdz šim.

— Jūs cerat, ka tas tā notiks?

A.Bērziņš: — Tas nebūs bankrots, tā būtu maksātnespēja.Esmu par to, ka šādi saprātīgi jārisina visi nodokļu jautājumi, ja uzņēmums piekrīt saskaņotam savstarpējam parādu nomaksas grafikam.

— Pēc šīs intervijas jūs dodaties uz Latviešu biedrības namu, kur notiks Nacionālais konvents. Kāda ir tā īpašā tematika?

A.Bērziņš: — Tiešām, tas ir otrais konvents, kur mēs faktiski runājam ar cilvēkiem — gan tiem, kas ir atnākuši zālē, gan ar tiem, kas klausās mūs pa radio. Tur visi mūsu pārstāvji lielajā Eiropas konventā — un tādi ir seši cilvēki, kuri tagad strādājuši nu jau vairāk nekā divus mēnešus dažādās darba grupās — stāstīs par tām pieejām un par tām lietām, kādas ir rastas šeit, Latvijā, diskutējot par lielajiem Eiropas tematiem. Tur, piemēram, tāds liels Eiropas temats — kādām paplašinātajā Eiropā nākotnē ir jābūt nacionālo parlamentu tiesībām un kādas tiesības vajadzētu deleģēt Eiroparlamentam. Otra lieta — diskusija, piemēram, ir par jautājumiem, kas notiks ar Pamattiesību hartu, Eiropas Pamattiesību hartu. Šī Pamattiesību harta pašlaik ir kā dokuments, kurš nav saistošs visām Eiropas Savienības dalībvalstīm.Viena ļoti liela lieta, liels jautājums — vai viņai ir jābūt saistošai visās Eiropas dalībvalstīs. Ja jābūt saistošai, tad kādā veidā padarīt to par saistošu. Tur ir vesela milzīga diskusija, cilvēki ļoti daudz runā par šīm lietām. Vēl viena sarunu sadaļa, kurā mūsu pārstāvis ir Roberts Zīle, — tā runā par to, kas Eiropas Savienībā būtu jādara no nodokļu sakārtošanas, no likumdošanas un visu pārējo lietu viedokļa, lai, teiksim, Eiropas Savienība kā ekonomisks organisms kļūtu konkurētspējīgāka salīdzinājumā ar Ziemeļameriku. Arī par to darba grupa nāks klajā ar saviem jautājumiem. Šo diskusiju rezultāts mums ir tāds, ka mums vajadzīgs pirmkārt sākt formulēt kaut kādu attieksmi pret šīm lietām — no vienas puses. Un, no otras puses, — arī mūsu pārstāvjiem lielajā Eiropas Konventā, tajā lielajā sanāksmē, ir jāzina, ko cilvēki Latvijā šeit saka un kādu pozīciju viņiem paust, uz kuras pozīcijas pusi nosvērties. Pilnīgi skaidrs, ka neba mēs esam vienīgie, kas par šīm lietām domā. Būtu muļķīgi domāt — kā mēs pateiksim, tā arī būs, bet vismaz šī pozīcija tādā gadījumā tiek pausta. Tāpat ļoti svarīgs jautājums, par ko runās Edvīns Inkēns, ir jautājums par to, kad būt referendumam un kādam šim referendumam vajadzētu izskatīties, kādai vajadzētu būt tehnoloģijai — vai aicināt visas trīs Baltijas valstis kopā jeb kaut kā citādi.

— Tātad kaut vai, piemēram, šodien spriedīsim, cik lielai vajadzētu būt Saeimas lomai tad, kad būsim Eiropas Savienībā.

A.Bērziņš: — Šodien ir tikai divas funkcijas, kas tiek atdotas: kopējā drošība... Faktiski viena funkcija — tā ir kopējās drošības funkcija, kas tiek nodota Eiroparlamentam. Pārējās visas ir tādas lietas, par kurām mēs vienojamies līgumattiecībās. Bet iestājoties un pēc tam, kad Savienība būs paplašinājusies, kad tur būs 27 vai 25 dalībnieki, tad viņai pašai strādāt būs nedaudz grūtāk, un tādēļ tiek domāts, ko darīt. Nu, piemēram, lai būtu stiprs eiro, kaut kādā veidā vajag harmonizēt nodokļu politiku. Nodokļu politika ir nacionālas valsts prerogatīva. Kādā veidā ietekmēt šo nodokļu politikas tālāku attīstību, kā Eiropas Savienība to vispār varēs ietekmēt, un, ja varēs ietekmēt, tad kā viņa to ietekmēs.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā